Debašu stenogramma

Otrdiena, 2010. gada 7. septembris - Strasbūra

18. Ilgtermiņa aprūpe vecāka gadagājuma cilvēkiem (debates)

  Priekšsēdētāja. – Nākamais daba kārtības punkts ir debates par jautājumu Komisijai, uz kuru jāatbild mutiski un kuru Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vārdā uzdeva Elizabeth Lynne un Pervenche Berès, par vecāka gadagājuma cilvēku ilgtermiņa aprūpi (O-0102/2010 – B7-0457/2010).

  Elizabeth Lynne, autore. – Priekšsēdētājas kundze, šis jautājums, uz kuru jāatbild mutiski, un rezolūcija tika iekļauti darba kārtībā, lai mēģinātu vienoties par ES mēroga rīcības kodeksu vecāka gadagājuma cilvēku ilgtermiņa aprūpes jomā. Es nerunāju par tiesību aktiem, šajā gadījumā ir runa par paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm.

Pārāk ilgi attieksme pret vecāka gadagājuma cilvēkiem daudzās jomās ir bijusi neatbilstoša. Mums pirmām kārtām ir jāzina, kāda informācija par aprūpes nodrošināšanu dalībvalstīs jau ir Komisijas rīcībā. Vai Komisija pieļauj, ka tai varētu būt nozīmīga loma paraugprakses popularizēšanā?

Jau vairākus gadus mani visvairāk ir satraukusi sliktā izturēšanos pret vecāka gadagājuma cilvēkiem. Šai attieksmei var būt dažādas izpausmes — fiziskas, garīgas, emocionālas un finansiālas. Kā piemēru var minēt 93 gadus vecu sievieti, kura vienu nedēļu uzturējās aprūpes iestādē. Tikai vienu nedēļu, bet ar to pietika, lai, atgriežoties mājās, viņai būtu izveidojusies pilnīga organisma dehidratācija. Skaidrs, ka neviens pat nebija mēģinājis viņai palīdzēt padzerties.

Šis nav vienīgais gadījums. Ar nepietiekamu uzturu un dehidratāciju tiek saistīti daudzi gadījumi, tomēr būtu labi, ja mūsu rīcībā būtu konkrēti fakti un skaitļi. Vai Komisijai ir zināms, cik daudz nāves gadījumu ir saistāmi ar dehidratāciju vai nepietiekamu uzturu?

Tikpat satraucoši, protams, ir arī tas, ka arvien biežāk tiek izmantoti rīkojumi neveikt reanimācijas pasākumus. Lēmums par to, vai uz kādu personu būtu attiecināms rīkojums neveikt reanimācijas pasākumus, ir jāpieņem medicīnas speciālistam, apspriežoties ar pacientu. Man ir zināmi gadījumi, kad lēmumu par to, kurai personai ir veicami reanimācijas pasākumi un kurai nē, pieņem pati aprūpes iestāde vai arī radiniekiem tiek lūgts parakstīt attiecīgu dokumentu. Šādi tiek klaji pārkāptas personas tiesības izvēlēties.

Ko Komisija dara, lai noskaidrotu, kā tiek izmatoti tā dēvētie rīkojumi neveikt reanimācijas pasākumus? Es šobrīd nerunāju par pēdējo gribu, es runāju par rīkojumu neveikt reanimācijas pasākumus. Vai Komisija piekrīt, ka tādējādi tiek pārkāptas tiesības uz dzīvību, kas noteiktas Pamattiesību hartas 2. pantā?

Man prieks, ka Pasaules Veselības organizācija jēdzienu „slikta izturēšanās pret vecāka gadagājuma cilvēkiem” ir definējusi plašā nozīmē. Tagad mums ES līmenī ir jānoskaidro, kāds ir šīs sliktās izturēšanās apmērs. Es ceru, ka Komisija nāks klajā ar Zaļo grāmatu par sliktu izturēšanos pret vecāka gadagājuma cilvēkiem. Zinu, ka komisārs ir par to runājis.

Pārmērīga medikamentu nozīmēšana, īpaši antipsihotisko līdzekļu nozīmēšana, arī ir slikta izturēšanās. Diezgan bieži to dara personāla, nevis aprūpes iestādes iemītnieka labā. Ir arī pretēji gadījumi, kad vecāka gadagājuma cilvēkiem netiek sniegta medicīniskā aprūpe vienīgi vecuma dēļ. Šis ir vēl viens iemesls, kāpēc es uzskatu, ka mums ir jāmudina Padome pieņemt lēmumu par vienlīdzīgas attieksmes direktīvu, lai aizliegtu diskrimināciju preču un pakalpojumu pieejamības jomā, tostarp veselības aprūpē.

Ikvienai dalībvalstij ir arī vairāk jādara, lai nodrošinātu vecāka gadagājuma cilvēkiem iespēju saņemt aprūpi savās mājās, ja viņi tā vēlas, lai reglamentētu kvalifikācijas prasības personām, kas par šiem vecāka gadagājuma cilvēkiem rūpējas, un ieviestu atbilstošas apmācības sistēmas.

Daudzas dalībvalstis ir samazinājušas geriatriskās medicīnas pakalpojumu finansējumu, un mēs vēlētos noskaidrot, kā šie pasākumi ir ietekmējuši vecāka gadagājuma cilvēkus. Mēs nedrīkstam aizmirst arī par atbalstu un atzīšanu, kas nepieciešama neoficiālajiem aprūpētājiem. Diezgan bieži viņi ir vienīgie, kas diendienā rūpējas par saviem tuviniekiem, nesaņemot praktiski nekādu palīdzību.

Daudzus gadus vecāka gadagājuma cilvēku ilgtermiņa aprūpes joma ir atstāta novārtā. Es ceru, ka šis jautājums un rezolūcija mudinās uz to, lai mēs visi kopā beidzot sāktu pievērst šai problēmai pelnīto uzmanību. Diezgan bieži vecāka gadagājuma cilvēkiem, kam ir nepieciešama ilgtermiņa aprūpe, ir ļoti grūti aizstāvēt savu viedokli. Mēs visi, kas ar šiem cilvēkiem strādājam, esam atbildīgi par to, lai viņu viedoklis tiktu uzklausīts un paturēts prātā.

  László Andor, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētājas kundze, Eiropas sabiedrība nākamajās desmitgadēs turpinās novecot, tāpēc mums ir jāatrod veidi, kā vecāka gadagājuma cilvēkiem nodrošināt pilnvērtīgu nepieciešamo aprūpi.

Šis ir viens no mērķiem, par kuriem dalībvalstis ES līmenī vienojās veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes jomā. Bez tam Padomes 2009. gada 30. novembra Padomes secinājumos Komisija tika aicināta izstrādāt „rīcības plānu turpmākām 2011. gadā veicamām darbībām, kas palīdzēs nodrošināt cieņu pret vecāka gadagājuma cilvēkiem, viņu veselības aizsardzību un dzīves kvalitāti”. Man prieks, ka nākamās prezidentūras, tostarp Ungārijas un Polijas prezidentūras, plāno virzīt šo darbu uz priekšu.

Komisija jau ir īstenojusi vairākas iniciatīvas, lai paātrinātu darbu, kas tiek veikts saistībā ar ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu kvalitāti, vairotu zināšanas šajā jomā un veicinātu debates ES līmenī. Saistībā ar atvērto koordinācijas metodi sociālās aizsardzības jomā tā ilgstoši ir atbalstījusi darbu pie ilgtermiņa aprūpes nodrošināšanas.

2009. gada Kopīgais ziņojums par sociālo aizsardzību un sociālo iekļaušanu apliecināja, cik svarīgi ir risināt darbaspēka trūkuma jautājumu ilgtermiņa aprūpes nozarē. Paraugprakses apzināšana un popularizēšana ir viens no mūsu galvenajiem mērķiem. Komisija var veicināt pārmaiņas un atbalstīt valstu centienus.

Patlaban tiek izstrādāts Komisijas dienestu darba dokuments par ilgtermiņa aprūpi saistībā ar centieniem veicināt aktīvu, veselīgu un cienīgu novecošanu, un ar Komisijas paziņojumu paredzēts nākt klajā 2011. gadā.

Vakar Komisija pieņēma priekšlikumu pasludināt 2012. gadu par Eiropas gadu aktīvām vecumdienām. Šis gads būs iespēja uzlabot informētību, apzināt un popularizēt labas prakses piemērus un it sevišķi mudināt politikas veidotājus un visu līmeņu ieinteresētās personas veicināt aktīvu novecošanu.

Mērķis ir aicināt šos dalībniekus īstenot konkrētas darbības un uzdevumus 2011. gadā, sagatavošanās gadā, lai 2012. gadā, kas būs Eiropas gads aktīvām vecumdienām, varētu gūt reālus panākumus.

Turpinājumā es runāšu konkrētāk par tiem aspektiem, kas attiecas uz cilvēkiem. Jūs pareizi norādījāt, ka daudzās dalībvalstīs lielāko daļu atbalsta un aprūpes atkarīgām personām nodrošina ģimene un draugi, un tā būs arī nākamajās desmitgadēs. Visās valstīs aprūpētāja pienākumus sievietes uzņemas biežāk nekā vīrieši. Ja neoficiālo aprūpētāju nozīme netiks pienācīgi atzīta un viņu ieguldījums netiks pienācīgi atbalstīts, tad var veidoties sociālās atstumtības risks.

Lai palīdzētu mainīt šo situāciju, dalībvalstis kopā ar ES iestādēm varētu apsvērt pasākumus, kuru mērķis būtu novērtēt un apstiprināt aprūpes prasmes, tostarp tās, kas iegūtas, rūpējoties par atkarīgiem tuviniekiem un vadot mājsaimniecības. Galvenokārt šīs darbības veic sievietes.

Panāktais progress būs atkarīgs no daudzu ieinteresēto pušu centieniem. Komisija atzinīgi vērtē darbu, ko aprūpes jautājumu jomā ir veikušas Parlamenta interešu grupas, kas risina novecošanas jautājumus un aprūpētāju problēmas, un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, piemēram, AGE un Eurocarers.

Komisija neplāno izveidot aktīvu vecumdienu novērošanas centru, bet viens no mērķiem, ko paredzēts īstenot Eiropas gadā aktīvām vecumdienām, ir savstarpēja mācīšanās, tostarp aktīvas novecošanas jomā. Šim nolūkam tiks izveidota īpaša tīmekļa vietne.

Vēlos pieminēt arī to, ka liela nozīme šajā sakarā ir Grundtvig programmai pieaugušo izglītības jomā, sabiedrības veselības aizsardzības programmai un 2011. gadam, kas būs Eiropas brīvprātīgā darba gads.

Lynne kundze, jūs pareizi uzsvērāt ētisko jautājumu nozīmību, piemēram, saistībā ar rīkojumiem neveikt reanimācijas pasākumus. Komisija atzīst, ka šis jautājums ir ļoti nozīmīgs (un es pilnībā piekrītu jūsu jautājumā minētajiem morālajiem aspektiem), tomēr reizēm mums ir jāpauž sava nostāja atbilstoši likuma burtam, un šajā gadījumā tas nozīmē teikt, ka šādi jautājumi ir ekskluzīvā dalībvalstu kompetencē un ka saskaņā ar Pamattiesību hartas noteikumiem mums nav tiesību iejaukties šajās dalībvalstu kompetences jomās.

Komisija ir īstenojusi vairākas iniciatīvas, tostarp vispārējo konferenci 2008. gada 17. martā, lai vairotu zināšanas par sliktu izturēšanos pret vecāka gadagājuma cilvēkiem un ES līmenī veicinātu debates par iespējām to novērst.

2009. gadā Komisija īstenoja izmēģinājuma projektu, kura rezultātā tika izraudzīti divi projekti. Viena projekta mērķis, ir izpētīt, kā sliktu izturēšanos pret vecāka gadagājuma cilvēkiem var pārraudzīt ar sabiedrības veselības aizsardzības un ilgtermiņa aprūpes sistēmu palīdzību. Otra projekta mērķis ir apzināt, kādas politikas pieejas un politikas sistēmas pastāv Eiropas Savienībā. Abus projektus sāka īstenot 2009. gada decembrī, un rezultāti tik paziņoti nākamā gada augustā.

Komisija arī turpina līdzfinansēt vairākas darbības, kas tiek īstenotas saskaņā ar Daphne programmu un sabiedrības veselības aizsardzības programmu.

Komisija aktīvi atbalsta darbu, kas Sociālās aizsardzības komitejā ir uzsākts saistībā ar brīvprātīgā darba kvalitātes standartiem sociālo pakalpojumu jomā. Šiem standartiem jābūt pietiekami elastīgiem, lai visās dalībvalstīs tos varētu piemērot valsts, reģionālajā un vietējā līmenī un dažādiem sociālajiem pakalpojumiem.

Liela nozare, kurā šos standartus varētu piemērot, ir ilgtermiņa aprūpe. Bet ilgtermiņa aprūpes nodrošināšana ikdienā nav viegls uzdevums, un rūgtā patiesība ir tāda, ka cilvēki, kas uzņemas grūtos aprūpes pienākumus, šo pienākumu dēļ bieži vien ir spiesti atteikties no algota darba vai samazināt darba stundu skaitu. Tas savukārt ietekmē viņu atbilstību darba tirgus vajadzībām, viņu ienākumus un tiesības uz pensiju nākotnē.

Mūsu ilgstošais darbs ar dalībvalstīm saistībā ar ģimenes un darba pienākumu apvienošanu ir atklājis, cik svarīgi ir pielāgot neoficiālo aprūpētāju darba apstākļus.

Izveidojot sociālos pakalpojumus, kas nodrošina tādas iespējas kā periodiska aprūpe un kopšanas atvaļinājums, un piešķirot īpašas tiesības neoficiālajiem aprūpētājiem sociālās nodrošināšanas sistēmās, jo īpaši saistībā ar tiesībām uz pensiju, mēs palīdzētu veicināt to, ka arvien vairāk cilvēku uzņemas neoficiāla aprūpētāja pienākumus, un pavērtu šiem cilvēkiem iespējas to darīt.

Kā jūs noprotat, nabadzība, aprūpes pieejamība un ilgmūžība var būt savstarpēji saistītas. Mēs analizējām šādas saiknes nesen publicētajā paziņojumā par nevienlīdzību veselības jomā. Iegūtie dati skaidri apliecina, ka atšķirības ienākumu apmērā un darba un dzīves apstākļos atspoguļojas vidējos veselības stāvokļa rādītājos.

Tomēr mēs tikai nesen esam sākuši strādāt pie tādām politikas stratēģijām, kas efektīvi pārrauj vai izmaina saiknes starp sociālo hierarhiju un veselības stāvokļu hierarhiju.

Tādēļ mēs aicinām uzlabot informētības līmeni, veikt pētījumus un izstrādāt inovatīvāku politiku. Mums ir jāveicina arī „veselība visās politikas jomās” pieeja, kas ir svarīga ikvienas veiksmīgas stratēģijas sastāvdaļa.

  Csaba Sógor, PPE grupas vardā. – (HU) Eiropas sabiedrības novecošanās ir būtisks izaicinājums ikvienai dalībvalstij. Mums jāpievērš arvien lielāka uzmanība rūpēm par vecāka gadagājuma iedzīvotājiem, kuru skaits turpina augt. Šādu cilvēku aprūpes tradīcijas un kultūra dažādos reģionos atšķiras — dienvidu dalībvalstīs vairākas paaudzes dzīvo kopā un šo problēmu atrisina ģimenes ietvaros, bet ziemeļu dalībvalstīs ierastāka ir institucionālā aprūpe.

Tomēr ekonomiskās situācijas un arvien lielākā vecāka gadagājuma cilvēku skaita dēļ institucionālās aprūpes izmaksas pieaug un arvien vairāk tiek pārbaudīta šīs sistēmas ilgtspēja. Centrālajā un Austrumeiropā noteikta veida institucionālo aprūpi ļoti bieži efektīvi īsteno nevalstiskās organizācijas un baznīcas. Tomēr šī joprojām ir reti sastopama prakse, un valsts neatbalsta šādu vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes sistēmas attīstības ceļu.

Apvienotajā Karalistē imigrantiem paredzēta mācību sistēma, kas nodrošināja apmācību vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes jomā, veiksmīgi atrisināja to sieviešu nodarbinātības problēmu, kas iepriekš bija bez darba. Šo praksi noteikti veiksmīgi var pārņemt arī citas dalībvalstis. Es atzinīgi vērtēju kolēģu Pervenche Berès un Elizabeth Lynne izstrādāto rezolūcijas priekšlikumu. Vēlos vērst uzmanību uz to šī dokumenta daļu, kurā Komisija tiek aicināta, pamatojoties uz dalībvalstu paraugpraksi un pieredzi, izstrādāt Zaļo grāmatu, lai nodrošinātu, ka katra dalībvalsts savu iespēju robežās var īstenot visatbilstošākos pasākumus, nepieļaujot iespēju slikti vai netaisnīgi izturēties pret vecāka gadagājuma cilvēkiem.

  Kinga Göncz, S&D grupas vārdā. – (HU) Dzīves ilguma pagarināšanās nav tikai lielisks sasniegums, tā ir arī iespēja. Mēs patiešām varam lepoties ar to, ka dzīves ilgums Eiropā pieaug, bet vienlaikus tas ir arī izaicinājums. Izaicinājums daļēji tāpēc, ka mēs nezinām, kā novecojošajai sabiedrībai nodrošināt iespēju pavadīt vecumdienas aktīvi. Mēs nezinām arī to, kādā mērā mēs spējam nodrošināt vecāka gadagājuma cilvēkiem iespēju aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē un nesastapties ar diskriminējošu attieksmi. Mēs apzināmies, ka šajā jomā ir daudz darāmā. Vai mēs spējam palielināt veselībā nodzīvoto gadu skaitu? Kādā mērā mēs spējam nodrošināt vecāka gadagājuma cilvēkiem ienākumu stabilitāti vai mūžizglītību?

Iespējams, ka Eiropas gads aktīvām vecumdienām palīdzēs pievērst vairāk uzmanības šim jautājumam. Bet noteikti pienāks laiks, kad vecāka gadagājuma cilvēkiem būs nepieciešami sociālie un veselības aprūpes pakalpojumi un kad viņi nespēs tik labi aizstāvēt savu viedokli, un tas palielina mūsu atbildību nodrošināt viņiem pieeju kvalitatīviem pakalpojumiem. Īpaši svarīgi ir panākt, lai atbilstoši pakalpojumi ir pieejami tiem vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuriem ir nelieli ienākumi, kas ir nabadzīgi un kuriem ir nepieciešama pastāvīga kopšana un aprūpe, neatkarīgi no tā, vai ir nepieciešama kopšana mājās vai arī viņi tiek aprūpēti iestādēs. Ir jāīsteno arī daži konkrēti uzdevumi, saistībā ar kuriem mēs lūdzam Komisijas palīdzību. Pirmām kārtām mums ir nepieciešami daži būtiski dati par to, kādas ir vajadzības, un par personām, kam ir nepieciešama aprūpe. Īpaša uzmanība ir jāpievērš visneaizsargātākajiem iedzīvotājiem, mums ir nepieciešami pārraudzīšanas mehānismi un paraugprakses apkopošana arī ir obligāta prasība.

  Jean Lambert, Verts/ALE grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze, es ļoti vēlētos pateikties Lynne kundzei par iespēju apspriest šo jautājumu šodienas debatēs, un es atzinīgi vērtēju lielu daļu no tā, ko teica komisāra kungs. Liela daļa no viņa teiktā dažos aspektos man šķita diezgan iedvesmojoša.

Jūs, protams, būsiet pamanījuši, ka vairāki no mūsu jautājumiem ir saistīti ar vecāka gadagājuma cilvēku neaizsargātības problēmu un mūsu stingro pārliecību, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt, lai šie cilvēki varētu justies droši to cilvēku rokās, kas viņus aprūpē.

Es saprotu jūsu nostāju attiecībā uz jautājumiem, kas ir dalībvalsts kompetencē, tomēr tiek īstenota atvērtā koordinācijas metode, kuras mērķis ir palīdzēt dalībvalstīm sadarboties jomās, kas, kaut arī nav Eiropas Savienības kompetencē, tomēr ir uzskatāmas par vispārēji nozīmīgām.

Manuprāt, daži no šiem jautājumiem, pat tādi, kas saistīti ar pamataprūpi, barošanu un tamlīdzīgi, ir ļoti svarīgi šajā kontekstā. Es vēlētos uzzināt arī to, kādus turpmākus pasākumus Komisija varētu veikt, lai pārliecinātu dalībvalstis par to, cik rentabla ir neoficiālo aprūpētāju atbalstīšana. Apvienotās Karalistes dati liecina, ka šādi mūsu ekonomikā tiek ietaupīti vairāki miljardi, jo aprūpi veic tuvi draugi vai radinieki, nevis valsts, un ka ieguldīšana tādos ieguldījumos kā aprūpētāju pabalsts un aprūpētāju atbalsta mehānismi patiešām atmaksājas un ir daudz izdevīgāka par situāciju, kad cilvēki ir pilnībā nomocīti, izolēti un norūpējušies par savas fiziskās un garīgās veselības problēmām tāpēc, ka viņi stundām ilgi nodrošina aprūpi, nesaņemot nekādu atbalstu.

Mani interesē arī jūsu viedoklis par iespējām uzlabot aprūpētāju kvalifikāciju. Viens no šī jautājuma aspektiem, protams, ir ne tikai tas, ka šādu aprūpi parasti veic sievietes, bet arī tas, ka bieži vien tās ir sievietes migrantes, un tāpēc ir nepieciešami specifiski ieguldījumi. Mūsu rezolūcijā ir runāts arī par nepieciešamību pēc līgumiem, lai atrunātu vismaz minimālos ienākumus, minimālo algu. Es labprāt dzirdētu jūsu komentārus par šo jautājumu.

  Dimitar Stoyanov (NI). – (BG) Paldies. Manai vecvecmāmiņai ir 69 gadi, un es ilgu laiku nodzīvoju kopā ar viņu. Tāpēc es no pieredzes zinu, ka vislabākais veids, kā varam parūpēties par vecāka gadagājuma cilvēkiem, ir nodrošināt, lai viņi, cik vien ilgi iespējams, spēj rūpēties par sevi paši. Tomēr pat tiem, kuriem ir laba garīgā un fiziskā veselība, vecuma dēļ to ir grūti izdarīt. Partija „Ataka” pievērsās šim jautājumam iepriekšējā parlamentārā termiņa laikā un darīs to arī turpmāk.

Vidējā pensija Bulgārijā ir tikai 100 eiro. 100 eiro mēnesī, cienījamie kolēģi. Pensionāriem par šiem līdzekļiem ir jānopērk medikamenti, jāsamaksā rēķini un pēdējā vietā parasti tiek atstāta pārtikas iegāde. Šāda situācija ir radusies tāpēc, ka pēdējās trīs valdības ir īstenojušas liela apmēra zādzību pret manu valsti. Šī zādzība tiek saukta par „masveida privatizāciju”. Jāpiemin arī tas, ka tā tika īstenota ar Eiropas iestāžu un Starptautiskā Valūtas fonda akceptu. Bulgārijai tika nozagti līdzekļi vairāku miljardu eiro vērtībā, tāpēc nav nekāds brīnums, ka manā valstī ir zemākās pensijas Eiropas Savienībā. Jums ir jāņem šī traģiskā situācija par piemēru, kad jūs domājat par to, kā mums ir jārūpējas par vecāka gadagājuma cilvēkiem.

  Thomas Mann (PPE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, Komisija nupat pasludināja 2012. gadu par aktīvu vecumdienu gadu. Šādi rīkojoties, tā ir izpildījusi Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas lūgumu un to, kas tika pausts ziņojumā par paaudžu vienlīdzību. Apsveicu! Šīs svarīgā ziņa nāk īstajā laikā.

To cilvēku skaits, kuri vecumā pēc 80 gadiem ir veseli un spējīgi darboties, arvien pieaug. Paredzams, ka laikposmā no 2010. līdz 2030. gadam šis pieaugums būs 60 % apmērā. Jautājumā, ko uzdeva mūsu komiteja, mēs aicinām Komisiju izvērtēt pozitīvās un arī negatīvās ietekmes aspektus vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes jomā un izdarīt secinājumus.

Mēs zinām, ka arvien vairāk ģimeņu nespēj vienas pašas tikt galā ar savu radinieku aprūpi. Ir vērojams aprūpes darbinieku trūkums. Tomēr nedrīkst samierināties ar to, ka prasmīgus un kompetentus darbiniekus aizstāj lēti darbinieki, kas īsā laikā ieguvuši nepieciešamās pamatzināšanas. Daudzās vietās šāda aprūpe ir vienīgā aprūpe, kādu ir iespējams saņemt.

Es kā referents demogrāfisko pārmaiņu un paaudžu vienlīdzības jautājumos esmu aicinājis dalībvalstis izveidot pārredzamas un ilgtspējīgas kontroles sistēmas. Ir jānodrošina, ka tiek aizsargāta to cilvēku cieņa, kuriem ir vajadzīga aprūpe. Mums ir nepieciešams ES mēroga rīcības kodekss, kurā būtu iekļautas obligātās prasības ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu sniegšanai un šo pakalpojumu sniegšanas obligātie rezultāti. Cilvēkiem neatkarīgi no viņu ienākumiem, vecuma, sociālā stāvokļa vai veselības apdraudējuma ir jāsaņem kvalitatīva aprūpe par pieejamu cenu.

Vecāka gadagājuma cilvēki nav nasta. Viņu pieredze un dzīves laikā paveiktais ir veidojuši mūsu sabiedrību. Mēs nedrīkstam atstāt viņus vienus ar viņu problēmām. Izmantosim laiku, kas atlicis līdz 2012. gadam, lai radītu daudzus priekšnoteikumus, kas ļautu politiķiem, plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrībai intensīvi risināt aktīvas novecošanas jautājumu. Šajā ziņā tiem, ko šī problēma skārusi, ir jābūt galvenajiem noteicējiem. Mums visiem ir jāmaina attieksme par labu ilgtspējīgam aprūpes modelim, kas nemainīgi orientējas uz cilvēku, nevis uz izmaksām.

  Sylvana Rapti (S&D). – (EL) Priekšsēdētājas kundze, kad mēs visi šajā zālē runājam par vecāka gadagājuma cilvēkiem, mēs, iespējams, piemirstam to, ka pēc kāda laika mēs varētu nonākt tādā paša situācijā un sasniegt 80, 90 un pat 100 gadu vecumu. Vai mēs kādreiz esam padomājuši, kādu attieksmi mēs tad vēlētos saņemt? Šodienas vecāka gadagājuma cilvēki ir tie, kas deva mums dzīvību, viņi ir tie, kas veidoja mūsu kultūru un sociālo iekārtu, un viņi ir tie, ko mēs varam uzskatīt par savu „personisko īpašumu”.

Vecāka gadagājuma cilvēku ilgtermiņa aprūpe nav tikai ētisks un sociāls jautājums, tas ir arī ekonomisks jautājums, jo aprūpe, kas nepieciešama katram vecāka gadagājuma cilvēkam, nozīmē strādājošo ģimenes locekļu darba ražīguma samazināšanos. Tomēr, vienlaicīgi ieviešot aprūpes programmu, mēs pat varētu radīt darbavietas. Mums par visām šīm lietām ir jādomā, komisāra kungs, un jānostāda dalībvalstis uz pareizā ceļa.

Nobeigumā es vēlos pateikties tulkiem un tulkotājiem, kas nodrošina mums iespēju paust savu viedokli pat pēc pusnakts.

  Silvia-Adriana Ţicău (S&D). – (RO) Nesen publicēti statistikas dati liecina, ka Eiropas Savienībā līdz 2050. gadam to cilvēku skaits, kas vecāki par 65 gadiem, varētu pieaugt par 70 %, bet to cilvēku skaits, kas vecāki par 80 gadiem — par 170 %.

Tas nozīmē, ka 2060. gadā ES 27 dalībvalstīs 30 % iedzīvotāju būs cilvēki, kas ir vecāki par 65 gadiem.

Eiropas Savienībai ir jāatrod risinājumi, kas ļautu apmierināt arvien lielāko pieprasījumu veselības aprūpes jomā, pielāgot veselības aprūpes sistēmas novecojošas populācijas vajadzībām un nodrošināt šo sistēmu dzīvotspēju arvien pieaugošā darbaspēka trūkuma apstākļos.

Komisijai, dalībvalstīm un jo īpaši vietējām iestādēm ir jāatrod risinājumi, kā nodrošināt, lai mājokļi, sabiedriskā transporta līdzekļi un pat tādas nozares kā tūrisms tiktu pielāgotas vecāka gadagājuma cilvēku īpašajām vajadzībām.

Es atzinīgi vērtēju to, ka ir pieņemti Eiropas noteikumi par pasažieru tiesībām, īpaši attiecībā uz personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, jo šajā kategorijā ietilpst arī daudzi vecāka gadagājuma cilvēki, kas ceļo ar kuģi, lidmašīnu vai vilcienu.

  Miroslav Mikolášik (PPE). – (SK) Viens no izaicinājumiem, ar ko Eiropas sabiedrība patlaban saskaras, ir nepieciešamība risināt demogrāfisko pārmaiņu jautājumu, kas arvien vairāk ietekmē valsts budžetu. Manuprāt, šo problēmu varētu atrisināt, ieviešot progresīvas un ilgtspējīgas politikas stratēģijas, kas ir vērstas uz atbilstošas ilgtermiņa aprūpes nodrošināšanu, ievērojot paaudžu solidaritātes principu, kā arī uz vecuma diskriminācijas izskaušanu un pilnīgu sociālo iekļaušanu pat lielā vecumā.

Manuprāt, svarīgi ir arī tas, lai aprūpētājiem, kas rūpējas par veciem cilvēkiem, tiktu piešķirti konkrēti ar likumu noteikti pabalsti vai attiecīgā gadījumā finansiāla atlīdzība, tādējādi paužot solidaritāti un novērtējot viņu pašuzupurēšanās centienus. Tieši tāpēc es vēlētos uzsvērt, ka liela nozīme ir paraugprakses un pieredzes apmaiņai starp dalībvalstīm šajā jomā.

Nobeigumā vēlos piebilst, ka es kā ārsts absolūti neatbalstu tā dēvētos rīkojumus neveikt reanimācijas pasākumus, ja tie tiek doti, pamatojoties uz lielu vecumu. Es uzskatu, ka šādi tiek rupji pārkāptas cilvēka pamattiesības uz dzīvi.

  Anna Záborská (PPE). – (SK) Autori Eiropas Komisijai uzdeva 10 jautājumus. Tomēr paaudžu solidaritāte tika pieminēta tikai vienā — otrajā jautājumā no beigām. Lai pilnībā izprastu problēmas būtību, es vēlētos uzdot vēl dažus jautājumus.

Pirms brīža mēs runājām par to, kā Eiropas Komisija var ietekmēt dalībvalstis. Kāpēc Eiropas Komisija neaicina dalībvalstis novērtēt aprūpi, ko nespējīgiem vecāka gadagājuma cilvēkiem nodrošina ģimenes locekļi? Kāpēc šādos gadījumos, kad kāds ģimenes loceklis rūpējas par savu tuvinieku, šim ģimenes loceklim netiek nodrošināta finansiāla atlīdzība, tiesības uz veselības aizsardzību un sociālo nodrošināšanu un tiesības atgriezties darbavietā pēc aprūpes perioda beigām līdzīgi kā sievietei pēc bērna kopšanas atvaļinājuma? Kāpēc vīrieši un sievietes, kas darbojas saskaņā ar paaudžu solidaritātes principu, mūsu sabiedrībā tiek diskriminēti?

Ja mēs pacenstos izskaust šo diskrimināciju ES, tad mums būtu daudz vairāk laimīgāku un apmierinātāku iedzīvotāju.

  Seán Kelly (PPE). – Priekšsēdētājs kundze, šīs debates notiek īstajā brīdī, jo esam saskārušies ar nopietnu problēmu. Vēlos pateikties Lynne kundzei par to, ka viņa pievērsa īpašu uzmanību to problēmu izklāstam, kas tā dēvētajā civilizētajā sabiedrībā vērojamas saistībā ar sliktu izturēšanos pret vecāka gadagājuma cilvēkiem. Arī Komisija šo jautājumu ļoti vispusīgi izklāstīja, raksturojot mērķus, problēmas un risinājumus.

Es uzskatu, ka mums šī situācija ir jāuzlūko kā iespēja — iespēja turpmāk ļaut cilvēkiem strādāt ilgāk par ierasto laikposmu un vecumu un jo īpaši iespēja ceļot un veicināt tūrismu laikā, kad šajā jomā ir mazāka aktivitāte. Nozīmīgs izaicinājums, protams, ir arī nepieciešamība nodrošināt, ka cilvēki, cik vien ilgi iespējams, tiek aprūpēti savās mājās un tikai pēc tam tiek nodoti aprūpei iestādēs. Taču finansiālie aspekti pagaidām vēl vispār nav ņemti vērā, un ir ļoti daudz jādara, ja mēs vēlamies panākt, ka vecāka gadagājuma cilvēki nākotnē tiek pienācīgi aprūpēti.

  László Andor, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētājas kundze, godātie deputāti, vispirms vēlos vēlreiz atkārtot to, kas tika teikts, sākot diskusiju par Eiropas daudzveidību.

ES veido 27 dalībvalstis, kurās ir dažādi sociālie un materiālie apstākļi, un šis ir galvenais iemesls, kāpēc Komisija patlaban izstrādā kvalitātes standartus, nevis kādu citu dokumentu, kam no likumdošanas viedokļa būtu lielāks spēks. Mēs uzskatām, ka šī ir pareizā koncepcija un to, cik tā būs efektīva, mēs raudzīsim kopā ar Parlamentu, ar kuru mēs šos jautājumus pēdējā laikā esam vairākkārt apsprieduši.

Viens no galvenajiem aspektiem, attiecībā uz kuru mēs, manuprāt, varam izdarīt būtiskus secinājumus, ir tas, kā ilgtermiņa aprūpe sasaistās ar mūsu darba kārtību nodarbinātības jomā, kā mēs saskatām reālas iespējas darbavietu radīšanai, bet mūsu uzdevums ir arī iekļaut šo jautājumu profesionālo prasmju darba kārtībā un noskaidrot, kā vēl mēs varam izvērst savus centienus apmācīt aprūpētājus un palielināt to aprūpētāju skaitu, kas var sniegt profesionālus pakalpojumus šajā jomā.

Atklāts patiešām paliek jautājums par to, cik lielā mērā mums šie pakalpojumi ir jāpadara oficiāli, jo, kā tika norādīts, liela daļa no šī darba ir neoficiālā aprūpe. To nodrošina vai var nodrošināt tuvinieki un ģimene. Neapšaubāmi, būtu ļoti grūti reglamentēt šos jautājumus, noteikt standartus vai pieprasīt noteiktus apstākļus šajās ģimenēs vai šiem tuviniekiem. Turklāt, padarot šos pakalpojumus un šo darbu oficiālu, palielinātos izmaksas un rastos ar nodokļiem saistītas problēmas, un mēs diezgan viegli nonāktu citā strupceļā.

Tātad vienkārša risinājuma nav, taču patiešām ir pārliecinošs iemesls ne tikai uzlabot to cilvēku apstākļus, kuriem šie pakalpojumi ir nepieciešami un kuri ir atkarīgi no ilgtermiņa aprūpes, bet arī atzīt tos, kuri šo darbu veic. Mēs noteikti varam apkopot un popularizēt paraugprakses, piemēram, ar atvērtās koordinācijas metodes palīdzību.

Šajā vēlajā stundā es varu teikt, ka jau pēc dažām stundām es Ljēžā, kur notiks konference par pensiju jautājumiem, tikšos ar dažiem ministriem no Beļģijas valdības. Tā būs laba iespēja darīt zināmu Parlamenta viedokli šajā jautājumā un sasaistīt to ar mūsu darbu pensiju jomā, jo šie jautājumi, protams, ir savstarpēji saistīti, un šo saistību nosaka gan sociālās nodrošināšanas programma kopumā, gan pienācīgu ienākumu nodrošināšana vecāka gadagājuma cilvēkiem.

Mums ir ilgtermiņa plāns, kā turpināt mūsu darbu pensiju jomā, īpašu uzmanību pievēršot centieniem demogrāfijas jautājumu risināšanā. Nākamās prezidentūras — Ungārijas un Polijas prezidentūra — šajā ziņā ir vienlīdz ieinteresētas, un patlaban mēs pētām, kā labāk organizēt darāmos darbus. Šim darbam sekos Eiropas gads aktīvām vecumdienām, kura uzdevums ir vērst uzmanību ne tikai uz nodarbinātības jautājumiem (un noteikti ne uz vienkāršu pensionēšanās vecuma palielināšanu), bet arī uz to, ka ir jādara vairāk, lai saglabātu veselību un dzīves kvalitātes uzlabošanas nolūkā pilnveidotu mūžizglītību, mūžizglītošanu, spējas un iestādes.

Būtībā šis ir tas pamats, uz kura balstoties mēs, manuprāt, varam turpināt savu darbu. Mums nāksies pārvarēt daudzus izaicinājumus, bet es uzskatu, ka uz ētiskajiem apsvērumiem balstītā apņemšanās, kuru mēs visi esam pauduši, palīdzēs gūt rezultātus.

  Elizabeth Lynne, autore. – Priekšsēdētājas kundze, vēlos pateikties visiem, kas šodien runāja, un arī komisāra kungam par pausto viedokli. Šīs debates bija ļoti vērtīgas. Cita starpā tajās izkristalizējās arī tas, ka ļoti svarīgi ir izstrādāt un ieviest rīcības kodeksu. Es aicināju to darīt jautājumā, uz kuru jāatbild mutiski, un rezolūcijā, un par to runāja arī Thomas Mann un vairāki citi deputāti.

Es jau iepriekš norādīju, ka nav runa par tiesību aktiem. Lieliskais piemērs par Bulgārijas pensionāriem, kuri iztiek ar 100 eiro mēnesī un kuriem ir jāmaksā par ilgtermiņa aprūpi, ir tikai viens no iemesliem, kāpēc mums šis rīcības kodekss ir nepieciešams. Šādi mums ir jācenšas nodrošināt, lai dalībvalstīs tiek izpildīti obligātie standarti.

To pašu var teikt par rīkojumiem neveikt reanimācijas asākumus. Es nesaku, ka visās dalībvalstīs ir jāievieš vienādi tiesību akti, bet ir nepieciešami kritēriji, lai iedzīvotāji varētu mēģināt sasniegt paraugprakses līmeni. Komisija šajā jomā var ļoti daudz darīt, palīdzot mums koordinēt labās prakses piemērus, kas iegūti no dažādām dalībvalstīm.

Vēlreiz pateicos jums, komisāra kungs, un pateicos arī tulkiem par to, ka jūs turpināt darbu pēc ierastā darba laika beigām, pēc pulksten 24.00.

  Priekšsēdētāja. – Saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu man ir iesniegts viens rezolūcijas priekšlikums⁽¹⁾.

Debates tiek slēgtas.

Balsojums notiks ceturtdien, 2010. gada 9. septembrī.

Arī es izsaku pateicību tulkiem.

(1) Sk. protokolu