Debašu stenogramma

Trešdiena, 2010. gada 10. marts - Strasbūra

12. Kuba (debates)

  Priekšsēdētāja. – Nākamais punkts ir Padomes un Komisijas paziņojumi par Kubu.

  Diego López Garrido, Padomes priekšsēdētājs. – (ES) Priekšsēdētājas kundze! Orlando Zapata nāve bija ārkārtīgi negatīvs notikums, kas nekad nedrīkstēja atgadīties, un mēs nevēlamies, lai tas jebkad notiktu Kubā vai kaut kur citur pasaulē.

Eiropas Savienībai un tās iestādēm ir noteikti jānosoda cilvēktiesību pārkāpumu gadījumi un jācenšas nodrošināt, lai tie nekad neatkārtotos. Eiropas Savienībai ir jāuzņemas saistības attiecībā uz šo jautājumu.

Cilvēktiesības ir Eiropas Savienības identitātes būtisks simbols, jo mēs ticam brīvības, iecietības un plurālisma vērtībām. Tāpēc tās pārstāv mūsu personību, mūsu patieso personību. Ja notiek šo vispārējo tiesību pārkāpumi, Eiropas Savienība tos publiski nosoda, un mēs to darījām arī Kubas gadījumā. Mēs to darījām, darot zināmu mūsu pesimismu un bažas attiecībā uz progresa trūkumu cilvēktiesību jautājumā Kubā, un mēs to darījām, pieprasot, lai tiktu atbrīvoti tie, kas ieslodzīti Kubas cietumos politiskās pārliecības dēļ. Pašlaik Kubā ir aptuveni 200 ieslodzīto politiskās pārliecības dēļ, daži no tiem ļoti sarežģītā veselības stāvoklī, un viens no tiem ir Guillermo Fariñas, kas ir ļoti smagā stāvoklī un ir pieteicis bada streiku.

Mēs to darījām arī tad, kad teicām, ka cilvēktiesību aizstāvji Kubā ir jāaizsargā, un mēs to darījām tad, kad teicām, ka Kubas valdība, kuras jurisdikcijā atrodas vairāki ieslodzītie, jāsauc pie atbildības par Orlando Zapata nāvi.

Tomēr Eiropas Savienības politika attiecībā uz Kubu ir vēl tālejošāka. Eiropas Savienības politika attiecībā uz Kubu pamatojas uz konkrētiem aspektiem, un es vēlos uzsvērt dažus no tiem.

Pirmkārt, jārunā par politisko dialogu. Politisko dialogu ar Kubas iestādēm, ar amatpersonām un visu pilsonisko sabiedrību, kas, protams, skar arī cilvēktiesības. Otrkārt, pastāv arī attīstības sadarbība ar Kubu, kas nozīmē ne vairāk, ne mazāk kā solidaritāti ar Kubas tautu. Tā attiecas arī uz kultūras un demokrātijas progresa veicināšanu Kubā.

Šie ir mūsu politikas pamatelementi, kas galvenokārt ir vērsti uz vienu mērķi — Kubas tautu, tās labklājību, tās progresu, tās dzīves apstākļiem un tās cilvēktiesību ievērošanu.

  Andris Piebalgs, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētājas kundze! Komisija izsaka dziļu nožēlu par Orlando Zapata nāvi un apstākļiem, kas saistīti ar to. Es vēlos izteikt arī dziļas bažas par citiem Kubas politieslodzītajiem. Visi no mums, kas atrodas šajā telpā, vienādā mērā izjūt dusmas un neapmierinātību par Orlando Zapata nāvi, un mums ir jādara viss iespējamais, lai garantētu, ka šādi notikumi ne Kubā, ne kādā citā valstī vairs neatkārtotos.

Eiropas Savienība sakņojas demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību vērtībās, kuras mēs cenšamies aizsargāt un veicināt, jo vēl nesen mēs cietām no cilvēku pamattiesību pārkāpumiem mūsu pašu kontinentā. Cilvēktiesības ir vispārējas un tām nav robežu. Šis princips ir neatņemama sastāvdaļa mūsu dialogam ar partneriem Eiropā un ārpus tās.

Konstruktīva iesaistīšanās, nevis spaidi un sankcijas, ir pamatā mūsu politikai Kubā, kā uzsvērts kopējā nostājā, ko pieņēma 1996. gadā. Šis loģiskais pamats lika Padomei nolemt 2008. gada jūnijā atcelt 2003. gada diplomātiskos pasākumus, lai veicinātu politiskā dialoga procesu un attiecīgo instrumentu pilnīgu piemērošanu saskaņā ar 1996. gada kopējo nostāju. Tas ir arī loģiskais pamats, kas lika dažos pēdējos mēnešos daudzām dalībvalstīm atjaunot attīstības sadarbību ar Kubu, kurā iesaistītas dažādas politiskās partijas, kas pārstāvētas Eiropas Parlamentā, un tāpēc atspoguļo kopīgo viedokli par attīstības sadarbības ar Kubu svarīgo lomu.

Šādā laikā bezdarbība attiecībā uz Kubu būtu vissliktākā izvēle, kas grautu Eiropas Savienības kā globāla dalībnieka ticamību. Uz spēles ir likta ne tikai ticamība, bet arī iespēja atrasties Kubā. Tādējādi es esmu stingri pārliecināts, ka vienīgais progresa ceļš ir turpināt un padziļināt pašreizējo politisko dialogu un sadarbību ar Kubu, līdz ar to uzlabojot Kubas pilsoņu dzīvi.

Eiropas Savienība nekad nav pārtraukusi sadarbību ar Kubu, jo attīstība nenozīmē atbalstu valdībai, tā nozīmē atbalstu cilvēkiem. Mēs vienmēr esam uzskatījuši, ka attīstības sadarbība ir svarīgs aspekts mūsu attiecībās ar Kubu. Pašlaik īstenotie projekti Kubā dod tiešu labumu iedzīvotājiem, apmierinot viņu pamatvajadzības, sniedzot atbalstu atjaunošanai un rekonstrukcijai pēc viesuļvētrām, nodrošinājumam ar pārtiku un pielāgojumam klimata pārmaiņām. Tiek īstenoti arī projekti, lai atbalstītu nevalstisku dalībnieku pasākumus.

Es vēlos skaidri pateikt, ka EK finansējums netiek virzīts, izmantojot valdības vai valsts struktūras. Naudu sniedz ar Apvienoto Nāciju Organizācijas aģentūru un Eiropas NVO starpniecību, kuras atzinīgi vērtē Komisijas un Eiropas Savienības klātbūtni Kubā.

Ir svarīgi, lai Eiropas Savienība turpinātu risināt Kubas iedzīvotāju pamatvajadzību jautājumu, ar pieejamo tematisko vai ģeogrāfisko instrumentu palīdzību iesaistoties stratēģiskās nozarēs. Uzdevums, kas apņēmīgi jārisina ES, ir atrast pareizo līdzsvaru starp atvērtību dialogam, atbalstu Kubas iedzīvotājiem, izmantojot attīstības sadarbību un mūsu principu jaunu apliecinājumu.

  José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, PPE grupas vārdā. – (ES) Priekšsēdētājas kundze! Kad mana grupa pieprasīja, lai šo jautājumu iekļauj darba kārtībā, tā to nedarīja, lai uzsvērtu kļūdas, kas dažkārt ir nelabojamas, ja tiek īstenota politika, kura izdabā brīvības ienaidniekiem. Tā to nedarīja arī, lai iegūtu politiskas dividendes no šī nosodījuma.

Tā to darīja, lai Parlaments, kas ir demokrātiska Eiropas Savienības iestāde, varētu izteikt savu nosodījumu par nevainīgas personas nāvi un galvenokārt, lai paustu solidaritāti ar tiem cilvēkiem Kubā, kas cīnās, dzīvo un mirst kā Orlando Zapata par savu brīvību un cieņu.

Kā Eiropas Komisija ziņoja, Padomes kopējā nostāja vēl arvien ir spēkā, un tā ir cienījama nostāja, jo tā pieprasa politieslodzīto tūlītēju beznosacījumu atbrīvošanu. Tā ir arī konsekventa nostāja, jo tā pieprasa cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, lai Kubā iesakņotos mūsu vērtību sistēma, nevis svešas sistēmas kā Ķīnā un Vjetnamā.

Priekšsēdētājas kundze! Kāda drosmīga vīra Oswaldo Paya vārdi, kurš 2002. gadā ieguva Saharova balvu, vēl atbalsojas Parlamentā. Viņš teica, ka pirmā uzvara, kas jāpasludina, ir tā, ka viņa sirdī nav naida. Tiem, kas viņu apspieda, kas bija viņa brāļi, viņš sacīja, ka tos neienīst, bet ka viņiem neizdosies uzspiest savu gribu, izmantojot iebaidīšanu.

Viņš teica, ka Andrejs Saharovs atstāja mantojumā cieņu un cīņu par to, lai cilvēki dzīvotu kopīgi miera apstākļos, piebilstot, ka bieži vissvarīgākās balsis ir tās, ko nesadzird.

Šeit Parlamentā mēs nesadzirdējām kustības „Damas de Blanco” balsis, kam Parlaments arī piešķīra Saharova balvu. Tagad mēs diemžēl nedzirdēsim Orlando Zapata balsi, bet drīz mēs spēsim dzirdēt vēl daudzu kubiešu balsis.

Pagaidām, priekšsēdētājas kundze, ar likuma spēku, kas piemīt Parlamentam, pārstāvot 500 miljonu pilsoņu no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm, tam skaļi un skaidri ir jāatbalso neapturamais brīvības sauciens, ko dzirdam no mūsu dārgās Kubas salas.

(Aplausi)

  Luis Yáñez-Barnuevo García, S&D grupas vārdā. – (ES) Priekšsēdētājas kundze, López Garrido kungs, komisāre! Lai mēs nekad vairs neklusējam, sastopoties ar brīvības bendēm! Lai mēs nekad vairs neļaujam personai, kas ir cīnījusies par savām tiesībām un visu cilvēku tiesībām, nomirt cietumā Kubā vai jebkurā citā vietā, skaļi un stingri nepieprasījuši, lai viņš tiktu glābts.

Orlando Zapata Tamayo, 42 gadus vecs melnās rases celtnieks, kas tikai lūdza, lai viņa apstākļus cietumā uzlabo, nomira pēc 86 dienām bada streika un septiņiem gadiem cietumā par to, ka viņš prasīja, lai ievēro viņa cilvēktiesības. Šo septiņu gadu laikā apsardze pret viņu nežēlīgi izturējās, pazemoja un mocīja, bet šajā laikā — mēs nedrīkstam to aizmirst — starptautiskā sabiedrība klusēja.

Citi ieslodzītie un cilvēktiesību aktīvisti Kubā pašlaik arī ir pieteikuši bada streiku, piemēram, psihologs un žurnālists Guillermo Fariñas. Dāmas un kungi! Rezolūcijā, ko šodien iesniedzam un par ko debatējam, un par ko rīt balsosim, un ko es pārstāvu Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupas Eiropas Parlamentā vārdā, ir pieprasīts, lai visi pārliecības dēļ ieslodzītie Kubā tiktu atbrīvoti. Šī rezolūcija ir par pāreju uz demokrātiju un par cilvēka pamattiesību stingru ievērošanu.

Pašlaik nerunāsim par tematu, kas mūs šķir, vienalga, vai tiks panākta kopēja nostāja vai ne. Pievērsīsimies cilvēku dzīvību glābšanai un cilvēktiesībām. Kādu brīdi mierīgi to apsvērsim, meklējot tos turpmākās politikas aspektus attiecībā uz Kubu, par kuriem varam vienoties.

Šim tekstam tomēr ir liela pievienotā vērtība. Tas, ka to iesniedz sešas politiskās grupas, iezīmē jaunu plašas vienprātības laikmetu Parlamentā attiecībā uz cilvēktiesību tematu.

Lai vairs nekad netiek teikts, ka Eiropas demokrātijas likumi piekāpjas jenkiju imperiālistu pavēlēm — pēdiņās. Tomēr, arī lai vairs nekad netiek teikts, ka sociālisti un demokrāti ir pakļāvīgi un paklausīgi komunistu diktatūras līdzvainīgie. Es to saku vienkārši tāpēc, ka abi apgalvojumi ir nepareizi, un brīvības benžu upuriem, lai kur tie būtu, ir jāzina, ka mēs vienoti un bez nosacījumiem aizstāvam viņu lietu.

Priekšsēdētājas kundze! Es beidzot vēlos pateikties Salafranca kungam, kas risināja sarunas par šo tekstu Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) grupas vārdā, Weber kundzei no Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupas, Romeva i Rueda kungam no Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupas, Kožušník kungam no Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas un citiem kolēģiem, kuri ir piedalījušies šajā uzdevumā, kas ir bijis grūts un sarežģīts, bet kas, es ceru, būs veiksmīgs rītdien.

Nobeigumā es vēlos pateikties Spānijas premjerministram un pašreizējam Eiropas Savienības priekšsēdētājam Rodríguez Zapatero par viņa iedrošinājumu un atbalstu, izstrādājot šo rezolūciju, par kuru šodien debatējam.

  Renate Weber, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze! Savas politiskās grupas vārdā es vēlos vispirms izteikt līdzjūtību Orlando Zapata Tamayo ģimenei, kas ir samaksājusi visaugstāko cenu par viņa pārliecību.

Daudzu gadu gaitā viņa aktīvā cilvēktiesību aizstāvība ir iedvesmojusi daudz citu cilvēktiesību aizstāvju gan Kubā, gan ārpus tās.

Rezolūcija, kuru ierosinājušas vairākas politiskās grupas, izsaka mūsu dziļās bažas par cilvēktiesību stāvokli Kubā. Būsim ļoti godīgi. Stāvoklis nav uzlabojies, un daudzi neatkarīgie žurnālisti, miermīlīgi disidenti un cilvēktiesību aizstāvji vēl arvien tiek ieslodzīti cietumos tikai tāpēc, ka viņi vēlas baudīt savas tiesības uz vārda brīvību, miermīlīgām sanāksmēm un pulcēšanos.

Arī Kubas neatkarīgajām NVO neļauj strādāt, jo valdība tās drakoniski kontrolē.

Šo debašu laikā vairāki cilvēktiesību aizstāvji ir pieteikuši bada streiku. Tas izraisa bažas, jo ir vērojamas pazīmes, ka Guillermo Fariñas veselība strauji pasliktinās.

Žēl, ka Kubas varas iestādes ir ignorējušas atkārtotus ES aicinājumus bez nosacījumiem atbrīvot visus politieslodzītos. Tāpēc es esmu stingri pārliecināta, ka šim Parlamentam ir jāaicina ES turpināt izmantot visus iespējamos mehānismus, lai garantētu to cilvēku darbu un dzīvību, kas tiecas pēc plurālistiskas un demokrātiskas Kubas.

  Raül Romeva i Rueda, Verts/ALE grupas vārdā. – (ES) Priekšsēdētājas kundze! Es arī vēlos personīgi un savas grupas vārdā izteikt līdzjūtību par Orlando Zapata nāvi.

Neatkarīgi no katras personas viedokļa par Kubu šis ir gadījums, kas pats par sevi ir jānožēlo un kas ir pelnījis mūsu nosodījumu un, protams, daudz ko vairāk par pārdomām un atceri. Šis notikums ir pelnījis to loģisko prasības formulējumu, ko mēs sniedzam šajā rezolūcijā, lai tiktu atbrīvoti tie, kas ir apcietināti politisku iemeslu vai politiska pamatojuma dēļ Kubā vai kaut kur citur pasaulē.

Es uzskatu, ka tas, ko darām, ir loģiski. Es uzskatu, ka tas ir jādara, un es uzskatu, ka ir svarīgi, lai mēs to darītu — es vēlos to uzsvērt — neatkarīgi no iemesliem, kādēļ tas tiek darīts. Tā ir daļa no vienošanās.

Mums ir arī jāpieprasa, lai Kubas gadījumā šos cilvēkus atbrīvo nekavējoties, un galvenokārt jāatgādina smagā situācija — kas jau pieminēta —, kurā atrodas daži cilvēki, kas, sekojot Orlando Zapata piemēram, arī ir sākuši bada streiku, jo īpaši Guillermo Fariñas gadījums.

Tomēr es vēlos arī brīdināt no riska izmantot šo lietu citiem politiskiem nolūkiem, par kuriem Yáñez-Barnuevo kungs teica, ka tie varētu būt bīstami. Manuprāt, ir svarīgi atcerēties, ka notiek daudz procesu, kas ir lietderīgi un funkcionē, un ka mums nekādā ziņā nevajag ļauties kārdinājumam — kā daži to vēlas darīt — atgriezties pie pagātnes notikumiem, pie pagājušajiem laikiem, pie politiski neveiksmīgā embargo, jo mēs labi zinām tā sekas.

Tāpēc, ja mēs vēlamies, lai tas, kas notika ar Orlando Zapata, neatkārtojas, ir svarīgi zināt, kā mēs visi varam kopā virzīties uz priekšu, lai to novērstu, sākot ar salas demokratizācijas un normalizācijas procesa veicināšanu.

  Edvard Kožušník, ECR grupas vārdā. – (CS) Es personīgi biju ļoti apbēdināts par Orlando Zapata nāvi, un tāpēc es vēlos visas ECR grupas vārdā izteikt līdzjūtību viņa ģimenei, Es pats esmu dzimis 1971. gadā, manas valsts tā sauktās komunistiskās normalizācijas kulminācijas gadā, kas bija viens no skarbākajiem komunistiskā terora periodiem, ko mana valsts piedzīvoja. Noziedzīgās komunisma ideoloģijas pieredze manā valstī kalpo par iemeslu Čehijas pilsoņu lielajai solidaritātei ar Kubas tautu, un tāpēc mūs satrauc bēdīgās ziņas, ko nesen saņēmām no Kubas.

Tā kā Kubas totalitārais režīms vēl arvien 40 gadus pēc Kubas revolūcijas aizstāv lozungu „sociālisms vai nāve”, tas nav pelnījis nekādu iecietību. Es uzskatu, ka Orlando Zapata nāve nav bijusi veltīga un ka tā modinās Kubas tautu uz masveida pretošanos komunistiskajam režīmam. Kad Pavel Wonka nomira komunistu cietumā kā pēdējais komunistiskā terora upuris manā valstī, šis režīms pusotra gada laikā sabruka. Es ceru, ka Orlando Zapata kļūs par Kubas Pavel Wonka, citiem vārdiem sakot, būs pēdējais komunistiskā despotisma upuris. Kuba varbūt drīz atbrīvosies no vecās revolucionāru gvardes žņaugiem un kļūs par īstu brīvības salu.

Es tāpēc aicinu jūs darīt šādi: līdz tam laikam, kad Kubā būs būtisks un neatgriezenisks progress politieslodzīto atbrīvošanā, progress, kas ved uz Kubas sabiedrības demokratizāciju un brīvām vēlēšanām, kā arī uz strukturālu reformu procesa sākumu, nodrošinot, cita starpā, labāku dzīves līmeni visiem Kubas pilsoņiem, nav iespējams apsvērt ES kopējās nostājas pārskatīšanu.

  Willy Meyer, GUE/NGL grupas vārdā. – (ES) Priekšsēdētājas kundze! Manai grupai ir ļoti žēl ieslodzītā Orlando Zapata nāves. Valsts ir atbildīga par visu ieslodzīto drošību un dzīvību. Šajā gadījumā Kuba ir atbildīga, un tāpēc mēs izjūtam dziļu žēlumu par viņa nāvi.

Mums nepatīk veids, kā Parlaments manipulē ar cilvēktiesību jautājumiem. Šodien mēs par šo jautājumu debatējam, un rīt mēs par to balsosim. Mēs to nedarījām, kad notika militārais apvērsums Hondurasā. Šis Parlaments varbūt bija vienīgais parlaments pasaulē, kas nenosodīja militāro apvērsumu Hondurasā ar tā slepkavībām un spīdzināšanu.

Mēs tāpēc nepiekrītam tādai filozofijai, ka tas, vai mēs sniedzam savu atzinumu vai nē, ir atkarīgs no tā, kurā valstī notiek cilvēktiesību pārkāpumi, kādas tiesības tiek pārkāptas un kāda ir situācija.

Pirms nedēļās Kolumbijā tika atklāti vislielākie masu apbedījumi Latīņamerikā. Pašas iestādes min 2500 mirušos, un šis skaitlis vēl var palielināties līdz 50 000. Vai to nosoda? Vai to apspriež, vai par to balso un vai to nosoda? Kas notiek ar cietušajiem civiliedzīvotājiem Afganistānā? Kas notiek ar cilvēku vajāšanu Rietumsahārā? Nē! Mēs nepiedalīsimies šajā liekulīgajā izrādē.

Es uzskatu, ka ir būtiski nodibināt vienlīdzīgas attiecības ar Kubas Republiku, lai risinātu visus jautājumus — politiskos jautājumus, cilvēktiesību jautājumus, sodu situāciju, bet tikai uz līdzīgiem pamatiem, jo Eiropas Savienībai vēl arvien ir kopēja nostāja ar Kubas Republiku, kas ir izņēmums no parastās kārtības. Tai nav kopējas nostājas ne ar vienu citu valsti pasaulē. Tai nav kopējas nostājas ar Ķīnas Tautas Republiku, kas ir pieminēta, nedz ar Vjetnamu. Kāpēc tas ir tā? Kāpēc tai ir kopēja nostāja ar Kubu un nevis ar Ķīnas Tautas Republiku?

Es aicinu Padomi un Padomes priekšsēdētāju skaidri atbildēt uz šādu jautājumu — vai kopējas nostājas vairs nebūs? Manuprāt, tas ir viens no acīmredzamiem šķēršļiem atklātam dialogam starp Eiropas Savienību un Kubas Republiku par jautājumiem, kas interesē abas puses.

  Andreas Mölzer (NI). – (DE) Priekšsēdētājas kundze! Disidenta Orlando Zapata nāve bada streika dēļ un emuāra veidotāja Yoani Sánchez apcietināšana pēc tam, kad viņš pasaulei pastāstīja par sociālistiskās Kubas ikdienas dzīvi, skaidri rāda, ka mums jāturpina uzturēt sakarus, kas tika nodibināti 1996. gadā, īstenojot mūsu politiku attiecībā uz Kubu un panākot progresu demokratizācijas un cilvēktiesību nodrošināšanas procesā. Cerības uz progresu Raúl Castro vadībā ir jau sen izgaisušas.

Politieslodzīto stāvoklis, piemēram, patiesībā nav uzlabojies. Viņi vēl arvien nebauda tādas brīvības, kādas ieslodzījumā baudīja brāļi Kastro Batista diktatūras laikā. Stūrgalvīgi turoties pie plānveida ekonomikas, Kuba vairs nespēj apmierināt savu iedzīvotāju pamatvajadzības. Kubā labklājība un pašiniciatīva tiek uzskatītas par pastāvošā režīma kritiku. Šajā ziņā cilvēkiem komunistiskajā Ķīnā ir vieglāk, viņi vismaz var uzlabot savu dzīvi ar pašu pūlēm.

Amerikas Savienoto Valstu ekonomiskā embargo atvieglojumi attiecībā uz datoriem un programmatūras pakalpojumiem nespēs pilnībā attaisnot sabiedrības cerības, kuras radīja prezidenta Obama solījumi, bet tie varbūt dos iespēju opozīcijai labāk organizēties. Ne mazāk svarīgs ir tas apstāklis, ka, izvēlei paplašinoties, Kubas režīmam būs grūtāk apspiest sava viedokļa brīvu paušanu. Jau šī iemesla dēļ vien mums jāatbalsta Eiropas iniciatīvas, cik labi vien spējam, un jātiecas pēc turpmākas komunistiskās sistēmas vājināšanas.

SĒDI VADA: I. DURANT
Priekšsēdētāja vietniece

  Jarosław Leszek Wałęsa (PPE). – (PL) Kubas ieslodzītā politiskās pārliecības dēļ Orlando Zapata traģiskā nāve ir vēl viens pierādījums tam, ka brāļi Kastro ignorē starptautiskās sabiedrības aicinājumus izbeigt cilvēktiesību pārkāpumus, jo viņi paklusām atbrīvojas no tiem, kas pieprasa brīvību un demokrātiju. Šodien šī traģēdija, šī traģiskā nāve, ir ieguvusi simbolisku nozīmi. Tas ir izmisuma sauciens pēc palīdzības un efektīvas rīcības galvenokārt no starptautisko politiķu un lēmumu pieņēmēju puses, kas veido attiecības ar Kubas iestādēm, bet nevēlas runāt ar opozīciju un nesadzird pilsoniskās sabiedrības pārstāvju balsis Kubā.

Mums, cik ātri vien iespējams, ir saskaņoti jāizdara spiediens uz Kastro režīmu un jāpieprasa nekavējoties atbrīvot tos, kas par saviem uzskatiem notiesāti ar cietumsodu uz daudziem gadiem.

Pēdējos gados Eiropas Savienība ir centusies mīkstināt savu nostāju un ir pat atcēlusi diplomātiskās sankcijas pret Kubu, cerot, ka šis solis liks iestādēm ievērot demokrātiskos standartus. Diemžēl Orlando Zapata traģiskā nāve rāda, ka šāda politika ir naiva un neefektīva un ka to nedrīkst turpināt.

Rīt, noslēdzot šodienas debates, mēs balsosim par rezolūciju. Tam jābūt skaidram mūsu opozīcijas signālam, kas liecina par to, ka mēs esam pret cilvēktiesību pārkāpumiem, necilvēcīgo izturēšanos pret politieslodzītajiem un pilsonisko pamatbrīvību neievērošanu Kubā. Mums jāparāda, ka solidarizējamies ar Kubas tautu. Mums jārunā to cilvēku vārdā, kam tiek liegtas tiesības runāt Kubā.

(Aplausi)

  Emine Bozkurt (S&D). – (NL) Priekšsēdētājas kundze! Orlando Zapata Tamayo traģiskais liktenis ir izraisījis dziļu sašutumu visā pasaulē. Savā bezcerīgajā situācijā Orlando Zapata juta, ka viņa vienīgā iespēja ir nogalināt sevi, piesakot bada streiku. Viņam bija jāsamaksā ar dzīvību par savu protestu pret ieslodzījumu un šausmīgajiem apstākļiem Kubas cietumā. Un kāpēc? Ko viņš vispār bija noziedzies, lai viņu ieslodzītu cietumā? Izsacīt un nevardarbīgā veidā propagandēt viedokli, kas atšķiras no valdības viedokļa, nav nekāds noziegums. Tas nepadara par noziedznieku vai nodevēju.

Orlando Zapata nāve nav atsevišķs gadījums. Psihologs un žurnālists Guillermo Fariñas arī ir uzsācis bada streiku, jo viņš vēlas panākt 26 slimu politieslodzīto atbrīvošanu. Kāds liktenis gaida viņu? Vai arī viņš drīz samaksās ar dzīvību par savu kampaņu, lai tiktu ievērotas cilvēktiesības? Kad Kubas valdība mainīs savu nostāju? Ir aplēsts, ka Kubā ir aptuveni 200 citu politieslodzīto. Aizturēt cilvēkus par viņu ideāliem ir pilnīgi pretrunā Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai.

Mēs aicinām Kubu tūlīt un bez nosacījumiem atbrīvot šos politiskās pārliecības dēļ ieslodzītos un izbeigt nopietnos cilvēktiesību pārkāpumus. Neviena valdība nevar kontrolēt vai vadīt savu iedzīvotāju domāšanu. Pat ja jūs ieslodzīsit cilvēkus aiz sienām un restēm, viņu idejas turpinās dzīvot. Jebkurš mēģinājums apslāpēt šādas domas un idejas vienmēr neizdosies. Vai Kubai nav jau gadiem ilga pieredze šajā ziņā?

Valdībai vienkārši ir jāuzsāk dialogs ar cilvēkiem, kam ir citādi uzskati. Politiskais dialogs ir vienīgais instruments, lai virzītos uz priekšu. To Kuba ir parādā saviem pilsoņiem, jo Kubas iedzīvotāji ir pelnījuši demokrātiju un viņu pamatbrīvību ievērošanu. Orlando Zapata nāve nedrīkst palikt Kubas vēsturē kā bezmērķīga, tai ir jāiezīmē pašreizējās cilvēktiesību situācijas beigas Kubā.

Eiropas Savienībai ir jādara viss, kas ir tās spēkos, lai palīdzētu uzlabot cilvēktiesību situāciju Kubā. Jautājums nav tikai par tādiem politieslodzītajiem kā Orlando Zapata; jautājums ir arī par cilvēktiesību aizstāvju iespēju brīvi darīt savu darbu. Kubas valdībai ir jārūpējas par Kubas iedzīvotājiem. Tā nedrīkst vienkārši aizturēt cilvēkus vai izturēties pret tiem kā pret noziedzniekiem tikai tāpēc, ka tā baidās no viņiem. Atņemt brīvību pilsoņiem ir noziegums.

  Izaskun Bilbao Barandica (ALDE). – (ES) Priekšsēdētājas kundze! Aizstāvēt cilvēktiesības nozīmē nosodīt nežēlīgo un netaisno Orlando Zapata nāvi, no kuras bija iespējams izvairīties, un aicināt atbrīvot tos, kas vēl ir cietumā. Es ceru, ka tas liks Kubas varas iestādēm domāt, jo šim režīmam ir jāpanāk progress, lai Kubas pilsoņi varētu baudīt patiesu demokrātiju.

Kubā valda diktatūra, jo tajā ir ieslodzītie savas pārliecības dēļ, jo tajā baidās no debatēm, domu un ideju brīvas apmaiņas, jo tajā baidās no brīvības. Lolot idejas nav noziegums, tās var provocēt, pārsteigt un šokēt, bet par tām vienmēr ir jādiskutē un jādebatē. Tās nav pelnījušas ieslodzījumu.

Sabiedrība domā un jūt, to dara arī ieslodzītie, nav iespējams aizliegt cilvēkiem domāt un just. Tas nozīmē, ka idejas un jūtas, ko cilvēki grib apspiest, beigās ieplūst visas sabiedrības apziņā kā ūdens. Tā notiek arī ar Kubas sabiedrību, un Kubas revolūcijas varoņiem, kas gāza Fulgencio Batista režīmu, tas jāzina labāk par visiem citiem.

Es ceru, ka šī rezolūcija palīdzēs viņiem veikt pāreju, kas viņiem ir jāveic. Tomēr cilvēktiesības nav apstrīdamas. Parlaments iegūst ticamību tad, kad tas vienādi reaģē uz visiem cilvēktiesību pārkāpumiem visās valstīs — Afganistānā, Palestīnā, manā mazajā Basku zemē, Hondurasā un Kolumbijā. Tām ir jākļūst par mūsu saistībām, un tās, protams, ir tās pašas saistības.

  Tomasz Piotr Poręba (ECR). – (PL) Manuprāt, visi šajā sēžu zālē piekritīs, ka korumpētā komunistiskā diktatūra padara jebkādas pozitīvas pārmaiņas Kubā neiespējamas. Brāļu Kastro policejiskā valsts pazudina šo salu ekonomiski, iznīcina pilsonisko brīvību un laupa daudziem kubiešiem cerības uz dzīvi, ko ir vērts dzīvot.

Kubas nākotne, protams, ir pašu kubiešu rokās, bet Eiropas Savienībai tajā var būt liela nozīme. Mums ir jāpieprasa visu politieslodzīto atbrīvošana. Faktiski šai prasībai jābūt pirmajam nosacījumam jebkādam dialogam ar Kubu. Mums jāatbalsta nevalstisku organizāciju darbība, cilvēktiesību ievērošana un jāveicina piekļuve neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem, tostarp internetam.

Demokrātisku pārmaiņu veicināšana ir joma, kurā transatlantiskajām saiknēm var būt ļoti liela nozīme. Tāpēc mums vajadzētu cieši sadarboties ar Vašingtonu. Kopējiem spēkiem mēs varam izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju attiecībā uz Kubu, kuru nevajadzētu sākt ar aklu status quo pieņemšanu, bet ar tālejošu demokrātisku un ekonomisku pārveidojumu redzējumu.

(Aplausi)

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL). – (PT) Priekšsēdētājas kundze! Šīs debates vēlreiz pierāda, ka Parlamenta deputātu vairākums ir divkosīgs. Tas pats vairākums, kas atteicās nosodīt militāro apvērsumu Hondurasā, ignorējot to, ka šis apvērsums noveda pie neskaitāmu cilvēku ieslodzīšanas cietumā un nāves, tagad ir gatavs risināt sarunas par asociācijas nolīgumiem ar valdību, kas nāca pie varas ar to personu blēdīšanos vēlēšanās, kuras sarīkoja apvērsumu.

Protams, mums visiem ir žēl Kubas pilsoņa Orlando Zapata Tamayo nāves pēc bada streika Kubas slimnīcā. Tomēr mums ir jāizsaka nožēla par šo debašu nosacījumiem un nepieņemamo nostāju pret Kubu, kas neņem vērā Amerikas Savienoto Valstu ekonomiskā, tirdzniecības un finanšu embargo pret Kubu nopietnās sekas un to, ka Amerikas cietumos atrodas pieci Kubas pilsoņi, kas tikai vēlējās aizstāvēt savu valsti.

Mēs nevaram turpināt šo nepieņemamo kopējo nostāju, kas neļauj Eiropas Savienībai uzturēt atklātas un pilnvērtīgas attiecības ar Kubas valdību, kuras pamatotos uz abpusējām interesēm. Ir pienācis laiks atteikties no kopējās nostājas un sākt normalizēt attiecības starp Eiropas Savienību un Kubu. Mēs to gaidām no Spānijas prezidentūras.

  Bogusław Sonik (PPE). – (PL) Priekšsēdētājas kundze! Mēs atceramies Fidela Kastro slaveno saukli „sociālisms vai nāve”. Šodien mēs varam droši teikt, ka no šī saukļa ir palikusi tikai nāve. To pierāda apstākļi, kas noveda līdz nāvei Kubas ieslodzīto patriotu Orlando Zapata. Kastro diktatūra ir demokrātiskā sociālisma idejas apkaunojums.

Tas, kas notiek Kubā, apkauno visus, kas ir iesaistīti politikā zem kreisā spārna karogiem. Es arī jutu kaunu par Eiropas Savienību, kad toreizējais komisārs Michel kungs apmeklēja Kubu, piedāvājot attīstības sadarbību, bet cītīgi izvairoties no kontaktiem ar demokrātisko opozīciju.

Mums šāda politika ir jāizbeidz, šāda nevēlēšanās redzēt reālo situāciju valstī, kurā nekad nav notikušas brīvas vēlēšanas, kurā ieslodzītie pārliecības dēļ izcieš cietumsodu daudzu gadu garumā skandalozos apstākļos. Spānijas prezidentūra šodien piedāvā Havanai atklātu politiku, bet būtiskam šīs politikas nosacījumam ir jābūt Kubas režīma demokratizācijai, politieslodzīto atbrīvošanai, dialoga ar sabiedrību sākšanai, cenzūras atcelšanai un pilsonisko brīvību atjaunošanai. Tas ir skaidri, atklāti un stingri jāpasaka Kubas valdībai. Turklāt tas ir šīs valdības interesēs.

Mēs zinām, ka uz to tautu brīvību, kuras apspiež diktatori, ved dažādi ceļi. Ir ceļš, pa kuru gāja Polija un Dienvidāfrika — dialoga un saprašanās ceļš. Tomēr ir arī Rumānijas ceļš, gāžot režīmu ar asinsizliešanu. Ikvienas valsts interesēs ir izvairīties no šāda scenārija. Kādu ceļu izvēlēsies Havana? Atslēga uz to ir rodama Kubā. Eiropas Savienības politikai ir aktīvi jāpalīdz izvest Kubu uz brīvības un demokrātijas ceļa. Tādai arī ir jābūt Eiropas Parlamenta nostājai.

  Richard Howitt (S&D). – Priekšsēdētājas kundze! Vispirms es vēlos izteikt dziļu līdzjūtību par Orlando Zapata Tamayo nāvi, kā arī vislielākās bažas par četriem citiem ieslodzītajiem Kubā un vienu opozīcijas aktīvistu, kas protestējot arī ir uzsākuši bada streiku.

Eiropas Parlamentam ir jāatkārto mūsu aicinājums tūlīt un bez nosacījumiem atbrīvot pārliecības dēļ ieslodzītos Kubā — 55 saskaņā ar Amnesty International datiem, 200 saskaņā ar Kubas Cilvēktiesību komisijas datiem —, un šodien mums ir jāizsaka īpašas bažas par neseno Havanas Veselības un cilvēktiesību centra direktora Darsi Ferrer aizturēšanu un piekaušanu. Amnesty International 19 gadus nav aicināta apmeklēt Kubu un tai ir jāatļauj to darīt. Mums ir jāpieprasa, lai Kubas valdība vienojas par ANO īpašā referenta spīdzināšanas jautājumos Manfred Nowak ierosinātā apmeklējuma datumiem. Mēs grasāmies ar viņu tikties nākamnedēļ Ženēvā.

Es esmu viens no tiem Parlamenta deputātiem, kas vienmēr ir pretojies ASV tirdzniecības embargo, kas ir piemērots kopš 1962. gada. Es esmu atzinīgi vērtējis to, ka, prezidentam Obama nākot pie varas, ir apstiprināti pasākumi, kas ļauj amerikāņiem, kuri nāk no Kubas, ceļot brīvāk, kā arī sūtīt vairāk naudas uz mājām. Es atzinīgi vērtēju ES kopējās nostājas pārskatīšanu 2008. gadā, kā rezultātā bija iespējams politisks dialogs starp Kubu un ES un EK attīstības sadarbības atjaunošana, un es atzinīgi vērtēju to, ka BBC nesen ir piešķirta brīva piekļuve Kubai. Tomēr es esmu vīlies par to, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padomē Kuba nepiekrita ieteikumiem ratificēt divas galvenās cilvēktiesību konvencijas — Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR) —, nedz arī atļaut neatkarīgām organizācijām pārbaudīt cietumus.

Šajā pēcpusdienā es saku Komisijai un prezidentūrai, ka jums — un mums visiem, kas apmeklē Kubu —, ir stingri jāpieprasa nodrošināt tikšanos ar Kubas pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem. ASV valsts sekretāres vietnieka palīdzei Bisa Williams pagājušajā gadā bija dota iespēja apmeklēt Kubu bez ierobežojumiem, un mums — ikvienam, kas apmeklē Kubu, — ir jāpieprasa tāda pati iespēja.

  Louis Michel (ALDE). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, komisār, ministr! Orlando Zapata Tamayo nāve ir traģisks pierādījums izmisumam, pie kā var novest brīvības trūkums.

Kā ministrs teica, tam pavisam noteikti nevajadzēja notikt. Mums ir jānosoda cilvēku ieslodzīšana pārliecības dēļ un jāpieprasa viņus atbrīvot. Mēs nevaram atbalstīt tādas varas patvaļu, kura spītīgi atsakās ievērot cilvēku pamatbrīvības, bet es esmu pārliecināts, ka mēs nedrīkstam zaudēt politiska dialoga iespēju, kas tagad vairāk nekā jebkad ļauj mums propagandēt mūsu Eiropas vērtības.

Jau ļoti ilgu laiku attiecības starp Kubu un Eiropas Savienību ir stipri sarežģītas; tās bieži pamatojas uz nezināšanu un neizpratni, kas ir novedušas pie nopietna attiecību saspīlējuma un regulāri kaitē politiska dialoga attīstībai un izredzēm. Mēs visi zinām, ka Kuba šodien ir sasniegusi pagrieziena punktu savā vēsturē. Vairāk nekā jebkad es esmu pārliecināts, ka mēs darīsim nepareizi, ja nesaglabāsim tās dialoga priekšrocības un progresu, lai cik tas būtu niecīgs, ko uztur īpašas vēsturiskas, kultūras un lingvistiskas saiknes.

Eiropas Savienība, bez šaubām, ir vienīgais politiskais spēks, kas spēj pārliecināt kubiešus, ka izolācija, kurā viņi ir sevi iedzinuši, ir pašnāvība un ka ātrāk vai vēlāk tā novedīs viņus pie traģiska likteņa. Mēs nedrīkstam izvairīties no atbildības — mums ir jāuztur šis dialogs, neizslēdzot nevienu grūtu jautājumu, bet arī neizmantojot dubultstandartus, kā tas, manuprāt, pārāk bieži notiek.

  Marek Henryk Migalski (ECR). – (PL) Brīvība uzvarēs Kubā. Tajā būs demokrātija un brīvā tirgus ekonomika.

Eiropas Savienība nevar palīdzēt režīma gāšanā un, manuprāt, arī nevēlas to darīt, bet tai ir jāgrib un jāspēj palīdzēt kubiešiem pēc tam, kad sistēma būs mainījusies. Tādu valstu kā Polija, Čehija, Slovākija un Ungārija pieredze rāda, ka to var paveikt un ka šī palīdzība var būt veiksmīga. Mēs varam palīdzēt ar savu pieredzi, un pēc Kastro gāšanas Eiropas Savienībai ir jāpalīdz ar pieredzi un naudu, lai Kubā nekad nebūtu tādas situācijas, kuru aprakstījis Polijas komentētājs Marek Magierowski un kurā viņš redz šajā sēžu zālē tik bieži pieminētā Orlando Zapata pēctečus nākotnē Havanas bulvāros un promenādēs pasniedzam rumu Fidela Kastro pēctečiem.

  Jiří Maštálka (GUE/NGL). – (CS) Es pēc profesijas esmu ārsts, un es zinu, cik grūti ir glābt cilvēka dzīvību. Man no visas sirds ir žēl, ja tiek zaudēta cilvēka dzīvība, un es dalos jūsu bēdās par Orlando Zapata nāvi. Es rūpīgi izlasīju visu politisko grupu ieteiktās rezolūcijas. Baidos, ka man jāatkārto tas, ko teicu, kad mēs nesen debatējām par ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Vidusāzijas republikās. Es tad teicu, ka mēs pieļaujam kļūdu, ieceļot sevi par padomdevējiem, lai gan mums nav nekā laba, ko teikt, un ka mēs neņemam vērā ne šo valstu īpašo vēsturi un kultūras tradīcijas, ne pozitīvos rezultātus, ko šīs valstis ir sasniegušas. Tas pats attiecas uz Kubu. Esmu cieši pārliecināts, ka vienīgais veids, kā uzlabot stāvokli Kubā, ir ar vienlīdzīgu pušu dialoga palīdzību, kurā Kubas amatpersonas ir gatavas iesaistīties. Šādā veidā mēs varam palīdzēt uzlabot arī sociālās un ekonomiskās tiesības Kubā. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka Kuba par spīti tās grūtajam ekonomiskajam stāvoklim ir vienmēr bijusi to valstu pirmajās rindās, kas sniedz palīdzību citiem, piemēram, Haiti pēc katastrofas. Tiesa, tiem, kas ātri metas nosodīt citus, patīk visus nosodīt. Mums noteikti nav jāizvēlas šis ceļš.

  Mario Mauro (PPE). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Es patiešām uzskatu, ka varu paziņot, ka mēs šodien ierakstīsim vērtīgu lappusi Parlamenta vēsturē un vēl jo vērtīgāku rīt, kad balsosim. Mēs to rakstām, jo šoreiz, atmetot savstarpējos aizspriedumus, kas ceļas no piederības dažādām grupām, mēs noliecam galvas cilvēka nāves lielās mistērijas priekšā un atzīstam patiesību.

Ko mēs patiesībā rakstīsim šajā rezolūcijā? Mēs rakstīsim lietas, kas var šķist vienkāršas un pašsaprotamas, bet kas patiesībā ir ļoti svarīgas. Mēs rakstīsim, ka Kubā nav brīvības, mēs rakstīsim, ka Kubā nav demokrātijas, mēs rakstīsim, ka dzīvība ir dārga un ka cilvēkus nedrīkst nogalināt. Mums tas šķiet pašsaprotami, bet pagāja daudz gadu, pirms mēs pārvarējām savstarpējos aizspriedumus un atzinām faktus, tā lai tie neaizskartu neviena no mums politisko pārliecību, bet lai mēs saskatītu to kripatiņu patiesības, kas ir vienīgais pamats diskusijām.

Mums nav jāvairās no diskusijām ar Kubu, bet tā vietā mums ir jāpastāv uz to, ka jebkurām patiesām diskusijām ir jābalstās uz patiesību, citiem vārdiem sakot, uz to, ka Kuba neatzīst ikvienas personas lielo nozīmi. Vairāk par rokas spiedieniem un draudzības izpausmēm mums vajadzīgi pienācīgi pasākumi, kas liktu Kastro valdībai atmest cerības panākt tādus kompromisus, kuri nepiešķir nekādu nozīmi vai piešķir otršķirīgu nozīmi cilvēktiesību jautājumam.

Parlaments ir pamatoti izmantojis šo iespēju atšķirībā no Augstās pārstāves, kam es vēlos vēlreiz atgādināt, kā es to darīju šorīt, ka Cuba libre nav kokteiļa nosaukums, bet gan cīņā sauciens, ko nesam savās sirdīs, jo mēs vēlamies demokrātiju, mēs vēlamies, lai Kuba būtu brīva.

  María Muñiz De Urquiza (S&D). – (ES) Priekšsēdētājas kundze! Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupas Eiropas Parlamentā Spānijas deputāti izsaka dziļu līdzjūtību par Orlando Zapata nāvi un par pārliecības dēļ ieslodzīto stāvokli un ļoti stingri pieprasa viņu atbrīvošanu.

Orlando Zapata nāve ir jānožēlo, bet tā varētu arī likt mums pārstāt runāt par cilvēktiesībām Kubā un sākt sadarboties ar Kubas varas iestādēm, lai veicinātu cilvēktiesības Kubā. Lai to darītu, mums jāsāk domāt par kopējās nostājas maiņu, jo tā neļauj mums iesaistīties dialogā ar Kubas varas iestādēm, kurām ir iespējas mainīt cilvēktiesību stāvokli šajā salā.

Kopējā nostāja — kas patiesībā nav tik kopēja, jo daudzām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir divpusējas attiecības ar Kubu — ir šķērslis, kas kavē jebkuru politiska dialoga iespēju. Tā ir šķērslis to Eiropas Savienības principu īstenošanai, kas ir pamatā tās ārējai darbībai, kura ietver demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanu visā pasaulē.

Kopējā nostāja ir novecojis un vecmodīgs instruments, ko iepriekšējā gadsimtā pieņēma 15 Eiropas Savienības dalībvalstis. Tagad mums ir 27 dalībvalstis. Situācija pasaulē ir mainījusies. Amerikas Savienotās Valstis ir iesaistījušās dialogā ar Kubu par tik jutīgu jautājumu kā imigrācija. Amerikas Valstu Organizācija ir uzņēmusi Kubu, pamatojoties uz dialogu par šīs organizācijas principu ievērošanu.

Šajā Eiropas Savienībai jaunajā laikmetā mums ir vajadzīgs divpusēju sarunu instruments, kas ļaus mums efektīvi darīt to, ko Eiropas Savienība spēj efektīvi darīt — veicināt demokrātiju un cilvēktiesības. Bloķēt dialogu ar Kubu ir dīvaina rīcība no Eiropas Savienības puses, jo savās ārējās attiecībās tā ir risinājusi sarunas un īstenojusi nolīgumus ar valstīm, kas neatbilst pilsonisko un politisko tiesību obligātajiem standartiem un, protams, neatbilst arī sociālo tiesību standartiem, kuriem Kuba atbilst.

Tikai dialogs, sadarbības mehānismi un kompromiss ar starptautiska līguma palīdzību dos iespēju Eiropas Savienībai izvirzīt Kubai jebkādas prasības, un tie, kas noraida dialogu, kavē atrast cienījamu izeju tiem, kurus viņi sakās aizstāvam.

Atšķirībā no tā, Spānijas valdības ārpolitika rāda piemēru, jo ar konstruktīva, prasīga dialoga palīdzību ir atbrīvots ievērojams skaits pārliecības dēļ ieslodzīto.

Kā teica Dons Kihots, ja kādu soda ar rīcību, viņu nevajag sodīt ar vārdiem. Mēs tāpēc beigsim runāt un sāksim strādāt cilvēktiesību labā Kubā, sadarbojoties ar Kubas varas iestādēm, un tieši šī sadarbība, nevis Parlamenta nosodījums, ir vajadzīga pārliecības dēļ ieslodzītajiem.

  Ramon Tremosa i Balcells (ALDE). – (ES) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Kubā 2003. gadā „melnā pavasara” kratīšanā cietumā ieslodzīja 75 disidentus, apsūdzot tos spiegošanā Amerikas Savienoto Valstu labā. Orlando Zapata apcietināja tajā paša laikā par necieņas izrādīšanu, sabiedriskās kārtības traucēšanu un nepakļāvību.

Šo 75 disidentu sievas izveidoja „Damas de Blanco” grupu, kurai Parlaments 2005. gadā piešķīra Saharova balvu par domas brīvību. Citu starpā, es vēlos piebilst, ka Kastro režīms atteica „Damas de Blanco” vīzas, un viņas nevarēja ierasties šeit Parlamentā, lai saņemtu savu balvu.

Kubas Cilvēktiesību komisija atzīst, ka Kubā ir aptuveni 200 politieslodzīto, no kuriem 22 ir žurnālisti. Kuba ieņem trešo vietu pasaulē aiz Irānas, kurai ir 52 ieslodzītie žurnālisti, un Ķīnas, kurai ir 24 žurnālisti bēdīgi slavenajā ieslodzīto žurnālistu sarakstā.

Orlando Zapata, 42 gadus vecu, Amnesty International pasludināja par ieslodzīto pārliecības dēļ. Viņš sāka bada streiku 2009. gada 3. decembrī vairākkārtīgas sišanas un sliktas izturēšanās dēļ un nomira 23. februārī, 85 dienas pēc bada streika sākuma.

Parlamentam jāizsaka atbalsts Zapata kunga ģimenei un draugiem un lielas bažas par cilvēktiesību stāvokli Kubā. Parlamentam ir jāsūta skaidrs signāls Kastro režīmam, jo īpaši no Spānijas prezidentūras puses. Spānijas prezidentūrai, citu starpā, ir daudz aktīvāk jāaizstāv cilvēku pamattiesības Kubā.

Nobeigumā, dāmas un kungi, es vēlos izmantot iespēju aicināt nekavējoties atbrīvot visus politieslodzītos Kubā.

  Francisco José Millán Mon (PPE). – (ES) Priekšsēdētājas kundze! Demokrātijai un cilvēktiesību aizstāvībai ir svarīga vieta starp Eiropas Savienības principiem un ārējās darbības mērķiem — es atsaucos uz Līguma par Eiropas Savienību 21. pantu. Šis pants attiecas arī uz attiecībām ar Kubu un Kubas tautu, kas mums ir ļoti dārga.

Diemžēl pēdējos piecos gados šķiet, ka Padomes rīcību galvenokārt nosaka vēlēšanās labot nostāju, kas pieņemta iepriekšējos gados, jo īpaši 2003. gadā, kad Kubā bija sevišķi smagi apspiešanas uzplūdi. Padome 2005. gadā apturēja 2003. gada pasākumus.

Pēc tam uz Kubas salu ceļoja ārlietu ministri un komisāri. 2008. gada jūnijā 2003. gada pasākumus atcēla, un sākās globāls politiskais dialogs — kā López Garrido kungs mums atgādināja —, kā arī regulāras augsta līmeņa sanāksmes. Pat nesen kādas dalībvalsts vadītājs apmeklēja Havanu. Diemžēl Eiropas politiskajiem līderiem, kas apmeklēja salu, nebija laika tikties ar disidentu pārstāvjiem, kas tāpēc jutās pamesti novārtā.

Tomēr visu šo laiku represijas Kubā turpinājās. Nav ieviestas nekādas pārmaiņas vai reformas. Taču politiskais dialogs ir uzturēts. Tagad mēs visi esam satriekti par politieslodzītā Orlando Zapata nežēlīgo nāvi.

Kā mēs visi zinām, dāmas un kungi, dažas valdības, kā, piemēram, Spānijas valdība, ir atkārtoti teikušas, ka tās vēlas atcelt kopējo nostāju. Tā vēsta kaut ko ļoti loģisku — atbalstu pārejai uz demokrātisku iekārtu, būtībā to pašu, ko prasa Līguma par Eiropas Savienību 21. pants.

Es beigšu savu uzstāšanos ar diviem jautājumiem. Kopējā nostāja nav kavējusi dialogu. Tas ir acīmredzams. Pat vēl vairāk, nesen, 2009. gada jūnijā, to vēlreiz apliecināja 27 ministri. Otrkārt, mūsu prioritāte nevar būt kopējās nostājas maiņa — tas būtu pēdējais piliens, kas piepilda kausu. Prioritāte tagad ir pieprasīt tūlītēju, pilnīgu un beznosacījumu visu politieslodzīto atbrīvošanu.

Es uzskatu, ka Kuba un Latīņamerika pieder pie Rietumiem, un simboli, pēc kuriem atpazīst Rietumus, ir cilvēku cieņa un viņu pamattiesību ievērošana. Mana pēdējā doma ir šāda — es vēlos atgādināt Padomei, ka tā savos 2009. gada jūnija secinājumos teica, ka turpmākais politiskais dialogs ar Kubas varas iestādēm ir atkarīgs no progresa, jo īpaši cilvēktiesību jautājumā. Vai kāds var teikt, ka šis progress šodien ir panākts? Vai kāds patiešām to var apgalvot?

  Antonio Masip Hidalgo (S&D). – (ES) „Vēsture mani attaisnos” — tāds bija kāda jauna advokāta slavenais paziņojums, kas saviļņoja viņa tautiešus. Vēsture patiešām viņu attaisno par viņa sacelšanos pret tirāniju un tad pret Amerikas Savienoto Valstu embargo.

Tomēr ar tādu pašu uzsvērtu spriedumu Parlaments, kas pārstāv lielāko brīvības un demokrātijas teritoriju pasaulē, nosoda diktatūru, kuras dēļ jācieš Kubas tautai, cilvēktiesību pārkāpumus salā, nežēlīgu izturēšanos pret politieslodzītajiem un nicinājumu pret savas tautas pārstāvjiem, kas atrodas trimdā. Vēstures spriedums ir skaidrs.

Ar šo rezolūciju dažādas ideoloģijas pārstāvoši deputāti nostājas plecu pie pleca ar Kubas iedzīvotājiem, lai atbalstītu viņu cīņu. Mums jādara viss, ko mēs varam, lai novērstu brutālo apspiešanu, kas viņiem jāpiedzīvo, tostarp jāatceļ paralizējošā kopējā nostāja.

Es vēlos izteikt cieņu Raúl Rivero ar pēdējām dzejas rindām, kuras viņš uzrakstīja savā dzimtajā pilsētā Havanā, kur teikts, ka viņi nenovērtē mīlestību, tukšumu, smakšanu vai sarūgtinājumu. Dzimtās zemes drupas ir drošas. Neraizējieties, biedri. Tagad mēs ejam.

  Fiorello Provera (EFD). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Atkal Kubas komunistiskā režīma izvēle un rīcība ir radījušas dilemmu mūsu Parlamentam — vai ir iespējams turpināt diskusijas ar šo režīmu? Jau gadiem ilgi Eiropas Parlaments ir pieprasījis, lai Kubas varas iestādes veic demokrātiskas reformas, respektējot cilvēktiesības. Tomēr tas, ka Fidels Kastro nodeva varu savam brālim Raulam, nav veicinājis ne demokrātiskas reformas, ne politieslodzīto atbrīvošanu.

Orlando Zapata nāve cietumā pēc 85 dienām bada streika atklāj režīma ideoloģiju un despotismu. Eiropas Savienība 10 gadus ir finansējusi palīdzības pasākumus Kubai EUR 145 miljonu apmērā, bet rezultāti nepavisam nav bijuši spīdoši. Faktiski šis finansējums ir palīdzējis tirānijai izdzīvot. Ja mēs vēlamies, lai mums tic, mums ir jāpieprasa, lai mūsu attiecības ar Havanu, tostarp attīstības palīdzība, būtu saistītas ar īpašiem un pārbaudāmiem visu Kubas pilsoņu cilvēktiesību stāvokļa uzlabojumiem, sākot ar politieslodzīto un pārliecības dēļ ieslodzīto tūlītēju atbrīvošanu.

Mums nav jāiesniedz ultimāts, bet jāaicina mainīt vienu no planētas despotiskākajiem režīmiem, kas ir vēstures gaitā izgaisušu ideoloģiju vāja un strauji izplēnoša imitācija.

  Michael Gahler (PPE). – (DE)Priekšsēdētājas kundze! Mums ir jāiesniedz taustāms piedāvājums Kubas tautai, kā arī salas režīmam — lai politiskā status quo vietā mēs redzētu pāreju uz demokrātiju Kubā. Pirmajam solim jābūt visu politieslodzīto atbrīvošanai. Vienlaicīgi Amerikas Savienotajām Valstīm ir jābeidz piemērot Kubai sankcijas, kas ir palīdzējušas nostiprināt režīmu, nevis to pārspēt. Nākamajam solim vajadzētu būt apaļā galda sarunām, kurās jāpiedalās režīma pārstāvjiem, kā arī civiltiesību aizstāvības kustības pārstāvjiem, lai izstrādātu grafiku pārejai uz demokrātiju un demokrātiskām vēlēšanām.

Citu starpā, notikumi Centrāleiropā rāda, ka bijušajām valsts partijām vēl arvien ir nākotne — tādējādi pat šīm partijām ir iespējama dzīve pēc vecās sistēmas nāves. Mums, ES un dalībvalstīm, jāatbalsta šis process tādā pašā veidā, kā mēs to darījām Centrāleiropā. Tāda rīcība palīdzēs Kubas tautai, stabilizēs reģionu un sagatavos ceļu jauna veida attiecībām ar ASV, kas nebūs tādas kā laikā pirms Kastro valdīšanas.

  João Ferreira (GUE/NGL). – (PT) Priekšsēdētājas kundze! Neatkarīgi no iemesliem, kas saistīti ar Orlando Zapata Tamayo nāvi, ir jānožēlo, ka viņa protests noveda pie šādām beigām. Tomēr mēs nevaram pieņemt intensīvas politiskas un ideoloģiskas kampaņas pret Kubu un tās tautu, par ieganstu izmantojot šo bēdīgo un nožēlu izraisošo notikumu.

Neatkarīgi no ikvienas personas viedokļa par Kubas tautas izvēli, mums ir jārespektē šī izvēle un šīs tautas suverenās tiesības pašai izlemt savu likteni un savas valsts politiskās organizācijas formu.

Šo iemeslu dēļ mēs nosodām jebkuru iejaukšanās veidu vai uzbrukumu, tostarp noziedzīgu blokādi, kam Kuba ir bijusi pakļauta gandrīz pusgadsimtu.

Šo iemeslu dēļ mēs uzskatām, ka Eiropas Savienībai loģiska nostāja un ceļš, kam jāseko, ir pilnīga attiecību normalizēšana ar Kubu, atsakoties no kopējās nostājas pret to, jo tā patiesībā ir nepieņemams Kubas un tās tautas diskriminācijas veids.

Pats galvenais — mēs nevaram pieņemt daudzu Parlamenta deputātu milzīgo liekulību, un mēs stingri nosodām Eiropas Savienības divkosīgo politiku.

  Antonio López-Istúriz White (PPE). – (ES) Priekšsēdētājas kundze! Es adresēju savu runu Orlando Zapata mātei un visiem tiem, kas cīņā par Kubas brīvību ir nolemti ciešanām, bet viņi nav vieni.

Šodien šajā rezolūcijā — par kuru es savas partijas ģenerālsekretāra statusā vēlos pateikties tās autoriem un jo īpaši visām partijām, kas to ir parakstījušas, — Parlaments vienā balsī nosoda šo izolēto un izkurtējušo diktatūru. Šodien mēs parakstām sākotnēju starptautisku nāves spriedumu šim režīmam.

Pamatojoties uz vairākumu no runām, ko dzirdēju, es esmu pārliecināts, ka mēs visi esam vienoti, stingri un nepārprotami, nosodot jūsu dēla nāvi. Daudzi no mums tomēr iet vēl tālāk par šo paziņojumu — jūs varat būt droša, ka mēs būsim modri, lai nodrošinātu visu salas politieslodzīto beznosacījumu atbrīvošanu.

Mēs paliksim modri attiecībā uz cilvēktiesību pārkāpumiem salā. Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) grupa, protams, cīnīsies, lai uzturētu Eiropas Savienības kopējo nostāju, un, pamatojoties uz to, ko esmu dzirdējis, esmu drošs, ka daudzi citi darīs to pašu.

Mēs nedosim neskaidrus signālus, bet gan nepārprotamus norādījumus, kā sasniegt mūsu sapni — redzēt demokrātisku Kubu. Milzīgais Orlando Zapata upuris ir radis atbalsi labas gribas cilvēkos visā pasaulē. Nodrošināsim, ka tūkstošiem kubiešu klusā uzupurēšanās tiek atzīmēta ar svinībām tuvākajā nākotnē brīvajā Kubā.

  Gesine Meissner (ALDE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze! Ir samērā viegli runāt, ja cilvēktiesību pārkāpumi notiek kaut kur tālu, kur cilvēki mirst par savu pārliecību. Ir svarīgi to norādīt. Zapata kungs patiešām zaudēja dzīvību bada streika rezultātā, un ir vēl citi ieslodzītie, kas tagad ir pamudināti pieteikt bada streiku.

Mums tāpēc ir īpaši jāpārdomā, kā mērķtiecīgi virzīties uz priekšu. Daži ir teikuši, ka mēs nekādā ziņā nedrīkstam risināt sarunas ar Kubu, jo tās režīms nav mums pieņemams. Citi ― un man šķiet, ka šī nostāja nav laba, Ferreira kungs ― ir izteikuši viedokli, ka šeit valda liekulība un ka Kubas tautai jāļauj pašai brīvi pieņemt politiskus lēmumus. Es uzskatu, ka brīvība pieņemt politiskus lēmumus tiek laupīta, ja tiek pārkāptas cilvēktiesības un cilvēki mirst. Šādos apstākļos mums, Eiropas Parlamentam, ir kaut kas jādara.

Šajos apstākļos ir pilnīgi pareizi visos sīkumos apspriest īpašos priekšlikumus, kas iesniegti ― no kuriem daži jauni Gahler kunga ierosinājumu nepavisam nav pēdējā vietā ―, un apsvērt, ko varam darīt, lai iejauktos un pretotos cilvēktiesību pārkāpumiem visā pasaulē un palīdzētu cilvēkiem visā pasaulē.

  Franz Obermayr (NI). – (DE) Priekšsēdētājas kundze! Šodien šeit apspriežot mūsu attiecības ar Kubu Orlando Zapata kunga traģiskās nāves ēnā, mums jāatzīst, ka mūsu viedoklis par Kubu radās laikā, kad mūsu domāšanu noteica pieeja „ja neesi draugs, tad esi ienaidnieks”. No vienas puses, mums bija sliktie kubieši, kas bija Padomju Savienības vasaļi un tiecās pēc pasaules revolūcijas, un, no otras puses, labie kubieši, kas izglāba valsti no cukura baronu, mafijas, CIP un ASV imperiālisma žņaugiem. Vienā pusē bija sliktie kubieši, komunisti, kas apspieda tautu, un otrajā pusē ― tie, kas iedzīvotājiem deva izglītību, veselības aprūpi un izbeidza badu. Ja šodien vēlamies, lai Orlando Zapata nāvei būtu kāda jēga ― ja nāvei vispār var būt kāda jēga ―, mums katrā ziņā ir jāuztver šis mantojums ļoti nopietni. Šī nāve nedrīkst būt veltīga.

Otra lieta, kam jānotiek, ir tā, ka ES ir jāizvēlas skaidrs ceļš, pašai savs politisks ceļš, tā nedrīkst iet Amerikas Savienoto Valstu pavadā, mums jābūt brīviem no vecu ideoloģisku nostādņu pinekļiem, un politiskais dialogs mums jārisina uz līdzīgiem pamatiem un jāuzstāj uz nepārprotamiem cilvēktiesību stāvokļa uzlabojumiem, lai mēs drīz varētu runāt par brīvu Kubu un šīs salas iedzīvotāji varētu dzīvot demokrātiskā valstī.

  Alf Svensson (PPE). – (SV) Priekšsēdētājas kundze! ASV tirdzniecības embargo pastāv jau 50 gadus. Embargo ir atnesis nabadzību un apspiestību Kubas tautai, kā daudzi runātāji ir uzsvēruši.

Daudzi cilvēki ir iepazinušies ar organizācijas Human Rights Watch 2009. gada novembra ziņojumu ar nosaukumu „Jauns Kastro, tā pati Kuba”, kurā ir sniegts priekšlikums atcelt embargo un dot Kubas diktatoriem sešus mēnešus laika, lai atbrīvotu politieslodzītos. Ja viņi nespēja to izdarīt, tad jāievieš saprātīgāks embargo. Tas būtu tāds embargo veids, kas nesen dažreiz piemērots un kas nosaka aktīvu un ārvalstu ieguldījumu iesaldēšanu un ceļojumu aizliegumu. Lielākajām demokrātiskajām valstīm un ES, protams, tas jāatbalsta. Būtu interesanti uzzināt, ko Padomes priekšsēdētājs domā par šo Human Rights Watch priekšlikumu.

  Anna Záborská (PPE). – (SK) Cīņai pret cilvēktiesību pārkāpumiem jebkuros apstākļos ir jābūt Eiropas Savienības prioritātei.

Kubas politieslodzītais Orlando Zapata nomira no bada streika. Cits Kubas ieslodzītais ir pieteicis bada streiku, protestējot 25 ieslodzīto vārdā, kuru veselība ir ļoti vāja un kuru dzīvība ir briesmās. Tas, ko ierosināja Spānijas valdība, piedāvājot patvērumu ieslodzītajam, kas badojas, nav pareizais risinājums. Mani izbrīna Spānijas valdība, kas pašlaik vada Eiropas Savienību, jo tās priekšlikums neatrisina problēmu. Ir diezgan grūti panākt politieslodzīto tūlītēju atbrīvošanu. Tāpēc es lūdzu komisāru Piebalgu panākt, ka Eiropas Komisija risina sarunas ar Kubas valdību, lai tā atļauj Starptautiskajam Sarkanajam Krustam apmeklēt Kubas politieslodzītos. Tas nodrošinātu viņu stāvokļa objektīvu novērtējumu un atvieglotu turpmākās sarunas. Sarkanajam Krustam to atļāva darīt Gvantánamo cietumā.

  Angelika Werthmann (NI). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Es arī atbalstu cilvēktiesību ievērošanu Eiropā, kā arī citās pasaules daļās. Zapata kunga nāve ir tādas personas palīdzības sauciens, kas ļoti traģiskā veidā cenšas pievērst uzmanību pilnīgi nepanesamai situācijai — vismaz viņam. Es vēlos, lai mēs, eiropieši, neatkarīgi no politiskās situācijas ieņemtu skaidru nostāju jautājumā par cilvēktiesību ievērošanu, kas ir ietverts Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos.

  Diego López Garrido, Padomes priekšsēdētājs. – (ES) Priekšsēdētājas kundze! Es uzskatu, ka debates, kas notika par pārliecības dēļ ieslodzīto stāvokļa jautājumu Kubā un kas saistītas ar viena no tiem, Orlando Zapata, nāvi, parāda, ka starp Parlamenta deputātiem un politiskajām grupām ir augsts saskaņas līmenis. Es esmu pārliecināts, ka rīt to parādīs balsojums, kam jānotiek par rezolūcijām, kuras radās šajās debatēs un kuras pamatā saskan ar Padomes, Komisijas un visu Eiropas Savienības iestāžu nostāju. Tas, bez šaubām, stiprina Eiropas Savienību tās būtiskajā dialogā ar Kubu, kā arī palīdz sasniegt tās mērķi — atvieglot un uzlabot Kubas iedzīvotāju likteni.

Manuprāt, mēs varam vienoties par to, ka mums nekavējoties ir skaļi jāprotestē jebkurā vietā, kur notiek cilvēktiesību pārkāpumi. Manuprāt, tas ir pamatprincips, ko šodien uzsvēra, un tam vienmēr jāpiemēro viena un tā pati mēraukla.

Eiropas Savienībai ir jāiejaucas, kad vien notiek cilvēktiesību pārkāpumi, jo šis princips veido tās būtību. Šajā gadījumā mēs to darām attiecībā uz Kubu, sakot un pieprasot, lai visi joprojām pārliecības dēļ ieslodzītie Kubā tiktu atbrīvoti un cilvēktiesības tiktu ievērotas.

Tas vēl tomēr nav viss, mums ir jāstrādā efektīvi un jābūt efektīviem, jāsasniedz rezultāti, kas uzlabo pārliecības dēļ ieslodzīto labklājību un dzīves apstākļus vai pat padara iespējamu viņu atbrīvošanu.

Dažos gadījumos tas jau ir sasniegts, un dažos gadījumos ir panākts progress. Tas ir noticis, citu starpā, pateicoties tādam svarīgam Eiropas Savienības politikas aspektam attiecībā uz Kubu kā politiskajam dialogam. Šo dialogu atsāka nesen — kas, manuprāt, ir labi —, un, izbeidzot sankcijas, kas pamatojās uz Eiropas Savienības nostāju un kam nebija nekādas jēgas, un atsākot šo politisko dialogu, kļuva iespējams darīt kaut ko tādu, kas nebija bijis iespējams kopš 2003. gada, proti, runāt ar Kubas varas iestādēm par pārliecības dēļ ieslodzītajiem.

Protams, novērtējums, ko daži no jums šeit pieminēja, šī dialoga rezultātu novērtējums, būs periodiski jāveic, un arī šajā gadā ir jābūt šī procesa novērtējumam. Daudzi no jums — es runāju, piemēram, par Mauro kunga, Yáñez-Barnuevo kunga vai Michel kunga runām — ir uzsvēruši šī dialoga, šīs sadarbības, nozīmi un Eiropas Savienības morālo autoritāti sarunās ar Kubu, lai panāktu progresu, kas ir patiesais mērķis.

Mēs tāpēc atzinīgi vērtējam vairākuma vienošanos Parlamentā par cilvēktiesību stāvokli Kubā, ko, manuprāt, var apkopot šādā vēstījumā — lai gan mēs turpinām būt atvērti dialogam ar Kubu, Eiropas Savienība turpinās pieprasīt, lai visi politieslodzītie tiktu atbrīvoti un lai tiktu ievērotas Kubas pilsoņu pilsoņtiesības un politiskās tiesības.

  Andris Piebalgs, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētājas kundze! Es uzskatu, ka šīs debates ir vēlreiz pierādījušas, ka cilvēktiesību un demokrātijas jautājumos Parlaments ir kā ceļvede bāka.

Arī Komisija necietīs cilvēktiesību un demokrātijas pārkāpumus. Tādējādi šis princips saglabāsies kā mūsu politikas stūrakmens ne tikai tā spēka dēļ, bet arī tāpēc, ka mēs uzskatām — ja jums ir stingra pārliecība, tad tā ir jādara zināma.

Kā jūs zināt, pamats mūsu sadarbībai ar Kubu ir 1996. gadā pieņemtā kopējā nostāja. Tas ir pamats, un ir skaidrs, ka Kubā ir jānotiek būtiskām cilvēktiesību stāvokļa pārmaiņām.

Arī konstruktīvais dialogs, kas sākās 2008. gadā, norāda uz pozitīvām pazīmēm. Es neteikšu, ka esam sasnieguši lielu pavērsienu, bet par vairākiem jautājumiem ir panākts progress.

Es uzskatu, ka mums jāturpina darboties šādā veidā. Un mums ir jāturpina tikties arī ar pilsonisko sabiedrību. Komisija sekos Padomes slēdzienam, kurā teikts, ka attiecīgos gadījumos tikšanās ar demokrātisko opozīciju būs iekļauta augsta līmeņa apmeklējumos, un mēs aktīvi meklēsim izdevību to darīt.

  Priekšsēdētāja. – Es esmu saņēmusi septiņus rezolūciju priekšlikumus, kas iesniegti saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu.

Debates tiek slēgtas.

Balsošana notiks rīt.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 149. pants)

  Krzysztof Lisek (PPE), rakstiski. – (PL) Orlando Zapata Tamayo, ko apcietināja 2003. gadā kopā ar 75 citiem disidentiem uzbrukumā opozīcijas grupām, kuru veica varas iestādes, nomira pēc divu mēnešu ilga bada streika Kubas cietumā. Es ceru, ka šī Kubā labi pazīstamā politieslodzītā traģiskā nāve ikvienam cilvēkam ir atgādinājusi, ka cilvēktiesību jautājums Kubā nav atrisināts.

Es pilnībā piekrītu Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) un daudzu cilvēktiesību organizāciju prasībām, ka Eiropas valstu valdībām ir jāizdara spiediens uz Kubas varas iestādēm, lai politieslodzītie tiktu bez nosacījumiem atbrīvoti, piedraudot bloķēt jebkuru mēģinājumu uzlabot ES un Kubas attiecības. Es uzskatu, ka pilnīga Eiropas Savienības sankciju atcelšana pret Kubu bez sarunām par faktisku politieslodzīto atbrīvošanu bija pāragra. Tomēr es vēlos uzsvērt, ka Kubas pilsoņiem nav jāmaksā par to cilvēku kļūdām, kas pieņem šādus lēmumus. Ir pēdējais laiks šai valstij spert noteiktus soļus pretī demokratizācijai, pilsoniskās sabiedrības veidošanai un cilvēktiesību ievērošanai, jo īpaši vārda un biedrošanās brīvības ievērošanai.

Es vēlos atkārtot bijušā Spānijas premjerministra José María Aznar vārdus un sacīt, ka nav pieņemama Eiropas politiķu atsacīšanās tikties ar opozīcijas pārstāvjiem Kubas apmeklējumu laikā. Mums ir jāatrod līdzekļi atbalstīt demokrātisku sistēmu Kubā un jānodod Kubas tautai vispārējās vērtības, kas saistītas ar demokrātiskas sistēmas izveidi un demokrātisku sabiedrību.

  Tunne Kelam (PPE), rakstiski. – Orlando Zapata Tamayo priekšlaicīgajā nāvē pēc septiņu gadu ilga nelikumīga ieslodzījuma, pret ko viņam bija palicis tikai viens protesta veids, ir vainojams represīvais Kubas režīms. Mūsu pienākums ir paturēt prātā Orlando Zapata mātes vārdus: „Jums nav jāpiedzīvo tas, ko piedzīvoja mans dēls.” Ir skaidrs, ka pēdējo četru gadu laikā, kamēr Kubā valda Rauls Kastro, cerības, ka komunistu diktatūra Kubā varētu kļūt humānāka, ir bijušas veltīgas. Cilvēki Kubā turpina riskēt ar dzīvību, ja viņi izsaka savu viedokli. Kubā vēl arvien ir aptuveni 200 politieslodzīto. Gan ASV, gan ES dalībvalstis ir nosodījušas Orlando Zapata nāvi, bet šis protests nav bijis pietiekami spēcīgs vai savlaicīgs. Šādos gadījumos mēs nedrīkstam kavēties ar reaģēšanu, kā to dara Spānijas prezidentūra. Orlando Zapata gadījumā morāle ir, ka mēs nedrīkstam ignorēt Kubas diktatūras skarbo realitāti. Mūsu politikai pret Kubu ir jābūt atkarīgai no patiesām pārmaiņām šajā valstī. ES ir jāsolidarizējas ar Kubas tautu, nevis jālolo cerības, ka ir iespējams uzticēties Orlando Zapata slepkavām.

(Sēdi pārtrauca plkst. 17.25 un atsāka plkst. 18.00)

SĒDI VADA: D. WALLIS
Priekšsēdētāja vietniece