Debašu stenogramma

Trešdiena, 2010. gada 8. septembris - Strasbūra

11. Ieroču eksports (debates)

  Priekšsēdētājs. – Nākamais darba kārtības punkts ir debates par jautājumu, uz kuru jāatbild mutiski, Padomei par ieroču eksportu, ko PPE grupas vārdā uzdeva Arturs Krišjānis Kariņš, Tunne Kelam, Vytautas Landsbergis, Gunnar Hökmark, Bendt Bendtsen, Jacek Saryusz-Wolski, Ville Itälä, Sandra Kalniete, Inese Vaidere, Michael Gahler, José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra un Laima Liucija Andrikienė (O-0076/2010 - B7-0320/2010).

  Arturs Krišjānis Kariņš , autors. – (LV) Godājamais priekšsēdētāja kungs, godājamais ministra kungs! Jūs jautājumu esat saņēmuši, šodien es runāšu par jautājuma būtību. 200 metrus garš helihoptera bāzes kuģis ar iespēju vienlaikus uzņemt 16 smagos helihopterus, 40 tankus, 900 karavīrus, krastā izsēdināšanas laivas un aprīkots ar kara slimnīcu. Četrus šādus agresīvus kara kuģus Francija vēlas pārdot Krievijai bez konsultācijām ar pārējām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Es atgādinu, ka pirms pusotra gada Krievija uzbruka savai kaimiņvalstij Gruzijai un joprojām nepilda Francijas prezidenta panākto pamiera vienošanos. Krievija arī pērnā gada rudenī veica kara apmācības pie Igaunijas robežas Baltijas valstu ieņemšanai. Es Jums visiem vēlos uzdot vienu jautājumu. Kas ir Eiropas Savienība un kāpēc mums tā ir vajadzīga? Pavasarī, kad finanšu krīze ļoti smagi skāra Grieķiju, Eiropai bija izvēle – palīdzēt vai ļaut Grieķijai grimt. Izrādot solidaritāti, Eiropas valstis izlēma Grieķijai palīdzēt, jo bija kopīga dalībvalstu izpratne par to, ka, pasliktinoties finanšu situācijai Grieķijā, tā pasliktināsies arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Ārējās drošības joma nav nekāds izņēmums. Arī šajā jomā līgumos esam apņēmušies rīkoties solidāri. Daudzām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir nopietnas bažas par to, kur un kādiem mērķiem Krievija izvietotu un izmantotu šādus agresīvus kara kuģus. Darba vietas Francijā ir svarīgas, taču tās nevar radīt uz citu Eiropas Savienību dalībvalstu drošības rēķina. Kolēģi, es aicinu nepieļaut jebkādu bruņojumu pārdošanu trešajām valstīm, kamēr jautājums vispirms nav apspriests Padomē un ir pilna pārliecība, ka šāds darījums uzlabotu, nevis pasliktinātu drošības situāciju visā Eiropas Savienībā. Paldies par uzmanību!

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputāti! Es atzinīgi vērtēju to, ka mums šajā pēcpusdienā ir iespēja pievērst uzmanību jautājumam par ieroču eksporta kontroli.

Tā kā baronese Ashton kundze nevarēja piedalīties šajā sēdē, viņa lūdza prezidentūru pārstāvēt viņu šajā debatēs, un tāpēc es mēģināšu atbildēt uz dažiem no jautājumiem, kurus esam saņēmuši saistībā ar šo jautājumu.

Kā jau jūs zināt, jau vairākus gadus Eiropas Savienībai ir bijusi vadošā nozīme ieroču eksporta kontroles jomā gan reģionālā, gan arī starptautiskā līmenī, un mūsu mērķis ir skaidrs — mēs vēlamies novērst militāro tehnoloģiju eksportu, kuras varētu tikt izmantotas nevēlamiem mērķiem, piemēram, iekšējām represijām vai starptautiskai agresijai.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem Padome pieņēma Eiropas Savienības Rīcības kodeksu attiecībā uz ieroču eksportu, kurā tika noteikti vairāki kritēriji konvencionālo ieroču eksportam. Šo kodeksu 2008. gadā aizstāja ar kopējo nostāju, kas ieviesa vairākus jaunus aspektus, un tā rezultātā Eiropas Savienība panāca stingrāko ieroču eksporta sistēmas kontroli pasaulē. Kopējās nostājas tiesiski saistošie noteikumi ir pieņemti, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis veic ieroču eksportu atbildīgi un pārredzami.

Kopējās nostājas mērķis ir efektīvi koordinēt valstu ieroču eksporta kontroles politiku, it īpaši izmantojot atteikumu paziņošanas un apspriežu mehānismu. Šis mehānisms paredz, ka, ja dalībvalsts plāno piešķirt eksporta atļauju, ko par būtībā identisku darījumu iepriekš atteikusi cita dalībvalsts, vispirms tā apspriežas ar šo dalībvalsti un visām dalībvalstīm paziņo savu galīgo lēmumu. Citiem vārdiem sakot, dalībvalsts, kas izsniedz atļauju darījumam, kuru atteikusi cita dalībvalsts, visām dalībvalstīm sniedz sīkus paskaidrojumus par savu lēmumu.

Tāpēc, atbildot uz jautājumiem par apspriedēm, vēlos teikt, ka situācija ir skaidra, — kopējā nostājā ir tikai izteikts aicinājums veikt sistemātiskas apspriedes, ja iepriekš atteikta atļauja identiskam darījumam.

Kopumā dalībvalstu delegācijas Padomes atbildīgajās struktūrās regulāri un bieži apmainās ar informāciju par ieroču kontroli un it īpaši par tā sauktajiem „augsta riska” galamērķiem. Dalībvalstis bieži vien lūdz citu Padomes locekļu viedokli par galamērķiem, kuri var būt iemesls satraukumam vai par kuriem var rasties šaubas. Šī regulārā informācijas apmaiņa ir Eiropas Savienības ieroču eksporta kontroles politikas centrālais pīlārs.

Jūsu zināšanai, 2009. gadā apspriedēs starp dalībvalstīm tika novērtēti pavisam četrpadsmit galamērķi trešās valstīs. Apspriežu laikā dalībvalstis informēja par iemesliem lēmumu pieņemšanai piešķirt vai atteikt atļaujas eksportam uz šiem galamērķiem.

Lai radītu priekšstatu par atļauju piešķiršanu ieroču eksportam, tieši šādi mēs, priekšsēdētāja kungs, veicam informācijas apmaiņu, kontroli un nodrošinām mijiedarbību starp dalībvalstīm.

Es ar lielu prieku atbildēšu uz citiem šīs pēcpusdienas debašu laikā ierosinātiem jautājumiem.

  Roberto Gualtieri, S&D grupas vārdā. – (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Eiropas aizsardzības rūpnieciskā un tehnoloģiskā pamata stiprināšana ir būtisks kopējās aizsardzības sistēmas attīstības aspekts.

Taču šādas attīstības nodrošināšanai vajadzīgi kopīgi noteikumi un koordinēta pieeja, lai veicinātu Eiropas aizsardzības rūpniecības attīstību un konkurētspēju un vienlaicīgi nodrošinātu šādas attīstības atbilstību Eiropas principiem un starptautiskajām saistībām. Šai sakarībā direktīva par aizsardzības rūpniecību iekšējā tirgū un 2008. gada decembrī pieņemtā kopējā nostāja, kas paredz procedūras un kritērijus ieroču eksportam uz trešām valstīm, bija nozīmīgs solis uz priekšu.

Kā jau mēs zinām, šīs procedūras neietver vispārējo apspriešanās mehānismu. Taču kopējā nostājā ir iekļauta savlaicīga atsauce uz nepieciešamību veicināt sadarbību un konverģenci šajā jomā, pamatojoties uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku. Līdz tam laikam, kad tiks panākts gaidītais progress šajā jomā un kad kopējās aizsardzības sistēmas izstrāde nodrošinās iespēju pieņemt lielākā mērā saistošus mehānismus, 7. pantā minētajai sadarbībai un konverģencei nevajadzētu būt tikai vārdiem uz papīra, turklāt būtu arī jānodrošina gada pārskata par ieroču eksportu pieejamība Parlamentam.

Tā vien šķita un tagad, starp citu, jau ir skaidrs, ka Eiropas Tautas partijas grupas (Kristīgo demokrātu) iesniegtais jautājums neattiecas uz vispārīgiem jautājumiem. Ņemot vērā to, ka būtu bijis labāk, ja jau no paša sākuma lietas tiktu sauktas īstajos vārdos, es nedomāju, ka franču kuģu pārdošana Krievijai ir pretrunā 2008. gadā pieņemtajai kopējai nostājai. Gluži pretēji, šāds eksports stiprinātu Eiropas un Krievijas attiecības un sadarbību drošības jomā un padarītu tās saistošākas. Taču jautājums par šīm attiecībām būtu jāizslēdz no divpusējo jautājumu loka un būtu risināms, apspriežams un pārvaldāms Eiropas līmenī.

  Elmar Brok, PPE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, es vēlos sniegt dažus komentārus. Pirmkārt, tie attiecas uz vienmēr aktuālo jautājumu par Eiropas kompetenci. Konstitucionālajās un starpvaldību konferencēs mums nav izdevies panākt, lai jautājums par ieroču tirdzniecību tiktu iekļauts Eiropas vispārējā kompetencē. Es uzskatu, ka būtu saprātīgi arī turpmāk mēģināt to darīt, lai rīcības kodekss un Padomes 2008. gadā pieņemtie noteikumi kļūtu saistošāki. Eiropas Parlamentam būtu jāstrādā šajā virzienā.

Otrkārt, manuprāt, jāsaprot, ka saistībā ar šo jautājumu saziņai starp dalībvalstīm nevajadzētu būt tik ierobežotai, ka atsevišķām dalībvalstīm rodas priekšstats, ka ieroču eksports uz trešām valstīm notiek uz viņu rēķina un apdraud šo valstu drošību. Tam nav gandrīz nekādas nozīmes, vai šāda rīcība ir pareiza, vai nepareiza. Tāpēc es uzskatu, ka mums vajadzīgi efektīvāki Eiropas līmeņa risinājumi.

Treškārt, es uzskatu, ka sadarbība Eiropā ir jāuzlabo arī rūpniecības politikas jomā, piemēram, iesaistot Eiropas Aizsardzības aģentūru, it īpaši attiecībā uz eksportu, pētniecību, plānošanu, ražošanu un valsts iepirkumu, jo, ja valstij ir sava ieroču ražošanas nozare, tā zināmā mērā ir neatkarīga. Ja valstij nav savas ieroču ražošanas nozares un ja tai jāiegādājas militārais aprīkojums no trešām valstīm, tās drošība ir atkarīga no citām valstīm. Šis aspekts skar mūsu brīvību un ir saistīts ne tikai ar ekonomiskiem apsvērumiem, lai gan es nevaru noliegt, ka arī tiem ir nozīme.

Mums visi jautājumi jāskata attiecīgā kontekstā, un tad mēs spēsim nodrošināt daudz spēcīgāku kopības sajūtu šajā jomā, novēršot tādus pārpratumus starp dalībvalstīm, kāds saprotamu iemeslu dēļ nesen radās starp Baltijas valstīm.

  Johannes Cornelis van Baalen, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, es vēlos precizēt, ka patiešām ir atļauts sevi aizsargāt; citas valstis spēj sevi aizsargāt, tāpēc ieroču eksports nav pārkāpums. Tāda ir ALDE grupas nostāja.

Tomēr mums nevajadzētu eksportēt ieročus uz reģioniem, kur situācija ir saspīlēta vai kur notiek karš. Mums būtu jānosaka sev ierobežojumi, un, ja mums nebūs reāla, tiesiski saistoša režīma ieroču eksporta jomā, tas nozīmē, ka Eiropas Savienības 27 dalībvalstīm nebūs vienlīdzīgi konkurences apstākļi. Tās konkurēs un cīnīsies par pasūtījumiem un faktiski apspriedes netiks veiktas.

Tāpēc es uzskatu, ka vienīgā iespēja atrisināt šo jautājumu ir ieviest saistošu vienotu režīmu, un es arī atbalstu kolēģa Brok kunga teikto šai sakarībā.

  Indrek Tarand, Verts/ALE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, šis ir svarīgs jautājums, un es vēlos pateikties kolēģiem par sapratni attiecībā uz mana reģiona satraukumu par konkrēto Francijas lēmumu par kara kuģiem Mistral.

Eiropas Savienības rīcības kodekss, kas ir tiesiski saistošs dokuments kopš 2008. gada, ir pozitīvs solis, taču, kā jau minēja arī kolēģis no Liberāļu grupas, ar to nepietiek. Mums jāturpina darbs saistībā ar ieroču tirdzniecību globālā līmenī, jo Eiropas Savienībai ir jāuzņemas liela atbildība. Mēs esam atbildīgi par vienu trešo daļu no ieroču tirdzniecības apjoma.

Izskanēja viedoklis, ka Krievija ir mūsu stratēģiskais partneris un ka mēs varam sadarboties ar Krieviju militārā jomā, taču man tas šķiet neloģiski. Kāpēc mūsu draugam vajadzīga jaudīga ieroču sistēma? Lai piedalītos centienos organizēt labāku pārvaldību Afganistānā? Nē, Maskava nevēlas piedalīties šajā operācijā. Lai aizsargātu cilvēktiesības un minoritāšu tiesības Kirgizstānā? Atbilde ir „nē”, turklāt nevienā no šīm situācijām neder kuģis „Mistral”, jo to šajās sauszemes ieskautajās valstīs izmantot nevar. Kuģa iegāde mainīs situāciju Melnajā jūrā, turklāt nevis uz labo, bet slikto pusi, un ietekmēs arī astoņas Eiropas Savienības dalībvalstis ap Baltijas jūru. Šajās valstīs — no Polijas un Vācijas līdz Igaunijai, Latvijai un Lietuvai — situācijas drošības jomā pasliktināsies.

Es piekrītu Gualtieri kungam, ka sadarbība ar mūsu stratēģisko partneri ir vērtējama pozitīvi, taču, ticiet man, ir citas iespējas sadarboties ar Krieviju, kas nav saistītas ar augsto tehnoloģiju ieroču sistēmām. Piemēram, automobiļu ražošana — arī šī ir problemātiska Krievijas rūpniecības nozare. Piemēram, ugunsdzēsēju brigāžu sadarbība. Krievijas ugunsdzēsēji šovasar nonāca lielās grūtībās, kad dega mežs, kura platība pielīdzināma Beļģijas teritorijai.

Ceterum censeo. Kara kuģa „Mistral” pārdošanas darījums ir jāatsauc.

  Geoffrey Van Orden, ECR grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, mana grupa uzskata, ka ļoti svarīgas ir mūsu suverēno valstu tiesības izlemt, vai tās vēlas vai nevēlas izsniegt ieroču eksporta atļauju saskaņā ar Eiropas Savienības kopējā nostājā paredzētajiem kritērijiem. Šis noteikti nav jautājums, kuru izlemj Eiropas Savienība, un tā tam arī nevajadzētu būt. Neapšaubāmi, kopējā nostāja aicina eksportējošās dalībvalstis novērtēt arī tādus aspektus kā miers reģionā, drošība un stabilitāte.

Šajā gadījumā, par kuru, šķiet, notiek šī diskusija, mums būtu jāņem vērā jutīgā situācija gan Baltijas jūras, gan arī Melnās jūras reģionā. Attiecībā uz Melnās jūras reģionu mums jāatceras nesenais konflikts Gruzijā un arī tas, ka no sešām Melnās jūras piekrastes valstīm trīs valstis — Bulgārija, Turcija un Rumānija — ir NATO dalībvalstis, un divas citas valstis — Gruzija un Ukraina — ir NATO partnervalstis, kuras vēlas iestāties šajā organizācijā. Tāpēc rodas šaubas par to, vai ir prātīgi pārdot amfībijas tipa desantkuģus sestajai valstij, proti, Krievijai.

Taču ir pieejami labi izstrādāti mehānismi ar ieroču eksportu saistīto jautājumu risināšanai. Eiropas Savienībā šāds mehānisms ir Padomes Konvencionālo ieroču eksporta darba grupa COARM, kura formāli tiekas vismaz vienu reizi sešās nedēļās Briselē. Šī darba grupa strādā starpvaldību līmenī un, atšķirībā no plenārsēdes Strasbūrā, ir piemērotākais forums diskusijām par ieroču eksportu. Mums būtu jāļauj COARM veikt savu darbu.

  Sabine Lösing, GUE/NGL grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, 2000. gadā Eiropas Savienība Lisabonas stratēģijā skaidri noteica mērķi līdz 2010. gadam kļūt par vadošo ekonomiku pasaulē. Mēs neesam sasnieguši šo mērķi daudzās jomās, taču esam sasnieguši Eiropas Savienības ieroču eksporta jomā.

Laikposmā no 2005. līdz 2009. gadam Eiropas Savienības dalībvalstis apsteidza Amerikas Savienotās Valstis un kļuva par pasaules vadošajām ieroču eksportētājām. Es uzskatu, ka šāds attīstības virziens ir patiešām apšaubāms. Acīmredzot Rīcības kodekss attiecībā uz ieroču eksportu, kas nebija tiesiski saistošs un kas ierobežoja ieroču eksporta atļauju izsniegšanas praksi, bija tikai tukši vārdi. Tāpēc es patiešām atzinīgi vērtēju to, ka Rīcības kodekss attiecībā uz ieroču eksportu 2008. gada decembrī tika pārstrādāts par kopējo nostāju.

Tomēr mūsu rīcībā joprojām nav efektīvu sankciju mehānismu. Piemēram, ilgi pirms 2008. gada Vācija atzina rīcības kodeksu par tiesiski saistošu dokumentu. Neskatoties uz to, Vācija patlaban ir trešā lielākā ieroču eksportētājvalsts pasaulē un piegādā ieročus krīzes skartiem reģioniem, piemēram, Saūda Arābijai un Pakistānai. Turklāt ziņojumiem par ieroču eksportu, ko dalībvalstis iesniedz Padomei, nav vienotas formas, un bieži vien tie nav pārredzami. Mums steidzami jāveic standartizācija šajā jomā, lai būtu iespējams izsekot visiem attiecīgajiem ieroču eksporta darījumiem un lai tos varētu kritiski novērtēt. Diemžēl gandrīz nekas netiek darīts, lai šos ziņojumus standartizētu. Katrā ziņā es šaubos, vai ir iespējams izveidot ētiski pieņemamu ieroču eksporta sistēmu. Tomēr viens ir skaidrs, proti, Eiropas Savienība patlaban atrodas ļoti tālu no šā mērķa.

(Runātāja piekrita atbildēt uz jautājumu, kuru uzdeva, paceļot zilo kartīti, saskaņā ar Reglamenta 149. panta 8. punktu)

  Geoffrey Van Orden (ECR). – (Runas sākums nav dzirdams)... Komisija, jo Lösing kundze iekrita lamatās, kuras nereti tiek izliktas šajā Parlamentā un citur Eiropas Savienībā, runājot par Eiropas Savienības ieroču eksportu.

Eiropas Savienība neeksportē ieročus. Eiropas Savienībai nav aizsardzības rūpniecības. Eiropas Savienībai nav bruņoto spēku. Gan ieroči, gan aizsardzības rūpniecība, gan arī bruņotie spēki ir Eiropas Savienības dalībvalstīm, tāpēc mums nevajadzētu lietot vārdu salikumu „Eiropas Savienības ieroču eksports”. Nekā tāda nav.

  Sabine Lösing (GUE/NGL). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, es teicu — Eiropas Savienības dalībvalstis.

  David Campbell Bannerman, EFD grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, Eiropas Savienības ieinteresētība ieroču eksporta jomā nepārprotami ir daļa no arvien pieaugošās militarizācijas Eiropas Savienībā pēc Lisabonas līguma pieņemšanas.

Tikai pirms dažām dienām Tonijs Blērs minēja žurnālistiem, ka viņš vēlētos, lai tiktu attīstīta Eiropas Savienības „militārā virzība”. Šai sakarībā liela nozīme būs tam, kuras valstis Eiropas Savienībai piegādās ieročus un kurām valstīm tā šos ieročus pārdos.

Jau ir izskanējušas runas, ka Eiropas Savienības armijas vajadzībām izgatavotais aprīkojums nebūs savstarpēji izmantojams kopā ar amerikāņu aprīkojumu. Ja tiks īstenota neprātīgā ideja par aviācijas bāzes kuģi, kas kopīgs britiem un francūžiem, Apvienotā Karaliste vienas nakts laikā zaudēs pieeju ASV maskēšanās tehnoloģijām.

Turklāt šādā gadījumā Apvienotās Karalistes tirgus būs slēgts amerikāņu importam un ASV tirgus — britu eksportam, iznīcinot darba vietas abpus Atlantijas okeānam.

Aizsardzības rūpniecības eksports Apvienotās Karalistes ekonomikā ienes GBP 7 miljardus gadā, kas atbilst mūsu gada neto iemaksas summai Eiropas Savienības budžetā. Mums jāiebilst pret šāda veida pasākumiem.

  Andrew Henry William Brons (NI). – Priekšsēdētāja kungs, risinot jautājumu par ieroču eksportu, dilemmas priekšā nonāk visas ieroču ražotājvalstis. Tas ir pašsaprotami un neizbēgami, ka fiksētās izmaksas ir augstas, un tāpēc lielākajai daļai valstu, ja ne visām, nav ekonomiski izdevīgi ražot ieročus tikai savām vajadzībām. Šādā gadījumā dažām ieroču ražotājvalstīm šķistu vilinoši īstenot politiku, kas paredz ieroču eksportu uz valstīm, kurām, pēc ražotājvalstu domām, nebūtu iemesla apdraudēt šīs ražotājvalstis vai to intereses. Tādējādi maksimāli tiktu aizsargātas ieroču ražotājvalstu intereses. Taču šāda politika labākajā gadījumā būtu pretrunā morāles normām, un sliktākajā gadījumā tā būtu pilnīgi amorāla.

Uz primāro jautājumu par to, vai eksportēt ieročus, attiecas daudz un dažādi kritēriji. Dažādiem ieroču veidiem būtu jāpiemēro atšķirīgi kritēriji. Valstīm, kurās netiek ievērotas cilvēktiesības, piemēram, Irānai, un šā paša iemesla dēļ tām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kuras iesloga cilvēkus par politisku nevienprātību vai ķecerīgiem uzskatiem, proti, pusei Eiropas Savienības dalībvalstu, būtu jāaizliedz iegādāties kājnieku ieročus, novērošanas sistēmas un spīdzināšanas ierīces, taču tām nevajadzētu liegt pieeju ieročiem, kas pasargā no ārējiem uzbrukumiem.

Valstīm, kurām ir tendence iesaistīties agresīvā karadarbībā, bet kuras ievēro savu pilsoņu tiesības, varētu pārdot nevis masu iznīcināšanas ieročus, bet kājnieku ieročus un spīdzināšanas ierīces. It īpaši Amerikas Savienotajām Valstīm, kas, iespējams, ir agresīvākā valsts uz planētas, jo ir uzsākusi neskaitāmus destabilizējošus, agresīvus un nelikumīgus karus, būtu jāliedz pieeja tehnoloģijām, ko var izmantot kā masu iznīcināšanas ieročus.

Taču Irāna, neatkarīgi no tā, cik ļoti mēs nosodām tās pārkāpumus cilvēktiesību jomā, un es pilnīgi noteikti tos nosodu, nav veikusi nevienu uzbrukumu savām kaimiņvalstīm. Piemēram, tā nebija agresors Irānas un Irākas karā. Taču pret to var tikt vērsta agresija un plānoti uzbrukumi, piemēram, no Amerikas Savienoto Valstu un Izraēlas puses. Mēs, visticamāk, nevēlamies, lai tās rīcībā būtu ieroči, ko var izmantot, lai sāktu uzbrukumu, — es pilnīgi noteikti to nevēlos, taču, iespējams, mēs gribētu, lai tās rīcībā būtu aizsargsistēmas pret kodolieročiem, lai novērstu uzbrukumus šai valstij.

  Charles Tannock (ECR). – Priekšsēdētāja kungs, parasti es neiejaucos un vēl jo retāk iejaucos debatēs ar Lielbritānijas Nacionālās partijas deputātiem Eiropas Parlamentā, taču patlaban tiek apsūdzētas dalībvalstis par to, ka tās iesloga cilvēkus par viņu politisko nostāju un viedokli. Es varu būt kritiski noskaņots pret Eiropas Savienību, taču es nezinu nevienu Eiropas Savienības dalībvalsti, kas ieslodzītu kādu cilvēku par viņa politisko nostāju, jo, Dieva dēļ, vai tad tādā gadījumā šādiem cilvēkiem būtu atļauts atrasties šajā Parlamentā?

(Starpsauciens: „Ungārija!”)

Pilnīgas muļķības! Vai jūs varat nosaukt un nokaunināt šīs valstis, kuras iesloga cilvēkus par viņu politisko nostāju?

(Deputātu, tostarp Brons kunga, kuram tika dots vārds, starpsaucieni)

  Andrew Henry William Brons (NI). – Priekšsēdētāja kungs, es teicu, ka Ungārija iepriekšējā režīma laikā ieslodzīja vairākus cilvēkus tikai viņu politiski atšķirīgās nostājas dēļ. Vairākas Eiropas Savienības dalībvalstis iesloga cilvēkus ķecerīgu akadēmisko uzskatu dēļ. Neatkarīgi no tā, cik nepareizi šādi uzskati ir, nav pareizi ieslodzīt cilvēkus par uzskatiem, kuru mērķis nav veicināt vardarbību.

  Michael Gahler (PPE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, es nevēlos izrādīt cieņu iepriekšējam runātājam, atsaucoties uz viņa runu, taču tas, ko viņš teica uzstāšanās sākumā, bija pareizi. Viņš minēja, ka daudzām valstīm ar mazāku ieroču ražošanas nozari ieroču izgatavošana rada ļoti augstas izmaksas un ir nerentabla. Attiecībā uz šo apgalvojumus es, protams, izdaru citu secinājumu, proti, Eiropas Savienībā mums būtu jāražo lētāks nepieciešamais militārais aprīkojums, iesaistot Eiropas Aizsardzības aģentūru un īstenojot kopīgas iepirkuma programmas.

Taču vispirms es vēlos pateikties Padomes priekšsēdētājam par viņa paziņojumu. Es uzskatu, ka politiski ir ļoti svarīgi, ka mēs šeit varam apgalvot, ka esam pieņēmuši pasaulē modernākos tiesiski saistošos kritērijus attiecībā uz ieroču eksportu. Es uzskatu, ka Eiropas Savienībai vajadzētu ar to lepoties.

Šai sakarībā es vēlos uzdot vienu jautājumu Padomes priekšsēdētājam. Jūs sniedzāt paskaidrojumu attiecībā uz gadījumiem, kad notiek apspriedes, un tās acīmredzot notiek tikai tad, ja ir atteikts identisks valsts pieteikums un ja cita valsts vēlas izsniegt eksporta atļauju. Vai diskusijas par šo jautājumu notiek tikai Padomes darba grupā vai arī, un šis ir mans otrais jautājums, šo jautājumu politiskā līmenī jau ir skatījusi Ministru padome? Šai sakarībā šis ir vēl viens jautājums, kas mani interesē.

  Justas Vincas Paleckis (S&D). – (LT) Daži kolēģi deputāti jau minēja, ka Eiropas Tautas partijas grupas (Kristīgo demokrātu) uzdotais jautājums slēpj sevī zināmu noslēpumainību un mīklas un ka nav skaidri paskaidrots problēmas iemesls un cēlonis. Uzdodot šo jautājumu, būtu bijis lietderīgi nodrošināt lielāku skaidrību. Taču mums jāatzīst, ka dažas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis ir īpaši jutīgas un nejūtas tik droši, cik Eiropas Savienības vecās dalībvalstis. Padomes 2008. gada 8. decembrī pieņemtajā kopējā nostājā tika iekļautas vairākas pamatnostādnes ieroču eksporta jomā. Eksperti atzīst, ka valsts, par kuru patlaban runājam, proti, Francija, nepārkāpa šajās pamatnostādnēs noteiktās robežas, taču tas nenozīmē, ka, aizvien vairāk īstenojot drošības un aizsardzības politiku praksē, mums nevajadzētu uzlabot un pārskatīt šīs pamatnostādnes un noteikumus. Es pilnībā piekrītu kolēģa deputāta Elmar Brok viedoklim, ka mums jāpaplašina sadarbība ieroču jomā. Attiecībā uz ieroču eksportu mums jānodrošina lielāka uzticība un mazāk aizdomu, kas reizēm ir patiešām pamatotas, taču reizēm tiek izplatītas bez iemesla. Šādas aizdomas bīstami nostāda vienu pret otru gan lielas un mazas, gan arī vecās un jaunās Eiropas Savienības dalībvalstis. Mums vajadzīga lielāka uzticēšanās un solidaritāte, kas neradīsies pati no sevis. Mums jārunā vairāk, jāiesaistās konstruktīvās apspriedēs un jāizvairās no naidīgām apsūdzībām, kā arī mākslīgi vilktām paralēlēm ar 20. gadsimta sākumu vai vidu, kad Eiropā dominēja princips „taisnība ir varenajiem”. Lai panāktu konkrētus rezultātus, mums jāuzlabo apspriežu mehānisms Eiropas Savienībā. Tad arī šī diskusija dos kādu labumu.

  Ryszard Czarnecki (ECR). – (PL) Šeit tiek skaisti runāts par sadarbību un uzticību, taču man ir radies priekšstats, ka jautājums par politiku ieroču eksportam ārpus Eiropas Savienības patiesībā jau ir izlemts ar Francijas faits accomplis. Lielākās un bagātākās dalībvalstis rīkojas tā, kā tās vēlas, un nepievērš uzmanību standartiem un noteikumiem, par kuriem šodien tik daudz tiek runāts. Pēdējās dažās dienās vien mēs atkal dzirdējām par to, ka Francija pārdod Krievijai desantkuģus „Mistral”. Ja šis darījums vēl nav pabeigts, tad tas ir tikai tāpēc, ka Krievija ir sākusi īpašu iepirkuma procedūru, taču katrā ziņā mēs zinām, ka darījums notiks. Tajā pašā laikā Krievijas admirālis nesen, runājot par Krievijas agresiju pret Gruziju, norādīja, ka, ja Krievijai būtu piederējuši desantkuģi „Mistral”, karš pret Gruziju nebūtu ildzis četras vai piecas dienas, bet tikai pāris stundas. Vai Eiropas Savienības dalībvalstīm patiešām vajadzētu pārdot šādus ieročus, zinot, ka valstis, kuras tos iegādājas, izmantos šos ieročus nevis aizsardzībai, bet uzbrukumiem? Tajā pašā laikā Gruzija jau gadiem ilgi nevar iegādāties aizsardzības ieročus no Eiropas Savienības dalībvalstīm, jo attiecībā uz šādu ieroču iegādi ir spēkā īpašs embargo. Tie ir dubultstandarti un no tādiem būtu jāizvairās.

  Nikolaos Chountis (GUE/NGL). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, iepazīstoties ar kopējo nostāju un kritērijiem, kuri jāievēro valstīm, kuras eksportē ieročus, nāk prātā Izraēla. Izraēla ir valsts, kura neievēro starptautiskās tiesības un mīda kājām cilvēktiesības un kura iekarojusi Gazas sektoru, un šajā brīdī tiem, kuri iesniedza jautājumu, es vēlos teikt, ka, ņemot vērā nesenos noteikumus, es neesmu dzirdējis nevienu aicinājumu izstrādāt noteikumus attiecībā uz sankcijām par militārā aprīkojuma un ieroču eksporta aizlieguma pārkāpumu, kā arī attiecībā uz citām Izraēlai, kas neievēro šos kritērijus, piemērojamām sankcijām un sankcijām, kuras minētas kopējā nostājā.

Runājot par politisko solidaritāti Eiropā, pirmais runātājs atsaucās uz Grieķijas piemēru. Es vēlos jums atgādināt, ka, lai gan kopējās nostājas 8. kritērijā noteikts, ka, ja kāda Eiropas Savienības dalībvalsts vēlas eksportēt ieročus uz citu dalībvalsti, tai jāņem vērā tās valsts ekonomiskā situācija, uz kuru notiek eksports, Grieķijas gadījumā Francija un Vācija izdara uz šo valsti spiedienu iegādāties to ieročus, lai nodrošinātu Francijas un Vācijas politisko atbalstu, un tas tiek darīts laikā, kad Grieķijā ir ļoti sarežģīta finansiālā situācija un tiek veiktas neskaitāmas pārbaudes, laikā, kad valstī tiek pazeminātas pensijas, darba alga un citi maksājumi.

Šāda nostāja ir liekulīga un liecina par to, ka, īstenojot šādu pieeju, patiesībā prioritāte ir ieroču ražošanas nozares peļņa, nevis miera princips, kas Eiropas Savienībai būtu jāpiemēro tā vietā, lai domstarpību mazināšanai izmantotu militārus līdzekļus.

  Jaroslav Paška (EFD). – (SK) Daudzās Eiropas Savienības dalībvalstīs atrodas lielo aizsardzības aprīkojuma ražotāju galvenās mītnes un ražošanas kompleksi. Daudzām citām valstīm visā pasaulē patiešām interesē to īpašie ražojumi. Taču šādu ražojumu izgatavošana un tirdzniecība ir īpaša darbības nozare, kas atšķiras no citu preču ražošanas un tirdzniecības, ņemot vērā drošības un ārpolitikas ierobežojumus, ko piemēro, novērtējot uzņēmumus un īpašus darījumus.

Šāda veida darbību var veikt, tikai pamatojoties uz valsts izdotu atļauju, proti, atļauju nodarboties ar militārā aprīkojuma ražošanu un tirdzniecību vai atļauju militārā aprīkojuma importam, eksportam vai pārdošanai trešās valstīs. Šis process tiek īstenots saskaņā ar ļoti sīki izstrādātiem noteikumiem, un atsevišķas valstis, kurām jārīkojas saskaņā ar savām saistībām ārpolitikas jomā, attiecībā uz to veic stingrus kontroles pasākumus. Ņemot vērā katra atsevišķā darījuma specifiku un unikalitāti, es uzskatu, ka šis darbības veids būtu individuāli jākoordinē Padomes līmenī, un šādai koordinācijai kopumā jābūt vispārīgai, liekot īpašu uzsvaru uz iespējamās īpašās ietekmes uz ārpolitiku novērtējumu.

  Arnaud Danjean (PPE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, es sniegšu trīs īsas piezīmes par šo jautājumu. Pirmkārt, tā kā izskatāmais jautājums bija par Francijas nostāju attiecībā uz kuģa „Mistral” pārdošanu, vēlos jums atgādināt, ka galīgā vienošanās vēl nav panākta un ka kuģis „Mistral” ir kuģošanas līdzeklis vai kuģis, kas tiks pārdots neapbruņots — tas patiešām ir viens no būtiskākajiem jautājumiem sarunās ar Krieviju, un ka Krievija ir ne tikai sākusi sarunas ar Franciju par šāda veida aprīkojuma iegādi. Tādējādi aicinu jūs ņemt vērā reālo situāciju. Es apzinos, ka dažās valstīs šī ziņa tiek uztverta patiešām ļoti emocionāli, taču emocijas ir viena lieta, taču fakti — pilnīgi cita.

Otrkārt, kā jūs, ministra kungs, norādījāt, Eiropas Savienībā ir spēkā Rīcības kodekss attiecībā uz ieroču eksportu, kas Francijas prezidentūras laikā 2008. gadā tika pārstrādāts par kopējo nostāju; šis rīcības kodekss ir viens no stingrākajiem pasaulē. Šajā jomā mēs rādām vairāk nekā piemēru, turklāt, kā jau kolēģis deputāts atgādināja, mums šeit Eiropas Savienībā ir grupa, kas regulāri tiekas kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanas nolūkā, lai diskutētu ne tikai par šā kodeksa īstenošanu, bet arī dalībvalstu politiku ieroču eksporta jomā. Tādējādi pastāv forumi, kuros jautājumam par kuģiem „Mistral” var pievērst pienācīgu uzmanību.

Nobeigumā vēlos teikt, ka, runājot par Eiropas solidaritāti ieroču eksporta jomā un apsverot nepieciešamību izstrādāt kopīgu stratēģiju un kopēju aizsardzības politiku, mums jāpievērš uzmanība ieroču un aizsardzības aprīkojuma tirdzniecības ciklam kopumā. Tas ietver arī importu un neapšaubāmi arī aizsardzības nozari. Ņemot to vērā, es uzskatu, ka daudzām valstīm vēl ir tāls ceļš ejams, lai nodrošinātu Eiropas spēju saglabāt tehnoloģijas, darba vietas, zināšanas un reālu stratēģisku kapacitāti mūsu militarizācijas jomā.

  Zoran Thaler (S&D). – (SL) Jautājumam par modernu Francijā ražotu kara kuģu eksportu uz Krieviju piemīt Eiropas un politiskā dimensija. Tam piemīt vai arī nepiemīt solidaritātes dimensija, jo šādu kuģu eksports skar mūsu dalībvalstis Baltijas jūras reģionā, kā arī mūsu Austrumu partnerības partnervalstis — Gruziju, Azerbaidžānu, Ukrainu un citas.

Mēs zinām, ka Francija iejaucās Krievijas un Gruzijas karā un ka tajā laikā Krievija uzņēmās un apstiprināja konkrētas starptautiskas saistības. Taču — vai tā šīs saistības ir izpildījusi? Vai tā, piemēram, ir ļāvusi Eiropas Savienības novērotājiem ierasties Dienvidosetijā un Abhāzijā? Baidos, ka līdz šim tas nav izdarīts.

Mēs zinām, ka Padomes 2008. gadā pieņemtā kopējā nostāja ir patiešām stingra. Importējošai valstij jāpilda savas starptautiskās saistības un jāaizsargā cilvēktiesības, kā arī tai jāsaglabā miers, drošība un stabilitāte reģionā. Vai Krievija pilda kādu no šīm saistībām?

Mans pēdējais jautājums jums ir šāds: vai Francija vai drīzāk prezidents Sarkozī kungs apmaiņā pret šo šaubīgo darījumu, pārdodot desantkuģus Krievijai, var panākt Krievijas apņemšanos, ka tā patiešām sāks pildīt savas starptautiskās saistības?

  Charles Tannock (ECR). – Priekšsēdētāja kungs, konvencionālo ieroču ražošanas un tirdzniecības nozare dod lielu ieguldījumu daudzu dalībvalstu, tostarp manas valsts — Apvienotās Karalistes, ekonomikā. Šādā nestabilā un bīstamā pasaulē Eiropas Savienības dalībvalstīm jābūt iespējām aizsargāt sevi, savas intereses un savus sabiedrotos visā pasaulē.

Turklāt Eiropas Savienība, panākot vienprātīgu starpvaldību līmeņa vienošanos Padomē, pēdējos gados ir īstenojusi nopietnus centienus un panākusi progresu attiecībā uz noteiktu ieroču veidu ražošanu un izplatīšanu un pat aizliegumu piegādāt ieročus atsevišķiem represīviem režīmiem. Mēs varam pamatoti lepoties ar to, ka atbalstījām Otavas līgumu par kājnieku mīnu aizliegumu visā pasaulē. Jautājums saistībā ar Konvenciju par kasešu munīciju, kas stājās spēkā pagājušajā mēnesī, cerams, būs vēl vien solis uz priekšu, lai panāktu šo briesmīgo ieroču aizliegumu, — šai sakarībā es vēlos norādīt, ka tā jāratificē vēl vismaz sešās Eiropas Savienības dalībvalstīs.

Eiropas Savienības kaimiņvalstīs mēs smagi strādājam, izmantojot MPI, lai uzraudzītu ieroču ražošanu un iznīcinātu kodolieroču krājumus, un šis darbs jāturpina un pat jāpaplašina.

Mums vienmēr piesardzīgi jāizturas pret teroristu centieniem iegūt ieročus no valstīm, kurās tiešā lietotāja licenču režīms un ieroču eksports netiek tik stingri reglamentēts un īstenots.

Nobeigumā vēlos teikt, ka Eiropas Savienībai jāsaglabā ieroču eksporta aizliegums attiecībā uz Ķīnu, un tas jādara divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka režīms pieļauj nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus pret saviem pilsoņiem un, otrkārt, lai parādītu atbalstu mūsu demokrātiskajam sabiedrotajam Taivānai, kas atrodas tieši pie Ķīnas ugunslīnijas.

  Inese Vaidere (PPE). – (LV) Godātie kolēģi! Ieroči un militārais ekipējums nav vienkāršs tirdzniecības produkts, bet gan ļoti specifiska joma, kas tieši ietekmē valstu drošību. Ieroču un militārā ekipējuma eksports uz trešajām valstīm, īpaši tādām, kurās ir apšaubāms demokrātiskais režīms, tiek pārkāptas cilvēktiesības un kas sadarbojas ar valstīm, kurās vērojamas terorisma pazīmes, var radīt būtisku apdraudējumu gan Eiropas Savienībai, gan arī cituviet. Tieši tāpēc tas ir uzskatāms par svarīgu Eiropas Savienības kopīgās ārlietu un drošības politikas sastāvdaļu. Kā mēs varam runāt par kopīgu aizsardzības politiku, par ko vakar runāja Barroso kungs, ja katra valsts ieročus tirgo atsevišķi? Francijas lēmums pārdot karakuģi „Mistral” ir tieša militāro tehnoloģiju nodošana trešajai valstij, kas nav ar Eiropu vienotā militārā aliansē. Ir jāapzinās, ka tehnoloģiju nodošana pati par sevi nebūt nenozīmē, ka attiecīgā valsts ir kļuvusi vai kļūs Eiropas Savienībai draudzīgāka, kā to secinājis Francijas Eiropas lietu ministrs Lelouch kungs un šodien secina daži debatētāji. Nevienai Eiropas Savienības stratēģijai nebūs panākumu, ja tā nepildīs kopīgi pieņemtos principus. Tas attiecas arī uz Eiropas Savienības valstu solidaritāti un kopējo interešu ievērošanu lēmumu pieņemšanas procesā. Solidaritātes nozīme akcentēta gan Līgumā par Eiropas Savienību, gan Padomes nostājā, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli. Īslaicīgas individuālās ekonomiskās intereses nedrīkst stāties ceļā Eiropas Savienības kopīgajām prioritātēm un mērķiem. Lēmumus, kas skar Eiropas Savienības ārlietu un drošības politikas jautājumus, ir jāpieņem kopīgi konsultācijās ar visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, un tām ir jāizstrādā tiesisks saistošs adekvāts mehānisms, lai pēc kopīgi izstrādātiem kritērijiem izanalizētu visas iespējamās sekas. Paldies!

  Marietta Giannakou (PPE). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, šodien Padomei iesniegtais jautājums nodrošina iespēju ierosināt vēl vienu svarīgu jautājumu, kuru daudzi no mums atbalstīja Eiropas Konventa un starpvaldību konferences laikā, proti, vispārīgo jautājumu par aizsardzību un drošību Eiropā un ieroču ražošanas aģentūras un kopējās aizsardzības aģentūras izveidi.

Neaizmirsīsim, ka Amerikas Savienotajās Valstīs tankus izgatavo tikai viena ražošanas līnija, taču Eiropā tankus izgatavo 16 dažādas ražošanas līnijas. Tādējādi mēs varam nodrošināt apjomradītus ietaupījumus. Taču, neskatoties uz to, ka Padome 2008. gadā pieņēma kopējo nostāju par ieroču eksporta kontroli, man, Chastel kungs, jāatzīst, ka reālas kontroles nav. Es šajā gadījumā nerunāju par Franciju; es runāju par visām valstīm Eiropā, turklāt reāla kontrole netiek veikta arī, lai pārliecinātos, vai valstis, uz kurām mēs eksportējam, tālāk neeksportē uz trešām valstīm, kurām mēs nekādā ziņā nepārdotu ieročus, vai, citiem vārdiem sakot, neveic starpnieka funkciju.

Man rodas priekšstats, ka kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanas nolūkā izveidotā grupa nespēj kontrolēt dalībvalstis, lai pārbaudītu ieroču eksporta galamērķus. Ja mēs spētu piemērot šo kopējo nostāju un ja tiktu noteikti īpaši ierobežojumi, mēs spertu lielu soli uz priekšu. Taču mēs varēsim gūt panākumus ieroču eksporta kontroles jomā tikai tādā gadījumā, ja mums izdosies izveidot patiešām kopēju aizsardzības aģentūru un ieroču ražošanas aģentūru, kas ļaus mums samazināt izmaksas un tajā pašā laikā atbalstīt mūsu principus un vērtības un īstenot tās praksē attiecībā uz ieroču ražošanu un eksportu.

  Alf Svensson (PPE). – (SV) Priekšsēdētāja kungs, vakar, kad Komisijas priekšsēdētājs sniedza savu runu, tika uzsvērts, ka Eiropas Savienībai jāaizstāv kopējā ārpolitika un drošības politika. Mēs to esam dzirdējuši vairākkārt. Barroso kungs runā arī par kopēju aizsardzību. Taču, manuprāt, politiku nevar uzskatīt par pilnīgu, ja mēs tajā neiekļaujam arī aizsardzības nozari un ieroču eksportu. Kā jau tika minēts, ESL paredz solidaritātes principu — un tas, neapšaubāmi, arī jānodrošina — un prasību dalībvalstīm apspriesties Padomē un Eiropadomē par ārpolitikas un drošības politikas jautājumiem. Vai tas nav pietiekami skaidri noteikts?

Padomes 2008. gada 8. decembra kopējā nostājā paredzēti kopēji noteikumi attiecībā uz militāro tehnoloģiju un aprīkojuma kontroli. Kas ar šo kopējo nostāju ir noticis? Vai tā nav sasniegusi Franciju? Vai tā, iespējams, nav sasniegusi arī mūs? Eiropas Savienības dalībvalstis Lietuva, Igaunija un Polija, kā arī Gruzija apgalvo, ka kara kuģa „Mistral” pārdošana Krievijai mazina šo valstu drošību. Krievijas jūras kara flotes virspavēlnieks admirālis Vladimir Vysotsky ir teicis, ka, ja Krievijai būtu bijis „Mistral” klases kuģis konflikta ar Gruziju laikā, Krievijas Melnās jūras flote būtu paveikusi savu uzdevumu nevis 26 stundās, bet 40 minūtēs.

Lielajām dalībvalstīm nedrīkst ļaut rīkoties tā, kā tās vēlas. Mēs zinām, ka lielās valstis pat ļoti gribētu iegūt monopolu ieroču eksporta jomā, kas acīmredzamu iemeslu dēļ ir nepieņemami. Prezidentvalsts, proti, Beļģijas, uzdevumam jābūt sākt diskusijas Eiropas Savienībā, lai tiktu pieņemti skaidri kopīgi noteikumi ieroču eksporta jomā.

  Tunne Kelam (PPE). – Priekšsēdētāja kungs, šīs debates ir par divpusējo attiecību un kopējās politikas un solidaritātes pretnostatīšanu. Patiesībā vairāku dalībvalstu pilsoņus nopietni satrauc nenovēršamais modernu militāro tehnoloģiju eksports uz trešām valstīm.

Tikai pirms viena gada Krievija veica militārus manevrus Eiropas ziemeļaustrumos, kuru norises scenāriju mērķis bija Baltijas valstu ieņemšana. Mēs esam dzirdējuši slavenos Krievijas jūras kara flotes komandiera vārdus, ka, ja 2008. gada augustā Krievijas rīcībā būtu bijuši bāzes kuģi „Mistral”, tā būtu varējusi pabeigt operāciju nevis trīs dienās, bet trīs stundās.

Mani iepriecina valsts sekretāra Chastel kunga paziņojums, kas, manuprāt, ir patiešām pozitīva reakcija uz mūsu paustajām bažām, un arī kolēģa Danjean kunga paziņojumu, ka militārā tehnoloģija netiks pārdota. Taču krievi uzstāj un turpinās uzstāt, ka vēlas iegādāties tieši šāda veida militāro tehnoloģiju.

Joprojām nav rasta atbilde uz vienu jautājumu, proti, kāpēc nenotiek apspriedes un normālas debates Padomē gadījumos, kad kāda dalībvalsts gatavojas pārdot militāro tehnoloģiju trešai valstij? Tāds ir mūsu jautājums Padomei. Mēs vēlamies pievērst uzmanību nepieciešamībai organizēt regulāras diskusijas Eiropas Padomē par militārā aprīkojuma eksportu uz trešām valstīm.

  Krzysztof Lisek (PPE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, ieroču, bruņojuma un militāro tehnoloģiju ražošana un eksports bija, ir un būs aktuāls jautājums un arī turpmāk būs sarežģīta diskusiju tēma tās pretrunīgā un strīdīgā rakstura dēļ. Vienmēr ir pastāvējušas aizdomas un joprojām var rasties aizdomas par mēģinājumiem izraisīt konfliktus un destabilizēt situāciju reģionos. Kā jau iepriekšējie runātāji uzsvēra, sarežģīta ir arī ieroču eksporta uzraudzība. Taču ieroču nozare ir nozīmīga daudzu Eiropas Savienības dalībvalstu ekonomikas nozare. Ieročus eksportē Francija, Apvienotā Karaliste, Vācija, Polija, Čehijas Republika un daudzas citas dalībvalstis, kā arī Amerikas Savienotās Valstis, Krievija un citas valstis ārpus Eiropas Savienības. Tāpēc mēs esam tālu no tā, lai ieroču ražošana un eksports kļūtu par Eiropas Savienības politikas jomu. Šodien dalībvalstīm piešķirts augsts autonomijas līmenis šajā jomā, taču tām jāsaskaņo noteikumi atbilstīgi Padomes 2008. gada kopējai nostājai.

Vēlos sniegt arī īsu komentāru par kuģiem „Mistral” — kolēģiem deputātiem no Francijas būtu jāsaprot Baltijas valstu un Polijas satraukums. Krievijas ģenerāļi apgalvo, ka šie kuģi, iespējams, atradīsies Baltijas jūrā. Neskaitot Krieviju, ap Baltijas jūru atrodas tikai Eiropas Savienības dalībvalstīs.

  Andrzej Grzyb (PPE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, Kariņa kunga uzdotais jautājums ir pilnīgi pamatots, un tas jau vairākkārt ir uzdots Ārlietu komitejas sanāksmēs. Deputāti nav saņēmuši apmierinošu atbildi. Šai sakarībā Padomei jāveic konkrēti pasākumi, lai sniegtu atbildi jautājuma uzdevējiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka ir paskaidrots jautājuma konteksts, ko šeit vairākkārt minēja gan Kelam kungs, gan arī Czarnecki kungs. Es ar to domāju Krievijas militāro amatpersonu attieksmi pret šāda veida ieročiem un it īpaši to, ka desantkuģi „Mistral” ir ofensīvs ierocis. Šis apstāklis rosina domāt, ka šis jautājums neattiecas tikai uz pārdošanas darījumu, bet liek arī jautāt, kādas būs šāda pārdošanas darījuma sekas. Mēs apzināmies, ka spēkā ir 2008. gadā pieņemtā direktīva, taču mums arī jāpieņem, ka ir kas svarīgāks par direktīvas noteikumiem un spēkā esošiem nosacījumiem. Gruzijas konflikts, kura atrisināšanā Eiropas Savienība ir ieinteresēta un kurš joprojām nav atrisināts, liecina par to, ka šajā gadījumā ir nepieciešams tieši tāds lēmums.

  Kyriakos Mavronikolas (S&D). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, Eiropas Savienība šodien patiešām veido kopēju ārpolitiku un aizsardzības politiku, un, neapšaubāmi, jābūt konkrētai kārtībai, kas regulē ieroču eksportu uz trešām valstīm. Taču, ņemot vērā šo debašu tēmu, man ir radies jautājums, un šodien plenārsēdē es to vēlos uzdot.

Kā mēs varam izskaidrot to, ka ieroču nozares, it īpaši Apvienotajā Karalistē, piemēro tirdzniecības embargo Kipras Republikai, kas ir Eiropas Savienības dalībvalsts, un bruņotajiem spēkiem Kiprā, tajā pašā laikā atļaujot Turcijai modernizēt, pārvietot un transportēt militāro un cita veida aprīkojumu okupētās Kipras teritorijā?

  Raül Romeva i Rueda (Verts/ALE). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, es biju šā Parlamenta referents vairākus gadus, kad šis Parlaments gandrīz vienbalsīgi aicināja pārstrādāt 1998. gadā pieņemto rīcības kodeksu par saistošu kopējo nostāju, kas galu galā tika pieņemta 2008. gadā. Taču tajā laikā mēs apgalvojām, ka tas ir vēl viens, taču ne pēdējais, solis uz priekšu, un, kā noskaidrojās šodienas debatēs, solis, kas bija nepieciešams, bet ar ko nepietiek.

Es vēlos arī atgādināt Parlamentam, ka visas Eiropas Savienības dalībvalstis atbalsta starptautiska līguma par ieroču eksporta kontroli pieņemšanu Apvienoto Nāciju Organizācijā un ka tas ir būtiskākais jautājums.

Eksportēt ieročus nav tas pats, kas eksportēt ledusskapjus. Ieroču eksportam ir ļoti nopietnas sekas, jo ieroči nogalina; ieroči iznīcina un noved nabadzībā tautas. Eiropas Savienība to tieši veicina, eksportējot ieročus uz Izraēlu, eksportējot ieročus uz Kolumbiju un eksportējot ieročus uz Afganistānu. Mums būtu jārīkojas, pievēršot uzmanību tieši šai atbildības sajūtai.

Tāpēc es uzskatu, ka, risinot šo jautājumu, ir jāatgādina Parlamentam, ka tas skar ne tikai iekšējo tirgu vai tirdzniecību, vai drošību, bet drīzāk tas ir jautājums par starptautisko atbildību, un es baidos, ka mēs šādu atbildību neesam uzņēmušies.

  Laima Liucija Andrikienė (PPE). – Priekšsēdētāja kungs, pieņemot Lisabonas līgumu, mēs esam vēl vairāk uzlabojuši politikas koordināciju un solidaritāti daudzās jomās, tostarp ārpolitikas un drošības politikas jomā. Līgumā ir arī noteikta savstarpējās palīdzības klauzula, ja pret kādu dalībvalsti ir vērsts militārs apdraudējums.

Ņemot to vērā, Francijas nodoms pārdot četrus kara kuģus „Mistral” Krievijai un nodot šai valstij arī kuģu būves tehnoloģijas šķiet patiešām satraucošs. Turklāt kara kuģi „Mistral” pilnīgi noteikti ir paredzēti ofensīviem — es uzsveru ofensīviem nevis aizsardzības — mērķiem.

Tāpēc, pirms mēs patiesībā sākam rīkoties saistībā ar Lisabonas līgumā paredzētajiem solidaritātes noteikumiem, mums būtu jānodrošina, ka mēs nemazinām pārējo Eiropas Savienības dalībvalstu vai mūsu kaimiņvalstu drošību.

Es aicinu Padomi darīt visu, kas ir tās spēkos, lai sāktu plašas diskusijas Eiropas Savienībā par nepieciešamību izstrādāt kopēju definīciju un lai atjauninātu nostāju attiecībā uz ieroču pārdošanu trešās valstīs.

  Janusz Władysław Zemke (S&D). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, es vēlos pievērst uzmanību tam, ka jautājums par ieroču eksportu vienmēr ir bijis saistīts ar Eiropas Savienības drošības politiku. Ieroču eksports nav autonoma vai izolēta joma. Šie jautājumi neattiecas tikai uz militāro un finanšu jomu, jo eksports nodrošina peļņu iesaistītajiem uzņēmumiem, un šis aspekts vienmēr ir saistīts ar politiku. Tāpēc es vēlos atbalstīt tos, kuri ierosina organizēt diskusijas sanāksmē, kurā piedalās Padome pilnā sastāvā, par Eiropas Savienības politiku ieroču eksporta un militārās sadarbības jomā. Piemēram, ir izskanējuši ļoti daudzi iebildumi un šaubas saistībā ar desantkuģu „Mistral” pārdošanu Maskavai, taču, ja mēs pievēršamies šim jautājumam no cita redzespunkta un domājam, piemēram, par Eiropas pretraķešu aizsardzības sistēmu, manuprāt, mūsu interesēs būtu sadarboties ar Krieviju. Citiem vārdiem jeb īsāk sakot, šie jautājumi nav tik viennozīmīgi, kā varētu šķist.

  Katarína Neveďalová (S&D). – (SK) Es nekādā ziņā neesmu speciāliste bruņojuma vai līdzīgās jomās, taču es šodien noteikti stāvu šeit kā pacifiste, un es vēlos risināt šo problēmu kā Eiropas Savienības vidusmēra pilsone. Ņemot vērā to, ka Eiropas Savienība patlaban nepārtraukti ražo ieročus un ka pasaulē gandrīz trīsdesmit vietās notiek karadarbība un neskaitāmi citi reģionālie vai vietējie konflikti, mums būtu jāsaprot, ka ražojam ieročus, kas tieši paredzēti iznīcināšanai un nogalināšanai.

Iespējams, mums būtu jāpadomā arī par to, vai nevēlamies, lai finansējums, ko katru gadu dalībvalstu budžetos paredzam bruņošanās mērķim vai valstu armiju apbruņošanai, kaut kādā veidā tiktu novirzīts zināšanu uzlabošanai, kas ekonomikas krīzes laikā patiesībā būtu daudz noderīgākas par ieročiem. Patiesībā man ļoti interesē, kā daži no jums atbildētu un šādu jautājumu: cik dalībvalstis šajā ekonomikas krīzes laikā ir samazinājušas savu aizsardzības budžetu un cik lielā mērā? Iespējams, mums būtu jādomā arī par šo jautājumu, jo neuzskatu, ka rādām labu piemēru jaunajai paaudzei, iekļaujot, piemēram, šaušanu, kas patiesībā ir iznīcināšanas metode, olimpisko sporta veidu sarakstā.

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, šīs bija ļoti interesantas debates, un es vēlos nedaudz vairāk pievērsties diviem jēdzieniem.

Vispirms es vēlos izskaidrot atbildības jēdzienu. Kopējās nostājas 4. panta 2. punktā noteikts, ka lēmums nodot vai nenodot citai valstij jebkādu militāru tehnoloģiju vai ekipējumu paliek katras dalībvalsts ziņā. Tādējādi atbildība šajā jomā, pirmām kārtām, jāuzņemas dalībvalstu līmenī, un kopējā nostāja nekādā ziņā neatbrīvo dalībvalstis no šādas atbildības, bet gan ievieš dažādus noteikumus, lai nodrošinātu efektīvu koordināciju un informācijas apmaiņu starp tām.

Otrais jēdziens, pie kura vēlos atgriezties, ir pārredzamības jēdziens. Kopējā nostājā paredzēts, ka dalībvalstīm jāsagatavo gada pārskats par to ieroču eksportu. Pamatojoties uz šiem dalībvalstu pārskatiem, katru gadu sagatavo un publicē Eiropas Savienības gada pārskata ziņojumu, sniedzot informāciju par izsniegto atļauju finansiālo vērtību pa galamērķiem un militārā ekipējuma kategorijām, kā arī par atteikumu skaitu un saistītajām apspriedēm ar dalībvalstīm.

Kopējā nostājā paredzēts, ka papildus Eiropas Savienības gada pārskata ziņojumam dalībvalstis publicē valsts ziņojumus par militāro tehnoloģiju un ekipējuma eksportu. Tādējādi kopējās nostājas noteikumi nodrošina pārredzamību gan Eiropas Savienības, gan arī dalībvalstu līmenī, taču tas tā patiešām ir, ka Eiropas Savienībai būtu jārāda piemērs šai sakarībā.

Es vēlos arī teikt, ka, kā jau vairāki no jums minēja, kopējā nostāja ir ievērojams progress salīdzinājumā ar rīcības kodeksu. Kopējā nostāja tika pieņemta 2008. gada decembrī, proti, pirms mazāk nekā diviem gadiem. Būtu saprātīgi, ja mēs pirms šāda veida jaunas sistēmas pārskatīšanas nodrošinātu, ka sāk darboties ar kopējo nostāju ieviestie jaunie noteikumi, lai gan, klausoties jūsos un patiešām izprotot jūsu teikto, var šķist vilinoši padarīt šo sistēmu stingrāku vai piesaistīt tai sankciju mehānismu.

Nobeigumā, sniedzot atbildi uz patiešām konkrētu jautājumu, es varu pārliecinoši apgalvot, ka par kopējo nostāju politiskā līmenī ir diskutēts daudzkārt, it īpaši Padomē un it īpaši saistībā ar ieroču embargo attiecībā uz Ķīnu.

  Frédérique Ries (ALDE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, es nevaru atsaukties uz kādu no Reglamenta pantiem. Es tikai vēlējos sniegt jums šādu ļoti svarīgu ziņu: Irānas ārlietu ministrs tikko ir paziņojis, ka viņš ir pavēlējis atlikt Sakineh Mohammadi-Ashtiani nāves soda izpildi, nomētājot ar akmeņiem.

Mēs visi šajā Parlamentā cīnījāmies un pasaules demokrātiskie spēki patlaban cīnās, lai panāktu daudz vairāk par soda izpildes atlikšanu, proti, lai tiktu atcelts šai sievietei piespriestais sods. Tas ir tikai sākums, un mēs turpināsim rīkoties. Es atvainojos, bet es uzskatu, ka šī informācija bija jāpaziņo.

  Priekšsēdētājs. – Paldies jums, Ries kundze. Tieši to pašu es teicu sēdes sākumā, kad paziņoju šos jaunumus, un mani iepriecina tas, ka jūs man piekrītat. Mēs turpināsim šo cīņu, lai lieta tiktu pārskatīta un lai visā pasaulē tiktu ievērotas cilvēktiesības.