Debašu stenogramma

Trešdiena, 2010. gada 6. oktobris - Brisele

9. Svinīgā sēde — Austrumtimora

  Priekšsēdētājs . – Sveicam jūs Eiropas Parlamentā, prezidenta kungs. Sveicam jūs šeit atkal pēc 18 gadiem.

Nākamais darba kārtības punkts ir Austrumtimoras Demokrātiskās Republikas prezidenta José Ramos-Horta uzruna.

Man ir liela privilēģija un gandarījums sveikt prezidentu José Ramos-Horta. Daži no jums šajā Parlamentā atceras viņa vizīti pirms 18 gadiem. Tad viņš mūsu Cilvēktiesību apakškomitejā runāja par situāciju Austrumtimorā. Tajā laikā ideja par brīvu Austrumtimoru vēl bija plāna līmenī, un tikai daži drosmīgi cilvēki, opozīcijas līderi, spēja atbalstīt šādus ideālistiskus plānus. Kā opozīcijas pārstāvis un aktīvs tās dalībnieks, viņš mums šeit, Eiropas Parlamentā, bija galvenais brīvas Timoras idejas izplatītājs un sludinātājs. Bija sagatavots miera plāns ar pieciem punktiem: Indonēzijas militāro spēku atvilkšana, cilvēktiesību atjaunošana, politisko ieslodzīto atbrīvošana, Apvienoto Nāciju Organizācijas spēku izvietošana un visbeidzot — referendums, kura norise tika plānota 1999. gadā. Demokrātiskā sabiedrība šo nozīmīgo plānu atbalstīja. 1996. gadā prezidents José Ramos-Horta un Carlos Felipe Ximenes Belo saņēma Nobela prēmiju, un pēc trīs gadiem pašreizējais Austrumtimoras premjerministrs Xanana Gusmão saņēma mūsu iedibināto Saharova balvu.

Austrumtimorā 1999. gadā notikušā referenduma rezultāti apliecināja atbalstu Timoras neatkarībai. Tas bija sākums smagam ceļam uz nabadzības izskaušanu un izlīguma veicināšanu Austrumtimorā, kas nebija vienkārši, kā arī uz uzticamu iestāžu izveidi un visbeidzot — darbu sabiedrības interesēs un pilsoniskās sabiedrības attīstīšanu. Eiropas Parlaments pauda stingru atbalstu Austrumtimoras prezidenta un pārvaldes iestāžu darbam. Pēc trīs gadiem, 2002. gadā, tika atjaunota pilnīga neatkarība. Ramos-Horta kunga redzējums un pieredze ir svarīga ne tikai Austrumtimorai. Šobrīd Ramos-Horta kungs ceļo un apmeklē daudzas attīstības valstis vairākos kontinentos, apliecinot cilvēkiem, ka nabadzīgajām valstīm ir iespēja, ka tām ir izeja un ka tās var sākt visu no jauna, lai nodrošinātu saviem iedzīvotājiem labāku dzīvi un nākotni.

Prezidenta kungs, es jūs sveicu, paužot lielu gandarījumu, un es vēlētos jūs aicināt teikt runu.

  José Ramos-Horta, Austrumtimoras Demokrātiskās Republikas prezidents . – Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Es sākšu ar piezīmēm angļu valodā, tad pāriešu uz portugāļu valodu un pēc tam atkal runāšu angļu valodā.

Es varētu jūs uzrunāt piecās Eiropas valodās, tomēr es to nedarīšu, jo tas man pašam radīs apjukumu, tāpēc es runāšu divās valodās, proti, angļu un portugāļu valodā.

Esmu pateicīgs par privilēģiju uzrunāt šo cienījamo institūciju, Eiropas lielās kulturālās daudzveidības un tās demokrātiskās politikas kultūras un iestāžu simbolu. Apbrīna, ko es izjūtu pret Eiropu un institūcijām, ko jūs esat radījuši, pret ceļu, ko jūs esat mērojuši no sašķeltības, sāncensības un kariem, sasniedzot vienotību, sadarbību un mieru, demokrātiju, iekļaušanu un labklājību, kā arī pret jūsu dziļo ticību solidaritātei starp tautām, bija iemesls, kādēļ es kā Nobela Miera prēmijas laureāts 2008. gadā izvirzīju Eiropas Savienību un Eiropas Komisiju Nobela Miera prēmijas saņemšanai.

Vienā pasaules malā ir jūtama vienīgās izdzīvojušās lielvaras nomācošā ietekme un ēna. Otrā pasaules malā ir Āzija ar divu jaunu Āzijas gigantu ēnu, kas slīd pāri par pārējo reģionu un kļūst arvien lielāka. Starp tām abām varētu stiepties Eiropas tilts, kas visus varētu vienot jaunās partnerattiecībās mieram un labklājībai. Šī iekļaujošā Eiropa plešas no skaistā Atlantijas okeāna krasta, kas apskalo Portugāli, līdz vecā kontinenta robežām, kur sākas Āzija.

Te uzstājoties, es esmu jo īpaši pateicīgs šai cienījamajai institūcijai, daudziem izciliem tās locekļiem, Eiropas Komisijai un jo īpaši tās priekšsēdētājam, mūsu draugam José Manuel Durão Barroso, kurš mūs ir atbalstījis mūsu vairāk nekā trīsdesmit gadus ilgajos centienos iegūt brīvību.

Būdams jauns politiķis un diplomāts, sākumā Valsts ministrs, tad ārlietu ministrs un pēc tam Portugāles premjerministrs, viņš bija gudrs un kaislīgs gan Austrumtimoras, gan arī Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas aizstāvis.

Tomēr es neizpildītu savu pienākumu, ja nepateiktos daudziem citiem Eiropas Parlamenta deputātiem, daži, no kuriem šeit vairs nav pārstāvēti nenovēršamā novecošanas procesa dēļ, no kura neviens no mums nevar izvairīties.

Tas, ko mums šajā institūcijā nodrošināja viss politiskais loks — kā kreisais, tā labējais spārns, iederējās diskusijās laikā, kad nekur citur mums netika dota iespēja uzstāties.

Piemēram, tie bija Portugāli pārstāvošie deputāti no visām Eiropas Parlamenta grupām, kuri 20. gadsimta 90. gados daļu no savām darba algām atdeva cilvēkam, kurš šodien ir mūsu ārlietu ministrs, proti, Dr. Zacarias da Costa. Viņš šeit piecus gadus darbojās kā Timoras pretestības pārstāvis, un Portugāli pārstāvošie Eiropas Parlamenta deputāti katru mēnesi mums sniedza konkrētu finansiālu atbalstu, lai šeit Briselē turpinātu darboties mūsu birojs.

Šī institūcija arī bija pirmā pasaulē, kas mums izsniedza pasi, personas apliecību, kas apliecināja Austrumtimoras pārstāvību Parlamentā, lai aizstāvētu Austrumtimoras intereses.

Tāpēc es šeit atgriežos ar milzīgām pateicības jūtām pret jums visiem.

Ar jūsu atļauju es tagad pāriešu uz portugāļu valodu un pievērsīšos jautājumam par Tūkstošgades attīstības mērķiem, par to, kā mums sokas manā valstī, kā arī tam, kādu rīcību mēs sagaidām no starptautiskās sabiedrības, lai tā palīdzētu mums un citiem.

(PT) Austrumtimora nebija neatkarīga valsts 2000. gadā, un pirmos sasniedzamos mērķus mēs noteicām tikai 2004. gadā, iesniedzot savu pirmo ziņojumu par Tūkstošgades attīstības mērķiem.

Pēdējos trīs gados Austrumtimora patiešām ir baudījusi mieru, un tas ir radījis priekšnosacījumus, lai noritētu stabila ekonomiskā izaugsme par vairāk nekā 12 % gadā, pēdējos divos gados par 9 % samazinātos nabadzības līmenis, samazinātos zīdaiņu un bērnu, kuri ir jaunāki par pieciem gadiem, mirstība, jau tagad sasniedzot mērķus, kas bija noteikti 2015. gadam, un pieaugtu skolā uzņemto bērnu skaits no 65 % 2007. gadā līdz 83 % 2009.–2010. gadā. Pateicoties kopīgai Austrumtimoras un Kubas programmai, pamazām tiek samazināts pieaugušo analfabētisma līmenis.

Pēc diviem vai trīs gadiem mēs plānojam panākt analfabētisma izskaušanu Austrumtimorā. Aptuveni 30 % no valsts budžeta tiek piešķirti sabiedrības veselības aizsardzības un izglītības mērķiem. Šis pavērsiens ir noticis, pateicoties valsts veiktajai enerģiskajai tādu sociālo programmu finansēšanai kā tiešie naudas pārskaitījumi veciem cilvēkiem, atraitnēm, invalīdiem un veterāniem, kā arī, pateicoties mērķtiecīgam darbam apstrādātās zemes teritoriju paplašināšanā un pārtikas ražošanas palielināšanā.

Pašreiz mēs strādājam pie mūsu 2010.–2030. gada stratēģiskā attīstības plāna projekta pabeigšanas, kas mums ļaus atbrīvot savu tautu no gadsimtiem ilgas nabadzības un laikā līdz 2030. gadam uzlabot viņu dzīves līmeni līdz augstākās vidusšķiras dzīves standartam.

Runājot par mūsu naftas resursu pārvaldību, esmu gandarīts, ka Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvas 2010. gada 1. jūlija ziņojumā saistībā ar ienākumu, kas gūti no gāzes un naftas, pārvaldības stabilitāti, pārredzamību un efektivitāti Austrumtimora tika novērtēta kā pirmā Āzijā un trešā pasaulē.

Aptuveni 30 % no mūsu Parlamenta deputātiem ir sievietes. Izpildvaras līmenī sievietes ir svarīgāko ministriju, piemēram, Finanšu ministrijas, Tieslietu ministrijas un Sociālās solidaritātes ministrijas vadītājas, un Austrumtimoras Republikas ģenerālprokurora amatu arī ieņem sieviete. Mūsu valstī pastāvīgi darbojas Jaunatnes parlaments, kura sastāvā ir 130 pārstāvji, kas tikko tika ievēlēti no visas valsts. Jaunieši, kuri ir ievēlēti šajā parlamentā, ir vecumā no 12 līdz 17 gadiem. Mēs vienmēr esam vēlējušies, lai Jaunatnes parlamentā būtu ievērots dzimumu līdzsvars. Tomēr mūsu cerības tika pārspētas: Jaunatnes parlamentā darbojas 68 meitenes un 62 zēni.

Austrumtimora ir lepna, ka tajā ir pieņemta viena no humānākajām konstitūcijām pasaulē, kurā ir aizliegts nāvessods un maksimālais noteiktais cietumsoda ilgums ir 25 gadi. Mums nav mūža ieslodzījumu. Mēs esam ratificējuši visas galvenās cilvēktiesību konvencijas. Mēs jau esam iesnieguši divus ar konvencijām saistītus ziņojumus atbilstošajām iestādēm, un mēs turpināsim strādāt, lai turpmāk pastiprināti nodrošinātu visu cilvēku cilvēktiesības, brīvību un cieņas ievērošanu. Mūsu konstitūcijā ir atzīts starptautisko tiesību pārākums pār mūsu valsts tiesību aktiem. Citiem vārdiem sakot, mūsu tiesību aktiem ir jābūt saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.

Ar jūsu atļauju es tagad pāriešu uz angļu valodu.

Tagad es pievērsīšos jautājumam par klimata pārmaiņām. Protams, es to darīšu ļoti virspusējā veidā šeit spēkā esošo laika ierobežojumu dēļ.

Lai gan tas ir fakts, ka tieši bagātie un varenie ir vairāk veicinājuši pasaules vides degradēšanos, mēs atzīstam, ka zinātnes, tehnoloģijas un rūpniecības nozaru attīstība pēdējo 200 gadu laikā visiem ir nesusi milzīgus ieguvumus, lai gan šie ieguvumi ir sadalīti nevienlīdzīgā veidā.

Tomēr mums attīstības valstīs nevajadzētu visā planētai nodarītajā kaitējumā vainot bagātos un varenos. Mums ir jāatzīst sava atbildības daļa par mūsu mežu, ezeru, upju un jūru iznīcināšanu. Āzija ir tikpat atbildīga par klimata katastrofas novēršanu kā ASV un Eiropa. Mēs esam gandrīz puse no pasaules iedzīvotāju skaita. Tas vien nozīmē, ka mums ir milzīga ietekme uz zemes, derīgo izrakteņu, mežu un ūdens resursiem. Lai modernizētu mūsu ekonomikas un uzlabotu simtiem miljonu nabadzīgo Āzijas iedzīvotāju dzīves, mēs arvien vairāk izmantojam planētas enerģijas resursu. Šobrīd daudzas no topošajām lielvalstīm arī šķērso okeānus, meklējot jaunus enerģijas avotus citviet, proti, Āfrikā un Latīņamerikā.

Tāpēc divas valstis, kuras ir vienas no mazākajām Āzijā, proti, Austrumtimora sadarbībā ar Maldīviju, aicina izstrādāt kopīgu Āzijas plānu ilgtspējīgai attīstībai, kas būtu balstīts uz vides aizsardzību un reģenerāciju, zemes un ūdens resursu apsaimniekošanu, visiem iedzīvotājiem nodrošinātu veselības aprūpi un izglītību, kā arī nabadzības un analfabētisma izskaušanu.

Man ir aicinājums bagātajiem un varenajiem. Viņiem vajadzētu sev uzdot jautājumu, vai viņi ir izpildījuši TV kameru priekšā paustās apņemšanās un vai iepriekš īstenotie politikas virzieni ir bijuši efektīvi, risinot nepietiekamas attīstības un ārkārtējas nabadzības problēmu.

Pārāk bieži attīstības valstu līderi saņem pārmetumus par nepietiekamiem mūsu iedzīvotāju dzīves uzlabojumiem, neraugoties uz dāsno attīstības palīdzību, kuru mēs it kā saņemam no bagātajām valstīm.

Tomēr palīdzības sniedzējiem arī vajadzētu veikt godīgu un kritisku savas politikas analīzi. Mēs zinām, ka sievietes un vīrieši ASV, Eiropas un Japānas ielās izjūt patiesu solidaritāti ar saviem līdzcilvēkiem nabadzīgākos pasaules reģionos, tomēr palīdzības sniedzējiem arī ir jāvienkāršo laikietilpīgais, sarežģītais, pārmērīgais, neekonomiskais, liekais un birokrātiskais dokumentācijas process, kas mūsu valstīs liek zaudēt drosmi un noslīcina ikvienu.

(Aplausi)

Palīdzības sniedzējiem lielāka daļa no katra apsolītā dolāra ir jāiegulda lauku attīstībā, lauksaimniecībā un nodrošinātībā ar pārtiku, ūdens un sabiedrības higiēnas jomā, ceļos, veselības aprūpē un izglītībā. Lai nostiprinātu pārvaldes iestādes un demokrātiski ievēlētos līderus, palīdzības sniedzējiem ir jānodrošina lielāks tiešais nozaru budžeta atbalsts, lai ļautu minētajām pārvaldes iestādēm un līderiem nodrošināt iedzīvotājus ar pakalpojumiem un garantēt to attīstību.

Fakts, ka tikai neliels skaits bagāto valstu ir īstenojušas mērķi piešķirt 0,7 % no nacionālā kopprodukta attīstības palīdzībai, liek vilties. Vienlaicīgi dāsnie solījumi, kas starptautiskajās konferencēs tiek pausti, stāvot līdzās kinozvaigznēm un rokmūziķiem un esot uzmanības centrā, lielākoties tiek aizmirsti, aizveroties Holivudas priekškaram un nodziestot prožektoru gaismai.

Vēl jo lielāka vilšanās rodas, redzot, cik ātri tiek atrasti desmitiem miljardu dolāru, lai glābtu bankrotējušas bankas, apdrošināšanas uzņēmumus, krāpnieciskas nekustamo īpašumu aģentūras un novecojušas autobūves nozares, un kā desmitiem miljonu dolāru piemaksu veidā tiek izsniegti nekompetentām personām un krāpniekiem, kuri ir atbildīgi par finanšu sabrukumu. Tomēr gadu desmitiem ilgie aicinājumi bagātajām valstīm palielināt attīstības palīdzības apjomus ir sastapušies ar lielu pretestību.

Mēs uzskatām, ka viens veids, kā pārdomāti un taisnīgi palīdzēt valstīm, kuras cieš finanšu sabrukuma seku dēļ, ir norakstīt mazattīstīto valstu un mazo salu attīstības valstu parādus, kā arī pārstrukturēt to valstu parādu, kuras daudzās pasaules daļās, jo īpaši Dienvidāzijā un Āfrikas Lielo ezeru reģionā, saskaras ar milzīgām iekšējām un ārējām problēmām, piemēram, nestabilitāti, klimata pārmaiņām un ekstrēmismu.

Austrumtimora ir priviliģētā stāvoklī, jo mums vispār nav ārējā parāda, tādējādi mēs nevēršamies pie jums savtīgu interešu dēļ. Ja jūs atvērsiet ekonomikas gadagrāmatu par 2010. gadu — tās kabatas formāta versiju — jūs tajā atradīsiet dažus interesantus datus. Šobrīd Austrumtimoras budžeta pārpalikums procentu izteiksmē no tās IKP ir lielākais pasaulē, un tai nav ārējā parāda. Tomēr mēs izjūtam solidaritāti ar tām valstīm, kas gadu desmitiem ilgi ir uzņēmušās parādsaistības, kuras tās šobrīd nespēj izpildīt un kuras ir savalgojušas simtiem miljonu cilvēku pasaulē. Ja ir bijis iespējams gandrīz nekavējoties mobilizēt miljardiem dolāru bankrotējušu banku un apdrošināšanas uzņēmumu glābšanai, tad ir jābūt arī morālām saistībām un politiskajai prasmei atrast daudz mazāku līdzekļu apjomu, lai izpildītu attīstīto valstu saistības pret nabadzīgajām trešās pasaules valstīm, atzīstot nevienlīdzīgās situācijas, kuras pasaulē šobrīd ir dominējošajās situācijas.

Šodien uzstājoties šeit ar dziļām pateicības jūtām pret jums, proti, Eiropas Parlamentu, Eiropas līderiem un visiem mūsu attīstības partneriem, es ar pazemību vēlos atzīt arī mūsu pašu kļūdas un trūkumus. Mums Austrumtimorā un daudzām attīstības valstīm nevajadzētu mainīties lomām, sniedzot pamācības Rietumiem, tādā veidā atbildot uz gadu desmitiem ilgi sniegtajām pamācībām no Rietumvalstu puses, bet gan vajadzētu paraudzīties uz sevi spogulī un saskaņā ar sirdsapziņu atbildēt uz mūsu pašu uzdotajiem jautājumiem. Ko mēs paši esam paveikuši, lai glābtu simtiem miljonu mūsu iedzīvotāju no galējas nabadzības? Mēs varam to izdarīt. Mēs visi — gan Austrumtimorā, gan citviet — varam paveikt vairāk.

Aizvadītajos trīs gados mēs esam guvuši milzīgus panākumus. Mūsu valsts ir neatkarīga tikai astoņus gadus. Esmu jūs iepazīstinājis ar dažiem rādītājiem, bet ir virkne citu jomu, kurās gūtie panākumi nav izsakāmi skaitļos. Tie nav izmērāmi, tomēr ir vienlīdz svarīgi. Mēs esam spējuši dziedēt mūsu sabiedrības brūces, samierināt šķirtas kopienas un pārvarēt smagas problēmas attiecībās ar Indonēziju, ar kuru mūs vieno kopīga traģiska vēsture 24 gadu garumā. Šobrīd starp Austrumtimoru un Indonēziju ir labākās iespējamās kaimiņattiecības. Mēs esam spējuši izveidot kontaktus ar visu reģionu. Mums ir diplomātiskās attiecības ar vairāk nekā 100 valstīm. Tie ir sasniegumi, kurus nav iespējams izmērīt un izteikt skaitļos. Neraugoties uz smagajām traumām, ko radīja 24 gadus ilgā okupācija, mūsu iedzīvotāji neglabā aizvainojumu ne pret vienu.

Tādi ir mūsu uzskati un pārliecība. Mēs esam apņēmības pilni īstenot mūsu iedzīvotāju cerības un virzīt viņus pretī mierīgai un labklājīgai nākotnei.

Lai visvarenais un žēlsirdīgais Dievs mūs visus svētī!

(Aplausi)

  Priekšsēdētājs . – Liels jums paldies, prezidenta kungs!

Pirms astoņpadsmit gadiem jūs kā Austrumtimoras opozīcijas līderis apliecinājāt lielu drosmi un lielu sapni. Šodien jūs esat brīvas, demokrātiskas un neatkarīgas valsts prezidents.

Mēs jūs apsveicam, prezidenta kungs, un vēlam visu to labāko jūsu valstij un tās iedzīvotājiem! Paldies par jūsu runu!

(Aplausi)

SĒDI VADA: R. ANGELILLI
Priekšsēdētāja vietniece