Debašu stenogramma

Pirmdiena, 2011. gada 17. janvāris - Strasbūra

13. Dzīvnieku barībā atklātā dioksīna radītās sekas Eiropas Savienībā (debates)

  Priekšsēdētāja . – Nākamais darba kārtības punkts ir Komisijas paziņojums par dzīvnieku barībā atklātā dioksīna radītajām sekām Eiropas Savienībā.

  John Dalli, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētājas kundze! Kā jau jūs zināt, jaunais gads ir iesācies ar to, ka Vācijā tika konstatēts nopietns dioksīna piesārņojums dzīvnieku barībā. Komisijas dienesti rūpīgi uzrauga notikumu gaitu un cieši sadarbojas ar kompetentajām Vācijas iestādēm.

Esmu jau sācis izvērtēt iespējamos pasākumus, kuru īstenošana veicinātu to, ka augstvērtīgā pārtikas un barības nekaitīguma sistēma kļūst vēl efektīvāka. Tomēr iesākumā ļaujiet man sniegt informāciju par šo incidentu. To atklāja, kad 2010. gada 22. decembrī kombinētās barības ražotājs par notikušo informēja Vācijas kompetentās iestādes, jo no laboratorijas tika saņemti analīžu rezultāti, kuri uzrādīja, ka saskaņā ar paškontroles testiem paraugs neatbilst ES tiesību aktiem.

Laikā no pagājušā gada novembra vidus līdz decembra vidum kāds biodīzeļdegvielas ražotājs dzīvnieku barības tauku ražotājam, kurš ražo arī taukus tehniskai izmantošanai, piegādāja septiņas partijas ar taukskābēm, kuras paredzēts izmantot tehniskiem mērķiem. Tajā pašā laikā iepriekš minētais uzņēmums bija reģistrēts kā dzīvnieku barības tauku ražotājs; acīmredzot uzņēmums nodarbojās ar barības šķirnes tauku un tehnisko tauku maisīšanu. Četrās no novembra otrajā pusē piegādātajām partijām vēlāk konstatēja dioksīna piesārņojumu. Pārējās trīs partijās, kuras 2010. gada decembra pirmajā pusē piegādāja dzīvnieku barības ražotnēm, piesārņojums netika konstatēts.

Tomēr līdz brīdim, kad tas tika pārbaudīts, kā arī piesardzības nolūkos visas partijas tika uzskatītas un pret tām attiecās kā pret iespējami piesārņotām. Kopumā gandrīz 2300 tonnu iespējami piesārņoto dzīvnieku barības tauku tika piegādāti 25 dzīvnieku barības ražotājiem Vācijā. Ārpus Vācijas dzīvnieku barības tauki netika piegādāti.

Aptuveni 4800 lauku saimniecībām Vācijā piegādāja 100 000–200 000 tonnu dzīvnieku barības, kas satur 2–10 % iespējami piesārņoto tauku. Piesardzības nolūkos tika slēgtas visas lauku saimniecības; šo saimniecību komercdarbība tika apturēta; minētajās saimniecībās audzēja dējējvistas, nobarojamus mājputnus, zosis, cūkas, piena liellopus, citus liellopus vai trušus. Iespējami saindētā barība vaislas vistām nelielā apmērā tika piegādātā arī Francijā un Dānijā.

Kamēr slēgtās lauku saimniecības netiks atkal atvērtas, tās nedrīkst pārdot dzīvnieku izcelsmes produktus. Saimniecības tiks atvērtas tikai tad, kad ar analīžu rezultātiem un pārbaudēs pierādīs, ka minētajās lauku saimniecībās nav konstatēts piesārņojums, kura līmenis ir augstāks par ES tiesību aktos noteikto. Patlaban no 4800 lauku saimniecībām, kas tika slēgtas, 939 saimniecības ― galvenokārt mājputnu un cūku audzēšanas saimniecības ― joprojām ir slēgtas. Šķiet, ka kopš brīža, kad tika konstatēts incidents, saindēti pārtikas produkti nav pārdoti vai eksportēti no Vācijas, izņemot dažus gadījumus.

Galu galā analīžu rezultāti liecina, ka produkti atbilst ES tiesību aktiem. Tas liecina par ES izsekojamības sistēmas efektivitāti, un mēs arī turpmāk šajā sakarā būsim piesardzīgi.

Par laimi konstatētais dioksīna līmenis pārtikas produktos, kuros tas pārsniedza ES noteikto līmeni, nebija pārāk augsts, tāpēc nav sagaidāms, ka īsā laika posmā lietoto saindēto pārtikas produktu dēļ patērētājus skars tūlītējs veselības apdraudējums, ja tāds vispār būs.

Ko Komisija ir darījusi šā incidenta pārvaldīšanas nolūkos? Mani dienesti pastāvīgi ir sazinājušies ar Vācijas iestādēm un, izmantojot ātrās brīdināšanas sistēmu pārtikas un barības jomā, par notikušo nekavējoties ir informējuši visas dalībvalstis. Tāpat ir uzturēti kontakti ar kompetentajām iestādēm trešās valstīs, sniedzot nepārprotamu incidenta attēlojumu mūsu tirdzniecības partneriem. Turklāt Komisijas amatpersonas tikās ar ieinteresētajām pusēm no tauku un eļļas nozarēm, lai izpētītu, kā turpmāk uzlabot dioksīna uzraudzību dzīvnieku barības jomā.

Es personīgi 6. janvārī sazinājos ar Vācijas federālo pārtikas, lauksaimniecības un patērētāju aizsardzības ministri Ilse Aigner, un mēs pārrunājām to, kas būtu darāms, lai turpmāk izvairītos no līdzīga piesārņojuma un incidentiem. Šodien es vēlreiz sazinājos ar Vācijas ministri, jo mani satrauca iepriekšējā nedēļas nogalē dzirdētā ziņa par to, ka kāds dzīvnieku barības ražotājs nav sniedzis visu informāciju par to, kurām lauku saimniecībām tas piegādājis iespējami saindēto dzīvnieku barību, kā arī sniedzis neprecīzu informāciju par piesārņotās dzīvnieku barības tauku izmantojumu kombinētajā barībā, kā rezultātā slēdza vēl vairākus simtus lauku saimniecību.

Tas ir ļoti nopietns ES pārtikas nekaitīguma nosacījuma pārkāpums. Teikšu skaidrāk: Vācijas iestādes nodarbojas tikai ar šā piesārņojuma seku likvidēšanu un dara visu iespējamo, lai ātri un noteikti atrisinātu situāciju.

Esmu informēts par to, ka iestādes veido papildu kapacitāti testēšanai, lai tas tiktu izdarīts un pabeigts pēc iespējas drīzāk. Tomēr ir steidzami jāpārrunā arī plašākā ietekme, ko rada ES īstenotā pieeja dzīvnieku barības nekaitīgumam. Tāpēc nākamajā nedēļā uz Vāciju dosies Pārtikas un veterinārā biroja darba grupa, lai palīdzētu Vācijas iestādēm un neliegtu tām mūsu vispārējās zināšanas un izpratni par to, kā šis piesārņojums notika un kā novērst tā atkārtošanos nākotnē. Vācijas iestādes par to ir informētas un ir piekritušas vizītei. Es zinu, ka mēs varam paļauties uz pilnīgu Vācijas kolēģu sadarbību.

Šis incidents tiks pārrunāts arī Lauksaimniecības padomē, kas nākamajā pirmdienā, 24. janvārī, notiks Briselē. Kā jau iepriekš minēju, mēs izvērtējam pasākumus, tostarp arī likumdošanas pasākumus.

Šis incidents nepārprotami norāda uz to, ka nacionālās kontroles sistēmas ir jāpadara efektīvākas, jo tās ir pamatā visu ES dalībvalstu un trešo valstu uzticībai mūsu pārtikas produktu un barības nekaitīguma pasākumiem. Lai risinātu šo jautājumu, es lūkoju rast iespēju ieviest dzīvnieku barībai un pārtikas produktiem paredzēto tauku un eļļu ražošanas stingru nošķiršanu no tehniskai izmantošanai paredzēto tauku un eļļu ražošanas, un es apsveru iespēju noteikt juridiskas prasības pastiprinātai dioksīna kontrolei dažādajos dzīvnieku barības aprites posmos.

Esmu pārliecināts, ka šie pasākumi, kad tie tiks apstiprināti un pieņemti, uzlabos mūsu jau tā stabilās pārtikas un dzīvnieku barības nekaitīguma sistēmas.

  Albert Deß, PPE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs! Pateicos, komisāra kungs, par faktiem saistībā ar dioksīna skandālu Vācijā. Esmu arī lauksaimnieks, tāpēc mani bezgala tracina tas, ka atkal un atkal mums jāpiedzīvo šādi skandāli, kuru iemesls acīmredzami saistīts ne tikai ar nolaidību, bet arī ar noziedzīgu darbību. Lai cik normatīvo aktu mēs pieņemtu — turklāt Eiropā ir vieni no stingrākajiem tiesību aktiem pārtikas produktu ražošanas jomā un zemākās robežvērtības attiecībā uz tām sastāvdaļām, kas varētu kaitēt patērētāju veselībai —, mēs tomēr neesam pasargāti no šādiem apdraudējumiem.

Tāpēc ir jāizvirza prasība un dalībvalstīm ir jāuzņemas attiecīga atbildība, ka, ja prokurors konstatē, ka ir notikusi noziedzīga darbība, tad soda apmērs ir ievērojami jāpalielina. Šādiem cilvēkiem nevar piespriest tikai naudas sodu, te jāpiemēro cietumsods. No viņiem ir jāatbrīvojas, lai viņi vairs nevarētu izraisīt šādu postu.

Komisāra kungs, man prieks, ka jūs atzīstat Vācijas iestāžu īstenoto pasākumu atbilstību ― arī man Vācijā radās tāds iespaids. Valdīja zināms politiskais satraukums par to, ka šis jautājums netiek risināts pareizi. Mums ir jāsanāk visiem kopā un nepieciešamības gadījumā jāpapildina jau ieviestie stingrie noteikumi.

Jūs minējāt kādu konkrētu jautājumu, un tā sakarā mēs jūs pilnībā atbalstām. Arī es atbalstu, turklāt es runāju visas savas grupas vārdā, stingru pārtikas produktu un citu produktu ražošanas nošķiršanu, lai šāda sajaukšana neatkārtotos. Komisāra kungs, mēs atbalstām jūsu ieceri uzlabot mūsu nosacījumus un regulējumu, lai mēs spētu sekmīgāk novērst šādu skandālu atkārtošanos.

  Ulrike Rodust, S&D grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs! Jūsu piezīmes mani pārsteidz. Es no preses biju sapratusi citādi, vismaz Vācijā. Arī mani bezgala tracina tas, ka pārtikas nekaitīguma jomā atkārtojas skandāli. Mēs nedrīkstam to pieļaut. Es zinu, ka regulējumi un likumi vien nevar novērst noziedzīgas darbības šajā jomā. Tomēr mums ir jādara viss iespējamais, lai vainīgajām personām būtu pēc iespējas grūtāk rīkoties noziedzīgi. Komisijai ir jāaicina dalībvalstis nekavējoties izvērtēt soda apmērus šajā jomā. Tīši ļaunprātīgu un nolaidīgu rīcību ar pārtikas produktiem un dzīvnieku barību nedrīkst sodīt ar triviāliem soda mēriem. Bieži vien salīdzinājumā ar peļņu naudas sods ir tik mazs, ka to var nomaksāt no papildu izdevumiem paredzētajiem līdzekļiem.

Turklāt ir jāpalielina valsts inspektoru skaits. Pašreizējais piemērs Vācijā pavisam skaidri liecina, ka pašpārbaudes principam ir nopietni trūkumi. Vēlos norādīt, ka „piesārņotājs maksā” princips ir pastāvīgi jāpiemēro visā apritē ― no barošanas siles līdz pat ēdamgaldam. Galu galā, pārtikas produktu nekaitīgumu nosaka tas, ar ko mēs barojam mājlopus.

Nevainīgajiem nebūtu jācieš sekas, ko rada citu cilvēku noziedzīgās darbības. Pagaidām vēl nav skaidri zināms, kurš lauksaimniekiem samaksās par zaudējumiem, kas tiem radušies dioksīna skandāla dēļ. Viens ir skaidrs: tie nebūs bankrotējušie piesārņotāji, jo viņiem naudas vairs nav. Tas ir nepieņemami. Tāpēc vajadzētu apsvērt tāda Eiropas fonda izveidi, kurā visi dzīvnieku barības ražotāji iemaksātu līdzekļus. Pārtikas nekaitīguma sakarā nemitīgi rodas problēmas, tāpēc viens ir pilnīgi skaidrs: visā apstrādes apritē gan pārtikas, gan dzīvnieku barības ražošanā ir jānodrošina pilnīga izsekojamība. Šajā sakarā arī ES regula un valstu tiesību akti ir jāpadara efektīvāki.

  Corinne Lepage, ALDE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs! Desmit gados Eiropa ir piedzīvojusi četrus šādus incidentus.

Lai gan mēs varam būt gandarīti par to, ka ātrās brīdināšanas sistēma darbojas veiksmīgi, tas, ka šādi incidenti notiek, ir pilnīgi nepieņemami. Eiropas patērētāju veselība nedrīkst būt kā pielāgojams mainīgais sistēmā, kurā par prioritāti izvirzīta izmaksu samazināšana un būtībā netieši tiek veicināti šādi incidenti, jo soda mēri ir vāji.

Tomēr, komisāra kungs, mums ir vajadzīga iedzīvotāju uzticība, un jūs to zināt labāk par citiem. Kādus pasākumus jūs plānojat īstenot? Nupat jūs runājāt par prasību nošķirt rūpniecisko eļļu ražošanu no pārtikai paredzēto eļļu ražošanas, un es esmu gandarīta par to. Komisāra kungs, tai ir jābūt obligātai prasībai ražošanas procesā, nevis tikai izvēles iespējai; tādā veidā mēs iegūsim lielāku pārliecību.

Turklāt nav godīgi, ka ražotāji šādā veidā var paziņot par savu maksātnespēju. Komisāra kungs, ko mēs varam darīt, lai nodrošinātu to, ka šāda rīcība nepaliek nesodīta? Atbildība tomēr ir labākais drošības sargs.

Visbeidzot, kādus pasākumus jūs esat iecerējis veikt, lai uzlabotu dalībvalstu ieviesto uzraudzību? Trauksme tika izziņota gandrīz trīs nedēļas pēc tam, kad šīs eļļas tika piegādātas. Protams, to nevar uzskatīt par Komisijas vainu, tomēr tajā pašā laikā tas gluži vienkārši rada problēmas patērētājiem. Komisāra kungs, vai, jūsuprāt, mēs varam uzlabot šo situāciju?

  Martin Häusling, Verts/ALE grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs, dāmas un kungi! Ir skaidrs, ka patērētāju uzticība jau atkal ir nopietni iedragāta, un tas ir pilnīgi dabiski, ka patērētāji brīnās, ko valstu iestādes un ES dara, lai apturētu šo piesārņotāju darbību. Pretēji komisāra kungam es neuzskatu, ka notikušais ir tikai negadījums vai nejaušība. Es uzskatu, ka aiz tā visa slēpjas sistēma, ar kuru atsevišķi uzņēmumi pelna miljonus, iemaisot dzīvnieku barībā vielas, kas tur patiesībā neiederas. Pēc tam šie uzņēmumi izvairās no atbildības, savukārt lauksaimnieki un patērētāji par to maksā.

Es uzskatu, ka mums ar to arī jāsāk, un mums, protams, jāpajautā sev, vai pārbaudes netiek veiktas nepareizajā vietā. Dzīvnieku barības nozarē Vācijā darbības ar taukiem veic neliels skaits uzņēmumu. Kāpēc tur netiek veiktas mērķtiecīgas pārbaudes? Kāpēc mēs paļaujamies uz pašpārbaudēm un diezgan neregulāri saņemam vērtības, kuras pēc tam valstij ir jāpārbauda? Citiem vārdiem sakot, visā Eiropā ir jāīsteno ar risku pamatota uzraudzība. Tāpēc, komisāra kungs, es jums jautāju: ko šajā sakarā dara Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA)? Vai šī ir Vācijas problēma jeb varbūt līdzīgas problēmas pastāv citviet Eiropā, kas tikai pagaidām nav konstatētas?

Manuprāt, mēs visi esam vienisprātis, ka ir nepieciešams pozitīvais saraksts, kurā norādīts, kas ir pieļaujams dzīvnieku barībā. Ir jāievieš stingri apstiprināšanas noteikumi uzņēmumiem, kā arī atbildības pienākums un preču plūsmas nodalīšana. Tomēr es uzskatu, turklāt tas ir vairākkārt jāatkārto, ka nepieciešamas arī būtiskas izmaiņas daudzās politikas jomās, jo, galu galā, dzīvnieku barībai ir jānāk no mūsu laukiem, nevis no rūpnieciskiem uzņēmumiem. Lauksaimniekiem jāzina, ar ko viņi baro savus mājlopus, un patērētājiem jāzina, kur rodas dzīvnieku barība. Mums par to jāparūpējas. Ar to mēs varam sākt lauksaimniecības reformu, un mums tas pat jādara, proti, šī situācija jāpavērš pretējā virzienā, jo, galu galā, visa lauksaimniecība cieš no kaitējuma, ko daži noziedznieki rada, piesārņojot dzīvnieku barību, un tas mums ir jānovērš kā principiāls jautājums.

  James Nicholson, ECR grupas vārdā. – Priekšsēdētājas kundze! Es pilnīgi noteikti jūtu līdzi daudzajiem Vācijas lauksaimniekiem viņu pašreizējā situācijā.

Apmēram pirms diviem gadiem es to pašu piedzīvoju Ziemeļīrijā, kur tika veiktas ļoti līdzīgas darbības. Šajā situācijā visvairāk cieta lauksaimnieki, kas patiesībā šajās darbībās nemaz nebija iesaistīti. Man šķiet, ka jau tika minēts vārds „noziedzīgs”, un šajos notikumos ir iesaistītas personas ar noziedzīgiem mērķiem. Mums jāpajautā, kāpēc viņi tā dara un vai viņi to dara tāpēc, lai nopelnītu daudz papildu naudas, kā minēja Häusling kungs. Ja tā ir taisnība, tad viņi par to jāsoda.

Tomēr pavisam skaidri jāatzīst, ka vainīgi nav tie, kas ražo pārtikas produktus, bet gan tie, kuri dzīvnieku barību piegādā pārtikas produktu ražotājiem. Mums ir jāveic pasākumi pret šiem cilvēkiem, lai novērstu šādu notikumu atkārtošanos un atgūtu patērētāju uzticību. Es ļoti labi saprotu, kāpēc patērētāju uzticība patlaban ir iedragāta. Kā jau kāds minēja, tā ir noticis arī iepriekš, bet ir jānovērš šādu situāciju atkārtošanās. Nedomāsim tikai vispārīgi un nepieņemsim jaunus likumus. Ieviesīsim tos, kas mums ir.

  Sabine Wils, GUE/NGL grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētājas kundze! Dzīvnieku barības industriju Vācijā raksturo trīs vārdi ― malšana, jaukšana un krāpšanās. Kopš 1999. gada Vācijā vien bijuši pieci dioksīna skandāli. Acīmredzot dzīvnieku barības ražotājiem un lielajiem pārtikas ražošanas uzņēmumiem nerūp ES direktīvas un valstu tiesību akti, ja ir iespēja no lētas pārtikas gūt lielu peļņu. Vācijā valda barga konkurence par zemāko cenu pārtikas tirgū. Tāpēc dzīvnieku barībai, kas paredzēta intensīvai mājlopu audzēšanai, jābūt pēc iespējas lētākai. Dzīvnieku barības un pārtikas produktu ražotājus valsts pārbauda reti. Tā aizvien biežāk paļaujas uz ražotāju veikto pašpārbaudi un tādējādi ietaupa līdzekļus, kas būtu jāizmanto kvalificēta personāla algošanai. Šādos apstākļus ar dioksīnu piesārņoti rūpniecisko tauku atkritumi varēja nonākt dzīvnieku barības un pārtikas produktu apritē.

Šo dioksīna skandālu varēja novērst, ja pirms tauku iejaukšanas dzīvnieku barībā tiktu pārbaudīts tajos esošais dioksīna līmenis. Tādā gadījumā piesārņojumu konstatētu laicīgi. Jau atkal daudz patērētāju ir saindējušies ar papildu dioksīnu. Astoņdesmit procenti dioksīna organismā nonāk ar dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktiem, citiem vārdiem sakot, uzturā lietojot gaļu, pienu un olas. Foodwatch pamatoti pieprasa, lai dzīvnieku barības ražotājiem tiktu izvirzīta prasība obligāti pārbaudīt dioksīna un PCB līmeni katrai dzīvnieku barības sastāvdaļu partijai, pirms tiek sajaukta dzīvnieku barība. Dzīvnieku barībā nedrīkst iejaukt nevienu sastāvdaļu, kas neatbilst robežvērtībām. Ļoti piesārņotas partijas ir jāiznīcina, turklāt ir jāspēj pierādīt, ka tas patiešām ir izdarīts. Tikai tā var novērst turpmāku falsificēšanu un atšķaidīšanu, ko veic piesārņotāji.

Arī laboratorijām jānosaka pienākums ziņot valstu uzraudzības iestādēm, ja robežvērtības pārsniedz noteiktās. Lai garantētu gaļas produktu izsekojamību, ir jāievieš marķēšanas prasība. Šis un arī iepriekšējie ar pārtiku saistītie skandāli Vācijā pierāda, ka valstij ir regulāri jāpārbauda dzīvnieku barības ražotāji un dzīvnieku audzētāji. Komisāra kungs, kā jūs plānojat to īstenot?

  Peter Liese (PPE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs, dāmas un kungi! Patērētāji un lauksaimnieki ir labāk jāaizsargā pret bezatbildīgiem dzīvnieku barības un tās tauku falsificētājiem. Mums ir jāaptur šo falsificētāju darbība visā Eiropā. Nupat kolēģe runāja tikai par Vāciju, bet diemžēl dioksīna un tamlīdzīgi skandāli iepriekš bijuši arī citās dalībvalstīs.

Visupirms šis jautājums jārisina prokuratūrai, jo runa ir par noziedzīgām darbībām. Es ceru, ka Vācijas prokuratūra un organizācijas citās valstīs, kas, iespējams, joprojām ir iesaistītas ― kā aprites posms tika minēta Nīderlande ―, darbosies ātrāk nekā prokuratūra Īrijā. Tur tikai tagad ierosināta lieta pret personām, kas bija vainīgas 2008. gadā notikušajā skandālā. Mums šajā sakarā ir jārīkojas veicīgāk.

Es aicinu pareizi paskatīties uz šo skandālu, un tas patiešām ir skandāls. Vērtības bija četras reizes augstākas, nekā pieļaujams. Tas ir slikti, un ir izstrādāts pamatots piesardzības līmenis, kuru nedrīkst pārsniegt. Šis piesardzības līmenis tika apzināti izvēlēts tāds, lai iegūtu to amplitūdu, kurā ilgtermiņa kaitējums tika konstatēts eksperimentos ar dzīvniekiem, kad vērtība bija 100 reižu lielāka par šo līmeni. Tāpēc akūta riska nav; tā ir tikai piesardzība.

Skandālā, ko Beļģija piedzīvoja 1999. gadā, šīs vērtības bija 700 reižu lielākas par pašreizējajām ES robežvērtībām. Tāpat dioksīna piesārņojums vidē ir samazināts līdz desmitajai daļai no tā, kāds tas bija 1990. gadā; tas izdarīts, īstenojot ES pasākumus, piemēram, pieņemot tiesību aktus par ķīmiskām vielām, uzlabojot standartus saistībā ar atkritumu sadedzināšanas iekārtām, utt. Tomēr ir jāīsteno pasākumi pārtikas produktu apritē visā Eiropā. Ir jāuzrauga dioksīns, ir jānošķir tauki, manuprāt, ir jābūt ES mēroga prasībai par dzīvnieku barības tīrību un ir labāk jāaizsargā lauksaimnieki, kas nespēj novērst to, ka pārtikas produktu apritē atkārtoti novērojama šāda nolaidība un noziedzīga plānošana.

  Luis Manuel Capoulas Santos (S&D). – (PT) Priekšsēdētājas kundze! To nevar uzsvērt par daudz, proti, nekur citur pasaulē nav tik stingri kvalitātes standarti pārtikas produktu jomā kā Eiropā. Mūsu patērētāji, eksporta tirgi, kā arī ražotāji pieprasa, lai mēs patiešām pacenstos un veiktu nozīmīgus ieguldījumus šo standartu uzturēšanā.

Ja nesen Vācijā notikušais piesārņojums atgadītos citviet pasaulē, tad mēs, visticamāk, par to nemaz neuzzinātu. Tomēr tā nenotika. Tas atgadījās tieši te, Eiropas Savienībā. Tas, kas notika Vācijā, ir nepieņemami, turklāt šis gadījums ir ne tikai rūpīgi jāpārbauda, bet vainīgie arī jāsauc pie atbildības par to, kas šķiet vairāk kā noziegums, nevis negadījums.

Joprojām nav skaidra piesārņojuma izcelšanās, un tas mani satrauc. Šķiet, nav iespējams skaidri noteikt, kāda ir Vācijas iestāžu atbildība par pārraudzības pienākumu nesekmīgu izpildi. Šķiet, šis notikums tika atklāts, pateicoties kāda uzņēmuma ziņojumam, nevis iestāžu veikto kontroļu rezultātā.

Par šo notikumu atbildīgās personas nav noteiktas, un šā notikuma nopietnības dēļ Komisijai ir jārod objektīvs apstākļu izskaidrojums.

  Britta Reimers (ALDE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs, dāmas un kungi! Šis negadījums ar dioksīnu nav tikai vienkāršs skandāls. Eiropas iedzīvotājiem ir parādīts viņu pašu atspulgs. Cik ilgi mēs jau sūdzamies par cenu un izdzīvošanas cīņu lauksaimniecībā, ko uzjundī aizvien neremdināmākais pieprasījums pēc lētākas pārtikas.

Jau ilgu laiku šī cīņa ir kas vairāk par vienkāršu izturības pārbaudi. Indivīdi aizvien biežāk izšķiras par noziedzīgu līdzekļu un metožu izmantošanu. Tomēr līdz ar to mēs galu galā visi zaudēsim. Mēs varam pieņemt vairāk likumu un direktīvu, varam veikt biežākas pārbaudes par augstākām izmaksām, mēs varam piespriest bargākus sodus, tomēr neviens no šiem risinājumiem nepalīdzēs cīnīties pret noziedzīgo enerģiju, ko uzkurina šī skarbā cīņa par pastāvēšanu.

Mums beidzot ir jāsāk cīnīties pret šīs problēmas iemesliem. Mums beidzot ir jādara gals šai nemitīgajai prasībai pēc pārtikas produktiem, kuriem jābūt vairāk, turklāt lētākiem. Būdama lauksaimniece, esmu savā saimniecībā izjutusi bezspēcību pret atsevišķu personu noziedzīgajām darbībām, kā tas ir arī šajā gadījumā. Manus aroda kolēģus un mani pārņem šermuļi, iedomājoties par to, kurš nākamais nevainīgi iegrims šajā atvarā.

Tāpēc es vēlētos pajautāt Komisijai: ko jūs un jūsu kolēģi plānojat darīt, lai atgūtu pārtikas vērtību? Es atzinīgi vērtēju jūsu priekšlikumus, tomēr galveno problēmu jūs ar tiem neatrisināsiet.

  Bart Staes (Verts/ALE). – (NL) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs, dāmas un kungi! Šis skandāls modina manī patiesu déjà vu sajūtu, jo šīs krīzes gaita nudien šķiet gandrīz identiska tai, kuru pirms divpadsmit gadiem piedzīvoja Beļģija. Pēdējos desmit gados ir notikuši pārāk daudzi incidenti, kas pierāda, ka dzīvnieku barības eļļu un tauku nozarē darbojas diezgan daudz tirgus dalībnieku, kuri negodīgas alkatības vadīti noziedzīgā veidā ir gatavi krāpties, tādējādi kaitējot lauksaimnieku ienākumiem un patērētāju veselībai. Tas ir nepieņemami. Tāpēc pašreizējiem tiesību aktiem nudien ir jāveic stresa tests. Es ceru, ka šajā sakarā savus komentārus sniegs arī Lauksaimniecības padome.

Tomēr tāpat ir jābūt arī monitoringam un uzraudzībai. Šajā nozarē joprojām aktīvi tiek veikta pašpārraudzība. Valstu iestādēm papildus un stingrāk ir jāpārbauda ikviena pašpārraudzības forma. Tas jāveic proporcionāli. Turklāt man šķiet, ka biežāks monitorings jāveic Pārtikas un veterinārajam dienestam Īrijā. Ir stingrāk jāuzrauga tie, kas veic monitoringu. Es lasīju, ka pēdējos desmit gados PVD ir veicis tikai trīs misijas. Tas ir par maz, šis skaitlis ir jāpalielina. Komisāra kungs, vai šīs dioksīna problēmas sakarā jūs dosiet norādījumus PVD veikt vairākas misijas?

  Jaroslav Paška, EFD grupas vārdā. – (SK) Priekšsēdētājas kundze! Daudzajos pastāvēšanas gados Eiropas Savienība ir radījusi ārkārtīgi komplicētu dažādu noteikumu struktūru, kam vajadzētu sabiedrībai radīt priekšstatu par to, ka Eiropas Savienība raizējas par mūsu pārtikas produktu tīrību un kvalitāti. Lai pastiprinātu šo vēstījumu, tā ir pieņēmusi darbā daudzus dažādus speciālistus, inspektorus, veterinārārstus un amatpersonas, tādējādi izveidojot sarežģītu iestāžu briesmoni nolūkā garantēt Eiropas pārtikas produktu kvalitāti.

Dāmas un kungi! Nu mēs redzam to, cik labi tai veicas. Eiropu ir pārpludinājuši ļoti piesārņoti pārtikas produkti, un mūsu birokrātiskais aparāts acīmredzami nezina, kā šo problēmu atrisināt. Lai spētu saprast situācijas nopietnību, atcerēsimies, ko šīs mahinācijas ar pārtikas produktiem ir mums devušas.

Zinātnieku aprindās dioksīnu uzskata par visbīstamāko ķīmisko vielu, ko cilvēks jebkad ir ražojis. Tā ir ne tikai bīstamākais kancerogēns, bet arī vājina šūnu pārraidīto un hormonālo imunitāti, palielina uzņēmību pret infekcijām, samazina auglību, palielina abortu skaitu, kā arī izraisa olnīcu traucējumus, dzemdību traumas, lielāku zīdaiņu mirstību, centrālās nervu sistēmas attīstības traucējumus, patoloģiskas steroīdo hormonu un receptoru izmaiņas, utt.

Tie nesadalās. Tie uzkrājas dzīvo organismu audos, un Pasaules Veselības organizācija norāda, ka, ja apritē nokļūst vienam rīsa graudam atbilstošs dioksīna daudzums, tad tas ir līdzvērtīgi gada limitam vienam miljonam cilvēku.

Tāpat mēs šodien uzzinām, ka Vācijas uzņēmums „Harles und Jentzsch” dzīvnieku barībai pievieno dioksīnu, un jau kopš 2010. gada marta tirgū ir pārdevis vairāk nekā 3000 tonnu šādu piesārņotu tauku. Saskaņā ar pašreizējiem atklājumiem saindētas olas ievestas Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē, savukārt saindēta gaļa ― Francijā un Dānijā.

Tāpēc, komisāra kungs, vēlos jautāt, kā var būt, ka uzraudzītā kontroles sistēmā nav reģistrēts uzņēmums, kurš tūkstošiem lauksaimnieku piegādā dzīvnieku barības maisījumus? Kādu sadarbību mēs varam gaidīt no Vācijas valsts iestādēm, ja uzņēmums var ražot dzīvnieku barības maisījumus un tajā pašā laikā nebūt reģistrēts kontroles sistēmā? Kāda veida veterināro pārbaudi veic lauku saimniecībās, ja kopš 2010. gada marta veterinārie inspektori nav spējuši konstatēt piesārņojumu dzīvnieku barībā? Dāmas un kungi! Kas notiek ar šādu pārtikas produktu iznīcināšanu? Mēs runājam par iznīcinātām olām un gaļu, bet kas…

(Priekšsēdētāja pārtrauca runātāju)

SĒDI VADA: S. KOCH-MEHRIN
Priekšsēdētāja vietniece

  Janusz Wojciechowski (ECR). – (PL) Priekšsēdētājas kundze! Mums jāatrisina skandāls, tomēr šis vārds tam ir par maigu. Šī situācija būtiski apdraud tūkstošiem cilvēku dzīvību un veselību. Es ceru, ka vainīgās personas tiks noteiktas un attiecīgi sodītas, tomēr tāpat es ceru, kas šis jautājums liks mums izvērtēt Eiropas Savienības lauksaimniecības modeli. Lauksaimniecība ir kļuvusi par rūpniecību. Mēs vairs nerunājam par lopkopību ― nu tā ir gaļas ražošana. Pastāv milzīgas lauku saimniecības, pastāv dzīvnieku barības ražošanas nozare, un mēs audzējam dzīvniekus, dodot tiem barību ar dioksīnu. Tāpat dzīvnieku barībā ir arī ģenētiski modificēts materiāls, kas vēl nav pilnībā pārbaudīts, un šāds lauksaimniecības modelis nefunkcionē. Šis modelis negarantē pārtikas nekaitīgumu.

Šo situāciju var atrisināt, pievēršot lielāku uzmanību tām lauku saimniecībām Eiropā ― Polijā un citās valstīs ―, kurās dzīvniekus baro ar pašu ražotu dzīvnieku barību. To vajadzētu atbalstīt.

  Kartika Tamara Liotard (GUE/NGL). – (NL) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs! Vainīgais uzņēmums jau 2010. gada martā zināja, ka pārdod produktus, kuros dioksīna līmenis ir ārkārtīgi bīstams. Kā var būt, ka tas netika konstatēts nevienā valsts iestādes pārbaudē, lai jau tajā posmā attiecīgi varētu rīkoties? Vai pašreizējie pārtikas produktu nekaitīguma uzraudzības mehānismi ir patiešām atbilstoši? Šķiet, ka nē, jo, ja tie būtu atbilstoši, tad šī dioksīna krīze būtu novērsta.

Šķiet, ka ir vairāki ar pārtiku saistīti skandāli. Runa nav tikai par dioksīna krīzi; atcerieties ar klonēšanu saistītos produktus, kas pagājušajā gadā nepamanīti nonāca mūsu veikalu plauktos. Noteikumu ir pietiekami daudz, tomēr pārtikas nekaitīguma uzraudzībai ir jābūt efektīvākai, tā jāveic biežāk, turklāt šo pārbaužu rezultāti ir jāpublisko. Runa ir par pārtikas produktu nekaitīgumu un iedzīvotāju veselību.

Tāpat es aicinu Komisiju atbalstīt piekrāpto lauksaimnieku prasību par zaudējumu atlīdzināšanu, ko viņi vērš pret vainīgajiem uzņēmumiem, jo šie lauksaimnieki nezināja, ka saindē savus liellopus.

  John Stuart Agnew (EFD). – Priekšsēdētājas kundze! Esmu ieinteresēts šajā jautājumā: es esmu olu ražotājs no Lielbritānijas.

Šķiet, ka dioksīna piesārņojumu izraisījusi nespēja ievērot dzīvnieku barības apstrādes procesa standartus, kas ir stingrāki nekā tie, kas attiecināmi uz ne tik sarežģīto procesu, kurā rapsis tiek pārvērsts biodegvielā. Tāpēc ES aizraušanās ar biodegvielu var radīt neparedzamas sekas. Tomēr, manuprāt, šī nav ES problēma. Papildu noteikumi to neatrisinās, un tie pilnīgi noteikti nav vajadzīgi. Vācieši ir konstatējuši problēmas esamību, par to informējuši mūs un veic nepieciešamos pasākumus.

Apvienotajā Karalistē ir izstrādāta visaptveroša nodrošināšanas shēma, ko dēvē par Lion Code. Tā attiecas gan uz dzīvnieku barības ražošanu ražotnē, gan olu ražošanu lauku saimniecībā, tādā veidā nodrošinot to, ka šāda veida incidenti ir maz iespējami. Tāpēc, ja kāds no jums vēlas saņemt augstākā labuma olas, meklējiet tās ar Lion uzrakstu, un britu ražotāji ar prieku jums tās piegādās.

  Michel Dantin (PPE). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs! Visupirms, man šķiet, ka mums ir iemesls būt gandarītiem, jo mēs patlaban varam runāt par krīzi tāpēc, ka mūsu sistēma ir nostrādājusi.

Pie mums ir pasaulē spēcīgākā patērētāju aizsardzības sistēma. Patlaban patērētājiem tas jāatceras. Tomēr sistēma nebija pareiza, tāpēc pirms jaunas sistēmas izstrādāšanas, man šķiet, mums uzmanīgi un visaptveroši jāizvērtē iemesli tam, kāpēc problēma tika konstatēta novēloti, un jāpajautā sev, kāds ir šīs kavēšanās iemesls.

Tomēr man šķiet, ka papildus noziedzīgās darbības atmaskošanai mums jāpajautā arī, kāpēc tā notika. Es domāju, ka mūsu darbības dēļ lauksaimniecības un lauksaimniecības pārtikas produktu nozares sacenšas par zemākajām izmaksām un zemāko piedāvājuma cenu, un mēs vairs neesam pasargāti no tādām novirzēm, kā šī nepieņemamā rīcība.

Tāpēc, komisāra kungs, vai jūs plānojat palielināt sodu par šādām darbībām? Vēlos arī pajautāt, kā mēs attiecīgajiem audzētājiem sniegsim tūlītēju atbalstu ― es patiešām domāju tūlītēju. Jautāju tāpēc, ka robežas ir tik trauslas, ka, ja daži cilvēki ļoti drīz nesaņems palīdzību, vai pat ja tie gūs labumu no viņiem parādā esošās summas, šie audzētāji izzudīs, pirms vēl procedūra tiks pabeigta „normālā” ātrumā, kā es to varētu nosaukt.

  Franz Obermayr (NI). – (DE) Priekšsēdētājas kundze! Vai drīkstu uzdot jautājumu iepriekšējam runātājam? Viņš minēja, ka būtībā sistēma darbojas. Es labprāt uzzinātu, vai viņš ir informēts par to, ka notikušo atklāja, pateicoties patērētājiem, nevis sistēmai.

Vēl attiecībā uz informāciju, kas ir iepriekšējā runātāja rīcībā, es vēlētos viņam pajautāt, vai viņš zina arī to, ka ir veikti pētījumi, kas liecina, ka iedzīvotāji labprāt nedaudz piemaksātu, ja vien varētu būt droši par to, ka piedāvājumā ir augstvērtīgi dzīvnieku izcelsmes produkti un šie dzīvnieki ir turēti atbilstoši sugas prasībām.

  Michel Dantin (PPE). – (FR) Priekšsēdētājas kundze! Man šķiet, ka kolēģis, kurš uzdeva jautājumu, būtībā vēlējās komentēt situāciju, nevis patiešām uzdot jautājumu man. Protams, mēs zinām, ka sistēma ir kļūdaina. Tomēr, runājot par patērētājiem Eiropā, es vēlos uzsvērt mūsu aizsardzības sistēmas noteiktību. Ņemot vērā to, ka esam ieviesuši pasaulē augstākos standartus, mēs nedrīkstam pieļaut, ka apgalvojums par nekā nedarīšanu netiek apšaubīts.

  Paolo De Castro (S&D). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs, dāmas un kungi! Visupirms vēlos pateikties komisāram Dalli kungam par ierašanos šodien šajā plenārsēžu zālē, lai informētu par notikumu, kas patērētājus Eiropā patiešām satrauc.

Nākamajā nedēļā tiksies Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja, kuru man ir tas gods vadīt, un mēs padziļināti runāsim par šā nopietnā atgadījuma sekām. Lai gan Eiropa ļoti rūpējas par pārtikas nekaitīgumu, ir jāīsteno turpmāki pārredzamības un pārbaužu pasākumi, lai tādējādi novērstu pārtikas produktu piesārņošanas gadījumu atkārtošanos.

Es atzīmēju, ka pagājušajā gadā Parlaments pieņēma patstāvīgu ziņojumu par lauksaimniecības produktu kvalitāti, un pirmajā lasījumā šajā plenārsēžu zālē tika pieņemta regula par pārtikas informācijas nodrošināšanu patērētājiem, ar kuru ievieš nosacījumu par lauksaimniecības produktu izcelsmes vietas obligātu norādīšanu marķējumā. Diemžēl 8. decembrī šis svarīgais dokuments iestrēga Veselības padomē. Mēs centīsimies to iekļaut atkal otrajā lasījumā, jo tas ir ļoti nozīmīgs mērķis aizsardzības un pārredzamības nodrošināšanā, kas dos labumu patērētājiem Eiropā.

Tāpēc Parlamenta virzība ir pareiza, tas parāda, ka atbalsta patērētājus. Mēs ceram, ka Padome un Komisija paudīs līdzīgu attieksmi.

  Marit Paulsen (ALDE). – (SV) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs! Man jāpiekrīt vairāku kolēģu teiktajam, proti, lielā mērā pašreizējie tiesību akti darbojas. Ne jau tur slēpjas problēma. Problēma slēpjas atbilstības, kontroles un sankciju sistēmās. ES līmenī mums nav tiesību iejaukties sankciju sistēmās, un mums jāatceras, ka, ja mēs izstrādājam likumus, tomēr tajā pašā laikā neparedzam sankciju sistēmas, tad mēs tikai izstrādājam aptverošus likumus, kas būs pilnīgi velti. Tie nedarbosies.

Tomēr komisāra kungs minēja vienu ļoti svarīgu aspektu. Es biju referente regulai, pēc kuras noteica dzīvnieku barības pārbaudes. Komisāra kungs pieminēja stingro to izejvielu, kas paredzētas dzīvnieku barības ražošanai, atšķiršanu no tām, kas paredzētas tehniskiem mērķiem ― šajā gadījumā taukiem.

Pirms desmit gadiem es ierosināju nokrāsot visus produktus, kuru izcelsme nav zināma. Godīgi sakot, man ir ļoti žēl lauksaimnieku, kuri atkal un atkal cietīs no toksīniem dzīvnieku barībā, vienlaikus nespējot mainīt šo situāciju.

  Licia Ronzulli (PPE). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Es vēlējos būt viena no šā mutiskā jautājuma parakstītājām, jo uzskatu, ka pēc nesen notikušā incidenta ir jāuzsāk debates par pārtikas nekaitīgumu.

Cik veselīgi un uzturvielām bagāti ir produkti, ko miljoniem eiropiešu lieto katru dienu? Vai mēs patiešām esam pārliecināti, ka produkti uz mūsu ēdamgalda nav kaitīgi? Lai garantētu galaprodukta īstumu, ļoti būtiska ir izejmateriālu kvalitāte. Vienīgais veids, kā novērst pārtikas produktu piesārņošanu un nekavējoties konstatēt iespējamu risku esamību, ir nepārtraukta uzraudzība ― no lauka līdz pat ēdamgaldam.

Nesenais incidents Vācijā pierāda, ka visiem produktiem, tostarp pārstrādātiem produktiem, obligāti nepieciešams izcelsmes marķējums, kā jau De Castro kungs minēja. Mums ir jāaizstāv patērētāju tiesības zināt katra nopirktā produkta izcelsmi, un pārtikas nekaitīgumu var nodrošināt tikai tad, ja visi tirgus dalībnieki uzņemas vienlīdz lielu atbildību.

Taisnība, pašreizējie Eiropas tiesību akti jau paredz kontroli un procedūras, lai garantētu to, ka pārtika, kas nonāk uz ēdamgalda, ir piemērota patēriņam un piesārņojuma riski ir samazināti līdz minimumam, tomēr tagad mums katru dienu jācenšas uzlabot šo pasākumu kvalitāti.

Esmu lepna norādīt, ka rīt Itālijas parlaments pieņems likumu, kas izcelsmes marķējumu paredz obligāti novietot arī uz visiem tiem pārtikas produktiem, uz kuriem tas vēl nebija. Visbeidzot mēs zināsim izcelsmi tādiem produktiem kā cūkgaļa, ilgstoši derīgs piens, augļi, dārzeņi, kā arī atsevišķi dzērieni, piemēram, oranžāde.

Es ceru, ka šis likums iedvesmos Eiropu. Es apņemos rūpēties par labāku pārredzamību, informāciju un patērētāju tiesību aizstāvību, kas, manuprāt, ir svarīgi instrumenti veselības, veselīga uztura veicināšanai.

  Marita Ulvskog (S&D). – (SV) Priekšsēdētājas kundze! Patlaban svarīgākais jautājums ir par to, ko darīt, lai novērstu jaunus skandālus un riska situācijas. Tas ir labi, ka komisāra kungs dosies uz Vāciju, un, protams, Lauksaimniecības ministru padomei ir jāpārrunā šis jautājums. Ja tā nenotiktu, tad tas jau pats par sevi būtu skandāls. Šajā jomā vēl ir darāmā. Ir nepieciešamas stingrākas sankcijas, lai dalībvalstis saprot, ka tām šajā sakarā ir jāpieņem lēmums.

Pats galvenais, mums ir jāizbeidz šie paškontroles testi. Citās nozarēs un citiem uzņēmumiem tas šķiet pašsaprotami, ka atbilstību tiesību aktiem uzrauga neatkarīgas iestādes, tomēr nozarē, kurā tiek ražoti tie paši pārtikas produkti, kurus mēs lietojam, šis princips netiek ievērots.

Nav nekādas nozīmes vainot liela mēroga lauksaimniecību, cenu konkurenci un vēl nezin ko. Būdami patērētāji, mēs nevēlamies uzturā lietot piesārņotu pārtiku. Mums ir jānodrošina tas, ka, ja patērētāji uzturā tomēr lieto šādu pārtiku, tad ir par to informēti un zina, ka patiesībā nevajadzētu to darīt.

  Antonyia Parvanova (ALDE). – Priekšsēdētājas kundze! Decembrī notikušais piesārņojums Vācijā, par kuru mēs šodien diskutējam, un acīmredzamais pārtikas aprites nekaitīguma pārkāpums ne tikai nopietni apdraud tūkstošiem patērētāju veselību, bet atklāj arī mūsu pārtikas izsekojamības sistēmas vājās vietas. Nudien tas ir vairāk nekā tikai satraucoši, ka Vācijas iestādes, tostarp arī Komisija, nespēja garantēt to, ka neviens saindēts pārtikas produkts, piemēram, olas, neiekļūst pārtikas apritē kā pārstrādātā pārtikā izmantojama sastāvdaļa.

Bieži vien pārtikas produktu nozarē izsekojamību uzskata par apgrūtinājumu, tomēr šķiet, ka ārkārtas situācijās, piemēram, šodien pārrunātajā, tā ir ļoti būtiska, tāpēc tā būtu jāuztver kā priekšnoteikums patērētāju veselības un drošības aizstāvībai. Tāpēc es Komisijai vēlos uzdot divus jautājumus.

Pirmkārt, vai tagad varam būt pilnīgi droši un to var apstiprināt, ka piesārņotas olas vai kāds atsevišķs piesārņots produkts nav iekļuvis pārtikas apritē tāpēc, ka to izmanto pārtikas apstrādē?

Otrkārt, vai Komisija plāno pastiprināt izsekojamības un informācijas pasākumus, lai garantētu optimālu patērētāju aizsardzību turpmākajās pārtikas krīzēs, kas var apdraudēt veselību?

  Elisabeth Köstinger (PPE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs! Vācijas dioksīna skandāls ir iedragājis Eiropas patērētāju uzticību, un viņi pamatoti pieprasa augstākā līmeņa drošību un pilnīgu izsekojamību pārtikas ražošanā. Galu galā lielo dzīvnieku barības ražotāju nolaidīgā rīcība kaitē arī lauksaimniecības starptautiskajai reputācijai. Es aicinu Komisiju nekavējoties atjaunot uzticību Eiropas lauksaimniecības produktu augstajai kvalitātei, jo tie atbilst augstākajiem standartiem.

Visu vaininieku atpazīšana un Vācijas dioksīna skandāla radītā kaitējuma ierobežošana ir tikai sākums. Ir jāīsteno spēji un visaptveroši pasākumi, lai novērstu to, ka dzīvnieku barības ražotāji šādas darbības atkārto nākotnē. Dzīvnieku barības aprite nav paredzēta atkritumu iznīcināšanai, un rūpniecisko atkritumu produktiem nav vietas dzīvnieku barībā. Es aicinu pieņemt stingrākus ES mēroga noteikumus, īpaši attiecībā uz transportu. Pat viens dzīvnieku barības piesārņošanas atgadījums ir nepieņemams. Tomēr būtiskākais ir tas, ka tiek veikta pilnīga un visaptveroša šo uzņēmumu pārbaude. Neviens lauksaimnieks, kurš vairākas reizes gadā tiek pārbaudīts, nespēj saprast pašreizējo praksi attiecībā uz lielo dzīvnieku barības ražotāju pārbaudi. Tomēr jāatzīmē, ka nupat pārrunātajā gadījumā bumbiņa sāka ripot, pateicoties pašziņojumiem, uz ko kompetentās iestādes attiecīgi reaģēja.

Patlaban uzmanība jāpievērš lauksaimniekiem, kuri negodīgā kārtā cietuši zaudējumus. Viņiem nepieciešama steidzama palīdzība, jo radušos zaudējumus nekādā gadījumā nedrīkst uzvelt viņu pleciem. Patlaban ir apdraudēta tūkstošiem lauksaimnieku pastāvēšana. Pagājušajā piektdienā ražotāja cena cūku nobarošanas nozarē bija 0,23 eiro kilogramā. Jau pagājušā gada nogalē cūku audzētājiem bija jāsamierinās ar 0,13 eiro kritumu. Situāciju vēl ļaunāku padara tas, ka pēdējās nedēļās strauji augusi dzīvnieku barības cena. Šajā sakarā steidzami jārod risinājums. Alkatība un nolaidība nekādā gadījumā nedrīkst apdraudēt patērētāju uzticību lauksaimniecības produktiem.

  Catherine Stihler (S&D). – Priekšsēdētājas kundze! Kā jau mēs dzirdējām, dioksīns ir bīstama ķīmiska viela, kas zināma kā vēža izraisītāja, un šajā gadījumā šī viela iekļuva pārtikas apritē, jo dzīvnieku barības ražošanā nejauši tika izmantotas ķīmiskas vielas, kas bija paredzētas izmantošanai biodegvielā.

Daži testu rezultāti no Lauksaimniecības ministrijas Šlēsvigā-Holšteinā liecina, ka dzīvnieku barības taukos bija 77 reizes vairāk dioksīna, nekā pieļaujams. Ātrās brīdināšanas sistēma pārtikas un barības jomā ir izstrādāta, lai patērētājus Eiropā pasargātu tieši šāda veida piesārņojuma gadījumā. Līdz trauksmes izziņošanai piesārņotie produkti jau bija piegādāti visā Vācijā un arī citās ES valstīs, tie atradās pat Apvienotajā Karalistē ceptajos sacepumos, kas piesardzības nolūkos tika izņemti no lielveikalu plauktiem.

Šī nav pirmā reize, kad dioksīns rada bailes. Mēs jau esam piedzīvojuši problēmas saistībā ar mocarellas sieru no Itālijas, cūkgaļas produktiem Īrijā un liellopu gaļas produktiem Ziemeļīrijā. Mēs vēlamies, lai Komisija paskaidro, kāpēc ātrās brīdināšanas sistēma jau atkal nespēja pasargāt patērētājus, un ko Komisija darīs, lai panāktu, ka tā darbojas pareizi.

  Spyros Danellis (S&D) . – (EL) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs! Kopš dioksīna skandāla Beļģijā ir pagājuši divpadsmit gadi, un dioksīns tiek konstatēts dzīvnieku barībā Vācijā ― valstī, kurā valda disciplīnas tradīcija un darbojas uzticamas iestādes. Tas nozīmē, ka kontroles sistēma nav pietiekami stingra, mērķtiecīga, pārredzama un objektīva, turklāt tai nav piesaistīti atbilstīgi šķēršļi un soda mēri. Šie trūkumi ir jāaizstāj ar nopietnu atbildību patērētāju priekšā, īpaši laikā, kad ekonomikas krīze mudina cilvēkus meklēt nelikumīgus risinājumus ražošanas izmaksu samazināšanai. Mēs nevaram cerēt uz to, ka problēmas tiks regulētas pašu spēkiem, pamatojoties uz morālo vērtību sistēmu; īpaši ne laikā, ko raksturo nelabvēlīgi ekonomiskie apstākļi. Protams, patērētājiem ir jādod tūlītēja un pilnīga informācija par riskiem, kuriem viņi ir pakļauti.

Eiropas Savienība lepojas ar to, ka ir pieņēmusi stingrus nosacījumus sabiedrības veselības aizsardzībai, kā arī vides un dzīvnieku labturības aizsardzībai. Tomēr tai jānodrošina arī to piemērošana bez atkāpēm, ja nevēlas, lai tās politiku gluži vienkārši ierobežo…

(Priekšsēdētāja pārtrauca runātāju)

  Franz Obermayr (NI). – (DE) Priekšsēdētājas kundze! Iesākumā ļaujiet teikt, ka, manuprāt, tā nebija nolaidība, bet gan tīšs noziegums. Kas jādara? Mums nepieciešamas vairākas svarīgas lietas: pirmkārt, obligāta ES mēroga marķēšanas prasība, un marķējumā jānorāda ne tikai kaušanas vieta, bet arī izcelsmes vieta. Patlaban patērētājus apzināti maldina. Pētījumi nepārprotami pierāda, ka ļaudis labprāt maksātu. Viņi tikai vēlas, lai pilnībā varētu izsekot produkta apritei, proti, kur tas radies un kāda ir tā patiesā izcelsme.

Otrkārt, ir jābūt stingrākām pārbaudēm. Galu galā, notikušo neatklāja pārtikas inspektors vai ES pārtikas nekaitīguma aģentūra, bet gan pats uzņēmums.

Treškārt, ir skaidri jānošķir pārtikas tauki no tiem, ko ražo izmantošanai tehniskiem mērķiem. Es pilnībā piekrītu Pitagoram, kurš reiz pareizi teicis: „Viss, ko cilvēki nodara dzīvniekiem, reiz atgriezīsies pie tiem”.

  Mairead McGuinness (PPE). – Priekšsēdētājas kundze! Pirms diviem gadiem, 2008. gada decembrī, mēs Īrijā piedzīvojām problēmu. Es vēlētos uzzināt, ko Komisija šos divus gadus ir darījusi, lai novērstu pašreizējo krīzi.

Man ir kāds konkrēts jautājums: dalībvalstu iestādes lūdz Veselības un patērētāju ģenerāldirektorātam pamatnostādnes. Attiecībā uz dzīvnieku barības higiēnas noteikumiem, tās vēlas padomu un semināru. Vai jūs šovakar apņemsieties dot tām to, ko tās lūdz?

Man ir vēl trīs komentāri. Mums pavisam skaidri jānosaka augsta riska produkti, augsta riska pārstrādātāji un augsta riska ražotāju atrašanās vieta un nosaukums, un visbeidzot ir pilnībā jānošķir tie produkti, kas paredzēti dzīvnieku barības apritei un tātad arī pārtikas apritei. Tā nav nekāda zinātne par kosmosu.

Turklāt, kā jau iepriekš kolēģi minēja, ir nepieciešama kontrole visos posmos, lai mēs varētu atpazīt tos, kuri peļņas gūšanas nolūkos turpina pārkāpt noteikumus. Izmaksu samazināšana ir vieglākais ceļš. Šī problēma Eiropai izmaksā miljardus; tā liek zaudēt patērētāju uzticību un...

(Priekšsēdētāja pārtrauca runātāju)

  Karin Kadenbach (S&D). – (DE) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs! Es nejūsmoju par lauksaimniecību; citiem vārdiem sakot, es neticu reklāmu saukļiem par laimīgām vistiņām un cūciņām, jo ikdienā piedzīvoju kaut ko pavisam citu.

Tomēr es ticu tam, ka patērētājiem Eiropā ir tiesības saņemt pārtiku, kas nav kaitīga. Tāpēc mana pirmā būtiskā prasība ir saistīta ar nepieciešamību pēc stingrākām pārbaudēm un bargākiem sodiem. Tomēr man šķiet, ka šodienas pārrunas skaidri pierāda, ka Eiropā ir nepieciešama pavisam cita lauksaimniecības struktūra. Par veselību atbildīgais komisārs Dalli kungs šodien ir kopā ar mums, un zināmā mērā tieši viņš atrodas uz ugunslīnijas. Mums no šī skandāla jāgūst mācība, ko var izmantot reformējot lauksaimniecību, lai nodrošinātu tādu Eiropas lauksaimniecības nozares struktūru, kas, no vienas puses, atbilst lauksaimniecības un lauksaimnieku prasībām un, no otras puses, nodrošina patērētājiem nekaitīgumu.

Es vēlētos, lai mēs patiešām gūstam mācību no šī skandāla.

  Richard Ashworth (ECR). – Priekšsēdētājas kundze! Gadu gaitā ir bijuši vairāki šādi incidenti. Man šķita, ka līdz šim visi būs sapratuši izsekojamības nozīmi un kvalitātes nodrošinājuma būtību, kā arī būs ieviestas struktūras un noteikumi šāda veida incidentu novēršanai.

Rodas bažas par vairākiem ļoti nopietniem aspektiem. Pirmkārt, tiek ļoti iedragāta patērētāju uzticība pārtikas nozarei, un, otrkārt, nevainīgi vienmēr ir lauksaimnieki. Tieši lauksaimnieki vienmēr cieš visvairāk salīdzinājumā ar sekām, ko izjūt pārtikas pārstrādes nozarē.

Esmu pamatoti gandarīts, ka Vācijas iestādes, komisāra kungs un viņa komanda veica saprātīgus, atbilstošus un spējus pasākumus, tiklīdz problēma tika konstatēta. Tomēr rodas vairāki nopietni jautājumi ― tie saistīti ar rīcību dažās pārstrādes industrijas nozarēs, kurās neapšaubāmi piesardzības nolūkos ir jādara vairāk, jārīkojas, izmantojot sodīšanas pilnvaras, ja šīs rīcības sekas…

(Priekšsēdētāja pārtrauca runātāju)

  João Ferreira (GUE/NGL). – (PT) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs! Ar dioksīnu piesārņotu produktu atklāšana un šo produktu izplatīšana ar dažādu tirdzniecības kanālu starpniecību ir ļoti nopietns notikums.

Lai arī pienācīgi ir jānosaka notikušā vaininieki, nepārprotami jākonstatē radītās sekas un pienācīgi jānosaka piesārņoto produktu atrašanās vieta, šā incidenta dēļ mums rūpīgāk jāizvērtē arī visi pašreizējā reglamentējošā modeļa trūkumi.

Šis ir piemērs sekām, kādas rada uz tirgu orientēta lauksaimniecības politika, kas veicina intensīvas ražošanas modeļus eksporta vajadzībām, kurš savukārt atbalsta lielapjoma agrāro un pārtikas rūpniecību par mazās un vidējās lauksaimniecības, kā arī ģimeņu lauku saimniecību cenu. Tas padara vietējo ražošanu un patēriņu pilnībā dzīvot nespējīgu, nevis veicina to daudz labākas izsekojamības garantēšanai, kā tam vajadzētu būt.

Šis ir kārtējais piemērs tam, ka pašreizējā kopējā lauksaimniecības politika ir būtiski jāpārveido par labu sabiedrības veselībai, kā arī pārtikas nekaitīgumam un kvalitātei.

  Marc Tarabella (S&D). – (FR) Priekšsēdētājas kundze, komisāra kungs! Ir jūtams zināms aizkaitinājums par šīm krīzēm, kas atkārtojas un no kurām vienu lielapjoma krīzi, ļoti līdzīgu pašreizējai, 1999. gadā piedzīvoja Beļģija.

Pavisam skaidri runājot, esam ieviesuši pasaulē stingrākos pasākumus. Es nedomāju, ka tie jāpadara vēl stingrāki. Mums gluži vienkārši jāpanāk, ka tie darbojas efektīvāk. Iespējams, viens no pirmajiem pasākumiem, kuram mums jāpievēršas, ir sodu palielināšana šiem likumpārkāpējiem, jo šis acīmredzami nav neveikls starpniecības gadījums, šis ir noziegums, ko organizējuši noziedzīgi kantoru darbinieki, kas vēlējās palielināt savu peļņu.

Turklāt mūsu prioritāte varētu būt saistīta ar kontroļu stiprināšanu, lai nodrošinātu to, ka tās labāk atbilst iespējamajiem riskiem. Un vēl, kā teica Stihler kundze, iespējams, ka zināmas vājās vietas ir atklātas arī RAPEX ātrās ziņošanas sistēmā, ko parasti izmanto, lai visas dalībvalstis brīdinātu par iespējamu risku.

Komisāra kungs, es vēlētos dzirdēt jūsu viedokli šajā jautājumā.

  Peter Jahr (PPE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze! Vācijas dzīvnieku barības nozarē ir ieviesta laba paškontroles testu sistēma. Tomēr tā nedarbojas, ja tiek veiktas noziedzīgas darbības un veidotas shēmas. Ja kāds tīšuprāt un nelikumīgi iemaisa dzīvnieku barībā aizliegtas vielas, tad viņš arī tīšuprāt izvairīsies no šiem paškontroles testiem.

Ņemot vērā manu kolēģu teikto, manuprāt, pastāv trīs svarīgi pamata slēdzieni: pirmkārt, valstij jāveic biežākas pārbaudes. Otrkārt, ir jāizvirza prasība ziņot par visiem dzīvnieku barības testos gūtajiem rezultātiem, un šie rezultāti jāiegūst attiecīgās pārbaudēs. Treškārt, likumpārkāpēji ir jāsoda bargāk. Šis nav mazsvarīgs pārkāpums, tas tika darīts ar nodomu.

Visbeidzot vēlos norādīt, ka šajā dzīvnieku barības skandālā visvairāk cieš lauksaimnieki, jo patlaban viņi vispār nespēj pārdot savus produktus, bet, ja spēj, tad ar lieliem zaudējumiem.

  John Dalli, Komisijas loceklis. – (MT) Priekšsēdētājas kundze! Klausoties sniegtajos komentāros ― es pateicos visiem, kuri piedalījās šajās debatēs ―, es nespēju nedomāt par mums veltīto kritiku, ne tikai šā notikuma sakarā, bet saistībā ar gandrīz visu, ko mēs kā Eiropa darām; saistībā ar papildu birokrātiju, kurai visus pakļaujam, izstrādājot noteikumus un pieprasot veikt noteiktas kontroles procedūras. Patērētāji, uzņēmēji un komersanti apsūdz mūs tādu šķēršļu likšanā, kas kavē raitu darbības gaitu.

Tomēr, kad rodas tādas situācijas kā šis gadījums ar dioksīnu, kļūst skaidrs, kā jau mēs to šodien dzirdējām, ka patiesībā atsevišķas pašreiz ieviestās kontroles sistēmas ir nepieciešamas. Patiesi, mēs saprotam, cik tās ir nozīmīgas un cik rūpīgi mums tās ir jāievieš. Kā patērētājs es būtu ļoti nelaimīgs piedzīvot šādu situāciju, gluži tāpat kā visi patērētāji Eiropā, jo šāda situācija draud iedragāt mūsu uzticību Eiropas produktu nekaitīgumam. Turklāt mani sanikno tas, ka notikušā vaininieki ir cilvēki, kas tīšuprāt pārkāpa tiesību aktus, ka tas nenotika patiesas kļūdas dēļ.

Patiesībā, kā nupat teica iepriekšējais runātājs, neviena sistēma nespēj darboties, ja tiek veiktas noziedzīgas darbības. Ja ir cilvēki, kas vēlas pārkāpt likumu, tad nevar nodrošināt tādu sistēmu, kas darbosies veiksmīgi un bez aizķeršanās. Tāpēc mums jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu to, ka mūsu rīcībā ir smalkākais drošības tīkls, kas vērpts no iespējami plānākajiem pavedieniem, tādējādi novēršot to, ka likumpārkāpēji var izkļūt caur tīkla caurumiem.

Kopš 1987. gada esmu bijis iesaistīts savas valsts tiesību aktu izstrādē. Savā 23 gadu pieredzē šajā jomā esmu vienmēr uzskatījis, ka lielākais izaicinājums nav izlemt, kuru pantu iekļaut tiesību aktā, bet gan censties paredzēt, kā attiecīgais tiesību akts tiks pārkāpts, un tāpēc mēģināt to jau iepriekš novērst. Manuprāt, tieši tāda ir situācijas pašreizējā īstenība. Mēs nevēlamies, lai šādi notikumi atkārtotos, un mums jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu to, ka ar savas sistēmas starpniecību mēs spējam vismaz tik daudz, kā nekavējoties noķert tos, kuri cenšas izvairīties no jau ieviestu un kopīgi izstrādātu noteikumu ievērošanas.

Mēs varam rīkoties tikai tad, ja zinām, kas notiek, nevis tad, ja par notiekošo neko nezinām. Šajā sakarā vēlos komentēt par ātrās brīdināšanas sistēmu. Es neuzskatu, ka šī sistēma nedarbojās, patiesi, tā darbojās tieši tā, kā vajadzēja, jo, tiklīdz mēs tikām brīdināti par situāciju, informācija tika izsūtīta visiem. Tieši tas ir ātrās brīdināšanas sistēmas uzdevums, un šajā ziņā tā darbojās veiksmīgi.

Tāpat mums ir jāpadara mūsu noteikumi spēcīgāki. Es piekrītu McGuinness kundzes teiktajam par to, cik svarīgi ir izstrādāt pamatnostādnes un izvirzīt prasības, kas garantē stingrākas kontroles pārtikas apritē, kurā pastāv veselības riski. Tāpēc cita starpā mēs mēģinām jeb ierosināsim nevērst uzmanību uz atsevišķiem riska elementiem, bet vienkārši pieprasīt uzņēmumu reģistrāciju, kā tas ir dzīvnieku barības ražotņu gadījumā, un tā to arī atstāsim. Tā vietā pēc konkrētu atbilstīgu pasākumu īstenošanas ir jāpiešķir pēcapstiprinājums.

Mums jāpārliecinās, ka šis incidents tiek kontrolēts. Es pastāvīgi sazinos ar kompetentajām Vācijas iestādēm un esmu apmierināts, ka tās dara visu iespējamo, ne tikai lai pēc iespējas ātrāk aptvertu situāciju un apkopotu visu nepieciešamo informāciju nolūkā radīt skaidru un visaptverošu situācijas ainu, bet arī attiecībā uz īstenotajiem pasākumiem.

Piemēram, esmu informēts, ka pēc Vācijas prokuratūras iniciatīvas patlaban pie atbildības tiek saukts dzīvnieku barības ražotnes īpašnieks, kurš sniedza nepatiesu informāciju, apgalvojot, ka produktu piegādājis tikai desmit lauku saimniecībām, lai gan patiesībā to bija deviņi simti, jo viņa sniegtās nepatiesās informācijas dēļ varēja rasties nopietnas sekas. Tāpat mēs varam būt droši par to, ka Vācijas eksportētie produkti, kas bija paredzēti pārtikas ražošanas tirgum, piemēram, olas, tika pārbaudīti, un atklāja, ka tajos ir ļoti zems dioksīna līmenis, jo pārtikas ražošanas procesā tie tika sajaukti ar citiem produktiem, kas netika eksportēti no Vācijas.

Tā kā mans uzstāšanās laiks ir beidzies, vēlos teikt pēdējo komentāru. Es pilnībā piekrītu tam, ka mums vajadzētu īstenot visbargākās sankcijas pret tiem, kuri ļaunprātīgi izmanto sistēmu. Tomēr ir jāsaprot, ka mēs ― Komisija ― nespējam izstrādāt vai noteikt šādus pasākumus. Tas jādara dalībvalstīm, kurām jālemj par šādu pasākumu ieviešanu valstu līmenī.

  Priekšsēdētāja. – Debates tiek slēgtas.

Rakstiskas deklarācijas (Reglamenta 149. pants)

  Luís Paulo Alves (S&D), rakstiski. – (PT) Eiropas Savienībai vajadzētu mudināt Vāciju un visas pārējās šajā notikumā iesaistītās valstis īstenot atbilstošus pasākumus, lai labotu šo situāciju, ieviešot sankcijas un nodrošinot to, ka visi dioksīna krīzē iesaistītie uzņemas pilnu atbildību par ievērojamo kaitējumu, kas radīts lauksaimniecības un ražošanas nozarēm, kā arī patērētājiem. Tas ir pilnīgi nepieņemami, ka daži dzīvnieku barības ražotāji par dioksīna piesārņojumu zināja jau kopš 2010. gada marta, tomēr iestādēm par to neziņoja. Tāpēc es aicinu ieviest pilnīgu pārredzamību attiecībā uz dalībvalstu un trešo valstu informēšanu par visu, kas saistīts ar iespējami saindēto dzīvnieku barību. Visi pārtikas produkti, kas neatbilst ES tiesību aktiem, ir jāidentificē un jāizņem no tirgus. Ir jāveic visi sabiedrības veselības aizsardzības pasākumi, un ir jābūt pieejamai ātrai un detalizētai informācijai par notikumu gaitu; par to jāziņo maksimāli precīzi un pārredzami, lai mēs pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties normālā dzīvē un atjaunot ļoti svarīgo patērētāju uzticību pārtikas apritei.