Debašu stenogramma

Trešdiena, 2009. gada 21. oktobris - Strasbūra

4. Balsojumu skaidrojumi

Mutiski balsojumu skaidrojumi

- Informācijas brīvība Itālijā un citās Eiropas Savienības dalībvalstīs

  Antonio Masip Hidalgo (S&D). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, es ceru, ka tiesu iestādes iesniegs prasības pret Berlusconi kungu par viņa veiktajiem noziegumiem un ka viņa kundzība pār presi beigsies. Konkrētiem Eiropas Parlamenta deputātiem, kas nebalsoja par notiesāšanu, būtu jāpārtrauc ignorēt notiekošo, jo notikumi Itālijā saistībā ar brīvību ir ļoti nopietns jautājums. Tas attiecas uz visiem Eiropas iedzīvotājiem, lai arī kāds būtu šodienas balsojuma rezultāts.

  Vilija Blinkevičiūtė (S&D). – (LT) Es balsoju par Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupas rezolūciju, kas izstrādāta sadarbībā ar citām grupām, jo informācijas brīvība, vārda brīvība un viedokļu dažādība ir jānodrošina visās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Informācijas brīvība ir brīvas demokrātiskās sabiedrības pamats, un Pamattiesību hartā ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz vārda brīvību, un šīs tiesības ietver tiesības uz savu pārliecību, kā arī informācijas un ideju iegūšanu un izplatīšanu bez valsts iestāžu iejaukšanās. Tāpēc mums, Eiropas Parlamenta deputātiem, ir jāatbalsta neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu un godīgas konkurences veidošanās valstu mērogā. Lai nodrošinātu reālu preses brīvību, valsts iestādēm jābūt gatavām aizstāvēt vārda brīvību un veicināt tās pilnveidošanos. Tas ir vissvarīgākais jautājums, lai nodrošinātu Eiropas Savienības pamatvērtības un tiesības.

  Crescenzio Rivellini (PPE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, „ko kāpurs sauc par pasaules galu, to visa pārējā pasaule sauc par taureni”. Šī ķīniešu filozofa doma sasaucas ar šīm debatēm, ja mēs ņemam vērā, ka prezidents Obama ieguva Nobela Miera prēmiju, neraugoties uz saņemto naidīgo kritiku televīzijas reportāžās, un šeit mēs apspriežam apgalvojumus par brīvības trūkumu, ko motivē tikai viens aspekts: naida kultūra pret Berlusconi kungu.

Naida kultūra, kā uzskatāmi parādīja fotomontāža ar premjerministru aiz restēm ielu demonstrācijā par preses brīvību, kurā dominēja sarkanie karogi un visa veida aizvainojumi. Naida kultūra, par ko šim Parlamentam ir jāuzņemas atbildība, ja jānovērš kreisi noskaņoto jakobīņu kaunpilnie, nedemokrātiskie izlēcieni.

Varētu būt, ka Eiropa, kas vienmēr ir centusies samierināties ar spēcīgo un ietekmīgo Itāliju, izliekas nezinām to visu, lai mazinātu Itālijas ietekmi. Itālijas iedzīvotāji to nepieļaus; viņi nepieļaus viltīgās Eiropas varas mēģinājumus samazināt Itālijas ietekmi, pamatojoties uz naida kultūru, ko Itālijā atbalsta tie, kas tikai vēlas sagraut centriski labējo panākto demokrātisko uzvaru vēlēšanās.

Mēs dzirdam visa veida aizvainojumus, lai gan no visiem Itālijas lielākajiem laikrakstiem 18 ir pret valdību vai nav vienisprātis ar to un tikai piecus var attiecināt uz centriski labējiem. Tā ir patiesība, un ir pienācis laiks, lai Eiropas Parlaments demokrātijas interesēs spriestu par Itālijas kreisi noskaņoto antidemokrātiju un noslieci uz naida kultūru.

  Krisztina Morvai (NI). – (HU) Ļaujiet mums brīdināt tos meļus Ungārijā, kas apgalvo, ka partijai Jobbik nav un nevar būt vieta Eiropas Parlamentā, uzsverot, ka Ungārijas partijas Jobbik delegācijas trīs deputātu balsis bija izšķirošās, lai Itāliju šeit šodien nevarētu nosodīt klātesošie netaisnie un diskriminējošie spēki. To es vēlos paziņot pirmkārt. Otrkārt, mēs to darījām nevis pamatojoties uz politiskās grupas disciplīnu, bet gan saskaņā ar tiesiskuma standartiem. Mēs arī vispirms ņēmām vērā, ka viņi būtu mēģinājuši izmantot dubultus standartus. Es patiešām vakar sūdzējos Barroso kungam, ka Ungārijā sociālistu-liberāļu valdība pārkāpa viedokļa paušanas brīvību nevis koncentrējoties uz presi vai plašsaziņas līdzekļiem, bet gan šaujot cilvēkiem acīs, ieslogot un spīdzinot viņus cietumā un veicot virkni paraugprāvu. Uz to Barroso kungs atbildēja, ka tā bija valsts iekšējā lieta. Kā tā var būt valsts iekšējā lieta, ja Itālijas gadījums nav valsts iekšējā lieta? Partija Jobbik nepieļaus, ka Parlamentā piemēro šādus dubultus standartus.

  Licia Ronzulli (PPE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, arī Eiropa ir pamanījusi, ka Itālijas opozīcija ir kļuvusi nesakarīga, iedomājoties lietas, kas neeksistē.

Protams, mēs par to nevaram priecāties, jo mums par labāku būtu jāatzīst nākšana uz Parlamentu un tādu reālu problēmu apspriešana, kurām cilvēki lūdz mūs rast risinājumus, taču mēs varam sevi mierināt ar faktu, ka vismaz Eiropa ir sniegusi spriedumu, kuru apstrīdēt nespēs pat Antonio Di Pietro. Patiesībā tas notika jau 2004. gadā, kad galvenā persona arī bija Di Pietro kungs, kuru atbalstīja citi deputāti, un tagad viņš šurp ir atsūtījis citus darīt to pašu, tomēr no šīs kustības puses nav bijis nekā iepriecinoša.

Turklāt Itālijas vēlētāji gribēja atbrīvot parlamentu no komunistiem, un tie vairs nav šajos amatos. Preses brīvība Itālijā nav nekas vairāk kā izdevējorganizāciju, tiesnešu un politiķu mēģinājums padarīt par nelikumīgu premjerministru un viņa valdību. Tomēr tas izraisa situāciju, kurā notiek masveida tvarstīšana un apmātībā tiek mērķēts tikai uz vienu cilvēku, un pilsoņu karu, kas, pamatojoties uz konkrētu kreisā spārna elementu stimuliem, var izraisīt ļoti nopietnas sekas.

  Siiri Oviir (ALDE). – (ET) Ir dažādi veidi, kā iznīcināt plašsaziņas līdzekļu plurālismu, sniegt iedzīvotājiem neobjektīvu informāciju un novērst viedokļu dažādību. Viena no iespējām ir plašsaziņas līdzekļu ekonomiskā monopolizācija, iegūstot īpašumtiesības, taču tā nav vienīgā iespēja. Informācijas monopolu var iegūt, piemēram, vadošo plašsaziņas līdzekļu iestāžu amatos ieceļot vienas partijas biedrus — tas ir, vadošās partijas biedrus — un bloķējot citas iespējas. Ir arī citi piemēri, un mēs šajā plenārsēžu zālē esam tos dzirdējuši diskusiju laikā par šo tematu. Tie droši vien bija reāli fakti.

Tas viss pierāda faktu — ja Eiropa vēlas būt demokrātiska, tai vajadzīgas tiesību normas, tai vajadzīgas direktīvas, lai radītu plašsaziņas līdzekļu plurālismu. Tāpēc es atbalstīju rezolūciju, ko ierosināja ALDE, sociālisti un zaļie, kas sagatavo tieši šāda veida priekšlikumus.

  Carlo Casini (PPE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, vispirms es vēlos labot savu pirmo un otro balsojumu — es biju nodomājis atturēties, taču kļūdījos, jo rīkojos steigā, un nospiedu nepareizo taustiņu. Mani pirmie divi balsojumi ir atturēšanās no visas dienas balsojumiem.

Mans paziņojums ir šāds: priekšlikumā jau sākotnēji ir nopietns pārkāpums, kas izraisīja šodienas debates, un tas ir pārkāpums, uz ko jau ir norādījis Itālijas Republikas prezidents. Šis pārkāpums ir papildināts ar oportūnismu, izvēloties Itālijas premjerministra tiesvedību pret konkrētiem laikrakstiem — procesu, kas nepārprotami pilnībā atbilst tiesiskumam, — kā līdzekli, ar ko uzbrukt viņam.

Tāpēc mēs nebalsojām par Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupas, Eiropas Apvienotās kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālās grupas utt. priekšlikumu, taču mēs nebalsojām arī par Eiropas Tautas partijas grupas (Kristīgo demokrātu) priekšlikumu, jo, lai gan līdz šim tas ir izpelnījies atzinību kā Itālijas cieņas nodrošinājums, tajā absolūti nav pievērsta uzmanība plašsaziņas līdzekļu un valsts varas līdzsvara problēmai, kas pastāv Eiropā un kas ir nopietna problēma arī Itālijā. Tas skar ne tikai Itālijas premjerministra interešu konfliktu šajā jomā, bet arī citas problēmas.

Taču valsts mērogā manis pārstāvētā partija UDC pastāvīgi iebilst pret lielāko daļu no tā. Es uzskatu, ka arī mums ir jāizsaka atbalsts atturoties.

  Carlo Fidanza (PPE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, šīs debates mums ir parādījušas, ka Itālijas kreiso spēku uzskati arvien tālāk attālinās no valsts iedzīvotāju uzskatiem. Nav notikusi sacelšanās starp itāliešiem; ir bijuši tiesas, izdevējdarbības un politiskās elites politiskie manevri, lai apstrīdētu pirms pāris mēnešiem iedzīvotāju likumīgi sniegto spriedumu.

Dāmas un kungi, tie, kas šajā Parlamentā pēdējās pāris dienās ir apgalvojuši, ka Itālijas iedzīvotājus uztrauc preses brīvība, ko apdraud Berlusconi kungs, melo, un viņi to zina. Visi godprātīgie Itālijas iedzīvotāji atzīst, ka Itālijā ir laikraksti, radiostacijas un televīzijas kanāli, kas darbojas brīvi; ka daudzu minēto laikrakstu redakcijas politika ir pretēja Itālijas premjerministra politikai; ja pastāv viedokļu dažādības trūkums, tad tas ir vienīgajā — kolēģi, es uzsveru „vienīgajā” — Itālijas žurnālistu atzītajā arodbiedrībā, kas nekaunīgā kārtā ir kreisi orientēta; un ka programmu veidotāji, komentētāji un komiķi, kuru uzskati nesakrīt ar Itālijas premjerministra uzskatiem, var viegli atrast darbu un strādāt valsts televīzijas kanālos vai Itālijas premjerministram piederošajos televīzijas kanālos, bet viņu brīvība netiek apdraudēta.

Ja Itālijas iedzīvotājiem ir kādas raizes un bažas, tad tās, priekšsēdētāja kungs, līdzīgi kā visiem eiropiešiem, ir saistītas ar krīzi, nelegālo imigrāciju, nodarbinātību un pensijām, nevis ar informācijas brīvību, kas nekad nav bijusi apdraudēta un kas, gluži pretēji, ik dienu tiek pakļauta kreiso spēku atbalstītajiem izlēcieniem.

  Lena Ek (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs, es citēšu Džonu Stjuartu Millu un tad turpināšu zviedru valodā. „Ja visai cilvēcei, izņemot vienu cilvēku, būtu viens viedoklis, cilvēcei vairs nebūtu pamata apklusināt šo vienu cilvēku, turpretim viņam, ja viņam būtu vara, būtu pamats apklusināt cilvēci.”

(SV) Itālija ir daļa no Eiropas demokrātijas sākotnes. Tāpēc ir nožēlojami, ka Itālijas plašsaziņas līdzekļi ir nonākuši tādā situācijā, kāda tā ir šodien. ES sadarbības būtība ir pamata cilvēktiesību ievērošana visās Eiropas valstīs. Pilnīgi nepareizi ir apgalvot, kā to dara Eiropas Tautas partijas grupa (Kristīgie demokrāti), ka šis gadījums nav tāds. PPE grupa slēpjas aiz šiem argumentiem un tādējādi kalpo Silvio Berlusconi lietai.

Plašsaziņas līdzekļu daudzveidība iever daudz dažādu dalībnieku, kam ir iespēja darboties bez valsts iejaukšanās plašsaziņas līdzekļu saturā. Lai mums Eiropā būtu dinamiskas un demokrātiskas debates, mums vajadzīgi neatkarīgi plašsaziņas līdzekļi visās dalībvalstīs. Uz ES neattiecas, kā tas tiek panākts. Taču preses brīvības nodrošināšana faktiski ir jautājums, kas būtu jārisina ES mērogā. Tāpēc es izsaku nožēlu par šodienas balsojuma rezultātu saistībā ar rezolūciju par plašsaziņas līdzekļu brīvību Itālijā.

  Peter van Dalen (ECR). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, mani neiespaido Berlusconi kunga politiskās un morālās vadības stils, un, ja runa ir par preses brīvību, Itālija diemžēl nav valstu saraksta augšgalā. Tomēr informācijas un preses brīvība galvenokārt ir pašas Itālijas jautājums. Šajā sakarā jārīkojas ir pašiem Itālijas iedzīvotājiem. Par laimi viņi to tiešām dara, piemēram, atceļot Itālijas premjerministra imunitāti. Turklāt laikraksta „Il Fatto Quotidiano” nesenais secinājums liecina, ka Itālijā ir kritizējoša prese un ka tai ir iespējas manevrēt.

Tāpēc es aicinu pašus Itālijas iedzīvotājus saglabāt piesardzību attiecībā uz jebkādiem uzbrukumiem preses brīvībai viņu valstī. Es ceru, ka Briseles birokrātijai nebūs jāiejaucas šajā jautājumā. Galu galā mēs vēlamies nevis „vairāk Eiropas”, bet gan drīzāk Eiropu, kas koncentrējas uz saviem galvenajiem uzdevumiem. Tikai tad Eiropa varēs iegūt vēlētāju uzticību.

  Hannu Takkula (ALDE). – (FI) Priekšsēdētāja kungs, informācijas brīvība ir ļoti svarīgs jautājums, un, kas attiecas uz mani, es balsoju par to. Tomēr mums ir jāatceras, ka brīvība ietver arī atbildību, un mums Eiropā ir vajadzīga kritiska un pārredzama saziņa. Mums jānodrošina, ka tā tas būs arī turpmāk. Eiropas vēsture liecina, kāda veida šausminošas sekas bijušas tam, ka tika slēgti plašsaziņas līdzekļi un informācijai neļāva plūst brīvi.

Šajā sakarā es domāju, ka mums Eiropas Parlamentā ir jāraugās uz visu Eiropu kopumā, nevis tikai uz atsevišķu dalībvalsti. Tāpēc mums ir jāpaplašina šis jautājums un jānosaka principi, ko pašiem ievērot, neatkarīgi no tā, vai pie varas ir sociālisti, liberāļi vai labējie spēki. Uz ikvienu personu un visiem gadījumiem ir jāattiecina vienādi noteikumi, mums ir jārīkojas, lai informācijas brīvība tiktu saglabāta. Tā ir viena no pamatbrīvībām, ko, es ceru, Eiropas Savienība saglabās arī turpmākajos gados. Tāpat es ceru, ka uz visiem attiecinās vienādus standartus.

  Chris Davies (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs, Eiropas Savienība apgalvo, ka ietver sevī precīzus brīvības un demokrātijas principus, un tie visi ir no jauna apliecināti un pastiprināti Lisabonas līgumā, tomēr atkal un atkal mēs ignorējam trokšņainos izlēcienus, kas notiek vienā vai otrā dalībvalstī. Mēs nevainojam tos, kas neatbalsta principus, uz kuriem balstās Eiropas Savienība. Mums nepatīk šūpot laivu, tomēr šodien mums bija iespēja piecelties un pateikt, ka Itālijas premjerministra īstenotā preses kontrole ir acīmredzams pārkāpums.

Arī citās dalībvalstīs ir problēmas, taču Itālijā tās ir vislielākās. Pateicoties AK Neatkarības partijas un Lielbritānijas Konservatīvo partijas balsīm, mēs šodien zaudējām ar vienu balsi: runa bija par vienu balsi. Lielbritānijas konservatīvie apgalvo, ka vēlas repatriēt no Eiropas Savienības sociālo un nodarbinātības politiku. Viņi neapgalvo, ka vēlas arī novērst jebkādu Eiropas Savienības lomu, aizstāvot pamatbrīvības, kas atbalsta demokrātiju visā Eiropā.

  Philip Claeys (NI). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, arī mani iepriecina, ka rezolūcija tika noraidīta, jo Eiropas Parlamentam ir nepieņemami, ka tas tiek ļaunprātīgi izmantots, lai vadītu politiskās raganu medības pret konkrētu politiķi. Tāpat Parlamentam ir nepieņemami šajā jautājumā nostādīt sevi kā sava veida Eiropas diktatoru, inkvizīcijas vadītāju, kas tieši iejaucas kādā jautājumā, kas ir tikai un vienīgi atsevišķu dalībvalstu jautājums.

Tie, kas šeit izdomā šķietamus draudus informācijas brīvībai Itālijā, draudus, kas ir pilnībā iedomāti, pirmie atbalsta ierobežojošus likumus, kuru mērķis skaidri un vienkārši ir citādi domājošo izslēgšana no politikas. Šī kreisā spārna liekulība ir šķebinoša. Patiešām — ja Beļģijā būtu kaut uz pusi tik liela informācijas brīvība kā Itālijā, mēs jau būtu panākuši ievērojamu progresu.

  Daniel Hannan (ECR). – Priekšsēdētāja kungs, Eiropas Parlaments nevieš uzticību ar to, ka visa mūsu šodienas darba kārtība, visi mūsu balsojumi būtu jāsāk salīdzināt ar jautājumu, kam šeit vispār nevajadzēja rasties. Tas ir ārpus Parlamenta darbības jomas un ir vienas ES dalībvalsts prerogatīva.

Es īpaši neaizstāvu Silvio Berlusconi. Mani iepriecina, ka Lielbritānijas konservatīvie vairs nedarbojas kopā ar viņa pārstāvēto partiju Eiropas Tautas partijas grupā, taču es nevarēju būt vienīgais, kuru traucēja farizejiskais paštaisnīgums, ko mēs šo debašu laikā dzirdējām no pretējās puses. Viņi žēlojās par to, ka pret Berlusconi kungu aizliegts iesniegt prasību, nepieminot to, ka viņiem kā Eiropas Parlamenta deputātiem ir līdzīga imunitāte. Viņi žēlojas par Berlusconi kundzību pār plašsaziņas līdzekļiem, nepieminot desmitiem miljonus eiro publiskā finansējuma, ko Eiropas Parlaments tērē sevis reklamēšanai.

Šī rezolūcija un fakts, ka mēs ar to vispār šodien saskārāmies, nevieš uzticību nevienam — ne uzticību itāļiem, kas šajā plenārsēžu zālē izteica argumentu, ka viņi zaudējuši savā nācijas valstī, ne arī uzticību mums pārējiem par uzdrošināšanos iesaistīties. Šādi jautājumi pienācīgi būtu jārisina, izmantojot Itālijas Republikas valsts demokrātiskos mehānismus un procedūras. Ļaujiet man atkārtot savu aicinājumu saistībā ar Lisabonas līguma nodošanu balsojumam. Pactio Olisipiensis censenda est!

  Syed Kamall (ECR). – Priekšsēdētāja kungs, es domāju, ka uz visiem mums šajā plenārsēžu zālē attiecas plašsaziņas līdzekļu plurālisms. Mēs visi vēlamies redzēt lielāku plašsaziņas līdzekļu plurālismu visā ES. Mani uztrauc plašsaziņas līdzekļu plurālisms vairākās dalībvalstīs. Tāpat mani uztrauc plašsaziņas līdzekļu plurālisms vairākās valstīs ārpus ES, par kurām sociālisti bieži vien vispār neuzdod šādu jautājumu, piemēram, Kubā un Ziemeļkorejā. Par plašsaziņas līdzekļu plurālismu minētajās valstīs sociālisti drīzāk paklusē.

Taču šeit ir ļoti svarīgs princips. Grupas The Rolling Stones dalībnieki reiz teikuši: „Ne vienmēr var dabūt to, ko grib”. Ja jūs nevarat dabūt to, ko gribat, jūs paļaujaties uz savas valsts demokrātisko procesu, lai pārliecinātu cilvēkus gāzt valdību, ko jūs neatbalstāt. Jūs neizlemjat doties uz Eiropas Parlamentu, lai mēģinātu tur panākt demokrātisko lēmumu atcelšanu. Šo principu augstu vērtē konservatīvie, un tāpēc es lepojos ar to, ka Eiropas Konservatīvo un reformistu grupai bija nozīme šīs nicināmās rezolūcijas noraidīšanā.

  Sergio Paolo Francesco Silvestris (PPE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, es uzskatu, ka Eiropas Parlamenta demokrātiskais balsojums neapstrīdami pierādīja to, ko ikviens atzīst par patiesu, proti, ka Itālijā ir informācijas brīvība.

Redziet, kreisā spārna pārstāvji mēģināja atrast argumentus, lai izraisītu iebildumus, bet kāpēc? Jo, kā es jau minēju Briselē, Itālijā ir daudz laikrakstu, taču viņi nezina, ko rakstīt, tāpēc vienīgais, ko viņi spēja pateikt, — aizkavējot Parlamenta darba procesu uz mēnesi —– bija atbalsts viedoklim, ka Itālijā nav informācijas brīvības.

Savos daudzajos laikrakstos viņi nevar rakstīt par Itālijas valdību, kas panāca to, ka Akvilas zemestrīces upuri četru mēnešu laikā no telšu pilsētiņām pārcēlās atpakaļ uz pienācīgiem mājokļiem; savos laikrakstos viņi nevar rakstīt par to, ka trīs mēnešu laikā jaunā Berlusconi vadītā valdība Itālijā aizvāca atkritumus no Neapoles ielām, kam viņi bija ļāvuši krāties gadiem; viņi nevar teikt, ka saskaņā ar ESAO datiem Itālija ir valsts, kurā, neraugoties uz ekonomikas krīzi, bija vismazākais darba vietu zudums; savos laikrakstos viņi nevar rakstīt par to, ka, neraugoties uz ekonomikas krīzi, Itālijā nav bankrotējusi neviena banka un neviens noguldītājs nav zaudējis savu naudu. To viņi nevar teikt. Neviens viņus nelasa, neviens viņiem netic un viņi vaino iedomātu informācijas brīvības trūkumu.

Vai zināt, ko mēs sakām Itālijā? Mēs sakām, ka viņi līdzinās tādiem, kas ir atvēruši aploku, izlaiduši buļļus laukā un meklē ragus: viņi Itālijā ir pazaudējuši buļļus, balsis un atbalstītāju skaitu; viņi mēģināja — ar to es beigšu, priekšsēdētāja kungs, — tos atgūt Eiropā, kur viņiem arī bija vairākums, taču arī tur viņi šo vairākumu zaudēja.

Demokrātija vēlreiz uzskatāmi parādīja, ka informācijas brīvība Itālijā pastāv, tāpēc „visu cieņu” tiem, kas Eiropā vēlējās pierādīt pretējo.

  Seán Kelly (PPE). – Priekšsēdētāja kungs, es ļoti priecājos par šodienas rezolūcijas balsojuma iznākumu, jo Itālija ir Eiropas Savienības dalībvalsts un tās atsevišķa iekļaušana mūsu priekšlikumā būtu lieka. Tomēr es ceru, ka turpmāk mums būs iespēja apspriest informācijas brīvību, preses brīvību un atsevišķu žurnālistu brīvību iestādēs, kurās viņi strādā, lai izteiktu savus viedokļus. Mums būtu jānodrošina, ka šis princips tiek piemērots visā Eiropas Savienībā, jo mums nevajadzētu apspriest tikai vienu konkrētu valsti. Šodienas balsojuma iznākums bija labs gan Eiropas Savienībai, gan demokrātijai.

  Aldo Patriciello (PPE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, kā parasti mēs konstatējam, ka Eiropas Parlamentā, nevis Itālijas Deputātu palātā vai Itālijas Senātā, tiek apspriesti un nodoti balsojumam jautājumi, kas ir nozīmīgi tikai valsts interesēs.

Vēlreiz — pēc apsūdzībām saistībā ar imigrāciju, kas Eiropas Parlamentā no opozīcijas puses izskanējušas pret Itālijas valdību, nevis saistībā ar dīvaino sazvērestību, ka viņi paši sevi uzskata par upuriem, bet gan saistībā ar iedzīvotāju suverēno gribu, ir veikts oportūnistisks, smieklīgs un egoistisks mēģinājums sagrozīt faktus par reālo situāciju Itālijā ar vienīgo mērķi nomelnot valdību un mūsu valsti premjerministra Silvio Berlusconi personā.

Mazākuma partijas ir mēģinājušas gūt pārsvaru vēlēšanās ar vienpusīgu reklāmas kampaņu, kompensējot savu politisko programmu ideoloģijas un satura trūkumu ar kampaņu, kas paredzēta, lai mūsu valstij izraisītu sistemātisku kaitējumu Eiropā. Tiem Eiropas Parlamenta deputātiem, kas ir atbalstījuši Itālijas opozīciju, vajadzētu koncentrēties uz jautājumiem, kas nepārprotami skar viņu pašu valstis, neraugoties uz Itālijas situāciju no manu tautiešu maldinošā un mānīgā skatpunkta. Viņi pieder partijai, kas gadu gaitā ir izcēlusies ar politiku, kurai ir tikai viens mērķis: sistemātiski un mērķtiecīgi nomelnot Itālijas premjerministru, koalīcijas vadītāju, ko demokrātiskās vēlēšanās ievēlēja 17 miljoni Itālijas iedzīvotāju.

Rakstiski balsojumu skaidrojumi

- Informācijas brīvība Itālijā un citās Eiropas Savienības dalībvalstīs

  Luís Paulo Alves (S&D), rakstiski. – (PT) Es atbalstīju Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupas rezolūciju par informācijas brīvību, jo uzskatu, ka preses brīvība ir viens no brīvas un demokrātiskas sabiedrības pīlāriem, ko es atbalstu, un, kad tas tiek pakļauts briesmām, kā pašlaik Itālijā, mums jābūt gataviem to aizstāvēt. Itālijā vārda brīvība un preses brīvība nepārprotami ir nopietni apdraudēta.

Fakts, ka premjerministrs tieši vai netieši kontrolē izdevniecību plašo impēriju, dienas un nedēļas laikrakstus un trīs televīzijas kanālus, nekādā ziņā nav savienojams ar Berlusconi kunga ieņemto politisko amatu un ar demokrātiskas valsts un ES dalībvalsts prasībām. Turklāt pastāv mēģinājumi izdarīt spiedienu uz valsts televīzijas staciju un manipulēt ar to. Mums nevajadzētu aizmirst, ka pašreizējā ekonomikas krīze ir turpinājusi novājināt plašsaziņas līdzekļus, padarot tos uzņēmīgākus pret reklāmas sabiedrību vai valsts iestāžu veikto spiedienu. Eiropas Komisijai beidzot obligāti ir jāsniedz priekšlikums direktīvai par plašsaziņas līdzekļu plurālismu un koncentrāciju, precizējot noteikumus, kas visām dalībvalstīm jāievēro šajā jomā, kas ir tik svarīga demokrātijai.

  Jean-Pierre Audy (PPE), rakstiski. – (FR) Attiecībā uz rezolūcijas projektu par informācijas brīvību Itālijā es balsoju par tā nosaukuma maiņu atbilstoši Eiropas Komisijas 2009. gada 8. oktobra paziņojumam, svītrojot vārdu „Itālija”. Pat ja situācija Itālijā ir ārkārtīgi uztraucoša sakarā ar interešu konflikta turpināšanos starp valsts vai privāto plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām un/vai kontroli un dažiem politiskajiem spēkiem, es piekrītu savu kolēģu viedoklim, ka Eiropas Parlamentam nevajadzētu „rādīt ar pirkstu” uz vienu vai otru dalībvalsti.

  Liam Aylward, Brian Crowley un Pat the Cope Gallagher (ALDE), rakstiski. – Šodien mēs balsojām par dažādām rezolūcijām un grozījumiem. Būtībā mēs saskārāmies ar priekšlikumiem, kas nosodīja plašsaziņas līdzekļu darbību Vācijā, Portugālē, Ungārijā un Itālijā.

Kā Īrijas valdības vadošās partijas biedri mēs konsekventi esam pretojušies Eiropas Parlamentā ierosinātajiem priekšlikumiem, kas nosoda atsevišķu valdību un atsevišķu Eiropas Savienības valstu iekšējās darbības.

Kopš pievienošanās Eiropas Savienībai mēs konsekventi esam pretojušies politiskajām stratēģijām, ar ko Eiropas Parlaments tiek aicināts izskatīt jautājumus par politisko šķelšanos un diskusijām, kas notiek atsevišķu Eiropas Savienības valstu iekšienē.

Tāda mūsu politiskā nostāja bija agrāk, un tāda tā ir tagad. Mēs vienmēr esam bijuši konsekventi.

Mēs vienmēr atbalstīsim vārda brīvību, kas ir visu Eiropas pilsoņu pamattiesības.

  Ivo Belet (PPE), rakstiski. – (NL) Šī balsojuma pārsteidzošais rezultāts, cerams, radīs pamatu reālām debatēm par to problēmu būtību, kas apdraud plašsaziņas līdzekļu plurālismu Eiropā. Mēs no visas sirds atbalstām šādas debates. Mēs visi zinām, ka plašsaziņas līdzekļu brīvība vairākās dalībvalstīs tiek apspiesta (sk. jaunāko ziņojumu par preses brīvības indeksu, ko vakar publicēja „Reportieri bez robežām”).

Tomēr ir svarīgi, lai mēs šīm problēmām pievērstos nopietni un izstrādātu instrumentu, ar ko uzlabot situāciju visā ES, lai žurnālisti varētu veikt savu darbu, neizjūtot privāto vai politisko ieinteresēto personu spiedienu. Daži Eiropas Parlamenta deputāti deva priekšroku valstiskajam kursam, lai nokārtotu iekšējos valstiskos rēķinus, taču ir labi, ka šī stratēģija neizdevās, jo tādējādi būtu risks iznīcināt debates jau pašā sākumā. Tagad mums reizi par visām reizēm ir jāizbeidz šīs nacionālās spēles un jāvelta sava enerģija problēmas strukturālajiem risinājumiem, jo šī problēma ilgtermiņā var radīt reālus draudus mūsu tiesiskumam un demokrātijai Eiropā.

  David Casa (PPE), rakstiski. – Šeit paustais viedoklis, ka Itālijā kaut kādā veidā tiek pārkāptas tiesības uz informāciju, ir maldīgs. Pirmkārt, šis nav tas gadījums, kad Eiropas Parlaments būtu jāizmanto kā forums, kurā apspriest jautājumus, kam būtu jāpaliek valsts tiesu un dalībvalstu parlamentu iekšējā kompetencē. Turklāt ir skaidrs, ka nesenā Itālijas kritika bija ierosināta tikai kā mēģinājums uzbrukt Itālijas premjerministram Silvio Berlusconi. Tāpēc es balsoju pret rezolūciju.

  Carlos Coelho (PPE), rakstiski. – (PT) Attiecības starp politisko varu un žurnālistiku ir sarežģītas un delikātas, taču man ir skaidrs, ka nevienam nevajadzētu būt tiesībām uzspiest savu „patiesību”, cenzēt idejas, vajāt žurnālistus vai ierobežot vārda un informācijas brīvību. Informācijas un vārda brīvība ir viens no pamatprincipiem, kas ir Eiropas Savienības pamatā, un tā ir būtiska ikvienai demokrātijai. Tas nozīmē arī to, ka mums nevajadzētu banalizēt šīs debates vai izmantot tās politiska labuma gūšanai.

Iesniedzot rezolūciju par informācijas brīvību Itālijā, Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupa jauc Eiropas Parlamentu ar Itālijas parlamentu. Minētā grupa parādīja, ka rīkojas saskaņā ar dubultiem standartiem, noraidot priekšlikumu ietvert tādu citu valstu gadījumus kā Vācija, Ungārija vai Portugāle, kurā neattaisnojamu iemeslu dēļ televīzijas kanālā TV1 tika slēgta programma „Jornal Nacional”. Grupas pārstāvjus interesē nevis informācijas brīvība Eiropā, bet tikai Itālijā... Interesanti, bet tieši šodien mēs uzzinājām, ka „Reportieru bez robežām” publicētajā preses brīvības indeksā Portugāles rādītājs ir pazeminājies par 14 vietām.

  Vasilica Viorica Dăncilă (S&D), rakstiski. – (RO) Preses brīvība demokrātiskā sabiedrībā ir svarīga. Tāpēc es uzskatu, ka līdzsvarota plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu tirgus nepieciešamība ir jāatbalsta visās dalībvalstīs, kam pašām ir jāuzņemas saistības — gan atsevišķi, gan kopā —, lai nodrošinātu Eiropas pilsoņiem iespēju saņemt visprecīzāko iespējamo informāciju. Es uzskatu, ka visiem Eiropas pilsoņiem obligāti un aktīvi ir jāizmanto savas tiesības un saistības būt pareizi informētiem, tomēr varu arī saprast un kritizēt veidu, kādā tos informē Eiropas institūcijas, kā arī katra atsevišķā dalībvalsts.

  Anne Delvaux (PPE), rakstiski. – (FR) Kā bijusī žurnāliste es atturējos no visiem šajā trešdienā balsojumam izvirzītajiem priekšlikumiem un grozījumiem. Ar to es vēlos izteikt savu bargo kritiku par tādu būtisku debašu kā preses brīvība izmantošanu partiju politiskajām vajadzībām, jo preses brīvība ir pamattiesības, uz ko būtībā nekādos apstākļos nevajadzētu attiecināt politisko tirgošanos un cīņu starp labējo un kreiso spārnu!

Itālija piedzīvo uzbrukumus preses brīvībai, un tas ir pilnībā nepieņemami. Tomēr — vai mēs esam uzklausījuši arī Bulgārijas, Rumānijas vai Francijas žurnālistus? Vai mēs esam uzmanīgi pārbaudījuši politisko vai ekonomisko iejaukšanos, kas pastāv citās ES valstīs? Kā mēs varam būt pārliecināti, ka politiķi mūsu pašu valstīs neiejaucas redakciju darbā un satura kontrolē? Ja mēs būtu papildinājuši savu pētījumu ar jaunu ziņojumu, mēs varētu atbalstīt savas rezolūcijas, lai tās vispiemērotākajā veidā atbilstu reālajam mērķim: presei brīvībai Eiropas Savienībā! Es domāju, ka šīs pamattiesības ir pelnījušas lielāku izpēti, nekā tas parādījās šajos tekstos, no kuriem nevienā nebija izprasta jautājuma būtība.

  Proinsias De Rossa (S&D), rakstiski. – Es balsoju par rezolūciju, kurā aicināts sagatavot direktīvu par plašsaziņas līdzekļu koncentrāciju un plašsaziņas līdzekļu plurālisma aizsardzību. Diemžēl ES tiesiskais pamats plašsaziņas līdzekļu plurālisma un plašsaziņas līdzekļu koncentrācijas jomā vēl aizvien ir neatbilstošs. Eiropas Savienība nodrošina vārda un informācijas brīvību ar Pamattiesību hartas 11. pantu un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantu. Hartas 11. pantā tiešām ir skaidri noteikts, ka „tiek ievērota plašsaziņas līdzekļu brīvība un plurālisms”. Brīvā, veselīgā un demokrātiskā sabiedrībā plašsaziņas līdzekļu brīvība un plurālisms ir būtisks. Plašsaziņas līdzekļu pieaugošā koncentrācija turīgu patronu rokās nepārprotami ierobežo atklātas debates. Mums jābūt ļoti piesardzīgiem attiecībā uz turīgu uzņēmējdarbības pārstāvju interesēm, kas kontrolē informācijas plūsmu un uzstāj uz pašapkalpošanās tirgus vadītu, neregulētu un bieži vien pret arodbiedrībām vērstu darba kārtību. Tāpat — un lai nodrošinātu objektivitāti —, sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu vadītājiem vajadzētu būt neatkarīgiem un viņus nedrīkstētu ietekmēt valsts iestāžu iejaukšanās.

  Frank Engel (PPE), rakstiski. – (FR) Eiropas Parlaments vēlreiz ir aicināts sniegt atzinumu par nacionālu jautājumu, proti, par vārda brīvības apdraudējumu Itālijā. PPE grupas deputāti no Luksemburgas uzskata, ka Eiropas Parlamentam principa pēc nevajadzētu iejaukties nekādos dalībvalsts interešu konfliktos. Parlamentam nevajadzētu pieprasīt Eiropas mēroga likumdošanas pasākumus ik reizi, kad pēc ieinteresēto partiju domām konkrētajā dalībvalstī politisku vai tiesisku jautājumu nevar atrisināt pieņemami. Tāpēc mēs balsojām pret jebkādu mēģinājumu izdot Eiropas mēroga likumus par interešu konflikta problēmu noteiktā dalībvalstī.

Tāpēc mēs atbalstām patiesas Eiropas mēroga debates par presi un problemātiskiem jautājumiem, kas pastāv šajā jomā. Šīm debatēm būtu nevis jākoncentrējas uz kādu konkrētu dalībvalsti, bet gan jārisina jautājums objektīvi un saskanīgi attiecībā uz visu ES, lai šo problēmu risinājumus varētu balstīt uz spēkā esošajiem Kopienas tiesu aktiem.

  Edite Estrela (S&D), rakstiski. – (PT) Portugāles sociālistu delegācija Eiropas Parlamentā neatzīst un nosoda konkrētus Eiropas Tautas partijas grupā (Kristīgo demokrātu) ietilpstošos Eiropas Parlamenta deputātus no Portugāles, kas mēģināja aptraipīt Portugāles tēlu un Portugāles premjerministru, nepamatoti apsūdzot viņu par iejaukšanos plašsaziņas līdzekļu darbā. Tas tika veikts kā daļa no kampaņas, lai attaisnotu Silvio Berlusconi vadītās Itālijas valdības uzbrukumus vārda brīvībai un plašsaziņas līdzekļiem. Sociālistu delegāciju neatstāj nožēlas sajūta, ka konkrēti Eiropas Parlamenta deputāti no Portugāles novilcina šīs debates, uz ko nesenās vēlēšanu kampaņas laikā provocēja konkrētas partijas, vienai no kurām Portugāles vēlētāji atbildēja bez vilcināšanās starptautiskā mērogā.

Atšķirībā no šīs kampaņas atbalstītājiem sociālisti nelūdz Portugāles pilsoņiem atteikties no savas valstspiederības, taču mēs nosodām tos, kas nomelno Portugāles labo tēlu, lai izpildītu iespējamās saistības pret Silvio Berlusconi.

  Diogo Feio (PPE), rakstiski. – (PT) Apspriežot šo jautājumu, komisāre Viviane Reding plenārsēžu zālē vērsās pēc atbalsta neizmantot Eiropas institūcijas tādu problēmu risināšanai, kas būtu jārisina valstiskā līmenī, kā tas norādīts mūsu līgumos. Nevaru nepiekrist un nožēloju, ka šādus paņēmienus izmanto Eiropas kreisie spēki, jo īpaši sociālisti. Atgādinu, ka iepriekšējā sasaukuma laikā Spānijas sociālisti mēģināja manipulēt ar Eiropas Parlamentu, lai iegūtu atbalstu no ārpuses — jo viņu pašu valstī tas bija nepietiekams —, postošajai pretterorisma politikai. Šis neveiksmīgais uzvedības modelis turpina pastāvēt. Kā norādīja Eiropas Tautas partijas grupas (Kristīgo demokrātu) priekšsēdētājs, šādai attieksmei ir liela neslava un tā nekādā ziņā neveicina sabiedrības uzticību Eiropas institūcijām.

Es gribētu pajautāt, vai Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupa tikpat dedzīgi vēlētos piedalīties līdzīgās debatēs par Portugāli un tās valdības atkārtotu iejaukšanos plašsaziņas līdzekļu darbā, kā rezultātā dažu mēnešu laikā tika nomainīts pazīstama laikraksta („O Público”) galvenais redaktors un negaidīti tika slēgts televīzijas ziņu raidījums (TV1), ko jau pamatīgi nosodīja plašsaziņas līdzekļu regulatīvā iestāde.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Mēs balsojām par rezolūciju, aizstāvot informācijas brīvību, jo mēs ticam drīzāk vārda un informācijas brīvības, kā arī plurālisma aizstāvēšanai, nekā plašsaziņas līdzekļu koncentrācijai. Tomēr mēs nepiekrītam šīs rezolūcijas konkrētiem aspektiem, kas robežojas ar iejaukšanos atsevišķo valstu demokrātiskajā dzīvē, un mēs ļoti šaubāmies par pozitīvas direktīvas iespējamību šajā jomā, jo īpaši ņemot vērā pašreizējo Eiropas Parlamenta sastāvu.

Mūsu centienus saistībā ar informācijas un vārda brīvību, žurnālistu un citu plašsaziņas līdzekļu speciālistu tiesībām, vispārēju piekļuvi informācijai un garantētu plašsaziņas līdzekļu plurālismu nevar izmantot, lai nodrošinātu atsaucību atbalstītāju shēmām, kuru galvenais mērķis ir Eiropas Parlamenta iejaukšanās valstu iekšējās lietās, piemērojot dubultus standartus, atkarībā no tā, kura politiskā organizācija ir ieinteresēta konkrētā jautājumā.

Tāpēc mēs arī atturējāmies no balsojuma par Eiropas Tautas partijas grupas (Kristīgo demokrātu) priekšlikumiem jautājumos, kas saistīti ar TV1 Portugālē, lai gan zināms, ka Portugāles Komunistu partija kritizē šo Portugāles situāciju.

  Mathieu Grosch (PPE), rakstiski. – (FR) Debates par preses brīvību es uzskatu par ļoti svarīgām. Situācija Itālijā ir satraucoša, taču Eiropas Parlamenta uzdevums ir apspriest šo tematu vispārīgi vai attiecībā uz visām valstīm, kas rada problēmas šajā jomā.

Pieminot tikai Itāliju, lai gan zināms, ka problēmas pastāv arī citās valstīs, piemēram, Rumānijā, Bulgārijā, Portugālē un Ungārijā, veidojas partiju atbalstītas debates, kas neveicina vārda un preses brīvību.

  Sylvie Guillaume (S&D), rakstiski. – (FR) Šodien es balsoju pret PPE, ECR un EFD ierosināto kopīgo rezolūciju par informācijas brīvību Itālijā un citās dalībvalstīs, kā arī pret minēto grupu iesniegtajiem grozījumiem kreiso un apvienoto centrisko spēku ierosinātajā kopīgajā rezolūcijā, jo tie būtībā ir orientēti uz Itālijas premjerministra saistību attaisnošanu attiecībā uz plurālisma principu, kas ir mūsu demokrātijas pamatvērtība. Minētie spēki arī apmelojoši uzbruka Itālijas Republikas prezidentam Giorgio Napolitano. Es stingri atbalstīju savas grupas parakstīto kopīgo rezolūciju, jo es pamatos atbalstu vārda brīvību un atzīstu par pareizu Eiropas likumdošanu plašsaziņas līdzekļu koncentrācijas jomā, neraugoties uz labējo spēku opozīciju, kas uzskatāmi parādīta jau vairākas reizes. Mēs atgādinām par Itālijā valdošajām bažām pēc Silvio Berlusconi nesen īstenotā spiediena uz Itālijas un Eiropas laikrakstiem, kā arī uz Eiropas Komisijas vārda brīvību saistībā ar Itālijas iestāžu veikto migrantu novirzīšanu Lībijas jūrā, pārkāpjot neizraidīšanas principu.

  Filip Kaczmarek (PPE), rakstiski. – (PL) Es balsoju pret rezolūcijas projektu, jo tas ir apmelojošs un neatbilst Eiropas standartiem. Zināmu konkrētu interešu vārdā kreiso spēki cita starpā pārkāpa vienotu standartu piemērošanas principu attiecībā uz visām dalībvalstīm. Balsojuma novēršana par J. Szájer ierosināto mutisko grozījumu ir uzskatāms pierādījums tam, ka rezolūcijas patiesais mērķis nebija izrādīt uztraukumu par plašsaziņas līdzekļu brīvību. Rezolūcijas patiesais mērķis bija vēlēšanās uzbrukt Itālijas — vienīgi Itālijas — valdībai. Tas notiek tāpēc, ka kreisie spēki izjūt nepatiku pret minēto valdību. Kreisie spēki var brīvi izjust nepatiku pret Itālijas valdību. Tomēr es neredzu iemeslu, lai piekristu mēģinājumam izmantot Eiropas Parlamentu kā līdzekli mēģinājumam iesaistīt mūsu plenārsēžu zāli kādā dalībvalstī notiekošajā politiskajā cīņā.

Plašsaziņas līdzekļu brīvība ir vispārēja un svarīga arī tad, ja to apdraud kreisā spārna valdības. Es ļoti priecājos, ka mēs noraidījām projektu, kura mērķis bija panākt tikai to, ka kreisie spēki varētu uzbrukt saviem politiskajiem oponentiem Itālijā.

  Eija-Riitta Korhola (PPE), rakstiski. – (FI) Priekšsēdētāja kungs, vārda brīvība un neatkarīgi plašsaziņas līdzekļi ir demokrātijas pamats, tāpēc tie ir jāciena un jāaizsargā. Līdzīgi kā daudzus šeit, arī mani uztrauc notikumi, ko esam pieredzējuši dažās dalībvalstīs, tostarp Itālijā un Ungārijā. Ja šajā rezolūcijā būtu vispārīgi apskatīta saziņa un tās problēmas visā ES, arī es no sirds to būtu atbalstījusi. Šoreiz es tā nevarēju rīkoties. Es atbalstu mūsu grupas — Eiropas Tautas partijas grupas (Kristīgo demokrātu) — izteikto principu, ka ES nevajadzētu iejaukties nekādās valstiskās lietās, attiecībā uz ko tai nav likumīgu pilnvaru. Tāpēc mani apmierina rezultāts balsojumam par informācijas brīvību Itālijā un tas, ka visi deviņi rezolūcijas priekšlikumi šodienas plenārsēdē tika noraidīti. Es piekrītu savas grupas paustajām bažām, ka, pieprasot Eiropas mēroga tiesību aktus attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu plurālismu un īpašumtiesībām, Parlaments drīzāk grautu preses brīvību, nekā to veicinātu. Katrā ES dalībvalstī ir savas atbilstošās iestādes, kas atrisina galvenās problēmas, un minētā Itālijas problēma arī ir jārisina valstiskā līmenī. Tomēr tas nenozīmē, ka problēmas pastāvēšana mums būtu jānoliedz vispār.

Es pati balsoju atbilstoši savas grupas nostājai par sociālistu, liberāļu un zaļo ierosināto kopīgās rezolūcijas priekšlikumu, izņemot vienu jautājumu. Mūsu grupas ierosinātajā grozījumā Nr. 10 nav pietiekami novērtētas vai, precīzāk, ir noraidītas problēmas, kas saistītas ar informācijas brīvību Itālijā, tāpēc es to nevarēju atbalstīt. Loģika mani arī atturēja no atbalsta izteikšanas mūsu grupas rezolūcijas priekšlikumam, jo arī tajā bija vērojama tendence risināt situāciju tikai vienā dalībvalstī un, izjaucot līdzsvaru, bija mēģināts nepietiekami novērtēt problēmas.

  Jean-Marie Le Pen (NI), rakstiski. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, vai Itālijā valsts vadītājs izsaka draudus, mazākās kritikas gadījumā ceļ prasību tiesā un personīgi iesaistās tiesas procesā, lai iznīcinātu politisko pretinieku? Vai Itālijā pie varas esošā partija niecīgāko neliekulīgo informāciju uzskata par „nekrietnību”, par „pilnīgi nedzirdētu vardarbības kampaņu”, par apzinātu mēģinājumu „uzbrukt” valsts vadītājam? Vai Itālijā prese tiek kritizēta, ja tā izplata ziņas par tādiem notikumiem kā radu būšana par labu valsts vadītāja atvasei? Vai tikai Itālijā pie varas esošajiem ir īpašas saistības ar lielo privāto televīzijas kanālu vadītājiem un tie ieceļ amatos sabiedrisko kanālu vadītājus? Vai Itālijā likumu par audiovizuālo reklāmu groza par labu saviem draugiem?

Vai Itālijā ministrs ierodas lielākajā televīzijas ziņu raidījumā atzīties par iesaistīšanos seksa tūrismā, kas ir krimināli sodāmā rīcība, izņemot šī ministra gadījumu? Nē, tas notiek Francijā! Mani pārsteidz, ka Francijas sociālisti, komunisti un zaļie šajā plenārsēžu zālē nedomā, ka ir vērts izmantot šīs debates, lai nosodītu Sarkozy kunga sabiedroto apšaubāmos paradumus!

  Petru Constantin Luhan (PPE), rakstiski. – Es balsoju pret rezolūciju par informācijas brīvību Itālijā un citās ES dalībvalstīs, galvenokārt pamatojoties uz D apsvērumu, kurā, atsaucoties uz organizācijas „Freedom House” ziņojumu, pieminēta „kritiskā situācija Rumānijā un Bulgārijā”. Es rūpīgi izlasīju šo ziņojumu, jo īpaši iedaļu par savu valsti, un tāpēc varu apgalvot, ka šis teikums neatbilst patiesībai. Citētajā ziņojumā skaidri norādīts, ka „Rumānijas Konstitūcija aizstāv preses brīvību, un valdība arvien vairāk respektē šīs tiesības”.

Attiecībā uz Rumānijas prezidentu Traian Băsescu —ziņojumā norādīts, ka „viņš ir pierādījis, ka plašsaziņas līdzekļus kontrolē un ietekmē mazāk nekā viņa priekšgājēji”. Vēl viens spēcīgs arguments, lai pierādītu mūsu vārda brīvību, ir fakts, ka „Rumānija tiek uzskatīta par reģiona līderi ātrdarbīgo platjoslas savienojumu jomā”. Izmantojot internetu, visi žurnālisti var izteikties brīvi un sazināties ar sabiedrību. Tāpēc es uzskatu, ka atsauce uz Rumāniju un Bulgāriju tika izmantota, neņemot vērā visu kontekstu.

  David Martin (S&D), rakstiski. – Es balsoju par rezolūciju un stingri atbalstu aicinājumus novērst Eiropā darbojošos plašsaziņas līdzekļu monopolus. Informācijas brīvība ir ļoti svarīgs jautājums, un, ņemot vērā emociju spēku un nelielo balsu starpību, es ceru, ka pie šī jautājuma mēs vēl atgriezīsimies. Jutos vīlies, ka pēc grozījumu noraidīšanas mēs nevarējām ierosināt rezolūcijas galīgo variantu.

  Willy Meyer (GUE/NGL), rakstiski. – (ES) Es balsoju pret labējā spārna iesniegto Rezolūciju RC7 0088/2009 un par pārējo Parlamenta grupu iesniegto kopīgo Rezolūciju RC7 0090/2009, jo es aizstāvu vārda un informācijas brīvību, kā arī plašsaziņas līdzekļu plurālismu, un mani uztrauc situācija Itālijā, kur pastāv interešu konflikts starp politiskajiem, ekonomiskajiem un plašsaziņas līdzekļu spēkiem, kā arī satraucošā plašsaziņas līdzekļu koncentrācija, kurā iesaistīti gan sabiedriskie, gan privātie plašsaziņas līdzekļi. Situācija Itālijā ir nopietns uzbrukums plašsaziņas līdzekļu plurālismam, un šajā sakarā labējā spārna valdības rīcība S. Berlusconi vadībā nebija pieņemama. Domāju, ka būtu pareizi atrisināt šo nenormālo situāciju, kas varētu nopietni atsaukties uz visu Eiropas Savienību, un veikt pasākumus, lai nodrošinātu sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu neatkarību un aizsargātu tos no jebkāda veida valdības iejaukšanās. Ar savu balsi es vēlējos skaidri izteikt savu nosodījumu Itālijas iestāžu īstenotajam spiedienam vai iebiedēšanai attiecībā uz Eiropas nacionālajiem laikrakstiem.

  Andreas Mölzer (NI), rakstiski. – (DE) Šodienas balsojumi par rezolūcijas priekšlikumiem ir balstīti uz debatēm, kuru politiskais vienpusīgums gandrīz nav pārspējams. Apvienotie kreisie spēki ir sākuši uzbrukumu S. Berlusconi un atriebjas viņam. Turklāt vispāratzītā plašsaziņas līdzekļu augstā koncentrācija Itālijā pārspīlēti tiek dēvēta par apdraudējumu vārda brīvībai un demokrātijai. Acīmredzot saskaņā ar to ir jācīnās pret visu, kas nav kreisi orientēts.

Turklāt zaļo, sociāldemokrātu, komunistu un liberāļu kopīgās rezolūcijas priekšlikumā tiek atbalstīta arī ES kompetence uzraudzīt plašsaziņas līdzekļu plurālismu, kā to dēvē skaistiem vārdiem. To es kategoriski noraidu, jo šajā jomā kompetence ir vienīgi dalībvalstu ziņā. Man bija jāizsakās pret šiem partiju politiskajiem mēģinājumiem iejaukties un jābalso pret kreiso spēku kopīgās rezolūcijas priekšlikumu, jo plašsaziņas līdzekļu brīvība un vārda brīvība Austrijas Brīvības partijai un man personīgi ir viens no svarīgākajiem demokrātijas aspektiem, kas ir jāaizstāv.

  Rareş-Lucian Niculescu (PPE), rakstiski. – (RO) Vārda brīvība ir viena no demokrātijas pamatvērtībām. Eiropas Savienības institūcijām, īstenojot savus pasākumus, ir jāaizsargā vārda brīvība, kā arī šajā sakarā jāsniedz iedvesmas avots visai pasaulei. Tomēr Eiropas Parlaments nevar būt iesaistīts kā šķīrējtiesnesis vai ietekmes līdzeklis dalībvalstu iekšējos politiskajos strīdos, kā tas ir šīs rezolūcijas gadījumā un arī saistībā ar rezolūciju par „situāciju” Lietuvā, par ko tika balsots iepriekšējā sēdē. Ņemot vērā šos minētos apsvērumus, es balsoju pret rezolūcijas priekšlikumu.

  Franz Obermayr (NI), rakstiski. – (DE) Protams, Itālijā pastāv ievērojams informācijas brīvības trūkums, jo īpaši tāpēc, ka Itālijas premjerministrs Berlusconi, pateicoties savam politiskajam amatam, kā arī plašsaziņas līdzekļu impērijai, savā ietekmes jomā tieši vai netieši koncentrē lielāko daļu televīzijas kanālu. Tomēr šeit runa nav par Itālijai raksturīgu problēmu. Piemēram, Francijā konstitūcijas reformas rezultātā tika radīti nosacījumi, saskaņā ar kuriem republikas prezidents var iecelt amatā sabiedrisko televīzijas kanālu (Groupe France Télévision, France 2-5) priekšsēdētājus. Šis apstāklis Francijā izraisīja ievērojamus strīdus. (Turklāt lielākā privātā televīzijas kanāla TF1 vadītājs bija vedējtēvs Sarkozy kunga kāzās un tādēļ viņiem ir ļoti tuvas attiecības.) Tāpēc iespējams, ka konkrētais gadījums no Eiropas Savienības skatpunkta drīzāk varētu būt partiju politisko motīvu vadīts un pret Berlusconi kungu vērsts pasākums, nevis īsta diskusija par plašsaziņas līdzekļu un informācijas brīvību. Šī iemesla dēļ es balsoju pret šo rezolūcijas priekšlikumu.

  Daciana Octavia Sârbu (S&D), rakstiski. – (RO) Ievērojot to, ka organizācija „Freedom House” trīs Eiropas Savienības dalībvalstis (tostarp Rumāniju) klasificēja kā valstis, kurās ir „daļēji brīvi” plašsaziņas līdzekļi, esmu pilnībā pārliecināta, ka ir nepieciešama Eiropas mēroga iejaukšanās, lai nodrošinātu to, ka tiek ievērots viens no vissvarīgākajiem demokrātijas principiem, proti, plašsaziņas līdzekļu brīvība.

Es uzskatu, ka mums jāaicina Komisija nodrošināt plašsaziņas līdzekļu plurālismu, īstenojot kopējus standartus ES mērogā. Es balsoju par Eiropas Savienības rezolūciju un vēlos izmantot šo izdevību, lai atkārtoti uzsvērtu nepieciešamību pieņemt direktīvu par informācijas brīvību.

  Judith Sargentini (Verts/ALE), rakstiski. – Green/EFA grupa kopā ar S&D grupu, ALDE un GUE iesniedza kopīgu tekstu. Līdz pēdējam brīdim visas minētās grupas izrādīja gatavību pieņemt citu Eiropas Parlamenta politisko grupu idejas, tostarp EPP priekšlikumus, lai iekļautu bažas par preses brīvību citās dalībvalstīs. Izrādījās, ka šie priekšlikumi nebija nopietni mēģinājumi rast vienprātību. Maksa par šādu vienošanos bija visu atsauču uz Itāliju svītrošana, kā arī mūsu aicinājums Komisijai ierosināt direktīvu par plašsaziņas līdzekļu koncentrāciju un plurālismu ES, kas ir mūsu rezolūcijas patiesā būtība.

EPP iesniegtie grozījumi bija tikai centieni pavājināt tekstu un mēģinājums sašķelt teksta atbalstītājus. Tāpēc zaļajiem bija jābalso pret grozījumiem, pat ja vismaz attiecībā uz dažiem no tiem mēs sarunu laikā būtu varējuši panākt vienošanos. No EPP puses tā nav konstruktīva darba metode. Mēs paužam nožēlu par labējā spārna grupu kārtējo noraidījumu lūgt Eiropas mēroga atbildi uz Eiropas mēroga problēmu.

  Catherine Soullie (PPE), rakstiski. – (FR) Preses brīvība ir obligāta nepieciešamība. Tāda demokrātiska likumdošanas institūcija kā Eiropas Parlaments acīmredzami nevar apšaubīt šo priekšrocību. Informācijas brīvības aizsardzība un aizstāvība jānodrošina jebkuros apstākļos. Tomēr Eiropas Parlamentam nav pienākums būt pārvalstiskai tiesai. Eiropas Savienībā ir jānodrošina visu plašsaziņas līdzekļu plurālisms un brīvība, tomēr mūsu kā Eiropas Parlamenta deputātu pienākums nav spriest par valsti un tās vadītājiem, pamatojoties uz attiecībām starp presi un politisko pasauli.

Eiropas Parlamenta iejaukšanās šajā jomā nav pieļaujama. Cik likumīgi mēs varam sniegt jebkādu atzinumu par Itālijas plašsaziņas līdzekļu stāvokli? Šeit runa ir par dalībvalsts iekšējām politiskajām debatēm, kas jāīsteno un jāatrisina attiecīgās valsts iekšienē. Noraidot grozījumu, ar ko bija paredzēts mainīt šīs rezolūcijas nosaukumu, lai tās skatījumu vairāk vērstu uz Kopienu, uzskatāmi parāda šo debašu mērķtiecīgo un tīri politisko raksturu. Mums jābūt piesardzīgiem, lai nepārvērstu savu asambleju tiesā.

  Georgios Toussas (GUE/NGL), rakstiski. – (EL) Mēs noraidījām iespēju piedalīties galīgajā balsojumā par rezolūcijas priekšlikumu, kas, aizbildinoties ar S. Berlusconi kontrolētajiem Itālijas plašsaziņas līdzekļiem, veicina daudz vispārīgākas plutokrātijas intereses, lai koncentrētu plašsaziņas līdzekļus valstu un Eiropas līmenī. Tajā aicināts pieņemt direktīvas, kas būtiski mainīs tiesības uz informāciju un vārda brīvību iekšējā tirgus un konkurences jautājumos, uztiepjot lielo uzņēmumu manipulāciju ar informāciju un pielāgojot valsts pārvaldi privātā sektora kritērijiem un brīvā tirgus noteikumiem. Eiropas vienvirziena ceļa centriski labējie un centriski kreisie atbalstītāji cildina un ļoti vēlas atklātu ES iejaukšanos ES dalībvalstu iekšējās lietās, atbalsta lielo uzņēmumu suverenitāti informācijas jomā un izaicina ar nepatīkamiem pretstatījumiem un slēptiem nodomiem, lai redzētu, kurš iegūs plutokrātijas labvēlību, lai labāk kalpotu tās interesēm. Darba devēji lielākajos plašsaziņas līdzekļos rupjā veidā mēģina manipulēt ar darba ņēmēju sirdsapziņu, uztiepjot centriski labējo un centriski kreiso valdību lietoto, no iedzīvotājiem attālināto, kapitāla politiku. Cilvēkus nevar piemānīt ar gaiļu cīņām Eiropas Parlamentā un centieniem paaugstināt to, ieceļot cenzora amatā, kas turklāt ir pamata atbalsta sistēma kapitāla interesēs.

  Kyriacos Triantaphyllides (GUE/NGL), rakstiski. – (EL) Mēs atbalstām kopīgās rezolūcijas priekšlikumu, taču mēs nevēlamies pievienoties atsaucēm attiecībā uz ierosinājumu izstrādāt Komisijas direktīvu par plašsaziņas līdzekļu koncentrāciju un plurālisma aizsardzību, jo mēs uzskatām, ka kompetence šādā nopietnā un svarīgā jautājumā būtu jāpiešķir dalībvalstīm.

  Derek Vaughan (S&D), rakstiski. – Balsojot par S&D, ALDE, Greens/ALE un GUE iesniegto kopīgo rezolūciju, es jūtu, ka esmu izrādījis savu atbalstu plašsaziņas līdzekļu brīvībai Itālijā. Kā ievēlēts pārstāvis es uzskatu, ka mans pienākums ir atbalstīt pasākumus, lai novērstu plašsaziņas līdzekļu kontroli ne tikai Itālijā, bet arī visās ES dalībvalstīs. Es uzskatu, ka plašsaziņas līdzekļu monopolizācija ir bīstama, un domāju, ka ir jāuzstāj uz lielāku brīvību plašsaziņas līdzekļos visā Eiropā. Uz Eiropas pilsoņiem nevajadzētu attiecināt plašsaziņas līdzekļu cenzūru un selektīvas ziņas.

  Iva Zanicchi (PPE), rakstiski. – (IT) Priekšsēdētāja kungs, nedaudz vairāk nekā pirms gada es pirmo reizi ieņēmu šo amatu un biju neizsakāmi aizkustināta, ņemot vērā patieso cieņu, kāda man ir pret Eiropas institūcijām un jo īpaši pret šo Parlamentu. Es patiesi nožēloju faktu, ka Parlaments ir pazemojies, būdams spiests tērēt laiku mērķtiecīgiem tādu politisko partiju uzbrukumiem, kas to ļaunprātīgi izmanto savās valsts un reģionālajās interesēs.

Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, tieši notikumi zemākajā, provinciālajā līmenī Itālijā visuzskatāmāk demonstrē preses un informācijas brīvību Itālijā: iedomājieties visus vietējos laikrakstus, lielāku un mazāku pilsētu laikrakstus, ko cilvēki lasa ik dienas, un jūs redzēsiet, par ko ir runa! Iedomājieties tādus laikrakstus kā „La Repubblica” un visu kreisā spārna presi. Šodien Eiropas Parlaments atkal zaudēja iespēju risināt nopietnas debates par Eiropas plašsaziņas līdzekļu brīvību, kas ir ķīlniece tiem, kas Eiropas Parlamentu izmanto, lai uzbruktu Itālijas premjerministram.

- Rezolūcijas priekšlikums: RC-B7-0090/2009

  Françoise Castex (S&D), rakstiski. – (FR) Es balsoju par šo rezolūciju, kurā kritizēta preses situācijas pasliktināšanās Eiropā, jo īpaši Itālijā, pamatojoties uz ko ir vajadzīga likumdošana saistībā ar plašsaziņas līdzekļu koncentrāciju. Tāpēc es uzskatu par pilnīgu apkaunojumu, ka Eiropas labējie spēki ― tostarp Eiropas Parlamenta deputāti no UMP ― ir izteikušies pret vārda brīvības aizsardzību, tādējādi ieņemot vienādu nostāju ar ekstrēmi labējiem un eiroskeptiski noskaņotajiem Eiropas Parlamenta deputātiem. Ar savu balsojumu Eiropas labējie spēki parādīja, ka viņu rīcība atspoguļo Itālijas premjerministra Silvio Berlusconi aizsardzību. Būdams PPE biedrs un plašsaziņas līdzekļu impērijas vadītājs, kas nav pieredzēts attiecībā uz politisko figūru, S. Berlusconi regulāri apdraud žurnālistus un vēlētos deputātus, kas pretojas viņa darbībām. Par iejaukšanos nevar saukt to, ka kāds pasaka — tas, ka Itālijas valdības vadītājs kontrolē Alpu plašsaziņas līdzekļus, ir aizvainojums Eiropas preses brīvībai. Protams, ka demokrātija Itālijā pelna cieņu, līdzīgi kā demokrātija visās ES dalībvalstīs. Tomēr minētās valsts pārstāvis šodien nav parādījis sevi kā tās cienīgu. Ievērojot mūsu cieņu pret Itālijas iedzīvotājiem, mūsu pienākums šodien ir cenzēt S. Berlusconi.

  Nessa Childers (S&D), rakstiski. – Es balsoju par šo kopīgo priekšlikumu, jo mani ļoti uztrauc plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību koncentrācija Itālijā un visā Eiropā. Iespējams, ka pie mums Īrijā veidojas līdzīga situācija, un es ceru, ka Eiropas Parlaments atkal pētīs šo jautājumu. Šie jautājumi ir jāizpēta pilnībā, un Eiropas Parlamentam būtu jāturpina novērot notikumus un tendences plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību jomā Īrijā un visā ES. Izsaku arī savu vilšanos par to, ka deputāti no partijas Fianna Fáil balsoja pret šo vienkāršo priekšlikumu par plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām Itālijā.

  Alan Kelly (S&D), rakstiski. – Jautājums, par ko mēs balsojām, attiecas uz plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību regulēšanu. Daudzi cilvēki norāda uz demokrātijas trūkumu ES. Tomēr, ņemot vērā plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību koncentrāciju visā Eiropā, lielākais īstas demokrātijas drauds ir pasaules mēroga plašsaziņas līdzekļu magnāti. Ja cilvēki domā, ka īpašnieki neietekmē laikrakstus, lai padomā vēlreiz. Rupert Murdoch pieder gandrīz 200 ziņu aģentūru visā pasaulē. Tikai dažas no tām iestājās pret karu Irākā. Demokrātija ir atkarīga no sabiedrības informēšanas. Plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību koncentrācija nozīmē, ka elitāra mazākuma uzņēmējdarbības interešu palielināšanu var nomaskēt kā neatkarīgu ievadrakstu. Sabiedrībai vienmēr jādod izvēle, ja runa ir par ziņu izplatīšanu. Īrijā mums ir savas problēmas ar plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām, kas mums jānoregulē. Eiropas Parlamentam ir jāatbalsta vārda brīvība un plašsaziņas līdzekļu vārda brīvība. Izsaku nožēlu, ka labējā spārna kolēģu viedoklis atšķiras.

  Catherine Soullie (PPE), rakstiski. – (FR) Eiropas Tautas partijas grupa (Kristīgie demokrāti) ir ļoti apmierināta ar balsojuma rezultātiem attiecībā uz kopīgo rezolūciju par informācijas brīvību Itālijā un visā Eiropas Savienībā. Mums bija skaidri jānorāda Eiropas Parlamenta loma: mēs esam likumdošanas asambleja, nevis dalībvalstu iekšējo lietu tribunāls. Nebūtu piemēroti, ja Parlaments atbalstītu šo maskēto personīgo uzbrukumu. Mani ļoti iepriecina balsojuma rezultāts. Neraugoties uz nelielo balsu starpību, tas vēlreiz parāda subsidiaritātes principa vērtību Eiropas Savienībā un tās institūcijās.