Debašu stenogramma

Otrdiena, 2010. gada 20. aprīlis - Strasbūra

13. Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (debates)

  Priekšsēdētājs. – Nākamais darba kārtības punkts ir Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas vārdā sagatavotais Jean Lambert ieteikums otrajam lasījumam (A7-0118/2010) par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar ko izveido Eiropas Patvēruma atbalsta biroju (16626/2/2009 – C7-0049/2010 – 2009/0027(COD)).

  Jean Lambert, referente. – Priekšsēdētāja kungs, es neesmu pārliecināta, ka piedāvājums tiks uzņemts ar sajūsmu, taču šis acīmredzami ir ļoti pretrunīgs jautājums, par kuru daudzi šā Parlamenta deputāti baidījās šeit runāt, tāpēc tiem no mums, kuri ir pietiekami drosmīgi, lai atrastos šeit, ir jāizmanto izdevība.

Vispirms es vēlos pateikt lielu paldies visiem ēnu referentiem, kuri patiešām aktīvi iesaistījās šā ziņojuma izstrādē, kā arī pateikties par mūsu spēju ieņemt kopēju sarunu pozīciju un strādāt kā komandai. Es vēlos pateikties arī abām iesaistītajām prezidentūrām — Čehijas prezidentūrai un it īpaši Zviedrijas prezidentūrai — par to nostāju attiecībā uz šo jautājumu, kas bija daudz atvērtāka, nekā mēs bijām pieredzējuši vairāku sarunu laikā, jo mēs jutām, ka varam piedalīties sarunās, nevis tikai darīt to, ko vēlas Padome, — nu, vismaz dažreiz.

Tātad, ko mēs panācām? Kopējās Eiropas patvēruma atbalsta sistēmas mērķis ir nodrošināt konsekventu un augstas kvalitātes lēmumu pieņemšanas procesu attiecībā uz tiem, kuriem vajadzīga aizsardzība, un tas patiešām var būt dzīvības vai nāves jautājums grūtībās nonākušajiem. Ir labi zināms, ka dalībvalstīs sistēma netiek īstenota konsekventi. Nereti atšķirības starp labāko un sliktāko praksi ir tik lielas, ka zūd paļāvība, un tāpēc tie, kuri cenšas pieņemt objektīvus lēmumus, jūtas apdraudēti no to lēmumu pieņēmēju puses, kuri šādus lēmumus nepieņem. Un cietēji galu galā ir tie, kuriem vajadzīga aizsardzība.

Dažas dalībvalstis, kuras izjūt īpašu spiedienu, ir patiešām pārliecinātas par to, ka trūkst solidaritātes no pārējo dalībvalstu puses un ka uz viņu lūgumiem pēc atbalsta netiek sniegta reāla un praktiska atbilde. Bēgļu fondā ir paredzēts neliels finansējums sadarbībai starp dalībvalstīm, kas ir veicinājis vairākas pozitīvas tendences, taču ir arī skaidrs, ka šādas fragmentāras pieejas iespējas ir ierobežotas.

Eiropas Patvēruma atbalsta birojs tiek veidots, lai nodrošinātu nepārtrauktu atbalstu konsekventas pieejas veicināšanai un lai sniegtu aktīvu atbalstu valstīm, kuras pakļautas īpašam spiedienam. Citos tiesību aktos jau ir noteikti īpaši šā biroja uzdevumi.

Sarunu laikā Eiropas Parlamenta būtiskākie uzdevumi bija noteikt paša Eiropas Parlamenta nozīmi saistībā ar Eiropas Patvēruma atbalsta biroju, kā arī noteikt, kā panākt lielāku solidaritāti starp dalībvalstīm, un pilsoniskās sabiedrības un UNHCR nozīmi biroja darbībā.

Jautājumi par Parlamenta nozīmi bija saistīti ar mūsu attiecībām ar direktoru, proti, amata kandidāta vai kandidātes iecelšanu un turpmāko sadarbību. Galu galā mēs vienojāmies par to, ka Eiropas Parlaments uzklausīs ieteikto kandidātu, sniegs konfidenciālu atzinumu un saņems ziņojumu par to, kā tas tiek ņemts vērā.

Direktors atbildīgajai komitejai iesniegs arī gada ziņojumu — es nespēju noticēt, ka mums par to bija jācīnās, un tomēr —, un mēs varam arī aicināt direktoru ziņot par konkrētu uzdevumu izpildi.

Parlamenta nozīme aģentūru darbā patlaban ir starpiestāžu darba grupas diskusiju temats, un es daļēji savas pieredzes un daļēji neapmierinātības ar sarunām par Eiropas Patvēruma atbalsta biroju dēļ patlaban esmu Eiropas Parlamenta komandā, kas strādā saistībā ar šo jautājumu.

Attiecībā uz solidaritāti starp dalībvalstīm Parlaments vēlējās panākt saistošus mehānismus, Padome gribēja nostiprināt brīvprātīgas sadarbības principu; galīgais risinājums ir neitrālāks, taču mēs varam cerēt uz Eiropas Patvēruma atbalsta biroja darbības ārējo novērtēšanu, kas aptvers Patvēruma atbalsta biroja ietekmi uz praktisku sadarbību patvēruma jomā.

Attiecībā uz konsultatīvā foruma nozīmi jāsaka, ka dalībvalstīm ir pieejamas plašas un reālas zināšanas, un mums šķita acīmredzami, ka šādas zināšanas var būt noderīgas. Mēs zinām, ka dažas dalībvalstis aktīvi sadarbojas ar NVO, un mēs arī vēlējāmies nodrošināt, lai vietējās pašvaldības, kuras nereti izpilda daudzas no kopējās sistēmas prasībām, arī tiktu iesaistītas procesā. Tāpēc mēs esam gandarīti par to, ka mums izdevās padarīt šo mehānismu dzīvīgāku.

Nobeigumā es vēlos teikt, ka, mūsuprāt, Patvēruma atbalsta birojam varētu būt ļoti liela nozīme kopējas sistēmas attīstībā. Mēs ceram, ka, neskatoties uz to, ka mums tā īsti neizdevās iekļaut šo ideju teksta galīgajā redakcijā, tā būs augstas kvalitātes sistēma un palīdzēs veidot savstarpējās uzticēšanās un atbalsta gaisotni. Es arī vēlos aicināt iesaistītās dalībvalstis būt atvērtākām pret citu iestāžu, vēlētu institūciju un pilsoniskās sabiedrības iespējamo ieguldījumu, jo, lai gan šis jautājums attiecas uz sadarbību starp dalībvalstīm, tas nav gluži starpvaldību jautājums. Mēs veidojam Eiropas iestādi.

  Cecilia Malmström, Komisijas locekle. – Priekšsēdētāja kungs, es esmu patiešām gandarīta, ka esam jau tik tuvu regulas, ar ko izveido Eiropas Patvēruma atbalsta biroju, pieņemšanai galīgā variantā. Komisija nāca klajā ar šo priekšlikumu jau 2009. gada februārī, un Padome un Parlaments bija patiešām ieinteresēti tā pieņemšanā.

Kopējas patvēruma sistēmas izveide jau daudzus gadus ir Eiropas Savienības mērķis, un mēs — Komisija un arī es — joprojām vēlamies sasniegt šo mērķi.

Mums jāveido sistēma, kas ir taisnīga un efektīva, kas balstīta uz kopīgiem standartiem un kopīgiem principiem. Sistēmai būtu jābalstās arī uz solidaritāti, un ar to es domāju solidaritāti ar migrantiem, ar izcelsmes un tranzīta valstīm, un ar to es domāju arī solidaritāti starp dalībvalstīm. Lai stiprinātu solidaritāti starp dalībvalstīm, svarīga ir praktiska sadarbība starp dažādām iestādēm kā daļa no Eiropas patvēruma sistēmas, kas risina jautājumus patvēruma jomā. Lai veicinātu šādu praktisku sadarbību, 2008. gada Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktā tika noteikta prasība dibināt Patvēruma atbalsta biroju, un to apstiprināja 2009. gada Stokholmas programmā. Tādējādi Patvēruma atbalsta birojs būs kopējās patvēruma sistēmas stūrakmens.

Kā jau jūs visi zināt, Patvēruma atbalsta birojs atradīsies Valletā. Tas sniegs konkrētu un operatīvu atbalstu dalībvalstu iestādēm un veicinās nepieciešamās sadarbības starp dalībvalstīm un kopīgas prakses attīstību. Tas tiks panākts, apmācot atsevišķas personas patvēruma pieteikumu izskatīšanas jomā un nodrošinot informācijas un labākās prakses apmaiņu. Patvēruma atbalsta birojs arī sniegs palīdzību dalībvalstīm, kuras pakļautas īpašam spiedienam, nosūtot ekspertu komandas, kas var palīdzēt reģistrēt patvēruma pieteikumus.

Es vēlos no sirds pateikties Eiropas Parlamentam un visiem par šo jautājumu atbildīgajiem referentiem — Jean Lambert kundzei, protams, par viņas darbu, kā arī Claude Moraes kungam par nepieciešamajiem grozījumiem saistībā ar Eiropas Bēgļu fondu, kā arī visiem līdzreferentiem un ēnu referentiem. Es ļoti augsti vērtēju jūsu pilnīgo un pastāvīgo atbalstu, un es ļoti ceru, ka varēšu sadarboties ar jums, sperot pēdējos soļus pirms šā biroja darbības uzsākšanas, kas, cerams, notiks ļoti drīz.

  Simon Busuttil, PPE grupas vārdā. – (MT) Priekšsēdētāja kungs, arī es vispirms vēlos sveikt Jean Lambert kundzi saistībā ar viņas ziņojumu un šā dokumentu kopuma panākumiem, kā arī pateikties par viņas lojalitāti, sadarbojoties ar mums — ēnu referentiem — šā jautājuma sakarā. Eiropas Tautas partija pozitīvi vērtē Patvēruma atbalsta biroja izveidi, jo tā uzskata, ka tas ir būtisks solis uz priekšu kopējas Eiropas Savienības patvēruma politika izstrādē un īstenošanā. Personīgi es kā Eiropas Parlamenta deputāts, kas pārstāv Maltu, esmu ne tikai acīmredzami gandarīts, bet arī lepns par to, ka šis birojs atradīsies manas valsts galvaspilsētā Valletā. Es vēlos uzsvērt — šim birojam jāatzīst, ka kopējai patvēruma politikai jābalstās uz vienu jēdzienu, kas tika minēts jau iepriekš, proti, solidaritāti — solidaritāti attiecībā pret patvēruma meklētājiem, kuri ierodas Eiropā un kuriem ir tiesības uz aizsardzību, kas šim birojam jānodrošina, un, kā pareizi norādīja Komisija, solidaritāti attiecībā uz valstīm, kuras vienas pašas bez jebkādas palīdzības nesušas šo nastu. Tāpēc šis solidaritātes jēdziens jāizprot kopumā; tas ir kā redzēt monētas abas puses — paust solidaritāti tiem, kuri pelnījuši aizsardzību, un dalībvalstīm, kuru nasta ir nesamērīga. Es vēlos teikt, ka līdz šim, šķiet, vēstījums par solidaritātes nozīmīgumu ir saprasts. Taču, mēs saistībā ar to vēl neesam spēruši soli uz priekšu. Es vēlos, lai vārdi tiktu īstenoti darbos un lai šis princips realizētos praksē. Tieši šajā jomā Patvēruma atbalsta birojam būs liela nozīme — tam būs jāiedzīvina šis princips, jāievieš tas un jānodrošina, lai tā īstenotās īpašās iniciatīvas patiešām paplašinātu solidaritātes jēdzienu, attiecinot to uz visām iesaistītajām pusēm. Tāpēc es ceru, ka šis birojs tiks izveidots un sāks darbu pēc iespējas drīzāk, un es vēlos apliecināt klātesošajiem, ka mēs — Eiropas Parlamenta deputāti — turpmākajos mēnešos un gados cieši uzraudzīsim biroja darba metodes.

  Sylvie Guillaume, S&D grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Arī es vispirms vēlos paust atzinību Jean Lambert kundzei un Claude Moraes kungam par viņu lielisko darbu, kas ļaus mums turpmākajās dažās dienās — līdzko normalizēsies situācija gaisa telpā — formāli pieņemt regulu par Eiropas Patvēruma atbalsta biroja izveidi. Tāpēc es domāju, ka mēs visi esam vienisprātis attiecībā uz vienu jautājumu — mēs atzinīgi vērtējam drīzu šā biroja izveidi.

Stingri atbalstot praktisku sadarbību, birojs palīdzēs novērst būtiskās atšķirības, kas joprojām pastāv starp dažādu dalībvalstu praksi patvēruma jomā, un tas tiks darīts, neņemot vērā pirmo tā saukto saskaņošanas posmu, kas sākās ar Tamperes Eiropadomi. Šis birojs ļaus mums panākt konsekvenci, kuras pašreizējai praksei trūkst.

Es vēlos uzsvērt arī pilsoniskās sabiedrības nozīmi šā biroja darbībā, piedaloties konsultatīvajā forumā. Pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās vietējā līmenī ļaus iegūt skaidrāku priekšstatu par grūtībām, ar kurām saskaras patvēruma meklētāji, un valstu sistēmu trūkumiem.

Taču jāatzīst, ka šā jautājuma risinājums tomēr nedaudz sarūgtina. Piemēram, ļoti žēl, ka Parlaments nevar pilnībā iesaistīties biroja direktora iecelšanā, un attiecībā uz pašu biroju, jāsaka, ka tam liegta iespēja piedalīties obligātās solidaritātes sistēmas ieviešanā dalībvalstīs, lai atvieglotu to valstu situāciju, kuras atrodas pie Eiropas Savienības tā sauktajiem „vārtiem”.

Praktiski šie aicinājumi nodrošināt brīvprātīgu solidaritāti ir tukša runāšana. Patiesībā, ja mēs atsakāmies pat pieminēt saistošāku sistēmu, kā gan mēs to jebkad īstenosim? Tas joprojām ir aktuāls jautājums mūsu debatēs, un mēs arī turpmāk par to atgādināsim mūsu partneriem Padomei un Komisijai.

Šā biroja izveides process skaidri liecina par nepieciešamību izveidot kopēju Eiropas patvēruma sistēmu. Visas dalībvalstis lielā mērā atbalsta šo ideju, parakstot tādas deklarācijas, kā 2008. gada Eiropas Imigrācijas un patvēruma pakts. Tomēr šķiet dīvaini, ka šīs pašas dalībvalstis aizmirst solīto, kad jāpāriet no vārdiem pie darbiem un jāpilda saistības pieņemt kopējus noteikumus.

Piemēram, ir nožēlojami vērot, cik dedzīgi Padome pieņem dažādus pasākumus cīņai pret nelegālo imigrāciju, kā tas notika februāra Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksmē. Taču tā ir daudz piesardzīgāka sarunās par patvēruma tiesību aktu kopumu, kura izskatīšana kavējas jau vairākus mēnešus. Tā vietā, lai demonstrētu tikai un vienīgi politisku izrādīšanos, kas panākta, izmantojot represīvus pasākumus, es aicinu dalībvalstis veidot patiesi solidāru Eiropu.

No vienas puses, mēs zinām, ka šie represīvie pasākumi ir būtisks apdraudējums patvēruma tiesībām Eiropā attiecībā uz personām, kuras stingrāku drošības pārbaužu un citu šķēršļu dēļ, dodas arvien bīstamākos ceļojumos. No otras puses, Eiropa beidzot varētu lepoties ar patiesi saskaņotām patvēruma procedūrām, kas balstītas uz pienācīgu garantiju nodrošināšanu patvēruma meklētājiem.

Mēs redzam, ka dalībvalstis ļoti pretojas tiesību aktu kopuma pieņemšanai patvēruma jomā un ka pastāv tendence saglabāt dalībvalstu praksi. Šī pretestība skaidri atspoguļojas argumentos par šādas kopējās politikas budžeta izmaksām, kas var šķist nepieņemamas krīzes situācijā. Tomēr Eiropai ir jāuzņemas liela atbildība attiecībā uz patvēruma jautājumiem.

Mums būtu jāuzsver, ka līdz šim nereti tieši trešās valstis, kuras ir nabadzīgākas nekā mēs, ir sniegušas savu ieguldījumu bēgļu izmitināšanā. Tāpēc cerēsim, ka šis tiesību aktu kopums patvēruma jomā būs tikpat veiksmīgs, cik tiesību akti par biroja izveidi, un cerēsim, ka tā panākumi būs jūtami drīz, jo ir steidzami jārīkojas.

  Marie-Christine Vergiat, GUE/NGL grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisāres kundze, dāmas un kungi, tiesības uz patvērumu ir viena no Eiropas Savienības pamatvērtībām, un neviens neuzdrošinās to apšaubīt publiski savās runās. Taču patiesā Eiropas Savienības politika un arī tās dalībvalstu politika šajā jomā rada daudzus jautājumus.

Eiropas Savienība sāka saskaņot tās politiku šajā jomā 1999. gadā, un šodien varam justies apmierināti par iespaidīgo patvēruma meklētāju skaita samazinājumu. Arī mēs — Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālā grupa — par to priecātos, ja rādītāji liecinātu arī par uzlabojumiem cilvēktiesību situācijā pasaulē. Mēs visi zinām, ka tas nebūt tā nav. Nepieciešamības gadījumā mūsu debates ceturtdienas pēcpusdienā to pierādīs.

It īpaši kopš 2004. gada mēs redzam, ka uzņemšanas procedūru un nosacījumu saskaņošanas līmenis pazeminās. Pastāv būtiskas valstu prakses atšķirības, un mēs zinām, ka daži patvēruma pieteikumi nav izpildīti un ka šodien daudziem patvēruma meklētājiem vairs nav iespējams reģistrēt pieteikumus. Jau atkal „godalgu” par lielāko patvēruma pieteikumu skaita samazinājumu saņem Francija. Kā cilvēktiesību aktīvists Francijā es labi zinu, kā tiek panākti šādi rādītāji. Tikai vienu reizi es pavadīju patvēruma meklētāju, kurš vērsās pie Francijas Bēgļu un bezvalstnieku aizsardzības biroja dienestiem, un ar to pietiek, lai saprastu iemeslu. Ir neizturami noskatīties, kā šiem vīriešiem un sievietēm tiek pieprasīts iesniegt pierādījumus viņu pārciestajai spīdzināšanai.

Tāpēc priekšlikums, ko šodien izskatām, šķiet kā svaiga gaisa vēsma. Tas palīdzēs uzlabot Eiropas patvēruma tiesību sistēmas īstenošanu. Tā mērķis ir veicināt praktisku sadarbību starp dalībvalstīm, it īpaši uzlabojot pieeju precīzai informācijai par izcelsmes valstīm, kas ir pozitīvi vērtējams aspekts. Lielāko daļu Parlamenta pirmajā lasījumā izvirzīto priekšlikumu Padome ir apstiprinājusi. Mēs zinām, ka mums par šādu iznākumu jāpateicas galvenokārt Zviedrijas prezidentūrai, un mēs to arī darām. Es vēlos piebilst, ka, pēc manām domām, Zviedrija patlaban, tāpat kā līdz šim, ir lielisks paraugs, un es patiešām aicinu citas valstis sekot tai šajā jomā.

Mēs atbalstījām mūsu referenti gan pirmajā, gan arī otrajā lasījumā komitejā, un arī es vēlos viņai paust atzinību un pateikties. Mēs atbalstīsim viņu arī plenārsēdē, un es patiešām ceru, ka šis mazais solis uz priekšu būs jauns pagrieziena punkts Eiropas politikā šajā jomā. Mēs ceram, ka, tā vietā, lai Eiropa slēptos, kā mēs šajā Parlamentā uzdrošināmies teikt, Eiropas cietoksnī, mēs varēsim uzņemt šos vīriešus un sievietes, kuriem ir tiesības uz patvērumu saskaņā ar starptautiskiem nolīgumiem un Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, ko mēs drīzumā ratificēsim.

  Mario Borghezio, EFD grupas vārdā. – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es dzirdēju kolēģus sakām, ka šis pasākums ir balstīts uz solidaritāti. Es tomēr uzdrošinos bilst, ka trūkst cita aspekta, un tā ir drošība.

Šādu secinājumu var izdarīt, aprunājoties ar personām, kas saistītas ar šiem jautājumiem, piemēram, policistiem; šajā sakarībā vēlos pieminēt, ka laimīgā kārtā es ceļoju kopā ar tiesībaizsardzības institūcijas pārstāvjiem, Carabiniere virsniekiem no sagādes aģentūras Turīnā, kuru vārdus es vēlos nosaukt — Romanini un Tavano. Viņi apliecināja, ka daudzos gadījumos šie patvēruma meklētāji uzrāda viltotas kartes un dokumentus; par šādiem gadījumiem ir ziņojuši dažādi policijas spēki un citas iestādes.

Vai tā nebūtu lieliska ideja — pievērsties šim jautājumam arī no drošības viedokļa? Es nedomāju, ka šajā dokumentā drošības jautājums ir īpaši uzsvērts, taču tas ir ļoti svarīgs, jo mums jānodrošina, lai šo būtisko principu, šo izcilo cilvēciskās vērtības institūtu, proti, tiesības uz patvērumu, neaptraipītu tādu personu zemiskās intereses, kuras pārvadā nelegālos imigrantus un nereti izmanto patvēruma tiesības kā iespēju rast patvērumu personām, kurām uz to nav tiesības un kurām nav nekādas saistības ar cilvēkiem, kuri tiek patiešām vajāti.

Otrām kārtām, regulas 2. pantā noteikts, ka birojs atvieglo, koordinē un stiprina dalībvalstu praktisko sadarbību patvēruma jomā tās dažādajos aspektos, lai sniegtu ieguldījumu kopējās Eiropas patvēruma sistēmas īstenošanā, tostarp tās ārējos aspektos. 7. pantā šis uzdevums būtu jāizklāsta plašāk, taču tajā tikai ļoti vispārīgi noteikts, ka birojs var izveidot sadarbības formas ar trešām valstīm par tehniskiem jautājumiem.

Es uzskatu, ka mums jāiet daudz tālāk, un mani izbrīna tas, ka, neskatoties uz daudzu, tostarp mūsu, ierosinājumu, neviens neapspriež vai neizvērtē ierosinājumu izveidot šādus birojus arī trešās valstīs. Kāpēc tas netiek darīts? Es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi veikt uzdevumu pārdali, daļēji, lai atvieglotu to valstu noslogotību un situāciju, kurām nākas tieši saskarties ar šiem jautājumiem. Kāds minēja šo valstu vajadzības, taču šīs valstis ir jāatbalsta, un es uzskatu, ka trešajās valstīs, piemēram, Ziemeļāfrikā un Subsahāras valstīs, kur vērojama liela patvēruma pieteikumu koncentrācija un kur ir daudz patvēruma meklētāju, būtu jāveido biroji.

Šajā sakarībā mums jāveic uzdevumu pārdale, iespējams, piesaistot Eiropas Savienības Ārējās darbības dienestu un veicot darbības, kas cita starpā ir aicināt atsevišķas jaunattīstības valsts uzņemties zināmu atbildību; mums jānosaka šo valstu atbildība attiecībā uz patvēruma jautājumu.

Es uzskatu, ka šie jautājumi ir ļoti būtiski un ka mums nevajadzētu izturēties pret tiem nevērīgi, kā arī mums nevajadzētu ignorēt to Eiropas Vidusjūras valstu vajadzības, kuras skar šie jautājumi, tikai runājot par tām vai nosūtot dažas amatpersonas; mums jau ir savi birokrāti Itālijā! Lai risinātu šo situāciju, mums vajadzīgs finansējums, resursi un reāls atbalsts.

Tika minēts, ka ļoti laba situācija ir Zviedrijā. Var jau būt, ka tas tā ir, taču Zviedrijai ir svešas Maltas, Itālijas, Francijas un Vidusjūras valstu vajadzības, un tieši tā ir problēma, un tā jārisina, un mums jānodrošina, lai Eiropas Savienības dalībvalstis uzņemtos par to atbildību. Privilēģijas un problēmas ir cieši saistītas, un, tā kā mums ir problēma, mums arī jārod līdzekļi tās risināšanai.

  Franz Obermayr (NI). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, tā tiešām nav slikta ideja piemērot vienotus noteikumus patvēruma jomā, lai mazinātu sekundāro imigrāciju ES un atbalstītu tās dalībvalstis, kurās ir ļoti daudz patvēruma meklētāju. Taču pastāv nopietnas šaubas par to, vai uzlabojumu ieviešanai nepieciešams veidot šo atbalsta biroju un vai šis birojs pārāk neiejauksies dalībvalstu pilnvarās.

Šādas aģentūras izveide ir vēl viens solis pretī centralizētai ES patvēruma politikai. Mērķis ir panākt augstu aizsardzības līmeni, balstoties uz dāsnāko dalībvalstu, piemēram, Austrijas, darbību. Jālikvidē pastāvošās atšķirības, dāsnākajām valstīm saglabājot līdzšinējo praksi un pārējām veicot nepieciešamās izmaiņas. Tas viss ir ļoti labi, taču neskaitāmu jaunu ES aģentūru izveide (to skaits kopš 2000. gada ir palielinājies trīs reizes), un to pilnvaru paplašināšana noteikti ir pretrunā Lisabonas stratēģijas centieniem panākt lielāku ierobežojumu atcelšanu un subsidiaritāti.

Es uzskatu, ka plaši apspriestais mērķis panākt cirkulāro migrāciju — mazliet šeit, mazliet tur un reizēm citur — ir pilnīgi nepareizs. Tas praksē nedarbojas, un cirkulārā migrācija nereti kļūst par pastāvīgo migrāciju. Protams, kritiski ir vērtējami arī citi aspekti. Uz drošības un uz mūsu izpildvaras rēķina ir pieņemti nereāli noteikumi par aizturēšanu deportēšanai. Ģimenes jēdziena paplašināšana, ietverot visus radiniekus, tostarp vecāsmātes, veicinās vēl lielāku imigrantu pieplūdumu, un pieejas darba tirgum uzlabošana augsta bezdarba apstākļos nav ilgtspējīgs risinājums.

Nebūs iespējams finansēt pamata noteikumu paplašināšanu labklājības jomā līdz līmenim, kāds pastāv Austrijā un Vācijā. Tāpēc jaunais Patvēruma atbalsta birojs neatbilst paredzētajam mērķim un to nevajadzētu veidot. Mums jāveido kopēja patvēruma stratēģija no nulles, jo jūsu ieteikumi šīs problēmas skartajās valstīs nebūs īstenojami.

  Georgios Papanikolaou (PPE). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, Eiropas Patvēruma atbalsta biroja izveide ir patiešām ļoti svarīgs pasākums, un tāpēc es uzskatu, ka simboliski svarīgi ir tas, ka šis birojs atradīsies Maltā — valstī Eiropas dienvidos, kas pakļauta lielam spiedienam no patvēruma meklētāju puses un arī saistībā ar nelegālās imigrācijas jautājumiem.

Ir ļoti svarīgi vēl vairāk stiprināt un koordinēt sadarbību starp dalībvalstīm patvēruma jautājumu jomā, un galu galā svarīgi ir arī tas, ka mēs mēģinām panākt vienotu pieeju, ņemot vērā dažādo dalībvalstu praksi, it īpaši tāpēc, ka mēs visi zinām, ka pastāv būtiskas atšķirības šajā jomā. Piemēram, — šī informācija ir nodota Komisijas rīcībā, bet es domāju, ka tā jau ir zināma, — ja vienā valstī pastāv 71 % iespējamība apstiprināt patvēruma meklētāja no Irākas pieteikumu, citā valstī šāda iespējamība ir tikai 2 %, un, protams, dalībvalstīs pastāv arī dažādas problēmas.

Dublinas II regula neizbēgami radīs lielāku slogu dažām dalībvalstīm salīdzinājumā ar citām, un, protams, šis Patvēruma atbalsta birojs atbalstīs arī Eiropas Bēgļu fonda piedāvātos solidaritātes mehānismus. Es runāju par bēgļu transportēšanu un pārvietošanu no trešām valstīm uz Eiropu un par tā saukto bēgļu „iekšējo pārvietošanu”.

Attiecībā uz bēgļu pārvietošanu no trešām valstīm mēs speram mazus solīšus, tomēr gūstam panākumus. Taču attiecībā uz bēgļu iekšējo pārvietošanu es vēlos uzsvērt, ka, neskatoties uz to, ka mēs visi atzīstam, ka dažu dalībvalstu, it īpaši Eiropas dienvidos, slogs salīdzinājumā ar citām valstīm ir lielāks, mēs neesam nākuši klajā ar kādu īpašu priekšlikumu; mēs neesam īstenojuši nevienu iniciatīvu šā jautājuma sakarā. Mēs gaidām Komisijas priekšlikumus; mēs esam nosūtījuši arī vēstuli par šo jautājumu Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai, un, ja ne kā citādi, mums vismaz jābūt drosmīgākiem, runājot par šiem jautājumiem, jo spiediens ir patiešām liels.

Nobeigumā es vēlos teikt, lūk, ko: ir ļoti svarīgi Eiropas Savienībā izstrādāt mehānismus bēgļu uzņemšanai un patvēruma meklētāju pieņemšanai ne tikai humānu un vairāku deputātu minētu apsvērumu dēļ, bet arī, lai mēs spētu cīnīties pret nelegālo migrāciju. Ikvienam, kas meklē labāku dzimteni, mums jānodrošina labāka nākotne, jāsniedz vēstījums, ka Eiropā ikviens, kurš meklē likumīgus ceļus, nevis izvēlas nelegālu imigrāciju, kas diemžēl rada patiešām lielu spiedienu, galu galā gūst labāku iespēju.

  John Bufton (EFD). – Priekšsēdētāja kungs, Eiropas Patvēruma atbalsta biroja izveide ir pilnīgi pretrunā Apvienotās Karalistes atteikšanās tiesībām imigrācijas jomā un neatbilst Apvienotās Karalistes negatīvajai nostājai attiecībā uz Šengenas acquis. Priekšlikums ieguldīt 40 miljonus eiro biroja izveidei Maltā un darbinieku komplektēšanai, lai risinātu patvēruma meklētāju problēmu ES, liek domāt, ka šī Komisija vēlas pieņemt lēmumus, kas būtu jāpieņem dalībvalstu valdībām.

Jebkāda kopēja Eiropas patvēruma politika apdraud Apvienotās Karalistes suverenitāti attiecībā uz robežkontroli. Iemesls atkārtotajiem aicinājumiem ļaut Apvienotajai Karalistei pašai izlemt, ko ielaist un ko neielaist valstī, un ko izmitināt, ir mūsu lielā iedzīvotāju skaita problēma un situācija, kurai, visticamāk, nav līdzīgas citur Eiropā.

Komisija nepiedāvā Apvienotajai Karalistei palīdzību un atbalstu šo problēmu risināšanā. Tā vietā Komisija plāno paņemt britu nodokļu maksātāju naudu, lai segtu mūsu vietā pieņemtu lēmumu radītas izmaksas. Būtu labāk, ja 40 miljoni eiro tiktu novirzīti jaunu skolu, slimnīcu un mājokļu būvniecībai Apvienotajā Karalistē, kā arī, lai nodrošinātu pamata pakalpojumus, piemēram, tīru ūdeni, kas ir tik ļoti nepieciešams, ja mēs arī turpmāk vēlamies nodrošināt pienācīgu un augstu dzīves līmeni ikvienam.

Katrs ceturtais bērns manā valstī piedzimst mātei, kura nav dzimusi Apvienotajā Karalistē, un tas ir 170 000 bērnu gadā. Kur ir tā nauda, kas palīdzētu britu nodokļu maksātājiem to finansēt? Tā ir jūsu kabatā vai iztērēta, lai izveidotu jaunu patvēruma biroju, kas, neapšaubāmi, radīs vēl lielāku spiedienu uz Apvienoto Karalisti.

Mūsu vēlēšanu kampaņu laikā visas Apvienotās Karalistes partijas sola risināt imigrācijas jautājumu, jo manas valsts iedzīvotāji pieprasa, lai kaut kas tiktu darīts. Bet ko gan var izdarīt Vestminstere, kamēr mēs esam ES, ja tajā pašā laikā Eiropas Komisija vēlas, lai tai tiktu piešķirtas visas pilnvaras attiecībā uz patvēruma meklētājiem?

Jau atkal šī Komisija tikai ignorē Apvienotās Karalistes iedzīvotāju vēlmes un vajadzības. Vai Komisija vēlas atcelt Apvienotās Karalistes atteikšanās tiesības arī šajā jomā? Iedzīvotāji manā valstī ir pelnījuši jūsu godīgumu, jo šis jautājums viņiem ir ļoti svarīgs. Jums viņi ir jāpārstāv, un viņi ir pelnījuši zināt jūsu nodomus.

  Sergio Paolo Francesco Silvestris (PPE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, komisāres kundze, dāmas un kungi! Mēs nedrīkstam izmantot solidaritāti, lai atbalstītu biroju, kam jāveicina procedūra taisnīgu nosacījumu pieņemšanai attiecībā uz patvēruma meklētājiem.

Mēs uzskatām, ka tas ir svarīgi un lietderīgi, taču šim birojam jānodrošina, lai, no vienas puses, tie, kuriem ir tiesības uz patvērumu, to saņemtu ātrāk, un, no otras puses, tie, kuriem šādu tiesību nav un kuri izmanto šo sistēmu ļaunprātīgi, tiktu stingri sodīti, jo ir skaidrs, ka ne visi, kuriem ir tiesības uz patvērumu, to arī saņem.

Es ļoti īsi vēlos atgādināt Borghezio kunga teikto: dažās valstīs, piemēram, Itālijā, un it īpaši Dienviditālijā, no kurienes es nāku, ir dabiski veidojušies imigrantu iekļūšanas ceļi, un savas vēsturiski veidojušās labvēlīgās attieksmes pret imigrantiem dēļ tās saņem īpaši daudz patvēruma pieteikumu.

Eiropai šis jautājums jārisina, un Eiropas Savienībai jāvērš uzmanība un centieni, tostarp ekonomiski centieni, uz reģioniem, kuros ieplūst visvairāk imigrantu.

  Cecilia Malmström, Komisijas locekle. – Priekšsēdētāja kungs, es esmu pateicīga par lielo šā Parlamenta deputātu atbalstu šīs aģentūras izveidei. Kā jau jūs zināt, dalībvalstis vienbalsīgi pieprasīja izveidot šo aģentūru — pat tās dalībvalstis, kuras piemēro atteikšanās tiesības un kuras zina, ka Komisija nedomā piespiest veikt izmaiņas attiecībā uz Apvienotās Karalistes atteikšanās tiesībām. Tāds ir Apvienotās Karalistes iedzīvotāju lēmums.

Taču šajā plenārsēdē tika arī pausts stingrs atbalsts aģentūras izveidei, un es esmu patiešām gandarīta, ka tā tiks drīzumā izveidota. Mēs zinām, ka it īpaši atsevišķos gadalaikos Vidusjūras valstis ir pakļautas lielam spiedienam, un šī aģentūra var palīdzēt un sniegt atbalstu. Migranti dodas arī uz Ziemeļeiropas, Austrumeiropas, Rietumeiropas un Centrāleiropas valstīm, tāpēc šī aģentūra strādās visas Eiropas labā, lai gan tā nav sakritība, ka tā atradīsies Valletā.

Tā nebūs tikai vēl viena aģentūra. Patiesībā tā būs kā stūrakmens, lai veidotu kopēju patvēruma sistēmu, un tā būs svarīgs instruments atbalsta nodrošināšanā dalībvalstīm, palīdzot izstrādāt praksi un kopējus standartus un sniedzot atbalstu īpašam spiedienam pakļautajām dalībvalstīm. Tā apkopos informāciju, izveidos portālu, piesaistīs speciālistus un veiks citus pasākumus. Galu galā, tikai dalībvalstis var izlemt, kuram ļaut palikt, taču ir vairākas procedūras, kas jāsaskaņo.

Kā jau kāds no jums minēja, šī biroja izveide ir daļa no kopējas Eiropas patvēruma sistēmas izveides. Tā ir tikai viena daļa, un, kā jau, manuprāt, referente minēja, mēs esam iestrēguši attiecībā uz pārējo patvēruma tiesību aktu kopuma daļu. Komisija cer uz Eiropas Parlamenta palīdzību un atbalstu, virzoties uz priekšu šo jautājumu risināšanā, lai ne tik tālā nākotnē mēs patiešām varētu pieņemt kopēju patvēruma politiku Eiropas Savienībā.

  Jean Lambert, referente. – Priekšsēdētāja kungs, es tikai gribu izmantot iespēju, lai sniegtu atbildi uz vienu vai diviem jautājumiem, kas radušies, lai gan ir ļoti žēl, ka daži deputāti, kuri uzdeva jautājumus, nav šeit, lai dzirdētu atbildes.

Pienākumi patvēruma jomā ir skaidri noteikti starptautiskajās konvencijās, kuras atsevišķi ir parakstījušas visas dalībvalstis. Patvēruma politika nav tas pats, kas imigrācijas politika, un šīs atšķirības būtu patiešām jāsaprot.

Tiem, kuri ir noraizējušies par finansējumu, — šajā sakarībā es vēlos sniegt politisku piezīmi partiju un valstu līmenī — es vēlos teikt, ka, ja vairākas mūsu dalībvalstis neradītu situāciju, kas liek Irākas un Afganistānas iedzīvotājiem meklēt patvērumu, es esmu pārliecināta, ka mēs varētu ietaupīt daudz vairāk naudas un patiešām pasargāt cilvēkus no lielām ciešanām.

Attiecībā uz vairākiem citiem ierosinātiem jautājumiem es vēlos teikt, ka pastāv cerība, ka sistēmas kvalitātes uzlabojumi atsevišķās dalībvalstīs veicinās dalībvalstu uzticību un iedzīvinās citas patvēruma sistēmas daļas, kā arī ļaus dalībvalstīm sajust, ka tās var saņemt atbalstu, sastopoties ar īpašiem šķēršļiem. Kā jau minēja citi runātāji, lai gan dažas mūsu dalībvalstis patiešām izjūt lielu imigrantu plūsmu radītu spiedienu ģeogrāfisku apsvērumu dēļ, daudzas no pārlieku noslogotajām valstīm patiesībā neatrodas Eiropas Savienībā, bet gan ārpus tās.

Es biju patiešām ieinteresēta, dzirdot kolēģi pieprasām papildu atbalstu attiecībā uz Patvēruma atbalsta biroju, taču diemžēl es nepievērsu uzmanību grozījumiem, ko viņš iesniedza saistībā ar šo jautājumu.

Es arī vēlos skaidri noteikt, ka Patvēruma atbalsta birojs netiek veidots, lai noteiktu personu statusu; tas nepārņem dalībvalstu funkcijas šajā jomā.

Galu galā es atzinīgi vērtēju kolēģu pozitīvos komentārus, es atzinīgi vērtēju to kolēģu aktīvo iesaistīšanos, kuri man tik daudz palīdzēja šā ziņojuma izstrādē, un es esmu pārliecināta par to, ka mēs visi — vai vismaz lielākā daļa no mums — ļoti ceram, ka varēsim būt Valletā, kad tiks pārgriezta lentīte Patvēruma atbalsta biroja atklāšanas pasākumā, un drīzumā sākt strādāt.

  Priekšsēdētājs. – Es slēgšu debates. Taču es to nedarīšu pirms spēcīgu emociju vadīts nebūšu pateicis, ka esmu aizkustināts, jo persona, kura vadīja šīs debates, varēja izmantot patvēruma tiesības, pateicoties Francijas, Austrijas un Beļģijas valdības un iedzīvotāju dāsnumam un viesmīlībai, kuriem es šodien vēlos sirsnīgi pateikties, jo, lai gan tas notika pirms vairāk nekā 40 gadiem, pateicībai nav ierobežojumu laikā.

Debates tiek slēgtas.

Balsojums notiks sesijas sēdes laikā pirmajā maija nedēļā.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 149. pants)

  Ioan Enciu (S&D), rakstiski. – (RO) Eiropas Patvēruma atbalsta biroja izveide ir ārkārtīgi svarīgs solis kopējās Eiropas patvēruma sistēmas izveidē, kā paredzēts Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktā un Stokholmas programmā.

Birojs veicinās sadarbību starp Eiropas iestādēm, vietējām iestādēm un pilsonisko sabiedrību, un palīdzēs izstrādāt kopēju praksi patvēruma jomā. Es esmu pārliecināts, ka biroja izveide tuvinās dalībvalstu nostāju attiecībā uz politiku patvēruma jomā. Šāda biroja izveide ir absolūta nepieciešamība, ņemot vērā to, ka dažas dalībvalstis saskaras ar ļoti lielu patvēruma meklētāju skaitu. Ir vajadzīga arī sadarbība un solidaritāte starp dalībvalstīm ne tikai, lai palīdzētu šīm valstīm risināt to problēmas, bet arī, lai uzlabotu kopējo Eiropas patvēruma sistēmu.

Es vēlos norādīt, ka šī sistēma no tiesiskā un praktiskā viedokļa būs balstīta uz pilnīgu, vispārēju Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas piemērošanu.