Debašu stenogramma

Ceturtdiena, 2010. gada 11. februāris - Strasbūra

Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko īsteno HOSPEEM un EPSU noslēgto Pamatnolīgumu par asu instrumentu radīto ievainojumu novēršanu slimnīcu un veselības aprūpes nozarē (debates)

  Stephen Hughes, autors. – Priekšsēdētāja kungs, šis ir nozīmīgs tiesību akts veselības aizsardzības un drošības jomā. Elizabeth jau nedaudz ieskicēja tā priekšvēsturi. Tā tapšanas process ir bijis ļoti ilgs — Elizabeth jau norādīja, ka ir pagājuši seši gadi, kopš pirmo reizi tikāmies. Prieks šorīt šeit redzēt komisāru Andor, bet savā ziņā žēl, ka klāt nav komisāra Špidla. Šajā zālē mēs viņu bieži esam kritizējuši, bet šorīt mēs varētu viņam paust gandarījumu par to, ka viņš beidzot ir uzņēmies iniciatīvu ierosināt šo priekšlikumu par savainojumiem ar injekciju adatām un citiem asiem instrumentiem.

Pagāja krietns laiciņš, kamēr pārliecinājām komisāru rīkoties. Patiesībā tieši Komisijas dienestu darbinieki mudināja viņu nerīkoties, apgalvojot, ka 2000. gadā pieņemtā direktīva par darba ņēmēju aizsardzību pret risku, kas saistīts ar bioloģisku aģentu iedarbību, kopā ar 1989. gada pamatdirektīvā noteiktajiem riska novērtēšanas elementiem nodrošina pietiekamu aizsardzību pret šādiem savainojumiem, tomēr galu galā mums izdevās šos dienestus pārliecināt, ka viens miljons savainošanās gadījumu gadā neapšaubāmi liecina par to, ka kaut kas nav kārtībā. Lai risinātu šo problēmu, mums bija nepieciešams īpašs tiesību akts. Amerikas Savienotajās Valstīs un daļā Spānijas šāds tiesību akts jau ir ieviests un ļoti efektīvi darbojas.

Visbeidzot komisārs piekrita rīkoties, un, kā jau Elizabeth minēja, 2008. gadā tika izstrādāti 2000. gada direktīvas grozījumi, bet tad sabiedrisko pakalpojumu arodbiedrības — HOSPEEM un EPSU — ziņoja, ka tās vēlas izstrādāt nolīgumu. Šis nolīgums tika izstrādāts. Un man par to prieks. Kopumā nolīgums ir labs, tomēr atsevišķas vietas rada zināmu neskaidrību. Šī iemesla dēļ esmu iesniedzis grozījumu, par kuru tika panākta vienošanās Nodarbinātības komitejā un kura mērķis ir aicināt Komisiju izdot pamatnostādnes, kas papildinātu šo direktīvu un nodrošinātu pareizu un vienotu direktīvas transponēšanu visu dalībvalstu tiesību aktos.

Mēs pilnībā atbalstām Komisijas piedāvāto direktīvas priekšlikumu un apzināmies, ka sociālo partneru nolīgumu nevar grozīt. To nevaram grozīt ne mēs, ne Padome. Tas ir viņu nolīgums. Tomēr nolīguma svarīgākais noteikums — 6. pants —, kas attiecas uz izskaušanu, novēršanu un aizsardzību, diemžēl rada zināmu neskaidrību attiecībā uz riska novērtēšanu un to, kādi konkrēti preventīvie pasākumi darba devējiem ir jāīsteno un kad tas ir jādara.

Ja šo neskaidrību nenovērsīs, tad direktīvas piemērošanā būs iespējamas būtiskas atšķirības. Šī iemesla dēļ mēs lūdzam Komisiju izstrādāt īstenošanas pamatnostādnes, kas palīdzētu darba devējiem izprast riskus un nepieciešamos preventīvos pasākumus un nodrošinātu vienotu direktīvas piemērošanu.

Savainošanās ar adatām ir biežākais un bīstamākais savainošanās veids ar asiem instrumentiem. Vienmēr, kad pacientam tiek izmantota doba adata, veselības aprūpes darbiniekam ir risks ar šo adatu savainoties un inficēties ar nopietnu slimību, jo dobums kalpo kā pacienta asiņu vai citu organisma šķidrumu rezervuārs.

Daudzi neatkarīgi dati ir apliecinājuši, ka apmācības uzlabošana, drošākas darba prakses īstenošana un tādu medicīnas ierīču izmantošana, kurām ir drošības tehnikai atbilstoši aizsargmehānismi, varētu novērst lielāko daļu gadījumu, kad notiek savainošanās ar injekciju adatām. Turklāt nepieciešami ir visi minētie pasākumi, nevis tikai viens vai divi no tiem.

Pētījumi ir apliecinājuši arī to, ka, neieviešot kādu no trim minētajiem pasākumiem, būtiski mazinās to efektivitāte. Arī mēģinājumi ieviest medicīnas ierīces ar drošības tehnikai atbilstošiem aizsargmehānismiem tikai kādā noteiktā teritorijā vai attiecībā uz noteiktām pacientu kategorijām, nebūtu nedz praktiski, nedz efektīvi.

Valstīs, kurās ir ieviesti efektīvi tiesību akti šajā jomā, piemēram, Amerikā, Kanādā un daļā Spānijas, ir skaidri noteikts: lai novēstu savainošanās gadījumus, obligāti ir jāīsteno visi trīs pasākumi. Nav nejaušība, ka visās minētajās valstīs attiecībā uz šo aspektu ir vienota nostāja. Tieši šo 6. panta neprecizitāti mēs vēlamies novērst, publicējot pamatnostādnes.

Elizabeth pieminēja psiholoģisko traumu, kas rodas cilvēkiem, kuri savainojas ar injekciju adatām. Šajos sešos gados, kuru laikā esam risinājuši šo jautājumu, esmu ticies ar cilvēkiem, kuriem ir gadījies savainoties ar injekciju adatām, un es vēlos uzsvērt, ka šī psiholoģiskā trauma patiešām ir nopietna. Es satiku kādu ārstu, kas šāda savainojuma dēļ pameta darbu medicīnā. Es satiku kādu cilvēku, kurš, savainojoties ar adatu, inficējās ar HIV. Esmu saticis cilvēkus, kuri uzzināja, ka nav inficējušies, taču pirms tam viņiem vairākus mēnešus nācās dzīvot neziņā par to, vai viņi ir vai nav inficējušies. Esmu saticis arī atkritumu savācējus un cietuma darbiniekus, kuri ir savainojušies ar adatām. Uz šiem darbiniekiem nolīgums neattiecas. Šī ir vēl viena joma, par kuras nākotnes risinājumiem mums jādomā.

Kopumā šis nolīgums ir labs. Ja papildināsim to ar labām pamatnostādnēm, kuras nodrošinās vienotu piemērošanu visā Eiropas Savienībā, mēs visi, manuprāt, būsim paveikuši vērtīgu darbu, un, jācer, ka mums izdosies būtiski samazināt šo vienu miljonu savainošanās gadījumu gadā.