Debašu stenogramma

Otrdiena, 2010. gada 7. septembris - Strasbūra

12. Humanitārā situācija pēc plūdiem Pakistānā (debates)

  Priekšsēdētājs. – Nākamais darba kārtības punkts ir Komisijas paziņojums par humanitāro situāciju pēc plūdiem Pakistānā.

  Kristalina Georgieva, Komisijas locekle. – Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos pateikties, ka darba kārtībā iekļāvāt Pakistānu. Vēl svarīgāk — es arī vēlētos pateikties Parlamentam par tā aktīvo līdzšinējo ieguldījumu ES reakcijā, komiteju līmenī organizējot ļoti noderīgas sanāksmes, kā arī par uzraudzības tiesību ļoti ātru izmantošanu — faktiski vienā dienā šajā vasarā. Tas mums ļāva ātri pieņemt finansēšanas lēmumus, lai nodrošinātu palīdzības sniegšanas iespēju.

Mans mērķis šodien ir pastāstīt par iespaidiem, kas gūti manā nesenajā misijā Pakistānā, noteikt mūsu centienu turpmākos pasākumus un nobeigumā runāt par mācību, ko varam gūt Eiropas Savienībai.

Ļaujiet iesākumā paust savus iespaidus par Pakistānu, kuru pamatā galvenokārt ir tas, ka šī ir neticami sarežģīta situācija, kas faktiski apvieno divas katastrofas vienā.

Ziemeļos ir 3 miljoni valsts iekšienē pārvietotu personu un bēgļu, kuriem nācās bēgt no bruņotiem konfliktiem tikai, lai redzētu, kā viņu apmetnes un jaunuzceltās mājas tiek aizskalotas prom un viņu jaunizveidotās dzīves tiek iznīcinātas. Lejup pa straumi auglīgajos Pakistānas dienvidu līdzenumos lauku kopienas ir zaudējušas ne vien savas mājas, bet arī iztikas līdzekļus un lielu daļu Pakistānas ekonomikas, no kā ir atkarīga šī valsts.

Kopš sava ziņojuma sagatavošanas Attīstības komitejai skaitļi, kas liecina par šīs katastrofas ietekmi, ir faktiski palielinājušies. Kopumā plūdi visā valstī ir ietekmējuši vairāk nekā 20 miljonus pakistāniešu. Vairāk nekā 12 miljoniem iedzīvotāju ir vajadzīga neatliekama palīdzība.

(Priekšsēdētājs lūdza dažus deputātus nerunāt)

Es zinu, ka iepriekš apspriestais jautājums ir ļoti svarīgs Eiropas vērtībām. Un tas, par kuru pašlaik runāju, ir patiešām tikpat svarīgs, tāpēc paldies jums.

Skaitliski tikai pirms nedēļas mēs runājām par 8 miljoniem iedzīvotāju, kuriem nepieciešama neatliekama palīdzība. Pašlaik šis skaitlis ir pārskatīts un sasniedz 12 miljonus. Vairāk nekā 1,8 miljoni māju ir iznīcinātas vai bojātas; šis skaits ir pārskatīts no 1,2 miljoniem. Vairāk par 3,4 miljoniem hektāru lauksaimniecības zemes ir zem ūdens. Ir ziņojumi par diarejas un holeras uzliesmojumiem. Šajos apstākļos mūsu palīdzība galvenokārt ir vērsta uz acīmredzamajām neatliekamajām prioritātēm: pārtiku, tīru ūdeni, kanalizāciju, medicīnisko palīdzību un patvērumu. Saskaroties ar tādu masveida apmēru katastrofu, ir vajadzīga masveida starptautiskā palīdzība. Tādēļ ļaujiet pāriet uzreiz pie nākamā jautājuma. Ko ES ir darījusi, un ko mēs plānojam darīt turpmāk?

Mūsu humānās palīdzības pasākumi ir bijuši ievērojami. ES, tas ir, dalībvalstis un Komisija, līdz šim kopumā neatliekamajā palīdzībā ir ieguldījušas EUR 231 miljonus, no kuriem EUR 70 miljonus piešķīrusi Komisija un atlikušos EUR 161 miljonus — dalībvalstis. Divpadsmit dalībvalstis ir arī mobilizējušas palīdzību natūrā, izmantojot Eiropas Savienības civilās aizsardzības mehānismu. Tas mūs padara par lielāko palīdzības sniedzēju. Mūsu ieguldījums ir jāvērtē attiecībā pret ANO aicinājumu neatliekamajai palīdzībai sniegt USD 460 miljonus, taču man arī jāuzsver, ka šis aicinājums tiks pārskatīts, lai norādītu lielāku summu, un nedēļas laikā mēs, iespējams, saņemsim jaunu ANO aicinājumu.

Mūsu palīdzība tika sniegta arī ātri. 30. jūlijā kļuva skaidrs, ka plūdi būs postoši, un mūsu pirmais finanšu lēmumus par EUR 30 miljonu piešķiršanu tika pieņemts nākamajā dienā — 31. jūlijā.

6. augustā mēs nekavējoties aktivizējām Eiropas Civilās aizsardzības mehānismu, kad tika saņemts lūgums no Pakistānas iestādēm, un mēs izveidojām 18 ekspertu darba grupu, lai koordinētu palīdzību ar ANO un Pakistānas iestādēm, lai tā varētu būt efektīvāka.

Šī ir pirmā reize, kad palīdzība natūrā no dalībvalstīm ir nogādāta, izmantojot civilo stratēģisko gaisa pārvadājumu kapacitāti, koordinējot to ar ES militārajiem darbiniekiem. Tā mums ļāva nodrošināt tik ļoti vajadzīgās ūdens attīrīšanas vienības, mobilās slimnīcas, medikamentus, pajumtes un teltis. Taču es negrasos slēpt to, ka, neskatoties uz šiem milzīgajiem centieniem, mūs sagaida lielas problēmas.

Tāpēc ļaujiet man uzsvērt galvenos uzdevumus. Pirmkārt, humanitārā krīze ne tuvu nav beigusies. Iespējams, mēs pat vēl neesam sasnieguši krīzes kulmināciju. Mēs zinām no palīdzības darbiniekiem, ka pašlaik viņi cer, ka septembrī būs sniegts atbalsts 6 miljoniem iedzīvotāju no 12 miljoniem, kuriem vajadzīga palīdzība. Tāpēc var teikt, ka krīze paplašinās straujāk nekā var mobilizēt palīdzību, lai tai tiktu līdzi. Situācija var pasliktināties, pirms tā uzlabojas, īpaši attiecībā uz epidēmijām.

Otrkārt, cenšoties sniegt palīdzību pēc iespējas vairāk iedzīvotājiem, ir ārkārtīgi svarīgi galveno uzmanību pievērst visneaizsargātākajām grupām. Tās ietver nabadzīgās kopienas, sievietes — īpaši saimniecības, ko vada sievietes —, bērnus, gados vecākus cilvēkus un invalīdus, jo iespējams, ka viņi tiks atstāti novārtā, ja viņiem netiks apzināti un mērķtiecīgi pievērsta uzmanība. Tādēļ tieši tāds ir Komisijas mērķis, sadarbojoties ar mūsu 26 partneriem.

Treškārt, palīdzības ātra sniegšana nav tikai jautājums par cilvēku izdzīvošanu. Tas ir arī jautājums par tādas valsts stabilitātes saglabāšanu, kas saskaras ar ievērojamām drošības problēmām. Izmisumā var viegli rasties tautas neapmierinātība, un tādēļ mums pilnībā jāapņemas mēģināt palīdzēt iedzīvotājiem, cik ātri vien iespējams un cik daudz vien iespējams.

Ceturtkārt, lai cik svarīgi būtu izglābt dzīvības šodien, mums jau tagad ir arī jādomā par atjaunošanu. Attiecībā uz sākotnējo atjaunošanu ir divi ļoti svarīgi uzdevumi. Lai nodrošinātu lauksaimniecības atjaunošanu, kad ūdens atkāpsies, mums ir jābūt sagatavotiem ar darbarīkiem un sēklām un jāpalīdz lauksaimniekiem, lai viņi varētu nenokavēt šo stādīšanas sezonu. Vienlaikus ir no jauna jāveido ļoti svarīgā infrastruktūra, kas lauksaimniekus savieno ar tirgiem un arī ļauj mums sasniegt attālākās kopienas.

Protams, ilgtermiņā valsts saskaras ar smagu atjaunošanas uzdevumu. Pašlaik Pasaules Banka un Āzijas Attīstības banka, sadarbojoties ar Komisiju un ANO Attīstības programmu, gatavo novērtējumu, lai noteiktu ilgtermiņa atjaunošanas vajadzības. Mēs visu laiku esam cieši sadarbojušies ar Augsto pārstāvi un priekšsēdētāja vietnieci Ashton kundzi, komisāru Piebalgu un komisāru De Gucht, lai Eiropas Savienība varētu sagatavot visaptverošu un vienotu priekšlikumu par to, kā mēs varam atbalstīt šīs valsts attīstību.

Pakistānas jautājums būs nākamās Gimnihas sanāksmes darba kārtībā, kā arī tiks skatīts Demokrātiskās Pakistānas draugu sanāksmē Briselē 14. un 15. oktobrī.

Tāpēc ļaujiet man minēt dažus aspektus mācībai, ko varam gūt Eiropas Savienībai. Es saskatu trīs. Pirmkārt, Pakistānas plūdi ir tikai viens no daudziem atgādinājumiem, ka klimata pārmaiņām ir būtiska ietekme. Skatoties uz radītajām izmaksām, ir ļoti svarīgi galveno uzmanību pievērst sagatavotībai katastrofu gadījumā un arī atjaunot ļoti neaizsargātu un katastrofas izpostītu valsti tādā veidā, lai tā būtu elastīga attiecībā pret klimata pārmaiņu risku.

Ieņemot piesardzīgu nostāju, es nevaru apgalvot, ka šos plūdus radījušas klimata pārmaiņas. Tomēr es noteikti zinu, ka zinātniskais viedoklis ir ļoti skaidrs, ka arvien biežākās un intensīvākās katastrofas rada klimata pārmaiņas. Otrkārt, gadā, kad tika pieredzēta zemestrīce Haiti, sausums Sāhelā, konflikti Sudānā un tagad — milzīgi plūdi Pakistānā, mūsu budžeta situācija ir nedroša, jo mūsu pašu budžets un ārkārtas palīdzības rezerves ir gandrīz izlietotas. Tomēr ir tikai septembra sākums.

Arvien biežāku un intensīvāku katastrofu tendences dēļ mūsu humānās palīdzības budžetā rodas arvien lielāka plaisa, kas jāņem vērā, gatavojoties nākamajam finanšu plānam, lai mēs varētu savus resursus saskaņot ar iedzīvotāju apņemšanos palīdzēt cilvēkiem, kam tas vajadzīgs.

Trešais aspekts ir tas, ka ES kopš krīzes sākuma ir bijusi „frontes līnijā”, un tomēr sākotnēji mūsu klātbūtne netika daudz aprakstīta plašsaziņas līdzekļos. Tādēļ mums ir jāpievērš īpaša uzmanība ne vien ES katastrofu reaģēšanas instrumentu efektivitātes, bet arī to redzamības uzlabošanai, kā tika norādīts šā rīta sesijā ar priekšsēdētāju Barroso. Nākamajā mēnesī mēs sagatavosim ierosinājumu.

Nobeigumā ļaujiet iedzīvotāju vārdā ar lepnumu paziņot, ka Pakistānas gadījums ir parādījis, ka ES solidaritāte nav tikai vārdi — tie ir darbi un rīcība. Mēs varam būt lepni par to, jo mūsu darbs ne vien glābj dzīvības, bet arī uztur tos principus un vērtības, kas ir Eiropas projekta pamatā.

SĒDI VADA: R. KRATSA-TSAGAROPOULOU
Priekšsēdētāja vietniece

  Filip Kaczmarek, PPE grupas vārdā. – (PL) Priekšsēdētājas kundze, Georgieva kundze, plūdi Pakistānā ir ļoti nopietna humanitāra katastrofa, kas skārusi desmitiem miljonu iedzīvotāju. Mums nevajadzētu censties vienam otru pārspēt, ziņojot par upuru skaitu un salīdzinot viņu ciešanas, tādēļ es šo katastrofu nesalīdzināšu ar citām. Tā bija milzīga traģēdija. Es vēlētos pateikties Georgieva kundzei par Komisijas ātro un atbilstīgo rīcību. Žēl, ka mums neizdevās noorganizēt mūsu Parlamenta Attīstības komitejas ārkārtas sanāksmi vasaras brīvdienās. Mums jāatceras, ka miljoniem cilvēku joprojām vajadzīga palīdzība, atbalsts un sadarbība. Jūsu prioritātes, Georgieva kundze, neskaitot neatliekamo palīdzību, lauksaimniecību un transportu, patiešām ir būtiskas. Ja izrādīsies, ka nav iespējams glābt Pakistānas lauksaimniecību, tad nākamajā gadā valsts cietīs no vēl vienas humanitārās katastrofas — bada. Paradoksāli, bet pastāv iespēja, ka plūdiem būs zināma labvēlīga ietekme. Piemēram, tie var mazināt ekstrēmistu darbību vai vieglāk atrisināt bēgļu problēmu.

Es atzinīgi vērtēju to, ka plānojat iesniegt iniciatīvu, lai palielinātu mūsu instrumentu efektivitāti, lai reaģētu uz humānajām katastrofām. Es arī esmu apmierināts, ka Beļģijas prezidentūra ir gatava pieņemt šo iniciatīvu kā savas prezidentūras prioritāti. Eiropas Parlaments noteikti atbalstīs šādas iniciatīvas.

  Véronique De Keyser, S&D grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētājas kundze, komisāre! Ļaujiet man jūs apsveikt par jūsu ieguldījumu. Jūs noteikti pienācīgi veicat savu uzdevumu.

Tomēr vēl tik daudz kas jādara, un ir radusies tāda kā plaisa starp Pakistānas un sabiedrības viedokli. Kopaina ir neskaidra, cilvēki nevēlas ziedot, un tā ir reāla problēma. Šodien sēde ir ļoti maz apmeklēta, un cilvēki dažkārt man saka: „Zināt, Pakistānā pašlaik nav nekādu problēmu; ūdens atkāpjas.” Jā, ūdens atkāpjas, bet mēs joprojām saskaramies ar vislielākā mēroga katastrofu, tikpat nopietnu kā cunami.

Ir divi aspekti, par kuriem es domāju. Pirmais ir mūsu ātrās reaģēšanas mehānisma uzlabošana. Jūs esat darījuši, cik varēdami, attiecībā uz koordināciju un tamlīdzīgi, un rīkojušies ar jūsu rīcībā esošajiem līdzekļiem. Tā nekādā gadījumā nav kritika. Tomēr es uzskatu, ka Eiropai ir pilnībā ieinteresēta nostiprināt savu ātrās reaģēšanas mehānismu, līdzīgi kā Beļģijas B-Fast, un es aicinu Beļģijas prezidentūru strādāt pie šī jautājuma kopā ar Komisiju.

Otrais aspekts ir sieviešu problēma. Kā jau es jums sacīju, komisāre, sievietes konfliktos un katastrofās bieži tiek aizmirstas. Mēs zinām, kāds ir Pakistānas sieviešu liktenis. Mēs zinām, ka šodien, šajā pašā brīdī, ir 300 000 sieviešu, kuras nākamajās nedēļās dzemdēs. Mēs zinām, ka 30 000 no viņām būs vajadzīga ķirurģiska iejaukšanās, un es lūdzu jūs mērķtiecīgi rīkoties, lai novērstu šo problēmu.

Pastāv vietējās NVO, kas var piekļūt gandrīz jebkurai vietai — tās, kuras, piemēram, saistītas ar Starptautisko ģimenes plānošanas federāciju. Mēģiniet panākt vienošanos vietējā līmenī un informējiet mūs. Mēs lūdzam no jums, komisāre, nevis atskaites, bet ziņas no šīm sievietēm. Es ceru, ka spēsit sniegt mums šīs ziņas.

  Charles Goerens, ALDE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētājas kundze, citējot Oxfam Pakistānas pārstāvi, pašlaik lielākais ezers pasaulē atrodas Pakistānā.

Patiesībā, ņemot vērā šo reti spēcīgo plūdu radītās ciešanas un postu, es uzskatu, ka nu jau piemērotāk būtu runāt par problēmu, bēdu, ciešanu un izmisuma okeānu.

Mūsu kolektīvā atbildība ir rīkoties. Kādēļ?

Pirmkārt, tādēļ, ka 20 miljoni šīs katastrofas tiešo upuru nevar atgūties no tās bez palīdzības. Otrkārt, mūsu pienākums ir Eiropas Savienības pienākums, taču tas ir arī dalībvalstu pienākums, kas ir viens un tas pats. Līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā ir pienācis laiks izbeigt šo mākslīgo nošķīrumu, jo tā iemesls vairs nepastāv.

Eiropa patiešām uzņemas savus pienākumus, un jūs, komisāre, esat tā piemērs. Eiropa to pat dara, rādot piemēru citiem. Vai tad, vispārīgi runājot, Eiropas Savienība nebija tā, kura pirmā sniedza līdzekļus humānajai palīdzībai? Citus tas ļoti iedvesmotu palielināt savu ieguldījumu, lai palīdzētu Pakistānai izkļūt no pašreizējo plūdu radītā posta. Es īpaši domāju par turīgajām valstīm un par valstīm, kas bagātas ar naftu tajā pasaules daļā.

Vai tas nozīmē, ka mēs, eiropieši, esam pilnīgi? Nē. Es uzskatu, ka mēs varētu darīt vēl labāk bez nepieciešamības tērēt vairāk. Vispirms ir Barnier ziņojums, kurā aicināts apkopot resursus un instrumentus, ko 27 dalībvalstis varētu pielietot katastrofā. Ko mēs gaidām, lai beidzot īstenotu šā ziņojuma secinājumus?

Tad ir pārredzamības trūkums Eiropas Savienībā. Tas noteikti nav svarīgākais aspekts, bet tas ir jālabo, taču ne lieloties vai izrādot dāsnumu. Šajā gadījumā svarīgi ir tas, lai Eiropas Savienība darītu visu iespējamo, lai izceltos ar to, ko tā māk darīt vislabāk, tas ir, skaidri apliecināt sevi kā pasaules vadošo humānās palīdzības sniedzēju un gūt izcilību, ko sāk uzskatīt par tās patieso aicinājumu — proti, kļūt par tiešām spēcīgu miera nesēju.

  Jean Lambert, Verts/ALE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, kā jau sacīts iepriekš, tas, kas pašlaik notiek Pakistānā ir īsta traģēdija, un kādu laiku Pakistānas iedzīvotājiem un to demokrātiski vēlētajai valdībai būs jāuzņemas ilgtermiņa saistības.

Es ļoti atzinīgi vērtēju komisāres reakciju un, patiesi — viņas ilgtermiņa perspektīvu, nemaz nerunājot par saikni ar elastīgumu attiecībā uz klimatu. Es pievienojos viņas paustajām bažām par šādu katastrofu ilgtermiņa finansēšanu. Es uzskatu, ka mums visiem vajadzētu mudināt starptautisko sabiedrību pastiprināt savu reakciju. Mēs noteikti vēlētos paust atzinību par Indijas lielāku ieguldījumu ANO fondā, jo tas ir svarīgs politisks signāls.

Mūsuprāt, starptautiskā sabiedrība varētu darīt vēl vairāk. Tā varētu darīt pieejamu vairāk pašas Pakistānas naudu, veicot pasākumus, lai mazinātu Pakistānas starptautisko parādu, kura liela daļa radusies militāro režīmu laikā. 2008. gadā Pakistāna parāda atmaksai iztērēja USD 3 miljardus: tas starptautiskās palīdzības centienus padara nenozīmīgus. Francija un Vācija ir svarīgi divpusēji atbalsta sniedzēji. Es uzskatu, ka mums vajadzētu ar bažām raudzīties uz atmaksas noteikumiem, ko, iespējams, piedāvā pašlaik izvirzītajiem aizdevumiem.

Es arī vēlētos pieminēt, ka uzskatu, ka ir svarīgi, lai līdzīga reakcija būtu Pakistānas iekšienē, vismaz no bagāto zemes īpašnieku puses, kuri varētu, piemēram, piedāvāt sava veida nomas atvieglojumus nabadzīgajiem lauksaimniekiem – nomniekiem, kuri kādu laiku nespēs samaksāt nomas maksu.

  Sajjad Karim, ECR grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, iesākumā es gribētu paust atzinību par piezīmēm, ko komisāre paudusi komitejā un arī šodien šeit. Mūsu reakcija — ko vadījusi komisāre — patiešām ir bijusi uzslavas vērta gan ES līmenī, gan no dalībvalstu puses, kuras darbojušās uz divpusējas sadarbības pamata. Apvienotā Karaliste noteikti darīja visu, kas tās spēkos.

Ir ļoti skumji atzīmēt, ka laikā, kad Pakistānas iedzīvotāji saskārās ar šo katastrofu, viņu prezidents baudīja labāko un smalkāko Eiropas piedāvājumu. Kamēr viņš to darīja, mēs sākām mobilizēt resursus un stāvējām plecu pie pleca ar Pakistānas iedzīvotājiem. Es esmu ļoti lepns par mūsu rīcību.

Kad civilā infrastruktūra sabruka, bija jāiesaistās bruņotajiem spēkiem. Tas, ka esam strādājuši, lai nodrošinātu vajadzīgo ārkārtas palīdzību, ir vērtējams ļoti augstu. Tomēr, šodien šeit tiekoties, šī ārkārtas situācija joprojām turpinās. Kamēr tā pastāv, mēs darām visu, kas mūsu spēkos, taču mums jāsāk plānot reakciju vidējā un ilgā termiņā.

Nebijušu apmēru plūdi prasa nebijušu starptautisko reakciju. Mums jāsāk atjaunot Pakistānu, taču mums tas jādara tādā veidā, lai būtu redzams, ka to dara Pakistānas iedzīvotāji, citādi var rasties patiešām neiedomājamas sekas. Mums ir attīstības programma, taču mums tajā ir arī jāiekļauj ar tirdzniecību saistīta programma, lai ļautu arī pašiem Pakistānas iedzīvotājiem pašiem atjaunot savu valsti.

Kolēģi, patiesībā es lūdzu mums būt tālejošiem un ierosināt ES plānu, līdzīgu Maršala plānam, kas palīdzēja atjaunot Eiropas daļas. Tieši tas ir vajadzīgs. Šāds ir šī uzdevuma mērogs. Lūdzu, pastipriniet centienus, lai to paveiktu.

  Michèle Striffler (PPE). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, komisāre, dāmas un kungi, humanitārā situācija Pakistānā ir traģiska; tā ir sliktāka par cunami, kas satrieca Āziju.

Es izsaku atzinību par Eiropas Komisijas lēmumu palielināt kopējo humānās palīdzības summu līdz EUR 70 miljoniem, lai palīdzētu plūdu upuriem, un es atzinīgi vērtēju Georgieva kundzes reakciju, kas atkal bijusi tūlītēja.

Viena no lielākajām problēmām ir sarežģītā piekļuve upuriem, jo ir iznīcināta infrastruktūra, upurus ieskauj ūdens, un drošības situācija ir ļoti nestabila. Nosūtot palīdzību, ir ārkārtīgi svarīgi ievērot humānos objektivitātes, neitralitātes, neatkarības un cilvēcīguma principus, kuru pamatā jābūt vienīgi iedzīvotāju vajadzībām.

Pat ja Eiropas Savienības katastrofu reaģēšanas mehānisms ir darbojies labi, krīze Pakistānā vēlreiz ir pierādījusi nepieciešamību uzlabot mūsu efektivitāti attiecībā uz ātrumu, koordināciju un pārredzamību. Šī katastrofa vēlreiz ir uzsvērusi vajadzību izveidot Eiropas ātrās reaģēšanas spēju. Tādēļ es atkārtoti paužu savu vēlmi redzēt, kā tiek izveidoti Eiropas civilās aizsardzības spēki.

Komisāre, novembrī jūs iesniegsiet dokumentu par Eiropas Savienības reaģēšanas spēju katastrofu gadījumos, pēc kura tiks sagatavoti tiesību aktu priekšlikumi. Tādēļ jums ir iespēja ierosināt tālejošus risinājumus, un esmu pārliecināta, ka jūs tā darīsiet.

  Thijs Berman (S&D). – (NL) Priekšsēdētājas kundze, ES ir uzņēmusies lielu palīdzības daļu, taču tagad ir jāpilda tās solījumi — EUR 230 miljoni no ES un tās dalībvalstīm. Pakistāna nedrīkst kļūt par vārdos neizteiktas neuzticēšanās upuri. Humānā palīdzība ir pienākums, kurš ir nošķirts no politikas un kurā nav diskriminācijas. ES ir viena no galvenajām atbalsta sniedzējām, tādēļ ir būtiski, lai mēs jo īpaši efektīvi koordinētu savus centienus. Man ir jautājums komisārei Georgieva: kādus mūsu koordinācijas aspektus var uzlabot un kas ir vajadzīgs — kas jums ir vajadzīgs —, lai to izdarītu?

Iedzīvotājiem ir jānodrošina nepārtraukta piekļuve dzeramajam ūdenim, medicīniskajai aprūpei un ēdienam. Kamēr pastāv jaunu plūdu draudi, skarto reģionu atjaunošana būs grūtību pilna. Cik ātri vien iespējams, starptautiskajai sabiedrībai ir arī jāpalīdz Pakistānas valdībai un iedzīvotājiem mazināt šīs katastrofas sekas ilgtermiņā; un, ja tam vajadzīgs lielāks budžets, mums tam jāatrod vieta.

  Louis Michel (ALDE). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, komisāre! Es, protams, vēlētos apsveikt jūs, komisāre, par ievērojamo darbu, ko esat paveikusi.

Pateicoties jums, Eiropas Savienības valstīs ir piešķīrušas EUR 230 miljonus ārkārtas palīdzības, no kuras EUR 70 miljoni ir Eiropas līdzekļi. Kā jau citi sacīja: tas ir ievērojami; tas ir lieliski. Jūsu atrašanās Pakistānā arī ir apliecinājums tam, ka patiesi esat tiešā veidā risinājusi šo problēmu.

Vispirms es vēlētos paust atbalstu tam, kas šeit jau iepriekš ir sacīts par sieviešu problēmu, veselības aprūpes problēmu un arī politisko problēmu, jo arī pastāv risks, ka šī valsts varētu nonākt ekstrēmistu rokās. Es vēlētos atkārtot — arī tas ir teikts, bet diemžēl nav cita viedokļa, kā to vēlreiz atkārtot —, ka mums ir ātri jāievieš Eiropas civilās aizsardzības spēja. Man jau ir bijusi iespēja to sacīt vairākkārt, īpaši Haiti zemestrīces laikā.

Barnier ziņojums ir lielisks iedvesmas avots, lai ieviestu šādu mehānismu. Es vēlētos jums konkrētāk jautāt par jūsu nodomiem šajā jautājumā.

  Peter van Dalen (ECR). – (NL) Priekšsēdētājas kundze, mums Nīderlandē nav sveša cīņa ar ūdeni, tāpēc es izjūtu spēcīgu kopības sajūtu ar Pakistānas iedzīvotājiem, kurus tik smagi skāruši postošie plūdi. Es gribētu aicināt Eiropas Savienību, dalībvalstis un starptautisko sabiedrību atbalstīt Pakistānas iedzīvotājus un neatstāt viņus Taliban ietekmē.

Kā kristietis es arī jūtu kopību ar Pakistānas kristiešiem. No organizācijām, piemēram, Open Doors International un Compass Direct News esmu dzirdējis, ka vairākās teritorijās kristiešus diskriminē attiecībā uz pārtikas sadali un medicīnisko palīdzību. Man šķita, ka šis ziņojums ir šokējošs, un es vēlos lūgt komisāri pievērst uzmanību arī šim jautājumam. Vēl nopietnāks ziņojums bija par to, ka acīmredzot trīs ārvalstu palīdzības darbiniekus no kristiešu organizācijas tagad ir noslepkavojuši Pakistānas Taliban. Es vēlētos lūgt, lai komisāre arī šai lietai pievērstu īpašu uzmanību, kā arī atbalstītu Pakistānas valdību, jo šīs valdības uzdevums ir aizsargāt vietējos un ārvalstu palīdzības darbiniekus, un palīdzību nekad nedrīkst ietekmēt diskriminācija.

Es arī vēlētos no komisāres dzirdēt atbildi uz šo jautājumu.

  Eija-Riitta Korhola (PPE). – Priekšsēdētājas kundze, es vēlētos paust līdzjūtību Pakistānas iedzīvotājiem par dzīvību traģisko zaudēšanu. Es arī vēlētos pateikties komisārei Georgieva par viņas veltīto darbu, lai padarītu Pakistānu par steidzamu prioritāti savā darba kārtībā.

Bija vajadzīgs zināms laiks, līdz pasaule un ES aptvēra šīs katastrofas mērogu. Pašlaik, kad labāk saprotam cietušo iedzīvotāju vajadzības, mūsu reakcijai jābūt ātrai un jāatbilst šīm vajadzībām. Mums jāsniedz lielāka finanšu un materiālā palīdzība, vienlaikus nodrošinot, lai palīdzība atbilstoši vajadzībām sasniegtu visus, tostarp minoritātes.

Mēs arī nedrīkstam aizmirst, ka Pakistāna ir robežvalsts starptautiskajā karā pret ekstrēmismu un terorismu. Ja mēs viņiem nepalīdzēsim, tad nabadzība un izmisums var pastiprināt militārismu. Vienreizēji humānās palīdzības pasākumi nelīdzēs. Tie jāapvieno ar palīdzību, lai atjaunotu valsts infrastruktūru: ceļus, tiltus, skolas utt.

Mums arī jāveic steidzami pasākumi, lai palīdzētu Pakistānai atjaunot ekonomiku un tirdzniecību. Pakistānas eksporta labāka piekļuve tirgiem un jauni parādu nosacījumi varētu situāciju ievirzīt labvēlīgā gultnē. ES dalībvalstīm vajadzētu nopietni apsvērt kompromisus attiecībā uz parādu kā veidu, lai piedāvātu palīdzību šajā traģēdijā.

  Enrique Guerrero Salom (S&D) – (ES) Priekšsēdētājas kundze, komisāre, starptautiskās sabiedrības un arī mūsu vispārējs priekšstats ir tas, ka starptautiskās sabiedrības reakcija uz humanitāro katastrofu Pakistānā bija lēna un nepietiekama. Mēs ieradāmies pārāk vēlu un ar mazāku intensitāti nekā citās līdzīga mēroga humanitārās katastrofās.

Tika arī uzskatīts, ka bija zināma pretestība, lai segtu ANO noteiktās vajadzības. Daži deputāti ir atsaukušies uz pretestību, kas varētu būt mūsu sabiedrībās, politiskā režīma vai problēmu dēļ, kas varētu būt Pakistānā. Tomēr es uzskatu, ka mums kā deputātiem savās sabiedrībās ir jācenšas skaidrot, ka mēs palīdzam iedzīvotājiem, cilvēkiem, kuri nonākuši grūtībās, nevis konkrētam politiskam režīmam. Humānās palīdzība pasākumu pamatā jābūt neitralitātei, objektivitātei un neatkarībai, un šīm vērtībām jābūt par mūsu rīcības ceļvedi.

  Elena Băsescu (PPE). – (RO) Plūdi Pakistānā tiek vērtēti kā nepieredzēta katastrofa.

Tie skāruši divdesmit miljonus iedzīvotāju. Divi tūkstoši cilvēku ir zaudējuši dzīvību, vairāk nekā 1 miljons māju ir iznīcinātas, savukārt daļa infrastruktūras un liela daļa lauksaimniecības zemju ir neizmantojamas.

Eiropas Savienība nevarēja palikt vienaldzīga pret šo traģēdiju, īpaši tādēļ, ka daļa tās dalībvalstu, tostarp Rumānija, šovasar piedzīvoja plūdu postu.

Es atzinīgi vērtēju nelokāmo apņemšanos, ko paudusi Eiropas Komisija un dalībvalstis, kuras ir izsniegušas palīdzības līdzekļus EUR 230 miljonu apmērā. Tas Eiropas Savienību ir padarījis par lielāko ārējo atbalsta sniedzēju Pakistānai.

Tomēr humanitārā situācija joprojām ir īpaši nopietna — ar sekām ilgtermiņā.

Es uzskatu, ka ilgtspējīgu pārveidošanu var panākt vienīgi ar šīs valsts ekonomikas izaugsmi. Šajā saistībā ES var dot ieguldījumu, atverot savus tirgus Pakistānai.

  Corina Creţu (S&D). – (RO) Patiesi, Eiropas Savienība ātri reaģēja uz traģēdiju Pakistānā, kaut gan, kā jau minējāt, tam ne vienmēr tiek piešķirta augsta prioritāte. Tomēr, apmeklējot plūdu skartās teritorijas, jūs esat uzsvērusi solidaritāti, ko Eiropas Savienība izrāda, reaģējot uz šo humanitāro katastrofu.

Katastrofas upuri — mēs runājam par aptuveni 18 miljoniem iedzīvotāju — pašlaik ir pakļauti lieliem saslimšanas riskiem. Diemžēl ANO ir saņēmusi tikai trešdaļu no pieprasītajiem resursiem, kam par iemeslu ir arī dalībvalstu paustie iebildumi attiecībā uz Pakistānā plaši izplatīto korupciju.

Es uzskatu, ka ir vajadzīgs mehānisms, lai kontrolētu humānās palīdzības piešķiršanas veidu tieši plūdu upuriem un nevis lai tos nelikumīgi piesavinātos vietējie feodālie kungi, vienlaikus paplašinot humānās palīdzības misijas.

Es arī uzskatu, ka mums vajadzētu rūpēties, lai humānās palīdzības darbinieku drošības pasākumu būtu viena no mūsu prioritātēm, ņemot vērā islāmistu draudus.

  Jürgen Creutzmann (ALDE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, komisāre, Pakistānā mēs esam pieredzējuši postošus plūdus, un mums jāpalīdz ciešanu un nabadzības māktajiem šīs valsts iedzīvotājiem. Šajā saistībā mani īpaši apbēdina tas, ka Pakistānā ir reģioni, uz kuriem centrālā valdība neļauj nosūtīt pienācīgu palīdzību.

Tā, piemēram, Gilgitas un Baltistānas reģionu Džammu un Kašmiras ziemeļos Pakistānas pierobežas apgabalā arī ir ļoti smagi skārušas spēcīgas lietusgāzes un to radītās sekas. Saskaņā ar saņemto informāciju Gilgitā un Baltistānā vien ir miruši 500 cilvēki un 50 000 ir palikuši bez pajumtes. Ir aizskaloti četri tilti, un daudzas zemes ir pilnībā nošķirtas no ārpasaules. Tomēr līdz šim Gilgitu un Baltistānu ir sasniegusi palīdzība, kuras vērtība pielīdzināma tikai EUR 10 000.

Tādēļ Eiropas Savienībai nevajadzētu tikai piešķirt palīdzību Pakistānas centrālajai valdībai, bet sniegt tiešu atbalstu nevalstiskajām organizācijām, kas arī ņem vērā Pakistānas attālo reģionu intereses.

  Janusz Władysław Zemke (S&D). – (PL) Priekšsēdētājas kundze, kad šī milzīgā humanitārā katastrofa skāra Pakistāna, Eiropas Savienības reakcija bija efektīvākā nekā citkārt. Es domāju, ka mēs visi šeit esošie jūtam krietni lielu apmierinātību, ja apskatām panākto progresu, salīdzinot, piemēram, ar Haiti sniegto palīdzību. Es vēlētos pievērst uzmanību diviem ļoti svarīgiem jautājumiem. Pirmais ir saistīts ar to, ka jāpalielina Eiropas Savienības patiesās iespējas — un šeit es uzsveru vārdu „Savienības patiesās iespējas” —, sniedzot humāno palīdzību. Piemēram, mums ir jāatrisina jautājumi attiecībā uz gaisa transportu. Ja šāds transports nav pieejams, ir grūti efektīvā veidā sniegt atbalstu. Otrais jautājums ir saistīts ar darbību koordinācijas uzlabošanu ES līmenī. Eiropas Savienības centieni ir ļoti lieli, taču ir būtiski, lai šie pašas ES un dalībvalstu centieni tiktu labāk koordinēti.

  Kristalina Georgieva, Komisijas locekle. – Priekšsēdētājas kundze, es vēlētos pateikties deputātiem par viņu ļoti noderīgajiem komentāriem. Es centīšos grupēt savu atbildi ap trim jautājumu kopumiem: pirmkārt, īstermiņa un ilgtermiņa prioritātēm un to, kā mēs varam integrēt jūs šeit sniegtos padomus; otrkārt, politisko vidi un to, kā mēs varam aizsargāt humānās palīdzības darba neitralitāti un neatkarību, kā arī humānās palīdzības darbinieku drošību; treškārt, ES reaģēšanas spēju katastrofu gadījumos un to, ko mēs pašlaik darām, lai nodrošinātu, ka tā turpmāk ir stiprāka.

Attiecībā uz pirmo jautājumu kopumu es ļoti lielā mērā piekrītu šajā Parlamentā paustajiem komentāriem par to, ka jānodrošina, lai uzmanība tiktu pievērsta tiem, kuriem draud atstumtības risks. Tas īpaši attiecas uz Pakistānas konservatīvākajām teritorijām, sievietēm un, protams, bērniem sieviešu vadītās mājsaimniecībās, kurām draud ļoti liels risks, kā arī minoritātēm, tostarp reliģiskajām minoritātēm, kas šeit minētas.

Jebkurā valstī, arī šajā Pakistānas gadījumā, tās kopienas, ko ir vienkārši grūti sasniegt, ir īpaši apdraudētas. Tās ir nošķirtas dabas apstākļu vai konfliktu dēļ. Es varu apliecināt, ka mēs ļoti rūpīgi pārbaudām partneru priekšlikumus, lai nodrošinātu, ka mūsu finansējums ļoti lielā mērā ir adresēts tiem, kam draud atstumtības risks.

Kopā ar saviem darbiniekiem es sīkāk noskaidrošu konkrēto jautājumu, kas man tika uzdots par attieksmi pret reliģiskajām minoritātēm. Es zinu, ka mēs ļoti rūpīgi ņemam vērā minoritātes, un esmu pārliecināta, ka mums par to būs konkrētāka informācija, kā arī par stāvokli Kašmirā. Varu teikt, ka mēs tur esam sadarbojušies ar NVO partneriem, lai varētu sasniegt iedzīvotājus.

Šeit tika īpaši uzsvērts, ka lauksaimniecība ir lielas Pakistānas sabiedrības daļas un Pakistānas ekonomikas pamats. Ūdenim atkāpjoties, tas, iespējams, būs padarījis augsni auglīgāku, taču tā būs iespēja vienīgi tad, ja mēs ātri spēsim palīdzēt lauksaimniekiem atjaunot stādīšanas kapacitāti. Kā vienmēr katastrofas gadījumā — ja reakcija tiek pareizi apvienota, īpaši saistībā ar ilgtermiņa atjaunošanu —, tā var arī radīt uzlabojums drošības jomā.

Tas noved pie jūsu minētā aspekta par nepieciešamību piesaistīt finansējumu no citiem. Citiem vārdiem sakot, mums jāpielieto mūsu morālā autoritāte, lai mudinātu citas kaimiņvalstis, Persijas līča nācijas, piešķirt līdzekļus Pakistānai. Šīs valstis to ir darījušas, un ir tiesa, ka ES, kura ir rīkojusies ātri un plaši, tagad ir tiesīga aicināt citus. Mēs turpināsim to darīt, gatavojoties Demokrātiskās Pakistānas draugu sanāksmei šeit 14. un 15. oktobrī. Augstā pārstāve, priekšsēdētāja vietniece Catherine Ashton kopā ar Pakistānas Ārlietu ministru, ministru Qureshi, piedalīsies kā šīs sanāksmes priekšsēdētāja vietnieki, un mēs jau esam vienojušies par īpašu paplašināto sesiju, lai mēģinātu pievērst uzmanību, atbalstīt citu centienus un mudinātu citus dot ieguldījumu.

Attiecībā uz mūsu dalībvalstu un mūsu pašu līdzekļiem varu teikt, ka Komisijas līdzekļiem — EUR 70 miljoni — jau ir piešķirti un tā liela daļa jau ir izmaksāta. Tajā nedēļā, kad biju Pakistānā, mums izbeidzās nauda steidzamiem palīdzības projektiem, ko mēs atbalstījām ar ļoti uzticamām organizācijām un ļoti kompetentiem cilvēkiem, kuri strādā uz vietas. Mūsu darbinieki tur jau bija skaidri norādījuši, ka mums būs jānodrošina papildu līdzekļi.

Attiecībā uz dalībvalstīm es vēlētos paust atzinību Apvienotajai Karalistei, Vācijai un Zviedrijai. Tās ir lielākās atbalsta sniedzējas. Daudzos gadījumos tās jau bija sniegušas savu palīdzību. Komisijai un dalībvalstīm šajā jomā ir dalīta kompetence. Protams, mēs sadarbojamies, un mēs vēlētos redzēt, kā visas mūsu saistības tiek pilnībā īstenotas.

Attiecībā uz mūsu ilgtermiņa reakcijas prioritātēm ir pavisam skaidrs, ka Pakistānas ekonomiskās prognoze būs jāpārskata lejup. Citiem vārdiem sakot, nākamā gada izaugsmes prognoze tiks samazināta no 4,5 % pirms plūdiem līdz, iespējams, 1 % vai pat līdz nullei. Daudz kas ir masveidā iznīcināts, un tas vēl ir jānovērtē, taču tas būs mērāms miljardos. Tādēļ atbalsts Pakistānai būs jāmobilizē vienotā veidā. Tas nozīmē, ka tiks apskatītas visas iespējamās atbalsta sniegšanas iespējas.

Protams, Komisijai nav aizdevumu sniegšanas spējas, tādēļ parādu atvieglojums ir kas tāds, ko varu atbalstīt no Komisijas iespēju viedokļa, taču viens no risinājumiem varētu būt ņemt vērā Pakistānas spējas. Mēs nodrošināsim, lai, apspriežot šos variantus, jūsu balsis tiktu sadzirdētas.

Tāpat būs jautājumi par tirdzniecību un to, ko var darīt šajā jomā. Varu jums teikt, ka komisārs De Gucht jau ļoti nopietni apsver to, ko mēs varētu piedāvāt saskaņā ar šo vienoto pieeju, lai reaģētu uz valsts problēmām.

Ļaujiet piebilst vēl kādu lietu. Mums arī jāstrādā ar Pakistānu, lai atbalstītu tās valdības veiktās reformas par stabilāka pamata radīšanu ekonomikai, tostarp reformētu to, kā viņi organizē savas valsts finanses un budžetu, lai plūdi beigās nenovērstu valdību no pareizas rīcības ilgtermiņā attiecībā uz saviem iedzīvotājiem. Arī to mēs apspriežam.

Protams, palīdzība Pakistānai ir arī jautājums par politisko stabilitāti šajā valstī, kas ir tik ļoti svarīgi tās reģionam un pārējai pasaulei. Šajā ziņā mēs ļoti ceram, ka mūsu kolektīvā rīcība ne vien izglābs dzīvības, bet arī novērsīs haosa rašanos šajā ļoti nestabilajā vietā. Šādi rīkojoties, tiem no mums, kuri rūpējās par humāno palīdzību, ir arī ļoti svarīgi vienmēr uzsvērt iestādēm — kā to darīju es, kad tur biju —, ka humānās palīdzības darbinieku drošība ir ļoti svarīga.

Otra lieta ir tā, ka mums ir jānodrošina neitralitāte. Palīdzības saņēmējus nedrīkst izvēlēties, pamatojoties uz tādiem faktoriem kā reliģija, dzimums, vai atrašanās laukos vai pilsētās. Šis neitralitātes un humānās palīdzības darbinieku drošības jautājums ir ārkārtīgi svarīgs. 19. augusts bija humānās palīdzības darbinieku diena. Diemžēl todien mēs atzīmējām, ka pagājušajā gadā esam zaudējuši vairāk humānās palīdzības darbinieku nekā miera uzturētāju. Ir miruši 102 humānās palīdzības darbinieki. Saistībā ar Pakistānu es katru dienu pamostos ar lielām bažām par to, vai, reaģējot uz šo katastrofu, tiks zaudētas dzīvības. Es tikai vēlos apliecināt, ka mēs to uztveram ļoti nopietni.

Ļaujiet nobeigumā runāt par ES reaģēšanas spējas nostiprināšanu katastrofu gadījumos. Esmu ļoti pateicīga tiem, kuri pozitīvi runāja par to, ko esam darījuši, lai būtu labāk organizēti un labāk koordinēti. Es esmu arī pateicīga tiem, kuri norāda, ka mums jādara vairāk, un es tam piekrītu.

Ļaujiet minēt tikai vienu piemēru, ko koordinācija nozīmē Pakistānas gadījumā. Kā jau teicu, mēs izvietojām civilās aizsardzības koordinācijas grupu Pakistānā. Mēs panācām, ka 12 dalībvalstis sniedz palīdzību natūrā. Mēs organizējām desmit lidojumus kā ES gaisa tiltu uz Pakistānu — divas finansēja Čehija, vienu — Somija, un septiņas līdzfinansēja Komisija. Mēs faktiski koordinētā veidā sniedzām palīdzību vairāku valstu vārdā, un pēc tam koordinētā veidā mēs to sadalījām uz zemes.

Tātad progress ir panākts, bet tiem, kuri norāda, ka jādara ir vairāk, mana atbilde ir: „Lai spēks jūsu vārdiem”. Cerams, ka sagaidīsiet no Komisijas ļoti apņēmīgu un tālejošu pieejas veidu tam, ko nozīmē veidot spēcīgu ES reaģēšanas spēju katastrofu gadījumos.

Tā kā par šo tematu mēs turpmāk diskutēsim, es to ļoti īsi apkopošu četros punktos.

Attiecībā uz scenāriju plānošanu mums jābūt labāk sagatavotiem, lai paredzētu turpmāko katastrofu veidus.

Otrkārt, mums ir vajadzīgi iepriekš noteikti un rezervēti līdzekļi no dalībvalstīm, uz kuriem mēs varam paļauties katastrofas gadījumā. Kad notiek kāda katastrofa un kad es aicinu sniegt palīdzību, to darot, es nezinu, vai mēs saņemsim vai nesaņemsim vajadzīgo. Man par laimi līdz šim katru reizi, kad esam to lūguši, dalībvalstis ir nākušas pretī, bet būtu daudz apdomīgāk, ja mēs varētu iepriekš paredzēt, kāda ir dalībvalstu apņemšanās un kādi līdzekļi ir mūsu rīcībā.

Trešais punkts attiecas uz koordinācijas stiprināšanu. Es par to vairāk nerunāšu. Protams, ir vajadzīgs, lai mūsu 27 un vēl viena dalībvalsts rīkotos kā viens vesels.

Ceturtkārt, reaģējot uz krīzi, mums ir vajadzīga vienota pieeja, kas ietver novēršanu, sagatavotību, reaģēšanu un rehabilitācijas atgriezenisko saikni.

Šie četri punkti ir tā priekšlikuma pamatā, ko jums iesniegšu.

Priekšsēdētājas kundze un godājamie deputāti, vēlreiz jums pateicos par sniegtajiem padomiem man un manai darba grupai.

  Priekšsēdētāja. – Debates tiek slēgtas.