Debašu stenogramma

Trešdiena, 2011. gada 23. marts - Brisele

18. Kopējas ES pārvietošanas programmas izveide (debates)

  Priekšsēdētājs. − Nākamais darba kārtības punkts ir debates par:

– jautājumu Padomei, uz kuru jāatbild mutiski, par kopējas ES pārvietošanas programmas izveidi, ko GUE/NGL grupas vārdā uzdeva Rui Tavares (O-000042/2011 – B7-0205/2011);

– jautājumu Padomei, uz kuru jāatbild mutiski, par kopējās ES bēgļu pārvietošanas programmas izveidi, ko ALDE grupas vārdā uzdeva Nadja Hirsch, Sophia in 't Veld, Sonia Alfano un Nathalie Griesbeck (O-000045/2011 – B7-0206/2011);

– jautājumu Padomei, uz kuru jāatbild mutiski, par kopējas ES pārvietošanas programmas izveidi, ko PPE grupas vārdā uzdeva Manfred Weber, Simon Busuttil un Georgios Papanikolaou (O-000054/2011 – B7-0208/2011).

  Rui Tavares, autors. − (PT) Priekšsēdētāja kungs, bēgļi, iespējams, ir vismazāk aizsargātā iedzīvotāju daļa pasaulē, un no tiem visneaizsargātākie ir tie, kuri nevar ne atgriezties mājās, ne arī palikt tranzīta valstī. Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstais komisārs bēgļu jautājumos ir sniedzis šo iedzīvotāju skaitu — 200 000 bēgļu gadā. Zināms, ka puse no viņiem tiek pārvietoti uz Amerikas Savienotajām Valstīm un citām iesaistītajām valstīm, un zināms, ka Eiropa šajā ziņā dara pārāk maz — tā uzņem tikai 4 500 bēgļu gadā.

Tāpēc mēs piekrītam, ka traģiskā situācija, ar kādu sastopas bēgļi, ir ļoti svarīga un steidzami risināma. Cik svarīga tā ir? Padome pati jau ir atbildējusi uz šo jautājumu. Prezidentvalsts Zviedrija runāja par 100 000 bēgļu pārvietošanu gadā, un prezidentvalsts Beļģija tās termiņa beigās atzina — šeit bija arī premjerministrs Y. Leterme —, ka bēgļi ir Eiropas Savienības raison d’être attēls. Atvainojos, ka man tas jāsaka, bet bēgļi prezidentvalstij Ungārijai ir svarīgi vēsturisku apstākļu dēļ, jo tieši Ungārijas dēļ 1956. gadā tika īstenoti pirmie saskaņotie starptautiskās sabiedrības centieni pārvietot tūkstošiem bēgļu.

Tomēr, galu galā, cik steidzami risināma īsti ir bēgļu traģēdija? Diemžēl tieši šo jautājumu esam spiesti uzdot Padomei. Cik liela prioritāte Padomei ir bēgļu jautājums? Vai tas ir pietiekami neatliekams, lai beidzot parakstītos, pievienotu savu parakstu dokumentam? Pirms gada Parlaments balsoja par diviem ziņojumiem, no kuriem viens bija koplēmums par Eiropas Bēgļu fondu. Lielākā daļa no mums apvienojās, vadoties no tā, kas bija svarīgi — sākot no Grieķijas komunistiem līdz Britu konservatīvajiem. Mēs savu mājas darbu esam izdarījuši. Ir pagājis gads, bet mēs vēl joprojām gaidām uz Padomi. Koplēmumu pieņemšanas process ir pārvērties kopējā neizlēmības procesā. Šis kopējās neizlēmības process būtu smieklīgs, ja tas nebūtu tik bēdīgs cilvēkiem, kurus tas skar.

Mūsu pieņemtajā ziņojumā papildus Komisijas ikgadējām prioritātēm bija paredzēta arī neatliekamās palīdzības pasākumu piemērošana. Tas bija tādēļ, ka mēs zinām, ka jebkurā brīdī var rasties humanitārā krīze. Viena šāda krīze nupat ir radusies Ziemeļāfrikā, tepat pie mūsu durvīm, un mēs vēl neesam gatavi īstenot šos neatliekamās palīdzības pasākumus. Mums tie nav pieejami, jo Padome diemžēl nav pabeigusi koplēmuma pieņemšanu.

Turklāt jau no pirmās dienas, kad tas būtu pabeigts, mūsu rīcībā papildus šiem neatliekamās palīdzības pasākumiem būtu papildu naudas līdzekļi no valstīm, kuras vēlas sākt īstenot pārvietošanu, kā arī skaidras prioritāšu kategorijas, ko dalībvalstis varētu izmantot. Mums arī būtu tas viss, ko iekļāvām pašiniciatīvas ziņojumā — kvalitāte, ātrums un pārvietošanas nodaļas izveidošana Eiropas Patvēruma atbalsta biroja ietvaros.

Padomes locekļi, jūs — un ar to es, priekšsēdētāja kungs, vēlētos nobeigt — esat līdzdalībnieki likumdošanā. Mūsu kompetencē neietilpst mācīt Padomi, kā izdot likumus, bet šis „rakstāmgalda veto” neko neveicina, jo īpaši tas neveicina institūcijas uzticamību.

(Priekšsēdētāja pārtrauca runātāju)

  Nadja Hirsch, autore. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, pārvietošanas programma ir kas tāds, pie kā mēs ārkārtīgi intensīvi strādājām, ieguldot ļoti daudz enerģijas, — neatkarīgi no piederības pie grupām vai valstīm. Mēs vienbalsīgi vēlējāmies sniegt skaidru signālu šajā jautājumā. Šis jautājums arī kļuva mums par augstāko prioritāti, jo tas ir ārkārtīgi svarīgs — ir apdraudētas cilvēku dzīvības.

Neskatoties uz to, stāvoklis un pašreizējie notikumi Ziemeļāfrikā nozīmē to, ka mēs atkal tiekam aicināti panākt rezultātus divreiz īsākā laika periodā. Esam zaudējuši vienu gadu. Vislabākajā iespējamā veidā esam izmantojuši mums piešķirto laiku, lai izraisītu pilsoniskas un sociālas diskusijas, jo, veicot galīgo analīzi, būs vajadzīgs arī dalībvalstu, reģionālo pašvaldību un vietējo iedzīvotāju atbalsts, ja šāda programma būs jāizveido arī jaunajās dalībvalstīs. Mēs nedrīkstam pakāpeniski atteikties no šādām diskusijām un sabiedrības konsensa tikai tāpēc, ka Padome un citas iesaistītās puses nespēj vienoties un sarunas ir nonākušas strupceļā. Šis jautājums ir pārāk svarīgs. Esam uzsākuši šīs diskusijas, un atbilstoši mūsu liberālajām pilnvarām esam nolēmuši šo jautājumu izvirzīt kā patiesu prioritāti.

Manuprāt, esam panākuši vienošanos starp visām Parlamentā pārstāvētajām grupām. Esam informējuši par savu nostāju un pašlaik gaidām, ka Padome noteiks skaidru kursu, lai šis jautājums varētu tikt iekļauts dienas kārtībā un lai pārējās dalībvalstis, kas līdz šim nav aktīvi iesaistījušās, tagad tiktu iedrošinātas iesaistīties. Atsauksmes, ko esam saņēmuši diskusiju laikā, norāda, ka šīs dalībvalstis ir gatavas piedalīties programmā. Tāpēc galvenā problēma, ko saskata Eiropas Liberāļu un demokrātu apvienības grupa, — lai gan uzskatu, ka varu runāt visu iesaistīto grupu vārdā, jo sadarbības līmenis patiešām bija izcils, — ir, ka šim jautājumam ir jāpiešķir prioritāte un ka debates, kas plašākā sabiedrības līmenī ir apdraudētas, ir jāveicina, nevis ar tām jāriskē, nepārtraukti atliekot šī jautājuma izskatīšanu.

  Georgios Papanikolaou, autors. – (EL) Priekšsēdētāja kungs, ņemot vērā to, ko teica mani kolēģi deputāti, arī es vēlos papildināt, ka, pirmkārt, ministra kungs, gandrīz gadu pēc šī Parlamenta pieņemtās rezolūcijas, kurā tika ieguldīts ne mazums pūļu, šī paša iemesla dēļ uz Sīriju tika nosūtīta misija, un mēs centāmies pierunāt pēc iespējas vairāk dalībvalstu iesaistīties bēgļu pārvietošanas programmā; tomēr neskatoties uz to, joprojām neko neesam panākuši. Pat ja formāli pastāv problēmas no Padomes puses un ja ir jāiesaista arī Parlaments, esam šeit sanākuši, lai rastu risinājumus. Tāds ir mūsu mērķis.

Norādām uz šīs programmas humanitāro dimensiju, bet norādām arī uz instrumentu, kas tiek nodrošināts Eiropai, lai tā vēl efektīvāk varētu īstenot savu ārpolitiku. Vai šis instruments šobrīd nebūtu svarīgs līdzeklis, ja tas būtu baroneses Ashton kundzes rīcībā, kad viņa ieradās Ziemeļāfrikā, un ja viņa varētu atsaukties uz programmu, kuru mēs būtu pieņēmuši?

Protams, mēs norādām arī uz globālām vajadzībām. Tomēr mums, protams, ir jāsaprot, ka problēma jau ir pie pašām durvīm. Eiropa tiek aicināta uzņemties vadošo lomu Vidusjūras reģionā. Mums jāuzsāk šī programma, ministra kungs, un jāpanāk, lai tā tiktu īstenota, un jāsaprot, debatējot par budžeta resursiem periodā pēc 2013. gada, ka resursi šai programmai ir pieejami tikai līdz 2013. gadam un, ja vilcināsimies vēl vairāk, vairs nevarēsim izmantot šos resursus un mehānismus.

Noslēgumā vēlos jums atgādināt, ministra kungs, par priekšlikumu, kādu tolaik izteicām un pie kura mēs — Eiropas Tautas partijas grupa (Kristīgie demokrāti), vienmēr atgriežamies, proti, par bēgļu pārdales programmu. Nevaram atļauties gaidīt „vēl vienu Lampedūzu”, ministra kungs, lai saprastu, cik svarīga ir šī iniciatīva un ka tā mums pilnā tempā ir jāīsteno.

(Aplausi)

  Enikő Győri, Padomes priekšsēdētāja. − (HU) Priekšsēdētāja kungs, godājamie deputāti, Eiropas Parlaments uzdeva Eiropas Padomei trīs jautājumus saistībā ar bēgļu pārvietošanu. Vēlos izteikt lielu pateicību trīs jautātājiem par to apsvērumu detalizētu izklāstu, kuri lika viņiem formulēt šos jautājumus. Visi trīs jautājumi bija saistīti ar Komisijas priekšlikumu, ar kuru ir paredzēts grozīt lēmumu, ar kuru izveido Eiropas Bēgļu fondu laika periodam no 2008. līdz 2013. gadam saistībā ar kopējas Eiropas Savienības pārvietošanas programmas izveidošanu. Manuprāt, šīs debates arī parāda, cik nobažījies ir Eiropas Parlaments par to cilvēku likteni, kuriem visvairāk ir vajadzīga palīdzība. Tādēļ, pirmkārt, vēlos pateikties godājamajiem deputātiem par lielo uzmanību, ko viņi velta bēgļu problemātiskā stāvokļa novēršanai. Kā atzīmēja arī Tavares kungs, kurš ir no Ungārijas, tās 1956. gada revolūcijas pieredzes mantojums prezidentvalstij Ungārijai uzliek morālu pienākumu panākt progresu kopējās Eiropas Savienības pārvietošanas programmas jomā.

Krīze Ziemeļāfrikā, kuru daži no jums pieminēja, ir pierādījusi vajadzību izveidot teicami funkcionējošu, vienotu Eiropas patvēruma sistēmu. Piekrītu Eiropas Parlamenta nostājai, ka Eiropas Savienībai ir jāuzņemas atbildība par bēgļu jautājuma atrisināšanu, ja tā vēlas saglabāt savu vadošo lomu humanitārās palīdzības sniegšanas jomā. Vēlos sniegt pašu jaunāko informāciju par pašreizējo bēgļu stāvokļa attīstību uz Lībijas robežas. Marta sākumā es apmeklēju robežpunktu starp Tunisiju un Lībiju. Tobrīd ik stundu tur ieradās viens tūkstotis bēgļu, no kuriem lielākā daļa bija migrējošie strādnieki, kuriem atrast ceļu uz mājām — veids, kā repatriēties, — bija neatliekams jautājums. No visiem bēgļiem vissarežģītākajā situācijā bija tie bēgļi, kuri bija ieradušies bez jebkādiem personu apliecinošiem vai vispār bez jebkādiem dokumentiem. Starptautiskās palīdzības organizācijas tos aprūpēja turpat uz vietas. Viņu skaits arvien pieauga, viņu repatriācija pēc būtības nav atrisināma, un tāpēc šajā gadījumā noteikti būtu jāapsver pārvietošanas programmas izmantošana. Šodien, vai drīzāk gan — vakar un šodien —, Ungārijas ārlietu ministrs J. Martonyi viesojās otrā pusē — robežpunktā starp Lībiju un Ēģipti. Viņa vizītes galvenais mērķis bija iepazīties ar bēgļu stāvokli. Viņš devās uz robežpunktu un tur tikās ar Ēģiptes amatpersonām. Stāvoklis tur, šajā robežposmā, šobrīd ir mainījies. Jau trīs dienas šajā robežposmā nav nekādas bēgļu plūsmas no Lībijas.

Pašlaik ir apmēram 200 cilvēku, kas atbilst dalībai šajā pārvietošanas programmā. Pārējie, kuri ir ieradušies līdz šim, tiek evakuēti, proti, Ēģiptes varasiestādes viņiem palīdz atgriezties mājās, starp citu, ar ES dalībvalstu palīdzību. Vēl jāatzīmē, ka Martonyi kungam ir bijušas sarunas arī ar Bengāzī reģiona Pārejas nacionālās padomes ārlietu ministru, kā arī ar Ēģiptes iekšlietu ministru tieši nolūkā iegūt pārskatu par bēgļu stāvokli. Attiecībā uz kopējo Eiropas patvēruma politiku vēlos uzsvērt, ka darīsim visu iespējamo, lai izveidotu kopēju politiku un sistēmu, kas ir balstīta uz pilnīgu 1951. gada Ženēvas Bēgļu konvencijas saistībā ar bēgļu statusu un citu būtisku starptautisko konvenciju piemērošanu un kas saskan ar saistībām, ko Padome ir uzņēmusies Stokholmas programmas ietvaros. Prezidentvalsts Ungārija ir apņēmusies paātrināt bēgļu pasākumu kopumā ietverto priekšlikumu īstenošanu. To arī pierāda fakts, ka, pamatojoties uz dalībvalstu iepriekšējā nedēļā piešķirtajām pilnvarām, esam gatavi sākt neformālu trialogu par Patvēruma kvalifikācijas direktīvu, tiklīdz tas būs iespējams, lai ievērotu nosprausto termiņu līdz 2012. gadam.

Vēlreiz pateicos par janvārī notikušajām debatēm par šo tēmu, kuras es vadīju. Arī tad es atbildēju uz deputātu uzdotajiem jautājumiem. Vēlos arī uzsvērt, ka Padome, atzīstot pārvietošanas kā bēgļu stāvokļa ilgtspējīga risinājuma nozīmi, atzinīgi novērtēja lēmuma priekšlikumu par kopēju ES pārvietošanas programmu un ar to saistīto Komisijas paziņojumu, kuru Komisija iesniedza jau 2009. gada septembrī. Šīs iniciatīvas izrietēja no vienošanās, kādu Padome bija panākusi saistībā ar Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktu 2008. gada septembrī, proti, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos aizsardzībā esošajiem bēgļiem pagaidām ir atļauts brīvprātīgi uzturēties Eiropas Savienībā.

Kā konkrētu piemēru vēlos minēt 2008. gada jūlija un novembra Padomes secinājumus, kuros ES dalībvalstis apņēmās pārvietot bēgļus no Irākas uz savām teritorijām, vai drīzāk — tieši tā mēs šajos secinājumos iedrošinājām tās rīkoties. 2009. gada septembrī Padome sāka detalizētu priekšlikuma izskatīšanu, saskaņā ar kuru tiek grozīts lēmums par Eiropas Bēgļu fonda izveidošanu. 2010. gada pirmajā pusē notika vairākas neformālas sanāksmes ar Eiropas Parlamentu. Dalībvalstis, parādot augstu elastīguma līmeni, gandrīz visā pilnībā pieņēma Eiropas Savienības priekšlikumus, lai sasniegtu kopēju mērķi — labākas, elastīgākas sistēmas izveidošanu saskaņā ar Komisijas priekšlikumu. Kā godājamie deputāti pareizi savos jautājumos norādīja, Padome un Eiropas Parlaments iepriekšminēto neformālo sanāksmju rezultātā panāca vienošanos šo lēmumu politiskā satura ziņā. Padome, piemēram, atbalstīja vienu no Parlamenta vissvarīgākajiem priekšlikumiem, proti, ka ir jāizveido mehānisms, kas iedrošinātu dalībvalstis pievienoties pārvietošanas programmai, cita starpā, izmantojot arī finanšu instrumentus. Tomēr Padome nevarēja atbalstīt Eiropas Parlamenta priekšlikumu, ar kuru tika ierosināts, lai kopējās ES ikgadējās pārvietošanas prioritātes tiktu pieņemtas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 290. pantu, piemērojot deleģēto aktu procedūru.

Padomes un Komisijas nostāja šajā ziņā ir identiska. Solidaritātes un migrācijas plūsmu pārvaldības vispārējās programmas darbības programmēšanas ciklā ir noteikti stingri termiņi, un efektīvu plānošanu ir iespējams nodrošināt, izmantojot tās ieviešanas aktus. Turklāt Padome piekrita Komisijas viedoklim, ka ikgadējo pārvietošanas prioritāšu definēšanai ir tikai ieviešanas raksturs, jo būtībā tas nozīmē, ka detalizētie lēmumā ietvertie noteikumi tiek piemēroti konkrētās situācijās. Diemžēl Padome un Eiropas Parlaments nespēja panākt vienošanos saistībā ar priekšlikumu tādā līmenī, kas ļautu definēt kopējās ES pārvietošanas prioritātes atsevišķi katram gadam.

Tomēr nedrīkstam aizmirst, ka pārvietošana ir viena no aktivitātēm, kas saskaņā ar Eiropas Bēgļu fondu ir jāatbalsta laika periodā no 2008. līdz 2013. gadam. Patiešām, balstoties uz ierosinātajām izmaiņām, dalībvalstis, kuras pirmo reizi piedalās pārvietošanas programmā, saņems nedaudz lielāku finansiālo atbalstu un tām būs iespēja katru gadu definēt ģeogrāfiskos reģionus, kas paredzēti pārvietošanai, kā arī tās tautības, kas ir jāpārvieto. Neskatoties uz to, pat šobrīd dalībvalstīm ir tiesības saņemt fiksētu naudas līdzekļu summu EUR 4 000 apmērā par katru pārvietoto personu, kura ietilpst kādā no attiecīgajā lēmumā norādītajām kategorijām. Turklāt nav neviena šķēršļa dalībvalstīm, kuras līdz šim nav piedalījušās, sākt īstenot pārvietošanas aktivitāti pašreizējās programmas ietvaros. Priecājos jūs informēt, ka nākamajā gadā arī Ungārija ir gatava iesaistīties pārvietošanas programmā, kļūstot par tās dalībnieci.

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka, protams, Padome joprojām būs gatava apsvērt visus priekšlikumus, kurus ir iespējams īstenot, un piedāvās savstarpēji pieņemamu risinājumu šajā lietā vēl neatrisinātajiem jautājumiem. Mūsu mērķis saskaņā ar Komisijas priekšlikumu ir pārveidot spēkā esošo mehānismu tā, lai tas kļūtu vēl elastīgāks un efektīvāks. Ļoti vēlos, lai šis ārkārtīgi svarīgais jautājums nekļūtu par vēl kādas juridiskās interpretācijas objektu. Ir ļoti daudz jautājumu, kuros ārkārtīgi svarīgas lietas kļūst par objektiem dilemmai starp “ieviešanas aktu” vai “deleģēto aktu” procedūru, un vēlos, lai šajā ziņā Ungārijas prezidentūras laikā tiktu panākts jūtams progress. Liels paldies.

  Agustín Díaz de Mera García Consuegra, PPE grupas vārdā. – (ES) Priekšsēdētāja kungs, manuprāt, neviens nebūs pārsteigts, dzirdot mani vēlreiz atkārtojam, ka solidaritātei ar bēgļiem un pārvietotajām personām jākļūst par ES politikas pamatelementu patvēruma un imigrācijas jomā.

Tomēr tas nav tikai jautājums par solidaritāti ar tiem, kuri ierodas no vājāk attīstītas un nelabvēlīgas sabiedrības, bet arī ar tām dalībvalstīm, pret kurām to ģeogrāfiskās atrašanās vietas, kultūras vai valodas dēļ šajā ziņā tiek vērsts lielāks spiediens.

Lai gan aizsardzības pieteikumu un iebraucošo imigrantu skaits dažās valstīs ir ļoti zems, ir daudzas citas valstis, kas vienas pašas nespēj pārvarēt šo spiedienu, kādam ik dienas to robežas ir pakļautas.

Pēc tam, kad Parlaments pieņēma ziņojumus saistībā ar Komisijas paziņojumu par Savienības pārvietošanas programmu un izmaiņām Eiropas Bēgļu fondā 2010. gada maijā, mēs joprojām gaidām, kad Padome pabeigs koplēmuma procedūru.

Pašlaik 10 dalībvalstīs īstenotie izmēģinājuma projekti ir piliens jūrā, kas mums vēl ir jāšķērso.

Dienvidu dalībvalstis ir pakļautas lielam spiedienam, jo īpaši, kopš sākās tautas sacelšanās Ēģiptē un Tunisijā un karš Lībijā.

Lampedūzas sala ar tās 5000 iedzīvotāju jau ir uzņēmusi gandrīz 6000 imigrantu no brīža, kad sākās šie konflikti.

Ir pilnīgi skaidrs, ka iepriekš minētie izmēģinājuma projekti ir nepietiekami un ar tiem netiks panākts gandrīz nekas, lai mazinātu šo spiedienu, kas jau skar Itāliju un Maltu, bet tuvākajā nākotnē skars arī citas Vidusjūras reģiona valstis.

Savienībai kopumā ir jāpalīdz šīm valstīm. Padomei ir obligāti jāpārvar šķēršļi, kas pašlaik tai neļauj pilnībā īstenot Eiropas pārvietošanas programmu, un uzveikt minoritātes, kas kavē tās īstenošanu. Masveida iedzīvotāju pārvietošana un migrācija skar Savienību kopumā, nevis tikai kādu tās daļu.

Jau beidzu, priekšsēdētāja kungs. Pagājušajā nedēļā es aicināju Eiropas Parlamentu apmeklēt Lībijas robežpunktus un tagad atkārtoju šo aicinājumu. Ar to vien nepietiek, ka 10 kolēģi deputāti iepriekšējo nedēļu pavadīja Ēģiptē — mums jābūt gataviem pašiem izvērtēt humanitāro stāvokli.

  Claude Moraes, S&D grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, šodien plenārsēžu zālē nepārprotami dzirdam ārkārtīgi spēcīgu starppartiju lūgumu Padomei darīt visu iespējamo, lai jautājums par bēgļu pārvietošanu tiktu atrisināts.

Bēgļu pārvietošana nav tas pats, kas kopīga nastas nešana. Lai gan vēlamies redzēt uzlabojumus kopējā patvēruma sistēmā, šeit mēs prasām, lai tiktu likvidētas barjeras, kuru rezultātā Eiropas pārvietošanas sistēmas uzticamības līmenis ir ārkārtīgi ierobežots, uzņemoties rūpes par aptuveni 4 000 bēgļiem visā Eiropas Savienībā, salīdzinot ar skaitli, kādu novērojam Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā. Neaizmirsīsim, ka lielais vairums pārvietoto personu pasaulē plūst uz jaunattīstības valstīm. Mācība, ko varam gūt no Ziemeļāfrikas, ir, ka visi šie cilvēki plūst uz valstīm, kuras nav spējīgas nest šo slogu.

Padomei ir jāizbeidz šī stāvokļa bloķēšana, lai mēs varētu īstenot uzticamu pārvietošanas sistēmu. Tas ir lūgums no visu partiju puses, ko šovakar esam izteikuši Padomei.

SĒDI VADA: R. WIELAND
Priekšsēdētāja vietnieks

  Nathalie Griesbeck, ALDE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, Győri kundze, vēlos minēt vienu skaitli, dalīties kādā novērojumā un uzdot vienu jautājumu. Skaitlis ir šāds — pasaulē ir vairāk nekā 10 miljoni bēgļu. Tās ir neaizsargātas personas, sievietes, kas ir pakļautas riskam, bērni un nepilngadīgas personas bez pavadoņa. Tā ir nopietna krīze, kurai mums jārod tāds risinājums, kas apliecinātu mūsu uzticību cilvēktiesībām.

Novērojums: jau pirms gada Parlaments sniedza savu piekrišanu, un es pievienojos savam kolēģim deputātam, kurš lūdza jums, Győri kundze, ņemt vērā ārkārtīgi spēcīgo Parlamentā pastāvošo konsensu šajā jautājumā.

Un jautājums: negribu ticēt, ka Padome jebkādā veidā būtu ciniska un izmantotu šīs procedūras faktu, ka pirmajam lasījumam nav jānosaka beigu termiņš, lai bloķētu koplēmuma procesu. Tādā gadījumā — kā būs ar ārkārtas pārvietošanu? Győri kundze, šis jautājums nevar tikt atlikts līdz 2012. gadam.

Aicinu dalībvalstis atbrīvoties no šizofrēnijas, kas liek tām pieņemt nelokāmu un saskaņotu nostāju savās runās, lai aizstāvētu pretējo viedokli, kad tiesiskajai sistēmai sāk veidoties zināms apveids, kā tas šeit pašlaik izskatās. Šai sistēmai jāatbilst obligātajām vajadzībām — mūsdienu pasaules vajadzībām.

  Timothy Kirkhope, ECR grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, runāšu kā bijušais Apvienotās Karalistes Imigrācijas lietu ministrs. Neapšaubāmi, neaizsargāto cilvēku un to, kuri patiešām meklē patvērumu, aizsardzība, jo īpaši ņemot vērā nesenos notikumus pasaulē, ir ārkārtīgi svarīga, un tā ir arī šī Parlamenta prioritāte; cerams — vēl svarīgāka tā ir Padomei.

Apvienotajai Karalistei, tāpat kā citām dalībvalstīm, ir bijusi zināma loma bēgļu pārvietošanā, iepriekš izmantojot valsts bēgļu pārvietošanas programmas, tomēr ir ārkārtīgi svarīgi, lai, izmantojot darbības koordinēšanas, sadarbības un komunikācijas pieeju, mēs varētu apspriest, kā vislabāk varam savienot palīdzību tiem, kam tā visvairāk ir vajadzīga, ar to dalībvalstu stāvokli, kuras jau tagad ir pārslogotas ar prioritātēm savas valsts mērogā. Tomēr jāuzmanās, lai šajā jomā izstrādātās programmas neapdraudētu valstu tiesības pašām noteikt savas prioritātes.

Ir jābūt arī sadarbībai un komunikācijai starp Parlamentu un Padomi: mums vajag vairāk rīcības, lielāku apņēmību no Padomes puses. Es vēlētos, lai tā atkārtoti apliecinātu, ka tā plāno regulāri informēt šo Parlamentu par to, kāda būs tās turpmākā rīcība, un vai un kā nesenie notikumi Ziemeļāfrikā mainīs šīs rīcības tempu un procedūras. Vēlos arī zināt, vai sloga palielināšanās nākotnē neradīs priekšlikumus ieviest obligātās kvotas bēgļu pārvietošanai dalībvalstīs. Lūdzu Padomi ļaut mums virzīties uz priekšu šajā jomā.

  Franziska Keller, Verts/ALE grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, pārvietošana ir svarīgs instruments bēgļu problēmas risināšanā. Citas valstis, piemēram, ASV, ik gadus savā teritorijā pārvieto tūkstošiem bēgļu. Pārvietošana ir paredzēta personām, kuras nav sasniegušas vai nav mēģinājušas sasniegt Eiropas Savienību, lai pieprasītu tur patvērumu, tādēļ šis varētu būt ideāls instruments visu to valstu vadītāju rokās, kuri nepārtraukti atkārto, ka mums jānovērš migrācija tās rašanās vietā, pirms tā nonāk līdz Eiropas Savienībai.

Tomēr Eiropas Savienības vietā tās ir valstis, kas ir daudz nabadzīgākas par katru no ES dalībvalstīm, piemēram, Pakistāna un Sīrija, kas uzņem un izmitina daudz bēgļu. Tā kā šajās valstīs nav izmitināšanai vajadzīgo telpu, daudziem bēgļiem jāpacieš nepieņemami apstākļi. ES var un tai ir jāpalīdz šajā ziņā. Irākas bēgļu pārvietošana Eiropas Savienībā ir parādījusi, ka šī sistēma darbojas. Tomēr uzņemto Irākas bēgļu skaits bija smieklīgi mazs.

Daudz lielākam skaitam starptautiski atzītu bēgļu ir vajadzīgas labas iespējas uzsākt dzīvi no jauna, un man šķiet neticami, ka Padome un Komisija cenšas aizkavēt Parlamentu izmantot tā parlamentārās tiesības. Man nešķiet pieņemams jūsu apgalvojums, ka mēs kavējam šo procesu —mēs tikai centāmies īstenot savas parastās parlamentārās tiesības. Manuprāt, tieši jūs — Padome, to kavējat, nepiešķirot mums šīs tiesības. Tās nav tikai mūsu tiesības, bet arī mūsu kā Eiropas iedzīvotāju vēlēto pārstāvju pienākums.

Vēlos zināt, kāds ir jūsu praktiskais, precīzais grafiks šo problēmu, ar kurām esat saskārušies, pārvarēšanai. Vai jūs personīgi apņematies pēc iespējas ātrāk iekļaut šo jautājumu dienas kārtībā? Mēs ik dienas zaudējam laiku.

Ir arī citi instrumenti, kas ārkārtīgi noderētu šajā situācijā. Pārvietošanai var būt zināma loma ilgtermiņā, kad risināsim jautājumus, kas ir saistīti ar stāvokli Ziemeļāfrikā, bet ir ieviesti arī citi instrumenti, kas vēl netiek izmantoti. Piemēram, direktīva par pagaidu aizsardzību vai bēgļu iekšējo sadalījumu. Tie ir instrumenti, kas ir ieviesti, bet pašlaik netiek izmantoti. Tādēļ man rodas iespaids, ka dalībvalstis nevēlas aizsargāt cilvēktiesības, ka tās kļūst bailīgas, kad ir runa par starptautisko aizsardzību. Es vēlētos zināt, kā jūs gatavojaties ieviest kopējo patvēruma sistēmu līdz 2012. gadam, jo man šis termiņš šķiet pārāk tāls.

  Csanád Szegedi (NI). – (HU) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, kad runājam par migrāciju šodien, protams, vispirms noteikti ir jāanalizē stāvoklis Ziemeļāfrikā. No vienas puses, ir apsveicami, ka Ziemeļāfrikas tautas ir skāris demokrātijas vējš, bet, no otras puses, situācija, ka cilvēki šodien, pat šajās stundās, masveidā mirst, ir ārkārtīgi skumja. Bērni, sievietes, nevainīgi civiliedzīvotāji... Turklāt jāatzīst, ka tās ir tikai īstermiņa sekas. Galu galā ilgākā termiņā tik tiešām būs vērojamas migrācijas negatīvās sekas. Apsvērsim tikai tādu vienkāršu faktu, ka gandrīz puse miljona iedzīvotāju — bēgļi — pēdējās dažās dienās ir pametuši Lībiju. Šo bēgļu pārvietošanu sevišķi apgrūtina tas, ka Rietumeiropa jau ir pārapdzīvota. Tomēr Austrumeiropā papildu imigrantu uzņemšana ir sarežģīta romu tautas dominējošā un etniskā īpatsvara dēļ. Rietumeiropā šajā jautājumā tas pats attiecas uz cilvēkiem no Melnās Āfrikas jeb arābiem.

Tomēr rodas jautājums — kas notiktu, ja mēs šos imigrantus pārvietotu Eiropā? Kas notiktu vēlāk? Kas nodrošinātu viņiem darba vietas? Ko darīt ar sociālo spriedzi? Kā novērst spriedzi reliģijas, etniskajā un kultūras jomā? Pašreizējā situācijā ir absurdi pārvietot vēl vairāk imigrantu Eiropā šādā — piespiedu — veidā. Iemesls, kāpēc šī liberālā shēma ir nonākusi strupceļā, ir tas, ka šī migrācijas koncepcija pašos pamatos ir kļūdaina. Vai liberālie deputāti, lūdzu, neapdomātu, kāpēc šajā zālē ir tikai daži no viņiem, kad norit debates par tēmu, kas viņiem ir tik svarīga? Kāpēc šeit ir pārstāvēts tikai viens vai divi deputāti no liberālās grupas? Kaunieties! Un pat neceriet sasniegt savus mērķus, ja plenārsēdēs piedalāties ar šādu aktivitātes līmeni. Drīzāk ir jāizmanto Eiropas Bēgļu fonds, lai radītu sadzīves apstākļus iedzīvotājiem Ziemeļāfrikā un bēgļu valstīs uz vietas un atdotu atpakaļ Eiropas iedzīvotājiem cieņu un darba vietas. Liels paldies.

  Carlos Coelho (PPE). – (PT) Priekšsēdētāja kungs, biju ārkārtīgi gandarīts, dzirdot, ka Padomes priekšsēdētāja uzsvēra bēgļu un pārvietošanas programmas nozīmi. Rādītāji, ko sniedza Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstais komisārs bēgļu jautājumos, ir nepārprotami — runa ir par miljoniem bēgļu un par vairāk nekā 200 000 personām gadā, kurām ir vajadzīga pārvietošanas programma.

Tāpēc pasaulē mums visapkārt valda humānā ārkārtas situācija — pašlaik tā ir vērojama ne tikai Afganistānā, Somālijā un Kongo, bet arī Ēģiptē, Lībijā un daudzās citās valstīs. Tomēr ārpus humānās ārkārtas situācijas, kā mums atgādināja Papanikolaou kungs, faktiski mūsu rīcībā ir neiztērēti budžeta līdzekļi, jo šīs programmas vēl nav apstiprinātas.

Lūk, kas notiek, Győri kundze. Biju arī gandarīts, dzirdot jūs sakām, ka šis process netiks paralizēts neatrisinātu juridisko jautājumu dēļ. Tomēr patiesībā šis process jau ir paralizēts, un lielā mērā juridisku iemeslu dēļ. Pašlaik mēs atrodamies koplēmuma procesā un neesam novērojuši, ka Padome nepiekristu Parlamenta risinājumiem. Tavares kungs sagatavoja izcilu ziņojumu, bet Padome nav piedāvājusi nekādus priekšlikumus pretstatā jau izstrādātajam pārvietošanas programmas modelim. Viss, ko šeit redzam, ir Padome, kuras darbību ierobežo neatrisināti juridiskie jautājumi, un to mēs nedrīkstam pieļaut. Ļoti būtisks ir jautājums, ko debašu sākumā uzdeva Tavares kungs, par prioritāšu apzināšanos un par to, vai jautājums par bēgļu pārvietošanu ir vai nav svarīgs Padomes prezidentvalstij.

Mums ir sajūta, ka faktiski tas nav svarīgs. Deputātiem rīt būs Padomes sēde, pēc kuras — esam jau iepazinušies ar Padomes piedāvātajiem secinājumiem —priekšlikums jautājumā par migrācijas plūsmām tiek atlikts līdz jūlija Padomes sēdei. Ieteikums, ko mēs vēlētos jums sniegt, Győri kundze, ir, ka Eiropas Parlaments nelūdz Padomi atlikt lēmuma pieņemšanu, bet Eiropas Parlaments lūdz Padomi lēmumu pieņemt.

  Sylvie Guillaume (S&D). – (FR) Győri kundze, dāmas un kungi, ņemot vērā Lībijas ārkārtas humāno situāciju, šodien vēl vairāk nekā jebkad ir būtiski svarīgi, lai Eiropa nodrošinātos ar līdzekļiem, kas tai ļautu saskaņoti rīkoties bēgļu pārvietošanas jomā.

Lai gan kopš 1. marta UNCHR ir aicinājusi starptautisko sabiedrību iesaistīties steidzamā bēgļu pārvietošanas darbā, neviena dalībvalsts līdz šim nav izteikusi gatavību tajā piedalīties. Tikai Itālija ir uzņēmusi 58 personas — eritrejiešus, kuri tika steidzami evakuēti no Tripoles, bet dzirdēju šeit sakām, ka ir izveidota programma 4 000 personu pārvietošanai, kuri ir aizkavējušies Lībijā. Tāpēc vēlos saņemt vairāk informācijas par šo programmu.

Šis patiešām ir gadījums, kad Eiropas Savienībai ir pārāk liela atbildība, lai pieļautu bezdarbību. Mums jāparāda lielāka solidaritāte šīm valstīm un to iedzīvotājiem. Tunisija un Ēģipte ir piekritušas atvērt savas robežas tiem, kuri bēg no Lībijas. Eiropai viņi ir jāatbalsta un jāuzņemas sava loma starptautiskajos centienos aizsargāt bēgļus.

Tomēr bez nepieciešamības steidzami atrisināt humāno krīzi Lībijā ir vēl daudz citu problēmu, kuras Eiropai ir jāpārvar saistībā ar bēgļu pārvietošanu. Minēšu tikai trīs.

Pirmkārt, Eiropas Savienībai ir jāvirzās uz dāsnāku pārvietošanas politiku attiecībā uz tiem, kuriem pārvietošana ir pēdējais līdzeklis. Šajā ziņā ir jāņem vērā, ka 2009. gadā pasaulē tika pārvietoti aptuveni 85 000 bēgļu, bet Eiropas Savienības dalībvalstīs no tiem tika pārvietoti tikai 8,4 %.

Papildus šim kvantitatīvajam mērķim, lai Eiropas pārvietošanas politika būtu ticama, tajā jānodrošina arī augsts sagatavošanas līmenis, pirms tiek uzsākta kandidātu pārvietošana, ņemot vērā vismazāk aizsargātos cilvēkus un aprīkojuma kvalitāti, kas paredzēts uzņemšanai un integrēšanai izmitināšanas valstī.

Beidzot, ja tādā veidā tiek papildinātas spēkā esošās valstu patvēruma programmas, Eiropas pārvietošanas programmai, kā tas jau skaidri parādīts Parlamenta nostājā 2010. gadā, būtu jābūt balstītai uz dalībvalstu iegūto daudzveidīgo pieredzi un rezultātiem, un ir jāparedz labāka tās koordinēšana.

  Anna Rosbach (ECR). – (DA) Priekšsēdētāja kungs, visu pasauli ir pārpludinājušas bēgļu straumes. Daļēji tas ir karu un sacelšanās rezultātā, bet daļēji — dabas katastrofu rezultātā. Šie cilvēki meklē pagaidu patvērumu. Lielākā daļa bēgļu atgriežas savās mītnes zemēs, bet apmēram 200 000 ir jāpārvieto uz citām pasaules vietām. Apstākļi nepārtraukti mainās, tomēr, tā kā Ziemeļāfrikā pašlaik norit sacelšanās un kari, pret Eiropas dienvidu robežām pašlaik tiek vērsts arvien lielāks spiediens, ko rada tūkstošiem bēgļu no turienes. Dalībvalstu iespējas uzņemt šos cilvēkus ievērojami atšķiras.

Tāpēc vēlos jautāt, vai Padome mums var pateikt, kādu daļu proporcionāli no šīs bēgļu straumes ir iespējams iekļaut šajā pārvietošanas programmā? Ar šo programmu tiks paplašināta Eiropas Savienības kompetence bēgļu un patvēruma jomā. Uzskatu, ka tas ir problemātiski. Tāpat kā citi deputāti uzdeva jautājumus, arī es vēlos jautāt, vai Padome var sniegt aptuvenu termiņu, kad tā varētu atbildēt uz jautājumu par to, vai tā ir par vai pret ES pārvietošanas programmu?

  Carmen Romero López (S&D). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, dāmas un kungi, problēma, par kuru debatējam, nepārprotami ir saistīta ar sabiedrisko domu.

Kā varam pārliecināt dalībvalstis, ka kopēja pārvietošanas politika ir labāka? Tas, ka kāda dalībvalsts vēlas saglabāt suverenitāti šajā jomā, nav šķērslis, lai ieviestu Savienības politiku, kas nosaka dažas prioritātes, kā arī tas nekavē atspoguļot šo politiku Eiropas Bēgļu fonda (EBF) dotācijās.

Tāpēc ir steidzami jānovērš strupceļš šajā jautājumā, jo ir daudz iespējamo risinājumu. Varbūt Padomei vajadzētu apsvērt šo jautājumu.

Ja dalībvalstis varētu saņemt finansējumu no EBF bez jebkādiem nosacījumiem, tad kopējās pārvietošanas politikas vispār nebūtu.

Tāpēc kopējā patvēruma politika ir neatrisināts jautājums, un to nedrīkst atlikt malā. Turklāt jautājuma par kopējo stratēģiju neatrisināšana neliecina par inteliģenci un ir nožēlojama, un tās vienīgais iznākums būs tāds, ka šīs atbildes nesniegšanas sekas ar katru dienu kļūs sliktākas.

Tas nav tikai jautājums par vērtībām — koordinācija un kopējas solidaritātes trūkums dalībvalstīm izmaksā vairāk.

  Monika Flašíková Beňová (S&D). – (SK) Priekšsēdētāja kungs, gandrīz pirms gada es šajā plenārsēžu zālē norādīju, ka pusei Eiropas Savienības dalībvalstu ir ieviestas oficiālas pārvietošanas programmas bēgļiem no trešām valstīm.

Turklāt šīs programmas nav pietiekami labi koordinētas. Zemā koordinācijas un sadarbības līmeņa dēļ starp ES dalībvalstīm ar pārvietošanu saistītās izmaksas ir nesamērīgi augstas. Tomēr, neskatoties uz to — ja mums būs pietiekami liela politiskā griba, varēsim izveidot efektīvu, taisnīgu un vienotu pārvietošanas programmu. Tādēļ būtiski būs ne tikai izveidot programmu, bet arī īpašu fondu bēgļu pārvietošanai Savienības teritorijā. No šī pasākumu kopuma tiktu finansēta valsts pārvietošanas programmu izveide tajās valstīs, kur tā vēl nav izveidota, kā arī darbības koordinēšana centrālā līmenī.

Lai gan minētie fakti mums jau ir sen zināmi un lai gan gandrīz gadu starp Parlamentu, Komisiju un Padomi pastāv politiskais konsenss, galīgais lēmums joprojām nav pieņemts. Tādēļ vēlos pievienoties deputātu aicinājumam Padomei iekļaut koplēmuma procesa pabeigšanu šajā jomā tās prioritāšu sarakstā.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL). – (PT) Priekšsēdētāja kungs, esam nopietni nobažījušies par bēgļu humāno situāciju, par tiem, kuri bēg no kara, bruņotu konfliktu, bada, ekspluatācijas un nabadzības skartajiem reģioniem, par sievietēm un bērniem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri. Solidaritātes izrādīšana šiem cilvēkiem ir būtiski svarīgs jautājums, kura risināšanai ir vajadzīgi konkrēti pasākumi, vai nu piešķirot palīdzību bēgļiem, vai arī atbalstot valstis, kuras savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas tuvuma dēļ ir vispieprasītākās bēgļu vidū.

Nesenie konflikti Ziemeļāfrikas valstīs — papildus kariem Tuvajos Austrumos — vēl vairāk sarežģīja jau tā ārkārtīgi smago stāvokli. Tāpēc ir jāveic efektīvi un steidzami pasākumi bēgļu pārvietošanai un izmitināšanai, ievērojot cieņu, ko tie ir pelnījuši. Nevaram gaidīt, kamēr tiks pieņemti lēmumi, kas tiek atlikti, kamēr tūkstošiem cilvēku klauvē pie mūsu durvīm ik dienas, nesagaidot atbildi, ko viņiem pienākas saņemt.

  Kinga Gál (PPE). – (HU) Priekšsēdētāja kungs, valsts ministra kungs, mēs esam liecinieki tam, kā atzināt arī jūs pats, ka tieši tie notikumi, kas norisinājās dažu pēdējo nedēļu laikā, vislabāk parādīja, kā bēgļu jautājums jebkurā brīdī var kļūt par nopietnu, steidzami risināmu jautājumu Eiropā. Ir arī diezgan pašsaprotami, ka ES nav gatava ne ārkārtas situācijām, ne bēgļu apjoma pieaugumam, ne arī bēgļu jautājuma stratēģiskam risinājumam. Pārvietošanas jautājums ir viens no mūsu svarīgākajiem instrumentiem šajā ziņā. Un, protams, jāievēro lielāka solidaritāte un labāka darbības koordinēšana. Tomēr šeit debatēs tika atzīts, ka šajā jomā ir vajadzīgs lielāks sociālais konsenss. Mums visiem, arī dalībvalstīm, šajā jomā ir daudz darāmā. Neskatoties uz to, mēs atzinīgi vērtējam faktu, ka prezidentvalsts Ungārija nedomā radīt juridiskus šķēršļus un izrāda atvērtību un apņemšanos šī jautājuma risināšanā.

  Franz Obermayr (NI). – (DE) Priekšsēdētāja kungs, neliela elitāra, politiski korekta grupa, protams, uzskata, ka mums Eiropā vēl nepietiek bēgļu un ka ir jāizmanto Eiropas Bēgļu fonds, lai atvestu šurp tos, kuri jau ir aizbēguši no pierobežas trešās valsts uz Eiropas Savienību, jo šeit ir augstāks dzīves līmenis. Šī pieeja jo īpaši neatbilstoša šķiet tad, ja ņemam vērā, ka simtiem tūkstošu bēgļu no Ziemeļāfrikas jau pārpludina Eiropu un ka Lampedūzas sala jau ir tik pārpildīta, ka tā varētu eksplodēt.

Labāka iespēja būtu uzņemt bēgļus viņu izcelsmes valstu tuvumā tādā kultūras vidē, kas viņiem ir pēc iespējas pazīstamāka, piemēram, Ēģiptē un Tunisijā, jo tā mēs varētu izvairīties no integrācijas problēmām. Pēc demokrātiskajām pārmaiņām šis abas valstis var klasificēt kā bēgļiem drošas trešās valstis, un tieši uz tām mums ir jānovirza kontrolējama, ilgtspējīga un strukturāla palīdzība.

  Enikő Győri, Padomes priekšsēdētāja. − (HU) Priekšsēdētāja kungs, godājamie deputāti, arī es centīšos sniegt konkrētas atbildes uz galvenajiem jautājumiem. Pirmkārt, paraudzīsimies uz stāvokli Eiropas Savienībā tādēļ, ka daudzi šeit ir teikuši, ka mēs atpaliekam no Savienotajām Valstīm un citām valstīm dāsnuma ziņā. Nedomāju, ka tā ir taisnība. Kopējais ES pārvietoto bēgļu skaits gadā patiešām ir zemāks nekā attiecīgie rādītāji ASV, Kanādā vai Austrālijā. Un, lai gan Padome pilnībā atzīst, ka pārvietošana joprojām ir līdzeklis pastāvīgai bēgļu stāvokļa atrisināšanai, jāņem vērā, ka ikgadējais pēkšņo patvēruma pieprasījumu skaits Eiropas Savienībā krietni pārsniedz šo rādītāju citos pasaules reģionos. Saskaņā ar ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos publicētajiem statistikas datiem 27 ES dalībvalstis laika periodā no 2005. līdz 2009. gadam uzņēma 1 150 980 patvēruma meklētājus, turpretī Kanādā un ASV atbilstošais rādītājs bija tikai 391 090.

Manuprāt, šie skaitļi liecina paši par sevi. Daudzi ir lūguši sniegt paskaidrojumus attiecībā uz precīzu grafiku, kādu prezidentvalsts Ungārija plāno ievērot. Mēs vairs nedebatējam par to, ka šajā jomā ir jāpanāk virzība; jautājums ir kļuvis ārkārtīgi steidzams. Teicu to jau janvārī, kad bēgļu stāvoklis saistībā ar Ziemeļāfriku vēl nebija tik lielā mērā saasinājies, kā tas ir pašlaik. Tas nozīmē, ka mums jau ir izstrādāti konkrēti plāni un ka mēs plānojam paātrināt šo darbu. Kā zināt, prezidentvalsts Beļģija nolūkā ievērot 2012. gada termiņu ierosināja stratēģiju, saskaņā ar kuru mūsu galvenā uzmanība tiek vērsta uz četriem prioritāriem likumprojektiem. Jūs visi esat ar tiem iepazinušies — tie ir Kvalifikācijas direktīva, Dublinas regula, regula par Eurodac izveidi un Ilgtermiņa uzturēšanās direktīva.

Turpinājās arī sarunas par abām tām direktīvām, kuru izstrādē jāiegulda visvairāk darba, proti, par Procedūru direktīvu un Uzņemšanas nosacījumu direktīvu. Šobrīd šī stratēģija ir guvusi plašu atbalstu Padomē, Parlamentā un arī Komisijā, kā arī sniegusi taustāmus rezultātus. Kā zināt, Parlaments un Padome panāca vienošanos par Ilgtermiņa uzturēšanās direktīvu, un dažu nedēļu laikā Padome šo direktīvu oficiāli apstiprinās. Saistībā ar Kvalifikācijas direktīvu prezidentvalstij Ungārijai ir piešķirtas pilnvaras sākt trialogu neformālā līmenī. Tāpēc mūsu mērķis ir to uzsākt pēc iespējas ātrāk, un lūdzam Eiropas Parlamentu sadarboties ar mums šajā ziņā.

Attiecībā uz Dublinas un Eurodac regulām Padomē ir panākts ievērojams progress, un joprojām neatrisināti ir tikai daži tīri politiska rakstura jautājumi. Attiecībā uz Procedūru un Uzņemšanas nosacījumu direktīvām Komisija paziņoja, ka tā plāno iesniegt jaunu priekšlikumu. Iepriekšējā cikla laikā Eiropas Parlaments noslēdza Uzņemšanas nosacījumu direktīvu pirmajā lasījumā, un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja pašlaik izskata Komisijas priekšlikumu par grozījumiem Procedūru direktīvā. Tas nozīmē, ka gan Eiropas Parlaments, gan Padome pašlaik noskaidro savas pozīcijas. Rezultātā abiem likumdevējiem būs iespējams sākt sarunas par Kvalifikācijas direktīvu un Dublinas un Eurodac regulām. Tiklīdz Komisija iesniegs savus priekšlikumus par Procedūru un Uzņemšanas nosacījumu direktīvām, varēs turpināties arī darbs pie šiem abiem likumprojektiem.

Attiecībā uz Ziemeļāfriku jau minēju to, ka pašreizējā stāvokļa dēļ prezidentvalsts pārstāvji ir apmeklējuši pierobežas zonas. Mēs novērtēsim stāvokli migrācijas jomā Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksmē 11. aprīlī. Tomēr jau šobrīd vēlos norādīt — jo šajā ziņā izskanēja zināma kritika —, ka pašreizējā Eiropas Padomes secinājumu projektā arī ir uzsvērta bēgļu stāvokļa nozīme. Ja uzskatīsim par nepieciešamu, veiksim paveiktā darba progresa novērtējumu. Esam gatavi arī ieplānot vienu speciālo Tieslietu un iekšlietu padome sanāksmi vēl prezidentvalsts Ungārijas termiņā. Tāpēc mēs darām visu iespējamo, lai paātrinātu likumdošanas darba tempu. Vēlamies iedvesmot jūs un arī Eiropas Komisiju darīt to pašu. Daudzi, tostarp Coelho kungs, minēja problēmu, kas ir saistīta ar patvēruma lēmuma grozīšanu. Tātad, kā jau ievadā teicu, ir panākta vienošanās par politisko saturu, un pašlaik esam aizkavējušies pie juridiskās problēmas. Starp citu, pašlaik starp Padomi un Parlamentu norisinās debates par to, vai vairāki jautājumi, sākot no jauniem pārtikas produktiem līdz dažādiem ārpolitikas un ārējiem finanšu instrumentiem, ir jārisina, izmantojot ieviešanas aktu vai deleģēto aktu procedūru.

Vēlos norādīt, ka šis ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Šī juridiskā procedūra un jautājums par to, ko nozīmē ieviešanas vai deleģētais akts, pilsoņiem — ES pilsoņiem — ir grūti saprotams. Mūsu uzdevums ir rast risinājumus visneatliekamākajiem jautājumiem, izmantojot jebkuru juridisko formulu. Savā darbībā daru visu iespējamo, lai ievērotu Lisabonas līguma noteikumus. Līgumā nav novilkta stingra līnija starp abiem atsevišķajiem aktiem. Mūsuprāt, šis ir ieviešanas akts, un tāpēc šis jautājums ir arī jāregulē šādā veidā, izmantojot ieviešanas aktu. Runāsim un apspriedīsimies par to. Mēs tomēr ārkārtīgi vēlētos izvairīties no pārāk lielas aizkavēšanās juridisko jautājumu dēļ. Mūsu sākotnējie plāni jūnija Eiropadomes sēdei jau paredzēja bēgļu jautājumu iekļaušanu, un šobrīd tā ir kļuvusi par vēl lielāku prioritāti. Tomēr, manuprāt, ja varam nodrošināt atbilstošu saturu Padomes sēdēs — un mūsu pienākums ir to panākt —, tad arī Eiropadome varēs pieņemt svarīgākus lēmumus, nekā citādi mēs būtu varējuši cerēt, teiksim, pirms viena vai diviem mēnešiem.

Man tika uzdots arī jautājums par to, kas notiks, ja bēgļu straume plūdīs mūsu virzienā. Manuprāt, mums nav nekāda pamata ko tādu iztēloties. Līdz šim esam paveikuši diezgan daudz bēgļu jautājumu jomā dažādās Padomes struktūrās. Komisija lieliski kontrolē stāvokli humānajā sfērā, starp citu, tāpat kā Ēģiptes un Tunisijas varas iestādes un vietējie iedzīvotāji, kā arī starptautiskās bēgļu organizācijas. Man šķiet, ka šī situācija tiek pietiekami labi kontrolēta no visām pusēm. Repatriācija, kas ir visneatliekamākais jautājums, joprojām tiek īstenota. Tas nenozīmē, ka šī pārvietošana, piemēram, nav būtiska.

Starp citu, neskatoties uz faktu, ka pastāv juridiska problēma, ko vēl neesam spējuši atrisināt, — visas valstis var pārvietošanas programmā piedalīties brīvprātīgi. Kā zināms, Itālija jau ir brīvprātīgi pārvietojusi 125 personas, kas nozīmē to, ka šis jautājums beidzot daļēji tiek risināts, pateicoties godīgām dalībvalstu pūlēm. Tas nenozīmē, ka tiesību akti nav vajadzīgi. Tie ir ļoti vajadzīgi. Centīsimies panākt vienošanos. Liels paldies par jūsu uzmanību, un tā kā prezidentvalsts Ungārija reiz paziņoja, ka tā būs prezidentvalsts, kas var pierādīt, ka tai ir arī sirds, ko apliecina tas, ka esam pievērsušies romu stratēģijai, vēlos jums apliecināt, ka tas pats attiecas arī uz bēgļu jautājumiem. Liels paldies.

  Rui Tavares, autors. − Priekšsēdētāja kungs, mans komentārs pēc būtības ir metodisks. Padome mums ir apliecinājusi, ka tā piekrīt visam, izņemot 290. pantu, tādēļ pēc apspriešanās ar mūsu ēnu referentiem un kā referents pārvietošanas jautājumā vēlos sniegt divus komentārus saistībā ar metodēm.

(Priekšsēdētāja pārtrauca runātāju)

  Priekšsēdētājs. − Tavares kungs, ceru, ka man piedosiet, bet esam tik ļoti atpalikuši no grafika, ka man bija jūs jāpārtrauc.

Debates tiek slēgtas.