Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Procedūra : 2010/2873(RSP)
Dokumenta lietošanas cikls sēdē
Dokumentu lietošanas cikli :

Iesniegtie teksti :

O-0122/2010 (B7-0470/2010)

Debates :

PV 06/10/2010 - 11
CRE 06/10/2010 - 11

Balsojumi :

Pieņemtie teksti :


Debašu stenogramma
Trešdiena, 2010. gada 6. oktobris - Brisele Publikācija "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī"

11.  ES rīcība naftas izpētes un ieguves jomā Eiropā (debates)
Visu runu video
PV
MPphoto
 

  Priekšsēdētāja. – Nākamais darba kārtības punkts ir debates par jautājumu, uz kuru jāatbild mutiski un kuru Padomei uzdeva Jo Leinen Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas vārdā — Zemūdens naftas noplūdes ietekme uz ES: rīcība naftas ieguves un izpētes jomā Eiropā (O-0122/2010) (B7-0470/2010) un debates par jautājumu, uz kuru jāatbild mutiski un kuru Padomei uzdeva Jo Leinen Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas vārdā — Zemūdens naftas noplūdes ietekme uz ES: rīcība naftas ieguves un izpētes jomā Eiropā (O-0123/2010) (B7-0551/2010).

 
  
MPphoto
 

  Jo Leinen, autors.(DE) Priekšsēdētājas kundze, komisār, dāmas un kungi! Meksikas līcī ir notikusi, iespējams, viena no lielākajām vides katastrofām, kāda bijusi pēdējos gados, un mums Eiropā — Eiropas Savienībā — jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka šāda katastrofa nenotiek mūsu teritorijā. Manuprāt, šajā jautājumā mums ir vienprātība. ES robežojas ar četrām jūrām vai ES teritorijā ir četras jūras: Ziemeļjūra, Baltijas jūra, Vidusjūra un Melnā jūra. Šajos Eiropas ūdeņos ir ierīkoti naftas urbumi. Tādēļ minētais jautājums ir arī Eiropas Savienības problēma.

Jo īpaši dziļjūras naftas urbšana rada būtisku risku. Naftas urbums Meksikas līcī to ir apliecinājis. Tāpēc ir problēmas, ko mēs nevaram kontrolēt. Ir radušies daudzi neatrisināti jautājumi, uz kuriem mums joprojām nav atbilžu. Dāmas un kungi, komisār! Tādēļ mūsu rezolūcijā iesakām jums, ka būtu attiecīgi jānosaka moratorijs vismaz saistībā ar jaunām dziļjūras naftas urbšanas darbībām līdz laikam, kad būsim pabeiguši pārskatu par to, kas ir vajadzīgs un kā mēs varam novērst atšķirības un trūkumus.

Manuprāt, Eiropas pilsoņi no mums sagaida, lai mēs nodrošinātu vienādi augstu drošības līmeni visās 27 dalībvalstīs un tādējādi arī visām mūsu četrām ES jūrām, un lai mēs nodrošinātu, ka nav atšķirību starp valstīm, kas jau daudz dara — un tas būtu jāatzīst — un tām, kuras šajā jomā ir paviršākas. Šajā jautājumā es vēršu uzmanību arī uz mūsu kaimiņvalstīm. Mums ir kaimiņattiecību politika, un jo īpaši Vidusjūrā urbšanu, protams, veic arī valstis, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis. Komisār Oettinger, manuprāt, jūs uzņematies iniciatīvu — un tas jums patiešām ir jādara — lai sāktu sarunas, tostarp ar Lībiju, bet arī ar citām valstīm, par mūsu standartiem un mūsu pieejām.

Tikai jājautā, vai ES būtu gatava šādai katastrofai? Kādi kontroles mehānismi un iejaukšanās mehānismi ir mūsu rīcībā, kurus mēs varētu izmantot, ja notiek šāda katastrofa? Arī uz šādiem jautājumiem ir vajadzīgas atbildes. Lisabonā mums ir aģentūra — Eiropas Jūras drošības aģentūra (turpmāk — EMSA), ko izveidoja pēc katastrofas, kura bija saistīta ar lieltonnāžas tankkuģu avāriju. Tātad minētā aģentūra veic kuģu drošības pārbaudes, bet ne jūru drošības pārbaudes — citiem vārdiem sakot, tieši to esam pieredzējuši saistībā ar dziļjūras urbumiem. Mūsuprāt, būtu ieteicams paplašināt EMSA pilnvarojumu, lai šādi jautājumi būtu aģentūras darbības jomā. Tādējādi problēma vismaz tiktu pienācīgi risināta. Manuprāt, tam būtu vajadzīgi jauni resursi. Tas vienmēr, protams, ir problemātiski. Tomēr, ja vēlamies risināt šādu lielu problēmu, būs jāatrod resursi.

Es arī vēlētos minēt atbildību šādu lielu notikumu gadījumā. Kāda ir faktiskā situācija saistībā ar apdrošināšanu? Kādas ir iespējas iegūt vajadzīgos līdzekļus? Mums ir nepieciešams pārskats par atbildības un apdrošināšanas tiesību aktiem saistībā ar dziļjūras urbumiem, proti, tas ir jautājums, kuru pašlaik mēs apspriežam. Mums, protams, pirmkārt un galvenokārt jāapsver, kā tas ir attiecināms uz maziem uzņēmumiem, kas darbojas šajā jomā. Ne visi šās jomas uzņēmumi ir starptautiski, tajā darbojas arī daudzi mazi uzņēmumi. Kā tie tiks galā? Kā tie var sevi apdrošināt? Vai mums ir vajadzīgi solidaritātes fondi? Vai mums ir vajadzīgi kopēji risinājumi, lai nodrošinātu, ka cietušie — zvejnieki un citas šādās katastrofās skartās personas — saņem kompensāciju?

Mēs arī vēlamies zināt, vai Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīva, kurā paredzēts veikt ietekmes uz vidi novērtējumus saistībā ar darbībām uz sauszemes, attiecas arī uz dziļjūras urbumiem un ar tiem saistītajām jomām. Mēs joprojām daudz ko nezinām par starptautiskajiem ūdeņiem. Kādi darba apstākļi un sociālie standarti tajos tiek piemēroti? Visbeidzot, būtiska nozīme var būt arī cilvēka faktoram. Mūsu rīcībā ir laba tehnoloģija, bet, ja iztrūkst cilvēka faktors, var notikt šādas katastrofas.

Komisār, jums ir vispārīga atbildība par enerģētikas jomu. Atklātā jūrā iegūtā nafta ir saistīta ar problēmām; piemērotāks būtu atklātās jūras vējš. Manuprāt, šīs debates neizbēgami paver ceļu atšķirīgai enerģētikas politikai ES — un arī tā ir jūsu atbildības joma.

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs.(FR) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Tā kā Komisija nav iesniegusi nekādus jaunus priekšlikumus par naftas izpēti un ieguvi — un es vēlos nekavējoties norādīt, ka tas ir pamatoti, jo Komisija ir iesaistīta notiekošās apspriedēs ar nozari un vairākām iesaistītām pārvaldes iestādēm — es varu tikai atkārtot, ka esam ļoti nobažījušies par katastrofu Meksikas līcī un ar to saistīto pārāk lielo cilvēku un vides upuru skaitu. Šī katastrofa pierāda, ka šajā nozarē nekad nevar būt pārmērīgs piesardzības pasākumu daudzums un ka mums jādara viss iespējamais, lai novērstu šāda veida negadījuma atkārtošanos.

Mēs tikai varam cerēt, ka — tāpat kā notika pēc Exxon Valdez negadījuma 1989. gadā un pēc Erika negadījuma 1999. gadā — arī šoreiz tiks nostiprināts ES un ASV tiesiskais reglamentējums attiecībā uz naftas izpētes un ieguves darbībām atklātā jūrā. Mērķis nepārprotami nav izstrādāt reglamentējumu, ko ir pietiekami grūti īstenot, ka minētās darbības kļūst nerentablas, bet gan nodrošināt, ka šādas darbības ir drošas, jo īpaši laikā, kad zemes resursi izsīkst.

Mēs gan ceram saņemt tiesību aktu priekšlikumus, gan acīmredzot turpinām nepārtraukti raizēties par šo jautājumu un, lai gan, tāpat kā citi, mēs bijām ļoti gandarīti, ka jūlija vidū tika pārtraukta Makondo urbuma izmantošana un ka 19. septembrī to pilnībā slēdza, ņemot vērā veicamo rehabilitācijas darbu apmēru, mūsuprāt, tas ir tikai viens ilgāka procesa posms. Tāpēc prezidentūra vēlējās, lai nesenajā 6. un 7. septembrī notikušajā enerģētikas ministru neoficiālajā sanāksmē komisārs Oettinger izklāsta mums savus sākotnējos novērtējumus.

Mūsuprāt, no viņa šajā sanāksmē minētās informācijas varam izdarīt divus secinājumus. Pirmkārt, drošības noteikumi, ko ES jau piemēro, ir striktākie drošības noteikumi pasaulē. Otrkārt, tā kā ar naftu saistītajām darbībām piemēro dažādas reglamentējuma jomas, jebkādiem priekšlikumiem, ko Komisija plāno, būs jāietver visas šādas jomas. Pirmkārt — tā kā profilakse ir lietderīgāka nekā seku novēršana — mums būs jāuzlabo drošības standarti, kas tiek piemēroti visiem Eiropas ūdeņiem, bet mums būs arī jānosaka striktāks atbildības režīms, jānostiprina reglamentatīvā uzraudzība un jāintensificē starptautiskā sadarbība, piemēram, ar Naftas eksportētājvalstu organizācijas (turpmāk — OPEC) partneriem, kā jau rīkojāmies jūnijā.

Komisijas sākotnējais paziņojums ir paredzēts laikposmā no šā brīža līdz oktobra vidum, un — tā kā ir jāietver daudzas jomas, kā jau nupat minēju — tas būs jāapsver vairākiem Padomes sastāviem, kā arī, iespējams, vairākām Parlamenta komitejām. Tomēr mēs nedrīkstam pieļaut, ka šī jautājuma sarežģītība aizkavētu mūsu reakciju. Mēs esam paredzējuši nodrošināt, ka šis paziņojums tiks izskatīts uzreiz pēc tā saņemšanas, lai pēc iespējas ātri varētu to iesniegt Padomes līmenī.

Attiecībā tieši uz vides aizsardzību jāpiebilst, ka ES jau ir pietiekami progresīvs tiesiskais reglamentējums. Piesardzības un „piesārņotājs maksā” principi ir ES vides politikas pamatprincipi, kas faktiski ir noteikti līgumā.

Naftas noplūdes katastrofa, ko izraisīja platforma Meksikas līcī, var arī būt iespēja Komisijai un dalībvalstīm atkārtoti novērtēt konkrētus aspektus pašreiz spēkā esošos vides tiesību aktos. Šajā saistībā jāpiebilst, piemēram, ka pašlaik tiek pārskatīta Direktīva Seveso II un ka mēs paredzam, ka Komisija iesniegs priekšlikumu pirms šā gada beigām.

Es arī vēlos norādīt, ka Komisija pašlaik izskata ES katastrofu reaģēšanas spējas, jo īpaši lai tās uzlabotu. Mēs ar nepacietību gaidām šo paziņojumu laikposmā no šā brīža līdz novembra beigām.

Visbeidzot, es vēlos apstiprināt, ka prezidentūra darīs visu, kas būs tās spēkos, lai nodrošinātu, ka Komisijas iesniegtie priekšlikumi turpmāk tiek ņemti vērā.

 
  
MPphoto
 

  Günther Oettinger, Komisijas loceklis. (DE) Priekšsēdētājas kundze, Chastel kungs, godājamie deputāti! Mums ir vienprātība par Meksikas līča katastrofas lielo nozīmi. Ir nodarīts kaitējums, kam būs ilgstoša nelabvēlīga ietekme uz vidi, dabu, kultūru, tūrismu un zivsaimniecību, un, izmantojot finanšu līdzekļus, šo ietekmi var mazināt tikai daļēji. Tomēr mums jābūt pateicīgiem, ka negadījuma izraisītājs ir tāds spējīgs uzņēmums kā BP, no kura varam sagaidīt, ka tas darīs visu iespējamo, lai atbilstīgos gadījumos nodrošinātu finansiālu kompensāciju.

Mēs pašlaik beidzam darbu pie paziņojuma. Pēc ilgākais divām nedēļām Komisija oficiāli apspriedīsies par šo jautājumu un iesniegs savu paziņojumu. Šodien esmu šeit, lai uzklausītu jūsu vēlmes, kuras ir apkopojis Leinen kungs un viņa speciālistu komiteja kopā ar Reul kungu. Varu jums apgalvot, ka paziņojumā, ko iesniegsim ne vēlāk kā pēc divām nedēļām, ietversim Parlamenta vēlmes un speciālistu paziņojumus.

Pirms dažām dienām saņēmām BP paziņojumu, kurā vismaz bija pietiekama paškritika un kurā arī tika paredzēti un paziņoti brīvprātīgi pasākumi, kā arī rehabilitējoši pasākumi, ko varētu veikt nozare. Mēs cieši uzraugām Vašingtonā notiekošo, bet to pašlaik kavē vēlēšanu kampaņa, taču esam ievērojuši, ka valdība Vašingtonā vēlas, lai šim nopietnajam starpgadījumam būtu tālejoša ietekme uz ASV tiesību aktiem un politiku. Mēs cenšamies noteikt visā pasaulē augstākos drošības standartus attiecībā uz ūdeņiem mūsu teritorijā, proti, Ziemeļjūru, Ziemeļatlantijas okeānu, Baltijas jūru, Melno jūru, Vidusjūru un Atlantijas okeānu pie Rietumāfrikas krasta. Mūsu teritoriālajos ūdeņos mums ir tiesības piemērot šādus standartus, bet mēs arī cenšamies tos ieviest pārrobežās. Leinen kungs netieši pieminēja Lībiju. Mūs arī māc bažas par urbšanas darbībām, kas skar mūsu krastus un jūras, bet tās nenotiek tieši mūsu jūrās.

Mēs runājam gan par naftu, gan arī par gāzi. Vispārīgi mēs apspriežam ogļūdeņražu izpēti un ieguvi atklātā jūrā un iespējami piemērotāko tehniskās drošības līmeni. Jāpiebilst, ka var pieņemt, ka Apvienotajai Karalistei — AK — un Norvēģijai ir lielākā pieredze, kā arī augsti un piemēroti standarti, tāpēc mēs uzskatām, ka jo īpaši būtiski ir sadarboties ar valdību Londonā un ar Norvēģijas valdību. Pirmkārt, mēs vēlamies pārbaudīt drošības piesardzības pasākumus attiecībā uz turpmākajām licencēm — citiem vārdiem sakot, kādi augstāki vai augstākie standarti ir iespējami jaunām atļaujām. Otrkārt, vēlamies apsvērt esošo platformu uzlabošanu, jo dažām no tām ir 20 un vairāk gadu. Standarts, kas tajā laikā bija piemērots, nav salīdzināms ar to, kas ir realizējams un politiski vēlams šobrīd.

Ir arī jautājums par regulārām pārbaudēm. Mums jāpalielina mūsu kontroles tīkla blīvums, kā arī atbilstīgi jāpalielina pārbaužu biežums un kvalitāte. Ir arī daži jautājumi attiecībā uz apdrošināšanas tiesību aktiem, piemēram, ciktāl varam ieguvē iesaistītiem uzņēmumiem pieprasīt obligāta pienākuma izpildi par visaptverošas apdrošināšanas iegādāšanos, lai nelabvēlīgākā scenārija gadījumā pēc iespējas samazinātu un novērstu jebkādu kaitējumu — vismaz ekonomiski un finansiāli.

Vēl man bažas rada jautājums, kā mēs varam „eksportēt” mūsu drošības standartus uz citām pasaules daļām. Ja pašreiz BP ir paredzējis veikt ieguves darbības un būvēt platformas pie Lībijas krasta, tas mums dod iespēju griezties pie Eiropas enerģētikas nozares — proti, BP, Shell un Total — un saņemt brīvprātīgas apņemšanās, ka tie arī šajos kaimiņreģionos turpinās brīvprātīgi pieņemt un ievērot tādus pašus striktus standartus, kādi tiem jāpieņem Eiropas Savienības teritorijā. Konkrētāk tas nozīmē, ka atklātās jūras naftas platformai pie Lībijas krasta, ko izbūvē un izmanto BP, vai, iespējams, platformai pie Rietumāfrikas krasta, ko izmanto Eiropas energouzņēmums, jāievēro tie paši standarti, kādi tiek ievēroti Ziemeļjūrā, kur šādus standartus paredz tiesību akti.

Visbeidzot — lūdzu, dodiet mums divas nedēļas laika. Mēs virzāmies uz mūsu paziņojumā noteikto mērķu sasniegšanu. Citas vēlmes, ko jūs, godājamie deputāti, šodien paudīsit, tiks ņemtas vērā, un mēs noteikti iesniegsim tiesību aktu priekšlikumus 2011. gada pirmajā pusē, kā noteikts mūsu paziņojumā.

 
  
MPphoto
 

  Richard Seeber, PPE grupas vārdā.(DE) Priekšsēdētājas kundze, es, pirmkārt, vēlos pateikties komisāram Oettinger, ka viņš ir uzņēmies vadību un reaģēja uzreiz, kad notika minētā naftas noplūdes katastrofa. Protams, ka mums jāņem vērā fakts, ka sākuma punkts ASV atšķiras no sākuma punkta Eiropā. Tomēr, manuprāt, arī Eiropā ir jārīkojas, un ir jāveic rūpīga analīze gan attiecībā uz faktiskajiem apstākļiem Eiropā, gan uz juridisko pamatojumu, lai mēs varam iesniegt piemērotus priekšlikumus. Mums jāņem vērā, ka juridisko pamatojumu, protams, sarežģī fakts, ka jautājums daļēji skar gan starptautiskos ūdeņus, gan arī daļēji dalībvalstu ūdeņus. Es uzskatu, ka mums jāapsver tas, kādos tieši ūdeņos Kopiena var rīkoties kā kopiena un ierosināt juridiskus priekšlikumus, lai uzlabotu situāciju.

Mūsu sākuma punktam vienmēr jābūt augstāko drošības standartu noteikšanai, kas nepieciešami cilvēkiem un videi, lai novērstu šādu katastrofu izcelsmes iemeslus. Taču, manuprāt, ir būtiski turpināt naftas un gāzes izpēti Eiropā, lai turpinātu dažādot mūsu energoresursus. Tas būtu jāņem vērā. Tomēr, kā jau minēju, drošība ir prioritāte. Es šeit saskatu trīs jomas, kurās varam rīkoties. Pirmkārt, apsvērt jautājumus, kuros mums ES ir jāmaina juridiskais pamatojums. Proti, Direktīva Seveso II par atbildību vides jomā un par trešo jūras drošības tiesību aktu kopumu. Tās noteikti ir jomas, kas Komisijai ir jāapsver, un mēs pamatoti paredzam jūsu priekšlikumus tās grozījumiem.

Otrkārt — finanšu shēma. Manuprāt, apdrošināšanas risinājumi nodrošinātu pienācīgu drošību, lai pēc katastrofām būtu iespējams sniegt finansiālu kompensāciju. Trešā joma ir ārkārtas situāciju pārvaldība ES. Vai patiešām katrai dalībvalstij vajadzīgs uzturēt pilnīgu kompetenci, kas nepieciešama šādu katastrofu novēršanai? Vai mēs nevarētu rast sadarbības veidus ES līmenī un tos nostiprināt, lai nedaudz mazinātu spiedienu uz dalībvalstīm?

 
  
MPphoto
 

  Zigmantas Balčytis, S&D grupas vārdā.(LT) Vides katastrofa Meksikas līcī pierādīja naftas ieguves darbību drošuma un drošības trūkumu. Eiropai jāgūst svarīga mācība no šīs sirdi plosošās traģēdijas, kuras dēļ bojā gāja cilvēki un tika radīts neaprakstāms kaitējums videi.

Es atzinīgi vērtēju Komisijas iniciatīvu veikt drošības pārbaudes attiecībā uz tādām naftas platformām atklātā jūrā, kas darbojas Eiropas Savienības teritorijā. Tomēr, lai to pilnībā nodrošinātu, jāveic plašāka līmeņa pasākumi. Komisijai, galvenokārt, būtu jānovērtē Eiropas Savienības spējas nekavējoties un efektīvi reaģēt uz negadījumiem un izstrādāt Eiropas rīcības plānu.

Pašreizējie noteikumi acīmredzot neatbilst pēc būtības un piemērošanas jomas attiecībā uz drošību un atbildību par nodarīto kaitējumu. Pašlaik Eiropas Savienībā īsteno lielus infrastruktūras projektus, kuru drošība, iespējams, nav vispārēji un pienācīgi novērtēta. Tas ietver pienācīgi apspriesto Nord Stream gāzes cauruļvadu un citu naftas un gāzes infrastruktūru, kas Eiropai vajadzīga, lai nodrošinātu energoapgādes drošību, bet kam jāatbilst augstākā līmeņa vides prasībām.

Tāpēc ir skaidri jārisina atbildības jautājums — piesārņotājs kompensē nodarīto kaitējumu — kā arī ir jāpieņem obligātas ES līmeņa apdrošināšanas shēmas. Lai izvairītos no tamlīdzīgām katastrofām, īpaša uzmanība būtu jāpievērš preventīviem pasākumiem. Tāpēc, manuprāt, Komisijai būtu jāanalizē efektīvas uzraudzības sistēmas izveide, jānostiprina pārbaudes metodes un jānosaka striktāki obligātie ES drošības noteikumi.

Es atbalstu mūsu kolēģu un Komisijas priekšlikumus iesniegt arī gada ziņojumus, kas mums ļautu novērtēt gan faktisko situāciju, gan savlaicīgi veikt pasākumus — atbilstoši situācijai un kad tas ir vajadzīgs.

Nobeigumā vēlos pateikties Komisijai un Komisijas loceklim par to, ka tik drīz saņemsim paziņojumu un varēsim sākt sīkāk izskatīt jautājumu par to, kas ir faktiski vajadzīgs Eiropai.

 
  
MPphoto
 

  Corinne Lepage, ALDE grupas vārdā. (FR) Priekšsēdētājas kundze, Chastel kungs, komisār! Starpgadījums Meksikas līcī ir pavērsiens.

Kā diemžēl liecina pašlaik Ungārijā notiekošais, Eiropa noteikti nav pasargāta no liela mēroga rūpnieciskiem negadījumiem. Mūsu kopējais uzdevums ir tieši tāds: paredzēt katastrofas, nevis vienkārši gaidīt, kad tās notiks, un tad apkopot resursus, lai tās novērstu.

Ko es domāju ar „paredzēt”? Pirmkārt, nodrošināt, ka mums ir atbilstoši preventīvi tiesību akti. Tomēr joprojām tādu nav. Mums jāveic rūpīgi provizoriski pētījumi, un esmu gandarīta, ka tiek plānots atklātās jūras platformām piemērot Seveso II. Mums ir arī jāveic rūpīgs ietekmes novērtējums un — kas ir īpaši svarīgi — jāizveido atbildības sistēma, kas būtu preventīvs līdzeklis, lai drošības garantijas būtu operatoru ekonomiskajās interesēs.

Visbeidzot, jānodrošina tehniskie resursi, lai garantētu, ka dažu dienu vai pat stundu laikā var novērst jebkādu iespējamo negadījumu. Tas nenozīmē, ka vienkārši teorētiski jāapliecina reaģēšanas spējas; tas nozīmē reaģēšanas spējas reālajā dzīvē. Es neuzdrošinos iedomāties, kas notiktu, ja Meksikas līcim līdzvērtīga situācija atgadītos slēgtā jūrā, piemēram, Vidusjūrā, un ilgtu vairākas nedēļas vai pat mēnešus.

Protams, mums arī vajadzīga — ka jau jūs minējāt — godīga atbildības sistēma, lai kompensētu kaitējumu. Cik atceros, Direktīva par atbildību vides jomā neietver ekonomisko kaitējumu. Tādēļ es domāju, ka mums ir svarīgi rīkoties tā, kā nekavējoties rīkojās ASV, un ierosināt moratoriju attiecībā uz jaunām iekārtām, lai varētu nodrošināt nupat minēto nosacījumu ievērošanu.

Tas nenozīmē, ka jāpārtrauc pašreizējās darbības, bet gan jāpārtrauc jaunu licenču izsniegšana, lai nodrošinātu, ka valsts un privātās ieinteresētās personas izvirza vienādu mērķi: pēc iespējas ātri noteikt tiesību aktus un tehniskos resursus, lai mūs aizsargātu pret tāda mēroga katastrofām, kāda notikusi ASV.

Manuprāt, visi minētie pasākumi būtu pareizais virziens, lai gan vēlos norādīt, ka mūsu kopējais mērķis ir pakāpeniski „nošķirt” sabiedrību no naftas, nevis nodrošināt, ka saglabājam savu atkarību no tās.

 
  
MPphoto
 

  Bart Staes, Verts/ALE grupas vārdā.(NL) Priekšsēdētājas kundze! Es atbalstu Lepage kundzes runu, jo īpaši tās pēdējo daļu. Pirms pieciem mēnešiem — 20. aprīlī — notika neiedomājamais, proti, briesmīga katastrofa Meksikas līcī. Pagāja pieci mēneši, lai noplūdi novērstu pilnībā. Tādēļ mums, Eiropas likumdevējiem, jānodrošina, lai šādas katastrofas nekad nenotiktu Eiropas ūdeņos. Tādēļ notiek šīs debates. Tādēļ mēs rīkojamies.

Rezolūcija, par kuru notika balsojums Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejā, savā ziņā atbilst komisāra Oettinger analīzei, kā arī politikai un gatavībai. Komisārs Oettinger dažas reizes jau bija uzstājies plenārsēdē, lai izklāstītu savus viedokļus un to, ko viņš vēlas darīt. Mūsu rezolūcija savā ziņā tam atbilst. Es vēlos paust nožēlu par Padomes pausto nostāju sagaidīt Komisijas priekšlikumus, pirms tā rīkosies. Es patiesībā cerēju, ka Padome reaģēs uz Parlamenta iesniegtajiem priekšlikumiem šajās debatēs.

Minētie priekšlikumi — un tie ir lielā skaitā — ir svarīgi. Mēs faktiski aicinām dalībvalstis noteikt moratoriju, kamēr var pilnībā novērst negadījumus, kamēr ir nodrošināta atbilstība piemērotiem drošības noteikumiem. Mēs vēlamies, lai tiktu noteikts moratorijs, kamēr varam būt droši, ka ir pilnībā sakārtoti tiesību akti par atbildību. Mēs vēlamies apsvērt situāciju saistībā ar uzraugu uzraudzību. Mēs vēlamies nodrošināt, ka tiek veikti arī pasākumi, lai tiktu pārtraukta to iekārtu ekspluatācija, kuras joprojām izmanto un kuru ekspluatācija drīz, iespējams, būs jāpārtrauc. Mēs vēlamies, lai tiktu paplašināts Eiropas Jūras drošības aģentūras (turpmāk — EMSA) pilnvarojums. Mēs vēlamies, lai minētā organizācija ir atbildīga par jūras piesārņojumu, ko rada ne tikai jūras kuģi, bet arī naftas platformas katastrofas gadījumā.

Tie ir konkrēti jautājumi, kas noteikti šajā rezolūcijā. Chastel kungs, es paužu nožēlu, ka jūs Padomes vārdā atturaties no atbildes saistībā ar Parlamenta priekšlikumiem un gaidāt komisāra Oettinger priekšlikumus, no kuriem pirmais ir paredzams jau nākamajā nedēļā, un tas būs „uzsvara pārbaude” attiecībā uz spēkā esošajiem tiesību aktiem. Es sirsnīgi apsveicu komisāru, un paužu savu pietiekami atturīgo attieksmi pret Padomi.

 
  
MPphoto
 

  Struan Stevenson, ECR grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze! Naftas noplūde Meksikas līcī bija „modinātājzvans” naftas nozarei. Par to nav šaubu. Mēs visi to labi apzināmies, bet būsim uzmanīgi, lai mūsu reakcija nebūtu pārmērīga.

Es piekrītu, ka mums jānodrošina pienācīga kompensācija visiem, jo īpaši zivsaimniecības nozarei, kas zaudē savu dzīvotspēju naftas noplūdes vai jebkura cita tamlīdzīga negadījuma dēļ, kāds — lai Dievs mums palīdz — es ceru, nenotiks mūsu ūdeņos.

Mums jāizveido vai nu kompensāciju fonds, vai apdrošināšanas fonds, kurā iemaksas veiktu paši naftas uzņēmumi. Tomēr, kad dzirdu, ka mani labie kolēģi, piemēram, Lepage kundze, aicina noteikt moratoriju izpētes urbumiem, man patiesi liekas, ka rīkojamies pārdroši. Tā ir pārmērīga reakcija. Mums ir 20 gadu — divu desmitgažu — pieredze dziļūdens urbumu jomā Ziemeļjūrā un pie Skotijas rietumu krastiem — divas desmitgades, kurās mēs esam nodrošinājuši dažas pasaules augstākā līmeņa drošības tehnoloģijas. Mums ir vairāk nekā 315 dziļūdens urbumi, t. i., urbumi, kas ir vairāk nekā 300 metrus dziļi, un daži no tiem ir bijuši apmēram 1600 metrus dziļi.

Ir pāragri apsvērt Meksikas līcī notikušā analīzi, bet, spriežot pēc liecībām, jau tagad šķiet, ka, ja tur būtu tikusi izmantota mūsu tehnoloģija, ko jau divas desmitgades izmantojam Ziemeļjūrā, nebūtu notikusi naftas noplūde vai arī tā būtu ierobežota ātrāk.

Tādēļ nevajag pēkšņi aizcirst durvis tai nozarei, kurai ir viens no augstākajiem drošuma un drošības līmeņiem Eiropā, un kurā šogad vien jau esam ieguldījuši 6 miljardus Lielbritānijas mārciņu izpētes darbos Ziemeļjūrā un pie Šetlandes salu krastiem. Nepieļaujiet pārmērīgu reakciju un nenosūtiet pasaulei vēstījumu, ka mēs Eiropas Parlamentā uzskatām, ka mūsu Eiropas nozare vairs nav droša. Tā ir viena no mūsu galvenajām eksporta peļņas nesējām.

 
  
MPphoto
 

  Niki Tzavela, EFD grupas vārdā.(EL) Priekšsēdētājas kundze! Es vēlos paust atzinību Leinen kungam un komisāram par viņu sniegto informāciju. Es arī vēlos paust savu neapmierinātību par faktu, ka Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja, kas ir atbildīga par rūpniecības un pētniecības jautājumiem, nepiedalās šajā rezolūcijā. Es pat teiktu, ka, tā kā šī komiteja nepiedalās, rezolūcijā ir punkti, kas nav īstenojami vai rada konkrētas problēmas ieguves nozarei. Mēs apgalvojām, ka mēs tās kontrolēsim, nevis sagrausim.

Tādēļ mēs noteikti atbalstām Callanan kunga iesniegto grozījumu, kas paredz svītrot 17. punktu, un es vēlos piebilst, ka 22. punkts ieguves uzņēmumiem nosaka finansiālu slogu, saistībā ar kuru mums būtu jābūt piesardzīgiem. Turklāt es vēlos piebilst, ka tekstā ir kāds vērā ņemams trūkums, proti, nav nekādas atsauces uz pētniecības un attīstības veicināšanu ieguves nozarē. Šajā jomā mēs varētu strādāt kopā ar amerikāņiem un sekmēt pētniecību un tehnoloģijas, kas mums palīdzēs risināt šāda veida krīzi.

 
  
MPphoto
 

  Nick Griffin (NI). – Priekšsēdētājas kundze! Nav saprasta Deepwater katastrofas patiesā nozīme. Faktiski jautājums ir šāds: kādēļ BP izdara naftas urbumus cauri 5000 metriem klints, 1500 metru dziļā ūdenī un viesuļvētru zonas centrā?

Atbilde ir šāda: maksimālais naftas ieguves punkts — punkts, kurā esam izmantojuši pusi no pasaules krājumiem, kuru ražošana bija viegla, droša un lēta, un tagad paļaujamies uz izsīkstošajiem krājumiem, kas kļūst aizvien grūtāk aizsniedzami, bīstamāki un dārgāki gan finansiāli, gan videi. Deepwater negadījums ir tikai maksimālā naftas ieguves punkta simptoms. Izmantojot to kā aizbildinājumu, vēl vienas ES varas iegūšana nenovērsīs maksimālā punkta sasniegšanu vai tā iespējami katastrofālās sekas.

Aizstājot sarunas par simptomiem, ir pienācis laiks nopietni apsvērt minēto slimību. Proti, faktu, ka esam izmantojuši visu viegli pieejamo naftu, bet joprojām esam no tās atkarīgi. Pēdējos mēnešos šo realitāti ir sākuši apjaust gan prezidents Obama, gan Lielbritānijas valdība, gan Vācijas militārpersonas, kā arī citi. ES ir laiks pacelt galvu no smiltīm, pārtraukt savu apmātību ar klimata pārmaiņām un izskatīt un novērst faktisko krīzi: maksimālo naftas ieguves punktu.

 
  
  

SĒDI VADA: R. KRATSA-TSAGAROPOULOU
Priekšsēdētāja vietniece

 
  
MPphoto
 

  Herbert Reul (PPE).(DE) Priekšsēdētājas kundze, Chastel kungs, komisār, dāmas un kungi! Šī bija milzīga katastrofa, un ir vairāki veidi, kā var reaģēt uz katastrofām. Var steidzīgi rīkoties un katru nedēļu izsludināt jaunu deklarāciju vai var rūpīgi izmeklēt situāciju un pēc tam apsvērt, kur ir nepieciešamas izmaiņas. Piemēram, apsverot sākuma punktu, ir konstatēts, ka situācija ASV būtībā nav salīdzināma ar situāciju Eiropā.

Komisārs Oettinger ir izvēlējies otro veidu. Proti, rīkoties nosvērti un objektīvi, soli pa solim. Tā ir veidojama politika un tā ir iegūstams mūsu pilsoņu atbalsts. Pirmkārt, vēlos paust pateicību, ka komisārs ir izvēlējies šādu pieeju, un, otrkārt, ka viņš ir iesaistījis visas komitejas. Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komiteja kopīgi iesaistījās plenārsēdē un abas piedalījās apspriedēs ar komisāru, kurās varējām padziļināti izskatīt faktus. Diemžēl man ir jānorāda — kā jau minēja Tzavela kundze — Vides komiteja pēc tam izlēma iesniegt vienpusēju rezolūciju. Manuprāt, tas ir pilnīgi nepieņemami. Turklāt jebkādu vecu, nepārdomātu dokumentu steidzināšana neatbilst Parlamenta sadarbības mērķiem un nav arī atbilstīga šīs problēmas pienācīgai risināšanai.

Mēs uzzinājām — patiesībā visi to jau zināja — ka Komisija nākamajā vai aiznākamajā nedēļā iesniegs paziņojumu pēc tam, kad būs veikta seku analīze. Pēc tam, kā Padome pareizi norādīja, varēsim nosvērti apsvērt, kādai būtu jābūt turpmākai darbībai. Vides komiteja uzskatīja, ka tai par šo jautājumu ir ātri jāiesniedz rezolūcijas priekšlikums, un tagad mums ir iesniegta rezolūcija, kas, manuprāt, ir pilnīgi sasteigta. Es uzskatu, ka tajā ir kļūdas un vispār nav ņemti vērā daudzi aspekti, kas saistīti ar pētniecību un tehnoloģiju, kā tikko norādīja Tzavela kundze. Kam tas rūp? Būtiskākais ir kaut ko pieņemt, pat ja tas jautājumu risina tikai no vienas perspektīvas. Tas ir pilnīgi nepieņemami. Turklāt secinājums, ka ir jānosaka moratorijs, ir sekmīgs mēģinājums pievērst uzmanību Eiropai kā rūpniecības centram.

Dāmas un kungi, tādā veidā šo jautājumu nevar risināt. Esmu pateicīgs, ka varēju uzstāties ar šo runu. Šeit vismaz vēl var runāt. Mana komiteja vispār nav iesaistīta rezolūcijā.

 
  
MPphoto
 

  Pavel Poc (S&D). (CS) Sprādziens uz Deepwater naftas urbšanas platformas noteikti ir liela katastrofa. Tas bija brīdinājums gan ASV, gan Eiropai. Tomēr viens brīdinājums nav ievērots. Laikā, kad ENVI komiteja apspriedās par Deepwater Horizon Meksikas līcī, naftas noplūde notika arī no Jebel al-Zayt naftas urbšanas platformas, kas atrodas dažu kilometru attālumā no Ēģiptes krastiem, un par to mēs uzzinājām no tūristiem. Mēs par to nedzirdējām pat plašsaziņas līdzekļos, un, kad ENVI komitejas sesijas laikā es Komisijas pārstāvim jautāju, vai viņš ir informēts par šo savā ziņā nelielo, tomēr tuvo katastrofu vai drīzāk naftas noplūdi, viņa rīcībā nebija nekādas informācijas. Nevienam nebija šādas informācijas. Tāpēc papildus citiem jautājumiem, par ko šeit ir sprieduši kolēģi deputāti, es vēlētos minēt vēl vienu, proti, ka vienmēr ir nepieciešams saņemt savlaicīgu un kvalitatīvu informāciju, kas politisku apsvērumu dēļ netiktu atspoguļota nepareizi, nevis kā notika gadījumā, kad Ēģiptes valdība sniedza nepareizu informāciju par Jebel al-Zayt naftas noplūdi.

Manuprāt, moratorijs ir viens no iespējamiem risinājumiem, lai gan mēs nepārprotami nevaram aizliegt un ierobežot enerģētikas nozari, ja vēlamies, ka tā mūs apgādā ar mums vajadzīgo enerģiju. Ir jāievieš vienoti drošības standarti, jo Eiropas Savienības standarti Ziemeļjūrā ir īpaši augsti, taču Melnajā jūrā tos vairs neievēro. Šāda atšķirīga pieeja ir nepieņemama, un mums jānodrošina vienoti drošības standarti, lai aizsargātu visus Eiropas krastus.

 
  
MPphoto
 

  Gerben-Jan Gerbrandy (ALDE).(NL) Priekšsēdētājas kundze! Apstākļi Meksikas līcī, protams, nav salīdzināmi ar apstākļiem mūsu ūdeņos, bet esmu gandarīts, ka Eiropas Savienība tomēr ir izmantojusi iespēju, lai izskatītu savus tiesību aktus. Pēc minētajiem notikumiem tas ir īpaši nepieciešams.

Manuprāt, ir divi īpaši būtiski elementi. Pirmkārt, kontrole. To minēja vairāki mani kolēģi deputāti. Šāda kontrole ir būtiska. Vēl svarīgāka, manuprāt, ir atbildība; un, godīgi sakot, biju šokēts, ka atbildības pienākums nav atbilstīgi ņemts vērā pat mūsu Eiropas ūdeņos. Kādēļ atbildība ir tik svarīga? Pienācīgi noteikumi būtu labākais veids, kā, galvenokārt, mudināt tieši naftas uzņēmumus īstenot daudzus pasākumus, lai samazinātu riskus — tādēļ uzskatu, ka tas ir svarīgi. Un tādēļ es patiešām atbalstu jaunu licenču nepiešķiršanu, kamēr nav noteikts atbildības reglamentējums.

 
  
MPphoto
 

  Bas Eickhout (Verts/ALE).(NL) Priekšsēdētājas kundze! Es jo īpaši vēlos uzrunāt savus kolēģus deputātus Stevenson kungu un Reul kungu, kuri minēja, ka Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja reaģēja pārāk ātri. Būsim godīgi — šī katastrofa notika pirms pieciem mēnešiem, un Eiropa tikai tagad iesniedz rezolūciju: tas noteikti nav ātri. Mēs Vides komitejā pie šī jautājuma strādājām ilgu laiku.

Es vēlos paust savu pateicību Komisijai, jo tā aktīvi rīkojās un atzina, ka tiesību akti par atbildību nav skaidri un ka gluži vienkārši ir atšķirības starp Eiropas un valstu tiesību aktiem. Šādi jautājumi netiek pienācīgi reglamentēti. Kamēr šī joma nav pienācīgi reglamentēta, mums vienkārši ir jāaptur jebkādi jauni dziļjūras urbumi. Šis moratorijs neattiektos uz visu nozari, bet tikai uz jauniem dziļjūras urbumiem. Tā nav pārmērīga reakcija, tā ir mierīga reakcija. Mēs arī zinām, ka Meksikas līcī notiek izmeklēšana, lai noskaidrotu, kas nebija kārtībā. Tas ir jāatklāj, un, kamēr tas nav konstatēts, nedrīkstētu veikt jaunas darbības.

 
  
MPphoto
 

  Konrad Szymański (ECR).(PL) Priekšsēdētājas kundze! Katastrofas un tādi iespaidīgi notikumi kā naftas noplūde Meksikas līcī nereti sekmē vispārējas izmaiņas politikā un lielus plānus par reglamentējošām reformām. Tomēr emocionāla rīcība ne vienmēr ir racionāla, tāpēc vēlos aicināt ievērot lielu piesardzību un uzmanību, paredzot jaunus pienākumus uzņēmumiem, neatkarīgi no tā, vai tas ir apdrošināšanas, vides standartu vai drošības standartu jomā, jo Eiropas Savienībā minētie standarti jebkurā gadījumā ir augstākie pasaulē. Šajā tiesību aktu jomā esam citā attīstības posmā.

Šāda pārmērīga reglamentējuma vienīgās sekas var būt Eiropas konkurētspējas novājināšana un ieguves nozares pozīcijas nostiprināšanās ārpus Eiropas Savienības. Situācija ir līdzīga saistībā ar moratorija noteikšanu urbumiem atklātā jūrā — tas radīs ietekmi, kas, iespējams, būs pilnīgi pretēja paredzētajai. Moratorijs nozīmē, ka uz Eiropas krastiem dosies vairāk kuģu un ka vide būs apdraudētāka. Tādēļ es aicinu būt īpaši piesardzīgiem gan tiesību aktu jautājumā, gan moratorija jautājumā.

 
  
MPphoto
 

  Bogusław Sonik (PPE).(PL) Priekšsēdētājas kundze! Šīs ir trešās debates Eiropas Parlamentā, kas pierāda īpašo nozīmi, kādu mēs piešķiram jēlnaftas ieguves drošībai Eiropas jūrās. Mēs nevēlamies, lai mūsu kontinenta krastos atkārtojas katastrofa, kas notika Meksikas līcī. Tikai pirmajos trīs šā gada mēnešos ir bijuši 175 darbības pārtraukumi uz urbšanas platformām Ziemeļjūrā, no kuriem 8 tika raksturoti kā īpaši nopietni starpgadījumi. Iekārtu darbību apturēja 32 gadījumos. Vēl viena problēma ir tā, ka ir augsts šo platformu izmantošanas līmenis. No 103 platformām, ko izmanto Ziemeļjūrā kopš 70. gadu sākuma, 44 pēc pieciem gadiem būs sasniegušas tā saucamo „tehnisko nāvi”, un 26 jau ir pārsniegušas pieļaujamo izmantošanas periodu, bet tām piešķirts naftas ieguves tiesību pagarinājums.

Pēdējos 30 gados iekārtām ir arī mainījušies īpašnieki, un jaunie administratori ne vienmēr ievēro tos pašus drošas ekspluatācijas principus. Spiediens maksimāli palielināt ieguvi nav atbilstošs pasākumiem, kuru mērķis ir uzlabot drošību, kā arī pienācīgam riska novērtējumam. Tāpēc mēs atbalstām komisāra darbu, kura mērķis ir veikt rūpīgu analīzi attiecībā uz tiesību aktiem naftas ieguves jomā Eiropas jūrās un, ja tas būs vajadzīgs, ieviest jaunus un būtiskus noteikumus nolūkā ietvert apdraudējumus, ko rada naftas ieguve jūrā, un padarīt striktākus atbildības principus, ja ir notikuši negadījumi, kuru dēļ rodas piesārņojams, kas saistīts ar jēlnaftu.

Attiecībā uz dziļjūras urbumiem Eiropas jūrās ir būtiski noteikt augstākos drošības standartus un tos attiecināt uz visām personām, kas strādā Eiropas teritoriālajos ūdeņos. Tie jāattiecina arī uz uzņēmumiem, kas nav Eiropas Savienības uzņēmumi. Mēs nedrīkstam pieļaut situāciju, ka, piemēram, atradņu izmantošanu Arktikā uzņemas Norvēģija un Krievija un viena no šīm valstīm grasās izmantot tehnoloģiju, kurai nav nodrošināti augstākie drošības standarti, kādus piemēro Eiropas Savienības uzņēmumi.

 
  
MPphoto
 

  George Lyon (ALDE). – Priekšsēdētājas kundze! Kā jau citi runātāji minēja, katastrofa Meksikas līcī bija „modinātājzvans” šai nozarei.

Tomēr es rūpīgi uzklausīju komisāra sniegto informāciju viņa ievadrunā un viņa komentārus un piekrītu viņa apgalvojumiem, ka mums jāuzlabo standarti, jāuzlabo kvalitāte un mums jānodrošina, ka ES var šajā jomā būt vadībā un ka mēs varam eksportēt mūsu drošības sistēmas uz visām pasaules valstīm, kā arī nodrošināt, ka citi tās ievēro. Es arī atzinīgi vērtēju to, ka viņš savā runā atzina, ka Ziemeļjūrā AK un Norvēģija jau ievēro pasaulē augstākos standartus.

Skotijā mēs pieredzējām katastrofu Ziemeļjūrā — Piper Alpha katastrofu — pirms nedaudz ilgāk kā 20 gadiem, kad bojā gāja 100 cilvēki. Tās dēļ plaši pārskatīja drošības standartus un saistībā ar to pieņēma īpaši augstus standartus, kurus izmantojam pašlaik.

Es atbalstu lielāko daļu aspektu, kas ietverti jautājumā, kuru šodien ierosināja Jo Leinen, bet neuzskatu, ka paustais aicinājums noteikt moratoriju ir samērīga un saprātīga reakcija uz problēmu, ar ko saskaramies. Es ceru, ka pirms šādas nopietnas rīcības Parlaments rūpīgi apsvērs visus jautājumus.

 
  
MPphoto
 

  Zbigniew Ziobro (ECR).(PL) Priekšsēdētājas kundze! Nav šaubu, ka dabas resursu ieguves un pārvadāšanas drošība ir jāuzrauga Eiropas Komisijai. Papildus optimāliem drošības standartiem svarīgam būtu jābūt arī jautājumam par dabas resursu ieguves un pārvadāšanas uzņēmumu gatavību ārkārtas situācijām, kas var radīt vērienīgu vides piesārņojumu. Mēs nedrīkstam aizmirst vajadzīgos finanšu līdzekļus, kas šajā saimnieciskajā darbībā iesaistītajiem uzņēmumiem būtu jārezervē.

Ātri sāks izmantot gāzes cauruļvadu, kas atradīsies Baltijas jūras dzelmē un sūknēs lielus gāzes apjomus. Manuprāt, tā ir lieliska iespēja jautāt, vai Eiropas Komisija ir ko paveikusi, lai aizsargātu miljoniem eiropiešu intereses, kuri dzīvo Baltijas jūras krastos un kuri varētu būt nepieredzētas ekoloģiskas katastrofas upuri, ja notiktu sprādziens vai noplūde saistībā ar šo gāzes cauruļvadu. Jāatceras arī, ka pilnībā nav ņemta vērā Eiropas Parlamenta rezolūcija par sagatavošanos šā ieguldījuma ekoloģiskajai ietekmei, ko izstrādāja pirms diviem gadiem, un tagad šis ieguldījums jau ir īstenots. Kā Eiropas Komisija risinās šo jautājumu, lai mums nenāktos nožēlot izniekoto laiku, ja atgadīsies katastrofa?

 
  
MPphoto
 

  Catherine Soullie (PPE).(FR) Priekšsēdētājas kundze! Meksikas līča katastrofas apjoms nepārprotami ir tik liels, ka mums, ES politiskajiem pārstāvjiem, ir sev jāuzdod jautājumi par mūsu pašu naftas iekārtu drošību. Būtībā viens no svarīgākajiem aspektiem, lai aizsargātu jūras vidi, ir naftas ieguves teritoriju maksimālas drošības garantēšana.

Tomēr moratorijs attiecībā uz pašreizējiem un turpmākiem naftas urbumiem mūsu ūdeņos nepārprotami ir sasteigts un nav piemērots. Sasteigts tādēļ, ka Meksikas līča katastrofas izmeklēšanas rezultāti vēl nav zināmi, un daži provizoriski secinājumi apstiprina, ka tas notika gan rīcības, gan organizatorisku darbību, gan tehnisku kļūdu dēļ. Nav piemērots tādēļ, ka — kā jau vairākas reizes tika minēts — Ziemeļjūrā, Vidusjūrā un Meksikas līcī piemēro atšķirīgus noteikumus.

Vai šeit nevajadzētu norādīt uz moratorija nopietnajām ekonomiskajām un sociālajām sekām, pat neminot, ka tas varētu apdraudēt mūsu enerģētikas neatkarību?

Pagājušajā nedēļā Norvēģija un Krievija izbeidza 4 gadus ilgu strīdu un 30 gadus ilgu moratoriju, apstiprinot kopējās jūras robežas principu Barenca jūrā un Arktikā. Šī vienošanās faktiski nozīmē, ka divas valstis kopīgi izmantos teritoriju, kurā ir daudz ogļūdeņražu. Tādā gadījumā kā ES izpildorgāns var vienlaicīgi plānot pieprasīt šādu naftas darbību apturēšanu un uzņēmumiem labprātīgi pavājināt savu stāvokli tirgū, ņemot vērā enerģētikas un ekonomikas perspektīvas?

 
  
MPphoto
 

  Mirosław Piotrowski (ECR).(PL) Priekšsēdētājas kundze! Šādai nepieredzētajai ekoloģiskajai katastrofai Meksikas līcī būtu jāpārliecina Eiropas Savienības dalībvalstis cieši uzraudzīt urbumu platformas ūdeņos, kur iegūst jēlnaftu. Mēs pat esam saņēmuši priekšlikumus ieviest moratoriju attiecībā uz jauniem urbumiem, kamēr tiek novērsts vides kaitējuma risks. Šo ierosinājumu pamatā ir pieņēmums, ka, tā kā jūras baseiniem nav robežu, ekoloģiska katastrofa vienā no baseiniem skartu visus.

Šāda pieeja atbilst Eiropas Parlamenta pirms diviem gadiem pieņemtajai rezolūcijai par ekoloģisko kaitējumu Baltijas jūras reģionam saistībā ar Nord Stream projektu. Mēs ceram, ka Eiropas Komisija pieņems vienlīdz apņēmīgu un saprātīgu pieeju attiecībā uz Baltijas jūras dzelmē veikto gāzes ieguldījumu uzraudzību un šajā saistībā izmantos visus iespējamos instrumentus. Ir arī lietderīgi apsvērt, vai nebūtu jāatbalsta alternatīvas tehnoloģijas, piemēram, degakmens gāzes ieguve.

 
  
MPphoto
 

  János Áder (PPE). (HU) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Par minēto naftas katastrofu esam pietiekami dzirdējuši un visi redzējām šokējošos attēlus mūsu televizoru ekrānos. Tomēr, dāmas un kungi, vai zinājāt, ka pēdējos gados 97 % — es atkārtoju — 97 % no visiem apzinātiem drošības noteikumu pārkāpumiem, ko pieļauj Amerikas naftas uzņēmumi, izdara British Petroleum? Vai zinājāt, ka pēdējos desmit gados šis uzņēmums ir izraisījis vairākus negadījumus? Vai zinājāt, ka British Petroleum ir būtiski samazinājis savu drošības un apkopes budžetu, lai saglabātu peļņu? Tas ir arī izraisījis pieaugošu negadījumu skaitu.

Lepage kundze tikko minēja, ka būtiskāk ir paredzēt un novērst katastrofas. Mēs visi zinām, ka preventīvi pasākumi ir svarīgākais jautājums. Viņa nav kļūdījusies, uzsverot šo aspektu. Tomēr es domāju, ka amerikāņu katastrofa Meksikas līcī, tāpat kā citas rūpnieciskas vai dabas katastrofas, kas notikušas pēdējos gados, vai katastrofa aizvakar Ungārijā skaidri pierāda, ka dabas un rūpnieciskās katastrofas var notikt jebkur un jebkurā laikā. Tāpēc es uzskatu, ka īpaši svarīga ir nodarītā kaitējuma kompensēšana, kā arī ātra un efektīva kaitējuma kontrole.

Mēs daudz runājam par ekstremāliem laika apstākļiem un to sekām un apdraudējumiem, kā arī to, kā tie palielina dabas un rūpniecisko katastrofu risku. Manuprāt, tas tā ir un, ja tā, tad mums jādomā ilgtermiņā. Mums arī jāņem vērā tādi brīdinājumi kā Ungārijas katastrofa pirms divām dienām vai katastrofa Meksikas līcī, kas notika pavasarī. Tāpēc ierosinu saviem kolēģiem deputātiem un Parlamentam izveidot Eiropas katastrofu fondu efektīvai kaitējumu kontrolei.

 
  
MPphoto
 

  Romana Jordan Cizelj (PPE).(SL) Meksikas līča katastrofa ir briesmīgs gadījums. Tā ir pierādījusi drošības standartu trūkumu un naftas noplūdes sākumā veikto pasākumu nepietiekamību. Lai gan tā notika Amerikas Savienotajās Valstīs, t. i., teritorijā, kuras jurisdikcijā piemēro Amerikas reglamentējošās prasības un standartus, mums visiem no tās jāgūst mācība un jānovērš tamlīdzīgi negadījumi.

Tomēr, tā rīkojoties, mums jāņem vērā faktiskā situācija. Cik man zināms, Eiropas tiesību aktos ir jau paredzēti mehānismi, lai novērstu tamlīdzīgus negadījumus Eiropas Savienībā, jo tie ir striktāki un tajos ir augstākas prasības nekā attiecīgajos Amerikas tiesību aktos.

Tāpēc vēlos pierādīt, ka Eiropas Savienībā mums nav steigas. Nesteigsimies un veiksim padziļinātu speciālistu analīzi attiecībā uz Meksikas līča katastrofas cēloņiem un sekām. Pēc tam varēsim noteikt jebkādas jaunas prasības un pasākumus, pamatojoties uz šādu analīzi. Mani uztrauc dažu rezolūcijas punktu redakcija, kas rada panikas sajūtu, piemēram, „pēc iespējas ātri”, un es arī esmu pret naftas ieguves moratoriju. Taču, no otras puses, es piekrītu, ka mums jānodrošina, lai mūsu tiesību akti tiktu īstenoti saskaņā ar augstākajiem standartiem un lai mēs nodrošinātu pietiekamu kompensāciju, ja ir noticis negadījums.

Un svarīgākais — mums jārīkojas arī ārpus mūsu robežām. Nav būtiski, kura jūra ir piesārņota — Amerikas, Eiropas vai cita jūra. Šādos gadījumos pasaule kopumā būs piesārņotāka, un dzīvnieki un augi tiks iznīcināti, un cilvēki cietīs piesārņojuma dēļ. Tāpēc mums jāatrisina sarežģītākais jautājums, proti, jānodrošina augsti starptautiskie standarti, nevis tikai striktāki noteikumi Eiropā.

Es gluži pretēji uzskatu, ka mums ir steidzami jārīkojas saistībā ar negadījumu Ungārijā, jo tas ir noticis mūsu robežās. Mums steidzami vajadzīga atbilde uz jautājumu, kas ir šī biezā, sarkanā viela — vai tā patiesi ir bīstama veselībai? Vai tā patiešām nav iekļauta ES bīstamo atkritumu sarakstā? Un kā mēs varam novērst tamlīdzīgus negadījumus?

 
  
MPphoto
 

  Radvilė Morkūnaitė-Mikulėnienė (PPE).(LT) Pirmkārt, vēlos pateikties tiem kolēģiem deputātiem, kuri piedalījās šīs rezolūcijas izstrādāšanā, kā arī Komisijas loceklim, kas mūsos viesa cerību un prieku ar savu šodienas paziņojumu par Komisijas plānotajiem pasākumiem. Un patiešām — bažas, ka rezolūcija ir sasteigta un, iespējams, nepietiekami izpētīta... manuprāt, tā ir Eiropas Parlamenta balss un vēstījums sabiedrībai, Padomei un Komisijai.

Kopš negadījuma ir pagājis pietiekams laika posms, un ir īpaši būtiski, ka vismaz Eiropas Parlaments tagad pauž savu viedokli. Es uzskatu, ka, kā minēja citi, ir patiešām īpaši būtiski pārskatīt pašlaik Eiropas Savienībā spēkā esošos tiesību aktus, kā arī tiesību aktus, kas saistīti ar drošības un kvalitātes standartiem. Faktiski mēs nerunājam par naftas ieguves apturēšanu kopumā, bet gan vienkārši par situācijas uzraudzību un turpmāku pasākumu noteikšanu, kas būtu jāveic, lai novērstu tāda negadījuma un katastrofas atkārtošanos, kāds notika Meksikas līcī.

Es personīgi esmu ļoti gandarīta par šīs rezolūcijas noteikumiem attiecībā uz trešo valstu atbildību. Kopumā Eiropas Komisijai un Eiropas Savienībai būtu jāpastiprina dialogs ar trešām valstīm attiecībā uz konkrētiem energoinfrastruktūras projektiem. Tas nebūt neattiecas tikai uz Baltijas jūru un naftas platformām vai Nord Stream gāzes cauruļvadu, bet arī uz Melno jūru, Vidusjūru un konfliktiem ar Ziemeļāfriku. Es uzskatu, ka ir īpaši būtiski, lai arī trešās valstis būtu ietvertas šajā rezolūcijā.

 
  
MPphoto
 

  Jolanta Emilia Hibner (PPE).(PL) Priekšsēdētājas kundze! Gūtajai pieredzei saistībā ar pēdējo mēnešu notikumiem un mūsu bažām par sarežģīto situāciju degvielas tirgū, ko izraisījusi katastrofa Meksikas līcī, būtu mūs jārosina īstenot efektīvus un būtiskus pasākumus, lai aizsargātu vidi un — galvenais — lai nākotnē novērstu tamlīdzīgas katastrofas. Jāīsteno visi centieni, lai vairotu jēlnaftas ieguves drošību.

Speciālisti cenšas mūs pārliecināt, ka pareizi preventīvie pasākumi nozīmē, ka naftas uzņēmumi izraisīs samērā mazu skaitu negadījumu — jā, tā tas ir. Tomēr fakts, ka procedūras netiek ņemtas vērā un, samazinot drošības pasākumus, cenšas nodrošināt ietaupījumus, nozīmē, ka Meksikas līča katastrofai tamlīdzīgas katastrofas var turpmāk notikt arī Eiropā.

Pasaulē pašlaik tiek izmantotas apmēram 1600 urbumu platformas, un šis skaits nemitīgi pieaug. Nemitīgi sāk izmantot jaunus, vēl lielākus un jaudīgākus naftas urbumus un urbumu platformas. Ieguve notiek dziļākās jūras baseina zonās, kas atrodas vēl tālāk no krasta. Tāpēc samazinās klasisko naftas urbumu nozīme, savukārt urbumu platformu nozīme pieaug. Debates par ieguves drošību ir neizbēgamas, un teorētisko drošības standartu salīdzinājums ar faktiski ievērotajiem var būt pārsteidzošs. Ir īpaši svarīgi naftas uzņēmumiem noteikt papildu ierobežojumus un ieviest jaunus noteikumus, kas var uzlabot drošību. Es zinu, ka dažas valstis pašas pēc savas iniciatīvas jau ir sākušas pārbaudīt urbumu platformas. Pirmajās pārbaudēs ir jau atklāti konkrēti drošības noteikumu pārkāpumi. Ir konstatēts, ka daudzas iekārtas Ziemeļjūrā darbojas, pārkāpjot drošības pamatprincipus.

Es domāju, ka nekavējoties jāveic preventīvi pasākumi, lai urbumu platformās un visās teritorijās, kurās iegūst dabas resursus no jūras baseina, ievērotu atbilstīgus noteikumus un noteiktu pārraudzību. Ir būtiski ieviest jaunus drošības standartus un principus, kas būs jāievēro visām personām, kuras iesaistītas jēlnaftas ieguvē un ir kopīgi atbildīgas. Derīgas sertifikācijas saņemšana ir pamatprasība.

 
  
MPphoto
 

  Gaston Franco (PPE). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Eiropa pamatoti sev jautā, vai šāda naftas katastrofa, kāda notika Meksikas līcī, varētu notikt arī mūsu ūdeņos.

Tā kā iepriekš daudzas naftas noplūdes ir kaitējušas mūsu krastiem un radījušas ilgtermiņa ietekmi, mums ir pamats uzskatīt, ka jūras ekosistēmu, dzīvnieku bioloģiskās daudzveidības un zvejniecības un tūrisma tautsaimniecības nozaru saglabāšana un aizsardzība ir ārkārtīgi būtiska. Tomēr mums jāsaglabā miers un jāatturas no ārkārtējas nostājas pieņemšanas, kāda būtu moratorija noteikšana attiecībā uz turpmākiem dziļūdens urbumiem Eiropā.

Pirmkārt, tādēļ, ka mums Eiropā ir īpaši strikti izpētes un ieguves drošības standarti. Turklāt valstu regulatori un naftas uzņēmumi Eiropā paši ir apņēmušies grozīt ieguves un drošības noteikumus un procedūras, ja ASV katastrofas izmeklēšanas rezultātos tas tiks paredzēts.

Otrkārt, ņemot vērā mūsu vajadzību pēc neatkarības enerģētikas jomā, būtu īpaši riskanti pārtraukt urbšanas darbības Ziemeļjūrā, raugoties no ģeostratēģiskas perspektīvas. Visbeidzot, pārtraucot izpētes un ieguves darbības, mēs apdraudam mūsu naftas nozares nākotni. Kā mēs varētu pamatot radīto ietekmi uz nodarbinātības izaugsmi krīzes apstākļos?

 
  
MPphoto
 

  Seán Kelly (PPE). – Priekšsēdētājas kundze! Es domāju, ka mēs visi esam šokēti par noplūdēm Meksikas līcī, kas notiek katru dienu, un tās dēļ radīto kaitējumu videi. Secinājums ir pilnīgi pareizs, ka tādēļ mums jāapspriež šis jautājums, lai rastu veidus, kā nodrošināt, ka tas neatkārtojas.

Vēlos runāt par dažiem jautājumiem. Pirmkārt, par drošības un drošuma standartiem, kas mums strikti jānosaka, lai novērstu negadījumus, nevis lai mums nāktos tos risināt, un, protams, pašlaik ir noteikti piemēroti standarti, kuri ir jāievēro visās teritorijās.

Otrkārt, es pilnībā atbalstu komisāra minēto apgalvojumu, ka mums „jāeksportē” mūsu drošības standarti uz citām pasaules vietām, jo, ja kaut kas notiek Meksikas līcī vai citā vietā, mēs neesam aizsargāti pret šāda negadījuma sekām. Nevar uzbūvēt dzelzs priekškaru, norobežojot Eiropas ūdeņus, un teikt, ka nekas nenotiks, ja paši neievērosim augstus standartus, tādēļ ir īpaši vajadzīgs pasaules līmeņa nolīgums. Tāpat mums ir vajadzīgs katastrofu pārvaldības fonds. To jau minēja, un es to atbalstu.

Runātāji arī izteicās par moratoriju, un šobrīd man noteikti nešķiet, ka tā ir reāla iespēja, jo, ja mēs to noteiktu, ir liels risks, ka mēs būtu kā bagātnieks, kas izlemj atdot visu savu naudu, bet dzīves novakarē, lūdz naudu no tiem, kuriem to atdeva. Mēs būtu vienādā situācijā ar citām valstīm, kas turpina izpēti, kā to dara pašreiz, neizmantojot striktos standartus, ko ievērotu mēs.

 
  
MPphoto
 

  Maria Da Graça Carvalho (PPE).(PT) Priekšsēdētājas kundze, komisār! Pēc Meksikas līcī notikušās vides katastrofas ES ir būtiski nodrošināt, ka tās krasti ir aizsargāti, izmantojot tās spējas novērst šādu problēmu un reaģēt uz to. Eiropas Jūras drošības aģentūras (turpmāk — EMSA), kas atrodas Lisabonā, sniedz atbalstu un tehnisko palīdzību drošības un jūras aizsardzības jomā pret kuģu radīto piesārņojumu.

Šā gada jūnijā es komisāriem Oettinger, Kallas un Georgieva iesniedzu rakstisku ierosinājumu paplašināt EMSA pilnvaras, lai izveidotu mehānismus drošības uzraudzībai uz Eiropas naftas platformām, kā arī vides katastrofu novēršanai. Šis ierosinājums nodrošinātu apjomradītus ietaupījumus attiecībā uz finanšu, cilvēku un tehniskajiem resursiem. Es priecājos par reakciju, ko izrādīja komisāri, kuri ir pierādījuši, ka ir gatavi uzklausīt ierosinājumus attiecībā uz EMSA noteikumu pārskatīšanu, lai paplašinātu tās pilnvaras.

Es aicinu Komisiju vēlreiz izanalizēt šo jautājumu un paplašināt šīs Lisabonā esošās aģentūras pilnvaras, lai nodrošinātu Eiropas krastu efektīvu aizsardzību.

 
  
MPphoto
 

  Diana Wallis (ALDE). – Priekšsēdētājas kundze! Šādas katastrofas būtu mums jāapsver. Tās man liek aizdomāties par Arktiku — teritoriju, kurā ES nav tiešas jurisdikcijas, bet ir liela ietekme.

Komisār, jūs pareizi norādījāt, ka ES uzņēmumiem, kas darbojas ārpus ES, būtu „jāeksportē” ES standarti. Es ceru, ka tas tā būs attiecībā uz Arktikas teritoriju. Situācija šajā teritorijā ir daudz problemātiskāka un bīstamāka nekā Ziemeļjūrā, un man tā šķiet neatrisināma mīkla. Mēs — Eiropa — esam pirmie, kas vada pāreju no naftas ekonomikas uz atjaunojamiem energoresursiem. Tomēr netieši mēs sekmējam naftas izmantošanu pasaules neaizsargātākajā un jutīgākajā daļā, kurā sekas varētu būt briesmīgas. Varbūt mums būtu rūpīgi jāapsver Arktikā notiekošais.

 
  
MPphoto
 

  Kriton Arsenis (S&D).(EL) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Es nepiekrītu šajā Parlamentā apgalvotajam attiecībā uz korporatīvo protekcionismu. Pašlaik Ķīna piedalās „skriešanas sacensībās”, īstenojot pasākumus, ieviešot vajadzīgās sistēmas, izstrādājot piecu gadu plānu par to, kā tieši tā paredzējusi mainīt savu nozari, pārtraucot piesārņojošu nozaru darbību, jo tā ar mums konkurē lielā tirgū — 13 miljardu ASV dolāru tīrās enerģijas tirgū. Tā ir problēma, uz kuru mums jāreaģē ar drosmīgiem pasākumiem, nevis ar protekcionismu.

Komisār, jā, jums būtu jānosaka moratorijs, kas būs pastāvīgs, nevis pagaidu, un kas būs jauns pasākums tīras enerģijas virzienā. Tāpat, komisār, mums jāapsver atbildība par vidi, ko minējāt jūs un citi deputāti un šāda atbildība būs jānosaka visā ekskluzīvajā ekonomikas zonā, jo tā ir zona, kurā strādā minētie uzņēmumi.

 
  
MPphoto
 

  João Ferreira (GUE/NGL).(PT) Mums jāmācās no naftas noplūdes Meksikas līcī un no tās izrietošās vides katastrofas. Šīs mācības noteikti ietvers prasīgāku, striktāku un regulārāku uzraudzību attiecībā uz drošības nosacījumiem līdzīgās infrastruktūrās Eiropā, bet tām arī jābūt daudz plašākām. Ir brīdinājumi, kurus nedrīkst neievērot. Pašreiz pasaules naftas krājumu apjomi ir pietiekami labi zināmi. Papildus enerģijai ir daudzas citas jomas, no kurām cilvēce ir spēcīgi — īpaši spēcīgi — atkarīga no šādiem krājumiem. Tāpēc šādi krājumi ir īpaši gudri jāpārvalda, kas galvenokārt nozīmē, ka tie būtu ļoti uzmanīgi jāizmanto.

Mēs šajā sēžu zālē jau esam aicinājuši pievērst uzmanību tāda plāna nozīmei, kura mērķis ir attiecīgi un saprātīgi pārvaldīt šos resursus, samazinot to pieaugošo trūkumu, un kontrolēti pāriet uz citiem primārajiem energoresursiem. Es runāju par naftas resursu izsmelšanas protokolu, ko Upsalā 2002. gadā un Lisabonā 2005. gadā ierosināja maksimālā naftas ieguves punkta speciālisti.

 
  
MPphoto
 

  Andreas Mölzer (NI).(DE) Priekšsēdētājas kundze! Ja kaut ko iemācīsimies no naftas krīzes, tad noteikti to, ka laikā, kad naftas cenas ir augstas, ir rentabli attīstīt grūti pieejamas naftas ieguves zonas un veikt ieguvi nelabvēlīgākajos apstākļos, piemēram, aizvien lielākā dziļumā. Pieņemot, ka speciālisti nekļūdās, prognozējot būtiskus naftas cenu pieaugumus, mums jāpieņem, ka tuvākajā nākotnē notiks vēl riskantāka naftas izpēte.

Lai gan saskaņā ar starptautiskiem nolīgumiem pēc katastrofas Meksikas līcī būtu bijis piemēroti palielināt drošības aizsardzības pasākumus attiecībā uz naftas ieguvi dziļumā, kas pārsniedz 200 metrus, kā mēs zinām, valstis, kuras atrodas pie Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu krastiem, nespēja panākt vienošanos. Šajā teritorijā ieguves dziļums un ar to saistītie riski ir pilnībā salīdzināmi ar Meksikas līča situāciju. Drošības standartu uzlabošana un finansiālās atbildības nodrošināšana ir jautājumi, kas jārisina — vēl vairāk tāpēc, ka Komisija acīmredzot plāno CO2 cauruļvadu tīklu un vēlas pārdot emisijas no Eiropas elektrostacijām naftas rūpniecībai Ziemeļjūrā. Mēs vēl neesam atrisinājuši jautājumu, kā atbrīvoties no kodolatkritumiem — lai gan šo tehnoloģiju izmanto jau vairākas desmitgades — un tagad pēkšņi Ziemeļjūrā plāno apglabāt bīstamu siltumnīcefekta gāzi. Manuprāt, ir laiks apsvērt drošības noteikumus.

 
  
MPphoto
 

  Kyriakos Mavronikolas (S&D).(EL) Priekšsēdētājas kundze! Parasti šāda veida negadījums, kāds ir nesen notikušais un kādi ir bijuši vairāki tamlīdzīgi negadījumi iepriekš, norāda mums un jo īpaši referentam, kuru apsveicu, uz vajadzību paredzēt konkrētus noteikumus par šādu pašreizējo un iepriekšējo ieguves darbību nākotni.

Tas ir fakts, ka šo iekārtu kontroles līmenis ir īpaši būtisks faktors, un tā būtu jāpalielina un jāveic īsākos periodos. Tas arī ir fakts, ka atbildība ir jāsadala un ka ir jābūt iespējai to sadalīt ekskluzīvi. Tās dēļ neizbēgami būs jāveic izmaiņas apdrošināšanas tiesību aktos, kā arī tās dēļ minētie uzņēmumi, apzinoties šāda starpgadījuma iespējamību, sevi apdrošinās pret visiem faktoriem, kas varētu radīt kaitējumu.

 
  
MPphoto
 

  Sonia Alfano (ALDE).(IT) Priekšsēdētājas kundze! Katastrofa, kas notika 2010. gada aprīlī, ir viena no nopietnākajām vides katastrofām, kāda pasaulē jebkad notikusi. Ja tas pats notiktu slēgtā jūrā, piemēram, Vidusjūrā, būtu neatgriezeniski apdraudētas desmitiem miljonu Eiropas pilsoņu un citu pilsoņu, kas nav Eiropas pilsoņi, dzīvības.

Tomēr Itālijā — tā kā Lega Ambiente protestēja pret nepareizi izprastu enerģētikas politiku — mēs varam vērot ārkārtēju skaita pieaugumu attiecībā uz izpētes pieteikumiem un ministrijas piešķirtajām atļaujām, lai izpētītu un iegūtu naftas resursus, ar kuriem pietiktu, lai nodrošinātu Itālijas enerģijas vajadzības uz laiku, kas nedaudz ilgāks par vienu gadu. Acīmredzot, šis upuris nav tā vērts. Turklāt papildus ir arī bažas par to, ka BP ir paziņojis par nolīgumu ar Lībiju attiecībā uz ieguvi atklāta jūrā 500 km attālumā no Sicīlijas.

Es ceru, ka Komisija, īstenojot neatliekamo pasākumu, apņemsies aizsargāt Vidusjūras dzīvību pret uzbrukumiem, ko veic starptautiski uzņēmumi un valdības, kuras savstarpēji sadarbojas un daudz nerūpējas par kopējo labklājību.

 
  
MPphoto
 

  Andrew Henry William Brons (NI). – Priekšsēdētājas kundze! Rezolūcijā ir izklāstīta viena problēma — dziļūdens urbumu radītie riski — neņemot vērā ar to saistīto problēmu, proti, ka mums sāk trūkt viegli pieejama nafta.

Mēs, iespējams, jau vairs neesam situācijā, kad mums vēl bija puse pasaules krājumu. Tiem, kas vēlas apturēt vai kavēt dziļūdens urbumus, ir mums jāpaskaidro, kā viņi grasās rast naftas aizvietotāju, kas nodrošinātu augstu enerģijas līmeni. Vai arī viņiem nebūtu nekādu iebildumu, ja nākotnes paaudzes pārvērstos par nerūpniecisku sabiedrību?

Nevar salīdzināt urbumu radīto risku seklos ūdeņos Eiropas kontinentālajos sēkļos ar risku Meksikas līča ūdeņos. Šīs rezolūcijas iesniedzējiem ir taisnība, ka viņi pauž bažas par vides un citām izmaksām, kas saistītas ar BP traģēdiju šajā līcī. Tomēr viņiem arī jāapzinās dziļūdens urbumiem noteikta moratorija izmaksas.

 
  
MPphoto
 

  Angelika Werthmann (NI).(DE) Priekšsēdētājas kundze! Diemžēl neviens no mums nevar padarīt Deepwater Horizon negadījumu par nebijušu. Tāpēc mums jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai šāda vides katastrofa nekad nenotiktu ES ūdeņos. Manuprāt, lai to paveiktu, trīs aspekti ir pilnīgi neaizvietojami. Pirmkārt, mums jānosaka pēc iespējas vairāk noteikumi, citiem vārdiem sakot, mums jāparedz visi ar ieguvi atklātā jūrā saistītie riski. Otrkārt, mums jānodrošina augstākais drošības līmenis un jāparedz saistoši ES obligātie drošības noteikumi. Treškārt, mums jānodrošina augstākie vides aizsardzības standarti.

Es uzskatu, ka būtiskāk ir apsvērt mūsu spējas reaģēt uz negadījumiem un izveidot kopēju Eiropas un — cerams — pasaules sistēmu, lai izvairītos no šādām vides katastrofām.

 
  
MPphoto
 

  Günther Oettinger, Komisijas loceklis. (DE) Priekšsēdētājas kundze, godājamie deputāti, Padomes prezidentūras pārstāvji! Es vēlos pateikties par apņēmīgajām, uz faktiem pamatotajām un daudzajām runām, ar kurām uzstājāties saistībā ar sekām un īstenojamiem pasākumiem. Tas attiecas uz Parlamenta uzdotajiem jautājumiem pēdējās nedēļās, uz kuriem mums bija jāatbild, kā arī uz šodienas debatēm, kuras mēs uzmanīgi vērojām un izvērtēsim, kā arī ņemsim vērā mūsu paziņojumā, ko iesniegsim turpmāko divu nedēļu laikā.

Es piekrītu daudziem ierosinājumiem un atbalstu tos. Piemēram, norit intensīvs dialogs ar BP, lai nodrošinātu — un ir liela iespēja, ka to panāksim — ka BP ne tikai pieņem augstākos drošības standartus — augstākus par pašreizējiem — Eiropas ūdeņos, bet arī „eksportē” šos standartus, ja tā varu izteikties. BP būs gatavs ievērot tos pašus standartus līdzīgiem urbumiem un platformām pie Lībijas krastiem, kādus ievēro Ziemeļjūrā, lai gan saskaņā ar Lībijas tiesību aktiem tas nebūt nav nepieciešams, lai saņemtu atļauju, un var nebūt noteikts tiesību aktos.

Mums ir arī jārisina jautājums, kādā jomā mēs vēlamies ierosināt tikai valstu tiesību aktos nosakāmus standartus un kādā jomā vēlamies izstrādāt Eiropas tiesību aktus. Tas naftas tankkuģu gadījumā būs ierobežotāks pasākums, nekā tas ir autotransporta gadījumā, bet pašlaik tāds nav vispār noteikts attiecībā uz stacionārām platformām. Daži no jums aicināja mūs no naftas pāriet uz atjaunojamas enerģijas izmantošanu. Arī to mēs atbalstām. Tomēr neļausimies ilūzijām. Mūsu Eiropas ekonomikai un sabiedrībai joprojām būs vajadzīgi lieli naftas apjomi pārvadājumu nozarē vismaz nākamajos 20–30 gados. Nākamajos 20–30 gados nav nekādu izredžu, ka varēsit doties mājup no Briseles uz Madridi, Lisabonu, Sofiju, Rīgu vai Minheni, neizmantojot naftu.

Kā mobilas sabiedrības pārstāvjiem, kuri izmanto lidojumus, mums visiem ir vajadzīga nafta, lai Eiropā neizveidotos dīkstāve. Tas pats attiecas uz tālsatiksmes un vietējiem autobusiem, tas pats attiecas uz pārvadājumiem ar smagkravas transportlīdzekļiem un, neraugoties uz elektroautomobiļu attīstību, tas vēl ilgi turpinās attiekties uz privātajiem transportlīdzekļiem — automobiļiem. Pašlaik Eiropas Savienības dalībvalstīs ir reģistrēts nedaudz vairāk par 200 miljoniem automobiļu. Ja Polija un jaunās dalībvalstis sasniegs tādu pašu blīvumu, kāds pašlaik ir Francijā un Vācijā, tad pēc 15 gadiem būs reģistrēti 300 miljoni automobiļu. Lai gan minētie automobiļi iespējams ir energoefektīvi, vairums no tiem izmanto degvielu. Citiem vārdiem sakot, pāreja no naftas uz atjaunojamo enerģiju ir ilgtermiņa politika, bet nākamo 10–30 gadu laikā pieprasījums pēc naftas Eiropā nemazināsies. Ņemot vērā to, ka dažās valstīs automobiļu blīvumam ir jāpalielinās, lai panāktu pārējās valstis, pieprasījums nedaudz palielināsies neatkarīgi no tā, cik efektīva būs izmantošana. Un tas vēl vairāk attiecas uz pasaules līmeni.

Tādēļ mums vajadzīgs iespējami augstāks drošības līmenis: attiecībā uz naftas ieguvi mūsu ekonomikai un sabiedrībai, kā jau minēju.

Mēs ar jums par to vēl runāsim, un es paļaujos uz jūsu atbalstu. Es arī vēlos pateikties dalībvalstīm, kas šajā jomā bijušas īpaši konstruktīvas. Tomēr vēlos jūs mudināt strādāt ar savām valstu valdībām tikpat intensīvi, kā strādājāt šodien, lai arī Padome būtu gatava pieņemt šādus tiesību aktus par augstākiem standartiem vai nu vienprātīgi, vai ar nepārprotamu balsu vairākumu. Joprojām neesmu pārliecināts, vai visas dalībvalstis pašlaik ir gatavas tam, ka jūs un Padome atbilstoši Komisijas priekšlikumiem pieņems Eiropas standartus.

 
  
MPphoto
 

  Olivier Chastel, Padomes priekšsēdētājs. (FR) Priekšsēdētājas kundze! Es savukārt vēlos pateikties par šīm interesantajām debatēm. Patiešām runās reizēm tika pausti ļoti atšķirīgi viedokļi. Es uzklausīju pilnīgi atšķirīgus viedokļus no vienas politiskās grupas pārstāvjiem. Tas ir īpaši pamācoši.

Es gribu norādīt uz trīs punktiem. Pirmkārt, vai mums ir vajadzīgi papildu tiesību akti, lai uzlabotu atklātās jūras nozares drošību? Kā es norādīju savā runā, līdz šim veiktais novērtējums liecina, ka ir jau noteikti strikti pasākumi — tas ir apliecināts. Komisijai — kam, kā es vēlētos norādīt, vienīgajai ir tiesības sākt darbības — pašlaik pabeidz savu novērtējumu, bet tā jau ir norādījusi, ka, lai nozare būtu drošāka, tā pirmkārt ir piemērotāk jāuzrauga un ir atbilstošāk jāpiemēro esošais tiesiskais reglamentējums. Tāpēc mēs apsvērsim, ko Komisija ir paredzējusi ierosināt šajā jomā.

Turklāt, kā jau šodien minēju, Komisija izskata ES katastrofu reaģēšanas spējas, lai uzlabotu atklātās jūras nozares drošību, kas šajā jomā ir būtisks faktors. Paredzot tiesību aktu priekšlikumus, es vēlētos norādīt, ka — pretēji dažu deputātu šodien apgalvotajam — šis jautājums noteikti joprojām attiecas uz Padomi. Enerģētikas ministru neoficiālajā sanāksmē 6. un 7. septembrī prezidentūra pieprasīja veikt, izziņot un apsvērt pirmos novērtējumus.

Otrkārt, vēlos jautāt: vai moratorijs būtu pamatots? Nepārprotami uz šo jautājumu ir grūti atbildēt tieši. Jebkurā gadījumā mēs uzskatām, ka jebkura tiesību akta priekšnoteikums ir tā faktiskā piemērošana. Mēs arī vēlamies norādīt, ka nešķiet, ka nozare gaida šāda nākotnes tiesiskā reglamentējuma pieņemšanu; nozare pati pārskata vairākus ar drošību saistītus pasākumus preventīvā un darbības līmenī.

Visbeidzot, nedrīkst aizmirst, ka praktiskā situācija Eiropā ir samērā atšķirīga, jo lielākā daļa urbumu Meksikas līcī tiek veikti 1500 metru dziļumā, kas noteikti apgrūtina darbību pārtraukšanu tādas katastrofas gadījumā, kāda notika. Vairākums urbumu Eiropā tiek veikti ne vairāk kā 200 metru dziļumā, kas nodrošina plašāku darbības jomu un konkrētos gadījumos atvieglo rīcību.

Visbeidzot, priekšsēdētājas kundze — un komisārs par to tikko runāja — vai šis negadījums paātrinās ES enerģētikas un atjaunojamās enerģijas politikas attīstību? Šī politika, protams, ir mērķtiecīga, bet mēs turpināsim izvirzīt augstākus mērķus. Politika mums noteikti palīdzēs samazināt mūsu atkarību no naftas un galu galā pārtapt zemas oglekļa emisijas sabiedrībā. Tomēr, kā komisārs tikko minēja, mēs nevaram vienkārši pakustināt burvju nūjiņu un atbrīvoties no naftas nākamajos 10 gados. Esmu pārliecināts, ka 2011.–2020. gada enerģētikas stratēģija, ko paredzēts pieņemt nākamā gada sākuma, paātrinās pāreju uz sabiedrību, kura neizmanto naftu.

 
  
MPphoto
 

  Priekšsēdētāja. – Esmu saņēmusi rezolūcijas priekšlikumu(1), kas Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas vārdā iesniegts saskaņā ar Reglamenta 115. panta 5. punktu.

Debates tiek slēgtas.

Balsojums notiks ceturtdien, 2010. gada 7. oktobrī.

Rakstiskas deklarācijas (149. pants)

 
  
MPphoto
 
 

  Cristian Silviu Buşoi (ALDE), rakstiski.(RO) Pateicoties neleģislatīvajai rezolūcijai, ko pieņēma ar lielu balsu vairākumu, Eiropas Parlaments šodien sniedza skaidru vēstījumu gan Komisijai, gan naftas uzņēmumiem, jo īpaši uzņēmumiem, lai tie veiktu vajadzīgos pasākumus un novērstu pašreizējos trūkumus saistībā ar drošības standartiem un atbildību ieguves nozarē. Dziļjūras urbšanas licences ir strikti jākontrolē. Ir vajadzīgi papildu pasākumi, lai novērstu naftas noplūdes — faktiskas vides katastrofas, ko Eiropas Savienība nedrīkst pieļaut.

Ņemot vērā pieaugošo naftas atrašanas sarežģītību un potenciāli bīstamu dziļjūras naftas ražošanas darbību apjoma pieaugumu, jāapsver vispārīgi pasākumi, kas jāpiemēro turpmāk. Vides aizsardzības veicināšanas centieni ir stabili jāturpina, un Eiropas Savienībai ir jāīsteno savu pilsoņu un dabas aizsardzības pienākums, un mums visiem jādzīvo saskaņā ar dabu, reglamentējot naftas ieguves darbības. Jebkādai naftas noplūdei, arī iepriekš notikušajai, būtu katastrofāla ietekme uz vidi, radot kaitējumu zivsaimniecībai un tūrismam. Tāpēc Eiropas vides atbildības tiesību aktos ir jāietver kaitējums, ko rada jūras ūdeņiem.

 
  
MPphoto
 
 

  Ioan Enciu (S&D), rakstiski.(RO) Es atzinīgi vērtēju mana kolēģa Jo Leinen pausto viedokli. Eiropai ir jāpieņem nostāja saistībā ar vienu no lielākajām gadsimta katastrofām. Deepwater Horizon naftas iekārtas negadījums Meksikas līcī un milzīgā naftas noplūde Atlantijas okeānā ir būtiski ietekmējusi pasaules klimatu un ietekme joprojām turpinās. Ziemeļatlantijas straumē notiek būtiskas temperatūras izmaiņas, kuru dēļ Eiropā šoziem būs zemākas minimālās temperatūras. Padomei un Komisijai ir jāīsteno precīza, pārredzama rīcība, nosakot pasākumus, kas nodrošinās naftas ieguves darbību drošumu un drošību, kā arī augsta līmeņa vides aizsardzību un ekoloģisko katastrofu novēršanu Eiropas Savienībā. Eiropas Savienībai ir arī jāsaglabā sava nostāja attiecībā uz klimata pārmaiņām, vienlaicīgi arī aizsargājot un sekmējot pienācīgu naftas ieguves zonu izmantošanu, lai nodrošinātu fosilā kurināmā vajadzības. Parlamentam, Komisijai un Padomei ir jāsadarbojas, lai izstrādātu nevainojamu rīcības plānu.

 
  
MPphoto
 
 

  András Gyürk (PPE) , rakstiski.(HU) Dāmas un kungi! Es vēlos pateikties komisāram Günther Oettinger par viņa centieniem tūlīt pēc Amerikas naftas platformas negadījuma analizēt, vai ES noteikumi būtu pietiekami, lai novērstu tamlīdzīgas vides katastrofas. Iespējams, ka mēs varam secināt, ka Kopienas noteikumos lielāka uzmanība ir pievērsta pasākumiem pēc katastrofas, nevis preventīviem pasākumiem.

Šo trūkumu sāpīgi apliecināja nopietnā vides katastrofa. Pirmdien Ungārijas alumīnija ražotnē salūza rezervuāra dambis. Dubļi ar augstu ķīmisko vielu toksicitātes pakāpi noplūda apkārtnē esošajos laukos un ciematos. Katastrofas dēļ bojā gāja cilvēki, un tā var radīt vēl nepieredzēta apmēra augsnes un ūdens piesārņojumu. Problēmu vēl vairāk saasina tas, ka smagie metāli var radīt nopietnu gaisa piesārņojumu. Atbildība jāuzņemas uzņēmumam, kas izmanto ražotni, bet tas diez vai viens pats varēs kompensēt neaprēķināmo kaitējumu.

Mācība ir acīmredzama. Pirmkārt, Kopienas līmenī, kā arī valstu iestāžu līmenī nepiekāpīgi jāpieprasa šķietami strikto noteikumu neatlaidīga ievērošana. Otrkārt, attiecīgie noteikumi jāpastiprina, pieprasot uzņēmumiem veikt atbilstīgu apdrošināšanu, pat attiecībā uz tik lieliem negadījumiem. Kamēr nepanāksim progresu šajās jomās, jebkādu kompensējamu kaitējumu izmaksas uzņemsies nevainīgi nodokļu maksātāji.

 
  
MPphoto
 
 

  Ian Hudghton (Verts/ALE), rakstiski. – Priekšsēdētājas kundze! Meksikas līča naftas katastrofa ir atgādinājums par riskiem, ar ko saistīta jūras naftas izpēte. Izmeklēšanai par to, kas nebija kārtībā Amerikas ūdeņos, jābūt visaptverošai un striktai, un ES jāpievērš īpaša uzmanība jebkādām mācībām, kuras tiek gūtas. Tomēr aicinājumi noteikt moratoriju attiecībā uz dziļjūras urbumiem ES ūdeņos ir pāragri un pilnīgi nesamērīgi. Skotijas ūdeņos ievērotie noteikumi nav noteikumi, kas ir spēkā Meksikas līcī, un mums šajā nozarē ir vairāku desmitgažu pieredze. Skotijas naftas izpētes jomā neesam iztikuši bez negadījumiem, un Piper Alpha katastrofa pierādīja, ka dažreiz cena par naftas meklējumiem ir pārāk augsta. Tomēr no Piper Alpha guvām mācības un noteicām striktākus noteikumus. Ja šajā līcī notikušais sniegtu papildu mācības, varētu izdarīt atbilstīgus grozījumus. Taču šādiem grozījumiem jābūt Skotijas demokrātisko iestāžu atbildības jomā, un šā Parlamenta automātiska reakcija, iespējams, neatrisinās nevienu problēmu.

 
  
MPphoto
 
 

  Alajos Mészáros (PPE), rakstiski.(HU) Eiropas Savienībai steidzami jāizstrādā stratēģija, lai turpmāk viegli novērstu tādas vides katastrofas kā BP izraisītā katastrofa Meksikas līcī. Deepwater Horizon negadījums bija viena no lielākajām katastrofām, kādas notikušas pēdējā laikā — noplūdes laikā jūrā ieplūda apmēram 4,4 miljoni bareli jēlnaftas. Pat glābšanas operācija bija apšaubāma, jo bija grūti izlemt, kāda veida tehnoloģiju izmantot un kā rīkoties. Vienlaicīgi jūras dzelmē ieplūstošā nafta iznīcināja visas dzīvas būtnes. Lielbritānijas vides ķīmiķi uzskata, ka nevarēja īstenot nekādu citu iejaukšanos, izņemot naftas noplūdes norobežošanu no krasta. Jūras biologi norādīja, ka daļēja naftas noplūdes sadedzināšana un disperģētājvielu izmantošana, lai atbrīvotos no piesārņotājiem, rada lielāku kaitējumu dabai, nekā naftas noplūde, ņemot vērā šādas naftas pietiekami ātro sadalīšanos. Šeit es vēlētos atgādināt to, kas pirms dažām dienām notika Ungārijā, kad vairākas tonnas kodīgu, sarkanu dubļu pārklāja trīs kopienu iedzīvotājus Veszpremas apgabalā pēc tam, kad netālu no Ajkas salūza alumīnija ražotnes atkritumu rezervuāra dambis. Es vēlos aicināt Eiropas Komisiju sniegt pienācīgu ES materiālo atbalstu, lai palīdzētu katastrofas upuriem un lai palīdzētu attīrīt šo teritoriju. Paldies!

 
  
MPphoto
 
 

  Daciana Octavia Sârbu (S&D), rakstiski.(RO) Ir pilnīgi obligāti jāveic visi pasākumi, lai nodrošinātu, ka Eiropas ūdeņos nenotiek tāda katastrofa kā Deepwater Horizon negadījums. Vides, kā arī veselības aprūpes un drošības tiesību aktu dziļjūras urbumu jomā pārskatīšana tiek vērtēta atzinīgi un tā ir vajadzīga. Padomei un Komisijai jācenšas izstrādāt stratēģiju, kas nodrošinās aizsardzības līmeņu saskaņošanu visā Eiropas Savienībā. Pretējā gadījumā atšķirības starp darbības un urbšanas standartiem dalībvalstīs ļaus uzņēmumiem nodrošināt augstus aizsardzības līmeņus tikai gadījumos, kad un kur tie būs spiesti to darīt. Nav iespējams kvantificēt Deepwater Horizon katastrofas cilvēku, sociālas un vides finansiālās izmaksas. Tomēr naftas ieguves darbības ir pienācīgi jāapdrošina, lai nodrošinātu nelabvēlīgākos iespējamos gadījumus. Tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt, ka nodokļu maksātājam nenāksies uzņemties attīrīšanas darbību izmaksas, un naftas noplūžu skartie vietējie uzņēmumi un kopienas varēs saņemt kompensāciju, uz kuru tiem ir tiesības.

 
  
MPphoto
 
 

  Salvatore Tatarella (PPE), rakstiski.(IT) Deepwater Horizon naftas noplūdei Meksikas līcī jābūt brīdinājumam arī Eiropai. Mums jādara viss iespējamais, lai novērstu šādas katastrofas mūsu jūrās. Es uzskatu, ka šodien apstiprinātā rezolūcija ir īstais virziens, lai nodrošinātu jūras un krasta vides aizsardzību Eiropā. Es arī uzskatu, ka dalībvalstīm ir obligāti un steidzami jāizskata visi naftas ieguves un izpētes aspekti Eiropas Savienībā. Mūsu planētas aizsardzībai ir jābūt prioritātei, pirmkārt lai nākotnes paaudzēm nodrošinātu ilgtspējīgu vidi. Tāpēc mums šajā nozarē maksimāli ātri jāapstiprina strikti tiesību akti, lai nodrošinātu augstu drošības standartu piemērošanu visās esošajās naftas platformās un lai turpmāk ierobežotu naftas ieguvi.

 
  

(1) Sk. protokolu.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika