Debašu stenogramma

Pirmdiena, 2010. gada 8. marts - Strasbūra

17. Nodokļu piemērošana finanšu darījumiem (debates)

  Priekšsēdētājs. – Nākamais punkts ir jautājums, uz kuru jāatbild mutiski un kuru Ekonomikas un monetārās komitejas vārdā Komisijai uzdeva Sharon Bowles, par nodokļu piemērošanu finanšu darījumiem (O-0025/2010 - B7-0019/2010).

  Edward Scicluna, autors. – Priekšsēdētāja kungs! Ekonomikas un monetārā komiteja (ECON) ir izvirzījusi šo jautājumu un rezolūciju, jo tie ir rūpīgi jāapsver. Pagājušajā gadā jautājumu par finanšu darījumu nodokļiem komiteja apsprieda ar komisāru L. Kovács, kurš, tāpat kā daudzi citi, teica, ka viņam šī ideja šķiet pievilcīga, un mēs noskaidrojām, ka būtu labi izpētīt, kā tā varētu darboties un kāda būtu tai piemērotākā infrastruktūra.

Kopš tā laika Komisija ir pētījusi šo tematu, un mēs esam izvirzījuši daudzus jautājumus, uz kuriem jārod atbildes. Ir izskanējuši aicinājumi, arī septembra G20 sanāksmē, lai finanšu sektors maksā par stabilitātes fondu izveidi un atlīdzina zaudējumus, ko tas nodarījis ekonomikai. Priekšsēdētājs J.M. Barroso ir ierosinājis izmantot pasaules mērogā piemērojamu nodevu par finanšu darījumiem, lai finansētu vides projektus. Atkal ir spēcīgi atdzimusi sākotnējā ideja par Tobina nodokli, kas paredz, ka finanšu darījumu nodoklis tiek izmantots attīstības palīdzībai.

Rezolūcija tika izstrādāta, nevis lai izdarītu spiedienu uz kādu, bet lai rastu atbildes un veiktu ietekmes novērtējumus, taču, protams, daudz ir tādu, kas noteikti atbalsta finanšu darījumu nodokļus, un daudzi tikpat noteikti iebilst pret to ieviešanu. Ļoti iespējams, ka mūsdienās finanšu darījumu nodokli iekasēt ir vieglāk, pat starptautiskajā līmenī, ņemot vērā, ka daudzi darījumi tiek veikti elektroniski, tomēr ir jārēķinās ar to, ka ir vēl citi alternatīvi konkurējoši mērķi jebkādu nodokļu piemērošanai.

Saistībā ar nodokli ir pieņēmums, ka neviens to nepamanīs, jo tas katrā gadījumā ir pārāk niecīgs. No otras puses, citi uzskata, ka šāds nodoklis jāpiemēro, lai netiktu veikts pārmērīgi daudz darījumu. Mana komiteja uzskata, ka tad, ja iekasētā galīgā summa ir liela — un summas par to liecina —, kādam galu galā nāksies maksāt. Daudzi finanšu darījumi ir maksājumi par starpproduktu, nevis galīgie pārdošanas darījumu maksājumi, tāpēc nodokļi būs jāmaksā starpniekiem — bankām un līdzīgām iestādēm. Bet jebkādas papildu izmaksas, protams, būs jāsedz tiešajiem lietotājiem. Daži varētu teikt, ka tam nav nozīmes, tomēr ir arī citi veidi, kā palielināt nodokļu iekasēšanu finanšu pakalpojumu jomā.

Bet tad rodas jautājums, kas iekasēs šos nodokļus un kurš lems par to izmantošanas veidu. Pastāv pat jautājums par to, ka pienākumam maksāt nodokļus ir jābūt cieši saistītam ar tiesībām piedalīties pārvaldē (no taxation without representation). Ja nodoklis tiek iekasēts Londonā par atvasinātu darījumu uz kādu citu pasaules valsti un ja par šo darījumu nav jāmaksā, kurš pateiks, kur tas jātērē? Uz šo jautājumu var vieglāk atbildēt tad, ja runa ir par finanšu stabilitāti, kad nepārprotami ir iesaistīti visi maksātāji, nevis tad, ja jautājums pārsniedz finanšu jomu, piemēram, vides projekti vai attīstības palīdzība. Gan maksājumi, gan izdevumi ir zināmā mērā starptautiski. Iespējams, mēs to nemaz nevaram darīt un nevaram iegūt visas šīs priekšrocības, tāpēc mums vismaz jāizvēlas, ko mēs cenšamies uzlabot, ar kādām metodēm tas jādara un kāds ir nodokļa galvenais mērķis.

Visbeidzot, vai mēs rīkojamies pareizi, jaucot regulējumu kopā ar nodokļu palielināšanu? Vai tie patiešām viens otru papildina?

  Algirdas Šemeta, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētāja kungs! Es priecājos, ka varu piedalīties šajās nozīmīgajās debatēs par novatoriskiem finanšu instrumentiem un atbildēt uz Komisijai uzdoto jautājumu.

Attiecībā uz iespējām ieviest vispārēju finanšu darījumu nodokli Komisija jau savā stratēģijā „ES 2020” ir paziņojusi, ka plāno sniegt ieguldījumu debatēs par novatorisku finansēšanu pasaules mērogā.

Patlaban tā cenšas noteikt un izvērtē dažādas pieejas; viena no tām ir vispārējais finanšu darījumu nodoklis (FDN). Pārējās ir ASV ierosinātā finanšu krīzes atbildības maksa un Zviedrijā ieviestā finanšu stabilitātes maksa par noteiktiem banku aktīviem.

Runājot par FDN, ir skaidrs, ka šodien iespējas atšķiras no sākotnējām diskusijām par Tobina nodokli, jo tās aptver plašāku finanšu produktu bāzi.

Saistībā ar vispārējā FDN ieviešanas priekšrocībām un trūkumiem Komisija uzskata, ka, izvērtējot dažādus instrumentus, ir svarīgi izvairīties no tādu iniciatīvu uzkrāšanas, kas var kaitēt finanšu sektoram, un nodrošināt, lai jaunās iniciatīvas neizraisītu darījumu pārcelšanu uz citiem reģioniem, tādējādi negatīvi ietekmējot Eiropas konkurētspēju.

Attiecībā uz iespēju īstenot vispārējo FDN Eiropas Savienībā, ja mūsu galvenie partneri šādu nodokli neievieš, es gribētu jums atgādināt, ka SVF — līdztekus Komisijas darbam — arī pārbauda iespējas, to skaitā pasaules mērogā piemērojamo nodevu par finanšu darījumiem.

Tas liecina, ka šī problēma ir aktuāla visā pasaulē, un Komisija uzskata, ka labākais veids tās risināšanai ir rast saskaņotu starptautisku risinājumu. Tā ir mūsu pirmā ieteicamākā izvēle.

Attiecībā uz nodokļu izmantošanu par papildu reglamentējošu instrumentu, īstenojot finanšu tirgus reformas, es varu apliecināt, ka Komisija apsver papildināmību nodokļu un reglamentējošu instrumentu starpā un pievērsīs uzmanību abu minēto instrumentu kopējai ietekmei uz finanšu sektora spēju atbalstīt ekonomikas atveseļošanu.

Runājot par iespēju, ka vispārējo FDN varētu izmantot, lai finanšu sistēmu padarītu ilgtspējīgu, Komisijas rīcībā nav skaidras informācijas vai pētījumu par attiecībām šāda nodokļa un finanšu starpniecības termiņstruktūras starpā.

Es uzskatu, ka attiecībā uz FDN ieņēmumu sadalījumu būtu pāragri izdarīt jebkādus secinājumus par ieņēmumu sadali un piešķiršanu, jo novatoriskā finansēšana joprojām tiek analizēta. Tomēr es gribētu uzsvērt, ka iespējamie ienākumi no vispārējiem FDN būtu ļoti atšķirīgi un, iespējams, veidotos tikai dažās valstīs, kurās ir lielākie finanšu centri. Šīs atšķirības norāda, ka ir vajadzīgi pasaules mēroga risinājumi, tai skaitā attiecībā uz ieņēmumu sadali un piešķiršanu.

Visbeidzot jautājums par atšķirīgām iniciatīvām. Pirmajā posmā Komisijas dienesti pašlaik izskata jautājumu par novatoriskiem finansēšanas instrumentiem kopumā. Komisija ņems vērā arī mūsu starptautisko partneru izdarītos secinājumus, lai noteiktu iespējas, kurām ir vislielākais potenciāls. Pamatojoties uz to, otrajā posmā saskaņā ar Komisijas standarta pieeju labāka regulējuma ieviešanai varētu tikt iesniegti konkrēti priekšlikumi un sīki izstrādāts ietekmes novērtējums.

  Jean-Paul Gauzès, PPE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi! Pašreizējā finanšu krīze liek valsts iestādēm finansiāli iejaukties, izmantojot valsts naudu.

Šādos apstākļos ir vilinoši apsvērt finanšu darījumu nodokļa ieviešanu. Minētā nodokļa ieņēmumus varētu izmantot, piemēram, lai finansētu ekonomikas atveseļošanu un attīstītu ilgtspējīgu ekonomiku, un sākumā tos varētu izmantot, lai kompensētu krīzes izmaksas, ko sedz reālā ekonomika un nodokļu maksātāji. Ar šo nodokli papildinās noteikumus, kas reglamentē finanšu sektoru, nodokļu paradīžu likvidāciju, vai pat tos noteikumus, ko šobrīd izstrādā attiecībā uz atvasinātajiem produktiem.

Šajā posmā būtu ieteicams novērtēt finanšu darījumu nodokļa ietekmi. Minētā mutiski atbildamā jautājuma galvenais mērķis ir mudināt Komisiju pārbaudīt praksē dažādos rezolūcijas priekšlikumā minētos aspektus, lai sniegtu atzinumu par šāda nodokļa īstenošanas iespējām un laicīgumu.

Komisāra kungs, tas, ko jūs tikko teicāt, ir solis pareizajā virzienā. Tomēr jāuzsver, tāpat kā to uzsvērāt jūs, ka attiecībā uz šo pasākumu būs vajadzīga reālistiska un pragmatiska pieeja. Šāda nodokļa dēļ nedrīkst ciest Eiropas ekonomika un Eiropas finanšu nozares konkurētspēja.

Plašākā skatījumā ir svarīgi uzsvērt, kādas sekas būs, ja starptautiskas vienošanās trūkuma dēļ minēto nodokli ieviesīs tikai Eiropas Savienībā, kā daži iesaka to darīt. Mēs uzskatām, ka šāds risinājums, kas attiecas tikai uz Eiropas Savienību, nav atbalstāms.

  Udo Bullmann, S&D grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs! Man ir daži jautājumi attiecībā uz to, ko komitejas vārdā paziņoja Scicluna kungs. Komisāra kungs, vai tad, ja finanšu darījumi pasaulē 70, 80, 90 vai 100 reizes pārsniegtu nacionālo kopproduktu un ja šī attīstība kļūtu vēl dinamiskāka, jūs joprojām teiktu, ka vairums spekulatīvo elementu ir saistīti ar finanšu produktu straujo attīstību? Ja tā, tad kā jūs plānojat tos ierobežot vai kas varētu veicināt to ierobežošanu? Ja īsā laikposmā finanšu darījumi turpinās palielināties attiecībā pret nacionālo kopproduktu pasaulē, vai tad jūs piekristu mūsu viedoklim, ka mums ir jāstiprina ilgtermiņa pieeja reālajai ekonomikai, kurā cilvēki strādā, pelna naudu un ražo produktus, ko mēs varam patērēt un izmantot? Ja jūs atbalstāt šo uzskatu, kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem, jūsuprāt, mēs varam to panākt?

Komisāra kungs, ja finanšu darījumu nodoklis to var veicināt — un mēs vēlamies to izpētīt —, tad kāds būtu termiņš, kurā šo jautājumu varētu apspriest ar starptautiskajiem partneriem? Mums ir radies iespaids, ka mūsu izveidotie finanšu instrumenti pasaulē patlaban tiek izmantoti, lai izteiktu spekulācijas pret eiro zonu un eiro un lai vērstos pret vājākajām dalībvalstīm. Vai nav pienācis pēdējais laiks risināt šo jautājumu un noteikt Eiropas pieeju?

Komisāra kungs, es nesaprotu, kāpēc mēs mudinām dalībvalstis paaugstināt pievienotās vērtības nodokli par četriem vai vairāk procentu punktiem, ja darījumu nodoklis ar 0,01 vai 0,05 procentu punktiem, visticamāk, iznīcinās konkurenci un vājinās Eiropas pozīciju. Es nespēju tam noticēt. Rīkojieties! Tieši to vēlas Parlaments.

  Carl Haglund, ALDE grupas vārdā. – (SV) Priekšsēdētāja kungs! Kā mēs jau dzirdējām, ekonomikas krīzes un aizvien satraucošāko ar klimata pārmaiņām saistīto diskusiju dēļ nesen ir atdzīvināts un ieviests tā sauktais Tobina nodoklis.

Turklāt mēs dzirdējām, ka uz šo nodokli tiek liktas lielas cerības, un šī nodokļa mērķis ir cita starpā radīt drošību finanšu tirgū un gūt ienākumus, kurus varētu izmantot, lai finansētu jomas, kas ir to pelnījušas, piemēram, attīstības palīdzību un klimata pārmaiņu ierobežošanu.

Manuprāt, šīs cerības ir samērā naivas, un es ļoti skeptiski vērtēju iespēju ieviest tādu finanšu darījumu nodokli, kas tiešām darbotos. Pirmkārt, es esmu viens no tiem, kas šaubās par to, vai šo nodokli būs iespējams ieviest praksē. Otrkārt, es neticu, ka tam būs tāds efekts, uz kādu daži cer. Starp citu, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka neviens nodoklis pasaulē nebūtu spējis novērst finanšu krīzi, ko esam piedzīvojuši pēdējo gadu laikā.

Es esmu arī kritiski noskaņots pret ideju par kaut kā aplikšanu ar nodokli, lai pēc tam izmantotu palielinātos nodokļus mērķiem, kam nav nekāda sakara ar darbību, kas ir aplikta ar šo nodokli. Es uzskatu, ka tā nav loģiska un īpaši saprātīga nodokļu politika.

Lūdzu, nepārprotiet mani. Es vēlos, lai lielāks finansējums būtu piešķirts attīstības palīdzībai. Es kritiski vērtēju pats savu valsti, kas nav spējusi sasniegt 0,7 % IKP līmeni, ko bieži uzskata par viszemāko līmeni.

Ekonomikas un monetārā komiteja šajā jautājumā ir sagatavojusi līdzsvarotu dokumentu. Tas ir labi, ka ES līmenī tiek veikta atbilstoša izpēte saistībā ar to, kā šāds nodoklis varētu darboties. Es ceru, ka pēc tam šajā diskusijā būs vairāk faktu un mazāk politisku uzskatu. Citādi mēs riskējam ieslīgt debatēs par nodokli, ko nav iespējams ieviest praksē, un tajā pašā laikā nespējam rast iespējas un risinājumus, lai sadabūtu pietiekamu finansējumu attīstības palīdzībai un mūsu centieniem ierobežot klimata pārmaiņas.

Vissliktāk būtu, ja ES censtos ideoloģisku iemeslu dēļ uzspiest šāda finanšu darījumu nodokļa ieviešanu, lai gan pārējās pasaules valstis to neieviestu. Tas tikai izraisītu ekonomikas fiasko Eiropā, kas šajos laikos nebūt nav vajadzīgs. Mums tas jāpatur prātā. Es ceru, ka izpēte būs nopietna un efektīva.

(Runātājs piekrita atbildēt uz jautājumu, kas uzdots, paceļot zilo kartīti saskaņā ar Reglamenta 149. panta 8. punktu)

  Catherine Stihler (S&D). – Priekšsēdētāja kungs, es izmēģinu jauno noteikumu, kas ļauj mums izmantot zilo kartīti.

Mani ieinteresēja iepriekšējā runātāja teiktais par viņa valsti, par tās rezervēm, proti, par 0,7 % IKP un Tobina nodokli.

Acīmredzot Tobina nodoklis krietni atšķiras no finanšu darījumu nodokļa, un šajā ziņā bieži valda neskaidrība. Manuprāt, jums ir pilnīga taisnība, ka mums vajadzīga skaidrība, bet es gribētu, lai jūs mazliet sīkāk paskaidrotu, kāpēc mēs nespējam sasniegt 0,7 % un kā mums gūt skaidrību par to, ko mēs cenšamies panākt, lai darījumu nodoklis patiešām darbotos.

  Carl Haglund (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs, jaunais diskusiju veids patiesi ir diezgan interesants. Tas ļauj mums veidot dialogu.

Diemžēl Somija ir valsts, kas neiegulda 0,7 % no sava IKP attīstības palīdzībā, un tas ir slikti. Tas mūsu valstī ir jārisina politiskā ceļā. Tas nedara godu mūsu valdībai, kas nav spējusi to panākt.

Runājot par Tobina nodokli un finanšu darījumu nodokli, jums ir taisnība — tas, iespējams, nav tas, ko sākotnēji bija iecerējis Tobina kungs. Es joprojām esmu skeptisks attiecībā uz to, vai mums varētu būt nodoklis, kas darbotos pasaules mērogā, iesaistoties visām pasaules valstīm, jo tikai tā tas varētu darboties, neizraisot kapitāla pārvietošanu uz kādu citu pasaules daļu.

Tomēr mēs redzēsim, ko šajā jautājumā pēc tā izskatīšanas teiks Komisija. Tas būs interesanti.

  Pascal Canfin, Verts/ALE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs! Mūsu valsts finanšu sektors ir krīzes situācijā, un mēs zinām, ka daļējs risinājums varētu būt dažu izmaksu samazināšana, tomēr lielākoties to atrisināt var dalībvalstu spēja piešķirt vairāk līdzekļu.

Tāpēc jautājums ir par to, kādu nodokli varētu palielināt, kādu nodokli vajag palielināt un kādas sekas radīs šāda nodokļu palielināšana. Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupa uzskata, ka būs sarežģīti būtiski palielināt nodokļus mazajiem uzņēmumiem, kas rada lielāko daļu darbvietu. Ir grūti palielināt nodokļus ģimenēm — varētu pieļaut izņēmumu attiecībā uz bagātākajiem —, jo vairumā gadījumu šie nodokļi jau ir pietiekami lieli, it īpaši Eiropā.

Tāpēc jautājums ir šāds: kuri nodokļi būtu jāpalielina? Ja nepalielina nodokļus maziem un vidējiem uzņēmumiem un nepalielina arī PVN, tad noteikti tiks izskatītas citas iespējas. Mūsuprāt, finanšu darījumu nodoklis galu galā ir Eiropas ekonomikai nesāpīgākais nodoklis. Tas ir nodoklis, kam ir vismazākā negatīvā ietekme uz Eiropas ekonomikas konkurētspēju pasaules mērogā.

Turklāt pēdējo desmit gadu laikā ir ārkārtīgi samazinājušās finanšu darījumu izmaksas gan vairāku tehnisko uzlabojumu dēļ, ja tos tā var nosaukt, gan Eiropas regulējuma dēļ.

Patiesībā šos izmaksu samazinājumus ir pilnībā absorbējušas finanšu nozare un bankas. Tas nepavisam nebūtu netaisnīgi, ja daļu no peļņas, kuru bankām ļāva ietaupīt izmaksu samazināšana, ar finanšu darījumu nodokļa palīdzību atdotu atpakaļ valsts iestādēm, kas bankas izglāba.

Parlaments, kā vienmēr, to pārvērš ļoti ideoloģiskās debatēs, bet patiesībā tās ir samērā tehniskas. Darījumu izmaksas pastāvēja arī iepriekš; tās ir samazinātas. Šodien mēs ierosinām tās atkal palielināt, lai ne vien privātais sektors, bet arī valsts iestādes gūtu labumu no šiem tehniskajiem uzlabojumiem.

Protams, rodas jautājums, vai Eiropas Savienība var šādi rīkoties viena pati. Visi saprot, ka būtu labāk, ja tas tiktu darīts starptautiskas sistēmas ietvaros. Ja mūsu piemēram neseko citi, jo īpaši ASV, tad rodas jautājums, vai tādā gadījumā Eiropas Savienības izredzes to sasniegt ir nolemtas neveiksmei.

Dažos paziņojumos, piemēram, Gauzès kunga paziņojumā, minēts, ka Eiropas Tautas partijas grupa uzskata, ka Eiropa neko nevar panākt viena pati. Protams, šāda situācija nebūtu ideāla un tajā būtu šķēršļi, no kuriem jāizvairās. Bet vai tas nozīmē, ka Eiropas Savienībai attiecībā uz sevi ir jāizvirza vismazākais prasību kopums, lai tai būtu pēc iespējas mazāk regulu un tā kļūtu par visnepretenciozāko dalībnieku? Mēs nedomājam, ka tas stiprinās Eiropas Savienības vadošo lomu pasaulē.

Turklāt ir iespējams, ka Eiropas Savienība viena pati ieviestu šo darījumu nodokli. Tas ir diezgan vienkārši, jo kapitāla plūsmas, kas attiecas uz mums, sākas Eiropas Savienībā un pēc tam aizplūst citur, lai atkal atgrieztos atpakaļ Eiropas Savienībā.

Kamēr šīs plūsmas aizplūst un atgriežas atpakaļ, mums ir iespēja pieprasīt to izsekošanu un zināt, vai tām ir ticis piemērots finanšu darījumu nodoklis. Ja ticis piemērots, tad nav problēmu. Ja nav ticis piemērots, mēs varam ieturēt ievešanas vai izvešanas nodokli. Tā mēs gadiem ilgi esam rīkojušies reālajā ekonomikā ar kopējo ārējo tarifu. Finanšu globalizācija šobrīd liek mums tā rīkoties ekonomikas finanšu jomā, un tas ir pilnībā iespējams no tehniskā aspekta. Vajadzīga ir tikai politiskā griba.

  Kay Swinburne, ECR grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs! Pēc nesenā satricinājuma globālajā finanšu tirgū visā pasaulē akadēmiskās aprindas, politiķi un Nobela prēmijas laureāti ekonomisti pamatoti cenšas rast risinājumu, kā atgūt naudu, kas iztērēta mūsu finanšu iestāžu glābšanai. Dažādie finanšu darījumu nodokļi ir tikai viena no daudzajām izskatāmajām idejām, un mēs nedrīkstam ierobežot ES un tās dalībvalstīm pieejamos instrumentus, izskatot tikai vienu ideju. Mums ir jābūt radošiem un pēc iespējas plašākā skatījumā jāizvērtē, kā labāk reaģēt uz finanšu krīzi un nostiprināt mūsu valstu finanšu sistēmas. Prezidenta Obamas ideja par finanšu iestāžu nodevu ir pelnījusi zināmu ievērību.

Tomēr šis priekšlikums ir ļoti specifisks un tajā nav ņemti vērā visi finanšu nodokļu vai nodevu veidi. Kā komisāra kungs jau minēja, SVF saskaņā ar G20 norādēm veic pētījumu par iespējamajiem finanšu nodokļiem, tomēr šķiet, ka ar šo rezolūciju atbildes tiek meklētas, pirms tiek pabeigts pētījums.

Es nesaprotu, kādēļ ir jācenšas īstenot ES risinājumu pasaules mēroga problēmai. Būtu muļķīgi un naivi domāt, ka tad, ja ES ieviestu darījumu nodokli bez visu galveno pasaules nozīmes dalībnieku atbalsta, mēs nepaliktu zaudētājos attiecībā pret pārējām valstīm.

Mani māc divējādas bažas saistībā ar finanšu darījumu nodokli pašreizējā formā.

Pirmkārt, mēs nevaram atbalstīt pasākumu, kura mērķis ir nodrošināt Eiropas Savienībai pilnvaras paaugstināt nodokļus. Eiropas Savienības dalībvalstīm ir ļoti būtiski, lai tās saglabātu kontroli pār savām nodokļu sistēmām. Tāpēc būtu lietderīgi noskaidrot, vai minētais priekšlikums attiecas uz koordinētu nodokļu palielināšanu, ko veic atsevišķas dalībvalstis, un vai tas paliek un tiek pielietots tikai šajā līmenī, vai arī tas tiešām ir ES nodoklis.

Otrkārt, nodokļi, kas palielināti, lai stabilizētu finanšu sistēmas, manuprāt, nedrīkst kļūt par ES budžeta pozīcijas paplašinājumu. Ir daudzas ES un dalībvalstu ierosinātas iniciatīvas un izdevumu programmas, kuru mērķis ir saprātīgi risināt globālo klimata pārmaiņu problēmu. Mums ir vērienīgi mērķi līdzekļu piešķiršanai jaunattīstības valstīm. Es nevarēšu atbalstīt ko tādu, kas patiesībā palielina nodokļus citiem mērķiem.

  Miguel Portas, GUE/NGL grupas vārdā. – (PT) Priekšsēdētāja kungs! Es uzskatu, ka tehniskā diskusija, kurā mums jāiesaistās, neapšaubāmi ir ļoti nozīmīga, bet nedrīkst slēpt to, ka izvēlei, kas mūs sagaida, ir politiska nokrāsa. Tāpēc nav gluži likumīgi virzīt un balstīt visu diskusiju uz tehnisko pamatojumu, lai nebūtu jāizdara politiska izvēle.

Piemēram, Haglund kungs paskaidroja, ka tad, ja mēs būtu ieviesuši Tobina nodokli, mēs nebūtu izvairījušies no finanšu krīzes. Es varu viņam piekrist, bet mums noteikti būtu daudz vairāk resursu cīņai ar finanšu krīzes sekām, kas skar mūsu tautsaimniecību un vismazāk nodrošinātos Eiropas iedzīvotājus.

Tāpēc tik svarīgi ir runāt par šo jautājumu. Otrs aspekts attiecas uz .. un tāpēc komisāra A. Šemeta atbilde mani nepārliecināja ne attiecībā uz grafiku, ne pamatjautājumu. Komisārs A. Šemeta, kā arī Gauzès kungs mums saka, ka minētais nodoklis esot pievilcīga un ļoti interesanta ideja, bet mēs to nevaram piemērot Eiropas līmenī. Tā jāpiemēro pasaules mērogā.

Runāsim atklāti. Šādi cilvēkiem tiek pateikts, ka Tobina nodoklis nekad netiks ieviests pasaules mērogā. Tāpēc nav nozīmes maldināt cilvēkus. Runa ir par to, ka tas nepastāvēs ne pasaules, ne citā līmenī. Tāpēc tiek pateikts, ka tas nepastāvēs vispār. Man ir pilnīgi atšķirīgs viedoklis. Es uzskatu, ka Eiropas Savienībai ir pietiekami spēcīgs finanšu tirgus, lai bez kapitāla aizplūdes ieviestu vispārējo atlikušās vērtības nodokli attiecībā uz visiem darījumiem.

Tomēr pats galvenais ir tas, ka mēs pilnīgi skaidri pateiktu mūsu iedzīvotājiem, ka krīzes apstākļos finanšu kapitālam, kas ir novedis mūs krīzes situācijā, ir jāmaksā — vismaz pārpalikuma līmenī. Un pateiktu, ka tas galvenokārt bija īpaši paredzēts, lai apkarotu globālo nabadzību un badu un sāktu finansēt sociālā pīlāra veidošanu Eiropas projektā, jo mums šāda pīlāra nav, bet tas ir vajadzīgs.

Iedzīvotāji to ļoti labi sapratīs.

  Hans-Peter Martin (NI). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Pirms vienpadsmit gadiem es biju viens no dažiem deputātiem, kas piedalījās partiju veidotās Tobina nodokļa darba grupas dibināšanā, un mūsu sanāksmes bieži vien raisīja nicinošus smīnus. Tūkstošgades mijas perspektīvā mēs atkal un atkal atsaucamies uz šķietamo tirgus racionalitāti, konkurences apdraudējumu un iespējamo globalizācijas krīzi.

Tas nav labi, ka jūs šodien turpināt izvirzīt tos pašus argumentus. Mēs esam tikko izvairījušies no nopietna sabrukuma, un tas ir prasījis ne vien ārkārtīgi daudz līdzekļu, bet arī uzticību. Ja jūs tagad domājat, ka mēs varam nesteigties ar šāda finanšu darījumu nodokļa ieviešanu, tad spekulantiem — es saukšu tos tā —, ar kuriem man personīgi ir nācies saskarties, citiem vārdiem sakot, eifēmiski dēvētajiem investīciju fondu pārvaldniekiem, ir pilnīgi atšķirīgs viedoklis, jo viņi uz šīs robežšķirtnes vēl straujāk un intensīvāk veic savu uzņēmējdarbību.

Tāpēc es neesmu pārliecināts, ka finanšu darījumu nodoklis attiecībā uz finanšu darījumu apmēru varētu panākt kaut ko vairāk, nevis tikai apslāpēt šos milzīgos spekulatīvos viļņus. Es patiesi vēlētos, lai Komisijas un dalībvalstu valdību pārstāvji ņemtu vērā to, ko teica gan kolēģi no Zaļo grupas, gan Bullmann kungs un kreisie. Tas ir politisks jautājums; tehniskos aspektu var atrisināt ātri, jo šajā jomā ekspertu pietiek.

  Gunnar Hökmark (PPE). – Priekšsēdētāja kungs! Kādam var rasties jautājums, vai no administratīvā viedokļa ir iespējams ieviest finanšu darījumu nodokli, vai tas ir politiski iespējams; bet es domāju, ka pamatjautājums ir šāds: vai tas ir labi? Vai ekonomikas attīstībai šāds finanšu darījumu nodoklis ir lietderīgs? Tas taču nozīmē, ka ar nodokli būs aplikti ieguldījumi; pārrobežu līmenī ar nodokli būs aplikti ieguldījumi valstīs, kurās jums ir mazāks kapitāls nekā pārējās.

Vai tas palīdzēs starptautiskajā tirdzniecībā, vai tas mazinās starptautisko tirdzniecību, vai tam būs kāda ietekme?

Es to saku tāpēc, ka, diskutējot par šo jautājumu, mēs varētu aplūkot divus piemērus. Pirmkārt, mēs 30 gadu garumā piedzīvojām ārkārtīgi lielu ekonomisko izaugsmi pasaules finanšu tirgus veiksmīgas darbības dēļ. Tagad mēs saskaramies ar krīzes sekām — kredītu krīzi. Es uzskatu, ka mums vajadzētu nodrošināt bagātāku un darboties spējīgu pasaules finanšu tirgu, nevis censties pietuvināt kredītu krīzei līdzīgu situāciju.

Darījumu nodokļa, tāpat kā jebkura cita nodokļa, mērķis ir samazināt ar nodokli apliekamo darījumu apmēru, un es nedomāju, ka starptautiskās tirdzniecības samazināšana dos kādu labumu, jo mēs esam redzējuši, kādas sekas tas izraisa. Es nedomāju, ka ir lietderīgi veikt vēl lielākus ieguldījumus nabadzīgajās valstīs.

Finanšu darījumu aplikšana ar nodokli nekavēs finanšu darījumu veikšanu. Tas pat nekavēs tā saucamos spekulatīvos ieguldījumus. Tas kavēs parasto ieguldījumu plūsmu un mums tik ļoti vajadzīgo tirdzniecību.

Komisāra kungs, es uzskatu, ka, diskutējot par šo jautājumu, mums ir pamatots iemesls būt uzmanīgiem un neizlēmīgiem.

  Pervenche Berès (S&D). – (FR) Priekšsēdētāja kungs! Komisāra kungs, šķiet, ka jūs esat atbildīgs par nodokļu politiku un ka jūsu ieguldījums stratēģijā „ES 2020” attiecībā uz šo jomu būs novatoriskas nodokļu politikas priekšlikums. Novatoriskas nodokļu politikas ierosināšana prasa drosmi, un jūs nedrīkstat neņemt vērā racionālo un konstruktīvo darbu, ko paveikuši jūsu priekšgājēji. Es ievēroju, ka stratēģijā „ES 2020” uzņēmumu peļņas nodokļa saskaņošana pat nav pieminēta; iespējams, jūs to aizmirsāt kādā atvilktnē. Es aicinu jūs pievērst tam mazliet vairāk uzmanības.

Tomēr, ja jūs būsiet tikpat drosmīgs attiecībā uz finanšu darījumu nodokli, mēs nekur tālu netiksim. Eiropas Savienībā un Komisijā, kuras pārstāvis jūs tagad esat, G20 sanāksmes secinājumi tiek uzskatīti par sava veida evaņģēliju. G20 secinājumos figurē minētais finanšu darījumu nodoklis, tāpēc mēs jūs lūdzam to ieviest. Lūdzu, nestāstiet, ka mums ir jārīkojas tāpat kā visiem pārējiem, jo ASV prezidents Obama, ietekmējoties no Paul Volcker, ierosināja veikt reformas ASV banku sistēmā, neņemot vērā G20 secinājumus!

Kāpēc mēs nevarētu izmantot metodi, kuru atzīst ASV? Turklāt, komisāra kungs, es pamanīju, ka jūsu kolēģis Barnier kungs teica, ka šī reforma varētu būt īpaši piemērota Amerikas situācijai un nederīga Eiropai un ka Eiropai ir jāturpina savs ceļš finanšu darījumu nodokļa jomā. Tā ir taisnība. Mēs gaidām jūsu drosmīgos un novatoriskos priekšlikumus, komisāra kungs.

  Louis Michel (ALDE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs! Komisāra kungs, pavisam godīgi sakot — un visi zina, ka es pilnībā atbalstu Komisiju —, jūsu priekšlikumi šķiet ārkārtīgi pieticīgi. Nevienā no tiem nav izrādīta vēlme būt politiski godkārīgiem jautājumā, kas man tomēr šķiet ļoti nozīmīgs.

Es jums atgādināšu, ka 2002. gada Monterejas konsenss un 2008. gada Dohas papildu konference ieteica novatorisku un alternatīvu finansēšanu attīstības jomā. Es neticu, ka minētais finanšu darījumu nodoklis varētu regulēt pasaules finanšu sistēmu; runa nav par to. Es uzskatu, ka Eiropas Savienībai, protams, kopā ar G20, ir jāuzņemas iniciatīva, lai ieviestu starptautisko finanšu darījumu nodokli, kurš, kā jau tika teikts, varētu būt noteikts robežās no 0,01 % — tas gan ir daudz! — līdz 0,1 % no darījuma vērtības. Paredzamie ieņēmumi ir atkarīgi no minētajiem diviem koeficientiem. Jūs varat izvēlēties starp 20 miljardiem ASV dolāru un 200 miljardiem ASV dolāru.

Minētais nodoklis pēc būtības var būt globāls un vispārējs. Tomēr vienā aspektā es jums nepiekrītu — es uzskatu, ka par šāda nodokļa ieviešanu būtu jāvienojas nevis visām pasaules valstīm, bet tikai galvenajiem ekonomikas dalībniekiem. Mums nav jāgaida, kamēr visa pasaule pieņems šo nodokli, jo, kā zināms, tas patiesībā varētu iznīcināt sākotnējo ideju.

Vispirms tas būtu jāiekasē valsts līmenī pēc brīvprātības principa, un tas, protams, iekustinātu šo ideju. Šo procesu koordinētu galvenie ekonomikas dalībnieki, proti, G20 valstis. Jūs vēlējāties zināt, kādiem mērķiem to izmantos, — viena no izvēlēm būtu to iemaksāt pasaules vai pat Eiropas fondā; Eiropas Attīstības fonds to varētu izmantot, lai nodrošinātu valsts atbalstu attīstības jomā. Vai arī valstis to varētu izmantot savā attīstības politikā.

Tomēr ir arī kaut kas, par ko mani māc šaubas, turklāt šķiet, ka tā arī notiks. Piemēram, to skaidri apliecina tas, ka Starptautiskā Valūtas fonda rīkotājdirektors vairāk vai mazāk noraida filozofiju, kas ir Tobina nodokļa vai finanšu darījumu nodokļa pamatā, izmantojot to kā sava veida aizsegu, lai nodrošinātos pret apdraudējumiem finanšu pasaulē, — ko es nosauktu par finanšu blēdību. Tā nedrīkst būt! Es nevēlos, lai ar šo nodokli segtu riskus, ko uzņēmusies finanšu pasaule. Par to jāmaksā citā veidā. Šāda piesavināšanās man nav pieņemama.

Es gribētu jums atgādināt, ka pēdējo gadu laikā atsevišķās, pat centīgākajās, jaunattīstības valstīs panāktais progress, iespējams, tiks iznīcināts, liedzot sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus. Tādēļ es dedzīgi atbalstu finanšu darījumu nodokli.

  Vicky Ford (ECR). – Priekšsēdētāja kungs! Ir daudz iemeslu, lai pieprasītu finanšu iestādēm sniegt lielāku ieguldījumu attiecībā uz nodokļu ieņēmumiem pēc finanšu krīzes, un žēl, ka šajā rezolūcijā tiek apskatīti tikai darījumu nodokļi, nevis tādi piemēri kā Baraka Obamas ierosinātā nodeva.

Runājot par darījumu nodokli, mani dara bažīgu trīs lietas.

Pirmkārt, ietekme uz finanšu pakalpojumu tiešajiem patērētājiem. Zīmognodeva, kas ilgu laiku pastāvēja Apvienotajā Karalistē, ir nesamērīgi ietekmējusi mazos ieguldītājus un uzņēmumus, kuri vēlas piesaistīt kapitālu.

Otrkārt, ietekme uz pašu Eiropas Savienību. Mēs zinām, ka pasaules finanšu tirgus ir ļoti mainīgs. Pavisam noteikti pastāv risks, ka mēs varam vienkārši izstumt darījumus ārpus ES, kas nenāktu tai par labu.

Treškārt, mani satrauc morālais kaitējums, ja šo naudu jāiegulda glābšanas fondā. Es nedomāju, ka nodokļu maksātājiem būtu automātiski jāglābj visas brūkošās finanšu iestādes. Ir jābūt iespējai, ka bankai ļauj bankrotēt, bet tās klienti tiek aizsargāti. Eksperti ir brīdinājuši gan Ekonomikas un monetāro komiteju, gan Īpašo finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes komiteju, ka šāds fonds varētu veicināt bezatbildīgu riska uzņemšanos. Mēs nevēlamies riskēt vēl vairāk, un šis jautājums vēl ir jāizpēta.

  Nikolaos Chountis (GUE/NGL). – (EL) Priekšsēdētāja kungs! Nesenā finanšu krīze nenoliedzami ir pierādījusi, ka finanšu tirgus liberalizācija un nepiekāpība jautājumā par tirgus brīvību ir ļāvusi finanšu sistēmai bīstami pieaugt attiecībā pret reālo ekonomiku un gadiem ilgi darboties, pamatojoties uz ārkārtīgi lielu rentabilitāti, bezatbildību un regulējuma trūkumu, kas galu galā izraisīja krīzi.

Tādējādi priekšlikums par finanšu darījumu nodokli varētu samazināt finanšu sistēmas lielumu un padarīt nerentablas atsevišķas spekulatīvas finansiālās iespējas. Tomēr šis pasākums tā arī paliks uz papīra, ja to nepapildinās ar rūpīgi izstrādātu plānu finanšu sistēmas regulēšanai, lai ierobežotu banku agresīvo politiku un spekulācijas, ko veic riska ieguldījuma fondi un kredītvērtējuma aģentūras, saasinot un izmantojot ekonomiskās problēmas daudzās valstīs.

Tomēr, manuprāt, to nevar vienkārši uzskatīt par pagaidu pasākumu. Bankām ir jāatmaksā to glābšanā ieguldītās milzīgās summas, ko tās saņēma no Eiropas valstīm, tādējādi palielinot tajās finanšu deficītu. Tagad šīs valstis ir spiestas aizņemties no tām pašām bankām, šādi maksājot tām otrreiz.

Mūsu nostājai jābūt nepārprotamai. Bankām ir jāatmaksā savi parādi valstij. Tāpēc, cita starpā, mums jāievieš finanšu darījumu nodoklis, pirmkārt, lai ierobežotu finanšu sektora lielumu un, otrkārt, lai saglabātu resursus jaunajai sociālajai un attīstības politikai.

  Markus Ferber (PPE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi! Par ko īsti mēs runājam? Jautājums ir diezgan vienkāršs. Kā finanšu tirgus var palīdzēt mazināt izmaksas, ko tas radījis valstīm, sabiedrībai un ekonomikai? Tas ir būtisks jautājums, uz kuru mums jārod atbilde.

Es domāju, ka mēs visi kopā esam izstrādājuši ļoti līdzsvarotu dokumentu. Esmu ļoti pateicīgs komisāram par tā formulējumu. No vienas puses, mēs nevaram izlikties, ka Eiropa ir Svētlaimīgo sala, kurā mēs varam rīkoties pēc sirds patikas, un pasaules finanšu tirgum gar to nav nekādas daļas. Šīs lietas ir jākoordinē starptautiskā līmenī. No otras puses, mums arī jānodrošina, ka finanšu sektors sniedz atbilstīgu ieguldījumu krīzes pārvarēšanā.

Tāpēc es gribētu brīdināt, ka mums vairs nevajadzētu katru nedēļu izvirzīt jaunu priekšlikumu, ar ko mēs varam atrisināt visas pasaules problēmas. Pirms dažiem mēnešiem tas bija papildu nodoklis par aviobiļetēm, ar ko vajadzēja atrisināt visas mūsu problēmas, tagad tas ir finanšu darījumu nodoklis, un nākamajā mēnesī kādam ienāks prātā kas cits. Mēs esam aizgājuši par tālu. Tas ir jautājums par finanšu tirgus iesaistīšanu starptautiski saskaņotā veidā. Ja Komisija var ierosināt saprātīgu risinājumu un iekļaut to starptautiskās sarunās, tad mēs būsim uz pareizā ceļa.

Mums jābūt godīgiem pašiem pret sevi. Tie, kas apgalvo, ka ar šādu instrumentu palīdzību mēs varam apturēt spekulācijas, maldina paši sevi. Mēs vēlamies, lai spekulanti sniedz savu ieguldījumu gan šajā riskā, gan riska pārvarēšanā. Tā ir pareizā pieeja. Šajā ziņā mēs jūs pilnībā atbalstām, komisāra kungs.

  Catherine Stihler (S&D). – Priekšsēdētāja kungs! Šobrīd Apvienotajā Karalistē ir sākta kampaņa ar nosaukumu „Robina Huda kampaņa”, kurā iesaistījušās NVO, baznīcas un pilsoniskā sabiedrība un kuru vada aktieris Bill Nighy. Komisāra kungs, ja jūs neesat ieskatījies viņu tīmekļa vietnē, es jums to ļoti ieteiktu kā daļu no šīm debatēm. Minētās kampaņas pamatā ir finanšu darījumu nodoklis 0,05 % apmērā, kas, viņuprāt, var sniegt reģionam ieņēmumus 37 miljardu eiro apmērā.

Tātad saistībā ar finanšu darījumu nodokli runa nav par cilvēkiem, kas iet uz bankomātu, lai izņemtu naudu; te runa ir par darījumiem, kas nav publiski, un par to, lai tie, kas ir veicinājuši finanšu krīzi, atdotu kaut ko atpakaļ. Ja es to aplūkoju tādā skatījumā, kā to apmēram pirms trijām nedēļām aprakstīja ekonomists John Kay, kas bija ieradies Skotijā, lai teiktu runu, — ja Skotija būtu bijusi neatkarīga valsts un mūsu bankas būtu bankrotējušas, ikvienam Skotijas vīrietim, sievietei un bērnam būtu bijis jāsamaksā 750 000 sterliņu mārciņu. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tā notiek nākotnē. Paldies dievam, tas vēl nav noticis, jo Skotija ir Apvienotās Karalistes daļa, bet turpmāk mums ļoti nopietni jāapsver finanšu darījumu nodoklis un veids, kā to piemērot.

„Robina Huda kampaņa” ir interesanta, un es domāju, ka tās ietvaros sadalījums varētu būt 80:20; sabiedriskajiem pakalpojumiem tiktu veltīti 80 %, un 20 % būtu piešķirti tāda fonda izveidei, kas nodrošinātu, ka banku krīze nenotiek vēlreiz.

Paldies jums, komisāra kungs, un es ar cerībām gaidu jūsu priekšlikumu. Varbūt jūs varat mums pateikt aptuvenu datumu, kad mēs varētu dzirdēt jūsu atzinumu. Es zinu, ka stratēģija „ES 2020” tiks laista klajā aprīlī, bet būtu labi uzzināt arī jūsu grafiku.

  Patrick Le Hyaric (GUE/NGL) . – (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs! Pašreizējā krīzes situācijā mums ir tikai divas izvēles iespējas. Pirmā iespēja ir likt iedzīvotājiem maksāt par krīzi, kā mēs to jau darām: taupības plāni, bezdarbs un nodokļu paaugstināšana, līdzīgi kā nesen paaugstinātais PVN Grieķijā. Otrā iespēja ir aplikt ar nodokli spekulatīvo kapitāla apriti un finanšu darījumus. Tas radītu būtiskus ieņēmumus Eiropas ekonomikā, un es uzskatu, ka tas būtu ierocis pret pašreizējo finanšu krīzi. Vēl būtu jāsaņem drosme, lai likvidētu nodokļu paradīzes.

Šis ierosinājums nebūt nav revolucionārs, jo tas jau ir ietverts G20 nolīgumos. Dažus no tajos minētajiem principiem mēs esam apsprieduši debatēs un balsojuši par tiem, bet tā vietā, lai izteiktu bezmērķīgus paziņojumus, mums ir steidzami jādara vairāk. Mums ir nekavējoties jāizbeidz šī iznīcinošā spekulēšana. Patiesībā vairāki ekonomisti uzskata, ka zemas nodokļu likmes 0,5 % apmērā piemērošana finanšu darījumiem radītu Eiropas Savienībai papildu 500 miljardus eiro. Šo naudu mēs varētu izmantot ekonomikas atveseļošanai, kas pamatota uz darbavietu radīšanu, mācībām, pētniecību, algām un jaunu videi nekaitīgas rūpniecības un lauksaimniecības politiku.

Tādēļ mums jāsāk rīkoties. Mums jāsaņem drosme balsot par šāda nodokļa principu un pēc tam to īstenot.

  Othmar Karas (PPE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi! Austrijas Parlaments un Austrijas federālā valdība, kā arī Austrijas Tautas partija, kuru es pārstāvu, izrāda lielu politisko gribu, lai veicinātu finanšu darījumu nodokļa ieviešanu. Finanšu un ekonomikas krīzei ir globālas sekas un arī cēloņi, ko nevar attiecināt tikai uz vienu kontinentu.

Mums vajadzīgi ne vien globālās pārvaldības mehānismi, bet arī globālās uzraudzības mehānismi, reglamentējošu pamatnostādņu mehānismi un finansējuma avoti. Tomēr ar finansējuma avotu jautājumu vien nepietiek. Vienlīdz svarīga ir pamatnostādņu ietekme.

Pirmkārt, mums vajadzīga kopēja Eiropas griba, lai mēs gūtu sekmes arī pasaules mērogā. Jautājums Komisijai un rezolūcija, ko Parlaments, cerams, trešdien pieņems ar lielu balsu pārsvaru, ir kopējās politiskās gribas izpausme, lai izstrādātu un — vēlams, pasaules mērogā — īstenotu finanšu darījumu nodokļa modeli. Es ceru sagaidīt ļoti konkrētu Komisijas priekšlikumu, kas veicinās solidaritāti Eiropā, un, cerams, Komisija minēto priekšlikumu iesniegs pēc iespējas ātrāk, kā arī atbildēs uz mūsu jautājumiem.

Kāda būs šāda finanšu darījumu nodokļa ietekme uz reālo ekonomiku un Eiropas Savienības finansiālās un ekonomiskās pozīcijas konkurētspēju? Par ko to iekasēs, cik lieli būs procenti, kas tos ievāks, un kurš saņems naudu? Vai šim nodoklim jāizvirza mērķis? Es teiktu, ka jā, bet kāds? Šie ir jautājumi, uz kuriem jārod atbildes. Ar šīsdienas debatēm un trešdienas balsojumu mēs nosakām turpmāko virzienu. Lūdzu, sniedziet mums drīzu atbildi.

  Magdalena Alvarez (S&D). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs! Krīze ir apliecinājusi, ka Eiropas Savienībai trūkst vajadzīgo instrumentu, lai novērstu krīzes radītās sekas un nodrošinātu atbilstīgu sistēmu ekonomikas atveseļošanai.

Tāpēc ir jāsniedz kopīga atbilde. Tajā jāietver ne tikai dalībvalstu stratēģiju saskaņošana, bet arī pienācīgu instrumentu nodrošināšana Eiropas Savienībai, dodot tai saprātīgas rīcības iespēju, lai nekavējoties izrādītu vispārēju atbildes reakciju.

Par pirmo mērķi Eiropas Savienībai jāizvirza tālredzīgāka un efektīvāka ekonomikas pārvaldība, kas prasa lielāku finansiālo autonomiju. Šajā sakarībā trīs mērķu sasniegšanai paredzētais finanšu darījumu nodoklis varētu būt ļoti noderīgs. Visbeidzot mums jāpalielina Eiropas Savienības spēja izstrādāt savu politiku, jāuzlabo ekonomikas stabilitāte, ierobežojot spekulatīvās darbības, un mums jānodrošina vajadzīgā informācija, lai uzraudzītu finanšu tirgus situāciju un attīstību. Turklāt, izstrādājot minēto fiskālo instrumentu, ir jānodrošina, ka finanšu sektors sniedz ieguldījumu, lai palīdzētu novērst reālajai ekonomikai nodarīto kaitējumu un segtu banku sistēmas stabilizācijas izmaksas.

Komisāra kungs, vai jūs varat šajā saistībā sniegt informāciju par grafiku?

  Diogo Feio (PPE). – (PT) Priekšsēdētāja kungs! Eiropas Parlamentam ir tiesības iesniegt jautājumus par šo tematu un nedarīt zināmu savu galīgo nostāju par jauno finanšu darījumu nodokli.

Turklāt tam ir vairāki iemesli. Jums tikai jāieklausās šā nodokļa atbalstītāju viedoklī. Viņi saka, ka tā ir politiska problēma un ka tehniskiem risinājumiem ir maza nozīme.

Pirmkārt, sāksim ar nodokli, un tad mēs redzēsim, kā tas tiks īstenots. Tā ir kļūda. Ar ideoloģiju nav iespējams atrisināt finanšu krīzes problēmu.

Otrkārt, viņi saka, ka šāds nodoklis varētu palīdzēt nabadzīgākajiem; tas būtu tāds kā „Robina Huda nodoklis”, jo bagātākie pārvarēs grūtības līdz ar ekonomikas izaugsmi.

Nav nozīmes jautājumam par Eiropas vai pasaules mērogu. Šis nodoklis neatrisina šo jautājumu. Kas notiks, ja šāds nodoklis tiks ieviests tikai Eiropā?

Ir jāņem vērā vairāki elementi. Krīzes laikā jauns nodoklis nevarēs atrisināt nevienu problēmu. Ar jauna nodokļa ieviešanu mēs neatrisināsim arī valsts finanšu problēmu. Jauns nodoklis nebūs soda nodoklis, lai sodītu tos, kas ir atbildīgi par krīzes izraisīšanu.

No jaunā nodokļa cietīs tiešie patērētāji. No jaunā nodokļa cietīs tie, kuriem vajadzīgs kredīts.

Otrkārt, ir jāapspriež daudzas tehniskas problēmas. Tās, kuras nav nozīmīgas. Vai pastāv kāda Eiropas pārvaldes sistēma, kas varētu ieviest šādu nodokli? Vai kāds var pateikt, cik izmaksā šāda nodokļa ieviešana? Vai kāds var mums pateikt, kā tas ietekmēs likviditāti un kreditēšanu? Kā piemērot nodokli pasaules mērogā, ņemot vērā laika atšķirības un darījumu skaitu sekundē? Kā to var kontrolēt?

Uz šiem jautājumiem vēl ir jārod atbildes. Es uzskatu, ka mums ir jāmācās no pieredzes, kas gūta šīs krīzes laikā, un jāpieņem sava nostāja. Es šaubos, ka jaunais nodoklis būs pareiza izvēle.

SĒDI VADA: S. LAMBRINIDIS
Priekšsēdētāja vietnieks

  Anni Podimata (S&D). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, Komisāra kungs! Debates par starptautisko finanšu darījumu aplikšanu ar nodokļiem nav nekas jauns, taču tās šodien ir ārkārtīgi aktuālas, jo galvenā mācība no globālās ekonomiskās krīzes, un jo īpaši eiro zonai, kura pēdējā laikā ir piedzīvojusi sistemātiskus spekulantu uzbrukumus, ir tāda, ka agrākā finanšu tirgu neuzticamība un nopietna finanšu regulējuma un pārvaldības trūkums rada tūlītējas un redzamas sekas reālajā ekonomikā, kā arī attiecībā uz valstu ekonomiku dzīvotspēju un sociālo stabilitāti.

Šajā kontekstā finanšu darījumu aplikšana ar nodokļiem ir jo īpaši svarīga, jo tas ir viens no ilgi gaidītās finanšu kontroles mehānismu galvenajiem jautājumiem. Risinājums, protams, nav ieviest vēl vienu Eiropas nodokli, kam būs apšaubāma ietekme uz Eiropas ekonomikas konkurētspēju, bet gan formulēt ambiciozu Eiropas priekšlikumu iesniegšanai G20 sanāksmē.

  Sirpa Pietikäinen (PPE). – Priekšsēdētāja kungs! Finanšu tirgi ir globāli, un finanšu kompānijas ir globālas; patiešām, finanšu industrija šobrīd ir lielākais globālais sektors. Tā kā arī mūsu vēlmes ir globālas — piemēram, attīstības programma, Tūkstošgades attīstības mērķi vai cīņa ar klimata pārmaiņām — man tas šķiet vairāk nekā dabiski, ka finanšu darījumu aplikšanai ar nodokļiem būtu jākļūst par pirmo globālo nodokļu ieviešanas mēģinājumu.

Politika nav globāla, un, kā mēs zinām, tā īsti nav arī Eiropas Savienības politika. Kādam ir jāuzņemas vadība šī jautājuma risināšanā, un ir diezgan saprotami, ka šāda vadība ir jāuzņemas Eiropas Savienībai. Parasti tas, kurš uzņemas vadību — veidojot mehānismus, modeļus, intelektuālo īpašumu — ir lielākais ieguvējs, un tam kā pirmajam ir priekšrocības.

Lai gan neliela spekulatīvāko darījumu ierobežošana sniedz nelielu ieguvumu, tomēr lielāko ieguvumu, manuprāt, var gūt, veidojot jauno nodokļu jomu, globālu mehānismu, kā arī, apvienojot resursus — ne tik daudz finanšu sektorā, bet jo īpaši mūsu Eiropas un globālajai attīstībai un vides vajadzībām.

Patiešām, lai Eiropas Savienība šajā jautājumā rīkotos aktīvi, tai ir jābūt skaidram redzējumam, mums ir jābūt vienotai pozīcijai, un tieši tādēļ es vēlos, lai Komisija visai drīz nāktu klajā ar priekšlikumu par to, kā panākt, lai šis finanšu darījumu nodoklis būtu praktiski realizējams.

  Edward Scicluna (S&D). – Priekšsēdētāja kungs! Ir pagājuši vismaz 40 gadi, kopš mēs, studenti būdami, apspriedām jaunu starptautisku ekonomisku kārtību, kas ietvēra priekšlikumu izmantot īpašas aizņēmumtiesības (SDR) attiecībā uz SVF un paredzēt tādu nodokli valstu valdībām, kas tiktu izmantots, lai palīdzētu nabadzīgajām valstīm. Tas, kā mēs zinām, netika realizēts.

Daudzus gadus vēlāk realitāte ir mainījusies: globalizācija, līdz ar tehnoloģiju attīstību un spēcīgāku politisko gribu, atsevišķus plānus ir padarījusi reālākus. Tomēr globālo politisko mērķu skaits ir pieaudzis. Bez nabadzības, kas diemžēl joprojām pastāv, mums jāsaskaras arī ar tādām globālām vides problēmām kā klimata pārmaiņas, un tagad mēs būtībā runājam par tādu globālās apdrošināšanas prēmiju, kas kompensētu upuriem finanšu katastrofas radītu sociālo un ekonomisko pāridarījumu.

Mums ir jābūt uzmanīgiem, kad saskaramies ar daudziem mērķiem. Es ierosinu pieturēties pie gudrā padoma, ka ir jānodrošina, lai katram mērķim mums ir nepieciešams atsevišķs instruments. Lai Komisija ir drosmīga, taču mums ir jānodrošina, lai finanšu darījumu nodoklis būtu ļoti mērķtiecīgs un reāls. Necentīsimies panākt, lai visiem būtu viss.

  Elena Băsescu (PPE). – (RO) Es uzskatu, ka finanšu darījumu nodokļa ieviešanai nebūs nekādas jēgas. Tas mums nepalīdzēs izkļūt no finanšu krīzes, un tas arī nenovērsīs jaunu krīzi, nedz veicinās finanšu tirgu stabilitāti. Šis pasākums tikai paaugstinās kapitāla un kredīta izmaksas un bremzēs investīcijas.

Pirms jauna nodokļa ieviešanas Komisijai ir ļoti rūpīgi jāizanalizē visi ar to saistītie plusi un mīnusi. Ja tiek pieņemts lēmums par finanšu darījumu nodevas ieviešanu, tas var ietekmēt Eiropas ekonomikas globālo konkurētspēju. Ir jāizvairās arī no dubultās aplikšanas ar nodokļiem, kā arī no šķēršļu radīšanas brīvai kapitāla plūsmai.

Par šāda nodokļa radītajām izmaksām nedrīkst maksāt parastie pilsoņi. Būtu piemēroti šāda nodokļa ieviešanu apsvērt valstīs, kurās ir spekulatīvā kapitāla uzkrājumi, kā rezultātā tiek radīti īstermiņa ārējie parādi. Šis pasākums varētu novērst spekulatīvā kapitāla uzkrāšanos.

2009. gadā Zviedrija ieviesa ikgadējo stabilitātes maksājumu, kas piemērojams bankām un kredītiestādēm un kas sastāda līdz 0,036 % no konkrētu saistību kopsummas. Taču šāda nodokļa ieviešanai Rumānijā nav pamata. Sarunās starp Rumānijas valdību, SVF un Eiropas Komisiju tika panākta vienošanās par likumu grozījumiem attiecībā uz īpašo administrēšanas procedūru, kas ļautu Rumānijas Valsts bankai ātri un efektīvi iejaukties, kad kredītiestāde ir nonākusi grūtībās.

Šajā kontekstā es vēlos jautāt Eiropas Komisijai, kādi mehānismi vai formulas tiek izvērtēti, lai aizsargātu valstis pret spekulatīvā kapitāla uzkrāšanos, un vai tā apsver arī citus pasākumus finanšu sistēmas regulēšanai un pārraudzībai.

Paldies.

  Seán Kelly (PPE). – Priekšsēdētāja kungs! Runājot par šo tematu, prātā nāk divi vārdi: tie ir latīņu valodas vārdi festina lente jeb „steidzies lēnām”, jo šis temats ir acīmredzami diezgan pretrunīgs, tāpat kā pretrunīgi ir jebkuri nodokļi. Es domāju, ka ir jo īpaši vilinoši runāt par finanšu iestāžu aplikšanu ar nodokli, lai tās vairāk apzinātos risku un varbūt samaksātu par saviem grēkiem, taču finanšu darījumi pēc sava mēroga ir globāli un skar ne tikai Eiropu, tādēļ, kā uzsvēra Swinburne kundze, mums ir jāizskata visas iespējas.

Paskatieties, uz kurieni iet SVF un G20, un tad varbūt rīkosimies, taču mums tas ir jāizsver ļoti rūpīgi. Tādēļ es saku festina lente — steidzies lēnām, kārtīgi apdomājot un daudz konsultējoties, un tad mums būs jārīkojas, ar vai bez Robina Huda palīdzības.

  Kriton Arsenis (S&D). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, Komisāra kungs! Lai gan attīstītās valstis ir atbildīgas par 80 % siltumnīcefekta gāzu emisiju, jaunattīstības valstis šodien maksā par vissmagākajām sekām. Šīs galēji drūmās sekas skar nabadzīgākās valstis, kuras nav darījušas neko tādu, kas rada šo siltumnīcas efektu.

Patlaban ir divdesmit miljonu vides bēgļu. Ja mēs nekavējoties kaut ko nedarīsim, līdz 2050. gadam tādu būs piecsimt miljoni. Mums pret šīm valstīm ir nopietnas klimata saistības, kas mērāmas ar 100 miljardiem eiro gadā. No šīs summas Eiropas Savienības daļa sastāda 35 miljardus eiro.

Ir būtiski nekavējoties ieviest nodokli finanšu darījumiem, lai mēs varētu finansēt mūsu klimata saistības. Tajā pašā laikā šis nodoklis mums ļaus samaksāt mūsu klimata parādu arī nākamajām paaudzēm, palīdzot finansēt enerģētisko neatkarību no akmeņoglēm.

  Enrique Guerrero Salom (S&D). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, Komisāra kungs! Priekšlikums, kurš netika realizēts pirms divām desmitgadēm, atkal ir kļuvis par diskusiju objektu finanšu un ekonomiskās krīzes dēļ. Šo priekšlikumu nu jau atbalsta ne tikai akadēmiķi un minoritāšu vai opozīcijas grupas. Šobrīd šī nodokļa ieviešanu iesaka G20, Starptautiskais valūtas fonds un daži pasaules attīstītāko valstu vadītāji. Mums ir jāizmanto šī iespēja, jo ir īstais laiks.

Es kā Attīstības komitejas loceklis atbalstu uzskatu, ka, ja tiks ieviests šāds nodoklis, daļa no radītajiem ienākumiem būtu jānovirza finanšu attīstībai. Ja ienākumi tiktu izmantoti vienīgi noguldījumu apdrošināšanas finansēšanai vai tīri ekonomiskiem mērķiem, finanšu sektors nesniegtu pietiekamu ieguldījumu globālā taisnīguma veicināšanā. Līdz ar to daļa no šiem ienākumiem būtu jānovirza attīstības palīdzībai.

  Algirdas Šemeta, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētāja kungs! Man ir prieks, ka Jūs esat veltījis laiku šīm svarīgajām debatēm. Ideja par finanšu darījumu nodokli līdz šim ir sev pievērsusi daudz uzmanības. Kā es paskaidroju, Komisija šobrīd pēta inovatīvu finansēšanu globālā līmenī un pievērš īpašu uzmanību šādiem jautājumiem.

Pirmkārt, konkurētspējas aspekta analīzei. Tā kā finanšu darījumi ir tik mainīgi un finanšu tirgi tik konkurējoši, aktivitāšu pārneses risks uz citiem tirgiem šķiet ļoti augsts. Tas nozīmē, ka starptautiskā līmenī ir nepieciešama vienota pieeja un vismaz laba sadarbība.

Otrs jautājums ir dažādu iniciatīvu kumulatīvā ietekme, kas nedrīkstētu pakļaut riskam finanšu sektora spēju atbalstīt ekonomisko atlabšanu.

Treškārt, mums ir pareizi jāveic analīze. Komisija drīz publicēs tās analīzi par dažādām iespējām. Man jāsaka, ka tas nav tik vienkārši. Mēs veicam analīzi un analizējam dažādus instrumentus. Šie instrumenti ir saistīti ne tikai ar finanšu darījumu nodokli, bet arī ar iespējamo nodevu iekasēšanu no banku aktīviem, banku aizņemtajiem resursiem un tā tālāk. Mums šī analīze jāveic ļoti rūpīgi, lai izdarītu pareizus secinājumus par labākajiem risinājumiem.

Komisija salīdzinās tās secinājumus ar kāda sava starptautiskā partnera secinājumiem. Balstoties uz to, tiks noteikti daudzsološākie instrumenti, kurus Komisija izvērtēs sīkāk.

Man arī jāsaka, ka ES stratēģijā līdz 2020. gadam vārdi „aplikšana ar nodokli” vai „nodokļi” ir minēti daudzkārt, kas, salīdzinot ar iepriekšējiem stratēģiskajiem dokumentiem, ir būtiska atšķirība. Es domāju, ka Komisija pievērš nopietnu uzmanību jautājumiem, kas ir saistīti ar notikumiem nodokļu jomā.

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka Komisija veicina un atbalsta nopietnas, globālas analīzes veikšanu attiecībā uz dažādu inovatīvu finanšu instrumentu iespējamajām priekšrocībām un trūkumiem, tajā skaitā finanšu darījumu nodokli. Es vēlos pateikties Parlamentam par interesi un iesaistīšanos šajā tematā.

  Priekšsēdētājs. Es esmu saņēmis vienu rezolūcijas priekšlikumu Ekonomikas un monetārās politikas komitejas vārdā slēgt debates saskaņā ar Reglamenta 115. panta 5. punktu.

Debates tiek slēgtas.

Balsošana notiks trešdien, 2010. gada 10. martā, plkst. 12.00.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 149. pants)

  Proinsias De Rossa (S&D), rakstiski. – Esmu bijis ilggadējs finanšu darījumu nodokļa (FDN) vai, kā to dēvē atbalstītāji ASV — finanšu spekulāciju nodokļa (FSN) atbalstītājs. James Tobin bija viens no pirmajiem, kas atbalstīja šo ideju kā līdzekli globālo finanšu tirgu stabilizācijai un paralēli — ievērojamas naudas radīšanai attīstības palīdzībai. Ietekmīgie finanšu spekulanti, kā arī ietekmīgās valdības to noraidīja kā dzīvotnespējīgu. Tagad krīzes rezultātā SVF pēta tās dzīvotspēju, un mums ir jāpastāv uz to, lai šo ekspertu ziņojumu nesabojātu un nepadarītu nederīgu aizmuguriska lobēšana. Tagad mums ir instrumenti, piemēram, SWIFT klīringa sistēma Eiropā, kas mums ļautu piemērot nodokli. Tomēr, pretēji pētījumiem, tiek izmesti vecie pseidoargumenti, ka „no tā vajadzētu izvairīties, tā būtu nasta patērētājiem”. Finanšu krīze, ko radīja negodīgi finanšu spekulanti, kuri turpina radīt milzu bagātības un kuru darbības ir nostādījušas pasaules ekonomiku uz ceļiem, ir jāizbeidz. Pieaugošais atbalsts FDN ir jāstimulē, sabiedrībai prasot no valdības rīcību un nepiekāpšanos to cilvēku priekšā, kuru mantkārība ir neizmērojama.