Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Debašu stenogramma
Trešdiena, 2010. gada 24. novembris - Strasbūra Publikācija "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī"

4.  Ekonomikas pārvaldības jautājumiem veltītās Eiropadomes 2010. gada 28. un 29. oktobra sanāksmes secinājumi (debates)
Visu runu video
Protokols
MPphoto
 

  Priekšsēdētājs. – Nākamais jautājums ir galvenās debates par ekonomikas pārvaldības jautājumiem veltītās Eiropadomes 28. un 29. oktobra sanāksmes secinājumiem [2010/2654(RSP)].

Es vēlētos sveikt Parlamentā Eiropadomes priekšsēdētāju H. Van Rompuy un Komisijas priekšsēdētāju J. M. Barroso. Pie mums atrodas arī Beļģijas prezidentūras un Komisijas pārstāvji. Mēs sāksim ar informāciju, kuru mums sniegs Eiropadomes priekšsēdētājs H. Van Rompuy.

 
  
MPphoto
 

  Herman Van Rompuy, Eiropadomes priekšsēdētājs. – Priekšsēdētāja kungs, 28. un 29. oktobra Eiropadomes sanāksme bija vērsta uz mūsu Eiropas Savienības ekonomikas pārvaldību, jo īpaši uz darba grupas ziņojumu par ekonomikas pārvaldību. Tās apstiprinātais ziņojums un notikumi kopš tā laika, un es jo īpaši atsaucos uz Īriju, parādījuši šā jautājuma vispārējo svarīgumu un vajadzību pēc ātri piemērojama finanšu mehānisma, par kuru mēs lēmām maijā.

Es augsti vērtēju finanšu ministru rīcības ātrumu pagājušajā nedēļā un uzsveru, ka tas liecina par mūsu apņēmību un rūpēm nodrošināt eiro stabilitāti.

„ES un eiro zonas finanšu atbalsts tiks sniegts saskaņā ar stingru politisko programmu, kuru Komisija un SVF apspriedīs ar Īrijas iestādēm, sadarbojoties ar Eiropas Centrālo banku. [...] Ņemot vērā Īrijas ekonomikas stingros pamatus, apņēmīgi īstenojot programmu, būtu iespējams atsākt stabilu un ilgtspējīgu izaugsmi, nodrošinot ekonomisko un sociālo kohēziju.” Es šeit citēju Eirogrupas un ECOFIN ministrus.

Darba grupa nebija starpvaldību konference, tā bija mūsu darba metožu, prioritāšu un procedūru pārskatīšana šajā jomā. Mēs mēģinājām panākt pareizo līdzsvaru starp, no vienas puses, vispārējas Eiropas sistēmas izveidošanu attiecībā uz nepieciešamību izvairīties no pārmērīgiem fiskālajiem deficītiem un ekonomikas nelīdzsvarotību Eiropas Savienībā un, no otras puses, atļauju valstu valdībām brīvi izvēlēties, ko tās vēlas aplikt ar nodokļiem un kā tās vēlas tērēt saskaņā ar valsts politiskajām procedūrām un Eiropas tiesību aktiem.

Mēs vēlamies nodrošināt, ka katra dalībvalsts pilnībā ņem vērā ekonomisko un fiskālo lēmumu ietekmi uz tās partneriem un Eiropas Savienības stabilitāti kopumā. Tajā pašā laikā mēs vēlamies stiprināt Eiropas Savienības spēju reaģēt, ja kādas dalībvalsts politika rada risku pārējai Eiropas Savienībai.

Šie, tāpat kā citi darba grupas ieteikumi, ir ļoti līdzīgi Komisijas priekšlikumiem. Arī es divreiz apspriedu šos jautājumus ar Eiropas Parlamenta grupu vadītājiem un kompetento komiteju priekšsēdētājiem jūsu pieprasītajā veidā.

Viens precizējums. Daži cilvēki pauž sarūgtinājumu, ka lēmumu pieņemšanā nav vairāk automātiskumu. Taču mēs tieši piedāvājam vairāk automātiskumu. Padome — un tā bija Padome saskaņā ar līgumu — lems par sankcijām, pamatojoties uz tā saukto „apgriezto balsu vairākumu”. Tas nozīmē, ka Komisijas priekšlikums par sankcijām saglabājas, kamēr ar kvalificētu balsu vairākumu netiek nobalsots pret, bet līdz šim sankcijas bija jāapstiprina ar balsu vairākumu.

Vēl pirms dažām nedēļām dažas dalībvalstis pauda lielu nepatiku pret apgriezto balsu vairākumu. Tas patiešām ir sasniegums; un turklāt darba grupa ierosināja veselu virkni citu pasākumu ar mērķi stiprināt Stabilitātes paktu, piemēram, lielāku politikas koordinēšanu — Eiropas semestri — drošu statistiku un neatkarīgas fiskālās padomes.

Dalībvalstīm vajadzētu sajust, ka to politiskie lēmumi skar visus to partnerus un Eiropas Savienību kopumā. Tā ir krīzes lielā mācība. Vispārīga piezīme: darba grupa bija politisks satvars ātrai vienprātības panākšanai. Visi mūsu panāktie sasniegumi tagad ir jāpārvērš tiesību aktos. Šis darbs ir jāveic Komisijai, Padomei un Parlamentam. Es ticu, ka visas iestādes saglabās vajadzīgo dinamiku. Tas ir būtisks pienākums.

Attiecībā uz trešo un galīgo darba grupas galveno elementu — tas man liek domāt arī par darba grupas paveiktā darba kontroli. Mēs iesakām stabilu un uzticamu, pastāvīgu krīzes mehānismu, lai nodrošinātu finanšu stabilitāti eiro zonā kopumā. Visi valstu vai valdību vadītāji vienojās par šā pasākuma nepieciešamību un par to, ka ir vajadzīgas nelielas izmaiņas līgumā.

Pirms noslēdzu šo jautājumu, es gribētu uzsvērt, ka darbs pie Stabilitātes pakta nenozīmē tikai dalībvalstu sodīšanu vai pagātnes kļūdu labošanu. Ir svarīgi to aplūkot plašākā kontekstā. Mēs nedrīkstam zaudēt plašāka izaicinājuma skatījumu attiecībā uz Eiropas struktūras uzlabošanu, ilgtspējīgu pieauguma tempu un vispārējās ekonomikas efektivitātes uzlabošanu.

Tas bija „ES 2020” stratēģijas uzmanības centrā, par ko Eiropadome vienojās šā gada sākumā. Atbilde tiem, kas baidās, ka fiskālo izdevumu samazināšana samazinās ekonomikas izaugsmes tempus, ir labāk pievērsties pamatā esošajiem strukturālajiem faktoriem, kuri kavē mūsu ekonomikas efektivitāti, un tos novērst. Tas būs galvenais Eiropadomes sanāksmes mērķis nākamā gada februārī un martā.

Eiropadomei bija arī īsa diskusija par ES budžeta jautājumiem, ko veicināja, cita starpā, jūsu priekšsēdētāja runa mūsu sanāksmes atklāšanā. Mēs vienojāmies pie šā jautājuma atgriezties decembrī.

Starplaikā mūsu secinājumi ir vienkārši, un es citēju: „Ir svarīgi, lai Eiropas Savienības budžets un nākamās daudzgadu finanšu programmas atspoguļo dalībvalstu konsolidācijas centienus, lai panāktu, ka budžeta deficīts un parādi tiek ievirzīti ilgtspējīgas attīstības ceļā. Respektējot” — un es uzsveru — „respektējot dažādu iestāžu lomu un nepieciešamību sasniegt Eiropas mērķus, Eiropadome nākamajā sanāksmē apspriedīs, kā nodrošināt, lai izdevumi Eiropas līmenī kļūtu par atbilstošu ieguldījumu šajā darbā.”

Atļaujiet man jums apliecināt, ka mēs atzīstam Parlamenta jauno lomu saskaņā ar Lisabonas līgumu. Mēs kā Eiropadome, protams, nepaudām savu viedokli par 2011. gada budžeta procedūru, jo tas ir Ministru padomes un Parlamenta jautājums.

Kā Eiropadomes priekšsēdētājs es aicinu visas iesaistītās puses turpināt apspriedes, lai panāktu kompromisu par 2011. gada budžetu, pēc iespējas saīsinot kavēšanos. Kompromisā jāņem vērā dažādi jautājumi, protams, ievērojot līgumus.

Šī Eiropadome strādāja arī — kā tas attieksies uz visām Eiropadomēm — lai sagatavotu kopēju Eiropas Savienības nostāju attiecībā uz gaidāmajiem lielajiem starptautiskajiem pasākumiem. Šajā gadījumā mūsu uzmanība bija vērsta uz G20, Kankūnas konferences par klimata pārmaiņām un vairāku divpusējo samitu sagatavošanu.

Attiecībā uz G20, kas, protams, ir jau noticis, mēs vienojāmies par prioritātēm, kuras toreiz atbalstīja Eiropas Savienības pārstāvji un ES dalībvalstis, kas ir G20 locekles. Tās ietvēra Bāzeles III vienošanās par kapitāla prasībām un par SVF reformu apstiprinājuma nodrošināšanu. Attiecībā uz pēdējo es vēlētos uzsvērt, ka šī būtiski svarīgā reforma bija iespējama, pateicoties eiropiešu atklātajai un konstruktīvajai pieejai. Mēs atteicāmies no divām vietām, lai panāktu galīgo vienošanos, tādējādi uzņemoties lielu daļu pielāgošanās centienu.

Attiecībā uz jautājumu par pasaules ekonomikas nelīdzsvarotību un valūtas kursa politiku — diskusijas bija saspringtas, ņemot vērā gatavošanos G20 sanāksmei. Samitā tika veikta pareiza analīze un panākta vienošanās par procesu. Mēs atbalstām lēmumus noteikt nelīdzsvarotības un vērtēšanas rādītāju kopumu, kas tiks paveikts 2011. gadā. Tagad ir ļoti svarīgi vienoties par politiskajiem secinājumiem un, ja nepieciešams, korektīvu rīcību, pamatojoties uz šo novērtējumu.

Arī attiecībā uz Kankūnu Eiropadome sagatavoja ES nostāju sarunām, kuras sāksies šā mēneša beigās. Kopš pagājušā gada Kopenhāgenas samita ir notikušas daudzas gan oficiālas, gan neoficiālas sarunas, bet tās ir lēnas un joprojām ļoti grūti risināmas. Kankūna, iespējams, būs tikai starpposms ceļā uz globālu sistēmu cīņai pret klimata pārmaiņām. Eiropas Savienība par to, protams, pauž nožēlu.

Visbeidzot, attiecībā uz mūsu divpusējiem samitiem Eiropadome apsprieda mūsu prioritātes un stratēģijas gaidāmajos samitos, proti, samitos ar ASV, Krieviju, Ukrainu, Indiju un Āfriku. Tas ir ļoti lietderīgi priekšsēdētājam J. M. Barroso un man un nodrošina, ka šajos gadījumos runa ir ne tikai par Briseles iestādēm, bet par 27 valstīm kopumā. Es plānoju to izveidot par raksturīgu Eiropadomes sanāksmju iezīmi.

Kolēģi, ar to es noslēdzu kopsavilkumu par pēdējo Eiropadomes sanāksmi, kas notika gandrīz pirms mēneša. Jebkurā gadījumā turpināšu savu praksi nekavējoties, pāris stundu laikā pēc katras Eiropadomes sanāksmes, informēt jūsu politisko grupu vadītājus. Ar nepacietību gaidu jūsu viedokļus.

 
  
MPphoto
 

  José Manuel Barroso, Komisijas priekšsēdētājs. – Priekšsēdētāja kungs, godātie deputāti! Ja nedēļa politikā ir ilgs laiks, tad mēnesis var šķist mūžība. Daudz kas ir noticis kopš pēdējās Eiropadomes, tostarp nozīmīgi ir nesenie notikumi Īrijā. Paredzētā rīcība ir turpmāks, izšķirošs solis, lai nodrošinātu Īrijas, eiro zonas un Eiropas Savienības kopumā finanšu stabilitāti. Divi instrumenti, kurus mēs izveidojām maijā, ir efektīvi instrumenti, kas var paveikt tiem paredzēto darbu. Īrijai ir jārisina ļoti specifiski jautājumi, un ar šiem instrumentiem ir iespējams uz to reaģēt. Šī intervence tagad ļauj Īrijas ekonomikai nostāties atpakaļ uz ilgtspējīgas izaugsmes ceļa, pamatojoties uz tās fundamentālajām stiprajām pusēm.

Pēdējie mēneši ir bijuši grūti. Mēs esam veikuši ļoti garu ceļu, bet darbs vēl nav pabeigts. Mūsu ekonomikas pārvaldība tiek pārveidota. Darba grupa priekšsēdētāja H. Van Rompuy vadībā ir parādījusi ļoti pozitīvus rezultātus. Gūstot labumu no ievērojamā Komisijas ieguldījuma, tai ir izdevies panākt plašu konverģenci attiecībā uz Komisijas likumdošanas priekšlikumiem, kā arī ietvert citus ļoti svarīgus ekonomikas pārvaldības aspektus.

Būtiski, ka ir saglabāti gan stingrāki fiskālie noteikumi, gan plašāka ekonomikas uzraudzība — Komisijas tiesību paketes stūrakmeņi. Vairākas reizes iepriekš esmu uzsvēris, cik liela nozīme ir pēc iespējas ātrāk sākt jaunās sistēmas darbību, tāpēc man bija prieks, ka Eiropadome atbalstīja mūsu ideju par „operatīvu” pieeju, un izvirzīja sev mērķi vienoties par Komisijas tiesību aktu priekšlikumiem līdz 2011. gada vasarai.

Jāatzīmē, ka jautājumi, kas izskanēja pagājušā gada septembrī, par to, ka Komisija izvirza tiesību aktu priekšlikumus, tagad ir pārvērtušies par vēlmi paātrināt šos priekšlikumus. Tagad parastajai likumdošanas procedūrai nākamajos mēnešos ir jārit sava gaita. Ceru, ka Kopienas metode darbosies tikpat labi, kā vienmēr, un palīdzēs mums stiprināt ekonomikas pārvaldību gan eiro zonā, gan Eiropā.

Es ticu, ka mēs galu galā pieņemsim stingrus noteikumus, kuru pamatā būs pienācīgi stimuli to ievērošanai un pusautomātiskai īstenošanai un efektīva sistēma, lai novērstu plašāku makroekonomikas nelīdzsvarotību. Mums ir vajadzīga pastiprināta un stingra ekonomikas pārvaldība, lai panāktu stabilu un ilgtspējīgu izaugsmi, kas ir būtiska mūsu iedzīvotāju nodarbinātībai un labklājībai.

Pastāvīgs krīzes pārvarēšanas mehānisms eiro zonā ir būtiska detaļa šajā mīklā. Pašreizējais pagaidu mehānisms būs spēkā līdz 2013. gadam, tādēļ ir ļoti svarīgi, ka līdz tam laikam tiek ieviests kaut kas drošs, stabils un noturīgs, izmantojot būtiskas tehniskās iespējas. Tādēļ Komisija jau ir sākusi sagatavošanās darbus pie nākotnes jaunā eiro zonas mehānisma galvenajām iezīmēm. Šis mehānisms, ko mēs gatavojam ciešā sadarbībā ar Eiropadomes priekšsēdētāju, būtu jāaplūko saistībā ar kopējiem centieniem nostiprināt ekonomikas pārvaldību Eiropas Savienībā un eiro zonā.

Es gribētu precizēt, ka pat tad, ja mehānisms tiks finansēts no valstu budžetiem, tā būs „Eiropas” iniciatīva, un, protams, būs iespēja izmantot Komisijas pieredzi, neatkarību un objektivitāti, lai tas darbotos. Mehānismā būs trīs galvenās sastāvdaļas: makroekonomikas pielāgojuma programma, vienošanās par finansējumu un privātā sektora iesaistīšana. Privātā sektora iesaistīšana var notikt dažādos veidos, bet pirmkārt un galvenokārt es vēlos, lai būtu skaidrs, ka neatkarīgi no lēmuma par privātā sektora iesaisti, tas tiks piemērots tikai pēc 2013. gada.

Valstu un valdību vadītāji vienprātīgi nolēma, ka, lai izveidotu šo mehānismu, ir nepieciešamas līguma izmaiņas. Kad mēs pagājušajā gadā noslēdzām Lisabonas līgumu, neviens neiedomājās, ka tik drīz tiks ierosinātas jaunas izmaiņas. Mēs visi zinām, ka tas nekad nav viegls process, un mēs visi saprotam riskus. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es paskaidroju —Eiropadomes laikā un pat iepriekš —, ka mums nevajadzētu pieņemt līguma grozījumus, kas apšauba dalībvalstu balsstiesības. Es priecājos, ka šis arguments tika pieņemts un ka jebkāda pārskatīšana būs ierobežota — patiešām ķirurģiska.

Mums ir svarīgi, lai process būtu pēc iespējas vienkāršs. Tādēļ es gribētu brīdināt no kārdinājuma to saistīt ar citiem, nesavienotiem jautājumiem.

Visa šī darbība nenotiek vakuumā. Eiropadome, G20 samits un ES un ASV samits Lisabonā pagājušajā nedēļas nogalē ir pieturas punkti, daļa no mūsu lielākā plāna atjaunot Eiropas stabilitāti un izaugsmi. Mēs runāsim par G20 samitu nākamajās debatēs šajā Parlamentā, tāpēc ļaujiet man tagad īsumā apspriest ļoti svarīgo ES un ASV samitu Lisabonā.

Atmosfēra samitā bija sirsnīga, draudzīga un koncentrēta. Kopā ar priekšsēdētāju H. Van Rompuy mēs vienojāmies ar prezidentu B. Obamu par vajadzību pēc transatlantiskās programmas izaugsmei un nodarbinātībai, tostarp regulējuma konverģenci un agrīnām apspriedēm par tādiem jautājumiem kā konkurētspēja un globālā reforma. Mēs esam uzdevuši ministriem un komisāriem virzīt uz priekšu šo konkrēto darbu, jo īpaši izmantojot Transatlantisko ekonomikas forumu.

Darba kārtībā ļoti daudz tika apspriesta pasaules ekonomika, G20 un strauji augošās ekonomikas. Mans viedoklis ir šāds: Eiropas Savienība spēs īstenot savus mērķus tikai tad, ja mēs aktivizēsim visas politikas jomas, ja mēs kapitalizēsim mūsu attiecības ar visiem mūsu galvenajiem partneriem, ja mēs integrētā veidā visos līmeņos — valsts, Eiropas un pasaules līmenī — izmantosim mums pieejamās sviras. Skaidrs ir viens: mums būs lielāka ietekme ārpusē, ja mēs spēsim panākt vienošanos savā starpā Eiropas Savienībā. Šajā ziņā es esmu nobažījies, ka daži pēdējā laikā paustie viedokļi nav veicinājuši mūsu kopīgās rīcības vienotību un saskaņotību.

Manuprāt, mūsu līdz šim panāktais progress ekonomikas pārvaldībā liecina, ka ar pietiekamu un vispusīgu politisko gribu mēs varam veidot Eiropu par stiprāku spēku pasaulē mūsu iedzīvotāju labā, bet šai nolūkā ir jāsaprot, ka mums ir nepieciešama ne tikai Eiropas iestāžu, bet arī visu mūsu dalībvalstu politiskā griba un kopēja mērķa izjūta. Šodien es gribu aicināt uz lielāku saskaņotību, konverģenci un vienotākiem mērķiem.

 
  
MPphoto
 

  Joseph Daul, PPE grupas vārdā.(FR) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Aptauja, kuru vakar izlasīju laikrakstā, liecina, ka 70 % Francijas iedzīvotāju uzskata, ka joprojām atrodas krīzes vidū un ka tā vēl nav pārvarēta. Esmu pārliecināts, ka plašāks pētījums Eiropā sniegtu tādus pašus rezultātus.

Tāpēc mums jārisina pašreizējās mūsu iedzīvotāju problēmas. Viņi dzīvo grūtos laikos un nevar pieciest gauso un sarežģīto lēmumu pieņemšanas procesu Eiropas un pasaules līmenī. Daudzi no viņiem man ir jautājuši, ko darām mēs un ko dara Eiropa viņu un viņu ģimeņu labā. Cilvēki ir nobijušies. Tajā pašā laikā es redzu, ka arvien vairāk politiķu un arvien vairāk valstu pat šajā Parlamentā izmanto, manipulē un ekspluatē šīs bailes un nemieru, un viņiem nav nekādu priekšlikumu.

Šī populistiskā pieeja, kas grauj mūsu politiku, ir nopietna, un es vēlos pieminēt, ka tas nav veids, kā risināt reālās un nopietnās problēmas, ar kurām saskaras mūsu valstis un Eiropa pasaulē. Es uzskatu, ka politiskajām partijām un parlamentārajām grupām, kuras ir pret šādu populismu un demagoģiju, ir vairāk par to jārunā.

Nē, atbilde uz krīzi nav novēršanās no tās vai protekcionisma izmantošana. Nē, krīzei, ar kuru mēs saskaramies, nav ātra un viegla atrisinājuma. Nē, nedrīkst pagriezt muguru solidaritātei un centieniem stiprināt visas mūsu valstis, saskaroties ar globalizāciju, un pēc tam saprast, ka galu galā grūtos laikos mums ir vajadzīgi partneri.

Mums ir jāmācās no tā, kas notiek Īrijā, un tā nav Īrijas, Padomes priekšsēdētāja vai Komisijas priekšsēdētāja kritika. Mums ir jāgūst mācība, jo šī valsts saskaras ar grūtībām ne tikai banku dēļ, bet arī pašreizējās valdības gadiem ilgās fiskālās un ekonomiskās politikas dēļ. „Ķeltu tīģeris”, kas bija atbildīgs tikai par savu izaugsmi, ar netipisku nodokļu sistēmu, banku darbības minimālu regulējumu un investīciju kodu, kas atšķīrās no jebkuras citas valsts Eiropas Savienībā, šodien piedzīvo sava īpašuma burbuļa sabrukumu, mājsaimniecību parādus, rekordaugstu bezdarba līmeni un izkropļotu banku sektoru. Īrijas valdība ir garantējusi visu banku sistēmu, piešķirot EUR 480 miljardus, kas ir tās IKP trīskāršā apmērā un kas palielina valsts budžeta deficītu līdz 32 %.

Šodien Īrijas valdība ir lūgusi un pamatoti ieguvusi Eiropas solidaritāti. Es to vērtēju atzinīgi un, kā pirmdien šajā pašā Parlamentā teica komisārs O. Rehn, atbalsts, kuru Īrija drīz saņems, nodrošinās stabilitāti visā eiro zonā. Tomēr, vai Īrijas valdība gadu gaitā pati ir pierādījusi šo Eiropas solidaritāti, ko Dublina pamatoti saņem šodien, tāpat kā tad, kad tā pievienojās Eiropas Savienībai?

Cik reižu dalībvalstis ir mēģinājušas saskaņot nodokļus — kas šodien ir pārāk acīmredzams priekšnosacījums labai eiro pārvaldībai? Un katru reizi tās pašas dažas valstis iebilst pret to.

Es ne uz vienu nerādu ar pirkstu, bet es uzskatu, ka ir pienācis laiks, lai mēs turpmāk varētu mācīties no šādas rīcības. Kā jau esmu teicis vairākas reizes šajā Parlamentā, krīze nozīmē iespēju mainīties, un mums nav jābaidās mainīt tās mūsu paražas, kurām nav bijusi pozitīva ietekme, kādu bijām gaidījuši.

Dāmas un kungi, pasākumi, ko Eiropadome pieņēma pirms dažām nedēļām, un pamatnostādnes, par ko vienojās G20 Seulā, ir solis pareizajā virzienā, bet tas nav pietiekami tālejošs. Citiem vārdiem sakot, ir vajadzīga izpratne par vajadzību pēc sadarbības Eiropā un starp galvenajiem reģionālajiem blokiem, lai novērstu nestabilitāti finanšu tirgos un tirdzniecības nelīdzsvarotību, kā arī lai izvairītos no valūtas kara.

Mēs visi zinām, ka visos šajos jautājumos mūsu valstis vienas pašas nespēs rast stabilu ilgtermiņa risinājumu, lai apmierinātu 500 miljonu eiropiešu cerības, kuri, kā jau teicu sākumā, gaida no saviem politiķiem — tas ir, no mums visiem šeit un mājās, mūsu galvaspilsētās — lēmumus, kas vērsti nākotnē.

Padomes priekšsēdētāj, ja krīze ir mums kaut ko iemācījusi, tad tas ir, ka vakardienas risinājumi ne vienmēr ir rītdienas risinājumi. Mēs maksājam augstu cenu par šo atziņu krīzes laikā, bet mums būs jāmaksā vēl augstāka cena, ja mēs turpināsim to ignorēt. Es aicinu Eiropas institūcijas un mūsu dalībvalstu valdības mainīties, gūt politiskās mācības no krīzes un beigt meklēt solidaritāti tikai tad, kad jau ir par vēlu.

Priekšsēdētāja kungs, beidzot es vēlētos piebilst tikai vienu. Tas nav jautājums par Padomes un Parlamenta savstarpējo cīņu, tas ir jautājums par līgumu īstenošanu, solidaritātes parādīšanu un darbu roku rokā. Tas ir vēstījums, kuru es vēlētos jums darīt zināmu, lai mēs varētu pārvarēt krīzi mūsu līdzpilsoņu labad.

 
  
MPphoto
 

  Martin Schulz, S&D grupas vārdā.(DE) Priekšsēdētāja kungs, klausoties Eiropadomes priekšsēdētājā, es dzirdēju toni, kas atšķiras no Komisijas priekšsēdētāja toņa. Padomes priekšsēdētājs mums sniedza ziņojumu, un, H. Van Rompuy kungs, ja es varētu atļauties padoties tā burvībai, tad es patiesi varētu tikai nonākt pie secinājuma, ka viss ir lieliski. Klausoties J. M. Barroso kungu, man tomēr vairāk liekas, ka — es citēju — „daži pēdējā laikā paustie viedokļi nav veicinājuši saskaņotību”. To Komisijas priekšsēdētājs teica par Padomi, kura, kā jūs mums stāstāt, ir pilnīgā harmonijā.

Nē, realitāte Eiropā ir nedaudz atšķirīga. Eiropas realitāte ir tāda, ka ES ir sadalīta trijās daļās: Vācijas un Francijas lēmumu pieņēmēji, pārējā eiro zona un pārējie, kas nepieder pie eiro zonas, ar īpašu nostāju pret Apvienoto Karalisti. Tāda ir realitāte Eiropā.

Apvienotās Karalistes īpašā nostāja arī ir jāaplūko īpaši. Vācijas un Francijas Merkeles-Sarkozī lēmumu pieņemšanas partnerība ir noslēgusi darījumu ar Cameron kungu. Visi to zina, un tas ir arī jāpasaka atklāti. Darījums ir šāds: „Man ir nepieciešams pārskatīt līgumu par Stabilitātes paktu”. „Labi,” saka Cameron kungs, „man tas nebūs viegli, jo man ir Pārstāvju palātā aizmugurē sēdošie, kas to nevēlas, taču tad es saņemšu citādu budžetu.” A. Merkele un N. Sarkozī tad saka „Labi, darām to.”

Tāda ir realitāte Eiropā. Tai ne tikai nav nekāda sakara ar Kopienas garu, šāda pieeja iznīcinās Eiropas Savienības saskaņotību un ilgtermiņā iznīcinās arī Eiropas Savienību. Es baidos, ka ir daži cilvēki, kuri vēlas to panākt. Viņi to atbalsta ar entuziasmu. Šie deputāti sēž tur.

(Aplausi)

Ja mēs negribam, lai šie cilvēki komandē šo kontinentu nākotnē, mums Eiropa ir jāved citā virzienā.

(Starpsaucieni)

Es mēģināšu turpināt. Langen kungs vienmēr ir ļoti uzbudināms. Stabilitātes pakta reforma Eiropas Savienībā tiek padarīta atkarīga no tādas valsts piekrišanas, kas pat nav eiro zonā. A. Merkele piekrīt pārskatīt līgumu laikā, kad neviens šajā Parlamentā nevar paredzēt, kas notiks Īrijā. Turklāt es nezinu, vai ES Līguma pārskatīšana Īrijā tiks pieņemta tikpat labi kā varētu šķist no jūsu ziņojuma par Eiropadomi.

A. Merkele saka, ka ir jāiesaista privātais sektors. Es tikai gribētu uzdot jums, Rehn kungs, jautājumu attiecībā uz privāto sektoru Īrijā. Kā Īrijas bankām faktiski bija iespējams nokārtot stresa testus? Vai jūs varētu mums to paskaidrot?

Tas, ko dara A. Merkele, ir stresa tests attiecībā uz eiro. Es jums pateikšu, kas notiek: privātā sektora iesaistīšana ir laba lieta, un ir pareizi to iesaistīt. Eiropas Parlamentā — un es to atbalstu — mēs ar plašu vienprātību nolēmām veidu, kā iesaistīt privāto sektoru, proti, ieviest Eiropas mēroga finanšu darījumu nodokli.

(Aplausi)

Tas īsumā tika apspriests G8 samitā, un tad viņi teica: „Nē, mēs nevēlamies finanšu darījumu nodokli”. Mēs sacījām: „Labi, aizmirstam tad par to”. Pēcpusdienā pie kafijas tases finanšu darījumu nodoklis tika aizmirsts. Ja bija kāds veids, kā iesaistīt privāto sektoru, kam patiesi būtu ietekme uz šo privāto sektoru, tad šis būtu tas veids. Cilvēki tagad apgalvo, ka Apvienotā Karaliste to nevēlas. Vai Eiropā faktiski visu izšķir Apvienotā Karaliste? Kā būtu, ja mēs vispirms sāktu ar finanšu darījumu nodokli, piemēram, eiro zonā un teiktu, ka mēs šādā veidā iekasēsim nodokļus no privātā finanšu sektora eiro zonā.

(Starpsaucieni)

Es tikai atkārtošu to, ko viņš sacīja, tā, lai tulks to var pateikt: „viena tauta, viena impērija, viens līderis”. To teica šis cilvēks.

Esmu jau gandrīz pabeidzis. Tad, kad šis deputāts iet cauri Parlamentam un sauc „viena tauta, viena impērija, viens līderis”, man ir tikai viens, ko teikt, proti: cilvēki, kuri to teica Vācijā, ir cilvēki, pret kuru domāšanas veidu es cīnos, lai to uzveiktu, bet es uzskatu, ka šā kunga uzskati ir tuvāk šādam domāšanas veidam nekā manējie.

 
  
MPphoto
 

  Joseph Daul (PPE).(FR) (vēršoties pie Bloom kunga). Es nevaru pieņemt to, ko jūs teicāt. Mēs dzīvojam demokrātijas laikmetā un demokrātiskā sistēmā. Es gribētu lūgt jūs oficiāli atvainoties vai arī mēs iesniegsim oficiālu sūdzību. Ir cilvēki, kuri teikuši mazāk par šo — tā nav labi.

(Aplausi)

Viņš gandrīz piebilda, ka koncentrācijas nometnes tika izveidotas, lai atrisinātu šo jautājumu.

 
  
MPphoto
 

  Priekšsēdētājs. – Cienījamie kolēģi, mums ir jāturpina darbs. Es ņemšu šo vērā. Atļaujiet man nolasīt jums Reglamenta 152. panta 1. punktu: „Parlamenta priekšsēdētājs aizrāda ikvienam deputātam, kurš traucē normālu sēdes norisi un kurš neievēro 9. pantā paredzētos noteikumus.” Es aicinu jūs, kolēģi, atvainoties Parlamentam.

 
  
MPphoto
 

  Godfrey Bloom (EFD). Schulz kunga izteiktie viedokļi atbilst lietai. Viņš ir nedemokrātisks fašists.

 
  
MPphoto
 

  Priekšsēdētājs. – Kolēģi, mēs gaidījām pavisam ko citu. Mēs nevēlamies, lai mūsu diskusija tiktu traucēta šādā veidā. Es aicināšu jūs, kolēģi, uz tikšanos ar mani, un mums ir jāpieņem lēmums par turpmākiem soļiem.

Nav iespējams mūsu diskusijas rīkot šādā atmosfērā. Kolēģi, kā redzat, sēžu zāle ļoti stingri protestē pret jūsu uzvedību. Es nolasīšu 152. panta 3. punktu savā dzimtajā valodā.

 
  
 

„Ja traucēšana turpinās vai pēc vēl viena traucējuma, Parlamenta priekšsēdētājs var traucētājam liegt vārdu un viņu izraidīt no zāles uz visu atlikušo sēdes laiku. Īpaši nopietnos gadījumos viņš var arī piemērot pēdējo minēto sodu nekavējoties un bez otrreizēja aizrādījuma. Ģenerālsekretārs ar sēžu zāles tehnisko darbinieku un vajadzības gadījumā ar Parlamenta drošības dienesta palīdzību nekavējoties nodrošina šāda disciplinārā soda piemērošanu.”

Bloom kungs, kā redzat, Parlamenta deputātu vairākums jūsu uzvedību uzskata par pilnīgi nepieņemamu. Arī man jūsu uzvedība ir nepieņemama. Ņemot to vērā, man ir jālūdz jūs atstāt sēžu zāli.

 
  
 

Kā zināms, jūs varat diskutēt un varat izteikt savu viedokli, bet ne tā, lai traucētu viens otram. Pretējā gadījumā mēs nevarēsim uzturēt kārtību mūsu sēžu zālē.

 
  
MPphoto
 

  Guy Verhofstadt, ALDE grupas vārdā.(FR) Priekšsēdētāja kungs, pirmkārt, es uzskatu, ka tas, kas notika, ir ļoti nopietni. Es arī uzskatu, ka politiskajām grupām šodien ir jāatbild ar kopēju nostāju šajā jautājumā, un es ceru, ka visas politiskās grupas, izņemot, protams, attiecīgā deputāta grupu, nepārprotami atbalsta jūsu soļus, lai novērstu to atkārtošanos.

(Aplausi)

Es uzskatu, ka tas, ko J. Daul teica par Īriju — jo viņš ir pamatīgi analizējis Īrijas situāciju — ir pilnīgi taisnība, bet es tomēr gribētu viņam teikt, ka, ja finanšu krīzes sākumā mēs būtu izveidojuši Eiropas banku glābšanas plānu 2008. gada oktobrī, kuru Komisija bija iesniegusi, bet dalībvalstis noraidīja, Īrija nekad nebūtu saskārusies ar problēmām, ar kurām tā saskaras šodien. Šis priekšlikums tika noraidīts 2008. gada oktobrī ar vārdiem „Nē, tas nav nepieciešams. Mums Vācijā ir pietiekami daudz naudas, lai mēs paši atrisinātu savas problēmas.” Nu, mēs redzējām, kāds ir iznākums.

Otrkārt, es vēlētos apspriest pašreizējo jautājumu, jo vēl joprojām ap to ir spriedze. Attiecībā uz manu viedokli — es ceru, ka eiro atkal stabilizēsies rīt vai parīt, jo tam vēl ir jāstabilizējas. Tāpēc es uzskatu, ka tas, ko Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētājs un Rehn kungs teica vakar, ir jāuztver ļoti nopietni.

Manuprāt, tas, ko teica Trichet kungs vakardienas debatēs — tajās klāt nebija daudz cilvēku — ir ļoti būtiski. Viņš teica, ka tiesību pakete nav pietiekama, lai atjaunotu stabilitāti eiro zonā. Tāpēc mums Parlamentā ir īpaša atbildība, jo mēs esam kopīgu lēmumu pieņēmēji visās šajās jomās. Tas ir jāuztver nopietni. Faktiski, kāda īsti ir problēma? Nekur pasaulē nav valūtas, kuru neatbalsta valsts, vienota ekonomiskā politika, stratēģija un vienots vērtspapīru tirgus. Mēs eiro zonā uzskatām, ka ir iespējams darboties ar 16 valdībām, 16 vērtspapīru tirgiem un 16 dažādiem ekonomiskās politikas virzieniem; es uzskatu, ka tas ir pamats, uz kura mums ir jārīkojas, un secinājums, pie kura mums jānonāk. Mums ir jāiet tālāk par Padomes lēmumiem. Rehn kungs, es pat uzskatu, ka mums ir jāiet tālāk par Komisijas priekšlikumiem, un mums ir jāatbalsta Trichet kungs.

Ja Trichet kungs, kurš galu galā atbild par eiro stabilitāti, aicina Parlamentu un citas Eiropas iestādes nostiprināt tiesību paketi, vienīgais lēmums, kuru mēs varam pieņemt attiecībā uz finanšu tirgiem, ir stiprināt tiesību paketi, kopieniskot, ieviest pilnībā automātiskas sankcijas — kuras pašlaik nav spēkā — un izveidot vērtspapīru tirgu eiro. Atšķirības starp Grieķiju un Vāciju un starp Īriju un Vāciju neizzudīs, ja nebūs vienota vērtspapīru tirgus. Patiesi efektīvas papildu sankcijas varētu ieviest arī attiecībā pret valstīm, kas neievēro Stabilitātes paktu.

Visbeidzot, es gribētu teikt, ka mums ir nepieciešama sava veida reāla ekonomikas pārvaldība, kas sekmē ieguldījumus, un, ja Vācijas valdība šai nolūkā aicina mainīt Līguma 136. pantu, tad mainīsim to, bet izdarīsim arī to, kas ir vajadzīgs, un iekļausim reālu ekonomikas pārvaldību un pilnībā automātiskas sankcijas 136. pantā nākotnē. Vērsīsim šīs gaidāmās izmaiņas līgumā par mūsu reālu iespēju sagatavot eiro nākotnei, proti, izveidojot ekonomikas pārvaldību eiro zonā un Eiropas Savienībā.

(Runātājs piekrita atbildēt uz jautājumu saskaņā ar „zilās kartītes” procedūru (Reglamenta 149. panta 8. punkts).)

 
  
MPphoto
 

  William (The Earl of) Dartmouth (EFD). – Priekšsēdētāja kungs, gadījumā, ja Komisija panāks ekonomikas pārvaldību, kuru tā pieprasa un kuru jūs tai pieprasāt, vai tādā gadījumā jūs, Verhofstadt kungs, apgalvojat, ka Komisija vienmēr pieņems pareizos lēmumus?

 
  
MPphoto
 

  Guy Verhofstadt (ALDE). – Priekšsēdētāja kungs, Manuprāt, es vairāk uzticos Eiropas Komisijas nodomam veikt pasākumus pret valstīm, kuras nepiemēro Stabilitātes paktu, nekā pašai Padomei, kurā ir valdību vadītāji. Es deviņus gadus biju Padomē, bet nekad neesmu redzējis kādu valsti rādām ar pirkstu uz citu valsti un sakām „jūs nepiemērojat Stabilitātes paktu”.

Mēs to pieredzējām 2004. un 2005. gadā ar Franciju un Vāciju. Tās nepiemēroja Stabilitātes paktu, un ne pret vienu, ne pret otru valsti sankciju nebija. Tāpēc Eiropas Komisijai, kas ir kopienas iestāde un patiešām izmanto Monē un Šūmaņa metodi, ir jāuzņemas vadošā loma šajā jautājumā.

 
  
MPphoto
 

  Barry Madlener (NI). (NL) Priekšsēdētāja kungs, tas ir pareizi. Es nevarēju iejaukties, kad jūs likāt atstāt sēžu zāli mūsu kolēģim deputātam no Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas (UKIP), bet es tomēr gribētu iebilst pret noteikumu neobjektīvu izpildi. M. Schulz nosauca manu kolēģi Van der Stoep kungu par fašistu šeit, šajā zālē, bet jūs neko nedarījāt; nekāda atvainošanās netika pieprasīta. Nekādas darbības pret M. Schulz netika vērstas. Tagad M. Schulz dara tieši to pašu ...

(Runātājs turpināja, bet viņa mikrofons tika izslēgts)

 
  
MPphoto
 

  Priekšsēdētājs. – Man ir jāizbeidz šī saruna. Ja jums ir kādas šaubas par to, kas ir noticis, jūs varat nākt pie manis. Esmu gatavs ar jums runāt. Mēs to pārrunāsim kopā.

 
  
 

Farage kungs, kā zināms, es jūs lūdzu apspriest arī dažus ļoti svarīgus punktus, un es izmantoju savu personīgo iejaukšanos attiecībā uz jums. Es izteicu jums savu viedokli un jums mans viedoklis bija pilnībā zināms. Ņemot vērā šo viedokli, es jums arī jautāju, vai jums ir bijušas kādas šaubas par manu lēmumu.

 
  
MPphoto
 

  Rebecca Harms, Verts/ALE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Ir diezgan grūti runāt šādā ļoti nokaitētā atmosfērā. Tā zināmā mērā arī parāda situāciju, kādā Eiropas Savienība varētu nonākt, ja mēs atkal neformulēsim Eiropas politiku rūpīgāk un apņēmīgāk. Manuprāt, Schulz kungs, problēma nav nelielās izmaiņas līgumā, kuras Vācija grib un kuras tai ir vajadzīgas — jo finanšu krīze nav dabas katastrofa. Drīzāk problēma ir tā, ka šajā krīzē Eiropadome un jo īpaši lielo valstu Eiropadomes pārstāvji vairs nespēj nodrošināt to, ka pozitīvā dzirkstele no Briseles sanāksmes izplatās Eiropas Savienības dalībvalstu sabiedrībā. Man patiešām šķiet dīvaini, cik ātri šis Eiropas gars ir pazaudēts. Es uzskatu arī, ka ir dīvaini, ka Vācija no visām valstīm, kuras guva tik daudz labuma no solidaritātes mūsu tālajā un nesenajā kopīgajā pagātnē, vairs nevar mūs novērst no diskusijas, kuru šodien raksturo egoisms un sīkumainība, un pievērst diskusijai par to, kāpēc ir pareizi, ka dalībvalstis Eiropā ir tik cieši saistījušas savu likteni viena ar otru, un kāpēc Padomei un arī jums, Van Rompuy kungs, vairs neizdodas izskaidrot iedzīvotājiem, kuru neskaidrības J. Daul tik labi raksturoja, kāpēc šo krīzi būs iespējams pārvarēt tikai tad, ja mēs strādāsim kopā, nevis viens ar otru konkurēsim. Šā gara pilnīga neesamība ir viena no mūsu problēmām.

Otrkārt, tas, ka nav bijis godīgu politisku paziņojumu par to, ka mēs neglābjam visus grieķus vai visus Īrijas iedzīvotājus, mēs katrā atsevišķā gadījumā glābjam bankas, un ka Īrijā nav tikai Īrijas krīze, tā ir arī Vācijas krīze un Lielbritānijas krīze, pat ja tas ir paziņojums, kuru jūs, iespējams, nevēlaties dzirdēt. Es uzskatu, ka šāds godīgums būs pamats tam, lai pārliecinātu iedzīvotājus faktiski atbalstīt to, kas ir nolemts Briselē šajos krīzes laikos.

Treškārt, uzskatu, ka Verhofstadt kungam ir pilnīga taisnība. Pašlaik ir nepieciešams izveidot ekonomikas pārvaldību. Mēs visi to zinām. Neatkarīgi no tā, cik bieži Padome vai Komisija paziņo, ka vēlas veikt vajadzīgos pasākumus iespējami drīz, es dzirdu trauksmes zvanus, jo tieši šā Eiropas solidaritātes gara trūkuma dēļ šie nepieciešamie un loģiskie integrācijas soļi netiks veikti. Viena lieta, par ko tagad ir jārunā, ir nodokļu dempings Īrijā. Kaut kas šeit ir jāmaina. Kā to izdarīt, ir cits jautājums. Kad un kādā laikposmā, ir vēl viens jautājums. Tomēr kopumā dalībvalstīm ir jākoordinē nodokļu politika, citādi Eiropas Savienībā viss vairs nenoritēs tik labi.

Viens apspriežams jautājums, kas mums būtu jāuztver nopietni, jo arī tam ir piešķirta ievērība, ir kreditoru iesaistīšana un parādu pārstrukturēšana, tostarp tiem, kuri bija krīzes tiešais cēlonis. Jāsaka, ka šajā saistībā man ir ļoti grūti spriest, kas ir pareizi un kas ir nepareizi. Mēs zinām, ka atpakaļskaitīšana ir sākusies Spānijai un Portugālei. Mēs zinām, ka tas ir tikai laika jautājums, līdz arī tās meklēs solidaritāti un krīzes pārvaldību. Es nezinu, vai mēs izdarīsim sev pakalpojumu, ja tagad iesaistīsim kreditorus, vai tagad faktiski nebūtu labāk teikt, ka mēs gribam ekonomikas pārvaldību, mēs gribam stingru banku sektora kontroli, mēs gribam finanšu darījumu nodokli vai kapitāla nodokļus tiem, kas gūst labumu no krīzes. Tas ir kaut kas, ko mums ir jāizvērtē kopā. Nav absolūti nekādas jēgas rīkoties tā, it kā šeit nebūtu jāpieņem neviens lēmums. Paldies par jūsu uzmanību.

(Priekšsēdētājs pārtrauca runātāju)

 
  
MPphoto
 

  Kay Swinburne, ECR grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, šoreiz divi galvenie temati, kurus apspriež Eiropadome un plašsaziņas līdzekļi manā Velsas vēlēšanu apgabalā, ir vieni un tas paši. Pirmkārt, kā ES tiks galā ar situāciju Īrijā, un, otrkārt, kā izkļūt no ES budžeta strupceļa. Mēs Velsā pilnībā novērtējam saņemtos ES fondu līdzekļus, un visi mani vēlētāji novērtē vajadzību pēc stabilas eirozonas. Tomēr ir izteiktas atšķirības, kā šie abi temati tiek apspriesti Kārdifā un kā Briselē.

Briselē, Eiropas Parlamentā, mēs ņemam abus jautājumus un apspriežam tos atsevišķi. Eiropas Parlamenta un Padomes atbilde, lai saglabātu eiro, ir, ka mums ir jāuzlabo ekonomikas pārvaldība, jānosaka vairāk noteikumu dalībvalstu valdībām un to izpilde, izmantojot soda naudas un sankcijas.

Kārdifā, manā galvaspilsētā, — un, esmu pārliecināta, Dublinā — lai gan attiecībā uz budžetu mēs secinām, ka dalībvalstīm jāpārtrauc būt egoistiskām un vienotāka Eiropa jāvērtē augstāk nekā savas valsts vajadzības, viss atgriežas pie tā, kā un kur būtu jātērē nodokļu maksātāju nauda. Cilvēki zina, ka taupības paketes ir nepieciešamas. Katru dienu viņiem tiek stāstīts, cik valstij ir parādu. Viņi zina, ka ir jāpieņem grūti lēmumi, bet viņi arī vēlas izlemt, kā viņu grūti nopelnītā nauda tiek izlietota. Prasības atteikties no vēl vairāk naudas, lai finansētu ES projektus saistībā ar ES budžeta palielinājumu laikā, kad viņiem prasa samazināt pat valsts sektora pensijas vai dažos gadījumos pat pamata sociālo nodrošinājumu, no kā viņi ir kļuvuši atkarīgi, daudziem vēlētājiem ir pārāk daudz.

Ja ES pati atzīst, ka nav paveikusi pietiekami labu darbu savu noteikumu un standartu īstenošanā eiro zonā, diez vai tas ir liels pamudinājums iedzīvotājiem piešķirt tai vēl vairāk naudas. Šajos stingru valsts izdevumu laikos un pārskatot ekonomikas pārvaldības noteikumus dalībvalstīm, mums Eiropas Parlamentā ir jāņem vērā dalībvalstu grūtības un jāakceptē, ka visi ES iestāžu projekti, kas nav steidzami, ir jāatliek, līdz tiek pieņemts ES budžets, kas atspoguļo mūsu nemierīgos ekonomikas attīstības laikus.

(Runātājs piekrita atbildēt uz jautājumu saskaņā ar „zilās kartītes” procedūru (Reglamenta 149. panta 8. punkts).)

 
  
MPphoto
 

  William (The Earl of) Dartmouth (EFD). – Priekšsēdētāja kungs, vai runātāja saprot, ka tā sauktie ES fondi, kurus, kā viņa minēja, saņem viņas vēlētāji, ir vienkārši pašas Apvienotās Karalistes nauda, kas tiek atdota atpakaļ, bet tiek atdota tikai daļēji un pēc tam, kad Eiropas Savienība ir nosmēlusi savu krupjē daļu? Vai šī kundze to novērtē jeb saprot ?

 
  
MPphoto
 

  Kay Swinburne (ECR). – Priekšsēdētāja kungs, kā jau šis kungs zina, es pilnībā novērtēju, no kurienes nāk nauda un kas ir neto maksātāji ES budžetā. Tomēr mani vēlētāji Velsā redz tikai to, ka viņi saņem investīcijas būtiskos projektos, lai gan tās IKP faktiski ir mazāks nekā jebkurā citā reģionā Apvienotajā Karalistē. Tāpēc es aizstāvēšu ES finansējumu manā vēlēšanu apgabalā katru dienu.

 
  
MPphoto
 

  Lothar Bisky, GUE/NGL grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, ja valstu vai valdību vadītāji ir vienojušies izveidot pastāvīgu krīzes mehānismu, lai nodrošinātu finanšu stabilitāti eiro zonā, es varu to tikai atbalstīt. H. Van Rompuy darba grupas par ekonomikas pārvaldību vairākus mēnešus ilgā darba rezultāti varēja būt daudz labāki — lai gan mans viedoklis par tiem atšķiras. Tiek mēģināts noteikt pēc iespējas stingrāku budžetu kontroli, lai izvairītos no ilgtermiņa deficīta, taču piesardzīgā atgūšanās no krīzes tiks nekavējoties atkal apdraudēta, krasi samazinot valsts izdevumus. Tas ir ne tikai pilnīgi neproduktīvi, manuprāt, tas ir arī absurdi. Šķiet, ka mēs neesam neko iemācījušies no mūsu iepriekšējās pieredzes saistībā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu. Nevar uzlikt papildu naudas sodus valstij, kurai jau tā ir ievērojami parādi. Glābšanas aizliegums un Stabilitātes un izaugsmes pakts iznīcina solidaritāti starp valstīm monetārajā savienībā.

Vai mūsu politiku diktē ekonomika? Par krīzes sekām atkal maksās iedzīvotāji. Mēs varam gaidīt algu dempingu un sociālo dempingu, budžeta samazinājumu izglītības sektoram un bezdarba pieaugumu. Tas vēl vairāk palielinās krīzes skarto valstu slogu un atgūšanos vērsīs grūtāku. Absolūti nav nekādas jēgas palielināt spiedienu uz tādām valstīm kā Īrija, Grieķija vai Portugāle. Drīzāk būtu jāsamazina lielās ekonomiskās atšķirības Eiropā, citiem vārdiem sakot, mums ir vajadzīga ekonomikas pārvaldība. Mēs vēlamies sociālu un taisnīgu Eiropu, kas pamatojas uz solidaritātes principa. Politikas prioritāte pār ekonomiku ir jāsaglabā vai jāatjauno.

 
  
MPphoto
 

  Nigel Farage, EFD grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, H. Van Rompuy ir amatā vienu gadu, un šajā laikā visa ēka sāk drupt. Valda haoss. Naudas nav palicis daudz. Man vajadzētu pateikties Van Rompuy kungam. Viņam, iespējams, vajadzētu būt uz eiroskeptiķu kustības plakātiem.

Bet paraugieties apkārt šorīt šajā zālē, Van Rompuy kungs. Paskatieties vien uz šīm sejām. Paskatieties uz šīm bailēm. Paskatieties uz šīm dusmām. Nabaga vecais Barroso izskatās tā, it kā būtu redzējis spoku. Jūs zināt, viņi sāk saprast, ka spēle tuvojas beigām, un tomēr izmisumā saglabāt savu sapni viņi vēlas likvidēt jebkuras demokrātijas paliekas šajā sistēmā. Ir diezgan skaidrs, ka neviens no jums neko nav iemācījies. Kad jūs, Van Rompuy kungs, sakāt, ka eiro ir atnesis mums stabilitāti, es domāju, es varētu jums aplaudēt par jūsu humora izjūtu. Taču — vai tā patiesībā nav tikai atsēdēšanas aizsardzībā mentalitāte?

Jūsu fanātismu ir atklāts. Jūs runājāt par to, ka ticēt, ka suverēna valsts varētu pastāvēt 21. gadsimta globalizētajā pasaulē, ir ticēt meliem. Tā var būt taisnība attiecībā uz Beļģiju — kurā jau sešus mēnešus nav valdības — bet attiecībā uz mums pārējiem, visās dalībvalstīs šajā Eiropas Savienībā (un varbūt tāpēc mēs redzam bailes šajās sejās), cilvēki arvien vairāk saka: „Mēs negribam šo karogu, mēs negribam šo himnu, mēs negribam šo politisko šķiru, mēs gribam to visu aizslaucīt vēstures mēslainē”.

Šogad iepriekš mums bija grieķu traģēdija, un tagad mums ir šī situācija Īrijā. Es zinu, ka lielā mērā tā ir Īrijas politiķu stulbuma un alkatības dēļ. Viņiem nevajadzēja pievienoties eiro. Viņus skāra zemas procentu likmes, viltus uzplaukums un masveida bankroti. Taču paskatieties, kāda bija jūsu reakcija uz to. Viņu valdībai sabrūkot, viņiem tiek teikts, ka būtu nepiemēroti rīkot vispārējās vēlēšanas. Faktiski komisārs O. Rehn šeit teica, ka, pirms atļaujas rīkot vispārējās vēlēšanas, viņiem vispirms ir jāapstiprina budžets.

Ko gan, pie velna, jūs iedomājaties, kas jūs esat? Jūs patiešām esat ļoti bīstami cilvēki. Jūsu apsēstība ar eiro valsts izveidi nozīmē, ka jūs labprāt iznīcināsiet demokrātiju. Šķiet, jūs esat apmierināti, ka miljoniem cilvēku ir bez darba un nabadzīgi. Daudziem miljoniem jācieš, lai jūsu eiro sapnis varētu turpināties.

Nu tas neīstenosies, jo nākamā ir Portugāle. Ar parāda līmeni 325 % apmērā no IKP, viņi ir nākamie sarakstā. Pēc tam, man ir aizdomas, tā būs Spānija. Spānijas glābšana būs septiņas reizes lielāka nekā Īrijas, un tajā brīdī visa glābšanas nauda būs iztērēta. Tās vairs nebūs.

Bet vēl smagāk par ekonomiku ir tas, ka, ja jūs nolaupāt cilvēkiem identitāti, ja jūs nolaupāt viņiem demokrātiju, tad viss, kas viņiem paliek, ir nacionālisms un vardarbība. Es varu tikai cerēt un lūgt Dievu, lai tirgus sagrauj eiro projektu, pirms tas patiešām notiek.

 
  
MPphoto
 

  Angelika Werthmann (NI).(DE) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Lai pārvarētu pašreizējo finanšu krīzi, mums ir nepieciešamas būtiskas ekonomiskās atbildības izmaiņas Eiropā: finanšu disciplīnas palielināšana, ekonomikas politikas uzraudzība un krīžu pārvarēšanas koordinācijas uzlabošana. Stabilitātes un izaugsmes pakta stiprināšana noteikti palielinās ekonomisko atbildību.

Atbilstošas sankcijas varētu tikt uzsāktas budžeta uzraudzības procesa agrīnā posmā, ņemot vērā budžeta deficīta kritērijus un valsts parādu. Visbeidzot, jauns krīzes mehānisms nozīmē, cita starpā, ka bankas un apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējus, piemēram, var saukt pie atbildības. Es aicinu šīs iestādes būt atbildīgākām pret nodokļu maksātājiem.

Saistībā ar Kankūnu es gribētu teikt tikai vienu. ES vēlas runāt vienā balsī. Šajos grūtajos laikos jo īpaši ir iespēja ieguldīt, piemēram, atjaunojamās enerģijās un energoefektivitātē un tādējādi uzlabot vidi, kā arī mūsu izaugsmes politiku.

 
  
MPphoto
 

  Marianne Thyssen (PPE). (NL) Priekšsēdētāja kungs, Van Rompuy kungs, Barroso kungs, dāmas un kungi! Pēdējos divos ar pusi gados banku krīzes dēļ, ekonomikas krīzes un valsts finanšu krīzes situācijas dēļ mēs patiešām esam iemācījušies un vairāk nekā jebkad iepriekš pieredzējuši to, kas ir krīzes. Līdz šim iestāžu reakcija, īpaši Eiropas līmenī, ir bijusi laba. Eiro pastāvēšana un izturība, kā arī precīza Eiropas Centrālās bankas rīcība novērsa situācijas saasināšanos. „Spēks vienotībā” — mēs esam iemācījušies Eiropā, un solidaritāte darbojas. Tomēr pašreizējais stāvoklis liecina, ka mums ir jāturpina strukturāli pielāgojumi un ka mums patiešām ir nepieciešams virzīties uz ekonomikas pārvaldību. Pat ja eiro mūs ir ieaijājis miegā kādu laiku, Eiropadomes priekšsēdētāj, ieraudzīsim šīs krīzes nopietnību kā modinātāja zvanu, lai turpmāk pilnībā izmantotu mūsu Eiropas potenciālu. Stingri noteikumi un pietiekami īstenošanas mehānismi ir nepieciešami finanšu sektorā, attiecībā uz valsts budžetu un parādu, kā arī makroekonomikas nelīdzsvarotību korekcijai. Tie ir nepieciešami, lai atjaunotu uzticību, paaugstinātu konkurētspēju, veicinātu ekonomikas izaugsmi un palielinātu nodarbinātības un labklājības iespējas. Es ceru, ka nevienu neatbaida stingrāki pasākumi bailēs no Eiropas Savienības, kas dalībvalstīs tiek attēlota kā biedēklis, jo faktiski dalībvalstīm ir vajadzīgs ārējais spiediens, iespējams, pat biedēklis, jo tās vienas pašas nevar tikt galā ar šo uzdevumu globalizācijas laikmetā. Eiropadomes priekšsēdētāj, secinājumi, ar kuriem esam iepazinušies, kas lielā mērā ir jūsu darba grupas paveiktais, ievirzīs Eiropas Savienību vajadzīgo strukturālo pielāgojumu ceļā, un šajā saistībā mēs tos atbalstām. Tomēr man ir divi jautājumi. Pirmais ir tas, ka vairāk nekā puse no pārvaldības paketes ir jāizlemj, izmantojot koplēmuma procedūru, bet jūs lēmumu pieņemšanas procesā prasāt izmantot paātrinātās procedūras. Diezin vai jūs atstājat Ekonomikas un finanšu padomei (ECOFIN) pietiekami plašu darbības jomu, lai apspriestos ar Parlamentu un lai Parlaments varētu pilnībā īstenot savu lomu, jo tas ir tas, ko mēs vēlamies. Otrkārt un visbeidzot, Eiropadome iebilst pret automātiskumu sankciju sistēmā: nekādu līguma grozījumu, nekādu Pandoras lādes atvēršanu. Taču tomēr jūs pats ierosināt grozīt līgumu, lai izveidotu pastāvīgu krīzes mehānismu, mehānismu, kāds mums ir nepieciešams. Kur tiek nolikta Pandora, es jautāju sev. Paldies jau iepriekš par jūsu atbildēm.

 
  
  

SĒDI VADA: L. ROUČEK
Priekšsēdētāja vietnieks

 
  
MPphoto
 

  Stephen Hughes (S&D). – Priekšsēdētāja kungs, es esmu pārliecināts, ka mēs visi varam piekrist tam, ka valstu vai valdību vadītāji ir ļoti aizņemti vīrieši un sievietes. Tāpēc, manuprāt, ir ārkārtīgi dīvaini, ka tie sanāk kopā reizi trijos mēnešos vai aptuveni tik bieži un iztērē milzum daudz laika un naudas, lai izlemtu ļoti maz, saskaroties ar krīzi, kuru īpaši uzsver tikko notikušais Īrijā.

Vien paskatieties uz ideju par finanšu darījumu nodokli. Tā bija darba kārtībā marta samitā, jūnija samitā un oktobra samitā, bet katrā Padomē tā tiek nodota tālāk nākamajai Padomei. Tagad tā ir pārnesta uz decembra Padomi un, iespējams, pēc tam vēl tālākā nākotnē. Mums ir steidzami nepieciešams solis uz priekšu ekonomikas pārvaldībā; mums ir vajadzīgs nākotnes redzējums un darbība, savstarpēja solidaritāte un cieša koordinācija. Bet tā vietā viss, ko mēs iegūstam, ir apjukums, šaubas un savstarpēja neuzticēšanās, kas noved pie pastāvīgas nestabilitātes, nevis stabilitātes.

Dažas lietas ir skaidras. Pirmkārt, ar stingrākiem Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem nepietiks. Vēl sliktāk ir tas, ka ir ļoti daudz risku, ka ierosinātā jaunā sistēma galu galā būs procikliska un tādēļ neproduktīva attiecībā uz izaugsmi un darbavietām. Otrkārt, ekonomiskā un monetārā savienība jāvērš daudz efektīvāka, izmantojot patiesi līdzsvarotu un efektīvu ekonomikas politikas koordināciju, ne tikai uzraudzību un sankcijas. Treškārt, vienā vai otrā veidā ir vajadzīga vienota parādu vadības sistēma, vismaz daļai valsts parāda — varbūt līdz pat 60 % no IKP.

Šādas eiroobligāciju sistēmas ekonomiskais ieguvums ir milzīgs un skaidrs. Priekšsēdētāj Van Rompuy, ir ieraksts, ka jūs esat teicis, ka neesat sajūsmā par politiķiem ar nākotnes redzējumu. Manuprāt, jūs dodat priekšroku praktiskai rīcībai — tas ir saprotami. Bet, manuprāt, jūs tagad varētu sākt rīkoties, lai saliktu tās abas kopā. Es ceru, ka ceļš ir skaidrs un ka FTT un līdzsvarota ekonomikas politikas koordinācijas sistēma ietver vairāk kā vienkāršu uzraudzību un kopīgu parādu vadību. Es domāju, ka ir pienācis laiks, priekšsēdētāj Van Rompuy, nākotnes redzējumam un rīcībai.

 
  
MPphoto
 

  Alexander Graf Lambsdorff (ALDE).(DE) Priekšsēdētāja kungs, ir svarīgi, lai arī iedzīvotāji saprastu vienu: Eiropas Savienībai nav parādu. Mēs šeit runājam par parādu krīzi mūsu dalībvalstīs. Eiropas Savienība ir vienīgais politiskais līmenis Eiropā, kam nav parādu. Es gribētu, lai tā tāda arī paliktu. Tomēr ar eiro mēs esam savienoti kopā, kopīgā liktenī. Šajā saistībā R. Harms un M. Schulz pareizi ar nožēlu atzīmēja, ka nav Eiropas gara. Dovila bija kļūda. Apvienotā Karaliste šantažē Vāciju un Franciju. Komisijai ir jānosaka sankcijas, nevis finanšu ministri. Van Rompuy kungs, sankciju automātiskais raksturs preventīvajā posmā Dovilā tika upurēts. Finanšu ministriem šeit ir jāpieņem lēmums no jauna. Viņi ir tie, kas iepriekš bija atbildīgi par finanšu krīzes un parādu krīzes izraisīšanu dalībvalstīs.

Kas ir ekonomikas pārvaldība? Visi runā par ekonomikas pārvaldību, bet ko tā faktiski nozīmē īpašos noteikumos? Vai mēs patiešām vēlamies, lai Eiropas Savienība iejaucas mūsu darba tirgus un sociālās politikas detaļās? Šeit ir liela jautājuma zīme. Noteikt tiesisko regulējumu uzņēmējdarbībai, veicināt izaugsmi, tas viss ir labi un pareizi, bet galvenokārt vēlreiz sakārtot valstu finanses dalībvalstīs — tā ir problēma. Tieši tāpēc Eiropas semestris ir tik svarīgs, un tāpēc tas ir jāīsteno.

(Runātājs piekrita atbildēt uz jautājumu saskaņā ar „zilās kartītes” procedūru (Reglamenta 149. panta 8. punkts).)

 
  
MPphoto
 

  Martin Schulz (S&D).(DE) Graf Lambsdorff kungs, jūs, protams, esat Brīvo demokrātu partijas Federālās izpildu komitejas loceklis. Vai jūsu apgalvojums, ka Dovila bija kļūda, ir arī jūsu partijas vadītāja un Vācijas Federatīvās Republikas kancleres vietnieka atzinums, jeb tas ir jūsu personiskais viedoklis? Vai mums to pieņemt kā FDP atzinumu, vai tikai kā Graf Lambsdorff kunga atzinumu?

 
  
MPphoto
 

  Alexander Graf Lambsdorff (ALDE).(DE) Priekšsēdētāja kungs, protams, es priecājos atbildēt uz šo jautājumu. Schulz kungs, protams, ir arī Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas biroja loceklis un arī reizēm izteiksies šeit, kas, iespējams, nebūs pilnībā tam atbilstoši. Tomēr es gribētu teikt vienu, ka, ja Schulz kungs varētu man parādīt, kurš no FDP bija klāt Dovilā, es viņam būtu pateicīgs. Mēs samērā skaidri to paziņojām šā samita beigās.

Es uzskatu, ka galveno jautājumu, proti, faktisko atteikšanos no sankciju automātiskā rakstura preventīvajā posmā mēs bez šaubām kritizējām. Ja mēs panāksim izmaiņas līgumā, tas būs jāgroza retrospektīvi. Tomēr Dovilā pieņemtais lēmums nepārprotami bija kļūda.

 
  
MPphoto
 

  Philippe Lamberts (Verts/ALE).(FR) Priekšsēdētāja kungs, pēdējos 25 gadus pārāk daudzas dalībvalstis ir dzīvojušas ar ekonomikas izaugsmes modeli, kas būtībā pamatojas uz parādu — gan valsts, gan privāto parādu. Problēma ir tā, ka šis parāds galvenokārt finansēja finanšu spekulācijas un patēriņu, nevis investīcijas, tajā pašā laikā, kad pārējā pasaule, piemēram, Ķīna, Brazīlija un Indija sāka investēt. Varbūt vēstures grāmatās to aprakstīs kā laiku, kad Eiropa patiešām apmaldījās.

Tomēr tam tā nav jābūt. Protams, mums ir vajadzīga spēcīga Eiropas ekonomikas pārvaldība, bet vispirms mums ir nepieciešams sakārtot šī parāda radīto jucekli. Ja mēs ticam, ka varam atrisināt šo problēmu, vienkārši samazinot valsts izdevumus, tad mēs neesam vērsti uz realitāti. Mēs nepārvarēsim šo krīzi, ja nepārstrukturēsim parādu un nepārskatīsim parāda atmaksas grafiku, ja tas ir pārsniedzis ilgtspējīgus līmeņus un parādnieki nevar reāli to atmaksāt.

Mums šajā jautājumā ir jārunā skaidri. Par parāda uzkrāšanos ir atbildīgi gan debitori, gan kreditori. Patiešām, parādnieki aizņēmās vairāk kā drīkstēja atļauties, bet kreditori aizdeva bezatbildīgi, cerot iegūt būtisku bezriska peļņu, jo ar nodokļu maksātāju palīdzību viņi, protams, vienmēr tiks cauri sveikā.

Tādējādi gan debitoriem, gan kreditoriem būs jāpiedalās šajos centienos, un, ja mēs nenodrošināsim, ka tas notiek, mēs piespriedīsim sev japāņu tipa scenāriju, proti, lejupslīdi Eiropas Savienībā. Manuprāt, šī kontinenta iedzīvotāji ir pelnījuši kaut ko daudz labāku.

 
  
MPphoto
 

  Vicky Ford (ECR). – Priekšsēdētāja kungs, šīs ir debates par ekonomikas pārvaldību. Eiropā daudzās valstīs, tostarp manā, ir saspringta ekonomikas situācija. Šajā nedēļas nogalē ES un AK sniedza atbalstu mūsu draugiem visā Īrijas jūras piekrastē. Šis nav laiks, lai Eiropas Parlaments nodarbotos ar apsaukāšanos vai rādīšanu ar pirkstu, bet šis ir laiks mācīties no mūsu kļūdām un turpmāk pieņemt labākus lēmumus.

Pagājušajā nedēļā, novembra vidū, Grieķija jau trešo reizi grozīja savus decembra, gada beigu finanšu pārskatus. Es ceru, ka mēs beidzot esam pavilkuši svītru zem šiem kontiem. Ja kādreiz ir bijis labs iemesls, lai valstis nodrošinātu labāku grāmatvedības uzskaiti un prognozēšanu, šeit tas bija.

Eiropadome ir veikusi garu ceļu, sīki izstrādājot plānus, lai apmainītos ar informāciju Eiropas semestra laikā. Tas ir jāīsteno praksē. Jā, mums vajadzētu dalīties ar labu praksi starp dažādām valstīm, tomēr atzīt arī to, ka ne visas valstis ir vienādas un labu ekonomikas pārvaldību var panākt dažādos veidos, bet par labu visiem.

 
  
MPphoto
 

  Bairbre de Brún (GUE/NGL).(GA) Priekšsēdētāja kungs, SVF, Eiropas Centrālā bankai un Komisijai ieviešot apgrūtinošus nosacījumus, ir skaidrs, ka Īrijai būs par miljardiem eiro mazāk. Darba vietas tiks zaudētas, sabiedriskie pakalpojumi tiks būtiski ierobežoti un ienākuma nodoklis tiks paaugstināts cilvēkiem ar zemām algām. Bankas saglabās savu peļņu, bet nabadzīgie, slimie, pensionāri un citas mazāk aizsargātās grupas būs zaudētāji. Palīdzība no Eiropas tā nav, un tāpēc mēs esam stingri pret to.

Tā vietā, lai meklētu pilnvaras ieviest šos samazinājumus pēc tam, kad SVF un ES bija izskatījusi grāmatvedības dokumentus, Īrijas valdība nolēma, ka vēlēšanas nenotiks, kamēr nebūs pieņemts šis budžets. Bija vēl viens ceļš, pa kuru doties, bet Īrijas valdība šo ceļu neizvēlējās. Viņi nolēma rīkoties, lai atbalstītu savus draugus bankās un nevis Īrijas vienkāršos iedzīvotājus.

 
  
MPphoto
 

  Mario Borghezio (EFD). (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi! Šīm debatēm turpinoties, Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētājam Trichet kungam droši vien svilst ausis. Ja mēs būtu senās Romas senātā, senators togā pieceltos un teiktu Trichet kungam: „Quousque tandem abutere, Trichete, patientia nostra?” – cik ilgi jūs pārbaudīsiet mūsu pacietību, Trichet kungs?

Patiešām, mums ir jājautā sev, vai pareizais ceļš ir izvairīties eiro sabrukuma — ļoti grūts uzdevums —vai tā vietā novērst, ka eiro glābšana sagrauj mūsu dalībvalstu ekonomiku, pēc tam, kad Prodi kunga un citu eirofilu politika ir iznīcinājusi mūsu rūpniecības nozares, jo īpaši mazos un vidējos uzņēmumus, piemēram, Padanijā, nesot tikai atlaišanas un bezdarba pabalstus.

Kāpēc valstīm, kuras pārdzīvo krīzi, būtu stipri jācieš, lai piešķirtu gandrīz EUR 100 miljardus Īrijas glābšanai, kura ar savu 12,5 % uzņēmumu nodokļa politiku līdz šim ir negodīgi konkurējusi ar citām valstīm?

Kur bija Eiropas pārvaldība, ja vienu mēnesi pēc stresa testu nokārtošanas, Anglo Irish Bank iegrima līdz EUR 8 miljardu deficītam? Kur bija Trichet kungs? Vai esam pārliecināti, ka Īrijas glābšana nepārkāpj Māstrihtas līgumu? Par laimi Vācijā ir konstitucionālā tiesa, kas paziņos, ka citas valsts budžeta deficīta absorbcija Vācijas bilancē ir antikonstitucionāla. Tātad ir pienācis laiks teikt atā eiro, atā, atā, eiro.

 
  
MPphoto
 

  Werner Langen (PPE).(DE) Priekšsēdētāja kungs, es šeit esmu dzirdējis daudz kritikas par Dovilas lēmumu, bet visi zina, ka jūsu darba grupas pēdējās sanāksmes sākumā, Van Rompuy kungs, vēl bija 20 neatrisināti jautājumi. Tā kā tie ir pakļauti vienprātības principam, bija jāatrod risinājums. Visi to zina. Visi zina arī to, ka divas lielākās dalībvalstis, Vācija un Francija, ir grēkojušas pret Stabilitātes un izaugsmes paktu 2004. gadā, lai gan tajā laikā, kā zināms, Vācijā bija sociāldemokrātu/ zaļo federālā valdība. Tāpēc pārmetumi M. Schulz ir pilnīgi nevietā.

Ja mēs sakām, ka šodien Stabilitātes un izaugsmes paktam vajadzētu būt ietekmīgākam, pirmais priekšnosacījums tam ir tāds, ka dalībvalstis beidzot ievēro šo paktu. Kāds ir jēga tam būt ietekmīgākam, ja nav kas tam seko? Šeit ir bijusi neatbilstība. Mums ir seši likumdošanas priekšlikumi, no kuriem divi ir Padomes regulas un četri ir Padomes un Eiropas Parlamenta kopīgie noteikumi. Es vienkārši nesaprotu dažas šīs sūdzības. Mums būs iespēja izteikties koplēmuma procedūrā. Manas grupas vārdā es varu teikt, ka mēs atbalstīsim Komisijas priekšlikumus šajā jomā. Tad mēs apspriedīsim šo jautājumu vēlreiz ar Padomi. Tā ir realitāte. Kāpēc mēs esam tik pieticīgi un apvainojam trešās personas, kuras piedalās šajā likumdošanas procesā, nevis izmantojam mūsu tiesības.

Atļaujiet man ko pateikt par vajadzību veikt līgumā grozījumus. Manuprāt, 9. maijā līgums tika izstiepts līdz galējai robežai. Ir nepieciešams glābšanas paketes pamatojums saskaņā ar 122. pantu. Manuprāt, tas, ka dalībvalstis to nevēlas tādēļ, ka Komisija un Parlaments tad, iespējams, varētu iesaistīties, ir kļūda. Grozīt 136. pantu nebūs pietiekami; glābšanas paketei mums drīzāk ir nepieciešams stabils juridiskais pamats, un tad visi citi jautājumi atrisināsies paši.

 
  
MPphoto
 

  Elisa Ferreira (S&D).(PT) Priekšsēdētāja kungs, būsim atklāti — solidaritātes mehānisms attiecībā uz valsts parādu nav darbojies un nedarbojas, Grieķijas parāda cena nav samazinājusies, Īrija ir ekonomikas krīzes virpulī, un šī infekcijas izplatīšanās nav apturēta. Kad process tika izveidots, tas tika izdarīts par vēlu. Tas ir starpvaldību jautājums, un tam bija jābūt citā formātā no brīža, kad eiro sākotnēji tika izveidots.

Komisijas priekšsēdētājs tagad ierosina šīs sistēmas konsolidāciju. Tomēr privātā sektora iesaistīšana ir ierosināta vienas trešdaļas apmērā no ierosinātajiem instrumentiem. Mēs jau bijām dzirdējuši, ka priekšlikums tika iesniegts kanclerei Merkelei, bet šā priekšlaicīgā un nelaikā sniegtā paziņojuma dēļ tirgos pieauga cenas. Parlaments izmantos visas pilnvaras un vislielāko atbildību un sadarbības garu koplēmuma procedūrā līdz ar tiesību aktu paketi par ekonomikas pārvaldību, bet tas netiks darīts, upurējot steidzamību un ātrumu un nostādot kvalitāti otrajā vietā. Tāpēc, skaidri sakot, Parlaments aktīvi piedalīsies, bet tik nopietnu lietu, kā valsts parāda kārtošana, nevar izlemt kā mazsvarīgu jautājumu vai neiesaistot Eiropas sabiedrību un tās pārstāvjus; šie divi elementi iet roku rokā.

Visbeidzot, mums, eiropiešiem, ir vajadzīgs skaidrs Eiropas redzējums šajā krīzes laikā. Ir jābūt Eiropas mehānismam valsts parāda konsolidēšanai. Ir jāizdod eiroobligācijas un ilgtspējīgā veidā jāsargā eiro zona, izmantojot Eiropas, nevis starpvaldību sistēmas. Eiropas budžets ir jānostiprina, jo mēs nevaram turpināt 1 % līmenī no Eiropas budžeta, un izaugsmes un faktiskai konverģencei jābūt Eiropas politisko prioritāšu priekšplānā. Komisijai un jaunajam priekšsēdētājam ir jāievēro šī programma. Komisijas priekšsēdētājs nevar būt pateicīgs Ekonomikas un finanšu padomei. Tieši tas mums ir jāparāda Eiropas sabiedrībai.

 
  
MPphoto
 

  Mirosław Piotrowski (ECR).(PL) Priekšsēdētāja kungs, krīze eiro zonā ir fakts. Par situācijas nopietnību liecina centieni mainīt Lisabonas līguma noteikumus, kas tika pieņemts tik lielas opozīcijas ielenkumā. No vienas puses, ir viegli saprast Vācijas un Francijas nostāju, kuras nevēlas maksāt par krīzi Grieķijā vai Īrijā un, iespējams, citās valstīs. No otras puses, būtu jāpievērš uzmanība precedentam saistībā ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā. Principā tas bija paredzēts, lai uzlabotu Eiropas Savienības darbību. Diezgan skaidrs, ka ir noticis tieši pretējais.

Tomēr, tā kā mēs esam spiesti grozīt Lisabonas līgumu, tas attiecas ne tikai uz jautājumiem, kas saistīti ar eiro zonu, bet arī uz jautājumiem, kas saistīti ar citiem institucionālajiem mehānismiem, kuriem ir radušās grūtības. Daudzi ekonomisti saka, ka Grieķijas krīze nepastāvētu Eiropas mērogā, ja Grieķija būtu saglabājusi savu valūtu, kuras valūtas kurss tad būtu ievērojami samazināts. Tas liecina, ka valstu valūtas dotu Eiropas Savienībai lielāku stabilitāti nekā eiro zona.

 
  
MPphoto
 

  Mario Mauro (PPE). (IT) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, es vēlētos sniegt politisku novērtējumu par to, kas tika teikts šajās debatēs.

Pilnīgi pareizi, ka mēs, Eiropas lielāko politisko grupu locekļi, kritizējam eiroskeptiķus, jo viņi netic Eiropai. Tomēr, manuprāt, īstā problēma ir tā, ka varbūt mēs paši neticam Eiropai, tāpēc mēs nevaram vainot eiroskeptiķus par to, kas patiešām ir mūsu pašu atbildība. Mēs esam Eiropas lielākās politiskās grupas, un mēs vienmēr esam saglabājuši spēcīgus, vērienīgus Eiropas ideālus. Tas ir fakts, ka tomēr visas valdības, kas ir mūsu politisko grupu izpausme, ik dienu liek spieķos sprunguļus, lai šos lielos politiskos projektus varētu īstenot. Daudzos gadījumos viņi tad saka, ka tas, ko viņi vēlas padarīt dienā, tiek atcelts naktī.

Tas mums uzliek papildu atbildību, jo, ja mēs neesam spējīgi vadīt konkrētu projektu īstenošanu, piedaloties debatēs, no eiroobligācijām — konkrēti — līdz Eiropas Savienības obligāciju izsniegšanai, būs ļoti grūti izskaidrot mūsu iedzīvotājiem, ka mēs esam tās pašas partijas, kas mājās visā vaino Eiropu un saka, ka mēs varēsim izkļūt no krīzes tikai tad, kad Eiropa samazinās savus izdevumus.

Es uzskatu, ka šis ir pamata atbildības princips, un, ja tas tiks aizmirsts, tiks zaudēta Eiropas projekta būtība, un mēs zaudēsim uzticamību apmaiņā pret tukšām zālēm un pamestām vēlēšanu urnām, kamēr piedalīsies tikai 40 % mūsu iedzīvotāju.

 
  
MPphoto
 

  Anni Podimata (S&D).(EL) Priekšsēdētāja kungs, ja ir kāds pamata secinājums, kas izriet no pēdējā Eiropadomē pieņemtajiem lēmumiem, tad tas ir tāds, ka viņi nav pārliecinājuši tirgus, viņi nav nomierinājuši tirgus. Ja tirgiem mūsdienās ir pirmais un pēdējais vārds, tad mums jājautā sev — kāpēc.

Vai tas var būt tāpēc, ka — papildus ļoti stingrajiem noteikumiem attiecībā uz budžeta disciplīnu — tirgos saprot, ka mēs drīzāk paplašinām, nevis risinām ekonomiskās un politiskās kohēzijas atšķirības eiro zonā?

Vai tas var būt tāpēc, ka palīdzība, kurai viena valstu grupa bija veidojusi uzkrājumus, kas pie vienādiem visiem pārējiem apstākļiem bija pareizā pastāvīga krīžu vadības mehānisma izveidošanas ideja, šķiet, praksē dzēsa šāda mehānisma pievienoto vērtību, tādējādi sūtot nepareizu vēstījumu tirgiem un pakļaujot mūs riskam galu galā iegūt mehānismu, kas ir kontrolēta bankrota pašrealizējošs pravietojums?

Ja mēs tiešām vēlamies iesaistīt privāto sektoru, lai sadalītu slogu, kāpēc mēs stūrgalvīgi atsakāmies iet uz priekšu un pieņemt darījumu nodokli Eiropas līmenī?

Visbeidzot, kāpēc mēs nevaram saprast, ka pastāv būtiska atšķirība starp budžeta disciplīnas stingrākiem noteikumiem un pastāvīgu krīzes vadības mehānismu? Atšķirība, kuru mēs varētu novērst, ja mēs nolemtu nopietni apsvērt kopīga mehānisma izveidošanu, lai pārvaldītu daļu dalībvalstu parāda ar eiroobligāciju emisiju.

 
  
MPphoto
 

  Danuta Maria Hübner (PPE). – Priekšsēdētāja kungs, vispirms atļaujiet man teikt, ka ilgtermiņa konkurētspējas apstākļi atsevišķās dalībvalstīs būs atšķirīgi vēl gadiem ilgi. Nelīdzsvarotības strukturālie cēloņi tāpēc turpināsies, kamēr ekonomikas pārvaldība joprojām būs samērā vāja kā veidošanas process.

Šajā sakarā ir ārkārtīgi svarīgi, lai Komisija steidzami pārbauda — ar pirmo pieauguma gada aptauju Eiropas semestra 2011. gada sākumā — pēc iespējas vairāk jaunās ekonomikas vadības aspektus, jo īpaši progresa ziņojuma atbilstību un tā darbības spējas.

Otrkārt, es saprotu, ka pilnībā automātiskai sankciju sistēmai būtu vajadzīgas līguma izmaiņas, un piedāvātā sistēma mūs var virzīt tikai tik daudz, cik to ļauj līgumā paredzētie ierobežojumi. Tāpēc es ticu, ka Komisija un Padome darīs visu iespējamo, lai izvairītos no papildu apstrādes posmiem, kas varētu nevajadzīgi aizkavēt procesu.

Treškārt, ES ekonomikas stāvoklis nav tikai valstu attiecīgo apstākļu kopums. Turklāt, tā kā sistēma pamatojas uz to atsevišķu dalībvalstu identificēšanu, kuras nedarbojas pienācīgi, to nepienācīgās darbības atrisināšanai var būt negatīva ārējā ietekme.

Jo īpaši nelīdzsvarotību pārvarēšanai var būt ietekme uz citām eiro zonas dalībvalstīm un pārējo Eiropas Savienību. Šādas iespējamās sekas ir jāņem vērā atsevišķu nelīdzsvarotību pārvarēšanā, lai ekonomikas situācija Eiropas Savienībā kopumā uzlabotos.

Visbeidzot, es saprotu, ka pilnīgam un padziļinātam ietekmes novērtējumam attiecībā uz ekonomikas pārvaldības projektu nepieciešamā laika mums nav. Šeit palīdz tas, ka pēdējos divos gados Komisija ir ieguvusi būtiskas un padziļinātas zināšanas un izpratni par 27 valstu ekonomiku, tāpēc es tagad gribētu lūgt divas darbības. Nodrošināt visu aspektu salīdzināmību un attiecības starp iekšējo un ārējo nelīdzsvarotību.

(Priekšsēdētājs pārtrauca runātāju)

 
  
 

(Debates tiek pārtrauktas)

 
Juridisks paziņojums - Privātuma politika