Debašu stenogramma

Trešdiena, 2010. gada 8. septembris - Strasbūra

15. Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība — Rumānijas un Bulgārijas pilsoņiem noteiktie pagaidu ierobežojumi attiecībā uz Eiropas Savienības darba tirgu (debates)

  Priekšsēdētājs. – Nākamais darba kārtības punkts ir debates par jautājumiem Komisijai, uz kuriem jāatbild mutiski un kurus Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupas vārdā iesniedza Rovana Plumb, Iliana Malinova Iotova, Pervenche Berès, Stephen Hughes, Alejandro Cercas, Gianni Pittella un Jutta Steinruck, par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību — par Rumānijas un Bulgārijas pilsoņiem noteiktajiem pagaidu ierobežojumiem attiecībā uz Eiropas Savienības darba tirgu (O-0096/2010 - B7-0455/2010).

  Rovana Plumb (S&D). – (RO) Savā runā par stāvokli Eiropas Savienībā Komisijas priekšsēdētājs Barroso kungs uzsvēra, ka nodarbinātības līmeņa palielināšana ir visas Eiropas prioritāte.

Turklāt mēs visi esam apņēmušies sasniegt Eiropas Savienības stratēģiskos mērķus nākamajiem 10 gadiem — palielināt nodarbinātības līmeni un samazināt nabadzību. Šodien Parlamenta plenārsēdē tika pieņemtas nodarbinātības pamatnostādnes, un mēs esam lūguši Padomi ņemt tas vērā.

Ja mēs patiešām vēlamies sasniegt mērķus, kurus esam izvirzījuši, ja mēs patiešām vēlamies, lai Eiropa būtu piemērs konkurētspējas jomā, ja mēs patiešām vēlamies, lai Eiropa godīgi nodrošina saviem pilsoņiem labklājību, tad darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesības ir jāievēro.

Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir viena no ES pamatbrīvībām. Stipru iekšējo tirgu var nodrošināt, tikai pilnīgi atverot darba tirgu.

Saskaņā ar Komisijas paziņojumu 2008. gada novembrī mobilitātes plūsmām ir bijusi būtiska labvēlīga ietekme uz Eiropas Savienības tautsaimniecības izaugsmi. Rumānijas un Bulgārijas darba ņēmēju mobilitātei ir bijusi labvēlīga ietekme uz uzņemošo valstu ekonomiku, nelabvēlīgi neietekmējot vietējo iedzīvotāju algas un darbavietas.

Ekonomikas krīzi vairs nevar izmantot par ieganstu, lai ieviestu un saglabātu šādus darba tirgus ierobežojumus. Šo ierobežojumu saglabāšana ir līdzeklis, kā atturēt Rumānijas un Bulgārijas darba ņēmējus no iesaistīšanās algotā darbā attiecīgajās dalībvalstīs. Šis faktors liek darba ņēmējiem apiet tiesību aktu noteikumus attiecībā uz pienākumu iegūt darba atļauju, tādējādi palielinot nelegālās nodarbinātības sastopamību. Nelegāla darba tiešs rezultāts ir ierobežojums darba ņēmēju tiesībām, kas izriet no Eiropas sociālā nodrošinājuma koordinācijas sistēmas.

Rumānija un Bulgārija uzskata, ka pašreizējā Eiropas ekonomiskajā klimatā to šķēršļu mazināšana, kas kavē darba ņēmēju pārvietošanās brīvību visā ES, būtiski palīdzēs palielināt Eiropas Savienības spēju pielāgoties jauniem uzdevumiem.

Komisār! Tā kā vēlos, lai Eiropas Komisija būtu mūsu sabiedrotā un piedāvātu mums pilnīgu institucionālu palīdzību, es gribu uzdot jums šādu jautājumu —, kādus pasākumus jūs veiksit, lai mudinātu dalībvalstis, kuras vēl arvien piemēro ierobežojumus, pilnīgi atvērt savus darba tirgus?

  John Dalli, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētāja kungs! Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir ES pamatprincips. Kopā ar brīvu preču, pakalpojumu un kapitāla apriti tā ir vienotā tirgus pīlārs, un tā ir veicinājusi sekmīgu Eiropas integrāciju.

Kā jūs labi zināt, pirmajos septiņos gados pēc pievienošanās ES Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēji nevar gūt nekādu labumu no pārvietošanās brīvības. Tāds stāvoklis ir pašreizējā pārejas režīma dēļ, kas noteikts pievienošanās līgumos un kas ļauj citām dalībvalstīm atlikt ES tiesību akta par pārvietošanās brīvību piemērošanu Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmējiem maksimāli vēl septiņus gadus.

Kad Bulgārija un Rumānija 2007. gadā pievienojās ES, jau tad 10 no 25 dalībvalstīm nolēma atvērt savus darba tirgus Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmējiem. Šodien šādu dalībvalstu skaits ir palielinājies līdz 15, un tikai desmit dalībvalstis turpina piemērot ierobežojumus. Ir vērts pieminēt, ka no šīm desmit dalībvalstīm vairākas piemēro mazāk stingrus nosacījumus vai procedūras salīdzinājumā ar tām, kādas bija spēkā, pirms Bulgārijas un Rumānijas pievienošanās ES.

Ir svarīgi atcerēties, ka lēmums piemērot pārejas režīmu un ierobežot piekļuvi darba tirgum ir atkarīgs vienīgi no attiecīgajām dalībvalstīm. Komisija nav oficiāli pilnvarota atcelt ierobežojumus.

Tomēr Komisija principā atbalsta darba ņēmēju pilnīgu pārvietošanās brīvību. Turklāt Komisija ir vienmēr gādājusi, lai tās valstis, kas piemēro ierobežojumus, to dara saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti pievienošanās līgumā.

Komisija ir arī vairākkārt uzsvērusi, ka pārejas režīms pēc savas definīcijas ir pagaidu režīms un ka dalībvalstīm ir pakāpeniski jāatver savi darba tirgi, nevis jāatliek darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesību piemērošana līdz septiņu gadu perioda beigām.

Komisijas 2006. un 2008. gada ziņojumi par pārejas režīma piemērošanu pierāda, ka darbaspēka mobilitātei pēc 2004. un 2007. gada paplašināšanās ir bijusi labvēlīga ietekme uz ekonomiku un ka tā ir palīdzējusi apmierināt pieprasījumu pēc darbaspēka. Minētie secinājumi ir spēkā pat pašreizējās ekonomikas krīzes laikā. Komisija turpinās mudināt dalībvalstis pārskatīt savu nostāju attiecībā uz piekļuvi darba tirgum, arī atgādinot tām minēto ziņojumu secinājumus.

Mūsu rīcībā nav sīkas informācijas attiecībā uz to nelegālo darba ņēmēju skaitu un viņu sociālo stāvokli, kas ir no dalībvalstīm, kuras nesen pievienojās ES. Tas ir tāpēc, ka viņu klātbūtne attiecīgajās dalībvalstīs ir bijusi slēpta.

Savos 2006. un 2008. gada ziņojumos Komisija uzsvēra, ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvības ierobežojumi ne vienmēr aizsargā attiecīgo valstu darba tirgus un ka tie var aizkavēt to pielāgošanos. Turklāt pārejas režīms var veicināt nedeklarētas nodarbinātības sastopamību. Ir pierādīts, ka paplašināšanās ir palīdzējusi atklāt to ēnu ekonomikas daļu, ko veidoja iepriekšējie nedeklarētie darba ņēmēji no jaunajām dalībvalstīm.

Ir arī pārliecinoši pierādījumi, ka jauno dalībvalstu valstspiederīgie ir strādājuši nedeklarētās darba vietās ierobežojumu dēļ, ar kuriem viņi sastopas, cenšoties piekļūt „veco” dalībvalstu darba tirgiem. Minētie dati atbilst secinājumiem, ka mobilitātes plūsmas galvenokārt virza faktori, kas saistīti ar piedāvājumu un pieprasījumu, un ka darba ņēmēju pārvietošanās brīvības ierobežojumi aizkavē darba tirgu pielāgošanos.

Komisija nav paredzējusi veikt īpašu pētījumu par tā nelegālā darbaspēka dzīves un darba apstākļiem, kas ir no Bulgārijas un Rumānijas, vai arī šā darbaspēka ietekmi uz vietējiem darba tirgiem, galvenokārt informācijas trūkuma dēļ un šādu datu savākšanas grūtību dēļ. Tomēr jautājumu par nelegālajiem darba ņēmējiem no Bulgārijas un Rumānijas Komisija pēc iespējas risinās, turpmāk analizējot, kā funkcionē pagaidu režīms, kas noteikts Bulgārijai un Rumānijai, ja kāda no šīm abām valstīm to pieprasīs, kā paredzēts pārejas režīma noteikumos. Turklāt Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm turpinās veicināt īpašus pasākumus nedeklarētās nodarbinātības apkarošanai.

Komisija saprot, ka pašreizējos ierobežojumus Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmējiem var uztvert kā diskrimināciju.

Es vēlos uzsvērt, ka pārejas režīms attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību tika piemērots vairākos iepriekšējās paplašināšanās gadījumos. Turklāt pārejas režīms attiecas ne tikai uz Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmējiem, bet arī uz astoņām no desmit dalībvalstīm, kas ES pievienojās 2004. gadā.

Ir arī jānorāda, ka pašreizējais pārejas režīms nodrošina dalībvalstīm lielāku elastību, ļaujot tām pašām lemt, kurā brīdī minētajā septiņu gadu periodā sākt piemērot ES tiesību aktu par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, ņemot vērā situāciju darba tirgū (iepriekšējos pārejas režīmos ES tiesību akta par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību piemērošanu vienkārši atlika uz vairākiem gadiem).

Tomēr diskriminācija to Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju uztverē, kas nevar brīvi strādāt tajās desmit dalībvalstīs, kuras joprojām piemēro ierobežojumus, nav diskriminācija šā termina tiesiskajā nozīmē. Lai gan Līguma par Eiropas Savienības darbību 18. pants aizliedz diskrimināciju pilsonības dēļ, to pieļauj īpaši noteikumi citos ES līgumos. Šādi noteikumi ir pievienošanās līgumā noteiktajā pārejas režīmā.

Tāpēc pagaidu ierobežojumi Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju piekļuvei darba tirgum, pamatojoties uz pārejas režīmu, nav pretrunā ES tiesību aktiem.

  Thomas Mann, PPE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Saskaņā ar „2+3+2” noteikumu Vācija un Austrija izmanto visu septiņu gadu pārejas periodu pirms pilnīgas pārvietošanās brīvības ieviešanas to dalībvalstu darba ņēmējiem, kuras pievienojās ES 2004. gadā. Attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju Vācija otrā posma laikā no 2009. līdz 2011. gadam arī izmanto pilnu atļauto ierobežojumu laiku.

Dalli kungs teica, ka 10 dalībvalstīm joprojām tiek piemēroti ierobežojumi. Tam ir pamatots iemesls, jo dalībvalstīm ir bijusi dažāda pieredze. Šie ierobežojumi nekad nav bijuši diskriminējoši — jūs saistībā ar šo jautājumu pareizi norādījāt uz 18. pantu —, un tiem ir ierobežots laika posms. Iespēja pakāpeniski pierast pie pārmaiņām ir svarīga, un tā ir būtiska politiska izvēle. Mūsu pieredze apliecina, ka pāragra pārvietošanās brīvības nodrošināšana darba ņēmējiem pakļauj darba tirgu nozīmīgam riskam. Tas ir attiecināms uz mērķgrupām, piemēram, ilgstošiem bezdarbniekiem, kā arī uz mazkvalificētiem darba ņēmējiem un, piemēram, manā valstī, uz Austrumvācijas reģioniem. Mums būs jāturpina regulēt piekļuve darbavietām ES dažādu teritoriju atšķirīgās pieredzes dēļ, bet tas, protams, izraisīs pārmaiņas tuvākajā nākotnē. Taču mēs vēl neesam pietiekami sagatavojušies šādām pārmaiņām.

Aicinājums Komisijai veikt pētījumu par to nelegālo darba ņēmēju, kas ir no Bulgārijas un Rumānijas, tā dēvēto labvēlīgo ietekmi, ir pilnīgi nepareiza pieeja. Ja nelegālie darba ņēmēji pārkāpj likumu, šo pārkāpumu nevar samazināt, izmantojot statistiku, lai cik labvēlīga tā būtu. Es turpinu atbalstīt stingru kontroli, kas ļaus mums apkarot nelegālo nodarbinātību. Mums jābūt atbildīgiem pret tiem cilvēkiem, kas ir nodarbināti legāli.

Ir vēl viens svarīgs uzdevums, pie kura mums visiem jāstrādā, proti, mums visos sīkumos jāapsver pilnīga pārvietošanās brīvības ieviešana no 2012. gada un turpmāk. Šādā rīcībā ir gan iespējas, gan riski. Tikai tad, ja mēs ņemsim vērā katru no tiem atsevišķi un apsvērsim faktus, un tikai tad, ja notiks uz informāciju balstītas apspriedes, mēs varēsim novērst to, ka visu nosaka kabineta politika, nepieļaut atstumtību un nodrošināt, ka darām kopīgu darbu, nevis apkarojam viens otru. Šāda ir Eiropas Tautas partijas (Kristīgo demokrātu) grupas nostāja.

Jau 2009. gada decembrī es jautāju Komisijai, vai ir pieejama lietderīga informācija par darba ņēmēju pilnīgas pārvietošanās brīvības ietekmi. Atbilde bija, ka darba ņēmēju pilnīgas pārvietošanās brīvībai ir labvēlīga ietekme uz tautsaimniecību un ka tai nav nekādas nelabvēlīgas blakus ietekmes uz darba tirgu. Atvainojiet, Dalli kungs, bet šāda atbilde mani neapmierina. Tajā laikā jūs vēl nepildījāt pašreizējos amata pienākumus, bet tāpēc ir vēl svarīgāk, lai jūsu dienesti saprastu iedzīvotāju bailes un sniegtu plašu informāciju apspriedēm par pārmaiņām un konkrētas atbildes uz veco un jauno dalībvalstu argumentiem.

  Ivailo Kalfin, S&D grupas vārdā. – (BG) Komisār! Es vēlos izmantot šīs debates, lai vērstos ar aicinājumu pie to valstu valdībām, kuru darba tirgos Bulgārijas un Rumānijas pilsoņi turpina sastapties ar ierobežojumiem, pēc iespējas ātrāk tos atcelt. Tā iemesli nav saistīti vienīgi ar Eiropas Savienības principiem, no kuriem viens attiecas uz personu pārvietošanās brīvību.

No ekonomikas viedokļa darba tirgus atvēršana nodrošina lielu pievienoto vērtību. No vienas puses, to veicina lielāks speciālistu piedāvājums jomās, kurās vietējā tirgū nav pietiekama piedāvājuma. Piemēram, Bulgārijas ārsti un veselības aprūpes darbinieki strādā reģionos, kuros dalībvalstīm trūkst savu cilvēkresursu. Tas rada problēmas Bulgārijas attālajiem reģioniem, vienlaicīgi atrisinot problēmas, piemēram, Apvienotajā Karalistē un Francijā. Nodokļu maksātājiem tas nozīmē mazākus izdevumus un labākus sabiedriskos pakalpojumus. Ekonomikā darba ņēmēji no jaunajām dalībvalstīm parasti ir augsti kvalificēti speciālisti, kuru pakalpojumus labprāt izmanto jebkuras valsts tautsaimniecība, vai arī darba ņēmēji, kas mazina deficītu darba tirgū, palielina konkurētspēju un novērš uzņēmumu vajadzību pārvietot savas ražotnes ārpus Eiropas Savienības.

Pieņēmumam, ka Eiropas Savienības jauno dalībvalstu pilsoņi izstumj vietējos zemu apmaksātos darba ņēmējus, nav nekāda pamata, un tas ir populistisks. Bulgārijas pilsonim, kas strādā citā valstī, ir vajadzīga nauda mājoklim, ģimenes uzturēšanai un bērnu skološanai. Viņš cenšas arī ietaupīt naudu, lai kādu dienu atgrieztos mājās. Turklāt ir arī vēl valodas barjeras problēma. Ziņojumi par zemo algu, par kādu šis pilsonis ir ar mieru strādāt, ir lielpilsētu mīts vietējam patēriņam. Par to liecina arī Eiropas Komisijas dati, saskaņā ar kuriem pēc Eiropas Savienības paplašināšanās migrējošo jauno dalībvalstu darba ņēmēju proporcija ir palielinājusies no 0,2 % līdz 0,5 % no veco dalībvalstu iedzīvotāju skaita. Ir skaidrs, ka nav nekāda migrācijas pieplūduma. No otras puses, problēmu rada tas apstāklis, ka no ES dalībvalstīm ir daudz mazāk migrējošu darba ņēmēju nekā no trešām valstīm.

Darba tirgus ierobežojumus nevar attaisnot ar objektīviem argumentiem. Vienlīdzīga piekļuve tirgiem rada lielāku pārredzamību, dod tautsaimniecisku labumu, un tai ir labvēlīga ietekme uz dalībvalstu sociālajām sistēmām. Komisār! Mēs sagaidām, ka Komisija īpaši cieši uzraudzīs šos procesus un informēs dalībvalstis par tirgus atvēršanas ieguvumiem.

  Adina-Ioana Vălean, ALDE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs! Esmu gandarīta, ka Barroso kungs otrdien paziņoja, ka vienotā tirgus paplašināšana ir viņa darba kārtības prioritāte. Divdesmit četrus gadus pēc Vienotā Eiropas akta un astoņpadsmit gadus pēc tam, kad vienotajam tirgum vajadzēja būt izveidotam, tas joprojām nav pilntiesīga realitāte. Citējot Barroso kungu, „tikai 8 % no Eiropas 20 miljoniem MVU ir iesaistīti pārrobežu tirdzniecībā”.

Monti ziņojumā ir uzskaitīti 150 šķēršļi, kas kavē personu brīvu pārvietošanos, kā arī preču, kapitāla un pakalpojumu brīvu apriti. Tā dēvētais „vienotais tirgus” vairāk līdzinās franču Grijēra sieram.

Barroso kungs tagad reklamē vienotā tirgus akta ideju un aicina vēlreiz popularizēt Delors kunga Eiropas ideju. Ļaujiet man atgādināt jums Eiropas vēsturi — ja mēs vēlamies izveidot efektīvu vienoto tirgu, kas pamatojas uz personu brīvu pārvietošanos un preču, kapitāla un pakalpojumu brīvu apriti, ja mēs vēlamies izvairīties no ekonomiskā nacionālisma kā reakcijas uz ekonomikas krīzi un ja mēs vēlamies kļūt par konkurētspējīgāko ekonomiku, veicināt konkurētspēju, radīt vairāk darbavietu un nodrošināt izaugsmi, tad mūsu pirmajai un augstākajai prioritātei jābūt nepamatotu šķēršļu atcelšanai attiecībā uz Rumānijas, Bulgārijas un minēto desmit jauno dalībvalstu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, šķēršļu, kas balstās uz iracionālām bailēm, kuras ir izrādījušās nepamatotas.

Komisijai ir jābūt īpaši stingrai pret tām dalībvalstīm, kuras ir izvēlējušās saglabāt pārejas perioda ierobežojumus. Tie ir jāpamato ar precīziem tautsaimniecības datiem. Atsaukšanās uz valstu darba tirgu neaizsargātību vai nopietniem traucējumiem būs jāpierāda ar precīziem skaitļiem un rūpīgi jāpārbauda, pamatojoties uz statistiku un faktiem.

Ja Barroso kungs vēlas vēlreiz popularizēt vienotā tirgus ideju, tad ir pienācis laiks saskaņot vārdus ar darbiem. Ir pienācis laiks nojaukt apkaunojošos ekonomiskā protekcionisma un nacionālisma mūrus.

  Rui Tavares, GUE/NGL grupas vārdā. – (PT) Šonedēļ Parlaments ir piedzīvojis daudzus spriedumus par pārvietošanās brīvību, jo īpaši attiecībā uz Rumāniju un Bulgāriju — ne tikai par darba ņēmēju jautājumu, bet arī par romu vai čigānu minoritātes problēmu. Mēs pārāk bieži iedziļināmies šā jautājuma juridiskajos sīkumos, aizmirstot, ka tiesību aktiem jābūt tikai Eiropas Savienības gara izpausmei, kas sakņojas pārvietošanās brīvībā.

Tiesību akti veido tikai minimālo pārvietošanās brīvības slieksni. Pašlaik dažādu dalībvalstu valdības izmanto tiesību aktus, lai nostātos pret ES konstitucionālo garu. Arī Parlamentā mēs esam iestiguši tiesisko aspektu analīzē, aizmirstot, ka tā ir politiska institūcija, nevis juridisku konsultāciju birojs.

Mums ir jābūt Eiropas redzējuma iemiesotājiem, un mums vēl vairāk ir jāuzsver, ka pārvietošanās brīvība ir ES mērķis. Es uzskatu, ka arī Komisija neatbilst šim ideālam. Komisijas loma ir nesen mainījusies. Komisārs saka mums, ka dalībvalstīm ir tiesības noteikt ierobežojumus un ka Komisijai nav nekādas saistības ar to. Tomēr tā ir saistīta ar šo jautājumu. Komisija ir līgumu uzraudzītāja, un es uzskatu, ka tai ir aktīvāk un dedzīgāk jāaizstāv pārvietošanās brīvība. Mēs zinām, ka tādas lielas reģionālās vienības kā ASV vai Brazīlija vai mūsu sāncenši kā, piemēram, abas minētās valstis, kurām iekšzemē ir pārvietošanās brīvība, daudz labāk reaģē uz krīzēm, jo to darbaspēks var meklēt darbu uz vietas. Mums Eiropā jau no paša sākuma ir bijis grūti ātri reaģēt uz krīzi.

Aizstāvot savas nacionālās intereses šajā jomā, dalībvalstis aizmirst sabiedrības intereses. Kad tās šādi rīkojas attiecībā uz kapitāla tirgu, Komisija skaļi protestē. Tad kāpēc tā nevar rīkoties līdzīgi, kad tiek ierobežota darba ņēmēju pārvietošanās brīvība?

  Gerard Batten, EFD grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs! Šī jautājuma izskatīšanas sākumā tika paziņots, ka darba ņēmēju brīva pārvietošanās labvēlīgi ietekmē dalībvalstu tautsaimniecību un ka tai nav nopietnas nevēlamas blakus ietekmes uz šo valstu darba tirgiem.

ASV ekonomists profesors George Borjas tam nepiekrīt. Viņš saka, ka: „imigrācija nedod nekādu ieguvumu, ja tās sekas nav vietējo iedzīvotāju darba algas samazinājums”. Nīderlandes valdības 2003. gadā publicētajā pētījumā ir konstatēts: „IKP palielināsies, bet šis palielinājums galvenokārt nonāks migrantu rokās darba algas veidā. Kopējais tīrais iedzīvotāju ieguvums ienākumu veidā iespējams būs mazs un varbūt pat negatīvs”. Lordu palātas Īpašās komitejas ekonomikas jautājumos 2008. gada ziņojumā ir konstatēts: „Lai gan teorētiski tas ir iespējams, mēs neatradām nekādus sistemātiskus empīriskus datus, kas liecinātu, ka imigrācija dod ievērojamu dinamisku labumu AK iedzīvotājiem.”

Nekontrolēta un neierobežota imigrācija Apvienotajā Karalistē ir izraisījusi vietējo darba ņēmēju algu samazinājumu, bet iztikas izdevumi ir paaugstinājušies mājokļu papildu pieprasījuma dēļ. Trūcīgākie cilvēki to ir pieredzējuši tieši.

Lēta darbaspēka masveida imigrācija var dot labumu ekonomikas paplašināšanai un attīstībai valstī, kurai ir lieli neizmantotu dabas resursu krājumi kā, piemēram, Amerikai 19. gadsimtā, bet tai būs pretēja ietekme tādas postindustriālas valsts tautsaimniecībā kā Lielbritānija, kā tas ir šajā gadījumā.

Valdībām vispirms ir jāaizsargā savas valsts iedzīvotāju intereses un pēc tam jāpalīdz attīstīt citu valstu tautsaimniecība, pieņemot saprātīgu starptautiskās tirdzniecības politiku, kā to darīja Lielbritānija pirms pievienošanās Eiropas Savienībai. Tāpēc vienīgā sapratīgā politika Lielbritānijai ir AK Neatkarības partijas politika, kas paredz izstāšanos no Eiropas Savienības.

  Traian Ungureanu (PPE). – Priekšsēdētāja kungs! Pašreizējā ekonomikas krīze prasa apņēmīgu rīcību, lai efektīvi pabeigtu iekšējā tirgus izveidi. Ja mēs nebūsim gatavi atvērt savus tirgus, tostarp darba tirgu, visiem Eiropas pilsoņiem, zaudējumi būs lielāki par ieguvumiem. Nesenie Eiropas Komisijas pētījumi ir pierādījuši, ka darba tirgus atvēršanai būs labvēlīga ietekme un ka bažas par darbavietu zaudējumu darbaspēka migrācijas dēļ ir pilnīgi nepamatotas.

Vairākkārt ir izrādījies, ka šādai iebiedēšanai nav nekāda pamata. Britu eksperti 2006. gadā bija aplēsuši, ka 300 000 rumāņu pārpludinās Lielbritāniju darba meklējumos. Viņi vēl arvien tos meklē. Nekas tamlīdzīgs nenotika. Faktiski nav nekāda saprātīga iemesla saglabāt ierobežojumus Rumānijas un Bulgārijas darba ņēmējiem. Pieredze apliecina, ka darba ņēmēji no Austrumeiropas dalībvalstīm novērš deficītu darba tirgū un strādā darbavietās, pēc kurām nav pieprasījuma vai kurām nepietiek vietējā darbaspēka.

Turklāt nav pamata domāt, ka rumāņi un bulgāri ieradīsies Rietumeiropā, lai izmantotu tās dāsno sociālās labklājības sistēmu. Gan Rumānijā, gan Bulgārijā ir augsts vidējās un augstākās izglītības līmenis. Abās valstīs ir augsti kvalificēts un elastīgs darbaspēks. Ja ES vēlas šajā krīzes laikā izmantot savus resursus pilnīgi, tai ir pienācīgi jāiedibina politiska uzticēšanās starp dalībvalstīm un tautsaimnieciska atvērtība. Es citēju priekšsēdētāja Barroso runu pirms divām dienām Parlamentā: „Mums jāpeld visiem kopā vai jānogrimst katram atsevišķi.” Pārfrāzējot teikto, mums jāstrādā visiem kopā vai jāzaudē darbs katram atsevišķi.

  Evgeni Kirilov (S&D). – Priekšsēdētāja kungs! Komisijas ziņojumā ir skaidri norādīts, ka darba tirgū darbaspēka piedāvājums un pieprasījums un nevis ierobežojumi nosaka darba ņēmēju skaitu un virzību. Turklāt tajā konstatēts, ka turpmākās imigrācijas plūsmas Eiropas Savienībā no Bulgārijas un Rumānijas gandrīz nav paredzamas.

Ierobežojumi nelegālo darba ņēmēju neaizsargātības dēļ veicina nelabvēlīgu praksi, jo viņus ir viegli izmantot. Kā teica komisārs De Gucht, šo personu plūsma nemainītos, ja tai piešķirtu legālu statusu, bet labums no tā būtu tāds, ka viņi veiktu sociālās iemaksas un maksātu nodokļus.

Imigrācijas plūsmas no Bulgārijas un Rumānijas pēc to pievienošanās ES skaita ziņā ievērojami pārsniedz to valstu valstspiederīgo imigrāciju, kas nepieder pie ES. Acīmredzot diskriminācijas aizliegums un pārvietošanās brīvība ir ikviena Eiropas Savienības darba ņēmēja pamattiesības, un ir jānožēlo, ka dažas ES dalībvalstis, kā norādīts ziņojumā, ir nolēmušas pārkāpt šos pamatprincipus.

Es vēlos uzsvērt kaut ko īpaši būtisku — ES otrās šķiras pilsoņu veidošanās pieļaušana liek apšaubīt visas Eiropas Savienības integritāti.

  Antonyia Parvanova (ALDE). – (BG) Komisār, dāmas un kungi! Ja mēs runājam par vienotu Eiropas Savienību un vienoto Eiropas tirgu, mēs nevaram atbalstīt ierobežojumus, kas ir mākslīgi noteikti visiem tiem Eiropas Savienības pilsoņiem, kuri izmanto savas garantētās tiesības strādāt citās dalībvalstīs bez diskriminācijas pilsonības dēļ, jo darba tirgū šādi ierobežojumi nozīmētu lielu pārkāpumu pret Bulgārijas un Rumānijas pilsoņiem. Pamatojoties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kā jau minēja Kirilov kungs, mums ir jānovērš atsevišķas kategorijas rašanās, jo mēs nevēlamies, lai Eiropas Savienībā būtu otrās šķiras pilsoņi. Lai to panāktu, mums ir jāatceļ pagaidu ierobežojumi Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai.

Ņemot vērā minēto, es aicinu Komisiju ierosināt konkrētus pasākumus, kas nodrošinātu būtisku progresu jautājumā par to, lai dalībvalstis paredzētu vieglāku piekļuvi darba tirgiem legāliem darba ņēmējiem no Bulgārijas un Rumānijas, nepārkāpjot vietējos darba tiesību noteikumus attiecīgajās Eiropas valstīs.

Pēdējā laika notikumi Eiropā attiecībā uz tādu romu tautības minoritātes migrāciju no mūsu abām valstīm, kura izmanto brīvas pārvietošanās iespēju labākas dzīves meklējumos, skaidri pierāda, ka Komisijai ir pienācis laiks rīkoties. Ņemot vērā pierādīto mobilitātes labvēlīgo ietekmi pēc ES paplašināšanās, kā arī lai nodrošinātu iekšējā tirgus efektīvāku darbību, es aicinu Komisiju ierosināt reāli izpildāmu pasākumu kopumu, kuru mērķis būtu mudināt dalībvalstis grozīt savu darba tirgus politiku un valstu valdības apņemties, ka tās nenoteiks vēl lielākus ierobežojumus Bulgārijas un Rumānijas pilsoņiem.

Savas runas noslēgumā es vēlos uzsvērt, ka darba attiecībās ir jānovērš jebkurš pamats diskriminācijai, lai saglabātu Eiropas integrācijas varenākā virzītājspēka, proti, Eiropas pilsoņu optimismu un darboties gribu.

  Marie-Christine Vergiat (GUE/NGL). – (FR) Priekšsēdētāja kungs! Diemžēl Francija ir viena no 10 dalībvalstīm, kas ir noteikusi ierobežojumus Rumānijas un Bulgārijas darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai. Ja esmu pareizi informēta, tieši Francija pieprasīja pasākumus, kurus ieviesa pirmo astoņu Austrumeiropas valstu pievienošanās laikā un kurus pēc tam attiecināja arī uz Rumāniju un Bulgāriju. Jāatzīst, ka pašreizējā valdība daudz neatšķiras no tā laika Francijas valdības, kas jo īpaši aizdomīgi izturējās pret pilsoņiem no minētajām valstīm. Tajā laikā tika pieņemti daudzi tiesību akti, lai aizkavētu šo abu valstu pilsoņu ieceļošanu, jo Francijas iestādes bija pārliecinātas, ka aiz rumāņiem un bulgāriem slēpjas romu tautības iedzīvotāji.

Kā jūs, komisār, mums teicāt, pārvietošanās brīvība ir ES pamatprincips. Šajā sēžu zālē mēs bieži runājam par mūsu kopējām vērtībām un mūsu apņemšanos aizsargāt cilvēktiesības. Kāpēc tad, komisār, attieksme pret vīriešiem un, protams, sievietēm ir sliktāka nekā pret kapitālu un precēm?

Jūs stāstāt mums, ka darba ņēmēju mobilitātei ir labvēlīga ietekme uz tautsaimniecību un ka to var attiecināt pat uz pašreizējiem ekonomiskajiem apstākļiem. Kāpēc tad, komisār, Komisija neveltī tikpat daudz enerģijas dalībvalstu pārliecināšanai, ka šie ierobežojumi ir jāatceļ, kā tas tiek darīts citās tautsaimniecības jomās?

Un visbeidzot, komisār, jūs sakāt mums: „Ne jau valstis diskriminē šos darba ņēmējus.”’ Kā francūziete es nevaru jums šajā jautājumā piekrist.

  Iliana Ivanova (PPE). – (BG) Dāmas un kungi! Eiropas Parlaments savā darbā vienmēr ir uzsvēris pienākumu pārstāvēt Eiropas pilsoņu intereses. Es uzskatu, ka vairākums no mums piekritīs, ka diskriminācijai, kas izpaužas jebkāda iemesla dēļ, nav vietas tādā Eiropas Savienībā, kādu vēlamies redzēt un kādā vēlamies redzēt uzaugam mūsu bērnus. Ierobežojumi darba ņēmējiem no Bulgārijas un Rumānijas, pat ja tie ir tiesiski pamatoti abu valstu pievienošanās līgumos, ir būtībā diskriminācija pilsonības dēļ. Mēs nevaram runāt par netaisnīgu attieksmi pret romu tautības cilvēkiem, ja mēs vienlaicīgi izliekamies neredzam nevienlīdzīgu attieksmi pret darba ņēmējiem no divām pilntiesīgām ES dalībvalstīm.

Es atbalstu savu kolēģu teikto. Pētījums, ko veikusi Eiropas Komisija, un tās ieteikumi patiešām pierāda, ka darba tirgus paplašināšanai ir bijusi labvēlīga ietekme un ka tā ir veicinājusi Eiropas vienotā iekšējā tirgus vispārēju attīstību. Neraugoties uz to, 10 dalībvalstis ir nolēmušas saglabāt ierobežotu piekļuvi saviem darba tirgiem līdz 2013. gadam.

Kolēģi! Eiropa ir nonākusi krustcelēs, un mums tagad ir jāizvēlas, kurā virzienā doties — veicināt integrāciju vai nedarīt to. Manuprāt, mums ir, bez šaubām, tikai viens ceļš — pretī stiprai un vienotai Eiropai. Taču, lai ietu pa šo ceļu, mums ir jāizrāda nepārprotama vēlēšanās ņemt vērā Eiropas pamatvērtības, kuras ietver personu un darba ņēmēju pārvietošanās brīvību. Es no visas sirds ceru, ka, izstrādājot valsts politiku, dalībvalstīs protekcionisms negūs virsroku, jo mēs būsim daudz spēcīgāki, ja risināsim pasaules problēmas kopīgi, nevis šķirti. Es vēlos aicināt Eiropas Komisiju — protams, ar Eiropas Parlamenta atbalstu — daudz aktīvāk un apņēmīgāk sadarboties ar valstīm, kuras vēl arvien nosaka ierobežojumus, lai tos pēc iespējas ātrāk varētu atcelt. Es uzskatu, ka tas palīdzēs arī Eiropas tautsaimniecībai ātrāk atgūties no lejupslīdes, lai mēs ar tīru sirdsapziņu varētu lūkoties savu pilsoņu acīs un apgalvot, ka 21. gadsimta Eiropas Savienībā nav nekādas diskriminācijas.

  Iliana Malinova Iotova (S&D). – (BG) Priekšsēdētāja kungs, komisār, dāmas un kungi! Bulgārija un Rumānija ir acīmredzot atspēkojusi eiropiešu bažas par milzīgām darba ņēmēju plūsmām, kas varētu apdraudēt viņu darba tirgus. Eiropas Komisijas statistika liecina, ka mazāk nekā 1 % no bulgāriem meklē darbu vecajās dalībvalstīs. Pat nopietnas finanšu un ekonomikas krīzes laikā un bailēs no strauji pieaugoša bezdarba šī tendence nav mainījusies. Darba ņēmējiem bija iespēja migrēt uz valstīm, kurās bija darbaspēka pieprasījums, bet skaitļi liecina, ka dažās no minētajām 10 valstīm bezdarba līmenis ir augstāks nekā Bulgārijā un Rumānijā.

Ierobežojumu saglabāšana veicina ēnu ekonomiku un nedeklarētu nodarbošanos. Vai jums ir zināms, ka Nīderlandē to rumāņu un bulgāru skaits, kas darbojas melnajā tirgū, ir palielinājies par 8 %? Darba devēji un nīderlandieši to pieļauj tāpēc, ka tas samazina viņu izdevumus, nemaz neminot sezonas darba ņēmējus bez darba līgumiem un sociālajām garantijām. Ierobežojumi neatrisinās bezdarba problēmu Eiropā.

Esmu pārliecināta, komisār, ka Eiropas Komisijas rīcībā ir mehānisms, kā pārliecināt šīs 10 valstis pārskatīt ierobežojumus Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmējiem. Jūs pamatoti minējāt līgumus. Tomēr neaizmirsīsim, ka līgumi tika parakstīti citos apstākļos. Pašreiz ir jauni apstākļi, kurus mēs dēvējam par lejupslīdi. Ir pēdējais laiks jaunām apspriedēm par šo jautājumu arī Padomē, kuras jūs varētu ierosināt. Mēs ceram, ka jūs būsit ne tikai mūsu sabiedrotie, bet arī ierosināsit konkrētus pasākumus. Jūs esat ES līgumu uzraudzītāji, un jūs nedrīkstat pieļaut, ka attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju tiek piemēroti dubultstandarti, lai kādas noslieces arī nebūtu, kuras izpaužas arī šajā sēžu zālē.

  Renate Weber (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs! Es atzīstos, ka spētu labāk izteikties savā dzimtajā valodā, bet, dzirdot komisāra atbildi, es nolēmu nolikt malā savas iepriekš sagatavotās piezīmes un runāt angļu valodā. To es daru, pirmkārt, tāpēc, ka mēs visi vēlamies, lai komisārs saprot mūs tieši, nevis ar tulku palīdzību, un, otrkārt, tāpēc, ka citādi mēs, manuprāt, šovakar šajās vēlīnajās Parlamenta debatēs dzirdēsim pārsvarā tikai rumāņu un bulgāru valodu.

Komisār! Jūs minējāt, ka vairāki pētījumi liecina par to, ka pēc Austrumeiropas un Centrālās Eiropas valstu pievienošanās valstīs, kas uzņēma darba ņēmējus no šīm valstīm, neradās nekādas problēmas. Faktiski notika pretējais — tam patiesībā bija labvēlīga ietekme un palielinājās IKP, un mums nav jābaidās no šo valstu darba ņēmēju pieplūduma. Tas, ka bez Rumānijas un Bulgārijas jūs minējāt arī citas valstis, mums nav nekāds mierinājums. Faktiski, gluži otrādi, tas liecina, ka pastāv diskriminācija pret vēl lielāku ES pilsoņu skaitu.

Man jāatzīstas, ka biju pārsteigta par jūsu apgalvoto, ka tas ir atkarīgs no dalībvalstīm. Ja mēs nevaram runāt par vienotu tirgu, nepieminot darba tirgu, un ja mēs visi atzīstam, ka tās ir pamattiesības, tad kā tas var būt atkarīgs no dalībvalstīm? Mēs zinām, ka par pamattiesību ievērošanu atbildīga ir Eiropas Savienība, tāpēc subsidiaritātes princips šajā gadījumā uz to neattiecas.

Tāpēc, godīgi runājot, es uzskatu, ka Komisijai jāveic nopietnāks darbs, lai pārliecinātu dalībvalstis atcelt minētos ierobežojumus, kas diskreditē Eiropas Savienību.

  Silvia-Adriana Ţicău (S&D). – (RO) Personu pārvietošanās brīvība ir viens no ES pamatprincipiem. Iekšējā tirgus izveide pamatojas uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, un darbaspēka mobilitāte ir būtisks priekšnoteikums bezdarba samazināšanai ES.

Ekonomikas krīzi nedrīkst izmantot par ieganstu, lai arī turpmāk saglabātu pagaidu pasākumus, kas ierobežo Rumānijas un Bulgārijas darba ņēmēju pārvietošanās brīvību. Es vēlos uzsvērt arī to, ka dalībvalstīm ir jādod priekšroka ES pilsoņiem un nevis darbaspēkam, kas nāk no valstīm ārpus ES.

Pašreizējie šķēršļi, kas kavē Rumānijas un Bulgārijas darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, var novest pie nedeklarētas nodarbošanās un sociālā dempinga. Šo šķēršļu novēršana aizsargās gan migrējošos, gan vietējos darba ņēmējus.

Ņemot vērā faktu, ka to valstu uzņēmējdarbības aprindas, kurās ir minētie šķēršļi, pieprasa pilnīgi atvērt darba tirgu, ir apliecinājums tam, ka uzņēmēji un arodbiedrības ir sapratušas, ka šo šķēršļu atcelšana nozīmē vienādus ienākumus par vienādu darbu un vienādām zināšanām. Un, galvenokārt, tā nozīmē, ka ikviens darba ņēmējs ne tikai maksās nodevas un nodokļus, bet arī veiks sociālā nodrošinājuma un veselības aprūpes sistēmas iemaksas.

Eiropas Savienības galvenā vērtība ir tās 500 miljoni pilsoņu un viņu cilvēktiesību ievērošana. Es aicinu Komisiju un dalībvalstis izrādīt nepieciešamo politisko gribu, lai novērstu šķēršļus, kas kavē darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

  Cătălin Sorin Ivan (S&D). – (RO) Šovakar mēs debatējam par jautājumu, kura risinājumu un Komisijas attieksmi pret to man ir grūti saprast.

Darbaspēka trūkumu un iedzīvotāju novecošanos Rietumeiropā, teiksim, kompensē darbaspēks no Austrumeiropas. Šie cilvēki ir Eiropas Savienības pilsoņi, kas ceļo tūkstošiem kilometru, lai Rietumeiropas valstīs strādātu kaut vai īsu laika periodu.

Ir darbavietas, kurās Spānijas, Itālijas un Francijas pilsoņi nevēlas strādāt, un šos darbus veic minētie darba ņēmēji. Faktiski darba ņēmēji no Austrumeiropas valstīm atrisina Rietumeiropas problēmas. Tāpēc ir grūti saprast Komisijas nostāju, jo šie jautājumi ir jāregulē un jāievēro šo darba ņēmēju tiesības.

Pašlaik nevienam nav skaidrs, kāda ir situācija, piemēram, attiecībā uz Spānijā vai Itālijā strādājošo cilvēku sociālajām iemaksām pēc tam, kad viņi atgriežas savā izcelsmes valstī.

  Corina Creţu (S&D). – (RO) Kā jau minēts šajā sēžu zālē, gandrīz četrus gadus pēc pievienošanās Eiropas Savienībai mēs piedzīvojam šo atšķirtību, kas apdraud ne tikai integrācijas projektu, bet arī to realitāti, kas apkopota Eiropas Komisijas ieteikumā, kurā pirms diviem gadiem bija uzsvērta darba tirgus mobilitātes labvēlīgā ietekme pēc Rumānijas un Bulgārijas pievienošanās.

Dara ņēmēju pārvietošanās brīvība ir pamatprincips, un pašreizējā situācija tikai apstiprina to, cik absurdi ir ierobežojumi, kas noteikti rumāņiem un bulgāriem. Eiropas tautsaimniecība izjūt iedzīvotāju novecošanās un darbaspēka trūkuma ietekmi konkrētās jomās, tādējādi kā nepieciešamo risinājumu nosakot darba ņēmēju migrāciju.

Vienlaicīgi mēs šonedēļ debatējām arī par romu tautības iedzīvotāju krīzi Francijā, no kuras bija iespējams izvairīties, ja šie Eiropas pilsoņi būtu varējuši atrast darbu un nebūtu atstumti no sabiedrības, kas ietvēra arī nodarbinātības aizliegumus. Diemžēl daži cilvēki iedomājas, ka, nenovēršot iemeslus, viņi var novērst sekas, veicot policejiskus pasākumus. Tas liecina par realitātes sajūtas trūkumu, kam diemžēl pievienojas liekulība un dubultstandarti.

Prostitūcija, ubagošana un noziedzība ir nabadzības sekas, kuras saasina darba iegūšanas iespēju trūkums. Vienīgais dzīvotspējīgais risinājums ir nediskriminējoša attieksme pret visiem Eiropas Savienības pilsoņiem.

  Miroslav Mikolášik (PPE). – (SK) Daudzi ziņojumi un statistika liecina par to, ka darba ņēmēju brīva pārvietošanās labvēlīgi ietekmē tautsaimniecību un ka tai nav nevēlamas blakus ietekmes uz darba tirgiem. Personīgi es uzskatu, ka iespējami lielāka brīva pārvietošanās, ietverot iespēju strādāt citā dalībvalstī, ir attiecināma uz visiem cilvēkiem Eiropas Savienības robežās, un tā ir būtisks priekšnosacījums optimālai un viendabīgai iekšējā tirgus darbībai.

Ņemot vērā visu Eiropas Savienības pilsoņu vienlīdzību, es atbalstu darba tirgu atvēršanu darbaspēkam no visām dalībvalstīm un tāpēc arī ES pilsoņiem no Rumānijas un Bulgārijas, un es aicinu Komisiju nepieļaut nevajadzīgu pašreizējo pasākumu paplašināšanu attiecībā uz minētajiem darba ņēmējiem. Šāds solis, manuprāt, neatbilst nedz Līguma par Eiropas Savienību garam un mērķiem, nedz ES darbībai, nedz arī juridiski saistošajai Eiropas Savienības Pamattiesību hartai, kuras 45. pantā ir skaidri noteikts, ka ikvienam ES pilsonim ir tiesības uz pārvietošanās brīvību un brīvību uzturēties dalībvalstu teritorijā.

  Elena Băsescu (PPE). – (RO) Es no visas sirds ceru, ka pēc 2011. gada netiks saglabāti ierobežojumi, kas neļauj Rumānijas un Bulgārijas darba ņēmējiem piekļūt Eiropas darba tirgum.

Es uzskatu, ka mēs nedrīkstam ļaut politiski izmantot bažas, kurām nav nekāda ekonomiska un sociāla pamatojuma un kuru dēļ var noteikt darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumus.

Darbaspēka migrācija no jaunajām dalībvalstīm ir veicinājusi ES tautsaimniecības izaugsmi, un tai ir bijusi maznozīmīga ietekme uz algām un bezdarba līmeni liberalizētajos tirgos. Turklāt krīze mobilos darba ņēmējus ir skārusi smagāk nekā uzņēmējvalsts darba ņēmējus, jo viņi bija pirmie, kurus atbrīvoja no darba.

Visbeidzot, tā kā notiek debates par romu problēmu Francijā, es uzskatu, ka jāveic to migrējošo darba ņēmēju integrācijas analīze, kas ir no jaunajām dalībvalstīm. Ir arī jāuzrauga šo darba ņēmēju pielāgošanās vietējiem noteikumiem valstīs, kurās piekļuve darba tirgum ir liberalizēta.

  Vasilica Viorica Dăncilă (S&D). – (RO) Eiropas Savienības politikā attiecībā uz to darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, kuru valstis nesen pievienojās ES, ir obligāti jāatzīst Eiropas pilsoņu sociālās pamattiesības gan viņu izcelsmes valstī, gan uzņēmējvalstī.

Eiropas Savienībai nekavējoties jāpieņem kopēju standartu sistēma, lai regulētu jauno dalībvalstu darba ņēmēju piekļuvi darba tirgum.

Ja sociālā politika nepiedāvās nekādas garantijas šajās jomās, liels pilsoņu un darba ņēmēju skaits visā ES nevēlēsies pieņemt nevienu tiesību akta priekšlikumu par legāliem ceļiem darba ņēmēju brīvas pārvietošanās atbalstam Eiropā.

Komisijai gan vecajās, gan jaunajās dalībvalstīs ir vienveidīgi jāievieš tiesības un pienākumi, kas izriet no Eiropas Savienības pilsoņa statusa. Es to attiecinu uz Rumānijas un Bulgārijas darba ņēmēju tiesībām uz brīvu pārvietošanos.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL). – (PT) Nesenā Rumānijas un Bulgārijas pilsoņu masveidīga izraidīšana, ko veica Francijas valdība, atklāj to pagaidu ierobežojumu nopietnās sekas, kas skar Eiropas Savienības jauno dalībvalstu pilsoņus. Neslēpjot valsts līmeņa rasismu un ksenofobiju, kas nepieņemamā veidā tika vērsta pret romu jeb čigānu tautības pilsoņiem, Francijas un citu ES dalībvalstu valdības, veicot šādus pasākumus, cenšas maskēt savas neoliberālās politikas neveiksmes, politikas, kura ir izraisījusi bezdarbu un nabadzību.

Tāpēc galvenais uzdevums ir noskaidrot, vai Eiropas Komisija, Padome un dalībvalstu valdības ir gatavas īstenot darbavietu palielināšanas politiku, ņemot vērā tiesības un sociālo progresu, kas spēj visiem nodrošināt labklājību un pārtraukt pilsoņu diskrimināciju, jo viņi visi ir eiropieši. Komisār, tas ir uzdevums, kas mums jāveic.

  Seán Kelly (PPE). – Priekšsēdētāja kungs! Šis ir interesants jautājums. Pārvietošanās brīvībai ir jābūt vienai no visu eiropiešu pamattiesībām. Daudzi darba ņēmēji visā Eiropas Savienībā ir guvuši labumu no šādas brīvības, un attiecīgi labumu ir guvušas arī daudzas valstis.

Manā valstī tā dēvētajos ķeltu tīģera gados mēs guvām milzīgu labumu no darbaspēka pieplūduma, kas galvenokārt nāca no Austrumeiropas valstīm. Viņi deva lielu ieguldījumu un palīdzēja radīt šo „ķeltu tīģeri”, bet tagad „ķeltu tīģeris” ir nobeidzies un attieksme pret Īriju nav labvēlīga. Daudzi cilvēki pamet šo valsti, un jo īpaši jaunieši nevar tajā atrast darbu.

Apsverot šo jautājumu ilgtermiņā, vienīgais veids, kādā garantēt darba ņēmējiem patiesu pārvietošanās brīvību, būtu kopēju algas likmju noteikšana visā Eiropas Savienībā, kā arī kopēji sociālie pabalsti. Tomēr līdz tam vēl ir tālu, un jo īpaši šajos lejupslīdes gados ir gandrīz muļķīgi runāt par to. Galu galā, tas ir veids, kādā atrisināt šo situāciju un nodrošināt pārvietošanās brīvību, kuru mēs visi vēlamies panākt.

  Peter Jahr (PPE). – (DE) Priekšsēdētāja kungs! Faktiski darba ņēmēju pārvietošanās brīvība Eiropas Savienībā ir svarīgs tās iekšējās izcilības rādītājs. Būtībā tuvākajā nākotnē darba ņēmēju pārvietošanās brīvību mēs uztversim kā pašsaprotamu kārtību.

Tomēr tā kā ir būtiskas ienākumu līmeņu atšķirības un jo īpaši dalībvalstu reglamentējuma sistēmu atšķirības, mums ir jāievieš atbilstoši pārejas periodi. Tas vajadzīgs, lai radītu uzticēšanos cilvēku starpā. Pārejas periodi ir būtisks līdzeklis, kas cilvēkiem dod iespēju tuvināties un sadraudzēties. Tomēr pārejas periodi ir paredzēti tikai ierobežotam laikam. Mēs to atbalstām, bet mums ir vajadzīgas uz informāciju balstītas apspriedes par šo periodu paplašināšanu.

  John Dalli, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētāja kungs! Noslēgumā vēlos teikt, ka pārejas režīms ir noteikts, lai palīdzētu dalībvalstīm izvairīties no darba tirgus traucējumiem pēc jauno dalībvalstu pievienošanās un nevis lai novilcinātu pārvietošanās brīvības principa piemērošanu šo valstu valstspiederīgajiem līdz pārejas perioda beigām.

Kā minēja Parvanova kundze, mūsu vislielākā vērtība ir mūsu pilsoņi, un mums visiem spēkiem ir jācenšas panākt pārvietošanās brīvība, lai izveidotu efektīvu darbaspēka vienoto tirgu.

Kalfin kungs kā darba ņēmēju pārvietošanās piemēru pieminēja arī medicīnas darbiniekus. Saistībā ar šo jautājumu man jāsaka, ka mēs esam liecinieki tam, ka medicīnas darbinieki tiek pārvilināti no jaunajām dalībvalstīm uz valstīm, kurās ir spēkā šie ierobežojumi, tādējādi kaitējot jaunajām dalībvalstīm. Tāpēc es piekrītu Kalfin kungam, ka mums jāaicina dalībvalstis pēc iespējas ātrāk atcelt šos ierobežojumus.

Komisija turpinās ne tikai uzraudzīt, kā dalībvalstis piemēro šo pārejas režīmu, bet sadarbībā ar dalībvalstīm tā turpinās arī veicināt īpašus pasākumus, lai apkarotu nedeklarētu nodarbinātību.

Vēl būtiskāka ir tās apņemšanās arī turpmāk mudināt dalībvalstis atkarībā no situācijas to darba tirgos pārskatīt lēmumu par Bulgārijas un Rumānijas darba ņēmēju piekļuves darba tirgiem ierobežošanu.

  Priekšsēdētājs. – Debates tiek slēgtas.

  Ioan Enciu (S&D), rakstiski. – (RO) Komisijas 2008. gada novembra ziņojumā ir teikts, ka mobilitātes plūsmām pēc 2007. gada ES paplašināšanās kopumā bija labvēlīga ietekme. Pašreiz dalībvalstīm, kas saglabā iekšējā darba tirgus ierobežojumus, ir jāpārskata sava nostāja. Lai gan saskaņā ar pārejas režīmu, kas paredzēts Pievienošanās līgumā, kuru parakstījušas Rumānija un Bulgārija, darba tiesību ierobežošana nav diskriminējošs lēmums, tomēr pašreiz, kad pēc pievienošanās ir pagājis pietiekami ilgs laiks, nav nedz normāli, nedz ētiski saglabāt šādus ierobežojumus attiecībā uz brīvību, drošību un tiesiskumu. Komisijai ir pienācis laiks rīkoties, lai pārliecinātu dalībvalstis, kuras joprojām saglabājušas ierobežojumus, tos atcelt. Kā mēs spēsim paskaidrot Rumānijas un Bulgārijas pilsoņiem, ka mēs, viņu ievēlētie pārstāvji Parlamentā, kas piedāvā vienlīdzīgas tiesības uz darbu visiem legālajiem imigrantiem, nevaram neko darīt viņu labā? Komisijai un dalībvalstīm savā rīcībā ir jāievēro ES gars un jāievieš praksē savu pilsoņu tiesības uz pārvietošanās brīvību.

  Jaromír Kohlíček (GUE/NGL), rakstiski. – (CS) Darbaspēka pārvietošanās brīvība Eiropas Savienībā ir mūžīgs un sarežģīts jautājums. Kādēļ Komisijai ir jāapsver darba tirgus atvēršanas pasākumi īpaši attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju? Pašreizējās ekonomikas krīzes laikā prātīgāk būtu meklēt ieganstus, lai „attaisnotu” darba tirgus atvēršanu.

Tas ir labi zināms fakts, ka tā dēvētajās jaunajās ES dalībvalstis dzīvo otrās šķiras pilsoņi. Mums drīzāk vajadzētu jautāt Komisijai: „Ko jūs saistībā ar šo jautājumu plānojat darīt?” Starp citu, pieņemot darbā personālu, kam jārūpējas par ES iestāžu darbības tehnisko pusi, spēkā ir prasība, lai kandidāti labi zinātu divas no sākotnējo 15 dalībvalstu 11 valodām. Vai varbūt pašreiz šis noteikums ir mainīts? Ja mēs ieskatāmies, dāmas un kungi, savās Parlamenta deputātu pasēs, mēs vēl arvien tajās redzam — vairāk nekā sešus gadus pēc ES paplašināšanās, kad tika uzņemtas Centrāleiropas valstis — tikai 11 valodas no 15 „vecajām”. Vai arī tā nav diskriminācija pret jaunajām dalībvalstīm? Un vai tas atbilst Lisabonas līgumam un ES Pamattiesību hartai?