Indekss 
 Iepriekšējais 
 Nākošais 
 Pilns teksts 
Debates
Trešdiena, 2010. gada 15. decembris - Strasbūra Publikācija "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī"

8.  Saharova balvas pasniegšana (svinīgā sēde)
Visu runu video
PV
MPphoto
 

  Priekšsēdētājs. − Dārgo Padomes priekšsēdētāj Chastel, dārgā Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas priekšsēdētāja vietniece lēdija Ashton, dārgie viesi!

 
  
 

(PL) Saharova balva ir Eiropas Parlamenta simbols cīņai par cilvēktiesību ievērošanu visā pasaulē. Tukšais krēsls mūsu sēžu zāles vidū liecina par to, cik ļoti šodien ir jāpievērš uzmanība to cilvēku piemēram visā pasaulē, kas cīnās par vārda brīvību. Es uzrakstīju vēstuli Kubas prezidentam, lūdzot viņu atļaut Fariñas kungam ierasties Strasbūrā, bet diemžēl tā nedeva vēlamo rezultātu. Piektdien Oslo bija redzams līdzīgs tukšs krēsls, kas bija paredzēts cietumā ieslodzītajam Ķīnas disidentam un Nobela prēmijas laureātam Liu Xiaobo. Iepriekš arī citi Saharova balvas ieguvēji — Hu Jia no Ķīnas un „Sievietes baltā” no Kubas — nav varējuši personīgi saņemt balvu. Oleg Orlov, kam Saharova balva tika piešķirta kā Cilvēktiesību centra „Memorial” pārstāvim, arī šodien nav mūsu starpā, lai gan viņš tika ielūgts apmeklēt šo svinīgo sēdi.

Dāmas un kungi! Guillermo Fariñas tika piešķirta šī balva par viņa cīņu par runas brīvības atjaunošanu Kubā. Daudzus gadus viņš ir aktīvi pretojies cenzūrai, riskējis ar dzīvību un veselību un 23 reizes pieteicis bada streiku. Viņš ir pavadījis cietumā 11 gadus. Nesen bada streika laikā viņš bija tuvu nāvei, bet tieši tad Kubā sāka atbrīvot opozīcijas pārstāvjus un pārliecības dēļ ieslodzītos. Par to ir lielā mērā jāpateicas katoļu baznīcai. Kā tas reiz notika manā valstī, baznīca ir uzņēmusies Kubas pilsoniskās sabiedrības institūciju funkcijas. Diemžēl 11 cilvēku vēl arvien atrodas cietumā, un to starpā ir arī dažu „Sieviešu baltā” vīri. Šeit un tagad visu mūsu vārdā es pieprasu, lai viņus nekavējoties atbrīvo.

(Skaļi un ilgstoši aplausi)

Es citēju no rezolūcijas, kuru pieņēmām martā un kurā mēs aicinām Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas priekšsēdētāja vietnieci, kā arī starptautiskās sadarbības komisāri nekavējoties sākt organizēt dialogu ar Kubas pilsonisko sabiedrību un ar visiem tiem, kas atbalsta miermīlīgas pārejas procesus Kubā. Šodien mums vēl priekšā stāv debates par L. Andrikienė ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē 2009. gadā un ES politiku šajā jautājumā. Tāpēc mums būs iespēja uzzināt, kādi ir Ashton kundzes plāni Eiropas Savienības cilvēktiesību politikas stiprināšanai.

Dāmas un kungi! Par spīti tam, ka tādi cilvēki kā Guillermo Fariñas tiek vajāti un ieslodzīti cietumā, viņu balsis neviens nespēj apklusināt. Eiropas Parlamenta uzdevums — un ikviena no mums uzdevums — ir stiprināt viņu balsis. Tāpēc es ar lielu prieku jums paziņoju, ka pēc brīža mēs dzirdēsim vēstījumu jeb īsu runu, ko mums ieskaņojis šā gada Saharova balvas ieguvējs Guillermo Fariñas. Tas būs brīdis, kurā laureātam tiks pasniegts goda raksts. Diemžēl man būs jānovieto šis goda raksts uz tukšā krēsla, bet es ceru, ka jūs ļausit man visu mūsu vārdā novēlēt mūsu laureātam spēku un veselību, un panākumus cīņā par brīvību, kā arī nākotnē iespēju ierasties pie mums Eiropas Parlamentā un personīgi saņemt goda rakstu un balvu. Pateicos par uzmanību.

(Skaļi un ilgstoši aplausi)

 
  
MPphoto
 

  Guillermo Fariñas (PPE).(ES) Vēstījums Eiropas Parlamentam: Santaklara, 2010. gada 14. decembrī.

Dārgais Buzek kungs, Eiropas Parlamenta prezident!

Dārgo priekšsēdētāja vietniek, godājamie šā daudznāciju demokrātiskā foruma deputāti!

Diemžēl tolerances trūkuma dēļ, kas tik ļoti vajadzīga uz mūsu cietējas planētas, es nevaru būt kopā ar jums kā to Kubas iedzīvotāju pārstāvis, kas ir sacēlušies, kā arī to Kubas pilsoņu pārstāvis, kas zaudējuši bailes no totalitārās valdības, kura ir mūs apspiedusi 52 apkaunojošu gadu garumā un kuras pēdējais upuris ir moceklis Orlando Zapata Tamayo.

Par sliktu tiem, kas valda pār mums mūsu dzimtenē, tas apstāklis, ka es nevaru aizbraukt un brīvprātīgi atgriezties salā, kurā es piedzimu, ir neapgāžams pierādījums tam, ka diemžēl nekas nav mainījies autokrātiskajā sistēmā, kas valda manā valstī.

Pēc Kubas pašreizējo valdītāju uzskata mēs, Kubas pilsoņi, neatšķiramies no vergiem, no kuriem es esmu cēlies, kas tika nolaupīti Āfrikā un ar varu atvesti uz Ziemeļameriku un Dienvidameriku. Lai es vai jebkurš cits parasts pilsonis varētu ceļot uz ārzemēm, mums ir vajadzīga Carta de Libertad, proti, brīvlaišanas raksts, gluži kā kādreizējiem vergiem, tikai šodien to sauc par Carta Blanca, Balto karti.

Es ļoti ceru, ka jūs neļausit sevi apmānīt nežēlīgā režīma sirēnu dziesmām, režīma, kas praktizē „mežonīgo komunismu”, kura vienīgā vēlēšanās, izliekoties, ka tas ievieš pārmaiņas ekonomikā, ir panākt, lai Eiropas Savienība un Eiropas Parlaments atceļ Kopējo nostāju un ļauj šim režīmam gūt labumu no aizdevumiem un ieguldījumiem, kurus saskaņā ar Kotonū nolīgumu piešķir trešās pasaules valstīm.

Bijušie politiskie ieslodzītie un pārliecības dēļ ieslodzītie, kurus „mežonīgā komunisma” pārstāvji nesen atbrīvoja, būtu noteikti ieņēmuši vietas līdzās jums. Būtu liela kļūda domāt, ka viņus patiešām atbrīvoja — viņi un viņu ģimenes tiek pakļautas „psiholoģiskam izraidījumam”, jo viņu tuviniekus šantažēja neostaļiniskā Kubas valdība.

Mēs, Kubas miermīlīgā opozīcija, esam ieņēmuši stoisku, racionālu pieeju garīgajām grūtībām, kuras piedzīvojam, kā arī riskam zaudēt brīvību un pat dzīvību, jo mēs piederam pie visnelabvēlīgākās iedzīvotāju daļas. Šeit, Kubā, mēs visi ciešam, bet mēs nežēlojamies, tāpēc ka ceram, ka varam paļauties uz jūsu atbalstu.

Dārgie Eiropas Parlamenta deputāti! Es lūdzu jūs nepiekāpties Kubas valdošās elites prasībām, ja netiks izpildīti šādi pieci noteikumi:

Pirmkārt, jāturpina visu politisko ieslodzīto un pārliecības dēļ ieslodzīto atbrīvošana un publiski jāapņemas nekad neieslodzīt cietumā nevardarbīgus politiskos oponentus.

Otrkārt, režīma militārajiem un pusmilitārajiem sekotājiem nekavējoties jāizbeidz valstī miermīlīgas opozīcijas vardarbīga piekaušana un draudēšana.

Treškārt: jāpaziņo, ka visi Kubas tiesību akti, kas ir pretrunā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ir jāpārskata un jāatceļ.

Ceturtkārt, ikdienas praksē jāatļauj opozīcijas partiju, „valsts sociālisma” sistēmai nepakļautu plašsaziņas līdzekļu, neatkarīgu arodbiedrību un citu miermīlīgu sociālu struktūru dibināšana.

Piektkārt, publiski jāpaziņo, ka visiem Kubas emigrantiem ir tiesības piedalīties Kubas kultūras, ekonomiskajā, politiskajā un sociālajā dzīvē.

Šajā kritiskajā laikā manas valsts vēsturē jums un visiem labas gribas cilvēkiem visā pasaulē ir jāpievērš liela uzmanība nepārtrauktajiem sociālajiem uzliesmojumiem un protestiem Kubā, kurus izraisa neapmierinātība ar pašpārliecināto valsts varu, kas izdod pavēles slepkavot manus tautiešus.

Es lūdzu Dievu, lai starp kubiešiem neizceļas nevajadzīgs pilsoņu karš aklas atteikšanās dēļ pieņemt, ka politiskais „valsts sociālisma” modelis ir bijis un ir neveiksmīgs visur, kur ir mēģināts to ieviest — ko ārzemju presē ir atzinis pats tā sauktās Kubas revolūcijas vēsturiskais līderis.

Vecie vīri, kas valda Kubā, nicinot tos, pār kuriem tie valda, nevēlas saprast, ka viņiem jākalpo sabiedrībai un ka visi patiesi sabiedrības kalpi dod saviem tautiešiem iespēju tos aizvietot vai arī atzīt. Neviena persona, kam pieder vara, nedrīkst likt, lai tie, pār kuriem tā valda, tai kalpo, kā tas notiek Kubā.

Kopā ar saviem brāļiem un māsām cīņā par demokrātiskajiem ideāliem, kurā piedalās arī tie, kas vēl ir ieslodzījumā, un cilvēki ielās, kam ir šķietama brīvība, kā arī tie, kas ir devušies skarbajā trimdā, mēs turpināsim nevienlīdzīgo, nevardarbīgo cīņu pret apspiedējiem — Kastro kliķi — un ar Dieva palīdzību mēs uzvarēsim bez asinsizliešanas.

Kubas disidentu sabiedrībā mēs cenšamies neturēt ļaunu prātu uz saviem politiskajiem pretiniekiem. Faktiski — un tas padara mūs par labākiem cilvēkiem, kas spēs atjaunot savu dzimteni — šajā cīņā es esmu iemācījies sekot pirmā zināmā disidenta Jēzus Kristus vārdiem „mīliet savus ienaidniekus”.

Es pateicos Eiropas Parlamentam par to, ka tas nav atstājis Kubas tautu vienu šajā 50 gadu ilgajā cīņā par demokrātiju. Es pieņemu 2010. gada Andreja Saharova balvu par apziņas brīvību, kas man piešķirta, uzskatot sevi par mazu daļiņu no dumpīgā gara, kas stiprina tos cilvēkus, pie kuriem es lepojos piederēt.

Dāmas un kungi, Eiropas Parlamenta deputāti! Es esmu jums ļoti pateicīgs par jūsu lēmumu, kas parāda, ka jūs neesat aizmirsuši mūsu ciešanas, un tāda jūsu rīcība tuvina brīvības gaismu manai valstij.

Lai Dievs dod, ka Kuba drīz piedzīvo samierināšanos starp Visaugstā bērniem un ka mūsu valsts tiek svētīta ar demokrātiju.

Guillermo Fariñas Hernández

Kvalificēts psihologs

Bibliotekārs un neatkarīgs žurnālists, trīs reizes ieslodzīts cietumā politisku iemeslu dēļ

(Aplausi)

 
  
  

SĒDI VADA: S. LAMBRINIDIS
Priekšsēdētāja vietnieks

 
Juridisks paziņojums - Privātuma politika