Debašu stenogramma

Trešdiena, 2010. gada 19. maijs - Strasbūra

10. Ziņojums par Regulā (EK) Nr. 1080/2006 pētniecībai un inovācijām paredzēto līdzekļu sinerģijas īstenošanu attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Septīto pētniecības un attīstības pamatprogrammu pilsētās un reģionos, kā arī dalībvalstīs un Eiropas Savienībā - Vienotā tirgus nodrošināšana patērētājiem un pilsoņiem - Valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējība ekonomikas atveseļošanas apstākļos - Kohēzijas politikas ieguldījums Lisabonas mērķu un stratēģijas „ES 2020” mērķu sasniegšanā (debates)

  Priekšsēdētājs. – Nākamais punkts ir kopīgas debates par

– Reģionālās attīstības komitejas vārdā sagatavoto Lambert van Nistelrooij ziņojumu par Regulā (EK) Nr. 1080/2006 pētniecībai un inovācijai paredzēto līdzekļu sinerģijas īstenošanu attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Septīto pētniecības un attīstības pamatprogrammu pilsētās un reģionos, kā arī dalībvalstīs un Eiropas Savienībā (2009/2243(INI)) (A7-0138/2010),

– Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas vārdā sagatavoto Louis Grech ziņojumu par vienotā tirgus nodrošināšanu patērētājiem un pilsoņiem (2010/2011(INI)) (A7-0132/2010),

– Ekonomikas un monetārās komitejas vārdā sagatavoto Liem Hoang Ngoc ziņojumu par valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējību ekonomikas atveseļošanas apstākļos (COM(2009/0545 - 2010/2038 (INI))) (A7-0147/2010), un

– Reģionālās attīstības komitejas vārdā sagatavoto Ricardo Cortés Lastra ziņojumu par kohēzijas politikas ieguldījumu Lisabonas mērķu un stratēģijas „ES 2020” mērķu sasniegšanā (2009/2235(INI)) (A7-0129/2010).

  Lambert van Nistelrooij, referents. – (NL) Šis ir patiešām lielā mērā saistīts dokumentu kopums. Pēc šā rīta debatēm par tiesību aktu kopumu atbalsta jomā un par stingrāku, atbilstīgāku finanšu un ekonomisko pārvaldību mēs patlaban diskutējam par vairākiem saistītiem dokumentiem, kuriem ir nozīme attiecībā uz nepieciešamajām saistībām stratēģijas „ES 2020” īstenošanai.

Parlaments vēlas steidzami virzīt šos Komisijas un it īpaši Padomes priekšlikumus; nav pieņemams, ka Padome jūnijā plāno pieņemt lēmumus, taču mēs neesam panākuši skaidru vienošanos par vairākiem saistītajiem jautājumiem. Mēs runājam par virzienu un arī par īstenošanu tuvākajā nākotnē. Vēlos atgādināt, piemēram, par galvenajiem projektiem, kuriem arī drīzumā būs vajadzīgs mūsu kopīgais atbalsts. Tāpēc ir patiešām svarīgi, lai mēs šim jautājumam patlaban veltītu pietiekami daudz laika.

Tātad gan Cortés Lastra kunga ziņojums, gan arī mans Reģionālās attīstības komitejas vārdā sagatavotais ziņojums attiecas uz politikas sinerģiju, lai palielinātu ieguvumus jeb uzlabotu rezultātus Eiropai. Pozitīvi ir tas, ka mēs varam sasniegt labākus rezultātus; mums patiešām jāsasniedz labāki rezultāti. Novērtējot pasaules tendences, konkurenci un problēmas, ko vēlamies atrisināt, var secināt, ka mūsu darbība vairākās jomās ir diezgan fragmentāra. Kopumā jāsaka, ka mūsu īstenotajiem pasākumiem jābūt saprātīgākiem, videi draudzīgākiem, ilgtspējīgākiem un iekļaujošākiem.

Arī Ekonomiskās un monetārās komitejas iesniegtie ziņojumi attiecas uz pārvaldību un pietiekamu finanšu resursu nodrošināšanu, tostarp izglītībai. Īsumā vēlos teikt, ka ceru, ka šajā pēcpusdienā mēs noteiksim skaidrus šīs rezolūcijas pamatus. Es nezinu, vai rīt notiks balsojums un vai tiks panākta vienprātība attiecībā uz pārvaldību. Tomēr es ceru, ka Parlaments jūnijā katrā ziņā spēs pieņemt galīgo nostāju attiecībā uz stratēģiju „ES 2020”.

Atgriežoties pie sava ziņojuma, vēlos teikt, ka tas ir īstenošanas ziņojums. Mēs esam pienācīgi novērtējuši situāciju pētniecības un attīstības, reģionālās politikas un mazo un vidējo uzņēmumu darbības jomā, un es vēlos pateikties saviem kolēģiem deputātiem, tostarp kolēģiem no Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas — komitejas, kas uzņemas kopīgu atbildību saskaņā ar Reglamenta 50. pantu —, par to, ka viņi palīdzēja mums sasniegt labus rezultātus.

Ko mēs esam noteikuši?

Pirmkārt, mums Eiropā pētniecība ir augstākajā līmenī. Taču mēs atpaliekam šo pētniecības iespēju izmantošanā. Zināšanu aprite ir brīva; zināšanas tiek nodotas tālāk pasaulē, un tās nevar paturēt tikai sev. Lai gan mēs gūstam patiešām labus rezultātus, veicot ieguldījumus pētniecībā, mēs atpaliekam šo pētniecības iespēju izmantošanā, inovāciju ieviešanā tirgū un attiecīgi augstas kvalitātes ražojumu nodrošināšanā šajā pasaules daļā.

Otrkārt, manā ziņojumā ir norādīts, ka patlaban mēs vienu ceturto daļu no reģionālo fondu līdzekļiem novirzām pētniecības infrastruktūrai un inovācijām. Tās ir būtiskas pārmaiņas — pateicoties Komisijas iniciatīvām, šajā periodā veiksmīgi tiek noteiktas prioritātes. Līdzekļu piešķiršanas mērķu noteikšana ir viens no instrumentiem, kurš izrādījies efektīvs un noteikti ir ietekmējis situāciju reģionos un lielākās un mazākās pilsētās. Tas palīdz gūt labākus rezultātus uz zināšanām balstītā ekonomikā, ko mēs cenšamies panākt, un nodrošina lielāku specializāciju.

Treškārt, kopā ar kolēģiem deputātiem savā ziņojumā esmu izvirzījis vairākus priekšlikumus uzlabojumu veikšanai, izmantojot pētniecības/inovāciju/ražošanas ķēdi, lai panāktu lielāku efektivitāti. Mums arī jāsaprot, ka liela nozīme ir Lisabonas līgumā noteiktajam teritoriālajam aspektam. Lai panāktu plašu ietekmi, mums jākoncentrējas uz vairākām jomām; mums nepieciešama drosme, lai īstenotu ražošanas specializāciju reģionos — starp citu, specializācijas princips ir sen zināms Eiropas Savienības princips —, ar nosacījumu, ka tiek nodrošināti efektīvi kanāli šādu zināšanu nodošanai (platjoslas internets vai tradicionālā infrastruktūra). Ja Savienība iegulda līdzekļus, būtu jānodrošina arī sadarbība starp…

(Priekšsēdētājs pārtrauca runātāju)

  Liem Hoang Ngoc, referents. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Patstāvīgajam ziņojumam, par kuru mēs šonedēļ balsosim, ir īpaša simboliska nozīme laikā, kad tirgi nespēj novērtēt ar ekonomisko situāciju eiro zonā saistītos riskus.

Tie pieprasīja īstenot stingru budžeta pielāgošanas politiku un tagad apšauba dalībvalstu spēju atjaunot izaugsmi un tādējādi gūt nodokļu ieņēmumus, kas vajadzīgi, lai samaksātu procentu maksājumus par parādsaistībām. Diemžēl šajā lielā mērā neskaidrajā situācijā, kādā nonākusi globālā ekonomika, nav iespējams veikt risku novērtējumu. Šāds novērtējums ir vēl jo svarīgāks Eiropas Savienībai, kur ražošanas jaudas izmantošanas rādītājs ir zemāks nekā jebkad.

Tā vietā, lai veiktu ieguldījumus, uzņēmumi sagatavo iekārtas dīkstāvei, jo, neskatoties uz sākotnējām ekonomikas atlabšanas pazīmēm 2009. gada beigās, pieprasījuma joprojām nav. Galu galā, ja ierobežojošie pasākumi apturēs ekonomikas atlabšanu pašā tās sākumā, izaugsme var pat samazināties. Mūsu ziņojuma būtiskākais mērķis bija precīzi noteikt optimālo termiņu politikas īstenošanai izejai no krīzes. Mēs ierosinājām saglabāt atbalsta pasākumus līdz tiks atjaunots normāls ražošanas jaudas izmantošanas rādītāja līmenis. Tāpēc mēs ierosinājām apstiprināt anticikliskas budžeta politikas principu, ko sekmīgi īstenoja krīzes pirmajā posmā 2008. un 2009. gadā un kas atbilst 2005. gada Stabilitātes pakta reformas idejai.

Šāda politika paredz izmantot automātiskus stabilizatorus, citiem vārdiem sakot, novirzīt primāro budžeta pārpalikumu parādu atmaksai, atrodoties cikla līknes augšā, un atļaut dalībvalstīm aizņemties stimulu nodrošināšanai vajadzīgos resursus, atrodoties cikla līknes apakšā. Patlaban mēs atrodamies cikla līknes pašā apakšā. Ir skaidrs, ka procentu likmes ir pakļautas spiedienam un apdraud parādsaistību ilgtspējību. Ņemot to vērā, Eiropas Centrālā Banka rīkojās pareizi, paziņojot, ka tā atpirks daļu parādsaistību, lai ļautu dalībvalstīm dažādot to finansējuma avotus.

Tomēr, ņemot vērā arī to, ka šāds ilgtspējības jēdziens ekonomiskajā literatūrā nekad nav definēts, vai šādas tirgu pieprasītas riska prēmijas var uzskatīt par pamatotām? Nē, ja mēs ņemam vērā faktu, ka hipotēkas atvasināto instrumentu tirgū tāpat kā valsta parāda tirgū risku nav iespējams novērtēt. Tieši tāpēc savā ziņojumā mēs ierosinājām pievērst īpašu uzmanību strukturālā deficīta rādītājam, nevis koncentrēties uz…

(Priekšsēdētājs pārtrauca runātāju)

Tieši tāpēc savā ziņojumā mēs ierosinājām pievērst īpašu uzmanību strukturālā deficīta rādītājam, nevis koncentrēties uz tekošā konta deficītu, kura līmenis ir atkarīgs no faktiskā budžeta deficīta palielināšanās. Šāda situācija izveidojusies krīzes dēļ, kas ir ierobežojusi izaugsmi un attiecīgi arī samazinājusi nodokļu ieņēmumus. Šos ieņēmumus negatīvi ietekmēja arī nodokļu pazemināšana, kas nenodrošināja gaidīto ietekmi uz piedāvājumu.

Mūsu ziņojumā piedāvāti trīs ieteikumi un ierosināti vairāki darbības rādītāji. Pirmais no tiem ir saglabāt atbalsta pasākumus, līdz nostiprinās ekonomikas atlabšana. Otrais ieteikums ir uzraudzīt strukturālo deficītu, kas joprojām ir gandrīz stabils, neskatoties uz situācijas pasliktināšanos saistībā ar faktisko budžeta deficītu, lai sniegtu iedrošinošu vēstījumu tirgiem par valsts finanšu stāvokli. Trešais ieteikums ir novērtēt efektivitāti nodokļu atvieglojumiem un it īpaši noteiktiem nodokļu likmju samazinājumiem, kas izraisīja nodokļu ieņēmumu samazinājumu.

Diemžēl liberāļi un konservatīvie Ekonomikas un monetārajā komitejā uzskata, ka veselajam saprātam nav nozīmes, ka krīzes sekām nav nozīmes un arī faktam, ka milzīgo parādsaistību iemesls ir arī banku glābšanas plāni, nav nozīmes. Nozīme ir tikai viņu aklajai ticībai finanšu tirgus efektivitātei; nozīme ir tikai dogmatiskai atbilstībai nepārprotami novecojušajam Stabilitātes paktam. Viņi neuzskata, ka jāizstrādā instrumenti, kuri vajadzīgi ekonomikas pārvaldībai, kas ir ļoti svarīga Savienības stiprināšanai. Eiropu piespiež badoties, un tā izmisīgi mēģina izpildīt paktā noteiktos kritērijus bez garantijas, ka tiks gūti panākumi, un tādējādi pastāv risks apturēt ekonomikas atlabšanu, kas negatīvi ietekmētu sociālo kohēziju. Tieši šādu nostāju liberāļi un konservatīvie atbalstīja Ekonomiskajā un monetārajā komitejā. Kopš viņu balsojuma Eiropas ekonomiskā situācija ir vēl vairāk pasliktinājusies. Eiropas Centrālā Banka un Komisija beidzot ir nākušas klajā ar monetāriem un budžeta instrumentiem, kuriem būtu jānodrošina mums iespēja uzlabot ekonomikas pārvaldību eiro zonā. Taču tirgu rādītāji atkal ir kritušies, jo to darbībai traucē stingrā taupības politika.

Ekonomikas un finanšu padomei pirmdien viss jāsāk no jauna. Ņemot to vērā, mūsu iesniegtie grozījumi kopumā ir patiešām samērīgi; turklāt mēs iesniedzām arī vairākus jaunus grozījumu. Tajos pieprasīts nodrošināt elastīgu Stabilitātes pakta īstenošanu, lai izvairītos no nevēlamā stingrā taupības režīma. Tajos ierosināts izveidot valsts kredītvērtējuma aģentūru, lai pasargātu dalībvalstis no tirgu izvirzītajām prasībām. Tieši šāds vēstījums jāsniedz Parlamentam. Karas kungs, ideoloģiskais automātiskas reakcijas periods ir pagājis, un pagājis ir arī periods, kad tika pieļauti īstermiņa, ar valstu vēlēšanām saistīti gājieni. Eiropai vajadzīga politika, kas balstās uz reālu vēlmi stiprināt Eiropas Savienību. Ja jūs un jūsu grupa nevēlas īstenot šo uzdevumu, ja jūs vairs nespējat pārstāvēt sabiedrības intereses, jūs varat būt drošs, ka iedzīvotāji izdarīs savus secinājumus, jo uz spēles ir likta eiro zonas nākotne.

  Ricardo Cortés Lastra, referents. – (ES) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi! Vispirms es vēlos pateikties ēnu referentiem un viņu asistentiem, un Reģionālās attīstības komitejas sekretariāta darbiniekiem par viņu ieguldījumu, kā arī Eiropas Komisijas Reģionālās politikas ģenerāldirektorātam un Nodarbinātības, sociālo lietu un iespēju vienlīdzības ģenerāldirektorātam, kā arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, arodbiedrībām un Eiropas reģionālajiem tīkliem un asociācijām par sadarbību.

Ziņojuma izstrādes laikā es tikos ar vairāku reģionālo asociāciju un iestāžu pārstāvjiem, it īpaši pārstāvjiem no Reģionu komitejas, Perifēro piejūras reģionu konferences, Eiropas Reģionu asamblejas, Eiropas Reģionu pētniecības un inovāciju tīkla, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas un Eiropas Komisijas Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta un Nodarbinātības, sociālo lietu un iespēju vienlīdzības ģenerāldirektorāta. Es vēlos pateikties viņiem visiem par iespēju tikties un viņu interesanto līdzdalību.

Pēc ziņojuma nosaukuma maiņas, kas tagad ietver atsauci uz stratēģiju „ES 2020”, tā būtiskākais mērķis ir atbalstīt kohēzijas politiku kā spēcīgu, pienācīgi finansētu un visos Eiropas Savienības reģionos īstenotu politiku, kā arī atbalstīt tās būtisko nozīmi stratēģijā „ES 2020”.

Reģionālās attīstības komitejā ziņojumu apstiprināja gandrīz vienprātīgi, 40 deputātiem balsojot „par”, vienam deputātam atturoties un vienam deputātam balsojot „pret”.

Pirmajā ziņojuma daļā veikta īsa kohēzijas politikas ietekmes uz Lisabonas stratēģiju analīze un norādīti ierobežojumi reģionālo un vietējo iestāžu, sociālās, ekonomiskās un pilsoniskās sabiedrības dalībnieku līdzdalībai Lisabonas stratēģijas izstrādē, kuri apgrūtināja tās pieņemšanu un ietekmēja paziņošanu un efektivitāti. Ziņojumā arī pausts aicinājums veikt ne tikai faktisko izdevumu, bet arī to reālās ietekmes novērtējumu.

Ziņojuma otrajā daļā sniegti ieteikumi attiecībā uz nākotnes stratēģiju „ES 2020” un uzsvērta reģionu, daudzlīmeņu pārvaldības un partnerības principa nozīme, kas ir kohēzijas politikas galvenie pīlāri un kas jāiekļauj stratēģijā „ES 2020” kā būtiski un vajadzīgi priekšnosacījumi tās veiksmīgai īstenošanai.

Turklāt ir svarīgi stiprināt sociālās un ekonomiskās sabiedrības pārstāvju, kā arī visas pilsoniskās sabiedrības līdzdalību, lai izvairītos no tā, ka stratēģija zaudē saikni ar galvenajām ieinteresētajām personām un ka ieinteresētās personas to apšauba.

Šajā ziņojuma daļā uzsvērta izglītības, mācību, pētniecības un inovāciju būtiskā nozīme, tā sauktā „zināšanu trīsstūra” izveides veicināšanas nozīme, kā arī nepieciešamība atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus, kuriem nereti ir lielākā nozīme inovāciju jomā.

Taču tajā pašā laikā mums būtu jāpievērš pienācīga uzmanīga reģionu un sociālo grupu, kas saskaras ar lielākajām grūtībām, īpašajām vajadzībām. Tāpēc ir jāparedz zināms elastīguma līmenis.

Lai veicinātu ieguldījumu sviras efektu pētniecības un attīstības jomā, kā arī izglītības un mācību jomā, mēs īpaši atbalstām nepieciešamību uzlabot sinerģiju starp valstu stratēģiskajiem ietvardokumentiem un valstu reformu programmām, kā arī nepieciešamību panākt lielāku koordināciju un saskaņotību starp dažādām ar stratēģijas mērķiem saistītajām Eiropas, valstu un reģionālās politikas jomām.

Eiropas Investīciju bankai ir būtiska nozīme, un arī turpmāk tāda jāsaglabā, īstenojot finanšu inženieriju un sadarbību un nodrošinot atbalsta instrumentus reģionu un mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam. Taču, lai veicinātu tās uzdevuma izpildi, kā arī visu atbalsta saņēmēju uzdevumu izpildi, jāveic pasākumi lielākas vienkāršošanas panākšanai.

Nobeigumā vēlos teikt, ka ziņojums atbalsta stabilu un pienācīgi finansētu kohēzijas politiku nākotnē — politiku, kura tiek īstenota visos Eiropas reģionos un kurai ir ļoti liela nozīme stratēģijas „ES 2020” īstenošanā.

  Louis Grech, referents. – (MT) Priekšsēdētāja kungs, būtībā mans ziņojums attiecas uz vienotā tirgus aizsardzību mikroperspektīvā, lai nodrošinātu, ka tas tiek uztverts kā viens kopīgs projekts, un lai ņemtu vērā programmu 2012. gadam, stratēģiju 2020. gadam un nesenās finanšu krīzes ietekmi.

Stratēģijām un darbības programmām, kuras iecerētas, lai ieviestu jaunas tendences Eiropas vienotajā tirgū un Eiropas tirgū, jābalstās uz pragmatisku, plašu un visaptverošu vienošanos, kas aptver visas dalībvalstis un kas vērsta galvenokārt uz prioritātēm, kuras dalībvalstis patiešām vēlas īstenot.

Eiropai jāattīsta stratēģija 2020. gadam, nosakot, ka tirgus ir būtiskākais faktors ekonomikas atveseļošanā, taču vienlaicīgi veicinot pilsoņu atbalstu, aizsargājot viņu intereses, veicinot patērētāju atbalstu, aizsargājot viņu tiesības, un, veicinot mazo un vidējo uzņēmumu atbalstu, nodrošinot viņiem atbilstīgus stimulus. Manā ziņojumā ierosinātas vairākas likumdošanas un citas iniciatīvas, kuras vērstas uz Eiropas vienotā tirgus atveseļošanu. Šo iniciatīvu galvenais mērķis ir izstrādāt Vienotā tirgus aktu, kurā paredzēti tūlītēji pasākumi (2012. gads), kā arī stratēģijas 2020. gadam ilgtermiņa redzējums.

Es esmu izvirzījis arī īpašus neleģislatīvus priekšlikumus pilsoņu hartas izstrādei, kurā tiktu noteiktas viņu tiesības un viņu iespējamie ieguvumi. Mani iedrošināja arī komisāra Barnier kunga un komisāra Dalli kunga pozitīvās atsauksmes par manu priekšlikumu attiecībā uz Eiropas pilsoņu norādītajām 20 būtiskākajām problēmām, par kolektīva tiesiskās aizsardzības līdzekļa izveidi un par komunikāciju stratēģiju, kas īpaši vērsta uz mūsu pilsoņu ikdienas problēmu risināšanu.

Mums jāpieņem pilnīgi jauna politiskā ideja, kas balstīta uz patērētāju aizsardzību un sociālo dimensiju un kas kalpo par pamatu tiesību aktu izstrādei un Eiropas Savienības veicamajiem uzdevumiem. Tikai tādā veidā mēs varam panākt patiešām sociālu tirgus ekonomiku, kā noteikts Lisabonas līgumā.

Diemžēl pēdējos gados vienotā tirgus darbība nespēj pārliecināt iedzīvotājus par to, ka tas pārstāv viņu intereses un centienus. Vēl vairāk satrauc tas, ka iedzīvotāji un patērētāji jūt arvien lielāku nedrošību un zaudē uzticību vienotajam tirgum. Mums jāpieņem fakts, ka jāuzlabo tradicionālā vienotā tirgus definīcija, kura nosaka, ka tas ir saistīts tikai ar ekonomisko dimensiju. Mums jānāk klajā ar jaunu kopēju nostāju, kas būtu holistiska un pilnībā integrētu mūsu pilsoņu, patērētāju un mazo un vidējo uzņēmumu cerības. To var izdarīt, piedāvājot šiem dalībniekiem vadošo pozīciju Eiropas vienotā tirgus darbības atjaunošanas procesā. Izniekojot spēkus, lai mēģinātu attaisnot vienoto tirgu ar dogmatiskiem paņēmieniem, mēs nepietiekami novērtējam problēmas, trūkumus, intereses, atšķirīgos uzskatus un neizpratni, ar ko mums nākas saskarties.

Vienotā tirgus integrācijas process nav neatgriezenisks process. Pašreizējā situācija vienotajā tirgū ir jārisina. Pastāv risks, ka Eiropas vienotais tirgus var kļūt ārkārtīgi novājināts un tādējādi nenozīmīgs attiecībā uz protekcionistisko attieksmi, ko sev līdzi atnesusi krīze.

Vienotais tirgus pats par sevi nav mērķis, bet gan instruments, kura uzdevums lielā mērā ir veicināt augstāku dzīves līmeni visiem Eiropas pilsoņiem, lai, kā norādīja Evelyne Gebhardt, „vienotais tirgus darbotos pilsoņu interesēs nevis otrādi”.

Tāpēc, lai garantētu dzīvotspējīgu un spēcīgu vienoto tirgu, mums jālīdzsvaro spriedze, ko Mario Monti savā analītiskajā un ierosinošajā ziņojumā raksturoja kā spriedzi starp tirgus integrāciju un sociālajiem mērķiem. Galu galā var secināt, ka dominējošā sistēma ir sistēma, kura spēj nodrošināt līdzsvaru starp spēcīgu un konkurētspējīgu ekonomiku, kas veicina inovācijas un darbavietu radīšanu un nodrošina patērētāju aizsardzību, un sociālajiem un vides aizsardzības pasākumiem, ko pieprasa mūsu pilsoņi. Visi šie mērķi jāsasniedz kompromisa un solidaritātes gaisotnē.

Nobeigumā, priekšsēdētāja kungs, es vēlos pateikties visiem ēnu referentiem un koordinatoriem par viņu ieguldījumu.

  Pervenche Berès, autore. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, vispirms es tomēr vēlos paust izbrīnu par mūsu plānošanu un spēju organizēt savas debates. Man ir patiešām liels prieks, ka varu piedalīties šajās debatēs par visām šīm Eiropas Parlamenta iniciatīvām, taču man ir sajūta, ka šajā katlā visa kā ir pārāk daudz, un tāpēc es neesmu pārliecināta par to, ka mēs šajā situācijā spējam skaidri formulēt Eiropas Parlamenta redzējumu attiecībā uz stratēģiju „ES 2020”. Iespējams, es esmu pārāk prasīga.

No otras puses, es ceru, ka jūs, priekšsēdētāja kungs, piekrītat manis teiktajam, ņemot vērā to, ka 10. maijā šā Parlamenta vārdā jūs priekšsēdētājam Van Rompuy kungam ierosinājāt ārkārtīgi svarīgu jautājumu, un tas attiecas uz, lūk, ko.

Šogad saistībā ar nodarbinātības pamatnostādņu pieņemšanu — es uzdrošinot teikt, ka šis ir izņēmuma gadījums, — īpašas partnerības starp Komisiju un Eiropas Parlamentu ietvaros un labas sadarbības ar Padomi gaisotnē, kā arī paturot prātā pārskatītos termiņus — nodarbinātības pamatnostādnes parasti publicē iepriekšējā gada beigās; šogad tās publicēja aprīlī, un, lai gan šīs pamatnostādnes nosaka mūsu saistības ilgam laikposmam turpmākajos gados, mums tās būs rūpīgi jāizskata līdz pavasara Eiropadomei —, jūs mūsu visu vārdā laipni atbalstījāt priekšsēdētājam Van Roupuy kungam nosūtīto lūgumu, kurā aicinājām Eiropadomi piešķirt Eiropas Parlamentam tiesības īstenot savas pilnvaras saskaņā ar Lisabonas līgumu.

Ir skaidrs, ka nedz Komisija, nedz arī Padome nedomā izskatīt šo lūgumu, un tādējādi tās apzināti pārkāpj Līgumu. Es domāju, ka amatpersonām šajā Parlamentā būs jāuzņemas atbildība un jāmācās no šīs situācijas.

Attiecībā uz problēmu saistībā ar šīm nodarbinātības pamatnostādnēm, kuras būs stratēģijas 2020. gadam īstenošanas priekšnosacījums, vēlos norādīt, ka mums jāvērš iestāžu uzmanība uz to nozīmi tieši tagad, kad 17 % eiropiešu dzīvo zem nabadzības sliekšņa — es vēlos uzsvērt, ka šis ir 2007. gada rādītājs, proti, krīzes sākuma rādītājs, — un kad tiek prognozēts, ka 23 miljoni mūsu līdzpilsoņu kļūs par bezdarbniekiem.

Nodarbinātības un sociālo lietu komiteju patlaban lielā mērā satrauc divi jautājumi. Pirmais jautājums attiecas uz nabadzības mazināšanas mērķi, kurš, kā man šķiet, bija komisāra Andor kunga iniciatīva; šis mērķis tika iekļauts stratēģijā 2020. gadam, un mēs to vērtējam atzinīgi. Mēs nesaprotam, kāpēc saistībā ar šo jautājumu notiek diskusijas, vērojama vilcināšanās un Padomē tiek apšaubīta Savienības kompetence, neskatoties uz to, ka Līgumā skaidri noteikts, ka arī šajā jomā ES ir zināmi pienākumi.

Otrais jautājums attiecas uz attiecībām un atbilstību starp dažādām politikas jomām, jo Komisija mums skaidri pasaka, ka tā šajā stratēģijā 2020. gadam ir veikusi būtiskas izmaiņas, samazinot mērķu skaitu.

Es uzskatu, ka būtiskas izmaiņas ir kas daudz vairāk, kā tikai mērķu skaita samazināšana. Taču mēs esam pārliecināti par to, ka stratēģijā 2020. gadam ir jāņem vērā reālā situācija ES. Un realitāte ir tāda, ka patlaban krīzes dēļ visvairāk cieš un cietīs tie, kuri patiesībā nodrošina ES labklājību.

Būtībā mēs redzam, ka šur un tur sākas debates, kuras ir pretrunā eiropiešu interesēm, jo tās novedīs pie ieguldījumu samazināšanas laikā, kad tie visvairāk vajadzīgi, citiem vārdiem sakot, pie ieguldījumu samazināšanas mūsu ilgtermiņa kapitālā — izglītības, mācību un veselības aizsardzības jomā.

Tieši tāpēc, saskaroties ar šo problēmu, Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aicina iestādes pārdomāt jautājumu par valsts ieguldījumu samazināšanu šajās jomās laikā, kad niecīgās izaugsmes iespējas un samazinātie privātie ieguldījumi nespēj ietekmēt situāciju un tādējādi nodrošināt situācijas uzlabošanos īstermiņā valsts finanšu jomā.

Šis ir ārkārtīgi svarīgs plānošanas jautājums, un mēs tikai varam paust nožēlu par to, ka ekonomikas un finanšu ministri diskutēja par nestandarta nodarbinātības atbalsta un bezdarba mazināšanas pasākumu atcelšanu, neapspriežoties ar sociālo lietu ministriem par, kā mēs zinām, traģisko situāciju nodarbinātības un sociālo lietu jomā mūsu Eiropas Savienībā.

  Mary Honeyball, autore. – Priekšsēdētāja kungs, stratēģijā „ES 2020” ierosināti pasākumi, lai uzlabotu izglītības sistēmu darbības rezultātus, veicinātu Eiropas augstākās izglītības pievilcību, uzlabotu mobilitātes veicināšanas un mācību programmu pieejamību jauniešiem, modernizētu darba tirgu, sekmētu darbaspēka mobilitāti un uzlabotu prasmes un zināšanas līdzdalības palielināšanai darba tirgū.

Šos ierosinājumus apstiprināja pavasara Eiropadome, nosakot, ka būtiskākie mērķi, kuri prasa rīcību ES līmenī, ietver labākus priekšnosacījumus pētniecībai un attīstībai, uzlabotu izglītības līmeni, priekšlaicīgi skolu pametušo jauniešu skaita samazināšanu un uzlabotu jauniešu, gados vecāku strādājošo un mazkvalificētu strādājošo līdzdalību darba tirgū.

Taču globālās ekonomiskās krīzes dēļ ir veikti budžeta samazinājumi izglītības jomā vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Piemēram, Latvijā ir vērojama dziļa ekonomiskā krīze, un tai ir nācies būtiski samazināt valsts 34 augstāko izglītības iestāžu budžetu, turklāt pastāv iespēja, ka budžets augstākajai izglītībai tiks samazināts par 50 %. Īrijas universitāšu budžets ir samazināts par 6 %, un šāda situācija ir arī Apvienotajā Karalistē, un Augstākās izglītības finansēšanas padome atzīst, ka finansējums augstākās izglītības jomā var tikt samazināts par 500 miljoniem eiro.

Tomēr ne visur situācija ir tik drūma. Dažām dalībvalstīm, piemēram, Francijai, klājas labi, taču problēmas rada atšķirīgais finansējuma līmenis dalībvalstīs. Lai spētu īstenot stratēģiju „ES 2020”, mums vajadzīga konkrēta un koordinēta pieeja. Tāpēc es aicinu Komisiju paskaidrot, pirmkārt, kā tā plāno nodrošināt, ka dalībvalstis pienācīgi izpilda to saistības attiecībā uz stratēģijā „ES 2020” paredzētajiem izglītības mērķiem, garantējot šai jomai pienācīgu atbalstu un finansējumu un nodrošinot, ka tā netiek aizmirsta, cenšoties līdzsvarot finanses ekonomiskās krīzes laikā, un, otrkārt, kā tā plāno nodrošināt papildu budžeta līdzekļus šīm nozīmīgajām ES līmeņa stratēģijām un programmām.

  Michel Barnier, Komisijas loceklis. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Komisijas un priekšsēdētāja Barroso kunga vārdā es vēlos sniegt dažus komentārus par stratēģiju 2020. gadam un patiešām interesantajiem Grech kunga un Hoang Ngoc kunga ziņojumiem; pēc tam šajās debatēs, kurās mēs piedalāmies, pārmaiņus uzstāsies mani kolēģi un draugi, komisārs Hahn kungs un Andor kungs, kuri runās par citiem jautājumiem, uz kuriem jāatbild mutiski un kuri attiecas uz citām jomām — kohēziju, nodarbinātību, sociālo dimensiju, pētniecību un attīstību.

Savā un abu savu kolēģu vārdā es vēlos pateikties visiem referentiem un Parlamentam par šo iniciatīvu, kura tiek īstenota mums visiem ārkārtīgi svarīgā un grūtā laikā — ekonomiskās krīzes laikā —, ņemot vērā nesenās problēmas saistībā ar eiro, kuras skaidri norāda uz visu mūsu dalībvalstu savstarpējo atkarību un nepieciešamību koordinēt mūsu valstu ekonomikas politiku. Ir pienācis laiks risināt problēmas un rīkoties, un, ciktāl tas iespējams, ņemot vērā pašreizējo neziņu un krīzi, darīt to kopā. Mēs uzskatām, ka pēdējās dažās dienās pieņemtie lēmumi ir ļoti svarīgi.

Es neatgriezīšos pie ilgajām debatēm, kuras notika šorīt, piedaloties manam kolēģim komisāram Rehn kungam. Ir skaidrs, ka mums jāpieņem instrumenti mūsu ekonomikas politikas labākai koordinēšanai, un mēs uzskatām, ka šī Eiropas stratēģija 2020. gadam var būt pirmais jaunas, nostiprinātas un koordinētas ekonomikas politikas instruments.

Marta sākumā sagatavotajā priekšlikumā attiecībā uz šo stratēģiju Komisija jau uzsvēra nepieciešamību stabilizēt valsts finanses. Eiro krīze, kuru nesen pārcietām, mums pierāda, ka šis jautājums joprojām ir aktuāls. Tāpat kā mans kolēģis komisārs Rehn kungs, es ņēmu vērā Hoang Ngoc kunga ziņojumā izvirzītos priekšlikumus saistībā ar šiem jautājumiem.

Turpinot šo sarunu, dāmas un kungi, vēlos norādīt, ka ir vēl arī otra sākotnējā prasība veiksmīgai stratēģijas 2020. gadam īstenošanai, kas nodrošinātu mūsu ekonomikai, mūsu valstu ekonomikai stabilu vai labāku pamatu. Es, protams, runāju par nepieciešamību uzraudzīt un regulēt finanšu tirgu, lai tas kalpotu reālajai ekonomikai, nevis otrādi.

Es apsolu jums, ka Komisija šajās jomās ievēros savu rīcības plānu. Nākamā gada laikā mēs sagatavosim visus nepieciešamos tiesību aktu priekšlikumus, lai mēs varētu formāli noteikt saistības, ko uzņēmāmies G20 sanāksmē attiecībā uz četriem būtiskākajiem jautājumiem — pārredzamība, atbildība, uzraudzība un krīzes novēršana. Attiecībā uz vairākiem no šiem jautājumiem, kuri jau izskatīti likumdošanas debatēs, es patiešām ceru, ka Parlaments un Padome jau tuvākajā laikā spēs atrisināt domstarpības par izskatāmajiem tekstiem. Tas attiecas uz finanšu uzraudzības tiesību aktu kopumu un riska ieguldījumu fondu dokumentu.

Mums jāatjauno uzticība. Mums arī jāizmanto visi pieejamie resursi, lai atbrīvotu mūsu ekonomikas izaugsmes potenciālu. Šis uzdevums noteikti ietver daudzus aspektus. Par to liecina debates, konkrētāk, šīs pēcpusdienas debates par iekšējā tirgus darbības atjaunošanu, reģionālo politiku visiem reģioniem, tostarp reģioniem, kuri atrodas vistālāk, piemēram, attāliem reģioniem, kohēziju, ekonomikas pārvaldību, valsts finanšu ilgtspējību, nodarbinātību, izglītību un pētniecību.

Ko īsti mēs saprotam ar Eiropas stratēģiju 2020. gadam? Es uzskatu, ka šai 2020. gada stratēģijai ir jānodrošina mums lielākas iespējas dalībvalstu ekonomikas politikas jomā, lai izvairītos no vairākiem traucējumiem vai pat īpašiem konkurences veidiem nākotnē. Šie traucējumi pašreizējās krīzes laikā ir patiešām pamanāmi, taču, īstenojot steidzamos pasākumus krīzes seku mazināšanai, mums jādomā arī par ekonomiku vidējā termiņā un ilgtermiņā. Tieši tāpēc, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumiem, Eiropadome pieņēma piecus kopējos mērķus — 75 % nodarbinātības līmenis, ieguldījumi pētniecībā un attīstībā 3 % apmērā no IKP, kā arī ierobežojumi attiecībā uz pāragru mācību pārtraukšanu, palielinot universitātes diplomu ieguvušo iedzīvotāju daļu līdz 40 % —, kā arī 20-20-20 mērķus energoapgādes un klimata pārmaiņu jomā. Visbeidzot jāpiemin arī mērķis veicināt sociālo iekļaušanu, lai cīnītos pret nabadzību.

Jūnija Eiropadomes sanāksmē būs jānosaka kvantitatīvi rādītāji izglītības un sociālās iekļaušanas jomā. Vairākos Padomes forumos notiek darbs saistībā ar šiem diviem mērķiem. Ir ļoti svarīgi skaidri saprast, ka stratēģija 2020. gadam nav tikai vīzija. Tā, pirmām kārtām, ir konkrēta īstenojamo reformu programma, un tieši tāpēc mēs kā daļu no šīs stratēģijas ierosinām septiņas pamatiniciatīvas.

Papildus šīm pamatiniciatīvām, lai likvidētu atsevišķus šķēršļus, tiks mobilizēti arī Eiropas instrumenti, it īpaši vienotais tirgus, finanšu sviras un ārpolitikas instrumenti. Es vēlos uzteikt arī pirms dažām dienām iesniegto Monti kunga ziņojumu un paust atzinību Grech kunga inteliģentajam darbam, kurš iekšējam tirgum piešķir cilvēcīgāku un konkrētāku dimensiju, un es vēlos, lai arī man to izdotos panākt.

Ir izvirzītas arī vairākas prasības attiecībā uz īstenošanu. Tāpēc ir ierosināti efektīvāki pārvaldības mehānismi, pieprasot dalībvalstu, kā arī Komisijas iesaistīšanos visos uzraudzības procesa līmeņos. Stratēģija „ES 2020” arī paredz pieņemt reformas, kuras būs jāīsteno pašām dalībvalstīm. Līdz gada beigām dalībvalstīm būs jāiesniedz valsts reformu programmas, kuras atbilst stabilitātes un konverģences programmai, ievērojot arī Stabilitātes un izaugsmes paktu. Hoang Ngoc kungs, es atļaušos norādīt, ka šo paktu gan kreisi, gan arī labēji orientētas valdības atbalsta jau gandrīz 10 gadus.

Visbeidzot Komisija aicina Eiropas Parlamentu darīt to, kas tam tik labi padodas, un uzņemties lielāku atbildību šīs jaunās stratēģijas īstenošanā. Krīzes laikā mēs vēlamies sniegt skaidru vēstījumu dalībvalstīm. Tieši tāds ir Komisijas ierosināto integrēto pamatnostādņu mērķis. Šīs pamatnostādnes tiks pieņemtas tikai pēc tam, kad jūs būsiet snieguši savus atzinumus. Taču, ņemot vērā nepieciešamību steidzami risināt šo jautājumu, mums ir jāīsteno šī stratēģija. Jūnija Eiropadomes sanāksmē mums jācenšas panākt politisku vienošanos.

Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, būsim atklāti — citās pasaules daļās sociāli ekonomiskās stratēģijas jau īsteno vidējā termiņā. Eiropa nedrīkst atpalikt!

Nobeigumā vēlos norādīt, ka Eiropas Parlaments veic savu uzdevumu, mobilizējot pilsoņus, it īpaši ar valstu parlamentu starpniecību, un mēs tam par to pateicamies; ļoti lielu iespaidu uz mani atstāja Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un tās priekšsēdētāja Malcolm Harbour īstenotā Pakalpojumu direktīvas iniciatīva, kura saliedēja valstu parlamentus un Eiropas Parlamentu. Ir zināmi arī citi piemēri, un tas ir ļoti nozīmīgs ieguldījums.

Nobeigumā es vēlos apliecināt, ka Komisija darīs tā, kā jūs vēlaties, un mērķtiecīgi veiks savus pienākumus, lai īstenotu šo stratēģiju un kopā ar jums panāktu šo jauno, augstākas kvalitātes, ilgtspējīgāku un taisnīgāku izaugsmi, ko sagaida pilsoņi.

  Ivaylo Kalfin, Budžeta komitejas atzinuma referents. – (BG) Priekšsēdētāja kungs, komisāri, ja mēs diskutētu par Eiropas stratēģiju 2020. gadam laikā, kad nav ekonomiskās krīzes, viss būtu kārtībā. Problēma ir tāda, ka, pašreizējās krīzes apstākļos un ņemot vērā notikušo, Eiropas stratēģija 2020. gadam nav pietiekami vērienīga un dinamiska.

Visi pēdējās nedēļās uzdotie jautājumi attiecas uz nepietiekama koordinācijas līmeņa problēmu, un ar šo problēmu līdz šim saskārās visas Eiropas politikas jomas, cenšoties panākt Eiropas Savienības progresu. Kā mēs varam secināt, šāds koordinācijas līmenis ir piemērots izaugsmes laikā, taču krīzes laikā tas neatbilst prasībām. Līdzīgi ir jāīsteno arī daudzas citas funkcijas — ne tikai koordinācija, bet arī lēmumu pieņemšana Eiropas līmenī, lai Eiropa varētu noteikt vērienīgākus mērķus un uzņemties plašākas funkcijas šajā koordinācijas procesā.

Šis ir fundamentāls jautājums, kurš jārisina. Ja mēs to nespēsim, mēs arī nevarēsim pienācīgi izklāstīt 2020. gada programmu. Es domāju, ka turpmākajās nedēļās mums būtu galvenokārt jākoncentrējas uz šo jautājumu.

  Othmar Karas, PPE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisāri, dāmas un kungi! Es esmu patiešām gandarīts, redzot reģionālās politikas komisāru Hahn kungu strādājam plecu pie pleca ar iekšējā tirgus komisāru Barnier kungu, jo ir svarīgi, lai mēs nenostādītu reģionālo politiku pret iekšējā tirgus politiku. Tā vietā mums būtu jānodrošina, lai šīs politikas viena otru savstarpēji papildinātu un lai tās būtu pietiekami spēcīgas, lai mēs varētu sasniegt stratēģijas „ES 2020” mērķus.

Stratēģijai „ES 2020” jāsākas šeit un tagad, un tai nevajadzētu būt tikai mērķu katalogam. „ES 2020” ir izaugsmes un attīstības projekts, un mums ir vajadzīgi konkrēti projekti, mums ir vajadzīgi instrumenti, mums ir vajadzīga procedūra un sankciju mehānismi, lai to veiksmīgi īstenotu. Es esmu pārliecināts par to, ka mēs spēsim īstenot stratēģiju „ES 2020” tikai tādā gadījumā, ja mēs būsim tai gatavi, ja Eiropa būs gatava domāt par ES kā par Eiropas Savienotajām Valstīm! Ja Eiropa būs gatava domāt šādā dimensijā un ja katrs no mums būs gatavs veikt ieguldījumu kopējās idejas īstenošanā.

Stratēģija „ES 2020” nozīmē vēlmi īstenot politisku savienību. Tā nozīmē nostiprināt un paplašināt monetāro savienību, nostiprināt un paplašināt iekšējo tirgu, mazinot ierobežojumus tajā un aicinot iedzīvotājus izmantot šo iespēju, ko sniedz Eiropa, izmantot Eiropas ideju un nojaukt robežas. Mums jāveido ekonomiska savienība, kas ir daļa no politiskas savienības, kā arī sociāla savienība. Neviens no šiem jautājumiem nav atrisināts, un daudzu jautājumu risināšana pat nav sākta. Projekts „ES 2020” ir uz kopību vērsta Eiropas Savienība, nevis nacionālistiska vai obstrukcionistiska Eiropa.

Tāpēc mums vajadzīgs, lai tiktu pārskatīta finanšu joma, novērtēta ES ietekme, lai tiktu īstenots Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts un lai tiktu īstenoti patiešām īpaši Eiropas projekti izaugsmei un nodarbinātībai, kā arī lai tiktu paplašinātas brīvības izglītības, zinātnes, pētniecības un inovāciju jomā Eiropā.

(Runātājs piekrita atbildēt uz jautājumu, kas tika uzdots, paceļot zilo kartīti saskaņā ar Reglamenta 149. panta 8. punktu)

  William (The Earl of) Dartmouth (EFD). – Priekšsēdētāja kungs, es vēlos jautāt Karas kungam, vai Eiropas Savienotās Valstis, ko viņš minēja savā runā, tiks dibinātas ar vai bez Eiropas valstu iedzīvotāju piekrišanas?

  Othmar Karas (PPE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, tiem no mums, kuri pārstāv Eiropas pilsoņus un nepārtraukti ar viņiem kontaktējas, ir tikai viens mērķis — sadarboties ar Eiropas pilsoņiem, lai turpinātu attīstīt Eiropu un padarītu to konkurētspējīgāku un panāktu izaugsmi un nodarbinātību Eiropas pilsoņu interesēs. Ja mēs nerīkosimies kopā, lai kļūstu stiprāki, un ja katrs no mums aizstāvēs tikai savas intereses, šī Kopiena šajā arvien pieaugošās globalizācijas laikmetā kļūs nevis stiprāka, bet vājāka. Pilsoņi ir mūsu svarīgākie sabiedroti, lai sasniegtu mūsu kopīgos mērķus.

  Marita Ulvskog, S&D grupas vārdā. – (SV) Priekšsēdētāja kungs, Eiropa, par kuru mēs šodien pieņemam lēmumus, ir tā pati Eiropa, kura noteiks, kāda būs Eiropa 2020. gadā. Lēmumi, kurus mēs atsakāmies pieņemt šodien, novedīs pie jaunas krīzes. Lēmumiem, kurus mēs pieņemam šodien, jābūt ilgtermiņa lēmumiem.

Tā ir patiešām būtiska problēma, ka tik daudzi lēmumi joprojām ir tuvredzīgi un pamatojas uz labējo filozofiju, piespiežot krīzi piedzīvojušo valstu ekonomiku ievērot badošanās diētu. Arī tā ir būtiska problēma, ka mēs diskutējam par pensijām Grieķijā tā vietā, lai runātu par lielo baņķieru un nekustamā īpašuma un finanšu tirgus dalībnieku rīcību. Mums jānovērš šī situācija, vai arī Eiropa 2020. gadā būs nonākusi vēl smagākā krīzē, nekā piedzīvojam patlaban.

Es aicinu Komisiju īstenot būtiskus centienus, lai mainītu pašreizējo tendenci, un aicinu izbeigt akli ticēt tirgus risinājumiem, regulēt tirgus un veikt būtiskus ieguldījumus jomās, kuras nodrošina ieguvumus visai sabiedrībai. Tā var būt transporta sistēma, tā var būt energoapgādes nozare, tie var būt citi nozīmīgi risinājumi, kurus dalībvalstis nespēj īstenot vienas pašas, bet saistībā ar kuriem jārīkojas ES un Komisijai.

Es arī ceru, ka Komisija ir gatava nākt klajā ar priekšlikumiem, kuri parādītu, ka mēs nopietni izturamies pret pāreju uz ilgtspējīgu sabiedrību. Citiem vārdiem sakot, mēs pārkārtosim savu rūpniecības nozari, lai tā kļūtu konkurētspējīga un spētu nodrošināt jaunas darbavietas. Mēs to nespēsim paveikt, pārliecinot sevi, ka varam turpināt izmantot tos pašus iepriekš īstenotos risinājumus. Šā uzdevuma veikšanai vajadzīgi arī ieguldījumi, taču tas var ietekmēt pašreizējo reģistrēto bezdarbnieku skaitu, kas ir 28 miljoni.

Es arī aicinu Komisiju izrādīt cieņu strādājošajiem ES, un tas šīs ekonomiskās krīzes apstākļos ir vajadzīgs, lai gūtu viņu atbalstu spēcīgākas un labākas sabiedrības veidošanā. Lai mēs spētu pārvarēt šo krīzi, mums vajadzīgas arodbiedrību tiesības, un mums vajadzīgs, lai strādājošie Eiropā kļūtu par ieinteresētajām personām.

  Lena Ek, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, es mēdzu teikt, ka pie mums Eiropā krīze bija vērojama trīs jomās — finanšu tirgi, darbavietas un klimats. Taču patlaban diemžēl mēs piedzīvojam krīzi četrās jomās, jo ir pievienojusies arī valsts budžeta krīze. Šī krīze sāpīgi skaidri parāda, cik ļoti Eiropas Savienībai ir vajadzīgs kopīgs redzējums. Eiropas integrācija līdz šim bija vērsta uz jaunu projektu izstrādi, nepārliecinoties par to darbības efektivitāti. Es uzskatu, ka tā vietā ir pienācis laiks risināt mūsu problēmas un smagi strādāt, lai nostiprinātu esošās iestādes. Pieļautās kļūdas var izlabot, un Savienībā joprojām spēj strādāt savu pilsoņu interesēs un kopā ar tiem.

Eiropai vajadzīga uz nākotni vērsta Savienība. Man ir skaidrs, kādā virzienā jāiet, — es vēlos redzēt atvērtu, iekļaujošu un videi draudzīgu Eiropu. Komisijas stratēģijas „ES 2020” pamatiniciatīvas ir būtiski instrumenti, lai izveidotu šādu Eiropu, ar nosacījumu, ka mēs spējam tās īstenot. Un šajā sakarībā man radušies vairāki jautājumi.

Pirmām kārtām, stratēģijas galvenais mērķis ir radīt dinamiskāku un konkurētspējīgāku ekonomiku. Dažās valstīs sieviešu līdzdalība darba tirgū ir tikai 40 %, un tas ir apkaunojoši. Dzimumu līdztiesības nodrošināšana darba tirgū ir priekšnosacījums nodarbinātības veicināšanai un demogrāfisko problēmu risināšanai. Es ceru, ka Padome un Komisija patiešām nopietni izturas pret to, ka Padomes secinājumos pirms pāris mēnešiem tika iekļauta prasība par dzimumu līdztiesību. Lai nodrošinātu iekļaujošu sabiedrību, jānodrošina vairāk darbavietu. Bezdarbs ir būtiskākais nabadzības iemesls. Jauniešu bezdarbam Spānijā, kas ir 44 %, ir postoša ietekme.

Mums ir nebeidzami daudz iespēju radīt videi draudzīgas darbavietas, taču šajā virzienā jābūt vērstām arī mūsu politikas jomām. Arī energoefektīva Eiropa ir inovāciju virzītājspēks, un, lai uzlabotu Eiropas konkurētspēju, ir vajadzīgs virzītājspēks, kas līdzvērtīgs ātrvilcieniem, supertīkliem un augsto tehnoloģiju viedajiem tīkliem.

Es vēlos paust atzinību liberālei komisārei Neelie Kroes par to, ka viņa bija pirmā, kas patiešām noteica skaidru galveno priekšlikumu attiecībā uz digitālo jautājumu darba kārtību, un es patiešām ceru, ka līdz jūnijam saņemsim tikpat rūpīgi izstrādātus materiālus par pārējiem galvenajiem jautājumiem, lai arī mēs varētu iesaistīties lēmumu pieņemšanā.

Diemžēl, komisāra kungs, mums ir ES stratēģija, kura vērsta vienā virzienā, un jūsu budžeta priekšlikums, kurš, godīgi sakot, vērsts pretējā virzienā. Mums jāsaskaņo mūsu kopīgie instrumenti, kā arī reģionālo, sociālo fondu un lauksaimniecības fonda noteikumi un jānodrošina to atbilstība. Mums nepieciešama pārredzamība un saskaņoti statistikas dati, un mums vajadzīgi stimuli un sankcijas dalībvalstīm, ne tikai, lai dotu solījumus, bet arī lai tos pildītu. Tas ir svarīgi Eiropas pilsoņiem un mums šeit Parlamentā. Mums jānostiprina Stabilitātes un izaugsmes pakts, un mēs pilnībā atbalstām komisāra Olli Rehn tiesību aktu kopumu.

Lai, kā jūs, komisāra kungs, minējāt, atjaunotu uzticību, mums vajadzīgi rādītāji pārējām pamatiniciatīvām. Tie palīdzētu atjaunot mūsu uzticību jums kā Komisijai, un, ja mēs spētu sadarboties lēmumu pieņemšanā, arī pilsoņu uzticību mums.

  Pascal Canfin, Verts/ALE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, Barnier kungs, savā runā jūs minējāt Monti kunga ziņojumu, kuru jums iesniedza pirms dažām dienām.

Monti kunga ziņojumā iekļauts kāds ļoti interesants aspekts, proti, tajā uzsvērta nepieciešamība steidzami pāriet uz nākamo fiskālās sadarbības līmenī. Ziņojumā skaidri noteikts, ka Stabilitātes un izaugsmes pakta kritēriji ir jāpiemēro, taču, ja tie tiks piemēroti tikai izdevumiem, veicot izdevumu samazinājumus, var gandrīz droši teikt, ka šāda rīcība novedīs pie lejupslīdes. Tāpēc ir ļoti svarīgi izmantot abus pīlārus un it īpaši fiskālo pīlāru, lai nodrošinātu iespēju dalībvalstīm gūt papildu ieņēmumus no ekonomiskās darbības veidiem un uzņēmējiem, kuru nodokļu slogs pēdējos dažos gados vairākkārt samazināts — no uzņēmumu peļņas, kapitāla un finanšu darījumiem.

Lai to paveiktu, mums noteikti ir vajadzīga koordinācija Eiropas līmenī. Šāds secinājums izdarīts pirms divām dienām iesniegtajā Monti kunga ziņojumā. Taču šis jautājums nav minēts Komisijas iesniegtajā stratēģijā „ES 2020”. Šis jautājums nav minēts arī pirms dažām dienām publicētajā Rehn kunga paziņojumā. Tas ir viens no būtiskākajiem pīlāriem, viena no būtiskākajām pievienotajām vērtībām, ko Komisija var patlaban piedāvāt. Izdariet to, un tiks radīta nepieciešamā saikne — Berès kundze pirms brīža minēja, ka šīs debates nedaudz līdzinās katlam, kurā visa kā ir pārāk daudz; fiskālā koordinācija palīdzēs radīt saikni starp stratēģiju „ES 2020”, ziņojumu par eiro zonas pārvaldību un vienoto tirgu, kā arī nodarbinātības un izglītības jautājumiem.

Mēs labi zinām, ka, ja mēs ievērosim Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus, kuri, starp citu, ir ļoti svarīgi, tikai samazinot izdevumus, mēs esam ceļā uz sociālo regresiju un ekonomisko lejupslīdi.

Tāpēc mans jautājums ir patiešām skaidrs: Barnier kungs, ko jūs kā Komisijas pārstāvis esat iecerējis piedāvāt turpmākajās nedēļās? Kā jūs pārliecināsiet savus kolēģus — pieņemot, ka jau esat pārliecinājis sevi, — par nepieciešamību izstrādāt rīcības plānu, fiskālās koordinācijas plānu, lai dalībvalstis atkal spētu gūt jaunus ienākumus, pamatojoties uz noslēgtajiem nolīgumiem?

Kādi ir jūsu priekšlikumi? Jums nav tiesību klusēt. Komisijai ir tiesības ierosināt tiesību aktus, taču šodien attiecībā uz šiem jautājumiem šīs tiesības ir kļuvušas par pienākumu.

  Malcolm Harbour, ECR grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, vispirms savas grupas vārdā es vēlos paust atzinību visiem ziņojumiem un īpašu atzinību Grech kunga ziņojumam, kura ēnu referents es biju komitejā. Es runāšu par dažiem tā aspektiem pēc brīža, bet vispirms es vēlos pateikt, ka atbalstu Berès kundzes pirms brīža teikto par šīs pēcpusdienas debašu plašo jautājumu loku. Taču, no otras puses, jāsaka, ka tās drīzāk nav mērķtiecīgas debates. Kolēģi izvirzīja vairākus patiešām būtiskus priekšlikumus, tomēr, godīgi sakot, un es vēršos pie Komisijas un komisāra Barnier kunga, šīs debates arī atspoguļo stratēģijas „ES 2020” būtību. Tajā iekļautas vairākas lieliskas idejas, taču tā nav mērķtiecīga un patlaban ir arī lielā mērā nepilnīga. Viņš minēja septiņas pamatiniciatīvas. Diemžēl mēs joprojām par tām zinām maz.

Tāpēc mana pirmā piezīme ir lūgums: vai mēs varētu nodrošināt, lai Padome nepieņem šo priekšlikumu tās nākamajā sanāksmē jūnijā, jo tas vēl nav gatavs pieņemšanai? Mums tam jāvelta vairāk laika, lai kopā rūpīgi izstrādātu tā nianses.

Mana otrā piezīme ir par to, ka, manuprāt, mums ir jānosaka vienotā tirgus iedzīvināšana kā astotā pamatiniciatīva. Tam nevajadzētu būt pārāk sarežģīti, jo tai jābūt būtiskākajai iniciatīvai. Kolēģi, jūs dzirdējāt Grech kunga teikto, ka pastāv iespējas radīt darbavietas, veicināt inovācijas un virzīties uz ilgtspējīgāku ekonomiku, taču mums jāpanāk pilsoņu un patērētāju atbalsts šim priekšlikumam.

Pirms brīža līdzīgu jautājumu Dartmutas grāfs uzdeva Karas kungam. Pilsoņiem ir jāiesaistās šajā procesā, taču to var izdarīt tikai viņi paši. Viņiem tiks nodrošināti ieguvumi. Mūsu rīcībā ir šis instruments, kurš nodrošina ārkārtīgi lielas iespējas, un, it īpaši ņemot vērā to, ka valstu budžeti joprojām veido 16 % no Eiropas ekonomikas, kāpēc mēs neizmantojam mūsu valsts iepirkuma budžetu, lai veicinātu inovācijas, lai iegādātos šīs jaunās tehnoloģijas, lai mudinātu MVU tās izmantot? Šī ir mūsu nepilnīgākā politikas joma. Mēs šodien uzklausījām Barnier kunga un Grech kunga teikto, un mēs esam veikuši lielu ieguldījumu, izstrādājot Monti kunga ziņojumu. Mūsu rīcībā ir instrumenti, taču mums tie jāizmanto.

  Gabriele Zimmer, GUE/NGL grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, mēs patlaban piedzīvojam smagāko krīzi Eiropas Savienības pastāvēšanas vēsturē, un tomēr gandrīz visi lēmumi par stratēģiskajiem darbības virzieniem tiek pieņemti valdību līmenī. Līdz šim Eiropas Parlamentam atļāva noskatīties no malas, taču turpmāk tā vairs nebūs.

Atkal un atkal šodienas debates risinās ap konkrētiem jautājumiem, kas attiecas uz nodarbinātības un izaugsmes stratēģiju „ES 2020”, radot nepareizu priekšstatu, ka mēs runājam par Eiropas nākotni un tās turpmāko attīstību. Mēs drīkstam uzdot jautājumus, uz kuriem jāatbild mutiski, par stratēģijas „ES 2020” politisko nozīmi pašreizējās ekonomiskās un finanšu krīzes apstākļos, taču mums nav atļauts izvirzīt savas prasības attiecībā uz šo stratēģiju un izdarīt izmaiņas tajā, norādīt uz tās trūkumiem vai, iespējams, pat mainīt prioritātes.

Tā vietā, lai tiktu iesaistīti šo stratēģisko un izšķirīgo jautājumu risināšanā, pēdējos mēnešos mēs pieredzējām to, ka saistībā ar gandrīz visiem jautājumiem, par kuriem notiek debates šajā Parlamentā, mēs tiekam iepīti spēlēs par varu starp iestādēm, neskatoties uz to, ka pieņemts Lisabonas līgums vai, iespējams, pat pateicoties tam. Šajās spēlēs zaudētājs lielākoties ir Eiropas Parlaments. Gan attiecībā uz stratēģiju „ES 2020”, gan arī, piemēram, integrētajām nodarbinātības pamatnostādnēm, par kurām runāja Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs, pret Parlamentu izturas kā pret iestādi, kura tikai jāinformē vai ar kuru tikai jāapspriežas.

Arī visi šodien šeit iesniegtie atsevišķie ziņojumi ne tuvu neatspoguļo Eiropas Parlamenta vispārējās prasības vai nostāju attiecībā uz Eiropas stratēģiju. Mēs vēlamies ieviest vairākas konkrētas izmaiņas.

Iepriekšējā Parlamenta pilnvaru termiņā Eiropas Parlaments izvirzīja īpašas prasības Padomei un dalībvalstīm attiecībā uz cīņu pret nabadzību, minimālo ienākumu pabalstu un minimālās darba algas, kas pasargā no nabadzības, ieviešanu visā ES. Šajā stratēģijā nav iekļauta neviena no šīm prasībām. Gluži pretēji, pastāv pat iespēja, ka tādi mērķi kā cīņa pret nabadzību un nabadzības mazināšana par 25 % var tikt svītroti no pašreizējā stratēģijas teksta, jo tie neatbilst dalībvalstu vai valdību spējām un interesēm.

Pat ES nodarbinātības rādītāji pēdējos desmit gados skaidri parāda, ka it īpaši netipiska un nepastāvīga darba līmenis ir pieaudzis līdz 60 %. Taču, ņemot vērā ārkārtīgi lielo netipiskā darba pieaugumu, mums šajā stratēģijā un pamatnostādnēs būtu jāparedz modelis, kas vērsts uz drošām un nabadzību mazinošām darbavietām. Patlaban mēs šeit runājam par būtiski svarīgu prasību.

Taču, kamēr Eiropas Savienība, iestādes un to īpašās politikas jomas nesniegs vēstījumu sociāli atstumtām grupām, grupām, kuras dzīvo nabadzībā vai kurām nav darba, vai jauniešiem, kuriem nav nākotnes izredžu, mēs nespēsim gūt šo grupu atbalstu idejai par kopīgu Eiropas Savienību kā par nākotnē dzīvotspējīgu projektu. To sauc par demokrātijas deficītu, un pašreizējā stratēģijā „ES 2020” nav paredzēti pasākumi tās mazināšanai, un mums būtu jācīnās pret šo problēmu kopā ar mūsu pilsoņiem.

  Bastiaan Belder, EFD grupas vārdā. – (NL) Grieķijas un eiro zonas problēmu dēļ ir izveidojusies nopietna situācija, kuras risināšanai vajadzīga strukturāla pieeja. Šķiet, ka ierosinātā stratēģija „ES 2020” ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai nodrošina šādu pieeju.

Stratēģijā pareizi uzsvērta stabilu valsts finanšu nozīme. Taču iniciatīva būs efektīva tikai tādā gadījumā, ja tiks izpildīti divi priekšnosacījumi. Pirmām kārtām, jāstiprina Stabilitātes un izaugsmes pakta darbība, lai neatkārtotos šādas situācijas. Taču šis jautājums neattiecas tikai uz struktūrām un noteikumiem, bet arī uz mentalitāti. Kā jau es uzsvēru konferences laikā Atēnās pagājušajā nedēļā, ir ļoti svarīgi, lai dalībvalstis ievērotu savas budžeta saistības.

Pozitīvi ir vērtējams tas, ka dalībvalstis viena otrai aktīvāk pieprasīs Padomē atskaitīties par strukturālajām reformām, kas nepieciešamas, lai sakārtotu situāciju valsts finanšu jomā. Es uzskatu, ka ekonomikas koordinācijas stiprināšanai to vajadzētu nodrošināt.

Otrais priekšnosacījums, kuram es vēlos pievērst uzmanību, ir, ka Eiropas Savienībai nav vēlams pievērsties tādām politikas jomām kā sociālās lietas, nodarbinātība un sociālā kohēzija. Mērķus šajās jomās nevar noteikt Eiropas līmenī, un tas ir pareizi. Saistībā ar Lisabonas stratēģiju mēs pieredzējām, ka šādu pieeju nav iespējams īstenot. Arī šajā gadījumā tas tā patiešām ir, ka sarežģījumus rada saimnieka — Eiropas saimnieka — atklāšana.

  Barry Madlener (NI). – (NL) Šodien mēs diskutējam par Eiropas ekonomiku ilgtermiņa perspektīvā un par to, kā panākt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi. Laikā, kad Eiropā notiek diskusijas par šo jautājumu, es nevaru gulēt mierīgi, jo Eiropa līdz šim nav ierosinājusi priekšlikumus attiecībā uz patiešām daudziem jautājumiem. Es vēlos atgādināt Parlamentam par Lisabonas stratēģiju, kurā Eiropa vienojās kļūt par konkurētspējīgāko ekonomiku pasaulē. Šā mērķa sasniegšanā, protams, cietām pilnīgu neveiksmi.

Viss, ko šī Eiropas Savienība ir panākusi, ir lielāka birokrātija, nevajadzīgi noteikumi, it īpaši manā valstī Nīderlandē, un nodokļu palielinājumi, masu imigrācija, noziedzība un drošības trūkums. Turklāt paskatieties uz to valstu sarakstu, kuras vēlas pievienoties ES un ar kurām mēs katru dienu sēžam pie sarunu galda, proti, Albāniju, Bosniju, Turciju — tās ir nabadzīgas musulmaņu valstis, līdz saknei korumpētas un noziedzīgas valstis — un Īslandi, kas ir bankrotējusi valsts.

Turklāt katru dienu šajā Parlamentā mēs dzirdam deputātus no Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupas un Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupas un pat Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupas sakām, ka mums vajadzīga videi draudzīgāka ekonomika, ka mums jānovirza vairāki miljardi eiro subsīdijām vēja turbīnu būvniecībai un videi draudzīgas elektroenerģijas ražošanai, neskatoties uz to, ka mūsu rūpniecības nozare kļūst arvien mazāk konkurētspējīga salīdzinājumā ar Ķīnu, Amerikas Savienotajām Valstīm un Indiju.

Vai jūs esat pārsteigti par to, ka mūsu ekonomikā vērojama stagnācija? Ir tikai viens risinājums ekonomiski spēcīgākai Eiropai, un tas ir — mazāka birokrātija un mazāk amatpersonu Briselē, un mazāka birokrātija arī dalībvalstīs; nevis nodokļu palielinājumi, bet gan nodokļu samazinājumi; un masu imigrācijas izskaušana. Grieķijai pilnīgi noteikti ir jāliek izstāties no eiro zonas. Aicinu jūs paskatīties uz sevi spogulī un paskatīties uz šeit sēdošajiem Eiropas Parlamenta deputātiem — ko jūs pēdējos gados esat darījuši, lai piespiestu Grieķiju ievērot savas saistības saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu? Es jau zinu jūsu atbildi — pilnīgi neko! Jūs visi šeit gulējāt, kamēr tādas valstis kā Grieķija, kura katru gadu saņēma miljardiem eiro no Eiropas, izšķērdēja šos līdzekļus un pieļāva, ka valdība dzīvo pāri saviem līdzekļiem.

Ja Eiropa nespēs veiksmīgi atrisināt šo situāciju, es prognozēju, ka mana valsts Nīderlande un arī Vācija izstāsies no eiro zonas.

  Gunnar Hökmark (PPE). – Priekšsēdētāja kungs, finansiālā atbalsta tiesību aktu kopums, ko mēs iesniedzām pirms gandrīz divām nedēļām, bija nepieciešamība, taču tas nav risinājums Eiropas problēmām. Patlaban ir vajadzīga rīcība, lēmumi, un ir jāatjauno uzticība valsts finansēm. Es teiktu, ka mums jādiskutē par stratēģiju 2020. gadam, taču mums vēl vairāk ir vajadzīga stratēģija 2010. gadam, nosakot pasākumus, kas veicami tieši tagad, lai atjaunotu izaugsmi, mazinātu budžeta deficītu un veicinātu optimismu.

Taču mēs nespēsim panākt tik vajadzīgo izaugsmi, neatjaunojot uzticību valsts finanšu jomai. Šajā jautājumā sociālisti cieš neveiksmi. Viņi atbalsta to pašu politiku, kas veicināja budžeta deficītu un krīzi Grieķijā, Spānijā un Portugālē un citās valstīs. Referents Hoang Ngoc kungs uzskata, ka mums būtu jāpagarina šī politika un jānogaida attiecībā uz budžeta deficīta samazināšanu. Ulvskog kundze no Zviedrijas ierosina palielināt izdevumus. Sociālisti ir kļuvuši par apdraudējumu labklājībai, ekonomikas atveseļošanai un jaunām darbavietām, kas Eiropai vajadzīgas. Es varu jums apliecināt, ka jomās, kurās sociālisti nespēs gūt panākumus, PPE veiks nepieciešamos pasākumus — samazinās budžeta deficītu, atjaunos uzticību un īstenos reformas —, lai nodrošinātu izaugsmi un jaunas darbavietas. Tieši tas ir vajadzīgs Eiropai, un mēs rīkosimies un pieņemsim sarežģītus lēmumus un uzņemsimies atbildību jomās, kurās citi cieš neveiksmi.

  Alejandro Cercas (S&D). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, man vajadzīgas tikai dažas sekundes, lai uzaicinātu deputātu, kurš uzstājās pirms manis, doties uz Grieķiju un tur pajautāt, kurš ir atbildīgs par problēmām, ar kurām patlaban saskaras strādājošie. Viņi negaida uz Eiropas Tautas partijas grupu (Kristīgajiem demokrātiem). Nē, kungs! Viņi cer, ka tiks īstenotas reālas politikas izmaiņas, izmaiņas, ko var ieviest ar stratēģiju 2020. gadam.

Ja mēs izdarīsim kļūdainus secinājumus, arī mūsu risinājumi būs kļūdaini. Mums jāsecina, ka Eiropa lielā mērā cieš no alkatības, no regulējuma un ekonomikas pārvaldības trūkuma, no iedzīvotāju nepietiekamā izglītības un kohēzijas līmeņa, no sociālā taisnīguma trūkuma, no zemas ekonomikas izaugsmes, no zemas nodarbinātības izaugsmes un no tā, kā ārkārtīgi lielas mazkvalificētu iedzīvotāju grupas atrodas ārpus darba tirgus.

Priekšsēdētāja kungs, turpmākajos desmit gados centieniem jābūt vērstiem uz strādājošo skaita palielināšanu un iedzīvotāju labāku izglītošanu, lai gūtu uzvaru cīņā par ražīguma paaugstināšanu. Eiropa nespēs uzlabot konkurētspēju, negūstot uzvaru šajā cīņā par ražīgumu. Mēs nespēsim izcīnīt savu vietu pasaulē, pazeminot algas un iznīcinot sociālos standartus, bet gan palielinot mūsu zināšanu līmeni, paaugstinot solidaritātes un sociālās kohēzijas līmeni sabiedrībā. Tās ir mūsu stiprās puses. Mums jāpadara Eiropa par patiešām vienotu kontinentu ar skaidru projektu un skaidriem mērķiem, ar ekonomikas pārvaldību, kas nodrošinātu mums iespēju ne tikai reaģēt uz ārkārtas situāciju šodien, bet arī risināt nākotnes problēmas.

Šādas ir mūsu cerības. Šādas cerības pauž pārliecinošs vairākums deputātu Nodarbinātības un sociālo lietu komitejā, apslāpējot to deputātu saucienus sirēnas skaļumā, kuri vēlas atgriezties pie idejas „katrs pats par sevi”, tādējādi iznīcinot savstarpējās solidaritātes ideju.

Tātad, priekšsēdētāja kungs, mēs ceram, ka 2020. gada stratēģija ietekmēs visus Eiropas pilsoņus, kuri mums lūdz nodrošināt vairāk darbavietu, augstas kvalitātes nodarbinātību un ekonomikas pārvaldību, kā arī nodokļu konsolidāciju. Nodokļu konsolidācija ir pamatota prasība, taču jānodrošina arī sociālā un ekonomiskā konsolidācija, pretējā gadījumā mēs nesasniegsim neko.

  Michael Theurer (ALDE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisāri, dāmas un kungi! Kā jau mēs dzirdējām, finanšu tirgiem jānodrošina jauns tiesiskais pamats, lai nākotnē mēs varētu izvairīties no galējībām, kas noveda līdz krīzei.

Taču, novērtējot valstu parādsaistību cēloņus, kļūst skaidrs, ka šeit Parlamentā mēs pārāk daudz runājam par valsts parādiem un pārāk maz par to, kā mēs varam panākt labklājību un izaugsmi. Kas nosaka mūsu izaugsmes iespējas? Mūsu izaugsme un labklājība ir atkarīga no Eiropas Savienības pilsoņiem, kuri izstrādā produktus un attīsta jaunas idejas, kuras var pārdod arī globālajā tirgū.

Tāpēc ir pareizi, ka viena stratēģijas „ES 2020” nodaļa ir veltīta „Inovāciju savienībai”. Mums jākoncentrējas uz izgudrojumiem un uz iespējām stiprināt pētniecību un attīstību. Turklāt ir svarīgi veicināt pētniecības finansējuma un reģionālās attīstības politikas sinerģiju. Šajās jomās vēl ir daudz darāmā. Piekrītot liberāļiem un Vācijas Brīvo demokrātu partijai (FDP), es aicinu pievērst uzmanību mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Mums būtu jānodrošina, lai mēs — Eiropas Savienība — izmantotu savu finansējumu tā, lai MVU patiešām varētu tam piekļūt un lai tiktu veicināta tehnoloģiju nodošana starp universitātēm, koledžām un MVU. Mums būtu jāiedrošina iespēja iedzīvotāji pašiem izlemt savu likteni, uzņemoties personīgo atbildību un īstenojot pašiniciatīvu. Valdības nespēj radīt darbavietas; tās jārada pašā ekonomikas nozarē.

  Elisabeth Schroedter (Verts/ALE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisāri, dāmas un kungi! Ir skaidrs, ka jūs esat sapratuši, ka pārejai uz videi draudzīgas ekonomikas attīstību jāsākas tieši tagad, jo klimata pārmaiņas apdraudēs ES ekonomiskos sasniegumus.

Taču stratēģijā „ES 2020” trūkst saiknes starp vides izmaiņu ietekmi uz ekonomiku un videi draudzīgas nodarbinātības stratēģiju. Ir veikti pētījumu, kuru rezultāti rāda, ka, tikai pārejot uz videi draudzīgu energoapgādi, var radīt 8 miljonus jaunu darbavietu. Tāpēc stratēģijā „ES 2020” mums jāparedz iniciatīva radīt videi draudzīgas darbavietas. Šai iniciatīvai jāatspoguļojas īpašos pasākumos un integrētās pamatnostādnēs. Tāpēc mums vajadzīgs stabils tiesiskais un politiskais pamats, lai ieguldītāji būtu ieinteresēti veikt ieguldījumus videi draudzīgās darbavietās. Tas nozīmē arī noteikt saikni starp pētniecību un attīstību un ekonomiku, atbalstīt inovāciju pudurus, kā arī paredzēt iespēju veicināt šādu puduru veidošanu mazāk attīstītos reģionos. Šādi priekšlikumi ir izvirzīti Van Nistelrooij kunga ziņojumā, un es tos atbalstu. Lai gan es neatbalstu priekšlikumus noteikt reģioniem prasības no augšas attiecībā uz finansējuma piešķiršanas programmu, šajā ziņojumā un izvirzītajos priekšlikumos noteiktie stimuli tomēr ir vērsti pareizajā virzienā un palīdzēs radīt videi draudzīgas darbavietas.

Taču nodarbinātības stratēģijā mums vienlīdz liela uzmanība jāpievērš pārejas uz videi draudzīgāku ekonomiku norisei, strādājošo iesaistīšanai šajā procesā un viņu sagatavošanai šādai pārejai. Es to saku komisāram Andor kungam. Būtībā nodarbinātības politikas pamatnostādņu struktūra ir pareiza un līdzsvarota. Īpaši svarīgi ir tas, ka izglītība uzsvērta kā atsevišķa darbības joma. Šī joma piedāvā lieliskas iespējas nabadzības loka pārraušanai. Tā ir videi draudzīgas nodarbinātības stratēģijas stūrakmens un tādējādi ir stratēģijas „ES 2020” panākumu atslēga. Taču arī pamatnostādnes ir jāuzlabo. Nodarbinātības pamatnostādnēm ir ļoti liela nozīme, proti, nodrošināt mums iespēju reāli izmantot videi draudzīgu darbavietu potenciālu.

  Konrad Szymański (ECR). – (PL) Attiecībā uz Eiropas ekonomikas lēno izaugsmi un krīzes izraisīto ekonomikas sabrukumu var izdarīt lielā mērā atšķirīgus secinājumus. Taču noteikti var piekrist tiem deputātiem šajā Parlamentā, kuri aicina ierobežot koncesijas, mazināt administratīvo un informācijas slogu, ko rada ne tikai dalībvalstis, bet arī Eiropas Savienība un šis Parlaments. Tomēr pastāv risks noteikt ārstēšanu, kas ir daudz ļaunāka par slimību. Viens no šādiem pasākumiem, kas kaitētu Eiropas izaugsmei, ir Eiropas Savienības ietekmes paplašināšana attiecībā uz sadarbību nodokļu jomā un to koordināciju, kā arī turpmāko nodokļu saskaņošanu. Konkurence nodokļu jomā tāpat kā konkurence citās jomās pozitīvi ietekmē pilsoņus un tirgus. Tā nodrošina iespēju gūt labākus rezultātus, un tas ir ļoti svarīgs faktors mūsu konkurētspējas uzlabošanai globālā līmenī. Tāpēc kopīgām brīvībām un kopīgam tirgum, nepārsniedzot ES kompetenci, jābūt ES ekonomikas politikas būtiskākajam principam.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL). – (PT) Priekšsēdētāja kungs, mēs šajās debatēs vēlamies pateikt, ka ir pienācis laiks izbeigt spēlēt vārdu spēles un sākt runāt par reālām problēmām, ar kurām mūsu valstīs saskaras vairums sieviešu un vīriešu, par ciešanām, par vairāk nekā 85 miljoniem iedzīvotāju, kuri dzīvo nabadzībā Eiropas Savienībā, kas ir viena no bagātākajām pasaules daļām, kur joprojām tiek gūti ārkārtīgi lieli ienākumi un netiek veikti pasākumi, lai tos kontrolētu. Mēs vēlamies runāt par nodarbinātības drošības trūkumu un zemo strādājošo atalgojumu, par jauniešiem un sievietēm, kuri nevar atrast darbu, par aptuveni 23 miljoniem bezdarbnieku. Mēs vēlamies runāt par gados vecākiem iedzīvotājiem, kuriem ir liegta cilvēka cienīga pensija, un par bērniem, kuru nākotne ir pakārtota hipotēkas maksājumiem.

Būsim godīgi — stratēģijā „ES 2020” tiek ierosināts tas pats ceļš, ko izvēlējāmies krīzes sākumā. Eiropas Komisija nevēlējās analizēt pašreizējās situācijas iemeslus vai novērtēt ietekmi, ko radīja Lisabonas stratēģijas ieviešanas laikā īstenoto politikas jomu stūrakmeņi — ekonomikas nozaru, tostarp finanšu pakalpojumu, liberalizācija un nodarbinātības elastīgums, ko tā sauca par elastdrošību.

Patlaban tās mērķis ir radīt priekšnosacījumus lielākai bagātības koncentrācijai, izmantojot dažādas direktīvas, kuras veicinās stratēģiski nozīmīgu ekonomikas nozaru privatizāciju, un uzbrukumus ekonomiskiem grupējumiem interesējošiem sabiedriskajiem pakalpojumiem veselības aprūpes, sociālās nodrošināšanas un izglītības jomā — visiem darbības virzieniem, kuri var nodrošināt peļņu. Komisija vēlas slēpt to, ka tikai šādas politikas pārtraukšana var mainīt šo situāciju un ka tikai tādā veidā iespējams panākt progresu sociālajā jomā. Tomēr mēs uzstājam, lai šī politika tiktu pārtraukta, un uzskatām, ka ir pienācis laiks aizmirst par Stabilitātes paktu un aizstāt to ar sociālās attīstības un progresa programmu. Šādā programmā kā prioritātes jānosaka ražošana, kvalitatīvi sabiedriskie pakalpojumi, darbavietu, kurās ievēro tiesības, radīšana, darba alga, pienācīgas pensijas un pensionēšanās nosacījumi, sociālā iekļaušana un taisnīga labumu pārdale un sadale. Lai īstenotu šīs prioritātes, jānodrošina patiesa ekonomiskā un sociālā kohēzija, nostiprinot Savienības budžetu, solidaritāti, valsts politikas jomas un valsts kontroli pār ekonomikas būtiskākajām nozarēm.

Mēs esam pārliecināti, ka strādājošie un iedzīvotāji turpinās cīnīties par šiem mērķiem, piemēram, rīt Grieķijā vai 29. maijā Portugālē; mēs atbalstām viņu cīņu.

  William (The Earl of) Dartmouth (EFD). – Priekšsēdētāja kungs, nav šaubu, ka 2020. gada stratēģijā ir iekļautas vairākas interesantas idejas, taču, ņemot vērā paplašināšanās procesu, līdz 2020. gadam ES būs pievienojušās vēl piecas vai, visticamāk, astoņas jaunas dalībvalstis. Jau patlaban 2010. gadā 12 ES dalībvalstis ir faktiskās maksātājas. Pārējās 15 dalībvalstis tiek subsidētas.

Visticamāk, ka neviena no jaunajām dalībvalstīm nekļūs par faktisko maksātāju. Tāpēc 2020. gadā, iespējams, vismaz 23 valstis tiks subsidētas. Tādējādi līdz 2020. gadam ES būtībā būs kļuvusi par „pārvedumu savienību”, kas pārved līdzekļus no 12 faktiskajām maksātājām valstīm uz 23 subsidētajām valstīm. Tas nav taisnīgi, taču diemžēl Apvienotās Karalistes nodokļu maksātāji ir iesaistīti šajā procesā. Salīdzinoši nabadzīgā Apvienotā Karaliste ir otra lielākā maksātāja ES budžetā.

Pēdējās pašvaldību vēlēšanās Vācijā Ziemeļreinas-Vestfālenes vēlētāji teica „nē” savai apvienībai un „nē” arī pārvedumu savienībai. Turpmākajos desmit gados arī citu maksātāju valstu vēlētāji teiks „nē”. Līdz 2020. gadam atšķirības būs nenovēršamas. Ekonomiskais haoss šauruma otrā pusē, protams, nav Apvienotās Karalistes valstiskajās interesēs, taču, kamēr paplašināšanās netiks apturēta, ekonomiskais haoss turpināsies. Tāpēc 2020. gada stratēģijai nav jēgas.

  Krisztina Morvai (NI). – (HU) Dāmas un kungi! Ar cieņu pret jums es vēlos jautāt, vai jūs nedomājat, ka šeit notiek kaut kas neticami dīvains? Šajās ārkārtīgi svarīgajās debatēs par finanšu un ekonomisko krīzi, kas traģiski ietekmē daudzus miljonus eiropiešu, piedalās tikai aptuveni 40 deputāti. Mēs mudinām Eiropas uzņēmējus un pilsoņus taupīt enerģiju, taču tajā pašā laikā pēdējās trīs dienas — lai gan patiesībā to var attiecināt uz visām plenārsēdēm — mēs varam kamerās redzēt, ka tiek tērēta elektroenerģija, lai apgaismotu zāli stadiona lielumā, kurā, izņemot balsošanas laiku, atrodas ne vairāk kā 40 deputāti. Katrā no 27 tulku kabīnēm ir 3 tulki, proti, 81 augsti kvalificēts sinhronais tulks, kuri strādā mums. Ja telpā ir 40 Eiropas Parlamenta deputāti, uz katru sanāk divi tulki. Vai jūs nedomājat, ka ir pienācis laiks ieskatīties spogulī un izbeigt prasīt, lai pensionāri, ugunsdzēsēji, medicīnas māsas un skolotāji savilktu jostas?

  Lena Kolarska-Bobińska (PPE). – (PL) Krīzes laikā, kad apdraudēta Eiropas Savienības integritāte, mums, atbalstot ekonomisko izaugsmi, būtu jāpievērš īpaša uzmanība Savienības kohēzijai. Mēs joprojām nezinām, vai krīze padziļinās atšķirības starp dažādiem Eiropas reģioniem. Var palielināties reģionu vēsturiski veidojušos tendenču ietekme uz attīstības līmeni, un mēs varam pieredzēt arī jaunu atšķirības veicinošu faktoru parādīšanos.

Šajā situācijā īpaši ir vajadzīgi mehānismi, kas mazina atšķirības starp reģioniem, un spēcīgas reģionālās politikas turpināšana ir veids, kā panākt šo mērķi. Šajā situācijā nebūtu prātīgi pārtraukt šo politiku un būtiski samazināt vietējām un reģionālajām iestādēm pieejamo finansējumu, jo tādējādi būtiski tiktu apdraudēta ne tikai ekonomikas izaugsmes stimulācija, bet Eiropas vienotība kā tāda.

Gan stratēģijai „ES 2020”, gan arī kohēzijas politikai ir viens mērķis. Tām ir ārkārtīgi liela ietekme ekonomikas atveseļošanā, un tās ir ļoti svarīgas attiecībā uz Eiropas solidaritātes politiku. Taču starp šo stratēģiju un kohēzijas politiku ir vajadzīga labāka koordinācija. Jaunu atsevišķu tematisko fondu izveide, lai risinātu šīs jaunās problēmas, būtu laika un naudas izniekošana, kā arī aizkavētu stratēģijas 2020. gadam īstenošanu un nolemtu to Lisabonas stratēģijas liktenim. Mums jānodrošina finansējums būtiskākajiem infrastruktūras projektiem un jānoraida reģionālās politikas nacionalizācija.

Patlaban mēs nereti jūtam spēcīgu spiedienu no vairāku dalībvalstu valdībām un arī no Eiropas Komisijas samazināt vai ierobežot finansējumu reģionālajai politikai. Taču Eiropas Parlamenta vēstījums šajā ziņojumā, kura izstrādē es piedalījos kā ēnu referente, ir skaidrs. Mums vajadzīga nevis vājāka, bet gan spēcīgāka kohēzijas politika. Mums vajadzīga patiesa Eiropas solidaritāte.

  Evelyne Gebhardt (S&D). – (EN) Priekšsēdētāja kungs, Grech kungs, es vēlos paust jums atzinību par jūsu iesniegto patiešām lielisko ziņojumu, kas nodrošina mums pamatu virzībai uz priekšu. Paldies jums par to, ka lietojāt frāzi, kuru visu laiku lietoju arī es, proti, ekonomika kalpo cilvēkiem, nevis otrādi. Tieši uz šī principa būtu jābalstās Eiropas Savienības politikai.

Savā ziņojumā jūs arī pareizi norādījāt, ka īpaša nozīme ir iekšējā tirgus un lēmumu, ko mēs pieņemam attiecībā uz iekšējo tirgu, atbilstīgam ietekmes uz sociālo jomu, patērētājiem, vidi un ekonomiku novērtējumam. Tieši šāds novērtējums līdz šim ir trūcis vai nav bijis pietiekami pamanāms mūsu pilsoņiem. Ir ļoti svarīgi uzsvērt mūsu politikas cilvēcīgos un holistiskos aspektus, pat ja tā attiecas uz iekšējo tirgu.

Savā ziņojumā jūs arī minējāt aspektu, kurš ir īpaši nozīmīgs mums sociāldemokrātiem, proti, ka sociālā politika uzskatāma par iekšējā tirgus politikas stūrakmeni un ka ļoti svarīgi ir pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Turklāt jūs aicināt izstrādāt stratēģiju iekšējā tirgus nodrošināto sociālo priekšrocību labākai komunikācijai.

Novērtējot tikai šos dažus aspektus, var secināt, ka mēs varētu gūt labus rezultātus, ja vien Eiropas Komisija nodrošinātu mums savu atbalstu. Es arī ļoti ceru, ka Komisija patiešām izmantos Grech kunga ziņojumā minēto iespēju noteikt ES pilsoņu progresu par būtiskāko mērķi. Es patiešām aicinu jūs to darīt, un, kā jau mēs zinām, Barnier kungs jau ir devis savu piekrišanu. Ja mēs risināsim iekšējā tirgus jautājumus šādā perspektīvā, Eiropas Savienības politika gūs lielāku atbalstu, un mēs spēsim nodrošināt labāku nākotni.

SĒDI VADA: E. McMILLAN-SCOTT
Priekšsēdētāja vietnieks

  Robert Rochefort (ALDE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, šajās debatēs par stratēģiju 2020. gadam es vēlos atsaukties uz Grech kunga patiešām interesanto ziņojumu un pateikt, ka esmu pārliecināts par to, ka patērētājus nedrīkst atstāt ārpus šīs nākotnes stratēģijas.

Iepazīstoties ar Komisijas tekstu attiecībā uz stratēģiju 2020. gadam, es secināju, ka būtībā patērētāji nav pat pieminēti. Pašreizējā krīzes situācijā jums jāatceras, ka, lai gan ieguldījumi, bez šaubām, ir būtiskākais rādītājs, patēriņš mūsu valstīs veido 60–70 % no mūsu IKP.

Tāpēc es vēlos, lai, izstrādājot stratēģiju 2020. gadam, mēs turpinātu iet šajā virzienā. Es gribētu redzēt Eiropu, kas ir celmlauzis atšķirīga, uz zināšanu trijstūri un uz ilgtspējīgu attīstību balstīta patēriņa veicināšanā, Eiropu, kas spēj attīstīt ražošanas apstākļus un patērētājiem interesantus produktus, kuri izstrādāti sadarbībā ar viņiem, Eiropu, kas vērsta uz kvalitāti, nevis uz kvantitāti pašas kvantitātes pēc. Es vēlos redzēt zināmā mērā uzlabotu konkurētspēju, kas neatbalsta „pārdošanu ar atlaidi atlaižu pēc”, bet kas kalpo, lai nodrošinātu lielāku patērētāju apmierinātību.

Tāpēc, komisāra kungs, mans jautājums ir patiešām vienkāršs. Vai jūs ierosināsiet priekšsēdētājam Barroso kungam un Komisāru kolēģijai izveidot grupu, kas veic darbu šajā jomā, lai patērētāji turpmāk netiktu uzskatīti par mainīgo lielumu, par pasīviem indivīdiem, bet drīzāk par aktīviem dalībniekiem, kuri ir jūsu pusē, proti, mūsu pusē, lai mēs varētu veidot šo nākotnes sabiedrību, kas mums tik ļoti vajadzīga?

  Emilie Turunen (Verts/ALE). – (DA) Priekšsēdētāja kungs, es vēlos izmantot iespēju un runāt par stratēģijas „ES 2020” sociālajiem un nodarbinātības aspektiem un Komisijas centieniem šajā sakarībā. Es esmu pārliecināta, tas nav nekāds noslēpums, ka Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupa būtu gribējusi redzēt daudz vērienīgāku plānu 2020. gadam par to, kurš patlaban ir mūsu priekšā, un lai tajā būtu pausta patiesa vēlme noteikt, kādā veidā Eiropa nodrošinās sevi nākotnē, un vēlme noteikt augstus mērķus sociālajā un nodarbinātības jomā. Taču patlaban mēs atrodamies situācijā, kad dalībvalstis pat nedomā attīstīt Komisijas ierosināto plānu. Tā vietā tās iet pretējā virzienā.

Pirmkārt, attiecībā uz cīņu pret nabadzību es vēlos teikt, ka daudzas dalībvalstis šaubās, vai ES patiesībā ir tiesības cīnīties pret nabadzību un noteikt īpašus mērķus nabadzības apkarošanas jomā. Šajā sakarībā es tikai vēlos norādīt, ka tiesisks pamats šādām darbībām ir paredzēts vairākos jaunā Lisabonas līguma noteikumos, piemēram, Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā un Līguma par Eiropas Savienības darbību 9. un 153. pantā. Tāpēc vienkārši ir jāsāk risināt šo problēmu. Otrkārt, citas dalībvalstis, tostarp mana valsts Dānija, kritizē nabadzības definīciju. Neapšaubāmi, mums ir jāpiedāvā laba definīcija. Taču šie argumenti nespēj noslēpt faktu, ka būtisks ir tikai viens jautājums — vai mēs patiešām vēlamies cīnīties pret nabadzību Eiropā. Tieši par šo jautājumu patiesībā notiek debates.

Vai mēs nevēlamies samazināt nabadzīgo iedzīvotāju skaitu Eiropā, kas patlaban ir 84 miljoni? Vai mēs nevēlamies samazināt nabadzīgu strādājošo skaitu, kas ir gandrīz 17 miljoni? Vai tad mēs nevēlamies nodrošināt darbu visiem, turklāt kvalitatīvu un pienācīgu darbu? Vai mēs nevēlamies nodrošināt jauniešu piekļuvi darba tirgum? Protams, ka mēs to vēlamies, un tieši tāpēc mums vajadzīgi īpaši mērķi attiecībā uz sociālajiem jautājumiem un nodarbinātības jomu. Eiropa patlaban piedzīvo ekonomisko krīzi, taču mēs nedrīkstam pieļaut, ka tā mūs emocionāli paralizē un piespiež mūs baidīties noteikt vērienīgus mērķus šajās jomās. Ja mums nepietiks drosmes tos noteikt tagad, ekonomiskā situācija Eiropā, kā arī mūsu sociālā kohēzija būs apdraudēta. Tāpēc, komisāra kungs, dāmas un kungi, es jums vēlos teikt, ka tieši politiskajai gribai būs ļoti liela nozīme. Es ceru, ka Parlaments un Komisija uzņemsies vadību un mudinās tās dalībvalstis, kuras šaubās, apņemties 2020. gadā nodrošināt sociālu Eiropu. Es ceru, ka jūs kā komisāri esat gatavi to darīt.

  Oldřich Vlasák (ECR). – (CS) Mēs esam veltījuši visu dienu diskusijai par Eiropas Savienībai vēlamo stratēģisko uzsvaru. Taču, pēc manām domām, mums kā būtiskāko vajadzēja izvirzīt jautājumu par vēlamo nākotnes attīstību mūsu pilsoņiem un tiem, kurus tā skar visvairāk, citiem vārdiem, pilsētu un vietējo pašvaldību vadītājiem. Šajā sakarībā es esmu patiešām vīlies, ka stratēģijā „ES 2020” nav pienācīgi uzsvērta vietējo pašvaldību nozīme. Stratēģijā pareizi norādīta nepieciešamība nodrošināt ciešāku sadarbību ar reģionālajiem un vietējiem partneriem, taču nav skaidrs, kā partnerības principu īstenot praksē. Turklāt apspriešanās process ir brīvprātīgs, tādējādi tas nekādā ziņā nav saistošs attiecībā uz dalībvalstu lēmumu pieņemšanu. Es to varu pierādīt ar vienu konkrētu piemēru. Čehijas Pašvaldību federācija sniedza komentārus par manas valsts valdības nostāju attiecībā uz stratēģiju „ES 2020”, taču šie komentāri ne vien netika iekļauti stratēģijā, bet federācija arī nesaņēma pienācīgu atbildi par to, vai komentāri tika izskatīti.

Ja mēs vēlamies izvairīties no neveiksmes, kādu piedzīvojām saistībā ar Lisabonas stratēģiju, mēs nevaram turpināt ignorēt vietējo iestāžu teikto, kuras veido daļu no valsts pārvaldes visās dalībvalstīs un kurām ir ļoti liela nozīme jebkuras Eiropas politikas īstenošanā. Gluži pretēji, obligātas apspriedes ar zemāku līmeņu dalībniekiem ļautu iegūt ārkārtīgi nozīmīgus secinājumus par pareizu, efektīvu un rezultatīvu pieņemto pasākumu īstenošanu. Tāpēc es vēlos aicināt Komisiju rūpīgi uzraudzīt veidu, kādā vietējās iestādes tiek iesaistītas kopējā procesā.

  Kyriacos Triantaphyllides (GUE/NGL). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, esošajai Lisabonas stratēģijai vienkārši ir dots jauns nosaukums — stratēģija „ES 2020”. Būtībā Komisijas priekšlikumi nerada apvērsumu attiecībā uz pašreizējiem mērķiem, turklāt šie mērķi ne tikai nav sasniegti, bet pēdējo desmit gadu tendences liecina par to, ka Eiropas Savienības pilsoņu dzīves līmenis ir pazeminājies. Neskatoties uz to, Komisijas iesniegtie priekšlikumi neietver pienācīgus sociālos kritērijus. Tāpēc mēs vēlamies jautāt, kādus pasākumus Komisija plāno ierosināt, lai novērstu tirgus pārskatatbildības neesamību, nesamērīgās vēlmes un nedrošību darba tirgū? Vai Starptautiskā Valūtas fonda iesaistīšanās vēl vairāk neapgrūtinās dalībvalstu un iedzīvotāju situāciju? Mēs uzskatām, ka, ja Stabilitātes pakts netiks aizstāts ar paktu sociālo mērķu sasniegšanai, cilpa ap iedzīvotāju kaklu savilksies vēl ciešāk, un tiks prasīti vēl lielāki upuri.

  Timo Soini (EFD). – (FI) Priekšsēdētāja kungs, 1980. gados, kad es studēju Helsinku Universitātē, Padomju Savienība joprojām bija spēcīga. Kad tajā sākās problēmas, izskanēja aicinājumi pastiprināt sociālismu. Patlaban es esmu pusmūža ģimenes galva šeit Eiropas Savienībā, un, ja rodas problēmas, mēs aicinām nodrošināt lielāku integrāciju. Šī filozofija ir pārsteidzoši līdzīga, un arī iznākums būs tāds pats — šis projekts neizdosies.

Es aicinu veidot nacionālu valstu savienību. Lai to paveiktu, kā mēs sakām Somijā, maize vispirms jāizcep un tikai pēc tam to var sadalīt. Radīsim darbavietas un atbilstīgus apstākļus! Tas būs mūsu spēka avots. Tikai tā mēs panāksim progresu. Mums trūkst darba devēju — nevis darbinieku, bet gan darba devēju, kuri spētu nodrošināt iedzīvotājiem darbu.

Mazie uzņēmumi ir ļoti svarīgi. Mums būtu jāatliek debates par transportlīdzekļu īpašnieku, kuri ir arī to vadītāji, darba laika direktīvu līdz nākamajai sesijas sanāksmei. Tas ir tipisks piemērs gadījumam, kad mums vajadzētu runāt par neatkarīgiem uzņēmējiem, kuri rada darbavietas, kuri nodrošina labumu un nodarbina strādājošos. Taču patlaban pastāv risks, ka mēs zaudēsim darbavietas administratīvu lēmumu dēļ. Es patiešām mīlu Eiropu, taču es nemīlu Eiropas Savienību.

  Franz Obermayr (NI). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, šajā gadā, kad notiek pasaules čempionāts, dāmas un kungi Padomē var mācīties no futbola spēles, proti, ka nav iespējams nodrošināt baudāmu spēli, ja katru spēlētāju uzrauga tiesnesis. Taču spēle bez noteikumiem, bez tiesnešiem un bez soda punktiem būtu haoss. Tieši šāda situācija ir vērojama patlaban.

Ir pienācis laiks, lai, izmantojot stratēģiju „ES 2020”, tiktu pielikts punkts riska ieguldījumu fondu spekulantu darbībai. Tagad ieguldījums būtu jāveic tiem, kuri nodrošinājuši sev ērtu dzīvi ar spekulācijām un gadiem ilgi piemērotām nesamērīgām procentu likmēm. Jāpieprasa, lai rēķinus apmaksā nevis mazie noguldītāji, bet gan uzņēmumi, kuri spekulatīvos darījumos gūst lielu peļņu.

Arī attiecībā uz kohēzijas politiku nevajadzētu ignorēt eiro krīzi. Papildus pašreizējam glābšanas pasākumu kopumam Grieķija arī iepriekš ir guvusi nesamērīgu labumu, izmantojot finansējumu lauksaimniecībai un reģionu attīstībai. Nenodrošinot nepieciešamās strukturālās izmaiņas, šis finansējums acīmredzot ir izniekots, un, neskatoties uz gadiem ilgušo finansēšanu, valsts ir novesta līdz sabrukuma robežai. Es nesaprotu, kāpēc mums šajā situācija būtu jāturpina piešķirt finansējumu? Kāpēc mēs neieklausāmies komisāra Rehn kunga teiktajā, kurš izvirzīja diezgan saprātīgu priekšlikumu samazināt finansējumu? Galu galā mēs nedrīkstam pieļaut, lai ES kļūtu par pārvedumu savienību. Centrāli plānota ekonomika, ko daži no jums vēlas panākt, līdz šim nav attaisnojusi uz to liktās cerības, pat neskatoties uz to, ka plānošana notiek Briselē.

Kas tad mums ir vajadzīgs? Atbildīga budžeta politika, un, ja to nav iespējams panākt, drosmīgi un efektīvi sankciju mehānismi. Visas šīs prasības būtu jāiekļauj stratēģijā „ES 2020”.

  Jean-Paul Gauzès (PPE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Ekonomiskā un finansiālā situācija Eiropā pilnībā attaisno veiktos drastiskos pasākumus, it īpaši, lai stabilizētu eiro zonu un izvairītos no apdraudējumiem mūsu vienotajai valūtai. Situācijas steidzamība attaisno īstenoto praktisko nostāju. Taču attiecībā uz pieņemto pasākumu īstenošanu būtu jānodrošina, lai savu pilnvaru robežās tiktu iesaistīts Parlaments un lai tas pienācīgos apstākļos varētu īstenot savas demokrātiskās kontroles tiesības.

Patiesi, mums jānodrošina, lai mūsu līdzpilsoņi nezaudētu paļāvību un spētu atgūt uzticību politiskajām iestādēm. Bez šādas uzticības nebūs iespējams īstenot strukturālu reformu vai gūt piekrišanu nepieciešamajiem taupības pasākumiem.

Piedzīvojot finanšu krīzi, Eiropa nav bijusi pasīva. Mēs to nesakām pietiekami bieži. 2009. gadā mēs izstrādājām un pieņēmām noteikumus par kredītvērtējuma aģentūrām, un pavisam drīz Komisija publicēs to īstenošanas noteikumus. Parlamenta Ekonomikas un monetārā komiteja pirms dažām dienām balsoja par tiesību aktu kopumu par finansiālās darbības uzraudzību. Pagājušajā pirmdienā šī komiteja ar lielu balsu vairākumu pieņēma ziņojumu par riska ieguldījumu fondu pārvaldnieku reglamentēšanu.

Ir ierosināti vairāki trialogi, lai panāktu vienošanos ar Padomi. Šī vienošanās jāpanāk drīz, lai mūsu iestādes atgūtu uzticību. Mūsu līdzpilsoņi mums nereti jautā: „Ko Eiropa dara?” Mums jāpiepilda viņa cerības.

Šajā sakarībā es vēlos paust atzinību jums, komisāra kungs, par jūsu apņēmību un aicināt jūs turpināt īstenot jūsu izstrādāto darba programmu atbilstīgi solījumiem, kurus devāt uzklausīšanas laikā. Mēs atbalstām jūsu vērienīgo, taču nozīmīgo darba grafiku. Mēs stāvēsim ar jums plecu pie pleca, lai tiktu pieņemts vajadzīgais finanšu pakalpojumu regulējums. Mūsu mērķis nav uzbrukt finanšu nozarei, bet gan pieņemt noteikumus, lai nodrošinātu, ka darbības joma, kas jāreglamentē, tiktu reglamentēta, kā arī, lai nodrošinātu, ka darījumi tiek veikti drošāk un pārredzamāk.

  Csaba Sándor Tabajdi (S&D). – (HU) Komisāri, dāmas un kungi! Eiropai šodien jārisina divi svarīgi uzdevumi, un pirmais no tiem ir izstrādāt jaunu stratēģiju, par kuru mēs patlaban debatējam un kura, manuprāt, iegūst vēlamo formu. Taču, ja Eiropa nespēs rast jaunu modus operandi, tā nonāks krustcelēs. Pēdējo nedēļu notikumi saistībā ar krīzi Grieķijā — un šajā sakarībā es nepiekrītu Gauzès kungam, jo diemžēl Eiropas Savienība un dalībvalstīs un it īpaši Merkel kundze savlaicīgi nereaģēja uz šo situāciju — liecina par to, ka Eiropa jau ir nonākusi krustcelēs. Tās ir ārkārtīgi bīstamas krustceles, kas noteiks, vai mēs virzīsimies renacionalizācijas, valstu attālināšanās un egoisma virzienā vai arī komunitārisma virzienā. Ja mēs neizvēlēsimies komunitārisma virzienu, Barnier kunga izklāstītā programma netiks īstenota, un tā ir nevērtīga. Ir ļoti svarīgi, lai, nosakot jaunus mērķus, mēs neaizmirstu iepriekš īstenoto politiku, kohēzijas politiku, kopējo lauksaimniecības politiku vai, atceroties komisāra Andor kunga teikto, Eiropas sociālā modeļa atjaunošanu. Mēs, kolēģi, atrodamies krustcelēs. Pēdējo dažu nedēļu notikumi liecina par to, ka tas tā patiešām ir, — iepriekšējais modelis nedarbojas, un pašreizējais modelis nedarbojas pienācīgi. Es atbalstu ierosinājumu, ka Komisijai jāpārskata valstu budžeti, pirms tie tiek iesniegti dalībvalstu parlamentiem.

  Carl Haglund (ALDE). – (SV) Priekšsēdētāja kungs, mans ieguldījums ir saistīts ar Hoang Ngoc kunga ziņojumu par finanšu ilgtspējību valsts sektorā. Bija ļoti interesanti piedalīties šā ziņojuma izstrādē. Situācija bija tāda, un arī referents savā runā to skaidri pateica, ka no ideoloģiskā viedokļa mūsu nostāja attiecībā uz šo jautājumu bija lielā mērā atšķirīga.

Šajā sakarībā ir svarīgi atcerēties pēdējo nedēļu notikumus Eiropā, kur valda ekonomiskā krīze, kurai līdzīga līdz šim reti kad pieredzēta. Krīzes iemesls lielā mērā ir dalībvalstu nespēja kontrolēt savas finanses un ieviest kārtību valsts pārvaldē. Tāpēc, iespējams, nedaudz pārsteidzoši bija izskanējušie ideoloģiski tik atšķirīgie viedokļi par to, vai tik daudzas valstis rīkojās likumīgi, pēdējos gados aizņemoties un tērējot tik daudz līdzekļu.

Kā jau es teicu, attiecībā uz šiem jautājumiem pastāvēja diezgan atšķirīgi viedokļi, un to mēs redzējām arī šajā Parlamentā. Par laimi, pārliecinošs vairākums komitejā arī uzskatīja, ka vajadzīgi stingrāki pasākumi, lai atrisinātu situāciju, kurā esam nonākuši. Komisija pēdējās nedēļās ir izvirzījusi patiešām labus priekšlikumus. Beidzot ir dots starta signāls lēmumu pieņemšanai, kuri faktiski ļaus atkal sakārtot Eiropas ekonomiku. Tieši tas mums ir vajadzīgs.

Šā iemesla dēļ diskusijas komitejā bija aizraujošas, lai neteiktu vairāk. ir svarīgi atcerēties, ka mēs ne tikai risinām mūsu pašreizējo parādsaistību problēmu, bet arī nākotnes problēmas, piemēram, saistībā ar demogrāfisko situāciju Eiropā, sabiedrības novecošanu un tamlīdzīgas problēmas. Šis ir svarīgs ziņojums, un es uzskatu, ka mēs izdarījām pozitīvus grozījumus. Es esmu pārliecināts, ka šis Parlaments pieņems saprātīgu lēmumu.

  Bas Eickhout (Verts/ALE). – (NL) Šī diskusija par šo krīzi galvenokārt ir vērsta uz budžeta disciplīnu, un tas ir pareizi, jo budžeta disciplīnai ir liela nozīme. Tomēr tā nav vienīgā problēma. Aicinu jūs runāt par šo krīzi pareizā perspektīvā, proti, patiesībā mēs joprojām runājam par banku krīzi.

Daudzus gadus bankas guva peļņu no nekā, izmantojot nepārskatāmas struktūras, un 2008. gadā šis burbulis plīsa. Pēc tam bankas šīs privātās parādsaistības padarīja par valsts parādsaistībām, un tieši šo ārkārtīgi lielā valsts parāda problēmu patlaban risina Grieķija. Ņemot to vērā, diskutējot par stratēģiju 2020. gadam, mums jāpievēršas arī banku nozīmei. Komisijai šajā sakarībā pilnībā trūkst mērķtiecības. Bankas gandrīz nav pieminētas. Šī krīze pierādīja, ka ir skaidri jānošķir krājbanku un investīciju banku darbība. Kur ir Komisijas mērķtiecība, runājot par iecerēm šīs problēmas risināšanai? Tāds bija pirmais jautājums, par kuru vēlējos runāt.

Taču mums ir jādomā arī par nākotnes ekonomiku. Nākotnes ekonomika paredz efektīvu dabas resursu izmantošanu. Arī šajā sakarībā Komisija nav pietiekami mērķtiecīga. Tās uzdevumi ir pārāk virspusēji, vai tās mērķi pārāk ierobežoti; piemēram, mērķis samazināt siltumnīcefektu izraisošu gāzu emisijas par 20 % ir nožēlojami neatbilstīgs, lai veicinātu videi draudzīgas inovācijas. Kā gan uzņēmumi var saņem vēstījumu, ka tiem būtu jāveic ieguldījumi videi draudzīgās tehnoloģijās? Mēs uzskatām, ka Komisijas plānos būtu jāiekļauj arī šis jautājums.

Visbeidzot attiecībā uz mūsu budžetu vēlos teikt, ka arī tam jāatbilst mūsu stratēģijai. Tas nozīmē, ka struktūrfondi beidzot jāizmanto jaunu videi draudzīgu tehnoloģiju veicināšanai. Patlaban mēs galvenokārt subsidējam siltumnīcefektu izraisošu gāzu emisiju pieaugumu. Kur ir finansējums inovācijām un kur ir lauksaimniecības budžeta apropriācijas ilgtspējīgai lauksaimniecībai? Mums vajadzīgs, lai Komisija būtu konkrēta un mērķtiecīga, nevis tikai izstrādātu virspusējus plānus; tie nepalīdzēs mazināt krīzi.

  Kay Swinburne (ECR). – Priekšsēdētāja kungs, stratēģijas „ES 2020” centrālajam faktoram nevajadzētu būt fondu un glābšanas pasākumu stabilizācijai. Centrālajam faktoram jābūt jaunai stratēģijai, kuru visas mūsu dalībvalstis būtu ieinteresētas īstenot, lai atjaunotu un atdzīvinātu ES iekšējo tirgu. Mums jāmeklē iespējas, kā izmainīt mūsu ekonomiku, lai tā spētu veikt šos uzdevumus. Virzība uz priekšu ir iespējama, tikai pievēršoties jaunām nozarēm, izmantojot pētniecību, attīstību un inovācijas. ES būtu jāveicina jauna veida ekonomikas dinamika Eiropas pētniecības telpā, veidojot izcilības tīklus, pētniecības pudurus integrētu projektu īstenošanai, kas balstīti uz inovācijām jaunu produktu un pakalpojumu izstrādē, kā arī pievēršoties jauniem procesiem un tehnoloģijām un jaunām uzņēmējdarbības koncepcijām. Mums būtu jānovērtē esošie veiksmīgie projekti un jāizmanto ES nodrošinātās sadarbības iespējas, lai apgūtu labāko praksi.

Uzturoties savā vēlēšanu apgabalā, es viesojos Glyndŵr universitātē, kas attīstījusi tiešu sadarbību ar augsto tehnoloģiju uzņēmumiem Ziemeļvelsā un pat pagājušajā gadā nodrošinājusi darbavietas 90 % absolventu. Šī sadarbība ir ne tikai uzlabojusi jauniešu, kuri studē šajā universitātē, izredzes iegūt darbu, bet arī atdzīvinājusi Ziemeļvelsas reģionu kopumā. Tā vietā, lai meklētu miljardiem dolāru vērtus projektus un unikālus risinājumus, mums jāatgriežas pie veiksmīgas ekonomikas pamatprincipiem. Dienvidvelsā atrodas pieci nozīmīgi farmācijas produktu izstrādes uzņēmumi, kuri izmanto pasaules līmeņa tehnoloģijas. Ar nelielu ES atbalstu šis augsto tehnoloģiju uzņēmumu puduris varētu kļūt par pasaules līmeņa centru, atdzīvinot valsts ekonomiku, kas labākos laikos varēs tikai saņemt atbalstu no kohēzijas fondiem. Mums vajadzīgi risinājumi, kas efektīvi strādā mūsu pilsoņu interesēs.

  Jacky Hénin (GUE/NGL). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, jūs nevēlēsieties to atzīt, taču patiesība ir acīmredzama: liberālas Eiropas ideja vai pat mīts ir izgāzies. Kā gan var turpināt ticēt Eiropas federālās dimensijas padziļināšanai, ja tā ir gatava aplaupīt valstis ar vislielākajām parādsaistībām, lai palīdzētu finanšu tirgiem?

Arī liberālās Eiropas projekts un darbības virzieni ir izgāzušies, un tas notika iespaidīgi. Sekoja vairākas krīzes, no kurām pēdējā bija visdziļākā, un valsts parāds sasniedza neiedomājami augsti līmeni. Taču vēl ļaunāk ir tas, ka uzticība eiro zonai ir izkūpējusi kā dūmi. Situācija prasa, lai tiktu īstenota reāla solidaritāte. Taču Māstrihtas līgums nepieļauj solidaritāti starp eiro zonas valstīm. Tas ir lielākais Eiropas paradokss.

Par Eiropas projekta beigām liecina arī sarunas ar PTO un pasaka, kuru mums regulāri stāsta, apgalvojot, ka ES mūs pasargās no globalizācijas. Tā vietā, lai nodrošinātu mums patvērumu un aizsardzību, ES direktīvas nereti ir aizsteigušās priekšā PTO. Patiesībā patlaban ES dēļ mēs esam ārkārtīgi neaizsargāti, cena, ko maksājam, ir deindustrializācijas process un dažādas pārvietošanas formas. Iedzīvotāji interesēs steidzami jāmaina ES politikas virziens.

  Mara Bizzotto (EFD). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! 308 miljardi eiro ir kopējais finansējums, kas piešķirts kohēzijas politikas īstenošanai 2007.–2013. gadā. Līdz šim Eiropa ir iztērējusi un, spriežot pēc rezultātiem, izšķērdējusi daļu no šā Lisabonas stratēģijā paredzētā prioritārā finansējuma. Lai stratēģija „ES 2020” būtu veiksmīga un lai ārkārtīgi lielo finansējumu, kas joprojām tiek tērēts, izmantotu, lai stimulētu ekonomikas izaugsmi un atbalstītu konkurētspēju, nepieciešama divu veidu intervence — vienkāršošana un pārskatīšana.

Vienkāršošana būs ļoti svarīga, lai mazinātu paralizējošās birokrātijas ietekmi uz pieeju šiem resursiem, — reģioni, pilsoņi un uzņēmumi vēlas lielāku rīcības brīvību sava potenciāla izmantošanā.

Attiecībā uz pārskatīšanu jāsaka, ka tā ir jāveic steidzami, lai izdarītu izmaiņas kritērijos, kuri nosaka fondu piešķiršanas kārtību, pārdomājot kohēzijas politikas vispārējo būtību.

Patlaban vairāk nekā jebkad mūsu kohēzijas politikai jābūt spējīgai parādīt tās kā daudzlīmeņu pārvaldības instrumenta spēku, patiešām risinot problēmas, kas ietekmē mūsu teritoriju, un šeit Briselē formulējot tās tik ilgi gaidīto atbildi attiecībā uz mūsu sociālā un ekonomiskā modeļa nākotni.

Dāmas un kungi! To iestāžu, kuras, tāpat kā Eiropas Savienība, ir atbildīgas par šo lielo summu izlietojumu, pienākums ir nodrošināt stingrāku atbalstīto projektu uzraudzību un enerģiski cīnīties pret līdzekļu izšķērdēšanu. Tikai tādā veidā izdosies panākt, ka stratēģija „ES 2020” nav slikta oriģināla slikta kopija.

  Regina Bastos (PPE). – (PT) Priekšsēdētāja kungs, mēs saskaramies ar arvien straujākām globālām izmaiņām, kas postoši ietekmē mūsu ekonomikas, politisko un sociālo sistēmu un tādējādi visus mūsu pilsoņus. Mēs patlaban varam novērot, ka nepieredzēti pazeminās valstu spēja reaģēt uz problēmām. Tāpēc Eiropas Savienībai jānosaka kopīgi iemesli un sabiedrotie un pārliecinoši un vienoti jārīkojas pasaules līmenī.

Ārkārtas situācijās vajadzīga vienota rīcība. Ja mēs neīstenosim nepieciešamos stingros pasākumus un neuzņemsimies kolektīvu atbildību, Eiropa būs nolemta atstumtībai un nabadzībai. Tikai spēcīga Eiropa, kas ievēro kopīgus noteikumus, spēs atbilstīgi reaģēt uz jaunā laikmeta izaicinājumiem.

Novājinātas un parādos slīgstošas valstis nespēj aizsargāt savus pilsoņus. Tāpēc mums jāspēj atgūt sabiedrības uzticību, jāgūst uzvara cīņā par stabilitāti, budžeta disciplīnu, darbavietu radīšanu monetārās savienības stabilitāti, globalizāciju un izvēli stratēģiskos jautājumos.

Mums tas jādara, vai arī mūsu nākotne ir apdraudēta. Nākotni var nodrošināt, apņemoties īstenot sociālo kohēziju, nodrošinot mieru, veidojot jaunu modeli kas balstīts uz tādām vērtībām kā brīvība, sociālais taisnīgums un atbildība. Tādējādi stratēģija 2020. gadam un integrētās Eiropas pamatnostādnes 2020. gadam ir būtiski elementi jaunajā izaugsmes un nodarbinātības ciklā Eiropā.

Lai pareizi to īstenotu un turpinātu, jānosaka skaidri, izmērāmi mērķi attiecībā uz nodarbinātību, izglītību un nabadzības mazināšanu. Lai stratēģija tiktu veiksmīgi un pareizi īstenota, ir arī svarīgi darīt visu iespējamo, lai veicinātu dalībvalstu nacionālo mērķu transponēšanu.

  Constanze Angela Krehl (S&D). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, pašreizējās kohēzijas politikas īstenošanas sākums ir saistīts ar dokumentu „Lisabonas stratēģija”. Taču es esmu pārliecināta, ka kohēzijas politika var sniegt un arī sniegs milzīgu ieguldījumu stratēģijā „ES 2020” ne tikai tāpēc, ka mēs tai novirzām ievērojamu budžeta daļu salīdzinājumā ar citām Eiropas politikas jomām, bet, kas ir visbūtiskāk, arī tāpēc, ka kohēzijas politika nodrošina mūsu reģionu ilgtspējīgu attīstību un efektīvu restrukturizācijas procesa un problēmu uzraudzību mūsu reģionos.

Tomēr šajā sakarībā es vēlreiz vēlos precizēt vienu būtisku jautājumu, un tāds ir arī mūsu grupas viedoklis — mūsu kohēzijas politiku ir iespējams īstenot tikai tādā gadījumā, ja ekonomikas attīstība tiek uzskatīta par tikpat būtisku aspektu, kāda ir sociālā attīstība un apmācību nodrošināšana strādājošajiem. Būtībā mums jāuzņemas kopīga atbildība par mums pieejamo finansējamu. Zināmā mērā to var salīdzināt ar datortehniku un programmatūru — tās nespēj darboties viena bez otras.

  Ramona Nicole Mănescu (ALDE). – (RO) Vispirms es vēlos paust atzinību Cortés Lastra par viņa centieniem, izstrādājot ziņojumu. Šajā ziņojumā vēlreiz uzsvērta kohēzijas politikas lielā nozīme stratēģijas „ES 2020” mērķu sasniegšanā. Tāpēc mums jānodrošina, lai kohēzijas politikas reģionālais aspekts tiktu atzīts kā daļa no šīs stratēģijas.

Mēs visi zinām, ka stratēģijas efektīva īstenošana lielā mērā būs atkarīga no tās izstrādes procesa. Tāpēc es uzskatu, ka vietējās un reģionālās iestādes ir jāiesaista pat projekta izstrādē, lai garantētu patiešām efektīvus rezultātus turpmāk. Tajā pašā laikā labāka pārvaldība dažādos līmeņos garantē kohēzijas politikas efektīvu īstenošanu valsts, reģionālā un vietējā līmenī.

Es uzskatu, ka jāsaglabā dalībvalstu kā šīs politikas labumu guvēju būtiskā nozīmē lēmumu par kohēzijas politiku pieņemšanas procesā Padomē. Nobeigumā es vēlos paust atzinību par to, ka ir atzīta struktūrfondu nozīme stratēģijas mērķu sasniegšanā. Tomēr es vēlreiz vēlos vērst jūsu uzmanību uz to, ka mums jāizvairās no kļūdas nākotnē izmantot šos fondus kā dalībvalstu sodīšanas līdzekli. Es uzskatu, ka šāda rīcība būtu pilnīgi pretrunā kohēzijas politikas reālajiem mērķiem.

  François Alfonsi (Verts/ALE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, šīs stratēģijas 2020. gadam atslēgvārds ir izaugsme. Tam nav nozīmes, vai mēs izvēlamies to saukt par inteliģentu, ilgtspējīgu vai iekļaujošu izaugsmi; mēs patlaban Eiropā piedzīvojam krīzi, kas nebeigsies rīt. Skaitliski mērķi šajā stratēģijā 2020. gadam — nodarbinātības līmeņa paaugstināšana, nabadzības līmeņa pazemināšana un citi — ir tikai veltīgas cerības, jo šo mērķu sasniegšanā tiek izmantots tāds pats modelis, kādu piemēroja Lisabonas stratēģijā, kura cieta neveiksmi.

Eiropa ir saskārusies ar krīzi, un tāpēc vajadzīgs daudz neparastāks un lielākā mērā politisks projekts ar jaunām idejām, kādas šajā 2020. gada stratēģijā nav iekļautas.

Es vēlos uzsvērt vienu šādu ideju. Vai mums beidzot nevajadzētu noteikt mērķi veicināt Eiropas kultūras daudzveidību, kas ir ES pamatvērtība un kas varētu nodrošināt izejmateriālu, kuram līdzīga nav nevienā citā kontinentā, Eiropas ekonomikas attīstībai, izmantojot tādus nemateriālos aktīvus kā kultūras ekonomika un tādus materiālos aktīvus kā mūsu reģionu īpatnības?

Turklāt tiek izstrādāts stratēģiskais redzējums, kas galvenokārt vērsts uz dalībvalstīm. Taču šīs valstis ar savām robežām, tradicionālo domāšanas veidu un centralizēto administrāciju turpina turēt Eiropu aspikā.

ES nākotnes stratēģijai nepieciešama plašāka reģionālā dimensija. Jāveicina arī makroreģionālās stratēģijas, kuras reorganizētu zemes izmantošanas politiku kontinenta dzīvību uzturošo dabisko rezervuāru — Baltijas jūras, Rietumvidusjūras, Donavas, Alpu, Atlantijas arkas un citu — tuvumā, kas ir arī tās kultūras un vēsturiskie centri.

Šāda pieeja pakāpeniski tiek īstenota, piemēram, Baltijas jūras reģionā, taču tā nav iekļauta stratēģijā 2020. gadam, un tāpēc var tikt iznīcināta jau iedīglī, jo tās īstenošanai ir nepieciešams finansējums. Tāpēc mēs uzskatām, ka stratēģiju 2020. gadam, ar kuru tiekam iepazīstināti, raksturo lielā mērā tradicionāla un tehnokrātiska pieeja; tai trūkst politiskā redzējuma.

  Zbigniew Ziobro (ECR). – (PL) Stratēģija „ES 2020” ir dokuments, kura mērķis ir noteikt ES attīstības virzienu nākamajā desmitgadē. Taču, lai šo dokumentu nepiemeklētu Lisabonas stratēģijas liktenis, tam jābūt reālistiskākam un lielākā mērā jāatbilst dalībvalstu mērķiem. Ņemot to vērā, mums būtu jānovērtē Parlamenta pieņemtie Komisijas priekšlikuma grozījumi, kuri it īpaši paredz kopējā tirgus stiprināšanu, protekcionisma mazināšanu, kohēzijas politikas turpināšanu un atbalstu lauksaimniecībai.

Tomēr, un tas ir jāuzsver, klimata politika jāīsteno taisnīgāk, citiem vārdiem sakot, tā, lai šī politika, kas rada ārkārtīgi lielu slogu, neveicinātu situāciju, kad Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis vienmēr jūtas kā Eiropas Savienības nabadzīgie radinieki.

Nobeigumā es vēlos norādīt, ka Eiropas Savienības stratēģijas būtiskākais jēdziens ir inovācijas, taču mums būtu jāatceras, ka ir jāturpina īstenot kohēzijas politiku un sniegt atbalstu lauksaimniecībai, jo tieši šie pasākumi nodrošina iespēju nabadzīgākiem reģioniem novērst atšķirību attīstības jomā.

  Mario Borghezio (EFD). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Es uzskatu, ka rūpniecības politika, kas vērsta tikai uz uzņēmumiem, kuri darbojas starptautiskā līmenī un izmanto jaunākās tehnoloģijas, nav labākais ceļš uz panākumiem. Mums nevajadzētu aizmirst mazo un vidējo uzņēmumu sektoru, tostarp gan mazos ražotājus, gan arī mazumtirgotājus. Inovāciju politikai jābūt vērstai arī uz šiem uzņēmumiem.

It īpaši šai stratēģijai būtu jāgarantē priekšnosacījumi, kas mazos un vidējos uzņēmumus un to konkurentus ārpus ES nostādītu vienlīdzīgās pozīcijās, pieņemot drošības klauzulas un stingrus, efektīvus pasākumus, lai cīnītos pret ārkārtīgi būtisko viltojumu problēmu, tostarp ieviešot efektīvus tirdzniecības aizsardzības instrumentus. Ir svarīgi, lai stratēģijas „ES 2020” pārvaldība nebūtu tikai Komisijas pārziņā, bet lai to īstenotu dažādos līmeņos, tostarp valsts un makroreģionālā līmenī.

Mums jāsāk izstrādāt politiku un stratēģiju, kas vērsta uz vietējo līmeni un reālo situāciju ražošanas nozarē, un šajā sakarībā es vēlos uzsvērt nepieciešamību pievērst uzmanību situācijai ražošanas nozarē Po ielejā. Citiem vārdiem sakot, mēs aicinām pievērst lielāku uzmanību reālajai situācijai ražošanā, it īpaši koncentrējoties uz MVU struktūru, jo, kā jau es teicu, šie uzņēmumi ir ražošanas nozares mugurkauls visās Eiropas valstīs un tāpēc ir Eiropas Savienības ražošanas nozares nākotnes un attīstības reālā cerība.

  Bendt Bendtsen (PPE). – (DA) Priekšsēdētāja kungs, patiešām, mūsu mērķis bija kļūt par „konkurētspējīgāko un uz zināšanām balstītu ekonomiku pasaulē”, taču tas nenotika. Turpmākajos dažos gados Eiropai jārisina ārkārtīgi lielas problēmas. Problēmām, kuras patlaban vērojamas Grieķijā un, iespējams, jau tuvākajā laikā būs vērojamas arī vairākās citās valstīs, ir divi iemesli — Eiropas konkurētspējas trūkums un fakts, ka Eiropa dzīvoja pāri saviem līdzekļiem, citiem vārdiem sakot, mēs esam iztērējuši vairāk naudas nekā esam nopelnījuši, un vairāk, nekā spēj nodrošināt mūsu ražīgums.

Daudzi ekonomisti padara ekonomiku sarežģītāku, nekā tā ir, taču izskaidrojums ir pavisam vienkāršs — tirgi vienkārši ir zaudējuši cerību, ka Eiropas parādsaistību apgrūtinātās valstis spēs konkurēt un ievērot savas saistības; tieši tas ir šīs situācijas cēlonis. Kā jau es teicu, Eiropas lielākā problēma ir konkurētspējas trūkums, un šī problēma ir jārisina, izmantojot stratēģiju 2020. gadam. Mums jāpalielina mūsu konkurētspēja salīdzinājumā ar citām valstīm, un dalībvalstīm jāsakārto to ekonomika, vienlaicīgi veicot ieguldījumus nākotnē.

Varbūt patiešām ir jāsamazina izdevumi tā sauktajā labklājības pakalpojumu jomā, lai izmantotu finansējumu izglītībai un pētniecībai. Mazie un vidējie uzņēmumi ir Eiropas ekonomikas mugurkauls. Tāpēc šajā stratēģijā mums jāpievērš tiem liela uzmanība. Šiem uzņēmumiem trūkst kapitāla, un tiem ir sarežģīti iegūt aizņēmumus. Mums kaut kas jādara šajā sakarībā. Daudziem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir liegta iespēja piedalīties valsts iepirkuma konkursos dalībvalstīs un it īpaši ES iepirkuma konkursos, kuros priekšroka tiek dota lieliem uzņēmumiem.

Nobeigumā es vēlos teikt, ka mums nepārtraukti jācīnās arī ar administratīvo slogu. Mūsu noteiktie administratīvie noteikumi, neapšaubāmi, ir lielāks slogs mazajiem uzņēmumiem, kuros strādā ļoti maz darbinieku. Visbeidzot mums ir jāpalīdz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem iekļūt eksporta tirgos.

  Sergio Gaetano Cofferati (S&D). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, komisāra kungs, dāmas un kungi! Es domāju, ka mēs visi pieļaujam nopietnu kļūdu, pievēršot uzmanību tikai krīzei. Neskatoties uz veiktajiem pasākumiem, lai izveidotu fondu eiro aizsardzībai, palīdzības sniegšanai grūtībās nonākušajām valstīm un spekulāciju izbeigšanai, diskusijas šajā Parlamentā galvenokārt ir vērstas uz jautājumiem par atveseļošanu un stabilitāti, ignorējot visus pārējos. Pārējie jautājumi jārisina dalībvalstīm.

Mēs esam koncentrējuši uzmanību uz tik ļoti šauru jomu, ka jautājumi par finanšu un banku sistēmu un ar to saistītās uzraudzības un regulējuma problēmas ir atliktas malā un gandrīz aizmirstas. Tomēr es patiešām ticu, ka, izstrādājot politiku, ir vajadzīga zināma perspektīva. Tā nav nejaušība, ka pakta nosaukums bija „Stabilitātes un izaugsmes pakts”. Vēl precīzāks nosaukums būtu bijis „Izaugsmes stabilitātes pakts”.

Mums atkal jāsāk runāt par izaugsmi un attīstību. Tas ir labākais veids, kā izbeigt spekulācijas un tā vietā veicināt reālu ieguldītāju uzticību. Ja netiks izstrādāti priekšlikumi attiecībā uz izaugsmi, proti, attiecībā uz fiskālo vienotību, par kuru runā Monti kungs, līdzekļiem ieguldījumu veikšanai, eiroobligāciju pieejamību un kohēzijas instrumentiem, jo kohēzija ir ļoti būtisks aspekts konkurētspējas veicināšanā, būs ļoti grūti radīt šo pozitīvo atmosfēru, it īpaši patlaban.

  Olle Schmidt (ALDE). – (SV) Priekšsēdētāja kungs, nesenie notikumi pierāda, ka sakārtotām valsts finansēm ir liela nozīme. Tāpēc šķiet savādi, lai neteiktu vairāk, ka referents Hoang Ngoc kungs vēlas atvieglot vai pat atcelt stingrās prasības ievērot Stabilitātes un izaugsmes paktu. Patiesībā ir jārīkojas gluži pretēji — ir svarīgi, lai ES koncentrētos uz kontroles atgūšanu pār tās pārmērīgi lielajām parādsaistībām. Citādi nākotne var būs vēl briesmīgāka.

90. gados es biju Zviedrijas parlamenta Riksdag deputāts, un laikā, kad sabruka valsts finanšu sistēma, es bija Finanšu komitejas loceklis. Es ar to īpaši nelepojos, taču tas tā patiešām bija, ka šajā laikposmā mūsu procentu likmes sasniedza 500 %. Mērķis bija sasniegt 2000 %, un tas nozīmē, ka mēs bijām ceļā uz „banānu republikas” statusu, taču pietika arī ar 500 % — mūsu valūtas sistēma sabruka, un George Soros uzvarēja.

Zviedrijas iedzīvotāji pārdzīvoja grūtus laikus, tomēr mēs, Hoang Ngoc kungs, guvām labu mācību, proti, ka jānodrošina kārtība mūsu finanšu sistēmā. Tas pats attiecas arī uz Eiropu — sakārtota sistēma nodrošina stabilitāti un izaugsmi.

  Michail Tremopoulos (Verts/ALE). – (EL) Eiropa šodien joprojām cīnās ar daudzpusīgu krīzi, kas īpaši ietekmē nodarbinātību un samazina ienākumus. Laikā, kad izveidojās Eiropas Savienība, nabadzība skāra tikai tos, kuriem nebija darba. Taču šodien 9,6 % eiropiešu ir bezdarbnieki un 8 % strādājošo ienākumi ir tik zemi, ka viņi dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Kādas ir mūsu izredzes 2020. gadā?

Šo bezdarba un nabadzības kopējo ietekmi pastiprina spiediens, ko rada bezatbildīgā darbavietu skaita samazināšana. Eiropas līmenī aizsardzība pret atlaišanu darbinieku skaita samazināšanas dēļ netiek nodrošināta, un, kā var novērot Grieķijā, dalībvalstu tiesību akti tiek atviegloti. Un tas notiek Eiropas gadā cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību.

Tāpēc mums vajadzīgi kopēji obligāti noteikumi, lai ierobežotu atlaišanu darbinieku skaita samazināšanas dēļ. Priekšlikumi jau ir izvirzīti. Pirmais solis ir atzīt par nelikumīgu praksi, kad uzņēmumi īsteno masveida atlaišanu darbinieku skaita samazināšanas dēļ, tajā pašā laikā attiecīgajā valstī gūstot peļņu. Loģisks risinājums attiecībā uz šādiem uzņēmumiem būtu liegt iespēju saņemt Eiropas subsīdijas un piemērot tiem augstākas nodokļu likmes un sankcijas un pieprasīt atmaksāt finansējumu. Jautājums ir šāds: vai uzņēmumu korporatīvā atbildība ir paredzēta to pienākumā funkcionēt kā daļai no sabiedrības vai arī ir pieņemams, ka tie rīkojas kā darbinieku konkurenti?

  Vicky Ford (ECR). – Priekšsēdētāja kungs, daudzus no stratēģijas „ES 2020” mērķiem es vērtēju atzinīgi — koncentrēties uz izaugsmi, kas balstīta uz inovatīvu uzņēmējdarbību, ilgtspējīgu izaugsmi un augsta nodarbinātības līmeņa sasniegšanu. Taču, lai tos sasniegtu, ES nevar tikai runāt, tai jārīkojas!

Piemēram, sākot šīs svarīgās reformas finanšu pakalpojumu jomā, mums jāatceras, ka inovatīviem uzņēmumiem un attiecīgajiem darba devējiem vajadzīga pieeja globālajiem kapitāla tirgiem. Arī mūsu dalībvalstīm vajadzīga pieeja šiem globālajiem kapitāla tirgiem, un, lai gan visu uzmanība ir pievērsta Eiropas Stabilizācijas fondam un tā panākumiem attiecībā uz patlaban vērojamās nepastāvības mazināšanu, būtībā uzticību ilgtermiņā, kā arī šo vērienīgo izaugsmi būs iespējams panākt tikai tādā gadījumā, ja tiks nodrošināta kontrole pār valstu budžeta deficītu un panākta valsts finanšu ilgtspējība.

  Johannes Hahn, Komisijas loceklis. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, man šķiet, ka šodienas debates parādīja un pierādīja, ka Parlaments var sniegt būtisku ieguldījumu stratēģijas izstrādē un ka tam šāds ieguldījums arī būtu jāsniedz. Izmantojot šo iespēju, es īpaši vēlos pateikties Van Nistelrooij kungam un Cortés Lastra kungam par viņu ziņojumiem. Es vēlos pateikties arī visiem tiem, kuri intensīvi iesaistījās šajā darbā, jo viņu viedoklis reģionālās politikas izstrādē būs būtiskākais, turklāt abi ziņojumi parādīja, ka ļoti svarīgi ir ņemt vērā visus Eiropas reģionus un ka reģionālā politika var būt politika visiem reģioniem, un nākotnē tādai tai arī jābūt.

Abos ziņojumos pārliecinoši uzsvērta šā pasākuma pozitīvā ietekme. Es īpaši vēlos pateikties Cortés Lastra kungam par šo nozīmīgo ieguldījumu un par viņa likto uzsvaru uz to, ka, neskatoties uz izskanējušo kritiku, Lisabonas stratēģija tomēr deva rezultātus. Galu galā tā nebija tikai ideja, bet nodrošināja finansējuma piešķiršanas koncepcijas īstenošanu, kurai bija būtiska ietekme ES, it īpaši inovāciju un pētniecības jomā.

Iespējams, Schroeder kundzei to būs grūti pieņemt, taču acīmredzot jums jānosaka mērķis. Tomēr reģioniem, kuriem ir vietējās struktūras un individuālu projektu attīstītāji, līdz šim ir bijusi un arī nākotnē būs iespēja īstenot individuālus projektus un sasniegt mērķus, pakļaujoties centralizētai pārvaldībai. Neapšaubāmi, mums jānosaka svarīgākie jautājumi un prioritātes, un tieši to arī paredz finansējuma piešķiršanas ideja. Taču tajā pašā laikā mēs varam panākt ļoti daudz, arī izmantojot augšupejošu un lejupejošu pieeju.

Turklāt mans nesen iesniegtais stratēģiskais ziņojums par 27 dalībvalstu ziņojumiem par pašreizējā plānošanas perioda līdzšinējo īstenošanu parāda, ka patiesībā finansējuma piešķiršana īstenota ilgtspējīgi un saprātīgi, jo no līdz šim piešķirtajiem 93 miljardiem eiro 63 miljardi eiro ir izmantoti Lisabonas mērķu sasniegšanai, proti, pētniecībai, inovācijām, ieguldījumiem izglītībā un visbeidzot arī transporta nozarē un infrastruktūrā šo jēdzienu plašākajā nozīmē.

Kā tas bija patiešām skaidri noteikts arī Van Nistelrooij kunga ziņojumā, reģionālā politika ir inovāciju virzītājspēks, kas var nodrošināt virzību uz priekšu un veicināt un saglabāt Eiropas sabiedrības konkurētspēju globālā līmenī. Ir konstatēts, ka no vairāk nekā 450 darbības programmām tikai 246 ir vērstas uz pētniecību un inovāciju. Šāda tendence skaidri parāda, ka jānosaka prioritātes, piemēram, pētniecība un attīstība, un ka tieši šādai jābūt turpmākajai rīcībai.

Tāpēc pašreizējā plānošanas periodā bija skaidrs, ka tikai šai jomai vien jāpiešķir 86 miljardi eiro, kas ir trīs reizes vairāk par piešķirto finansējumu 2000.–2006. gadā. Taču mums, protams, jānodrošina labāka koordinācija, it īpaši pētniecības un inovāciju jomā. Izcilība, no vienas puses, un plašāka ģeogrāfiskā izplatība, no otras puses, nav konfliktējoši elementi. Mūsu mērķim jābūt veicināt intelektuālā darbaspēka apriti, nevis intelektuālā darbaspēka emigrāciju no viena vai vairākiem reģioniem uz dažiem citiem reģioniem. Gluži pretēji, mums jānodrošina zināšanu un iesaistīto personu aprite, it īpaši pētniecības, inovāciju un attīstības jomā.

It īpaši attiecībā uz nākamo plānošanas periodu, vienam no būtiskākajiem mērķiem jābūt nodrošināt pāreju no tikai uz sniegumu balstītas pieejas, citiem vārdiem sakot, atbilstīgas finanšu pārvaldības, uz spēcīgāku un uz rezultātiem orientētu pieeju un perspektīvu. Tam jābūt vienam no svarīgākajiem stratēģijas „ES 2020” uzdevumiem, lai salīdzinājumā ar Lisabonas stratēģiju panāktu virzību uz priekšu, uzdevumam, kurš patiešām ļautu mums sadalīt Eiropas mērķus valstu, reģionālajos un galu galā vietējos mērķos un tādējādi padarīt stratēģijas sajūtamas, redzamas un saprotamas.

Vēlos sniegt vēl vienu pēdējo komentāru: manā izpratnē reģionālā politika ir ieguldījumu politika, un ar to es domāju ieguldījumus visos reģionos. Galu galā visi reģioni var būt ieguvēji no veiksmīgiem ieguldījumiem atsevišķos reģionos, jo mums jāatceras, ka divas trešdaļas no katras dalībvalsts eksporta uz Eiropu paliek Eiropas Savienībā, proti, nonāk pārējās 26 dalībvalstīs. Tas nozīmē, ka, ja šīm dalībvalstīm klājas labi, arī 27. dalībvalstij klājas labi. Tam jābūt vienam no mūsu mērķiem. Ja patlaban mēs runājam arī par cīņu pret krīzi, budžeta restrukturizācija nevar būt vienīgā risināmā problēma, jo arī izaugsme ir ļoti svarīgs faktors. Tikai izaugsme nodrošinās mums veiksmīgu izeju no krīzes ilgtermiņā, un reģionālā politika var nodrošināt būtisku ieguldījumu šajā sakarībā.

  László Andor, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētāja kungs, par ekonomikas pārvaldību un stratēģiju „ES 2020” ir izvirzīti attiecīgi pieci un divi jautājumi. Es darīšu, ko spēšu, lai sniegtu atbildes uz tiem piecās minūtēs, un tāpēc es runāšu nevis savā dzimtajā, bet angļu valodā.

Cienījamie deputāti, pirmais jautājums attiecas uz to, kā Komisija plāno stiprināt vispārējo ekonomikas politikas pamatnostādņu uzraudzību un kā Komisija plāno nodrošināt valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta aktīvu līdzdalību daudzpusējā uzraudzības procesā.

Atbildot uz šo pirmo jautājumu, es vēlos atsaukties uz Komisijas paziņojumu par stratēģiju „ES 2020”, kurā Komisija ierosina Eiropas Parlamentam aktīvi iesaistīties, ne tikai īstenojot savas otra likumdevēja tiesības, bet arī uzņemoties vadošo lomu pilsoņu un dalībvalstu parlamentu mobilizēšanā. Komisija arī uzsver, ka ir svarīgi izveidot pastāvīgu dialogu starp dažādiem valsts pārvaldes līmeņiem, tostarp valsts, reģionālajām un vietējām iestādēm un dalībvalstu parlamentiem, kā arī starp sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem.

Otrais jautājums attiecas un Stabilitātes un izaugsmes paktu un papildu instrumentiem, ko Komisija var paredzēt, lai papildinātu šo paktu. Šajā sakarībā es vēlos atsaukties uz mūsu paziņojumu par ekonomikas politikas koordinācijas pastiprināšanu, ko pieņēmām pagājušajā nedēļā. Šajā paziņojumā Komisija noteica priekšlikumus attiecībā uz atbilstības Stabilitātes un izaugsmes paktam nostiprināšanu un uzlabotu fiskālās politikas koordināciju. It īpaši Komisija plāno veicināt budžeta uzraudzības un politikas koordinācijas tālredzību. Īpaši eiro zonā šķiet pamatoti īstenot tālredzīgāku pieeju attiecībā uz budžeta politikas novērtēšanu, tostarp rūpīgāk pārskatīt dalībvalstu budžeta plānu trūkumus pirms budžeta pieņemšanas. Turklāt, lai nodrošinātu atbilstīgus stimulus dalībvalstīm cīņā pret fiskālo nelīdzsvarotību, pārmērīga deficīta procedūras īstenošanu var uzlabot, paātrinot atsevišķas procedūras, it īpaši attiecībā uz dalībvalstīm, kuras atkārtoti pārkāpj Pakta noteikumus. Komisija arī ierosina nostiprināt makroekonomikas problēmu preventīvos pasākumus eiro zonas dalībvalstīs, izveidojot pastāvīgu krīzes novēršanas sistēmu. Pamatojoties uz ierosināto mehānismu, ES varētu piešķirt aizdevumus ārkārtas kreditēšanas finansēšanai eiro zonas dalībvalstī, kas nonākusi grūtībās.

Trešais jautājums attiecas uz atšķirībām starp diviem Komisijas dokumentiem — 2006. gada jūnija paziņojumu par valsts finansēm EMS 2006. gadā, no vienas puses, un 2008. gada ziņojumu par EMS darbības 10 gadiem, no otras puses. 2006. gadā izvirzītie ieteikumi politikas jomā bija vērsti galvenokārt uz 2005. gadā veiktās pakta reformas ieviestajām izmaiņām. 2008. gada ziņojums par EMS darbības 10 gadiem atbilst tā laika nostājai, piemēram, attiecībā uz ilgtermiņa ilgtspējības nozīmi, nepieciešamību noteikt stimulus labajos laikos un valstu fiskālo sistēmu pozitīvo nozīmi. Tajā pašā laikā EMS vairāk nekā 10 pastāvēšanas gadu laikā gūtās zināšanas un nesenās krīzes ietekme prasa, lai tiktu veikts atjaunināts, tomēr atbilstīgs novērtējums. Pagājušajā nedēļā pieņemtais paziņojums par ekonomikas politikas koordinācijas pastiprināšanu ir vērsts galvenokārt uz to, lai stingrāk tiktu ievēroti paktā noteiktie preventīvie un labošanas pasākumi. Tajā plaši izklāstīti priekšlikumi attiecībā uz Lisabonas līguma sniegtajām jaunajām iespējām.

Mēs ierosinām nostiprināt Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus gan attiecībā preventīvajiem, gan arī labošanas pasākumiem, paplašināt makroekonomiskās nestabilitātes un konkurētspējas tendenču uzraudzību eiro zonā; ieviest „Eiropas semestri”, lai stiprinātu iepriekšēju integrētu ekonomikas politikas koordināciju un visbeidzot izstrādāt stingru un ilglaicīgu krīzes seku likvidēšanas mehānismu eiro zonas dalībvalstīm, kuras nonākušas fiskālās grūtībās.

Ceturtais jautājums attiecas uz Eiropadomes 2010. gada martā izveidoto darba grupu ekonomikas pārvaldības uzlabošanai Eiropas Savienībā. Komisija konstruktīvi sadarboties ES interesēs un pilnībā ievēros tās iniciatīvas tiesības. Pagājušajā nedēļā pieņemtais paziņojums jau ir būtisks ieguldījums darba grupas darbā. Šajā sakarībā Eiropas Parlaments acīmredzot ir ļoti svarīga ieinteresētā puse ES ekonomikas pārvaldības reformas īstenošanā. Veicot darbu un sagatavojot ziņojumus attiecīgajās komitejās, it īpaši komitejās, kuras risina ar ekonomikas krīzi saistītos jautājumus, Parlaments jau patlaban sniedz vērtīgu ieguldījumu darba grupas centienu īstenošanā.

Piektais un pēdējais jautājums attiecas uz to, ka jāatjauno uzticība Eiropas bankām, finanšu tirgiem un Eiropas projektam kopumā. Es ātri pateikšu tikai svarīgāko, jo šis ir ļoti plašs jautājums. Pēc manām domām, šajā sakarībā jāuzsver trīs būtiski aspekti: pirmkārt, ir svarīgi izstrādāt finanšu regulējumu, lai veidotu daudz drošāku finanšu sistēmu, otrkārt, jānosaka skaidri, pārredzami un visiem saprotami fiskālās stabilitātes noteikumi un, treškārt, jāatjauno Eiropas izaugsmes potenciāls. Tieši tāpēc arī šajā sakarībā stratēģijai „ES 2020” ir ļoti liela nozīme. Tāpēc es uzskatu, ka šie aspekti ir vienlīdz būtiski, lai atjaunotu uzticību Eiropas projektam.

Esmu nonācis pie abiem jautājumiem par stratēģiju „ES 2020”. Saskaņā ar pavasara Eiropadomes secinājumiem, it īpaši attiecībā uz stratēģijas „ES 2020” galvenajiem mērķiem, Komisija ir sākusi sadarbību ar dalībvalstīm, nosakot valstu mērķus, lai nostiprinātu stratēģijas galvenos mērķus. Lai veicinātu šo darbu, Nodarbinātības komitejas Rādītāju darba grupa ir izstrādājusi divas alternatīvas tehniskās pieejas, nosakot, kas jādara katrai dalībvalstij, lai nodrošinātu, ka ES sasniedz noteikto mērķi — 75 % nodarbinātības līmeni.

Aprīļa pēdējā nedēļā un maija pirmajā nedēļā Komisija kopā ar prezidentūru organizēja divpusējas diskusijas, lai apmainītos ar sākotnējām idejām par iespējamajiem dalībvalstu mērķiem saistībā ar stratēģiju. Šajās diskusijās tika gūti patiešām labi rezultāti, un tās ļāva mums iegūt sākotnējo priekšstatu par situāciju dalībvalstīs un izprast patiešām īpašos ekonomiskos apstākļus, kas raksturīgi katrai dalībvalstij. Divpusējās sanāksmes parādīja, ka vairums dalībvalstu stingri atbalstīja galvenos mērķus un bija gatavas noteikt vērienīgus valsts mērķus, lai sasniegtu pavasara Eiropadomē noteiktos galvenos mērķus. Pamatojoties uz šo sanāksmju vispārējiem secinājumiem, Komisija apkopos rezultātus, kurus Padome maijā un jūnijā izmantos dažādu modeļu izstrādei. Ja tiks konstatēta neatbilstība starp ES mērķi un valstu mērķiem, mēs esam iecerējuši turpināt sarunas ar dalībvalstīm, lai izprastu, kā pasākumi valsts vai ES līmenī var tuvināt ES mērķu sasniegšanai. Eiropadome apgalvoja, ka, pamatojoties uz turpmāko darbu, tā pārskatīs galvenos mērķus jūnijā.

Tika izrādīta īpaša interese par mērķa nabadzības apkarošanas jomā skaidrojumu, un ar jūsu atļauju es to komentēšu. Pavasara Eiropadome lūdza Komisiju palīdzēt dalībvalstīm noteikt atbilstīgus rādītājus, kuri apstiprina ES galveno mērķi sociālās iekļaušanas, it īpaši nabadzības mazināšanas, jomā. Pēc tam, kad Komisija uzklausīja vairāku dalībvalstu paustās bažas, tā ir izstrādājusi iespējamo kompromisa priekšlikumu. Šis priekšlikums ir balstīts uz trīs galvenajiem ES iedzīvotāju nabadzības rādītājiem, proti, nabadzības risks, materiālā nenodrošinātība un tādu mājsaimniecību skaits, kurā nav neviena strādājošā. Kopā šie rādītāji atspoguļo nabadzības daudzpusību un atšķirīgo situāciju dalībvalstīs. Lai gan vairākas delegācijas Sociālās aizsardzības komitejā ir paudušas atbalstu Komisijas priekšlikumam, dažas uzstāj, ka noteiktajā ES mērķī jāparedz darba tirgus aspekts. Komisija aktīvi izskata iespējamos risinājumus.

Attiecībā uz pārvaldību es vēlos vēlreiz norādīt, ka mēs liekam lielas cerības uz jūsu līdzdalību jaunās stratēģijas izstrādē un uz jūsu ieguldījumu. Priekšsēdētājs Barroso kungs ir skaidri noteicis, ka Parlamenta aktīvāka iesaistīšana stratēģijas „ES 2020” izstrādē ir viens no būtiskākajiem uzdevumiem viņa otrajā pilnvaru termiņā. Mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai nodrošinātu, ka Parlamentam ir pietiekami daudz laika, lai šogad vienotos par nostāju. Es personīgi esmu apņēmības pilns visos iespējamos veidos palīdzēt jums šajā procesā. Lai nodrošinātu nepieciešamo politisko līdzdalību un stratēģijas veiksmīgu īstenošanu, mums jāpanāk, lai iesaistītos visas galvenās ES iestādes.

Attiecībā uz izglītības un mācību jomu, uz ko attiecas otrais jautājums par stratēģiju „ES 2020”, es tikai vēlos teikt, lūk, ko. 2008. gada novembrī, pieņemot plānu izejai no krīzes, Komisija aicināja dalībvalstis saglabāt finansējumu izglītībai un mācībām, un arī turpmāk mēs saglabāsim šādu nostāju. Kopumā jāsaka, ka dalībvalstis ir pozitīvi reaģējušas uz aicinājumu vērst ekonomikas atveseļošanas pasākumus uz gudrām investīcijām nākotnes izaugsmes jomās. Vairāku valstu valdības nav samazinājušas nedz atbalstu studentiem, nedz arī mācību iestādēs uzņemto studentu skaitu. Gluži pretēji, vairāku valstu ekonomikas atveseļošanas tiesību aktu kopumos ir iekļauti pasākumi, lai veicinātu plašāku līdzdalību izglītībā, it īpaši augstākajā izglītībā. Neskatoties uz krīzi, dalībvalstu 2010. gada budžets izglītībai ir palicis nemainīgs vai pat palielināts. Tomēr mēs redzam, ka dažās valstīs tomēr tiek plānots samazināt budžetu izglītības jomā.

Mums būtu jāatceras, ka dažu valstu valdības ieplānoja un dažos gadījums arī veica vispārējus valsts budžeta samazinājumus jau pirms krīzes sākuma. Daudzi no šiem samazinājumiem ietekmēs izglītību. Citas dalībvalstis meklē iespējas dažādot finansējuma avotus. Komisija turpinās rūpīgi uzraudzīt šā jautājuma risināšanu. Dažās valstīs finansiālie ierobežojumi kļūs pamānāmi tikai tagad. Mēs uzraudzīsim valstu budžetus, kā arī investīciju efektivitāti.

Eiropas līmenī un, pamatojoties uz pašreizējo daudzgadu finanšu shēmu, Komisija plāno noteikt par prioritārām darbības, kuras atbalsta stratēģijas „ES 2020” mērķus. Ekonomikas atveseļošanas veicināšana, ieguldījumi Eiropas jauniešos un nākotnes infrastruktūras attīstība ir Komisijas nesen pieņemtajā 2011. gada budžeta projektā noteiktās prioritātes. Atbalsts pamatiniciatīvai „Jaunatne kustībā” nozīmē stiprināt programmas „Mūžizglītība” un „Jaunatne darbībā”, kā arī Marijas Kirī vārdā nosaukto pasākumu un pasākumu „Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”.

Neaizmirsīsim, ka mēs šajā jomā iesaistāmies, izmantojot arī struktūrfondus. Eiropas Sociālais fonds ar 76 miljardus eiro lielu budžetu 2007.–2013. gada plānošanas periodā nodrošina atbalstu jauniešiem, pārejot no izglītības un darba posmu. Tas arī palīdz iedzīvotājiem atgriezties izglītības sistēmā, lai atjaunotu vai papildinātu savas prasmes. Aptuveni viena trešā daļa no Eiropas Sociālā fonda palīdzības saņēmējiem ir jaunieši. Šā fonda finansējums 8,3 miljardu eiro apmērā, kas ir aptuveni 11 % no fonda kopējā budžeta, tiek piešķirts dalībvalstu izglītības un mācību sistēmas reformas īstenošanai.

Visi šie piemēri liecina par to, ka stratēģija „ES 2020” nostiprina uz zināšanām balstītas ekonomikas ideju un ka izglītība un mācības ir tās galvenais elements. Mēs centīsimies nodrošināt līdzekļus savu mērķu sasniegšanai.

  David Casa (PPE). – (MT) Mani satrauc tas, ka ekonomiskās krīzes sekas būs jūtamas ilgtermiņā. Sabiedrībai novecojot, dalībvalstīm kļūst arvien grūtāk garantēt ilgtspējību sociālās labklājības jomā. Lai gan es saprotu, ka, lai Eiropa spētu sasniegt mērķus 2020. gadam, nepieciešams dažādot valsts izdevumus, es arī uzskatu, ka šiem izdevumiem jākļūst par daļu no valsts fiskālās politikas. Ņemot vērā dzimstības koeficienta pazemināšanos un arvien straujāku sabiedrības novecošanu, lai garantētu fiskālu ilgtspējību, nepieciešams veikt izmaiņas politikā. Turklāt jāatceras, ka pieaug prasības attiecībā uz pensiju un medicīnisko palīdzību.

Attiecībā uz demogrāfisko izmaiņu tendencēm vēlos norādīt, ka Eiropas Savienībai vajadzīga motivējoša stratēģija gados vecākiem pilsoņiem, lai viņi pēc iespējas ilgāk turpinātu strādāt. Ir svarīgi, lai mēs izvērtētu šādas stratēģijas, ņemot vērā dažādās dalībvalstīs pastāvošās īpašās prasības. Mēs attiecībā uz visām valstīm nevaram izmantot vienu politiku. Katram gadījumam jāpievērš īpaša uzmanība. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai darba tirgū būtu pēc iespējas vairāk nodarbināto un lai mēs palielinātu iespējas nodrošināt augsta līmeņa nodarbinātību. Tādējādi ne tikai tiktu mazināta atkarība no sociālajiem pakalpojumiem, bet arī tiktu nodrošināta lielāka maksātāju skaita iesaistīšanās šajās sistēmās.

Attiecībā uz jautājumu par darbavietām un izglītību vēlos norādīt, ka Eiropas Savienībai ir būtiski koncentrēties uz aktīvu un iekļaujošu nodarbinātību, proti, uz darbspējīgo personu, it īpaši sieviešu, potenciāla pilnīgu izmantošanu, lai veicinātu no darba tirgus vistālāk esošo personu integrāciju un lai nodrošinātu tām visus nepieciešamos instrumentus panākumu gūšanai. Komisāra kungs, tā kā esam šajos amatos jau vairākas nedēļas, ir pienācis laiks uzlocīt piedurknes un sākt strādāt, lai sasniegtu šos mērķus, kuri paaugstinās nodarbinātības līmeni Eiropas Savienībā.

  Ole Christensen (S&D). – (DA) Priekšsēdētāja kungs, katru dienu Eiropā tiek zaudēti vairāki tūkstoši darbavietu, un stratēģija „ES 2020” ir iecerēta kā ES atbilde uz nākotnes problēmām šajā jomā un kā atbilde uz jautājumu par to, kā mēs varam saglabāt un stiprināt mūsu konkurētspēju, lai veicinātu izaugsmi un jaunu darbavietu radīšanu. Mums jāizvēlas ceļš, pa kuru iesim, — vai mēs veicināsim konkurētspēju, pamatojoties uz zemām algām un sliktiem darba apstākļiem, vai arī mēs to darīsim, pamatojoties uz zināšanām un prasmēm, kvalitatīvām un videi draudzīgām darbavietām un pienācīgiem apstākļiem darba tirgū.

Šajā sakarībā ir nedaudz satraucoši redzēt Komisijas nelīdzsvaroto uzsvaru uz elastīgumu elastdrošības modelī. Tā mēs neko nepanāksim. Lai nodrošinātu elastīgumu, iedzīvotājiem jājūtas droši un pārliecinoši. Jānodrošina konkrēts atbalsts, uz ko iedzīvotāji var paļauties, zaudējot darbu. Jānodrošina papildu apmācība, lai iedzīvotāji varētu pārvietoties darba tirgū, meklējot labākas darba iespējas. Dalībvalstīs ir vajadzīgas investīcijas, taču šīm investīcijām jābūt tādām, kuras nodrošina atdevi ilgtermiņā.

Komisijai jādara vairāk, lai risinātu sociālā dempinga problēmu. Ikvienam, kurš darba meklējumos pārvietojas no vienas valsts un citu, būtu jāstrādā saskaņā ar noteikumiem, ko piemēro jaunajā mītnes zemē. Komisijai jānodrošina, ka ikvienu aizsargā noteikumi par migrējošiem darba ņēmējiem — noteikumi, ko piemēro ES līmenī —, un noteikumi par iekšējo tirgu nedrīkst būt svarīgāki par noteikumiem, kuri regulē strādājošo tiesības.

  Marian Harkin (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs, es tikai vēlos pateikt, ka šīs pēcpusdienas debates liecina par Parlamenta vēlmi vai pat uzstājīgo vēlmi pilnībā iesaistīties šajā procesā. Ņemot vērā to, ka mans uzstāšanās laiks ir ierobežots, es tikai sniegšu trīs īsas piezīmes. Pirmkārt, es atbalstu komisāra Rehn kunga paziņojumu un arī komisāra Andor kunga šodien sniegto paziņojumu par dalībvalstu budžetu rūpīgo kontroli. Kādu brīdi šķita, ka eiro zona un ES nesagaidīs 2020. gadu kā vienota struktūra. Tāpēc, lai nodrošinātu, ka mēs ne tikai izdzīvojam, bet arī gūstam panākumus, ir ļoti svarīgi, lai dalībvalstis izpildītu uzņemtās saistības un dotos solījumus. Staļļa durvju aizvēršana pēc tam, kad zirgs jau aizskrējis, ir bezjēdzīga.

Otrkārt, pēdējos 18 mēnešus dalībvalstis un ES ir pievērsušās gandrīz tikai finanšu iestāžu stabilizācijai. Patiesībā mēs esam risinājuši tikai šo jautājumu. Lai gan tas ir svarīgs, patiešām daudzi pilsoņi ir pārstājuši mums ticēt un patlaban jūtas atstāti novārtā. Viņi vēlas saņemt dalībvalstu atbalstu un cer, ka ES pieņems pamata noteikumus, kas veicina darbavietu radīšanu, uzņēmējdarbību un atbalstu MVU, taču, kas ir visbūtiskākais, viņi uzskata, ka šiem pamata noteikumiem būtu jāsaista ekonomikas izaugsme ar pienācīgu darbavietu radīšanu un visu pilsoņu, it sevišķi to, kuri dzīvo zem nabadzības sliekšņa, labklājības uzlabošanu.

Treškārt, vēlos teikt, ka ir vērojama dziļa krīze jauniešu nodarbinātības jomā. Vakar izdotajā Komisijas dokumentā ir apstiprināts, ka jauniešu bezdarbs ES ir 20 % līmenī, kas ir divas reizes augstāks par prognozēto vispārējo bezdarba līmeni. Šī krīze ir tikpat reāla un aktuāla, cik ekonomikas krīze, un, lai gan es dzirdēju komisāra komentārus par uz jauniešiem vērstajām iniciatīvām — un es tās vērtēju atzinīgi —, es uzskatu, ka jānodrošina reāla to koordinācija un jāizdara spēcīgs spiediens un dalībvalstīm pārvērst šīs iniciatīvas reālās darbavietās.

  Janusz Wojciechowski (ECR). – (PL) Stratēģijā „ES 2020” ir iekļauti vērienīgi mērķi, kurus ir grūti apstrīdēt, taču šie mērķi ir noteikti tā, it kā Eiropas Savienībā jau valdītu labklājība, it kā mums nebūtu problēmu un būtu jādomā tikai pat veiksmīgas nākotnes veidošanu. Taču mēs zinām, ka mums ir daudz problēmu un, kas ir visbūtiskāk, pastāv liela atšķirība starp bagātāko un nabadzīgāko Eiropas valstu un reģionu attīstības līmeni.

Mani pārsteidz tas, ka par stratēģijas prioritāti nav noteikta lauksaimniecības attīstība, lai gan mēs visi zinām, ka līdz 2050. gadam pārtikas ražošana pasaulē būs jāpalielina par 70 %, jo iedzīvotāju skaits pasaulē palielinās, taču arvien mazāk zemes izmanto lauksaimnieciskajai ražošanai. Ir grūti saprast, kāpēc lauksaimniecības attīstība nav noteikta par stratēģijas prioritāti.

Lauksaimniecība nozīmē nodrošinātu ar pārtiku, lauksaimniecība nozīmē ekoloģisko drošība, un šie aspekti ir ārkārtīgi svarīgi mums un nākotnes paaudzēm. Es nevaru iedomāties atbildīgu Eiropas Savienības attīstības stratēģiju, kurā nav iekļauts Eiropas lauksaimniecības attīstības jautājums.

  Georgios Koumoutsakos (PPE). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, pirms sāku runāt par stratēģiju 2020. gadam es uzskatu, ka jāsniedz atbildes uz vairākiem viena vai divu deputātu uzdotiem jautājumiem par Grieķijas centriski labējās partijas nostāju attiecībā uz Grieķijas ekonomikas atbalsta mehānismu. Mums jāprecizē vairāki jautājumi. Mūsu partija nekad nav iebildusi pret Eiropas piedāvāto atbalsta mehānismu Grieķijai. Mūsu partijai tikai bija savs viedoklis par pasākumiem, kurus vajadzēja īstenot. Patlaban īstenotie pasākumi noteikti veicinās dziļu lejupslīdi un stagnāciju, turklāt valdība pati pieņēma lēmumu par šo pasākumu īstenošanu, iepriekš neinformējot un nevienojoties ar citām politiskajām partijām Grieķijā un ar Grieķijas sabiedrību. Valdības vairākums atteicās veikt iepriekšēju apspriešanu, kas, iespējams, būtu nodrošinājusi tik vajadzīgo plašo politisko un sociālo vienprātību. Es atkārtoju, ka Jaunā demokrātiskā partija neiebilda pret Eiropas Savienības un Starptautiskā Valūtas fonda piedāvāto atbalsta mehānismu. Mēs ar cieņu izturamies pret katru mūsu partneru piešķirto eiro, un mēs sakām viņiem paldies par atbalstu. Tieši tāpēc mēs atbildīgi atbalstījām atšķirīgu un efektīvāku politikas risinājumu kopumu. Mēs atbalstām nepieciešamību nodrošināt stingru finanšu disciplīnu un izaugsmes politiku, lai Grieķija varētu pārraut dziļās lejupslīdes un strauji augošās inflācijas loku, neradot katastrofālu ietekmi uz Grieķijas sabiedrību un ekonomiku, un galu galā negatīvu ietekmi arī uz Eiropu.

Attiecībā uz mūsu debatēm par ekonomisko krīzi un stratēģiju 2020. gadam es uzskatu, ka ir pienācis laiks veikt īpašus pasākumus un gūt taustāmus rezultātus. Pietiek runāt! Tas ir manas runas būtiskākais mērķis. Nesarežģīsim situāciju! Eiro ieviešana ir veiksmīgs Eiropas integrācijas rezultāts, un mums to jāaizsargā un jāglābj. Tieši tāpēc mums vajadzīga stingra finanšu un ekonomikas pārvaldība, jo, ja nebūs šīs stratēģijas 2020. gadam, pastāv risks ciest neveiksmi un atkārtot saistībā ar Lisabonas stratēģijas īstenošu pieļautās kļūdas.

(Runātājs piekrita atbildēt uz jautājumu, kas tika uzdots, paceļot zilo kartīti saskaņā ar Reglamenta 149. panta 8. punktu)

  Marc Tarabella (S&D). – (FR) Koumoutsakos kungs, jums patiešām piemīt drosme! Es tikko dzirdēju jūs runājam par Grieķijas valdību un par to, ka tā nevēlējās apspriesties ar jums, ar vairākām partijām vai pilsonisko sabiedrību pirms attiecīgo pasākumu īstenošanas. Taču es vēlos teikt, ka pašreizējā Grieķijas valdība nekādā ziņā nav atbildīga par situāciju. Tā kļuvusi par upuri spekulantiem, kurus es kritizēšu pēc brīža savas uzstāšanās laikā. Taču mans pienākums ir uzsvērt iepriekšējās valdības atbildību, kura daudzus gadus meloja par darbības rādītājiem, kā arī to, ka jūsu partija bija pie varas vismaz pēdējo divu parlamenta pilnvaru termiņu laikā. Tāpēc es uzskatu, ka lielāka atbildība jāuzņemas Grieķijai un ka politiskā atbildība jāuzņemas jūsu partijai. Vai jūs varat komentēt manis teikto, Koumoutsakos kungs?

  Georgios Koumoutsakos (PPE). – (EL) Godātais kungs, jūsu teiktais balstās uz nepilnīgu informāciju. Iepriekšējā Grieķijas valdība pārņēma ekonomiku, kura grima parādos, patiešām dziļos parādos, ekonomiku, kura bija balstīta uz satrunējušiem pamatiem, un šīs problēmas, šīs hroniskās problēmas, kurās bijām dziļi iegrimuši pēdējos 30 gadus, pastiprināja un sarežģīja plašās starptautiskās ekonomiskās krīzes ietekmi.

Neapšaubāmi, iepriekšējā valdība pieļāva kļūdas, taču daudz lielākas kļūdas bezspēcības vai drosmes trūkuma dēļ ir pieļāvusi pašreizējā valdība, kura vismaz piecus mēnešus par vēlu pieņēma situācijas kontrolei nepieciešamos pasākumus, un tāpēc budžeta deficīta krīze, kura, kā jūs labi zināt, ir vērojama visās valstīs, kļuva par aizņēmumu krīzi.

Tieši tādā veidā mēs nonācām šodienas dramatiskajā situācijā. Tieši šādu atbildi es jums sniedzu, aicinot būt paškritiskiem; bet šajā sakarībā aktuāls kļūst senais teiciens: „Kurš no jums ir bez grēka, lai met pirmo akmeni!”

  Edward Scicluna (S&D). – (MT) Priekšsēdētāja kungs, šodien vairāk nekā jebkad tik dramatiski tiek uzsvērta valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējības nozīme. Ir viegli un vienkārši pateikt, ka „mēs brīdinājām jūs par nepieciešamību saglabāt kontroli par jūsu budžeta deficīta un parādsaistību spirāli”, un mums ir iemesls to darīt. Taču tagad, kad daudzas Eiropas Savienības dalībvalstis, tostarp eiro zonas valstis, ir nonākušas šajā nestabilajā situācijā, mēs nevaram to vienkārši izlabot pēc iespējas īsākā laikposmā, ignorējot nopietno ekonomisko situāciju, kādā esam nonākuši.

Šis nav aicinājums atlikt mūsu iecerētos pasākumus valsts finanšu jomā. Es neaicinu uz neko tamlīdzīgu. Taču pieprasīt īstenot apšaubāmas taupības programmas Eiropas Savienības dalībvalstīs nozīmē pakļaut visu Eiropas reģionu lēnai ekonomikas izaugsmei ilgtermiņā, ja ne vēl ļaunākam scenārijam. Mēs nevaram atļauties ierobežot pieprasījumu pat valstīs, kuras lielās ar līdzekļu pārpalikumu gan iekšējā, gan arī ārējā līmenī, un kurām ir iespējas tērēt vairāk, nevis mazāk.

Mums jāpalīdz sliktākā situācijā esošajām Eiropas Savienības dalībvalstīm stimulēt to ekonomiku ar eksporta palīdzību un tādējādi palīdzēt stimulēt darbavietu radīšanas iespējas. Nebūsim dogmatiķi! Šī situācija prasa, lai mēs rīkotos inteliģenti. Šajā situācijā ir vajadzīgs arī zināms elastīgums ne tikai ekonomikas politikā, bet arī daudzās citās jomās.

  Elizabeth Lynne (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs, Komisijas priekšlikumā par stratēģiju „ES 2020” mēs dzirdējām daudz pareizu atziņu par ekonomikas atveseļošanu, taču es uzskatu, ka tajā nepietiekami tika minēts nabadzības jautājums, un tāpēc es biju iepriecināta dzirdot, ka jūs savā runā pieminējāt nabadzības mazināšanu.

Mums jāatceras, ka ekonomikas lejupslīdes laikā visneaizsargātākās sabiedrības grupas cieš vairāk nekā citas, un tāpēc mums jāizstrādā mehānismi to aizsardzībai. Piemēram, es gribētu panākt, lai tiktu noteikts mērķis par 25 % samazināt to ES pilsoņu skaitu, kuri dzīvo nabadzībā, kā arī nodrošināt, lai tiem, kuri patlaban ir atstumti no darba tirgus, tiktu nodrošināta pieeja labas kvalitātes darbavietām, un lai tajā pašā laikā mēs noteiktu arī mērķus nedeklarēta darba izskaušanai.

Mums arī jānodrošina, lai dalībvalstis veiktu investīcijas sociālās nodrošināšanas un sociālās aizsardzības sistēmās, kā arī garantētu pieeju tiesībām, resursiem un universālajiem pakalpojumiem. Es vēlos, lai tiktu noteikts ES mērķis, lai dalībvalstis līdz 2015. gadam likvidētu bezpajumtniecības problēmu un izstrādātu integrētas bezpajumtniecības novēršanas stratēģijas.

Visās šajā jomās ne tikai vairāk jāapspriežas ar Parlamentu — mani iepriecināja tas, ka jūs to pieminējāt —, bet vairāk jāiesaistās arī NVO. Attiecībā uz atvērtās koordinācijas metodes izmantošanu sociālajā jomā vēlos teikt, ka tā jāstiprina. Mēs visi zinām, ka tā nebija tik veiksmīga, cik bija gaidāms, taču es uzskatu, ka tā var sniegt labus rezultātus nākotnē, ja tiek izmantoti atbilstīgi mehānismi, taču ar nosacījumu, ka šie mehānismi patiešām tiek izmantoti.

  Ryszard Czarnecki (ECR). – (PL) Šī stratēģija tiek pieņemta visnepiemērotākajā brīdī, kad rūpnieciskā ražošana Eiropā ir kritusies līdz 1990. gadu līmenim un Eiropas Savienības iekšzemes kopprodukts iepriekšējā gada laikā kļuvis zemāks par 4 %. Taču ne jau nepiemērotais laiks ir lielākā problēma. Lielākā problēma ir tā, ka četras no piecām prioritātēm, ar kurām esam iepazīstināti kā ar Eiropas attīstības virzītājspēkiem, proti, nodarbinātība, pētniecība un attīstība, izglītība un cīņa pret nabadzību, ir grūti uzskatīt par Eiropas līmeņa pasākumiem. Būtībā šie jautājumi nav risināmi pārvalstiskā līmenī. Tie ir jautājumi, par kuriem ir atbildīga katra valsts. Var pat teikt, ka tikai klimata politika ir joma, kurā mēs zināmā mērā varam īstenot pasākumus Eiropas līmenī. Godīgi sakot, pārējie jautājumi ir katras dalībvalsts kompetencē.

  Marc Tarabella (S&D). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, stratēģijā 2020. gadam būtu jāiekļauj atzinumi par ekonomisko krīzi un jāierosina jauna pārvaldības forma, nevis jāmēģina glābt pašreizējo neveiksmīgo sistēmu.

Pirmkārt, atbrīvosimies no vairākiem nepareiziem priekšstatiem, it īpaši tiem, kuri attiecas uz Grieķiju. Šī nav Grieķijas krīze. Grieķija un tās iedzīvotāji šodien ir kļuvuši par upuriem plēsonīgajai ekonomiskajai un finanšu sistēmai — sistēmai, kura noskatījās, kā G20 valstis dažu dienu laikā atrada vairākus tūkstošus miljardus dolāru, lai glābtu bankas, taču jau vairākus mēnešus ļauj Grieķijai mocīties agonijā.

Starptautiskās augstākā līmeņa sanāksmes patlaban tiek ignorētas, sakot — kā būs, tā būs. Galu galā, neskatoties uz to, ka mēģinājām panākt finanšu regulēšanu, un Eiropā norisinājās nebeidzamas diskusijas, maitu lijas joprojām lidinās. Un ko tagad visi saka? Ka jāatgūst tirgus uzticība. Taču kas tas tirgi? Spekulanti, kuri mums jāapmierina, it kā viņi būtu pusdievi, un kuriem mums jāziedo, lai izlūgtos žēlastību.

Cik ilgi vēl iedzīvotājiem jācieš šāda ciniska attieksme? Cik ilgi vēl mums jādzīvo ilūzijās par tirgu, kurš finansistiem dod vairāk, nekā tie pelnījuši, un kurš noved nabadzībā iedzīvotājus? Mēs nevaram pieļaut, ka finanšu tirgu īstenotais terorisms nospiež valstis uz ceļiem.

Naudas viltotāji ir pakļauti lielam riskam, jo tie uzbrūk valsts suverenitātes elementam — tās valūtai. Taču, kad tirgotāji spekulē ar valsts parādsaistībām, viņi ne ar ko neriskē. Kad pienācīgi tiks sodīti augstākajā finanšu pārvaldības līmenī strādājošie noziedznieki? Spekulanti, kuri alkatīgi barojas uz sabiedrības rēķina, būtu jāpasludina ārpus likuma; kazino bankas, kuras liek uz spēles iedzīvotāju dzīvi un nākotni, būtu jālikvidē; un ES tā vietā, lai uzbruktu sabiedriskajiem pakalpojumiem, būtu jāpieprasa pienācīgi uzraudzīt finanšu tirgus.

Dāmas un kungi, nobeigumā vēlos teikt, ka manis pieminētie dalībnieki jau pārāk ilgi spēlē ar mums šīs spēlītes. Mēs varam organizēt ārkārtas augstākā līmeņa tikšanās katru piektdienu un turpināt piešķirt miljardus, taču, ja mēs neiznīcināsim ļaunuma sakni, kādā no šādām piektdienām nāksies paziņot, ka ES ir bankrotējusi.

  Filiz Hakaeva Hyusmenova (ALDE). – (BG) Priekšsēdētāja kungs, gadu gaitā Eiropas kohēzijas politika ir pierādījusi savu ārkārtīgi lielo nozīmi un ir kļuvusi par Kopienai nozīmīgu politiku. Tā nodrošina Eiropas pilsoņiem pamanāmu un izmērāmu solidaritātes rādītāju. Tās nozīme ir atzīta, arī nosakot to par vienu no Lisabonas līguma mērķiem. Ņemot to vērā, šī politika ir pelnījusi, lai stratēģijā „ES 2020” tai tiktu pievērsta pienācīga uzmanība.

Taču, manuprāt, stratēģijas projektā šai politikai nebija pievērsta pienācīga uzmanība. Tāpēc es augsti vērtēju ziņojumu par kohēzijas politikas noteikšanu par mērķi, kas jāsasniedz, izmantojot Lisabonas līgumu un stratēģiju 2020. gadam, kurā noteiktas augsti vērtējamas pamatnostādnes. Spēcīga kohēzijas politika mums ir vajadzīga arī patlaban, kad ekonomiskā krīze samazina darbavietu skaitu un novājina mūsu konkurētspēju, kā arī nākotnē, lai mēs varētu apstiprināt, ka Eiropas Savienība ir spēcīga dalībniece globālā līmenī.

Lai novērtētu šajā politikā veikto ieguldījumu efektivitāti un lietderību, ir vajadzīgi ticami kritēriji. Kā jau minēts ziņojumā, ir jāveic uz īpašiem rādītājiem balstīts kohēzijas politikas izdevumu ietekmes uz reģionālo attīstību novērtējums. Lai noteiktu vērtēšanas rādītājus, Komisijai būtu jāizskata un jāierosina jēdziena „teritoriālā kohēzija” skaidra definīcija, jo tieši šāds jēdziens ir minēts Lisabonas līgumā. Objektīvus un precīzus vērtēšanas kritērijus var noteikt tikai pēc faktiskā jēdziena definīcijas novērtēšanas. Tādējādi tiktu radīts skaidrs pamats politikai, kā arī iestādēm un pilsoņiem.

SĒDI VADA: G. PITTELLA
Priekšsēdētāja vietnieks

  Tamás Deutsch (PPE). – (HU) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Vispirms es vēlos izteikt atzinību referentiem par viņu izcili paveikto darbu un pateikties komisāriem par nozīmīgajiem, vērtīgajiem apsvērumiem.

Pirms dažiem gadiem kāds mans labs draugs un padomdevējs man pastāstīja, ka savas dzīves laikā cilvēks vienmēr saskaras ar situācijām, kurās viņš ir vai nu daļa no problēmas vai arī daļa no risinājuma. Manuprāt, pašlaik stratēģija „Eiropa 2020” joprojām daudz lielākā mērā ir daļa no problēmas, nevis daļa no risinājuma. Es uzskatu, ka mēs kopīgi esam atbildīgi par to, lai šo stratēģiju daudz lielākā mērā padarītu par daļu no risinājuma. Ļaujiet man uz brīdi apstāties un palūgt jūs apdomāt to, ka jau pats šis stratēģijas nosaukums ir problemātisks. Lielākajā daļā Eiropas Savienības valodu nosaukums „Eiropas Savienības stratēģija laikposmam līdz 2020. gadam” vispār neko nenozīmē. Ir grūti iztēloties, ka vairāk nekā 500 miljonu iedzīvotāju kopiena varētu identificēties ar stratēģiju, kas pamatota uz priekšstatu, ka tā sniedz recepti iedzīvotāju personīgās dzīves problēmu atrisināšanai, ja šīs stratēģijas nosaukums ir tik netverams un attālināts no viņu personīgās dzīves. Iespējams, ka šim nosaukumam ir ļoti dziļa jēga, ja to apspriež mārketinga speciālisti. Taču mēs šeit nerunājam par mārketinga speciālistiem, bet par vienkāršiem Eiropas iedzīvotājiem.

Ir vēl kāds gudrs ungāru sakāmvārds: „kas daudz grib, tas maz dabū”. Pēc manām domām šī stratēģija — kura joprojām ir daļa no problēmas — daudz grib, bet maz dabū. Iespējams, vislabāk būtu, ja tajā tiktu risināts pats svarīgākais jautājums. Šajā saistībā es gribētu norādīt, ka, manuprāt, mums ir jāstiprina reģionālā attīstība. Reģionālās attīstības stiprināšana ietver ieguldījumus, izaugsmi un darbavietu radīšanu, un es domāju, ka visnopietnākā problēma, ar kuru cilvēki pašlaik saskaras, ir vajadzība pēc darbavietām un vairāk darbavietām. Šie ir jautājumi, kurus es vēlos piedāvāt jums apsvērt.

  Francesco De Angelis (S&D). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Efektīva Eiropas Savienības stratēģijas laikposmam līdz 2020. gadam sākšana iezīmē līdzšinējās Lisabonas stratēģijas posma beigas, un tai būs jārisina tās negatīvās strukturālās sekas, ko izraisījusi un vēl aizvien izraisa finanšu, ekonomiskā un sociālā krīze.

Manuprāt, lai stratēģija „Eiropa 2020” būtu efektīva, tajā jāpievērš uzmanība diviem galvenajiem aspektiem. Pirmais aspekts ir sistēma progresa novērtēšanai, kuras pamatā ir „apbalvojuma un žagara” principa izmantošana, bet otrs — stingra politika attiecībā uz ieguldījumiem infrastruktūrā, ko, protams, papildina instrumenti finanšu sistēmas regulēšanai un tādi politikas virzieni, kuru mērķis ir sociālā dialoga un kohēzijas atjaunošana.

Infrastruktūra ir stūrakmens jauninājumu politikas atjaunošanai rūpniecībā, MVU, ražošanas konsorcijos vai pētniecības institūtos, kā arī to attiecībās ar universitātēm un vietējām iestādēm. Tāpēc L. van Nistelrooij ziņojums būtu jāvērtē ļoti atzinīgi, jo papildus tam, ka tas sniedz vispusīgu ainu par dalībvalstīs līdz šim paveikto darbu, šajā ziņojumā beidzot tiek risināts jautājums par kritērijiem jauninājumiem paredzēto finanšu instrumentu un darbības plānu saskaņošanai.

ES projektu pārvaldības noteikumu, procedūru un administratīvās prakses saskaņošana, un procedūru vienkāršošana un racionalizēšana ir tie risinājumi, ko mums jau sen ir prasījušas gan ieinteresētās personas dalībvalstīs, gan iedzīvotāji. Es uzskatu, ka šajā jautājumā Eiropa var darīt daudz un tai jādara daudz, lai veicinātu izaugsmi, attīstību un nodarbinātību.

  Marietje Schaake (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs! Tā kā mēs cenšamies risināt finanšu un ekonomisko krīzi, es gribētu norādīt uz būtisku trūkumu: zināšanu trūkumu. Man ar nožēlu jāsaka, ka Eiropa ar katru dienu kļūst par aizvien dumjāku kontinentu, lai gan zināšanas ir mūsu visauglīgākais un bagātīgākais resurss. Nav nekāda riska ieguldīt zināšanās.

Tomēr par krīzi maksā Eiropas jaunā paaudze, jo bezdarba līmenis jauniešu vidū palielinās, un izglītības un jauninājumu budžeti ir iesaldēti vai samazināti. Mums ir jāsamazina budžeti, taču darīsim to ar 21. gadsimtam atbilstošu attieksmi, jo — kam pašlaik tiek izlietota puse ES budžeta? Lauksaimniecībai! Tā būtu jāizlieto jaunajai paaudzei un tās attīstībai. Ne tikai tradicionālajai izglītībai, bet tādai izglītībai, kas būtu vērsta, piemēram, uz e-prasmēm un uzņēmējdarbību.

Mēs zinām, ka, jo augstāks ir cilvēka izglītības līmenis, jo mazākas ir viņa iespējas zaudēt darbu. Tomēr dalībvalstis neīsteno savas saistības veicināt tālredzīgu uz zināšanām balstītu ekonomiku. Šādā veidā Eiropa soda Eiropas iedzīvotāju nākamo paaudzi, neļaujot tai pilnā mērā attīstīt savus talantus un īstenot savus mērķus, un ļauj Ķīnai, Indijai un Amerikas Savienotajām Valstīm kļūt par vietām, kas talantam, pētniecībai, radošumam un jauninājumiem ir pievilcīgākas.

Īstermiņa pasākumi radīs lielas izmaksas ilgtermiņā. Uzņēmējdarbību, izcilību un Eiropas ekonomikas ilgtspējīgu nākotni ir iespējams veicināt tikai tad, ja mēs esam gatavi ieguldīt zināšanās, jo tie, kuri domā, ka zināšanas izmaksā dārgi, nezina, cik dārgi izmaksā muļķība.

Šodien komisāre N. Kroes iepazīstināja ar savu redzējumu par Eiropas digitālo darba kārtību, vienu no stratēģijas „Eiropa 2020” galvenajām programmām. Tā ir vērienīga, taču konkrēta stratēģija, kas cenšas stiprināt Eiropas digitālo tirgu globālajā ekonomikā, kā arī nodrošināt atklātu piekļuvi internetam daudziem Eiropas iedzīvotājiem.

Es uzskatu, ka mums tagad ir jāpieņem pārdomātāki lēmumi un jānodrošina, lai pašreizējā krīze jauniešiem un jaunajai paaudzei nekļūtu par tādu parādzīmi, kuras procentus viņi nekad nevarēs samaksāt.

Vai Komisija atbalsta saskaņotu pieeju, atkāpjoties no starpvaldību procedūras lēmumu pieņemšanā un piešķirot lielāku lomu Komisijai un Parlamentam, lai nodrošinātu to, ka dalībvalstis izpilda savas saistības?

  Thomas Mann (PPE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Lisabonas stratēģijai nebija nekādu ilgtspējīgu panākumu. Kāpēc nebija? Pārāk maz bija iesaistītas dalībvalstis, sociālie partneri un liela daļa pilsoniskās sabiedrības, kam tādējādi trūka kopīgas atbildības izjūtas. Stratēģija „Eiropa 2020” var būt atšķirīga. Tā varētu gūt panākumus, komisār, ja tajā būtu pievērsta uzmanība arī tiem, kuri ir atstumti, kuri zaudē un kuriem bieži nav lobija.

Eiropas Savienībā nestrādā pat divas trešdaļas darbspējīgo iedzīvotāju. Tikai nepilnai pusei visu gados vecāko darba ņēmēju ir darbs. Astoņdesmit miljoni Eiropas iedzīvotāju ir nepietiekami kvalificēti, un viņiem ir aizvien mazāk iespēju darba tirgū. Mēs nedrīkstam pieņemt šo situāciju. Taču patiesai nākotnes stratēģijai jābūt sociāli orientētai. Kvalitatīva izaugsme ekonomikā un nodarbinātībā, no vienas puses, ir jāsaskaņo ar sociālu vienlīdzību un ilgtspēju. Komisār Andor, mēs abi ar to strādājam.

Ko tas nozīmē, konkrēti runājot? Dalībvalstu sociālās nodrošinājuma sistēmas ir jāpielāgo demokrātiskām pārmaiņām. Mēs varētu dot savu ieguldījumu, veicot labākās prakses apmaiņu visā Eiropā, un mēs varētu savstarpēji mācīties cits no cita. Eiropas Sociālais fonds — viens no jūsu jājamzirdziņiem — ir jāpielāgo jaunajām problēmām tā, lai mēs spētu pat vēl efektīvāk rīkoties katrā reālajā situācijā. Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonds ir veidots tā, ka bezdarba riskam pakļautie iedzīvotāji spēj nostāties uz savām kājām. Mūsu sabiedrībai jābūt integrējošai un jāintegrē jaunieši, piemēram, ar piemērotas izglītības un apmācības palīdzību, lai viņi varētu attīstīties gan profesionāli, gan personīgi.

Par spīti visai nepieciešamajai valstu budžetu konsolidācijai — tieši to mēs piedzīvojam un šorīt apspriedām — ir viena joma, kurā mēs nedrīkstam mēģināt ietaupīt līdzekļus: ieguldījums mūsu iedzīvotājos — ekonomiskā, ilgtspējas un sociālajā ziņā. Stratēģijas „Eiropa 2020” panākumi būs atkarīgi no šiem trim pīlāriem.

  Jutta Steinruck (S&D). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Mann kungs, es ceru, ka jūs regulāri sazināties ar savas valsts kancleri, ja jūs uz šiem jautājumiem raugāties tāpat kā es.

Stratēģija „Eiropa 2020” ir reāla iespēja padarīt Eiropu sociālāku, un mums šī iespēja ir vajadzīga tieši tagad, kad Eiropai tiek veltīts daudz naidīgu vārdu un kad tā pati ir distancējusies no iedzīvotājiem. Mums noteikti saviem iedzīvotājiem ir jāpiedāvā kaut kas pozitīvs, kas kompensētu šo situāciju. Kas attiecas uz izaugsmi un nodarbinātību, mums būtu jāpārtrauc iedzīvotāju interešu pakārtošana uzņēmumu interesēm. Tam patiešām ir jābūt stratēģijas „Eiropa 2020” galvenajam mērķim, jo Eiropai ir vajadzīgs sociāls progress.

Es to jau norādīju pagājušajā pirmdienā komitejas debatēs par nodarbinātības politikas pamatnostādnēm: mēs nedrīkstam aizmirst par pilnīgas nodarbinātības mērķi, taču pilnīga nodarbinātība nav jāpanāk par katru cenu, jo mums ir vajadzīgas labas darbavietas. Mēs vienmēr sakām, ka mums ir vajadzīgas darbavietas, bet man ir svarīgi, lai šīs darbavietas būtu labas, lai būtu sociālā nodrošināšana, lai cilvēkiem nebūtu jāsaņem subsīdijas un lai viņi patiešām varētu nopelnīt sev iztiku, strādājot šajās darbavietās.

Īstenojot stratēģiju „Eiropa 2020”, beidzot ir jādara gals darba dzīves nedrošajam raksturam, aizvien lielākajai ienākumu nevienlīdzībai un arī pieaugošajam nabadzības līmenim, par ko daudzi šodien runāja. Mums ir vajadzīga aktīvāka darba tirgus politika un tāda politika, kas ietvertu daudzas jomas. Visbeidzot, cilvēki gaida konkrētākas atbildes, patiesībā ļoti konkrētas atbildes, nevis kārtējo stratēģiju!

  Bogusław Sonik (PPE). – (PL) Ekonomiskā krīze, kas skārusi mūsu kontinentu, ir pievērsusi mūsu uzmanību — un pilnīgi pamatoti — dalībvalstu ekonomikas glābšanai un kopēja Eiropas mehānisma izveidei, lai sniegtu aizsardzību pret ekonomisku sabrukumu. Ir saprotami, ka pašlaik eiropiešu uzmanība ir pievērsta attīstības tempa kāpināšanai un darbavietu radīšanai, taču, veidojot Eiropas Savienības stratēģiju, mēs nevaram daudzus gadus aprobežoties tikai ar ekonomiska rakstura debatēm. Eiropas Savienība nedrīkst uzvesties tā, it kā tā būtu tikai prasmīgs uzņēmējs, kurš attīstīta sava uzņēmuma ekonomiskos panākumus.

Eiropas stratēģijā laikposmam līdz 2020. gadam būtu jāiekļauj būtiska atsauce uz to nozīmi, kāda izvirzīto sociālo un ekonomisko mērķu sasniegšanā ir kultūrai. Galu galā šīs prioritātes ietekmēs nākamā budžeta sadali, tāpēc mums kā daļu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda vajadzētu saglabāt iespēju finansēt tādas jomas kā kultūras infrastruktūra un kultūras mantojuma aizsardzība. Stratēģijā „Eiropa 2020” mums būtu jāuzsver kultūras svarīgā ietekme uz sociālo un ekonomisko attīstību Eiropas Savienībā, jo galu galā Eiropa ir kļuvusi slavena, pateicoties tieši intelektuālajam kapitālam un radošajām nozarēm. Šī ir joma, kurā mēs varam attīstīt konkurētspēju attiecībā uz citām pasaules daļām. Radošums ir jāstimulē un jāattīsta, sākot no agrīnākajiem dzīves gadiem. Tikai tad mēs varēsim rēķināties ar būtisku radošuma izpausmi jauninājumos Eiropas Savienībā, tostarp moderno tehnoloģiju jomā.

Eiropas politikā nedrīkst atstāt novārtā kultūru. Mēs nedrīkstam noraidīt visus priekšlikumus kultūras nozīmes palielināšanai Eiropas Savienības politikā, vienkārši pasakot, ka tā ir dalībvalstu kompetence. Šodien Eiropa lepojas ar tādiem projektiem kā „Eiropas Kultūras galvaspilsēta”, taču šo projektu ir radījušas Eiropas pilsētas, un tās nes galveno šīs iespaidīgās programmas nastu.

Tāpēc es gaidu lielāku Eiropas Komisijas apņēmību, lai nodrošinātu, ka stratēģijas „Eiropa 2020” galīgajā redakcijā ir ietverta kultūra.

  Silvia Costa (S&D). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, komisār, dāmas un kungi! 10 gadus pēc Lisabonas stratēģijas ieviešanas un stratēģijas „Eiropa 2020” ieviešanas priekšvakarā, pilnīgas ekonomiskās, sociālās un nodarbinātības krīzes vidū, mēs zinām, ka nevarēsim izkļūt no šīs krīzes, ne arī izveidot pamatus jaunai un ilgtspējīgai izaugsmei un jaunai sociālai kohēzijai, kā jūs teicāt, ja nestiprināsim tos mehānismus un instrumentus, kuri ir Eiropas Savienības rīcībā, lai atbalstītu ieguldījumus „zināšanu trīsstūrī”: izglītībā, apmācībā un pētniecībā.

Komisār, jūs tikko apstiprinājāt, ka attiecībā uz šo mērķi dažas Eiropas valstu valdības darbojas labi, bet citas darbojas ne tik labi. Lai izvairītos no tiem ierobežojumiem, ko atklāja Lisabonas stratēģija, manuprāt, Komisijai šajā jomā ir jāstiprina atklātā koordinācijas metode ar dalībvalstīm, jānodrošina stimuli un soda sankcijas attiecībā uz Eiropas Sociālā fonda izmantošanu un jāuzrauga rezultāti.

Es nedomāju, ka būtu atbilstīgi, ja valdības, kā to izdarījusi Itālijas valdība, trijos gados samazinātu izglītībai un universitātēm paredzētos līdzekļus par EUR 8 miljardiem, neieguldot no jauna ietaupījumus šajās jomās, jo īpaši tādēļ, ka Eiropā 19 % jauniešu priekšlaicīgi pamet skolu un jauniešu bezdarba līmenis ir 25 %.

Nobeigumā es gribētu pajautāt: vai jūs nedomājat, ka šis ir piemērots brīdis stiprināt Direktīvas 2005/36/EK juridiskās pilnvaras, lai veicinātu profesionālās kvalifikācijas savstarpēju atzīšanu starp dalībvalstīm? Saskaņā ar profesora Monti ziņojumu pašlaik mazāk nekā 3 % Eiropas darba ņēmēju reāli strādā citā dalībvalstī, un šķiet, ka viens no iemesliem ir tieši šis sarežģītais jautājums par kvalifikācijas savstarpēju atzīšanu.

  Amalia Sartori (PPE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Arī man ir kāds novērojums par to, kas noticis pēdējos desmit gados, 2000.–2010. gadā, ciktāl runa ir par Lisabonas stratēģiju. Tā ir taisnība, ka daudzi no mums, ņemot vērā arī to, kas notika līdz 2008.–2009. gadam, nejutās pilnīgi gandarīti, raugoties uz sasniegtajiem rezultātiem. Taču nav nekādu šaubu, ka minētā desmitgade deva pamatu cerībām un gaidām un ka daudz tika darīts, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, jo īpaši nodarbinātības jomā.

Pašlaik mēs atrodamies jaunas, problemātiskākas, sarežģītākas desmitgades sākumā, un, kas attiecas uz tiem priekšlikumiem, kuri mums līdz šim ir iesniegti, es tiem daļēji piekrītu, kaut gan, rūpīgi tos lasot, es joprojām redzu pārāk daudz trūkumu. Es varētu ilgāk pakavēties pie tā, kādi ir šā priekšlikuma pamatprincipi, taču es aprobežošos ar to, ka pievērsīšos izaugsmei un nodarbinātībai.

Vairāk darbavietu, lielāka ekonomiskā izaugsme: šis ir mērķis, kas mums pašiem sev jāizvirza, ņemot vērā, ka mēs to darām valstu pārlieku lielu parādu, zemas strukturālās izaugsmes un augsta bezdarba līmeņa apstākļos. Līdz ar to mērķi, kurus mēs paši izvirzām, ir pārāk vērienīgi un reizēm pārāk neelastīgi. Tāpēc, iespējams, ar nedaudz mazāku vērienīgumu un nedaudz lielāku elastīgumu izaugsmes un nodarbinātības mērķi būs sasniedzami.

  Zita Gurmai (S&D). – Priekšsēdētāja kungs! Lai gan komisāre V. Reding apstiprināja un priekšsēdētājs J. M. Barroso savā šodienas vēstulē vēlreiz apstiprināja, ka ES Sieviešu harta nosaka Komisijai pienākumu veicināt un nodrošināt dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesības visās politikas jomās, es esmu vīlusies, ka tas nav īstenots praksē attiecībā uz stratēģiju „Eiropa 2020”. Vai mums nevajadzētu būt mērķtiecīgākiem nekā mēs bijām attiecībā uz Lisabonas stratēģiju? Tas, ka tiek ignorēti 52 % Eiropā pieejamo prasmju, zināšanu un darbaspēka, būtu nopietns zaudējums visās nozarēs un visos līmeņos.

Ja Eiropa grib izmantot visu savu potenciālu un izkļūt no krīzes, mums ir jānodrošina, ka sieviešu nodarbinātības līmenis tiek palielināts vismaz līdz 70 % — tas ir jāatspoguļo, izmantojot specifisku statistiku pa dzimumiem. Mums vajadzīgi arī konkrēti mērķi, lai mēs varētu novērtēt katras dalībvalsts devumu dzimumu līdztiesības jomā un papildus veikt uzlabojumus.

Kā to izdarīt? Mums ir jāsamazina vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības par 10 % visās dalībvalstīs. Mums ir jāpārvērtē sieviešu pārstāvība veselības aprūpes nozarē, palielinot algas un uzlabojot darba apstākļus, kā arī pakalpojumu pieejamību, jo šī nozare mūsu novecojošajai sabiedrībai kļūst aizvien svarīgāka.

Mums ir jāpalielina sieviešu skaits lēmumu pieņemšanas struktūrās, piemēram, vadošos amatos un valdēs, pamatojoties uz Norvēģijas modeli, kas paredz, ka valdes locekļu vidū ir 40 % sieviešu. Mums jāpaplašina sievietēm pieejamās iespējas pētniecībā un attīstībā un jauninājumos, un jāapmāca viņas darbam jaunās „zaļās darbavietās”.

Dalībvalstis nedrīkst nevērīgi izturēties pret Barselonas mērķu paplašināšanu, uzlabošanu un īstenošanu visās dalībvalstīs. Strādājot, lai panāktu gudru, „zaļu” un progresīvu sabiedrību, mums vajadzīga patiesa Eiropas Savienības un visu dalībvalstu apņēmība, iesaistot visus iedzīvotājus. Esmu pārliecināta ka mūsu komisārs L. Andor kungs gatavojas to darīt.

  Jan Olbrycht (PPE). – (PL) Diskusijās par stratēģiju „Eiropa 2020” ir jāņem vērā iepriekšējās stratēģijas pieredze. Mēs visi zinām, ka Lisabonas stratēģijas neveiksmes galvenokārt izraisīja tas, ka tā bija pamatota uz atsevišķu dalībvalstu atbildību atklātā koordinācijas metodē, bet panākumi cita starpā tika gūti, pateicoties „lisabonizācijai” jeb noteiktu Lisabonas mērķu iekļaušanai kohēzijas politikā.

Šajā saistībā mums ir jāuzdod jautājums, kādu pieeju izmantot attiecībā uz jauno stratēģiju. Pašlaik šķiet, ka ir absolūti izšķiroši vispirms skaidri parādīt, ka mēs nodarbojamies ar līgumu politikas jomām, kas nav politikas jomas, kuras izstrādātas stratēģijas mērķiem, bet kuras darbojas ilgākā laikposmā, piemēram, kohēzijas politika. Tas nozīmē, ka mums jāizmanto atsevišķas politikas jomas, lai īstenotu šo stratēģiju, bet stratēģija, kā rāda līdzšinējā pieredze, gūs panākumus tikai tad, ja atsevišķās politikas jomas būs savstarpēji integrētas. Visi pasākumi, kas nošķir atsevišķas politikas jomas, sašķeļ līdzekļus un sadala lomas, cietīs tādu pašu neveiksmi kā iepriekšējā stratēģija. Tāpēc mums jāapvieno, jāintegrē un jāizstrādā ar sinerģiju saistītas darbības.

  Liisa Jaakonsaari (S&D). – (FI) Priekšsēdētāja kungs! Dalībvalstu ekonomiku parādsaistības kopā ar novecojošo sabiedrību Eiropā ir īsta bumba ar laika degli. Piemēram, mēs zinām, ka nākamajos desmit gados divkāršosies tādu ar vecumu saistītu slimību izplatība kā Alcheimera slimība. Tas būs milzīgs slogs valstu ekonomikai. Taču mums nevajadzētu padarīt parādu par noslēpumu. Kā es atceros, N. Čaušesku laikā Rumānija bija valsts bez parāda, tāpat kā tagad Ziemeļkoreja. Pastāv arī „stratēģisks produktīvs parāds” — intelektuāls parāds, ja šis parāds ir ieguldīts iedzīvotājos. Šajā saistībā, piemēram, nabadzības izskaušana, kā arī jaunatnes bezdarba samazināšana ir ļoti ienesīgs ieguldījums sabiedrībā.

Pašlaik, kad dalībvalstis sāk samazināt savu budžeta deficītu, man ir pilnīgi pamatotas bažas par to, kurās jomās tiks veikti samazinājumi. Vai tā būs izglītība, gados vecāku cilvēku nodarbinātība, invalīdu nodarbinātība vai kas cits? Tas nebūs ne prātīgi, ne gudri. Tāpēc stratēģija „Eiropa 2020” ir ļoti svarīgs dokuments, un es esmu viena no tiem, kuri saka: „vairāk, nevis mazāk eiropeiskuma!” „Vairāk eiropeiskuma” nozīmē kaut ko līdzīgu zoba saknes kanāla ārstēšanai: dalībvalstīm būs pienākums izpildīt tos mērķus, kuri izvirzīti šajā Eiropas stratēģijā laikposmam līdz 2020. gadam.

  Angelika Niebler (PPE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisār, dāmas un kungi! Eiropas stratēģija laikposmam līdz 2020. gadam — godīgi sakot, man vispār nešķiet, ka tiktu apspriesta Eiropas stratēģija laikposmam līdz 2020. gadam. Pirms desmit gadiem mēs pieņēmām stratēģiju, Lisabonas stratēģiju. Tagad atskatoties uz šo pēdējo desmitgadi, sasniegtie rezultāti ir ierobežoti, ja drīkstu izteikties, izmantojot šo pieticīgo apzīmējumu.

Es domāju, ka mums šobrīd būtu jāpievērš uzmanība tam, kas patiešām ir svarīgi mūsu dalībvalstu iedzīvotājiem, nevis vēlreiz jāatkārto tā pati kļūda. Cilvēki vēlas zināt, vai mēs spēsim nodrošināt savas valūtas stabilitāti. Vai būs inflācija? Kāda mācība mums jāgūst no divu pēdējo gadu notikumiem, no finanšu un ekonomiskās krīzes un tagad arī no valūtas krīzes? Vai mēs patiešām sauksim pie atbildības tos finanšu tirgu dalībniekus, kuri ir veicinājuši šo krīzi?

Es vēlos noteikti aicināt Komisiju pirmkārt un galvenokārt veikt pasākumus, kas nodrošinātu finanšu tirgu ātru noregulēšanu un attīstību Eiropā, lai novērstu to, kā tas ir noticis pēdējos gados, ka nauda vienā dienā tiek piecas reizes sūtīta apkārt pa pasauli, un daudzi cilvēki no tā gūst peļņu, bet zaudējumi tiek nacionalizēti. Es vēlos lūgt Komisiju pieprasīt, lai dalībvalstis īsteno stingru budžeta disciplīnu un ievieš atbilstīgus noteikumus. Es vēlos lūgt arī iespējami drīzāk stiprināt Stabilitātes un izaugsmes paktu.

Šis ir virziens, kurā mums jākoncentrē savi centieni. Es mudinu Komisiju veikt vajadzīgos pasākumus, taču ne tādā veidā, kā līdz šim, darot to bez citu iesaistīšanas vai pilnīgi apspriežot šos pasākumus ar dalībvalstīm. Tā vietā Komisijai beidzot būtu nopietni jāuztver Parlaments kā līdztiesīgs likumdevējs līdzās visām 27 dalībvalstīm.

  Sylvana Rapti (S&D). – (EL) Es piekrītu iepriekšējai runātājai; ir jāpiemēro Stabilitātes un izaugsmes pakts. Taču pirms Stabilitātes un izaugsmes pakta ir jāpiemēro virkne citu lietu. Eiropas Savienības lēmumu pieņēmējiem ir vajadzīgi ātri refleksi, lai rīkotos, kad tas ir vajadzīgs, jo, ja A. Merkel kundze būtu laikus pieņēmusi lēmumu un ja Eiropas Savienība būtu veikusi tos pasākumus, kuri tai bija jāveic, mēs būtu ietaupījuši daudz naudas Eiropas iedzīvotājiem.

Lai Eiropas Savienība būtu ekonomiski stipra un lai to ņemtu vērā globālā mērogā, tai ir vajadzīgi ES iedzīvotāji. Iedzīvotājiem jābūt veselīgiem un izglītotiem, un viņiem jābūt nodrošinātiem ar darbavietām. Eiropas Savienībai tas ir jāpatur prātā, izstrādājot plānus laikposmam līdz 2020. gadam un plānojot vienoto tirgu. Vienotā tirgus uzmanības centrā ir jābūt iedzīvotājiem, un tam ir jābūt vienotam tirgum „ar cilvēcīgu seju”.

  Arturs Krišjānis Kariņš (PPE). – (LV) Paldies, priekšsēdētāj! Man mājās ir suns. Mans suns nesen paņēma desu no galda un noēda. Jautājums ir — kurš ir vainīgs pie tā, ka suns noēda desu? Vai suns ir vainīgs, ka viņš seko savai dabai? Vai drīzāk es esmu vainīgs pie tā, ka paēdis es nenovācu desu un nenoliku atpakaļ ledusskapī?

Pasaules finanšu tirgi, eiro vērtība ik dienas krīt. Kas pie tā ir vainīgs? Daudzi kolēģi saka, ka spekulanti ir vainīgi, tirgus ir vainīgs, ka uzbrūk eiro valūtai un pazemina tās vērtību. Es, kolēģi, piedāvāju domu, ka varbūt tirgus nav vainīgs, bet tirgus drīzāk norāda uz pamatvainu, uz pamatcēloni. Pamatcēlonis mūsu grūtībām šobrīd ir vienkāršs — Eiropas valstis ilgstoši dzīvo pāri saviem līdzekļiem, izdodot pulka vairāk naudas, nekā tās spēj pelnīt. Tirgi reaģē uz šo līdzīgi, kā mans suns reaģēja uz desas smaržu, ko es biju atstājis uz galda. Latvija pirms pusotra gada piedzīvoja līdzīgu krīzi, ko tagad piedzīvojam pārējā Eiropā, proti, finanšu tirgi uzbruka mūsu valūtai, nebija nekādas ticības. Mēs tā vietā, lai sūdzētos par šo situāciju, salabojām fundamentālos rādītājus, izlabojām, savācām savas publiskās finanses. Es uzskatu, ka stratēģijā „Eiropa 2020” — ja mēs gribam, ka tai ir nozīme, — mums kā pirmais un galvenais uzsvars ir jāliek tas, ka Eiropas valstīm ir jāsavalda savi publiskie izdevumi, lai ieņēmumi būtu samērīgi ar izdevumiem, kas atjauninātu uzticību, mazinātu krīzi un nomierinātu finanšu tirgus. Paldies!

  Georgios Stavrakakis (S&D). – Priekšsēdētāja kungs! Šodien cita starpā mēs apspriežam divus izcilus ziņojumus, kurus sagatavojuši Ricardo Cortés Lastra un Lambert van Nistelrooij. Abi ziņojumi skaidri parāda svarīgo kohēzijas politikas ieguldījumu konkurētspējas un nodarbinātības mērķu sasniegšanā un būtisko nozīmi, kāda jauninājumu un izaugsmes veicināšanā ir uz zināšanām balstītai ekonomikai.

Stratēģija „Eiropa 2020” vairākos punktos ir līdzīga Lisabonas stratēģijai, taču tā cenšas panākt uzlabojumus, pievēršot lielāku uzmanību un rūpīgāk nosakot mērķus. Taču ir viena joma — diezgan būtiska joma —, kas joprojām ir neskaidra, proti, izpildes mehānisms. Tas ir atstāts dalībvalstīm un savstarpējai novērtēšanai Komisijas uzraudzībā.

Man šķiet, ka mēs neesam mācījušies no gūtās pieredzes saistībā ar Lisabonas stratēģijas vājo izpildi. Es mudinu Komisiju nākt klajā ar tādiem priekšlikumiem, kuri stratēģijai „Eiropa 2020” nodrošinātu spēcīgāku izpildes mehānismu, lai nodrošinātu, ka visi tās mērķi tiek sasniegti darbos, nevis tikai vārdos.

  Georgios Papanikolaou (PPE). – (EL) Lisabonas stratēģijā bija izvirzīti lieli mērķi, taču Eiropai neizdevās tos īstenot. Mēs izstrādājam jaunu stratēģiju nākamajai desmitgadei, un tas notiek reāli ārkārtīgi sarežģītos un nelabvēlīgos apstākļos. Mēs visi piekrītam, ka uzsvars uz attīstības trīsstūri „izglītība, pētniecība, jauninājumi” un tā izvirzīšana par prioritāti ir vislabākais ieguldījums, lai mēs izkļūtu no krīzes, un tas mums ļauj optimistiski raudzīties uz Eiropas nākotni.

Svarīgi ir uzsvērt to, ka šīs stratēģijas īstenošanai ir nepieciešama solidaritāte, cieša sadarbība starp dalībvalstīm. Šajā saistībā, lai novērstu jebkādus pārpratumus, es vēlos skaidri pateikt, ka atbalsta mehānisms Grieķijai, neraugoties ne uz kādu kavēšanos, parāda šo solidaritāti, un jums nebūtu jāšaubās par to, ka mēs to atzīstam.

Grieķijas partijā „Jaunā demokrātija”, mūsu centriski labējā partijā, mēs skaidri pateicām, ka mēs ar cieņu izturamies pret to, ka pārējās Eiropas valstis dod savu naudu atbalsta mehānismam. Taču līdztekus nepieciešamajiem upuriem, kas ir taisnīgi jāsadala — un šajā jautājumā mēs uz noteiktiem pasākumiem raudzījāmies kritiski —, līdztekus tiem izdevumu samazinājumiem, kas ir vajadzīgi, lai samazinātu parādu un samazinātu deficītu, ir vajadzīgas arī tādas izaugsmes iniciatīvas, kas ļaus valstīm izkļūt no lejupslīdes. Šādas iniciatīvas mēs pagaidām neesam redzējuši. Šis ir vienīgais veids, kā mēs arī Grieķijā spēsim īstenot vērienīgos 2020. gada stratēģijas mērķus, un tas ir vienīgais veids, kā mēs, pārcietuši krīzi, kļūsim stiprāki.

(Runātājs piekrita NOTEIKTAJĀ KĀRTĪBĀ atbildēt uz jautājumu, kas tika uzdots, paceļot zilo kartīti saskaņā ar Reglamenta 149. panta 8. punktu)

  Derek Vaughan (S&D). – Priekšsēdētāja kungs! Es personīgi esmu redzējis, cik svarīga nozīme kohēzijas politikai ir Velsā, un tāpēc es atzinīgi vērtēju Lastra kunga ziņojumu par kohēzijas politiku un stratēģiju „Eiropa 2020”. Velsā ir daudz projektu, no kuriem labumu gūst privātpersonas un kopienas. Tāpēc man nav nekādu šaubu, ka struktūrfondi var palīdzēt sasniegt 2020. gadam izvirzītos mērķus. Taču es gribētu izteikt dažus apsvērumus.

Stratēģijai „Eiropa 2020”, Piektajam kohēzijas politikas progresa ziņojumam un budžetam ir jābūt savstarpēji saskaņotiem. Turpmāk būtu pienācīgi jāfinansē struktūrfondi, struktūrfondus nevajadzētu nacionalizēt, un pārejas statuss būtu jāpiešķir tiem reģioniem, kuriem nepiemēro konverģences statusu.

Ja mēs varam to visu panākt, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka kohēzijas politika var mums palīdzēt sasniegt 2020. gada mērķus. Tas arī nodrošinātu, ka ES stratēģija „Eiropa 2020” ir atbilstīga iedzīvotāju un pilsoņu interesēm visā Eiropā.

  Sylvana Rapti (S&D). – (EL) Pēc tam, kad mans tuvais kolēģis, Grieķijas deputāts Papanikolaou kungs no Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) grupas, ir paudis savu nostāju, es gribētu izmantot šo iespēju, lai sniegtu šādu paskaidrojumu, kurš, manuprāt, šajā krīzes laikā ir ārkārtīgi svarīgs, jo īpaši attiecībā uz Grieķiju: Grieķija neņem naudu no citām valstīm. Eiropas Savienības dalībvalstis aizņemas ar zemākiem procentiem un aizdod; dod naudu šim mehānismam un ar tā starpniecību Grieķijai aizdod naudu ar lielākiem procentiem. Mēs neņemam naudu no citām valstīm.

  Georgios Papanikolaou (PPE). – (EL) Jums ir pilnīga taisnība, Rapti kundze. Protams, Grieķijas vajadzība pēc aizņēmuma būtu mazāka un Grieķija vieglāk spētu nopelnīt naudu tirgos, ja nebūtu bijis šādas, nu jau sešus mēnešus ilgas pašreizējās Grieķijas valdības vilcināšanās.

  Thomas Ulmer (PPE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisār, dāmas un kungi! Niebler kundze jau runāja par daudziem jautājumiem, kas ļoti satrauc arī mani. Es esmu ļoti nobažījies par mūsu kopīgo nākotni Eiropas Savienībā. Es nevaru uzreiz pievērsties darba kārtībai, nepieminot šo krīzi.

Viens no mūsu galvenajiem mērķiem — eiro un tā augstā monetārā stabilitāte — ir pakļauts pilnīga sabrukuma riskam. Bez drošas monetārās vērtības nav iespējama labklājība un darbavietas. Mēs runājam par stratēģiju „Eiropa 2020”, bet mēs nezinām pat to, kā Eiropa izskatīsies 2011. gadā. Mēs apspriežam gaļu, kas „salīmēta”, izmantojot trombīnu, un mēs apspriežam transportlīdzekļa vadīšanas laiku pašnodarbinātiem autovadītājiem, it kā Eiropas Savienības galvenās problēmas varētu atrisināties pašas no sevis.

Mums jāraida spēcīgi un ātri signāli par deficītu regulēšanu, organizēšanu un uzlabošanu gan valstu budžetos, gan banku nozarē. Ļaujiet man minēt pāris piemēru: mums ir vajadzīgas skaidras definīcijas un bargi sodi budžeta deficīta pārkāpējiem, piemēram, finansējuma atņemšana. Mums ir vajadzīgi skaidri noteikumi bankām, tādi kā kredītsaistību neizpildes mijmaiņas līgumu aizliegums vai prasības tos apdrošināt un ieķīlāt pret atbilstošo nominālvērtību. Ļaujiet man arī minēto papildināt ar teicienu, kas pieder slavenam Vācijas mēram, kurš daudzus gadus ir bijis Vācijas pilsētu asociācijas priekšsēdētājs: „Tas, kurš netērē naudu, kas viņam nepieder, ir slikts krājējs!”

  Kerstin Westphal (S&D). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Es gribētu atgriezties pie Cortés Lastra kunga ziņojuma, kuru es uzskatu par ļoti labu ziņojumu. Kohēzijas politika patiešām ir vislabākais instruments, lai mobilizētu ieguldījumus izaugsmē un nodarbinātībā. Taču es gribu vēlreiz uzsvērt to, cik svarīgi šajā saistībā ir ciemati un pilsētas, jo tām būs galvenā nozīme stratēģijā „Eiropa 2020” izvirzīto mērķu sasniegšanā.

No katriem pieciem Eiropas iedzīvotājiem četri dzīvo pilsētu teritorijās. Ciemati un pilsētas ir Eiropas ekonomiskās izaugsmes virzītājspēks. Tomēr tajā pašā laikā ciemati un pilsētas jo īpaši asi izjūt daudzas problēmas. Galvenie vārdi šajā gadījumā ir, piemēram, sociālā integrācija, vide un transports, taču arī demogrāfiskās izmaiņas. Tāpēc ciematiem un pilsētām ir īpaša nozīme, ja mēs runājam par iedzīvotāju dzīves apstākļu reālu uzlabošanu.

Turklāt Eiropas pilsētas un ciemati galvenie dalībnieki jauninājumu, pētniecības un izglītības jomās, un tāpēc tiem ir būtiska nozīme Lisabonas stratēģijas un stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošanā. Tas viss būtu jāņem vērā, īstenojot šīs stratēģijas, kā arī, izstrādājot turpmāko kohēzijas politikas virzienu.

  Raffaele Baldassarre (PPE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Pēdējie divi gadi ir atstājuši bezcerībā miljoniem bezdarbnieku, radījuši valstīm papildu parādus, kuri saglabāsies vēl gadiem ilgi, atjaunojuši spiedienu uz mūsu sociālo kohēziju un radījuši tajā jaunas plaisas.

Mums ir jāreaģē ātri un precīzi, un, lai izvairītos no tiem kļūdainajiem lēmumiem, kas tika pieņemti saistībā ar Lisabonas stratēģiju, stratēģijai „Eiropa 2020” jābūt ārkārtīgi reālistiskai un līdzsvarotai attiecībā uz tajā izvirzītajiem mērķiem. Komisār, es uzskatu, ka trīs no šiem mērķiem ir prioritātes. Pirmais noteikti ir stabila valūta un stabili valstu budžeti, taču to nedrīkst nošķirt no attīstības un ekonomiskas izaugsmes. Mums jāiegulda pētniecībā un jauninājumos, lai vēl vairāk palielinātu mūsu rūpniecības konkurētspēju un lai mūsu produkti atbilstu visaugstākajai kvalitātei. Mums ir jāatbalsta MVU un tādas jaunas rūpniecības nozares kā IT un ilgtspējīgas enerģijas ražošana, un, protams, sava infrastruktūra. Jā, paaugstināsim vispārējo izglītības līmeni, bet, pats galvenais, mums ir jāpieskaņo apmācība darba tirgus un ražošanas vajadzībām. Tas ir paradokss, ka uzņēmumi joprojām pieprasa tādu specializāciju, kādu tirgus nespēj piedāvāt. Ir skaidrs, ka visiem mērķiem vajadzētu būt saistītiem ar valstu kontekstu, taču tas jāiekļauj plašākā Eiropas stratēģijas sistēmā.

Nobeigumā es gribu pateikt, ka Grieķijas krīze un ekonomiskā un nodarbinātības krīze visā Eiropā ir apliecinājums tam, ka, lai aizsargātu sociālo kohēziju, attīstību un stabilus valstu budžetus, ir vajadzīga stingra un vienota ekonomikas pārvaldība Eiropas līmenī, kas ļautu Eiropas iestādēm, tostarp Parlamentam, veikt efektīvas un profilaktiskas darbības.

  Damien Abad (PPE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Mēs visi esam vienojušies par galvenajiem stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem un tagad, ja reiz mēs esam vienojušies par tās mērķiem, mums būtu jānodrošina līdzekļi šo mērķu īstenošanai. Šie līdzekļi ietver, piemēram, ES ekonomikas pārvaldības izveidi.

Lai šie skaistie vārdi un galvenie mērķi kļūtu par realitāti un lai mēs šoreiz novērstu to, ko es sauktu par sava veida kolektīvu vilšanos Lisabonas stratēģijā, ir būtiski, ka mēs nodrošinām resursus, kas vajadzīgi darbības veikšanai. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc es pilnīgi atbalstu Komisijas priekšlikumu, lai ES iepriekš pārbaudītu valstu budžetus, taču ar nosacījumu, ka valstu parlamenti un Eiropas Parlaments ir iesaistīti šajos pārbaudes pasākumos.

Taču es gribētu sīkāk pievērsties krīzei un jauniešiem. Es uzskatu, ka jaunieši ir galvenie šīs krīzes upuri, un mums ir jāizmanto mums sniegtā iespēja, lai stratēģijā „Eiropa 2020” vislielāko uzsvaru atkal liktu uz jauniešiem.

Pirmkārt, stratēģijai „Eiropa 2020” ir jābūt integrējošai stratēģijai. Mobilitātei, kas ir brīvas pārvietošanās Eiropas Savienībā jēdziena konkrēta izpausme, ir jākļūst par reālu iespēju visiem jauniešiem, ne tikai studentiem. Tāpēc es ceru, ka Komisija atbalstīs manu priekšlikumu paplašināt Eiropas mobilitātes programmas attiecībā uz jauniem mācekļiem.

Turklāt es uzskatu, ka šai stratēģijai ir jāveicina arī jauniešu prasmju uzlabošana, lai izskaustu bezdarba lāstu jauniešu vidū, jo mēs visi zinām, ka viena no galvenajām problēmām, ar kuru sastopas jaunieši, ir pāreja no mācību vides uz pirmo darbavietu. Veids, kā panākt progresu šajā jomā, ir palielināt viņu prasmes, piemēram, efektīvāk novirzot ES līdzekļus jauniešiem paredzētiem politikas virzieniem.

Visbeidzot, visiem Eiropas jauniešiem ir jādod mobilitātes iespējas, un viņiem ir jāuzlabo savas prasmes, jo vairāk par visu pārējo mums ir vajadzīga novatoriska jaunā paaudze. Jaunieši ir tie, kuri šodien radīs rītdienas izaugsmi un jauninājumus. Tāpēc es negribu, lai jauniešus atstātu ārpus stratēģijas „Eiropa 2020” darbības jomas.

  Rosa Estaràs Ferragut (PPE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs! 2000. gadā mēs apstiprinājām Lisabonas programmu ar tās ļoti vērienīgajiem mērķiem. Daži no šiem mērķiem ir sasniegti, bet daudzi nav izpildīti. Nav šaubu, ka Lisabonas stratēģijas īstenošanu veicināja reģionālie fondi.

Pēc desmit gadiem mūs ir satricinājusi vissmagākā ekonomiskākā krīze, kādu mēs spējam atcerēties. Manuprāt, šī krīze mums ir ļāvusi jaunajā stratēģijā „Eiropa 2020” noteikt, kur mēs esam rīkojušies nepareizi, kā arī ļāvusi ieviest uzlabojumus, lai panāktu labākus rezultātus.

Pirmkārt, mēs esam sapratuši, cik būtiska ir koordinācija starp visiem pārvaldības līmeņiem, kā tas ir skaidri norādīts Cortés Lastra kunga ziņojumā. Mēs esam sapratuši arī to, ka mūsu ierosināto mērķu īstenošanā būtisks ir reģionālo fondu ieguldījums.

Mēs uzskatām, ka ir absolūti nepieciešami apvienot konkrētas darbības visos līmeņos — Eiropas Savienības, valstu, reģionālo un vietējo iestāžu līmenī. Ja mēs sadarbosimies, mēs būsim daudz spēcīgāki. Svarīgi ir stratēģijā „Eiropa 2020” iekļaut arī kohēzijas politiku, kas ietver ekonomiskos, sociālos un teritoriālos aspektus.

Šajā saistībā es vēlos izteikt arī kādu novērojumu par kohēzijas politikas jautājumu, proti, to, ka birokrātiskajām procedūrām jābūt daudz elastīgākām un efektīvākām. Turklāt tas būs jāņem vērā arī invaliditātes jomā.

Visbeidzot, es gribētu uzsvērt svarīgo nozīmi, kāda būs Eiropas reģioniem, pilsētām un ciematiem, un jo īpaši uzsvērt to, ka jāpievērš lielāka uzmanība tādām teritorijām ar īpašām vajadzībām kā kalnu apgabali, piekrastes zonas un salas.

Īsi sakot, ja mēs gribam gūt panākumus, ir nepieciešams, lai mēs varētu rēķināties ar Eiropas reģioniem, pilsētām un ciematiem, un ar pārveidoto kohēzijas politiku atbilstīgi jaunajai situācijai.

  Petru Constantin Luhan (PPE). – (RO) 2020. gada Eiropai ir jābūt savu iedzīvotāju Eiropai un jāatbilst viņu vajadzībām. Es uzskatu, ka jaunās stratēģijas pamatā jābūt šādai pieejai. Ir svarīgi, lai jaunajā Eiropas sistēmā mēs turpinātu tādu darbības virzienu, kas veicina attīstību un jau izvirzīto mērķu izpildi. Lai panāktu pozitīvu ietekmi, ir jāuzrauga šā procesa reālie rezultāti. Ar to es jo īpaši domāju ieguldījumus visu veidu infrastruktūrās, kas ļautu mums kļūt daudz konkurētspējīgākiem no ekonomikas perspektīvas.

Mums jāturpina ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas politikas īstenošana, lai samazinātu atšķirības starp reģioniem un izveidotu platformu līdzsvarotai ekonomiskajai attīstībai, ko nosaka arī Lisabonas līgums.

2020. gada Eiropai ir jābūt globālas rīcības Eiropai; to varēs panākt, ja Eiropas Savienībā būs kopējs attīstības līmenis, kas palielinās vietējo un reģionālo dalībnieku spēju reaģēt uz globālajām problēmām.

2020. gada Eiropa ir Eiropa, kurā reģioni attīstās saskaņā ar savu specifisko potenciālu un izmanto pētniecības, attīstības un jauninājumu reģionālo aspektu, lai veicinātu ekonomisko attīstību un palielinātu nodarbinātības līmeni.

  Richard Seeber (PPE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Runājot par stratēģiju „Eiropa 2020”, mēs pirmkārt un galvenokārt runājam par sava kontinenta nākotni: kurp mēs gribam virzīties? Kādu dzīvi mūsu iedzīvotāji varēs šeit dzīvot?

Manuprāt, pirmais mūsu uzdevums ir reālās situācijas analīze, lai mēs varētu atrast īstos instrumentus šo mērķu sasniegšanai. Svarīgi ir arī nošķirt cēloni no sekām. Kādi patiesībā ir galvenie jautājumi, ar kuriem pašlaik saskaramies? Es uzskatu, ka viens no tiem noteikti ir Eiropas sabiedrības novecošanās. Līdz šim mums diemžēl nav izdevies padarīt Eiropu pat tik pievilcīgu, lai cilvēki šeit veidotu ģimenes un laistu pasaulē bērnus. Tas nozīmē, ka nākotnē mēs izjutīsim ievērojamu spiedienu uz valstu budžetiem, jo pastāv risks, ka nepietiks finansējuma mūsu pensiju sistēmām.

Otrkārt, jau šobrīd ir lieli valstu budžetu deficīti. Saskaņā ar J. M. Keynes klasisko teoriju mēs šajā krīzē esam iztērējuši daudz naudas. Tagad pienācis laiks taupīt. Taču tas, protams, nozīmē arī to, ka būs spiediens uz mūsu valūtu. Mēs redzam šādas pazīmes pašreizējā Grieķijas krīzē, un patlaban mēs visi piedzīvojam to, ka mums reāli nav izdevies padarīt savu ekonomiku pietiekami konkurētspējīgu, lai sasniegtu tādu ekonomisko izaugsmi, kas ļautu mums risināt valstu lielo budžeta deficītu problēmu.

Mums Eiropā ir noteikumi, kas regulē šīs jomas, piemēram, Stabilitātes un izaugsmes pakts, taču neviens diemžēl tos neievēro. Tā ir viena no galvenajām problēmām. Mēs izstrādājam jaunus noteikumus, taču es domāju, ka dažkārt daudz labāk būtu piemērot esošos noteikumus tā, lai tie patiešām pilnīgi sasniegtu iecerēto rezultātu. Tāpēc es jo īpaši mudinu Komisiju radīt tādu stingrības klimatu, kas ļautu mums sasniegt šos apstiprinātos mērķus.

  Sabine Verheyen (PPE). - (DE) Priekšsēdētāja kungs, komisār, dāmas un kungi! Es vēlos pievērsties tam, ko jau sacīja Seeber kungs. Ja mēs patiešām gribam veiksmīgi īstenot stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus, mums vispirms ir jāparūpējas par pašreizējo uzdevumu izpildi.

Mums ir vajadzīgs stingrs finanšu tirgu regulējums — tāds regulējums, kurš patiešām spēs labāk uzraudzīt un regulēt turpmāko uzvedību šajās jomās. Taču mums ir jāievieš kārtība arī pašiem savās mājās, un tas nozīmē, ka jānodrošina labāka kontrole attiecībā uz to, cik efektīvi tiek izlietoti atbilstīgo struktūrfondu līdzekļi un kā mums būtu jāatbalsta turpmākā attīstība. Mums arī vairāk savās struktūrās un plānošanā ir jāiesaista vietējās un reģionālās iestādes, jo galu galā šīm iestādēm ir jāizpilda uzdevumi uz vietas, kā arī mums jānoskaidro, kuri uzdevumi ir jāizpilda, lai mēs sasniegtu tos mērķus, kurus mēs pamatoti sev esam izvirzījuši. Taču, manuprāt, nav īpaši saprātīgi izvirzīt mērķus, ja iedarbīgi un konsekventi netiek risināta esošā situācija, netiek izpildīti vajadzīgie uzdevumi un netiek veikta analīze attiecībā uz to, kas ir jādara tieši tagad.

Kā pirmīt sacīja Ulmer kungs, mēs esam pārgājuši pie darba kārtības un apspriežam Parlamenta ikdienas darbus, pārtikas drošību un tā tālāk, patiesībā neapzinoties, kādi prioritārie jautājumi mums ir jāatrisina. Tam ir jābūt mūsu pirmajam solim. Mums vispirms ir jāpievērš uzmanība tam, lai panāktu kontroli pār mūsu finanšu situāciju un nodrošinātu, ka ikviens ievēro šos noteikumus. Mums arī jānodrošina, lai Parlaments un jo īpaši Komisija turpmāk daudz stingrāk piemēro līdz šim pieejamos kontroles mehānismus, un mums jābūt lielākai ietekmei tajā, kas notiek dažās dalībvalstīs.

  Seán Kelly (PPE). – (GA) Priekšsēdētāja kungs! Es lepojos ar to, ka man ir sakāmi daži vārdi saistībā ar šīm debatēm par stratēģiju „Eiropa 2020”, un es gribētu runāt par šādiem jautājumiem.

Man jāsaka, ka es izjūtu vilšanos un reizēm nomāktību, klausoties, kā kolēģi šeit Strasbūrā un Briselē cits pēc cita runā par neveiksmi, ko cietusi Lisabonas stratēģija. Tā nebūt nebija neveiksme, un gadījumā, ja tā būtu bijusi neveiksme, es nedomāju, ka 67 % Īrijas iedzīvotāju pagājušā gada oktobrī būtu balsojuši par Lisabonas līgumu. Kā norādīja komisārs, ir bijis daudz visiem skaidri redzamu labumu, jo īpaši reģionālā līmenī. Taču ir virkne jomu, kas man rada bažas.

Pirmkārt, kā šajā stratēģijā iekļaujas rotējošā sešu mēnešu prezidentūra? Kā es redzu, katra valsts, kas pārņem prezidentūru, attiecīgajiem sešiem mēnešiem nosaka savas prioritātes, nevis iekļaujas vispārējos mērķos, kuri katru gadu tiek izvirzīti nākamajiem 10 gadiem. Es uzskatu, ka šis ir ļoti svarīgs jautājums; neviena futbola komanda ik pēc sešiem nemaina savu vadītāju, lai tas noteiktu atšķirīgu prioritāšu kopumu, ko īsā laikposmā nevar sasniegt.

Otrkārt, es atzinīgi vērtēju tos instrumentus, kuri ir ieviesti, lai liktu dalībvalstīm izpildīt savus pienākumus un samaksāt, ja tās šos pienākumus nav izpildījušas. „Paklusām, paklusām” pieeja vairs nederēs. Ja jūs esat komandas dalībnieks un jūs spēlējat slikti, jūs padzen no komandas vai liek spēlēt labāk. Mums ir jāspēlē labāk!

Visbeidzot, es gribu pateikt, ka es atzinīgi vērtēju arī ierosinājumu piešķirt pilnvaras reģioniem un pilsētām kā daļai no šā procesa.

  Sophie Auconie (PPE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, komisār, dāmas un kungi! Pēc ekonomikas un finanšu ministru prasības Eiropas Savienība 9. maijā deva stingru atbildi finanšu tirgiem. Lai gan Eiropas Parlamentam tiek piemērotas ilgākas parlamentāras procedūras, tam nedrīkst pārmest bezdarbību.

Manuprāt, Parlamentam un mums, deputātiem, ir jāveic trīs būtiski uzdevumi. Pirmkārt, mums ir jāvelta visi savi centieni, lai atbalstītu valdības un Komisiju tajās iniciatīvās, kuras tās nesen sākušas īstenot. Otrkārt, mums nekavējoties jāķeras pie darba, lai atrastu risinājumus, kas vidējā termiņā un ilgtermiņā ļaus mums izkļūt no krīzes un sekmēs tāda izaugsmes modeļa izveidi, kas būtu patiesi dinamisks un atbalstītu reālo ekonomiku. Tas ir kopējais stratēģijas „Eiropa 2020” un to prioritāro mērķu, kurus mēs noteiksim ES struktūrfondiem 2014.–2020. gadam, uzdevums.

Bowles kundze, es gribētu jums pateikt šo: ja arī Lisabonas stratēģija zināmā mērā ir neveiksme, tad tas ir tādēļ, ka tā tika izstrādāta pirms vairākiem gadiem, kad ekonomiskā situācija atšķīrās no šodienas situācijas. Tāpēc tie, kuri nosoda šo stratēģiju, to dara tādēļ, ka tā ir neelastīga un neatbilstīgai pašreizējai situācijai. Tā ir stratēģiju problēma. Tādēļ stratēģija „Eiropa 2020” būs vēl jo stiprāka, ja izdosies to pielāgot dominējošajiem apstākļiem.

Visbeidzot, — un šis, manuprāt, ir vissvarīgākais jautājums — mums ir jāizskaidro vietējā līmenī to, kas notiek ES līmenī, un jāiegūst sabiedrības piekrišana. Pirmdien, 10. maijā, Eiropas iedzīvotāji modās jaunai Eiropai. Viņi neizraisīja šo metamorfozi. Šajā posmā neviens nevar novērtēt tās ilgtermiņa sekas. Šī metamorfoze nenesīs augļus, ja tā nesakņosies demokrātijā. Mēs bijām vienoti dažādībā; tagad mums jābūt vienotiem kopīgā nelaimē!

(Aplausi)

  Antonio Cancian (PPE). – (IT) Priekšsēdētāja kungs, komisār, dāmas un kungi! Es šodien diezgan daudz esmu klausījies, un tas bija visnotaļ lietderīgi, taču man arī jāpievērš jūsu uzmanība jautājumam, kuru es uzskatu par svarīgu. Manuprāt, mēs negūsim panākumus, iekļaujot visu šo stratēģiju tā tirgus kontekstā, kurš pašlaik ir sabrucis, kurā notiek nepārtrauktas spekulācijas un kurā valda dziļa krīze. Apspriežot stratēģiju „Eiropa 2020”, mums jāpatur prātā šī situācija.

Es šo diskusiju sadalītu divās daļās: pirmkārt, tirgum ir jākalpo reālajai ekonomikai, nevis otrādi; otrkārt, es uzskatu, ka Eiropai ir jābūt šīs ekonomikas lokomotīvei. Kas attiecas uz pirmo daļu, tā ir plaši apspriesta, un šis ir pats pēdējais brīdis, lai mēs izveidotu aizsarglīdzekli pret šo tirgu, tādējādi nebūdami vispār ne no viena atkarīgi, bet svarīga ir šī lokomotīve, un lai lokomotīve vilktu, mums vajadzīgi arī līdzekļi.

Saņemsim drosmi mainīt šo budžetu, saņemsim drosmi uzņemties atbildību par nozīmīga fonda izveidi, kurš kalpotu kā finansiāls aizsarglīdzeklis, bet jo īpaši par tāda fonda izveidi, kas spētu nodrošināt TEN-T, TEN-E un E-TEN tīklu darbību. Mums ir jāiedarbina šī lokomotīve, un, lai tā vilktu reālo ekonomiku, mums ar valsts un privātās partnerības mehānisma palīdzību ir jāiesaista arī privātais sektors. Tas ir uzdevums, komisār, pie kura mums jāķeras nekavējoties, jo krīze nav beigusies, krīze ir ar mums, un šis spēcīgais grūdiens mums ir jāizdara tieši tagad.

  Diogo Feio (PPE). – (PT) Priekšsēdētāja kungs! Dabiski, ka debates par stratēģiju „Eiropa 2020” noved pie valstu dažādo politikas virzienu labākas koordinācijas pieņemšanas, domas „vairāk eiropeiskuma” un strukturālo reformu ceļa pieņemšanas, lai sasniegtu mūsu ekonomikas izaugsmi. Taču, lai piedzīvotu 2020. gadu, mums būs jāpārcieš 2010. gads, un, runājot par šo tematu, es gribu lūgt pievērst uzmanību tam līdzsvaram, kādam jābūt starp budžeta konsolidēšanas politiku un nepieciešamību izvairīties no atkārtotas lejupslīdes.

Es esmu Portugāles pilsonis, un tieši šajā laikā tiek iesniegts priekšlikums palielināt nodokļus. Būtībā ceļš, kas dalībvalstīm būtu jāizvēlas, ir valsts izdevumu nopietna samazināšana: konkurētspējīgu nodokļu sistēmu izveide un strukturālo reformu īstenošana, lai mēs spētu panākt vajadzīgo izaugsmi.

Tāpat kā mēs domājam ilgtermiņā un vidējā termiņā, mums ir jādomā arī par īstermiņa aspektu un tieši tagad mums jāsāk veicināt izdomas bagātu uzņēmumu pastāvēšana. Mums ir jādod ieguldījums universitātēs un pētniecībā un attīstībā, un tagad tas kļūst acīmredzami skaidrs. Lai mēs piedzīvotu 2020. gadu, mums visiem kopā būs jāpārcieš 2010. gads.

Un nu pietiks par šīm bažām. Ir skaidrs, ka mums ir Stabilitātes pakts, taču tas ir arī izaugsmes pakts, un tuvākajā nākotnē galvenais vārds mūsu ekonomikā ir „izaugsme”.

  Veronica Lope Fontagné (PPE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, komisār! Ja mēs patiešām gribam izveidot konkurētspējīgu ekonomikas telpu, kas būtu ekonomiski, sociāli un teritoriāli vienota, tad jaunajai stratēģijai „Eiropa 2020” ir jānodrošina, lai Eiropas Savienība spētu izlabot tos trūkumus, kuri tika konstatēti Lisabonas stratēģijā.

Par spīti tam, ka šobrīd jau novecojušās Lisabonas stratēģijas prasības joprojām ir spēkā, es gribētu norādīt, ka viens no iemesliem, kādēļ šī stratēģija zaudēja spēku, bija tās ļoti sarežģītā struktūra, jo īpaši skaidrības trūkums, nosakot Eiropas Savienības un citu valdības līmeņu atbildību un uzdevumus, sevišķi attiecībā uz reģionālā un vietējā līmeņa iestādēm.

Ja mēs gribam, lai stratēģija „Eiropa 2020” dod rezultātus vidējā termiņā, politikas jomu izstrādē un īstenošanā ir jāiekļauj reģioni un vietējās iestādes.

Mūsu reģioni un pilsētas ir galvenie dalībnieki lielas daļas ES publisko ieguldījumu saistībā ar izaugsmi un nodarbinātību attīstībā un īstenošanā.

Tādā veidā reģionālās politikas līdzekļu piešķiršana kļūst par svarīgu faktoru mūsu noteikto Eiropas mērķu izpildē. Es gribētu norādīt, ka tie līdzekļi, kas ieguldīti laikā no 2000. līdz 2006. gadam, izmantojot Eiropas Reģionālās attīstības fondu, ir devuši iespēju Eiropas Savienībā radīt 1 400 000 darbavietu, kā arī izbūvēt autoceļus vairāk nekā 2000 km garumā.

Nobeigumā es vēlos vēlreiz norādīt uz Eiropas reģionālās politikas nozīmi tādu stratēģisko mērķu kā izaugsme un nodarbinātība sasniegšanā. Ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija ir līgumos garantēts pamatmērķis.

  Joachim Zeller (PPE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Es vēlos nodot īpašu sveicienu tiem Parlamenta apmeklētājiem, kuri ir sekojuši šīm debatēm par vienu no galvenajiem Eiropas Savienības jautājumiem nākamajos desmit gados ar lielāku uzmanību un lielākā skaitā, nekā daudzi no mūsu deputātiem.

Šīs debates notiek par daudz tehnokrātiski. Es esmu uzaudzis valstī, kuras sabiedrība bija organizēta saskaņā ar daudzgadu plāniem. Šī valsts, Vācijas Demokrātiskā Republika, vairs nepastāv. Tāpēc manī joprojām ir saglabājusies zināma skepse pret programmām, kurās vienkopus ir samudžinātas stratēģijas, vēlamie mērķi un plānotie ekonomikas rādītāji, kuras ir paredzētas ilgam laika periodam un kuru īstenošana tiek nodota citām programmām. Vienalga, kādus lēmumus mēs Eiropas Savienībā pieņemsim saistībā ar stratēģiju „Eiropa 2020”, to īstenošana būs jāuzņemas dalībvalstīm, valstu valdībām un parlamentiem, un reģionālajām un vietējām iestādēm. Satraukums par šādām procedūrām nepārprotami ir acīmredzams.

Hierarhiski organizēta Eiropa nespēj darboties. Apvienotā Eiropa varēs darboties tikai tad, ja mēs turpināsim to veidot kopīgi ar valstu un reģionālajām iestādēm un kopīgi ar iedzīvotājiem. Komisija pārāk ātri ir atteikusies no Lisabonas stratēģijas, neveicot vispusīgu analīzi attiecībā uz to, kāpēc šīs stratēģijas mērķi nav izpildīti. Tāpēc, visticamāk, nav sagadīšanās, ka šodien Parlamentā šie ziņojumi un jautājumi tika apkopoti ar virsrakstu „ES stratēģija laikposmam līdz 2020. gadam”, kaut arī katrs no tiem ir pelnījis atsevišķas debates. Tajos ir ietverti vismaz divi jautājumi, kuros Eiropas politika līdz šim ir bijusi veiksmīga: iekšējā tirgus izveide un kohēzijas un strukturālā politika. Taču stratēģijā „Eiropa 2020” ir norādīts, ka tās mērķu sasniegšanā kohēzijas politikai būs tikai atbalstoša loma. Pašlaik tā ir pretruna. Mums Eiropas Savienībā vairs nevajag plānoto ekonomiku; citi jau ir cietuši neveiksmi šajā frontē.

Taču, pirms mēs konfrontējam dalībvalstis ar plānoto ekonomikas rādītāju sarakstu, attiecībā uz kuriem pašlaik nevienam nav zināms, kā ir paredzēts tos īstenot, un paturot prātā nenoteiktību un satricinājumu ekonomikas un finanšu tirgos patlaban un pēdējos piecos gados, kā arī to ietekmi uz darbavietām un sociālo situāciju dalībvalstīs, mums ir vajadzīgas padziļinātas debates par to, kurās jomās Eiropas Savienība ir guvusi panākumus, kurās jomās mēs varam sasniegt kopīgus mērķus, piemēram, paktu ar ES reģioniem, un kā mēs varam nostiprināt kopīgumu, nepārkāpjot subsidiaritātes principu.

Ja tas būtu izdarīts, šo debašu rezultāts varētu būt un būtu vispārēja stratēģija. Taču šīs debates — kā parāda šodienas piemērs — ir tikai sākušās, un mums Eiropas Savienībā ir jābūt tiem, kuri tās vada.

SĒDI VADA: D. WALLIS
Priekšsēdētāja vietniece

  Csaba Sógor (PPE). – (HU) Komisār! Es uzskatu, ka visu Eiropas attīstības plānu vai stratēģiju vadošajam principam ir jābūt tādas Eiropas izveidei, kura darbojas kā patiesi vienots reģions, kalpojot Eiropas iedzīvotājiem. Mēs esam daudz pateikuši par stratēģijas „Eiropa 2020” ekonomisko un sociālo dimensiju. Taču šodienas Eiropas Savienība ir kas daudz vairāk. ES ir ne tikai interešu kopiena, bet arī vērtību kopiena; tās ekonomiskā spēka un politiskās ietekmes pamatā ir vērtības. Ja mēs patiesi vēlamies līdz šīs desmitgades beigām izveidot veiksmīgāku un konkurētspējīgāku Eiropu, tad mums nopietni ir jāpievērš uzmanība tam, lai nodrošinātu, ka mūsu kopējās vērtības tiek pienācīgi ievērotas, stiprinātas un īstenotas. Mums jāpievērš uzmanība arī lielākai dalībvalstu izglītības politiku saskaņošanai, reģionālo nevienlīdzību mazināšanai un paplašināšanās procesa turpināšanai, kā arī pamattiesību un minoritāšu aizsardzībai, un tie ir tikai daži politikas virzieni, uz kuriem ir pamatotas Eiropas vērtības. Ekonomiskā izaugsme un iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošana nav iedomājama bez šādiem uz vērtībām balstītiem politikas virzieniem.

  Frédéric Daerden (S&D). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, komisār! Stratēģija „Eiropa 2020” ir vispusīga un ietver daudzus jautājumus, kas bija redzams arī šīs pēcpusdienas debatēs. Es tikai gribētu uzsvērt divus konkrētus aspektus.

Pirmkārt, kas attiecas uz šīs stratēģijas sociālo dimensiju, es pilnīgi atbalstu Berès kundzi, kura uzdeva jautājumus Komisijai, jo īpaši par kvantitatīvu nabadzības samazināšanas mērķu noteikšanu šajā stratēģijā, kas, manuprāt, ir obligāts priekšnoteikums. Man šķiet, ka šo mērķu sasniegšanai acīmredzami nepieciešams ir arī ES mēroga minimālo ienākumu princips, un tas ir jāīsteno praksē.

Otrs aspekts ir ES budžeta saskanība ar šo stratēģiju. Līdz šim ne Padome, ne Komisija nav sniegušas nekādas norādes par to, vai tās vēlas pārskatīt daudzgadu finanšu shēmu pašreizējam periodam, lai gan ir atklāti tās ierobežojumi. Taču, ja mēs nepielāgosim šo shēmu atbilstīgi jaunajiem uzdevumiem, kas noteikti šajā stratēģijā, mēs visi kopīgi ļoti riskējam. Ne ES budžets, kas ir pārāk ierobežots, ne dalībvalstu budžeti nespēs nodrošināt to ieguldījumu sākšanu, kuri ir vajadzīgi, lai atbalstītu dažādās stratēģijā „Eiropa 2020” ietvertās pamatiniciatīvas.

  Andrew Henry William Brons (NI). – Priekšsēdētājas kundze! Stratēģijas „Eiropa 2020” 7. lappusē ir teikts: „Eiropai ir daudzas stiprās puses. Mēs varam paļauties uz savu iedzīvotāju talantu un radošumu”. Tajā, protams, nav teikts, ka citi cilvēki ir mazāk talantīgi vai mazāk radoši — tas būtu ārkārtīgi nepieklājīgi un noteikti netaisnīgi —, taču tajā skaidri ir izcelts, ka Eiropas iedzīvotāji pelna īpašu uzslavu.

Citviet šajā stratēģijā ir pausta nožēla par Eiropas sabiedrības novecošanos. Tas, protams, ir attiecināms galvenokārt uz kraso dzimstības līmeņa samazināšanos, lai gan šajā dokumentā tas nav minēts. Visticamāk, valstīm savu iespēju robežās būtu jāveicina dzimstības līmeņa paaugstināšana. Tas noteikti izlabotu iedzīvotāju vecuma līdzsvaru. Turklāt tas varētu pat proporcionāli palielināt to talantīgo un radošo cilvēku skaitu, kuri ir tik ļoti vajadzīgi ekonomikas un kultūras attīstībai. Es ceru, ka neesmu metis ēnu uz Komisijas dokumentu, minot pamatotus argumentus saistībā ar dažām tā daļām. Taču es esmu iekļāvies sev atvēlētajā laikā!

  Czesław Adam Siekierski (PPE). – (PL) Stratēģija „Eiropa 2020” nevar panākt visu to, par ko mēs šodien šeit runājam. Nav iespējams tik daudz izdarīt tikai ar nepilnu 1 % no dalībvalstu kopējā IKP, jo tieši tik liels ir Eiropas Savienības budžets. Parādīsim, ko mēs varam izdarīt, izstrādājot atbilstīgus un mūsdienīgus tiesību aktus, un parādīsim tos mērķus, kuriem tiks piešķirti līdzekļi no Eiropas Savienības budžeta.

Pateiksim skaidri: mūsu gaidas attiecībā uz stratēģiju „Eiropa 2020” nav pietiekami reālas, ir jāizdara pārāk daudz, tiek radītas pārāk lielas cerības, un nav noteikta dalībvalstu loma. Nodarbinātības palielināšana, nabadzības samazināšana, izglītība un, pats galvenais, ekonomiskā izaugsme ir lieli uzdevumi un galvenās prioritātes, kas būtu jāīsteno pašreizējā situācijā, kad mēs piedzīvojam krīzi, un mums ir jārīkojas, lai atdzīvinātu ekonomiku, jo tā ir pati galvenā problēma stratēģijā „Eiropa 2020”: ekonomikas atdzīvināšana šodien.

  Vasilica Viorica Dăncilă (S&D). – (RO) ES kohēzijas politika ir palīdzējusi un joprojām palīdz radīt sinerģiju ar pētniecības un jauninājumu politiku. Tajā ir pievērsta uzmanība arī teritoriālās kohēzijas nozīmei.

Manuprāt, reģioniem vajadzētu specializēties gudrā un zaļā attīstībā, un pašiem sev izvirzīt prioritātes jauninājumu jomā, pamatojoties uz ES mērķiem un savām vajadzībām, kā arī novirzīt Kopienas līdzekļus šīm izvirzītajām prioritātēm. Vienlaikus tiem jāveicina panākumu modeļi kā daļa no „zināšana trīsstūra” un jāveicina attiecības starp uzņēmumiem, pētniecības centriem, universitātēm un valsts iestādēm, jo īpaši tām, kuras izveidotas ar valsts un privāto partnerību.

Es uzskatu, ka zināšanu apmaiņu reģionālajās grupās var veicināt, izmantojot arī struktūrfondus, jo Eiropas politikas virzieni ir saskaņoti vērsti uz ilgtspējīgu attīstību, dodot reālus rezultātus reģionālā līmenī. Visi minētie elementi ir konkrēta garantija, lai Eiropas Savienībā panāktu teritoriālo kohēziju.

  Iosif Matula (PPE). – (RO) Es vēlos izteikt atzinību šodienas referentiem, jo īpaši van Nistelrooij kungam, par izcili sagatavoto ziņojumu. Pētniecība un attīstība nodrošinās tos risinājumus, kuri turpmāk būs jāņem vērā, lai veiksmīgi risinātu galvenās problēmas, ar kurām mēs saskaramies, neatkarīgi no tā, vai tās ir saistītas ar smago ekonomisko krīzi vai stratēģijas „Eiropa 2020” ilgtermiņa mērķu īstenošanu. Izmantojot stimulu, ko sniedz kohēzijas politika, kuras mērķis ir veicināt jauninājumus un uzņēmējdarbību un attīstīt uz zināšanām balstītu ekonomiku, ekonomikai, pētniecībai un attīstībai ir jāpieiet no divām pusēm.

Pamatojoties uz hierarhiski orientētu pieeju, pētniecība un jauninājumi būs galvenās jomas, kas ļaus noteikt risinājumus pašreizējo problēmu pārvarēšanai un veicināt ekonomisko izaugsmi un ilgtspējīgu attīstību. Tikpat svarīgi ir tas, lai jauninājumi nepaliktu tikai laboratorijās un pētniecības centros, bet tiktu izstrādāti tādā līmenī, kas iespējami vairāk atbilst Eiropas iedzīvotāju vajadzībām. Mums ir jāuzlabo vietējās un reģionālās ekonomikas spēja radīt jauninājumus un noteikt sev visefektīvākos risinājumus kā daļu no augšupejošas pieejas, tādējādi izmantojot reģionālo un vietējo potenciālu.

  Silvia-Adriana Ţicău (S&D). – (RO) Eiropas Savienība pašlaik piedzīvo ekonomisku, finanšu un sociālu krīzi. Pēdējos gados īstenotā deindustrializācijas politika ir izraisījusi miljoniem darbavietu zudumu, Eiropas rūpniecības pārvietošanu uz trešām valstīm un bezdarba līmeņa palielināšanos līdz 10 %, bet jauniešu vidū — pat līdz 20 %, tādā veidā apdraudot Eiropas Savienības konkurētspēju.

Es uzskatu, ka Eiropas Savienībai ir jāveic milzīgi ieguldījumi transporta un enerģētikas infrastruktūrā, lauksaimniecībā, veselības aprūpē, izglītībā un pētniecībā, bet pats galvenais — ilgtspējīgā ekonomikas attīstībā. Rūpnieciskās ražošanas attīstībai un ar to saistītajai darbavietu radīšanai ir vajadzīgi ieguldījumi Eiropas uzņēmumu modernizācijā, lai šo darbību rezultātā būtu iespējama videi draudzīgāka ražošana. Nākamajos desmit gados mūsu galvenajai prioritātei ir jābūt energoefektivitātei.

Turklāt ES iedzīvotāji noveco, un dzimstības līmenis pazeminās, savukārt augstais bezdarba līmenis ietekmē pensiju sistēmu ilgtspēju. Manuprāt, Eiropas Savienībai ir pienācis laiks aizstāvēt savus pamatprincipus un vērtības, un vislielākā vērtība, kas tai pieder, ir 500 miljoni ES iedzīvotāju.

  Angelika Werthmann (NI). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Mēs runājam par Eiropas stratēģiju laikposmam līdz 2020. gadam un tās galvenajām prioritātēm. No Grieķijas krīzes ir jāgūst šāda mācība: mums ir jārīkojas, nevis tikai jāreaģē.

Ir nepieciešama saskaņota un uzraudzīta budžeta politika, un finanšu tirgus uzraudzība un regulēšana. Eiropas iedzīvotāju labad mums ir jāpievērš uzmanība ieguldījumiem izaugsmē un nodarbinātībā, lai samazinātu bezdarbu, kā arī radītu un nodrošinātu darbavietas. Tas nozīmē, ka jāstiprina arī izglītības nozare un ieguldījumi izglītībā, pētniecībā un jauninājumos, jo tie ir ilgtspējīgas sociālas tirgus ekonomikas un ilgtspējīgas videi draudīgākas ekonomikas stūrakmens.

  Anna Záborská (PPE). – (SK) Stratēģijai „Eiropa 2020” un Lisabonas stratēģijai ir kaut kas kopīgs: pārliecība, ka ekonomika ir jāpārvalda. Komisijas „konkurences vai krīzes” recepte diemžēl nav mainījusies. Stratēģijā „Eiropa 2020” ir norādīts, ka viegla piekļuve kredītiem un īstermiņa domāšana ir veicinājusi tādu rīcību, kura ir radījusi uzpūstu izaugsmi un būtisku nelīdzsvarotību.

Taču tālāk šīs stratēģijas tekstā ir teikts, ka Komisija centīsies uzlabot piekļuvi kapitālam un vienkāršot mazo un vidējo uzņēmumu piekļuvi finansējumam. Tas atkal atļauj lielāku pieeju kredītiem, kas atkal novedīs pie spekulācijām un uzpūstas izaugsmes.

1991. gadā toreizējais Malaizijas premjers izvirzīja projektu „Nākotnes redzējums 2020” jeb malaiziešu valodā — „Vavasan 2020”. Saskaņā ar šo projektu Malaizijai līdz 2020. gadam bija jāsasniedz Apvienotās Karalistes, Francijas, Vācijas un Japānas attīstības līmenis. Dāmas un kungi! Plānota ekonomika nedarbojas, un to var apstiprināt visi mūsu kolēģi no jaunajām dalībvalstīm, tostarp komisārs.

  László Andor, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētājas kundze! Šodienas diskusija par stratēģiju „Eiropa 2020” mums, Komisijai, bija ārkārtīgi interesanta un lietderīga, un tāda bija arī šā rīta diskusija par ekonomikas pārvaldību. Es gribu jums pateikties par šo iespēju un par visām domām, ko jūs izteicāt saistībā ar jauno stratēģiju. Eiropas Komisijas vārdā es izsaku īpašu pateicību van Nistelrooij kungam, Grech kungam, Cortés Lastra kungam un Hoang Ngoc kungam par sagatavotajiem ziņojumiem.

Es esmu gatavs turpināt diskusijas par dažādām detaļām un pat niansēm, kas attiecas uz stratēģiju „Eiropa 2020”. Taču šoreiz ļaujiet man atbildēt saistībā ar dažiem galvenajiem šodienas diskusijas aspektiem un pateikt pāris nobeiguma piezīmes.

Vispirms es gribētu vēlreiz uzsvērt to, cik svarīga ir Eiropas Parlamenta aktīva līdzdalība dažādajos turpmākajos pasākumos, kas saistīti ar Eiropas stratēģiju laikposmam līdz 2020. gadam: pirmkārt, Eiropas Parlamenta atzinums par integrētajām pamatnostādnēm; otrkārt, vēlākā posmā EP kā likumdevējas iestādes loma daudzo priekšlikumu sagatavošanā saskaņā ar šīs stratēģijas pamatiniciatīvām; un, treškārt, nedrīkst aizmirst par nākamo daudzgadu finanšu shēmu, lai nodrošinātu, ka turpmākie ES budžeti labāk atspoguļo tās Eiropas Savienības prioritātes, kuras izvirzītas stratēģijā „Eiropa 2020”.

Es vēlos arī ļoti skaidri izteikties par šīs stratēģijas mērķiem. Tai ir divkāršs mērķis. Pirmkārt un galvenokārt, šī stratēģija ir būtisks Eiropas Savienības atbildes uz pašreizējo krīzi pīlārs. Tā ir būtisks instruments, lai stiprinātu ekonomikas politikas koordināciju 27 dalībvalstu Eiropas Savienībā un, protams, eiro zonā. Taču papildus šim īstermiņa mērķim jaunā stratēģija nodrošina Eiropai stratēģiju — patiesībā, kā savas runas sākumā uzsvēra Michel Barnier, rīcības programmu —, lai radītu iespēju Eiropas Savienībai izkļūt no ekonomiskās krīzes, atjaunojot ekonomisko izaugsmi un nodrošinot, ka šī izaugsme izpaužas vairāk un labāku darbavietu radīšanā.

Taču mums jācenšas radīt cita veida darbavietas nekā līdz šim — ilgtspējīgākas darbavietas ne tikai no ekoloģiskā viedokļa, bet arī ekonomiski, sociāli un finansiāli ilgtspējīgas darbavietas. Šī stratēģija ir paredzēta tam, lai atjaunotu konkurētspējīgu Eiropas Savienību, kas spēj nodrošināt sava unikālā sociālā modeļa ilgtspēju — konkurētspējīgu ES, kura pasaules mērogā ir vadībā klimata pārmaiņu risināšanas jomā, ES, kura vairāk iegulda savos iedzīvotājos, sniedzot plašāku un labāku izglītību, un, visbeidzot, ES, kura stiprina sociālo kohēziju, apkarojot nabadzību.

Protams, kā tika norādīts Komisijas secinājumos šā rīta debatēs, atgriešanās pie spēcīgas izaugsmes ir iespējama tikai tad, ja mēs nodrošināsim, ka turpmākajos gados dalībvalstis veiks vajadzīgo fiskālo konsolidāciju, ņemot vērā savu attiecīgo sākumpunktu, lai neapdraudētu trauslo atveseļošanos, un sekos, lai to izdevumi būtu samērīgi ar ieņēmumiem. Šie visi ir ļoti svarīgi elementi.

Es gribu vēlreiz uzsvērt to, cik svarīgas un sarežģītas ir tās fiskālās problēmas, kas pašlaik ir iekļautas darba kārtībā, taču es gribētu pievērst jūsu uzmanību arī faktam, ka šī finanšu un ekonomiskā krīze ir daudz sarežģītāka nekā tikai budžeta deficītu apspriešana. Šīs krīzes sakne slēpjas būtiski nepareizā finanšu nozares darbībā, kas sākās banku nozarē, un ir svarīgi to izlabot, ja mēs gribam sākt ilgtspējīgi atveseļoties no pašreizējās situācijas. Mums jārisina arī citi nesenās lejupslīdes cēloņi — piemēram, rūpniecības politikas trūkums un zināmā mērā mūsu līdzšinējo stratēģiju pilnīgu panākumu trūkums —, lai sasniegtu uz zināšanām balstītu ekonomisko izaugsmi un lai šī izaugsme būtu jūtama ikvienā Eiropas Savienības reģionā, ikvienā tās nomalē.

Tāpēc mums ir jāpastiprina centieni ekonomikas pārvaldības ziņā, jāpastiprina centieni finanšu regulējuma jomā un jāpanāk arī lielāka ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija.

Kopumā es esmu cieši pārliecināts, ka Eiropai nav citu alternatīvu, kā sākt šīs stratēģijas īstenošanu un darīt to ļoti ātri. Ja Eiropa neatjaunos savu izaugsmes tempu, tā piedzīvos ekonomisku panīkumu un tādējādi arī politisku panīkumu. Kamēr mēs apspriežam savu jauno stratēģiju, vairums mūsu tirdzniecības partneru ir ne tikai jau izstrādājuši ilgtermiņa sociāli ekonomiskās attīstības stratēģijas, bet arī jau īsteno tās.

Taču, ja no pašreizējās ekonomiskās krīzes un šīs stratēģijas priekšteces, Lisabonas stratēģijas, — un es piekrītu Kelly kungam, ka Lisabonas stratēģija bieži tiek pārāk asi kritizēta — ir jāgūst viena mācība, tad tā ir šāda: galvenais panākumu priekšnoteikums ir reformu īstenošana. Tāpēc ir neatliekami svarīgi Eiropadomes jūnija sanāksmē Eiropas apstiprināt stratēģiju „Eiropa 2020” un nodrošināt, lai ES un tās dalībvalstis uzreiz pēc tam nekavējoties sāktu tās īstenošanu.

Šajā saistībā es gribu pateikties arī Spānijas prezidentūrai par tās centieniem dalībvalstu tuvināšanā un par šīs stratēģijas atbalstīšanu pēdējos mēnešos un, protams, turpmākajās nedēļās. Ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju un krīzi, kuru mēs pašlaik piedzīvojam, nedrīkst būt nekādas vilcināšanās. Mūsu pienākums pret saviem iedzīvotājiem ir nodrošināt risinājumus, kā izkļūt no pašreizējās krīzes, un palielināt ekonomikas politikas koordināciju, vienlaikus radot apstākļus, lai atgrieztos pie gudras, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes. Saskaņoti rīkojoties kopā, mums būs vajadzīgā ietekme, lai gūtu panākumus arī globālā mērogā. Komisija paļaujas uz Parlamenta atbalstu, lai nodrošinātu, ka stratēģiju „Eiropa 2020” varēs sākt īstenot ātri un sekmīgi.

  Lambert van Nistelrooij, referents. – (NL) Debašu nobeigumā es gribētu pateikties par jūsu atbalstu manam ziņojumam. Es vēlos izteikt pāris komentāru un pievērsties dažiem jautājumiem par īstermiņa sociālo un ekonomiskas pārvaldību. Finansiālajai pusei ir pievērsta pietiekama uzmanība, un tā ir izvirzīta par nozīmīgu prioritāti. Šajā pēcpusdienā mums ir izdevies apspriest arī vidējo termiņu un izteikt daudzus komentārus šajā saistībā.

Mēs to visu iekļausim Parlamenta rezolūcijā, kuru mēs apspriedīsim šajā sēžu zālē pirms Eiropadomes jūnija sanāksmes.

Es vēlos izteikt vēl divus komentārus: vienu par pārvaldību. Izskanēja jautājums par to, kurš faktiski ir šīs stratēģijas īpašnieks. Viena no Lisabonas stratēģijas kļūdām bija tas, ka procesā pietiekami nebija iesaistītas decentralizētās puses — pašvaldības, reģioni, mūsu partneri. Tāpēc es ierosinu papildus nolīgumam Padomē ar dalībvalstīm un Komisiju noslēgt teritoriālu paktu ar reģioniem, pilsētām un ciematiem. Citādi atkārtosies iepriekšējā kļūda, un mēs runāsim par reģioniem, mūsu partneriem, nevis ar tiem.

Ja šoreiz stratēģija nenonāks līdz iedzīvotājiem, es pilnīgi droši varu pateikt vienu: mēs varam izlikt visskaistākos virziena rādītājus, bet drīz tie būs tikai rādītāji bez kādas nozīmes. Būtu jāpanāk, lai piedalīšanās Lisabonas stratēģijā un stratēģijā „Eiropa 2020” kļūst pievilcīgāka. Tas ir iespējams, ja mēs pateiksim, ka, ciktāl runa ir par subsīdiju sniegšanu, par pamudinājuma sniegšanu, piedalīties var visi, kuri riskē, kuri arī nodrošina finansējumu. Stratēģijas formulējums ir pārāk vienpusīgs. Tāpēc es aicinu Komisiju noslēgt teritoriālu paktu ar reģioniem, pilsētām un ciematiem.

Visbeidzot, būtiska nozīme ir integrētai politikai, jo īpaši starp nozarēm; visu veidu jauno finansēšanas struktūru sadrumstalotība nedod nekādu labumu, un tā nepalīdzēs mums izpildīt šo programmu. Mans ziņojums attiecas uz sinerģiju starp pētniecību, attīstību, jauninājumiem, ražošanu un nodarbinātību Eiropā. Mums ir jācīnās pret sadrumstalotību, un tāpēc es mudinu komisāru Andor īstenošanas noteikumos saglabāt Eiropas Sociālā fonda veselumu, nevis to sadalīt, kā dažkārt tiek ierosināts Parlamentā.

  Louis Grech, referents. – (MT) Īsajā laikā, kas man atvēlēts, es gribētu atbildēt uz dažiem kolēģu komentāriem par manu ziņojumu.

Es piekrītu Malcolm Harbour jautājumā par to, ka, šķiet, nav lielas gatavības apsvērt vienoto tirgu kā būtisku instrumentu stratēģijā „Eiropa 2020”, kura vēl aizvien nav pienācīgi definēta un izstrādāta. Tas patiesi ir nožēlojami, ņemot vērā, ka vienotais tirgus, kas ietver plašāku un kopainu aptverošāku skatījumu, var būt viena no galvenajām — ja ne pati galvenā — iniciatīva, lai saskaņā ar Eiropas Savienības stratēģiju uzlabotu Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

Taisnība ir arī Evelyne Gebhardt, norādot, šodien ir skaidri redzams, ka vienotajam tirgum saskaņā ar stratēģiju „Eiropa 2020” ir vajadzīgs jauns stimuls — stingra Eiropas Savienības iestāžu īstenota vadība, jo īpaši no Komisijas puses, lai vienotais tirgus spētu atgūt mūsu iedzīvotāju uzticību.

Priekšsēdētājas kundze! Nobeigumā es gribu pateikt, ka mums jānodrošina, lai jaunā stratēģija „Eiropa 2020” nav pārāk vērienīga un noslogota, jo tas novedīs pie tādas darba kārtības, kas ir pilna ar prioritātēm, no kurām neviena netiek īstenota, kā tas notika ar iepriekšējo stratēģiju.

  Liem Hoang Ngoc, referents. – (FR) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Pēdējās nedēļas ir lauzti divi tabu. Pirmkārt, Eiropas Centrālā Banka (ECB) tagad var finansēt valstu parādus. Otrkārt, Eiropas Savienības izdevumus tagad var finansēt no aizņēmumiem un jo īpaši tad, ja tiks izveidoti stabilizācijas un atbalsta fondi.

Pastāv arī trešais tabu, kas diemžēl nav lauzts, un tas ir Stabilitātes un izaugsmes pakts, kuru daži Parlamenta deputāti dogmatiski pieprasa stiprināt. Komisāri! Mēs, sociālisti, atbalstām federālismu. Mēs atbalstām budžeta politikas koordinēšanu. Taču, ja budžeta politikas koordinēšana nozīmē valstu parlamentu viedokļu ignorēšanu, pakļaujot iedzīvotājus bada diētai, tad es šaubos, vai šī ir laba ES ideja, jo tās dēļ Eiropas Savienība pati piedzīvos bada nāvi. Tie ir reāli draudi, kas pašlaik skar mūs visus.

Komisāri! Nav nekādu izredžu, ka taupības programmas Grieķijā, Spānijā, Portugālē un Francijā gūs panākumus. Es lūdzu jūs to atzīt.

  Ricardo Cortés Lastra, referents. – (ES) Priekšsēdētājas kundze! Es gribu pateikties visiem kolēģiem par ieguldījumu debatēs un konstruktīvās kritikas gaisotni, kāda valdīja šo svarīgo debašu laikā.

Ziņojums par kohēzijas politikas ieguldījumu Lisabonas mērķu un stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā ir viens no svarīgākajiem Eiropas Parlamenta ieguldījumiem nākamajā „Eiropa 2020” — jaunajā Eiropas izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā, kura ir viena no Spānijas prezidentūras prioritātēm.

Ziņojumā ir uzsvērta darbavietu radīšanas, ilgtspējīgas ekonomikas veicināšanas, izglītības un apmācības nozīme, lai paaugstinātu attīstības, nodarbinātības un konkurētspējas līmeni, kā arī uzsvērta ieguldījumu pētniecībā un attīstībā izšķiroši svarīgā nozīme, paturot prātā to, ka jāpieņem specifiski pasākumi reģioniem ar nelabvēlīgiem dabas apstākļiem.

Taču stratēģijas „Eiropa 2020” veiksmīga īstenošana nebūs iespējama bez reģionālo un vietējo iestāžu, kā arī pilsoniskās sabiedrības līdzdalības un pilnīga atbalsta.

Reģioni ne tikai dod ieguldījumu projektu līdzfinansēšanā, bet tie arī spēj labāk novērtēt vietējo iedzīvotāju un MVU vajadzības, kā arī izveidot tiešu saikni ar universitātēm un jauninājumu centriem, tādā veidā stimulējot „zināšanu trīsstūri”.

Šajā kontekstā kohēzijas politika nav tikai stabilu finanšu piešķīrumu avots — tā ir arī iedarbīgs instruments visu Eiropas reģionu attīstības veicināšanai.

Tās mērķi likvidēt pastāvošo nevienlīdzību starp reģioniem un panākt ekonomisku, sociālu un teritoriālu kohēziju līdzās ar tās integrētās pieejas, daudzlīmeņu pārvaldības un patiesas sadarbības pamatprincipiem ir būtiski priekšnoteikumi, lai stratēģija „Eiropa 2020” gūtu panākumus.

  Priekšsēdētāja. – Ar to šis jautājums tiek slēgts.

Balsojums notiks rīt (ceturtdien, 2010. gada 20. maijā).

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 149. pants)

  Cristian Silviu Buşoi (ALDE), rakstiski. – (RO) Stratēģijas „Eiropa 2020” principi ir būtiski, lai veicinātu Eiropas ekonomikas konkurētspēju. Galvenais priekšnoteikums izkļūšanai no pašreizējās krīzes ir strukturālas reformas. Līdz šim izmantotie risinājumi izkļūšanai no krīzes nebija vērsti uz tiem cēloņiem, kuri izraisīja šo situāciju. Šīs krīzes cēloņus var likvidēt tikai strukturālu reformu īstenošana. Lielāka uzmanība jāpievērš mūsu ekonomiku spējai radīt jauninājumus, jo tieši tā turpmāk būs ES konkurētspējas pamatā. Mums jāpieņem saskaņota pieeja jauninājumiem un reģionālajai attīstībai piešķirto līdzekļu izmantošanai. Jauninājumiem jābūt daļai no reģionālās attīstības. Jauninājumu veicināšana bija arī Lisabonas stratēģijas mērķis, taču tas diemžēl tā arī palika tikai teorētisks princips. Dalībvalstu panāktais progress bija ļoti atšķirīgs, un kopējais mērķis netika sasniegts. Tāpēc es mudinu visas dalībvalstis būt atbildīgām un izpildīt saistības, kuras tās uzņēmušās. Arī Komisijai būtu aktīvāk jāiesaistās šīs stratēģijas īstenošanas koordinēšanā, lai novērstu iespēju, ka tā varētu piedzīvot tikpat katastrofālu neveiksmi kā Lisabonas stratēģija.

  Alain Cadec (PPE), rakstiski. – (FR) Stratēģijā „Eiropa 2020”, kuru ierosinājusi Eiropas Komisija, lai stimulētu izaugsmi un nodarbinātību Eiropas Savienībā, uzsvars ir likts uz pētniecību un jauninājumiem. Jau šobrīd dažādi instrumenti sniedz lielu atbalstu projektiem, kas tiek īstenoti šajās jomās: struktūrfondi, Septītā pētniecības un attīstības pamatprogramma un Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogramma. Šīs dažādās programmas 2007.–2013. gadam nodrošina finansējumu EUR 86 miljardu apmērā. Stratēģijā „Eiropa 2020” ir uzsvērta arī dažādo ES politiku savstarpējā atkarība. Tāpēc efektivitātes nolūkos ir būtiski radīt sinerģiju starp dažādajiem instrumentiem. Līdz ar to es atzinīgi vērtēju uzsvaru, kuru referents licis uz to svarīgo nozīmi, kāda stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu īstenošanā var būt spēcīgai, pienācīgi finansētai reģionālajai politikai. Es piekrītu referentam arī attiecībā uz to, ka potenciālie finansējuma saņēmēji ne vienmēr ir pilnīgi informēti par visām iespējām, kādas pastāv sinerģijas radīšanai finansējuma jomā. Tāpēc es uzskatu, ka būtiska ir informētības uzlabošana, piemēram, par modeli „Praktisks ceļvedis par ES finansējuma iespējām pētniecībai un izstrādei”.

  Elżbieta Katarzyna Łukacijewska (PPE), rakstiski. – (PL) Diskusiju par visu Eiropas Savienības pētniecībai un jauninājumiem piešķirto līdzekļu efektīvu izmantošanu kontekstā mums ir jāpievērš uzmanība jautājumam par atsevišķās dalībvalstīs izstrādāto novatorisko risinājumu atbilstīgu veicināšanu.

Bieži nepietiekamas informācijas plūsmas dēļ ieguldījumi tiek veikti tādos pētniecības projektos, kurus jau ir veikuši citas dalībvalsts zinātnieki. Tā ir ES līdzekļu izšķiešana, ko mēs ekonomiskās krīzes apstākļos nedrīkstam pieļaut. Ir vajadzīgs lielāks uzsvars uz saziņas uzlabošanu un Eiropas Savienības atbalstīšanu pieejamu jaunu tehnoloģiju iegādē, kuras arī nodrošinās papildu finansiālu atbalstu inovatīviem uzņēmumiem.

Svarīgi ir finansēt arī tādus sociālus projektus kā apmācība un zināšanu izplatīšana par jauninājumu nozīmi ekonomiskajā izaugsmē, labāka vietējo struktūru informēšana par pieejamajām programmām, kā arī elastīgumu attiecībā uz nosacījumiem atbalsta piešķiršanai, lai tās valstis, kurās pašlaik ir zems jauninājumu līmenis, varētu attīstīt attiecīgās nozares, tādējādi veicinot Eiropas Savienības konkurētspējas priekšrocības globālā mērogā.

Ne mazāk būtiski ir radīt stimulus ieguldījumiem vietējos pētniecības centros. Mazie un vidējie uzņēmumi to nevar atļauties, savukārt lieli starptautiski uzņēmumi negrib tos izmantot, un tas palielina atšķirības Eiropas Savienības dalībvalstu jauninājumu līmenī.