Debašu stenogramma

Trešdiena, 2011. gada 6. aprīlis - Strasbūra

14. Ceturtā Apvienoto Nāciju Organizācijas konference par vismazāk attīstītajām valstīm

  Priekšsēdētājs. – Nākamais punkts ir debates par Padomes un Komisijas paziņojumiem attiecībā uz Ceturto Apvienoto Nāciju Organizācijas konferenci par vismazāk attīstītajām valstīm.

  Zsolt Németh, Padomes priekšsēdētājs. – Priekšsēdētāja kungs, Eiropas Savienība ir pilnīgi pārliecināta, ka Ceturtā Apvienoto Nāciju Organizācijas konference par vismazāk attīstītajām valstīm, kas notiks Stambulā 2011. gada 9.–13. maijā, būs veiksmīga. Tiek uzskatīts, ka šī konference paredz lielas iespējas vismazāk attīstīto valstu (LDCs) atbalsta palielināšanai.

Padome pavisam nesen ir pieņēmusi atzinumus, kuri ES sarunu vedējiem jāizmanto kā vadlīnijas konferences sagatavošanas procesā un tās laikā. Prioritātes piešķiršana LDCs ir vajadzīga mūsu kopējiem centieniem Tūkstošgades attīstības mērķu (MDGs) sasniegšanā. Tādēļ mēs joprojām esam stingri apņēmušies atbalstīt visu LDCs kopējo un ilgtspējīgo attīstību — to valstu attīstību, kuras pārstāv starptautiskās sabiedrības visnabadzīgāko un visvājāko segmentu, valstu, kurām ir raksturīga ārkārtīgi liela uzņēmība pret ārējiem ekonomiskiem satricinājumiem, dabas un cilvēku izraisītām katastrofām un infekcijas slimībām.

Mēs enerģiski atbalstām koncentrēšanos uz jomām un pasākumiem, kas var palielināt LDCs specifisko vajadzību vērtību un kam vajadzētu atspoguļot mācības, ko esam apguvuši kopš 2001. gada Briseles rīcības programmas, saglabājot saskaņotību ar MDGs un nosakot specifiskus mērķus un uzdevumus LDCs valstīm. Ilgtermiņa saistības, atjaunojot partnerību ar LDCs, kas iekļauj piemērotus pasākumus, ir būtiskas strauji mainīgā pasaulē.

Eiropas Savienība īpaši uzskata, ka Stambulas konferences rezultātam būtu jārisina trīs galvenie uzdevumi: pirmkārt, cīnīties pret LDCs neaizsargātību un trauslumu un turpmāk uzlabot to izturību pret satricinājumiem; otrkārt, izveidot labvēlīgu vidi LDCs ilgtspējīgajai attīstībai; treškārt, veicināt LDCs ekonomikas kopēju un ilgtspējīgu izaugsmi. Šie uzdevumi arī turpmāk būs Eiropas Savienības diskusiju centrā visā LDCs konferences sagatavošanas procesā un pašas konferences laikā.

Eiropas Savienībai vienmēr ir bijusi vadošā loma starptautiskās sabiedrības centienos atbalstīt LDCs, un tā ir bijusi vislielākā ziedotāja. Tā ir bijusi visveiksmīgākā attīstības partnere savu saistību izpildē, it īpaši attiecībā uz piekļuvi tirgum, izcelsmes noteikumiem un parāda atvieglojumiem. Tā ir sasniegusi ievērojamu progresu Oficiālās attīstības palīdzības (OAP) jomā, kā arī attīstības politikas saskaņotībā.

Dažas LDCs ir sasniegušas labu ekonomikas izaugsmi un attīstības progresu pēdējās dekādes laikā, taču mēs atzīstam, ka kopumā progress nav bijis vienāds. Vēl ir jāveic ievērojams darbs, it īpaši Subsahāras Āfrikā un valstīs, kurās ir gan konflikti, gan nestabils stāvoklis. Šā iemesla dēļ ES nesen ir atkārtoti apstiprinājusi savas saistības kopējo OAP saistību kontekstā: kopīgi sasniegt mērķi — nodrošināt 0,15–0,20 % no NKP novirzīšanu palīdzībai LDCs valstīm.

LDCs valstis sākotnēji atbild par savu attīstību, un sabiedrisko ziedotāju palīdzībai vajadzētu balstīties uz saņēmēju valstu iniciatīvu un pilnīgām īpašuma tiesībām. Eiropas Savienība arī uzsver LDCs kopējā progresa savstarpējo atkarību no uzlabojumiem labas pārvaldības, demokrātijas, cilvēktiesību un dzimumu līdztiesības jomā.

Visbeidzot, tajā pat laikā mēs esam stingri pārliecināti, ka visas valstis atbild par palīdzību jaunattīstības valstīm pašām tikt vaļā no nabadzības un sasniegt progresu MDGs virzienā. Progress LDCs valstīs ir savstarpēji saistīts ar attīstības partneru politikas kvalitāti un saskaņotību. Tāpēc lielas pūles būtu jāveltī palīdzības mehānismu iedarbības un efektivitātes uzlabošanai un saistību izpildei. Vairākos gadījumos ES ir aicinājusi citus ziedotājus izpildīt savas saistības. Ekonomikām, kas attīstās, arī būtu jānodrošina sava pienācīgā daļa palīdzības LDCs valstīm.

  Štefan Füle, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētāja kungs, Komisija ir pārliecināta, ka Ceturtā Apvienoto Nāciju Organizācijas konference par vismazāk attīstītajām valstīm Stambulā būs veiksmīga, atjaunojot politisku impulsu kopējai izaugsmei, ilgtspējīgai attīstībai un nabadzības samazināšanai vismazāk attīstītajās valstīs. Šī pārliecība un mūsu saistības ir izklāstītas Padomes atzinumos, kas pieņemti 31. martā, par vadlīnijām attiecībā uz ES piedalīšanos sagaidāmajā konferencē par vismazāk attīstītajām valstīm. Es arī ar lielu prieku varu piebilst, ka Parlaments tiks plaši pārstāvēts delegācijā, kas apmeklēs šo konferenci.

Daudzas vismazāk attīstītās valstis ir sasniegušas progresu savā attīstībā, taču progress nav bijis vienāds un vēl ir jāveic ievērojams darbs. Pārāk maz vismazāk attīstīto valstu ir izgājušas no šīs kategorijas, un to lielākā daļa atpaliek Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā. Mums — gan ziedotājiem, gan arī vismazāk attīstītajām valstīm — ir jāapgūst svarīgas mācības no dažu vismazāk attīstīto valstu panākumiem, kā arī no Briseles rīcības programmas īstenošanas.

Globāla partnerība un savstarpēja atbildība ir svarīga konferences panākumu atslēga. Attīstība ir kopīga problēma. Jaunattīstības valstis sākotnēji atbild par savu attīstību, izstrādājot un īstenojot piemērotu politiku un sasniedzot labu pārvaldību.

Attiecībā uz vismazāk attīstītajām valstīm Eiropas Savienība ir bijusi to visveiksmīgākā attīstības partnere savu saistību izpildē, it īpaši attiecībā uz piekļuvi tirgum, izcelsmes noteikumiem un parāda atvieglojumiem. Eiropas Savienība ir vislielākā ziedotāja vismazāk attīstītajām valstīm un ir sasniegusi ievērojamu progresu Oficiālās attīstības palīdzības jomā, trīskāršojot savu palīdzību šīm valstīm pēdējo desmit gadu laikā.

Stambulā Eiropas Savienība aicinās citus ziedotājus un attīstības partnerus saskaņot savu apņemšanos un vēlmes. Attīstītās valstis atbild par palīdzību jaunattīstības valstīm pašām tikt vaļā no nabadzības. Šajā globālas partnerības kontekstā ekonomikām, kas attīstās, arī vajadzētu dot savu ieguldījumu.

Ilgtspējīga attīstība un ilgtermiņa objektīva kopējā izaugsme ir būtiski svarīgas katrai no šīm valstīm. Izšķiroša loma šajā saistībā ir privātsektoram, un tam var būt milzīga ietekme uz cilvēku dzīvi, radot labklājību un nodarbinātību.

Tirdzniecības kā izaugsmes un nodarbinātības dzinējspēka potenciāls ir diezgan liels. Neraugoties uz to, Eiropas Savienība vēlas uzsvērt vismazāk attīstīto valstu progresa savstarpējo atkarību no cilvēktiesībām, dzimumu līdztiesības, demokrātijas, labas pārvaldības, miera un drošības.

Progress vismazāk attīstītajās valstīs ir savstarpēji saistīts ar vienlīdzību un attīstības partneru politikas saskaņotību. Tāpēc enerģiskas pūles būtu jāveltī palīdzības mehānisma iedarbības un efektivitātes uzlabošanai, kā arī attīstības politikas saskaņotībai.

Prezidentūra jau ir izsludinājusi trīs prioritātes, tāpēc ļaujiet man piebilst, ka konferencei būtu jāpievēršas arī progresa jautājumam. Eiropas Savienība aicinās izveidot sistemātiskāku mehānismu laikjutīgu atvieglojumu piešķiršanai, lai atbalstītu valstis, kas progresē. Komisija ir pārliecināta, ka šis jaunais impulss ievērojami palielinās to valstu skaitu, kuras pacelsies virs vismazāk attīstīto valstu līmeņa nākamo desmit gadu laikā.

SĒDI VADA: S. LAMBRINIDIS
Priekšsēdētāja vietnieks

  Eleni Theocharous, PPE grupas vārdā. – (EL) Priekšsēdētāja kungs, ministr, komisār, kā jūs pilnīgi pareizi teicāt, Németh kungs, Padomes atzinumi kopā ar Eiropas Savienības saistībām ir jāpapildina ar efektīviem pasākumiem, kas atbalstītu kopējos centienus. Protams, Eiropas Parlamenta pārstāvniecība ANO konferencē par vismazāk attīstītajām valstīm Stambulā tiks ‘bruņota’ ar rezolūciju, kurai ir labas pozīcijas. Tomēr pastāv problēma ar pārstāvniecības statusu, jo kā novērotāji viņi nevarēs tieši iejaukties, bet es domāju, ka Komisija un priekšsēdētājs José Manuel Barroso varētu iejaukties ar nolūku mainīt šo stāvokli. Izaugsme un drošība Eiropas Savienībā un migrācijas plūsmu kontrole nav sasniedzami, ja apmēram miljards pilsoņu dzīvo nabadzībā.

Varētu likties, ka centieni attīstīt vismazāk attīstītās valstis būtu jāpārskata, jo, kaut arī vismazāk attīstītajām valstīm ir ko pārmest, mehānisms, kas izmantojams, lai sagrautu nabadzības apburto loku, liekas neefektīvs.

Vēlētos piebilst, ka mazāk attīstītu valstu labklājību izmanto nepiederošas personas un ka demokrātijas trūkums, korupcija un nedrošība ir šo valstu dominējošās īpašības. Tam visam seko bāzes infrastruktūras trūkums izglītībā, veselībā, transportā, komunikācijās, primārajā ražošanā, lauksaimniecībā, banku un sabiedriskās administrācijas sektorā. Domāju, ka Stambulā ir jāpieņem mehānismi, lai uzlabotu pieeju nabadzības problēmai.

  Thijs Berman, S&D grupas vārdā. – (NL) Priekšsēdētāja kungs, ekonomikas pieaugums par 7 %, ievērojama sākumskolu apmeklējušo bērnu skaita palielināšanās, vairākas valstis, kurās tauta pieprasa demokrātiju: vismazāk attīstītajās Āfrikas valstīs pēdējo 10 gadu laikā ir sasniegts liels progress. Šīs valstis ir strādājušas, lai uzlabotu pārvaldību, un mobilizējušas savus finanšu resursus. Bagāto valstu īpašais ieguldījums ir bijis atbrīvojums no parāda un vakcīnu pieejamības nodrošināšana. Tomēr mēs vēl neesam tik tālu, jo strauja ekonomikas izaugsme visnabadzīgākajās valstīs nav gājusi rokrokā ar proporcionālu nabadzības samazināšanos.

Visnabadzīgāko valstu saraksts faktiski paliek nemainīgs vairāku gadu desmitu laikā. Cilvēku skaits, kas tērē mazāk par USD 1 dienā, ir samazinājies, bet cilvēku skaits, kas tērē mazāk nekā USD 2 dienā, paliek tas pats. Bagātās valstis drīzāk saglabā uz vietas korumpētus režīmus nekā atzīst resursu taisnīgu sadalīšanu. Tāpēc ir absurdi un ciniski teikt, ka attīstība nenotiek. Mēs neesam tai devuši pietiekami daudz iespēju.

ANO konference Stambulā izdarīs no tā dažus secinājumus. Jāveltī daudz vairāk uzmanības labklājības vienlīdzīgai sadalīšanai pašās visnabadzīgākajās valstīs. Tas nodrošinās stabilitāti un taisnīgumu. Tas likvidēs spriedzi un nesīs mieru. Sociālais taisnīgums arī dos daudz vairāk ekonomikas attīstībai nekā diktatoru režīmu nevienlīdzība, kad valda neliela ļaužu saujiņa —kliķe. Valstis ar demokrātiju sasniedz taisnīgu sadali daudz ātrāk nekā diktatūras. Laba pārvaldība tuvinās mūs Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai.

Mums arī jādara daudz vairāk sabiedriskās veselības jomā. Ģimenei nabadzīgā valstī slimība ir finansiāla katastrofa. Slimība ir greznība, ko neviens nevar atļauties. Tādēļ mums jāstrādā, lai finansētu veselības aprūpi, izmantojot veselības apdrošināšanu, tā, lai būtu pieejamas ne tikai vakcīnas, bet arī labas slimnīcas un klīnikas.

  Charles Goerens, ALDE grupas vārdā. – (FR) Priekšsēdētāja kungs, no 1980. līdz 2011. gadam globālais IKP ir palielinājies par USD 19 000 miljardiem. Šī palielināšanās nozīmē, ka mums ir pietiekami līdzekļi, lai izskaustu ekstremālu nabadzību. Tik daudz par aritmētiku.

Attiecībā uz politiku — uzlabot daudzu visnabadzīgāko dzīvi nav vienkārši. Tāpēc mums jāpieņem daži skaidri lēmumi. Pirmkārt, mums jāizvēlas par mūsu sadarbības programmas mērķi visnabadzīgākās valstis.

Otrkārt, un tas izriet no pirmā punkta, mums pakāpeniski jānošķiras no valstīm, kuras attīstās. Ķīnai, kas ir ASV galvenais kreditors, ir pietiekami līdzekļi, lai tiktu galā ar nabadzību, kas valda tās robežās.

Trešais punkts — mums ir vajadzīgas ciešas partneru attiecības ar vismazāk attīstītajām valstīm. Tām ir jāveic ļoti liels darbs. Viss, ko mēs varam darīt, ir palīdzēt tām ar savu zinātību (know-how), savu kompetenci un savu politisko gribu. Mēs nevaram darīt neko vairāk un neko mazāk par to.

Es gribētu izteikt pēdējo piebildi: tā kā mēs esam vislielākais ziedotājs, mums kā Eiropas Savienībai būtu jāuzņemas vadoša loma šajā konferencē.

  Nirj Deva, ECR grupas vārdā. – Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos pateikties Theocharous kundzei par to, ka viņa ir aktualizējusi jautājumu par Eiropas Parlamenta statusu starptautiskās konferencēs: mēs esam viena no trīs vienlīdzīgām ES institūcijām, un mums tas jāizskata ļoti ātri, citādi būs nepatikšanas. Mēs esam vislielākais ziedotājs pasaules vismazāk attīstītajām valstīm; mēs esam trīskāršojuši palīdzību dažu pēdējo gadu laikā, taču nabadzība ir nevis samazinājusies, bet palielinājusies.

Pirms kādiem desmit gadiem Pascal Lamy un Attīstības komiteja ieviesa ‘Viss, izņemot ieročus’. Šis Parlaments pakāpeniski pārvērta to par ‘Viss, izņemot fermas’. Tagad pasaules vismazāk attīstītajām valstīm nav rūpniecības jaudas, tām ir lauksaimniecības jauda. Ja jūs patiešām esat ieinteresēti likvidēt nabadzību un palīdzēt šiem cilvēkiem, mums jāpalielina viņu tirdzniecības jauda. Nevis palīdzība, bet tirdzniecība samazinās nabadzību. Bet lai samazinātu nabadzību un palielinātu tirdzniecību, mums ir jāpalielina LDCs eksporta spējas: viņi var eksportēt lauksaimniecības, zivsaimniecības produkciju un tā tālāk. Taču mēs to nedarām.

Mēs esam ieviesuši stingrus standartus, kas ir ļoti svarīgi Eiropas patērētāja veselībai, taču mēs nepalīdzam palielināt šo vismazāk attīstīto valstu jaudu. Līdz ar to no 51 tikai trīs valstis ir nobriedušas vismazāk attīstītas valsts statusa zaudēšanai. Mums jāpalielina šīs pūles, citādi mēs tikai muļķojam sevi un šīs valstis.

  Gabriele Zimmer, GUE/NGL grupas vārdā. – (DE) Priekšsēdētāja kungs, es vēlētos pajautāt Padomes deputātiem un Komisijai, kāpēc viņi uzskata, ka viņiem jārisina šī problēma, nerunājot skaidru valodu. Nedomāju, ka mēs kādam palīdzēsim, nepieņemot speciālu paziņojumu, ka, gatavojoties Stambulas konferencei, dalībvalstīm un Eiropas Savienībai beidzot jāpilda savas saistības pilnībā, un ka mēs nevaram paciest, ka dalībvalstis arvien vairāk izvairās no atbildības.

Ir nepieņemami, ka viens miljards cilvēku joprojām dzīvo badā, lielākā daļa — vismazāk attīstītajās valstīs (LDCs), citiem vārdiem, pasaules visnabadzīgākajās valstīs. Ir nepieņemami arī, ka lielākā daļa mūsu attīstības palīdzības netiek virzīta lauksaimniecības atbalstam un attīstībai. Proporcija, kas tiek izmantota šim nolūkam, pēdējos gados ir strauji kritusi, tikmēr viens miljards cilvēku badojas. Es pamazām sāku domāt, ka mūsu izteikumi par cerībām uz to, ka LDCs valstis kļūs izturīgākas pret satricinājumiem, ir ciniska pieeja.

Aicinu jūs veikt specifiskus pasākumus šo problēmu risināšanai un uzņemties konkrētas saistības, lai nodrošinātu LDCs valstis ar reālu palīdzību.

  Philip Claeys (NI). – (NL) Priekšsēdētāja kungs, gaidāmā ANO augstākā līmeņa sanāksme par vismazāk attīstītajām valstīm ir laba iespēja debatēt, vai attīstības palīdzībai ir jēga, vai arī tā ir faktiski bezjēdzīga. Vispārzināmais palīdzības kvantitātes arguments, tas ir, pieņēmums, ka, jo vairāk palīdzības jūs piešķirat, jo vairāk attīstīsies ekonomika, ir pilnībā diskreditēts.

Es vēlētos izmantot savu runas laiku, lai citētu, ko Kenijas ekonomists James Shikwati teica izdevumam Der Spiegel online 2005. gada 7. aprīlī. Citāts: ‘Attīstības palīdzība kalpo, lai uzturētu lielus birokrātiskus aparātus, veicinātu korupciju un bezrūpību un mācītu afrikāņus drīzāk ubagot nekā būt neatkarīgiem’, citāta beigas.

Turklāt attīstības palīdzība vājina vietējo tirgu, un tāpēc uzņēmības gars, kas ir tik ļoti nepieciešams, izgaist. Lai cik absurdi tas skanētu, attīstības palīdzība ir viena no Āfrikas problēmu iemesliem. Ja rietumi pārtrauks šos maksājumus, normāli afrikāņi to pat nepamanīs. Smagi cietīs vienīgi valdības ierēdņi. Tātad tā vietā, lai tērētu vairāk mūsu naudas, ir vajadzīga mazāka korupcija, lielāks uzņēmīgums un paļaušanās uz sevi.

(Runātājs piekrita atbildēt uz jautājumu, kas uzdots, paceļot zilo kartīti saskaņā ar Reglamenta 149. panta 8. punktu)

  Thijs Berman (S&D). – (NL) Claeys kungs, vai jūs piekristu man, ka bagāto Rietumeiropas valstu un ASV intereses ārzemēs ir novedušas pie tā, ka diktatori palika pie varas, — tātad attīstības palīdzība bieži darbojās nepareizi, jo palīdzība nonāca nepareizajās kabatās; tāpēc mēs nekad neesam neko darījuši, lai ķertos tam klāt, jo bijām ieinteresēti saglabāt „stabilitāti”, kas faktiski nav šā vārda vērta, kā tas arī tika demonstrēts Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos? Aizstāvēt demokrātiju nozīmē aizstāvēt demokrātus jaunattīstības valstīs un ļaut diktatoriem krist, kamēr attīstības palīdzība turpina ieplūst.

  Philip Claeys (NI). – (NL) Jā, Berman kungs, es daļēji piekrītu tam, ko jūs sakāt. Patiešām, mēs esam vainīgi tā, ka daži diktatori varēja palikt pie varas. Es domāju, piemēram, par Eiropas politiku attiecībā uz Kubu, kur mēs esam redzējuši, ka Fidel Castro tika uzskatīts par partneri, ar ko mēs varam slēgt darījumus. Šādas lietas patiešām būtu jāatstāj pagātnē, un mums būtu jārunā tikai ar cilvēkiem, kas ir demokrātiski ievēlēti un kuriem arī ir vara, lai nodibinātu demokrātiju savā valstī.

  Filip Kaczmarek (PPE). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, termins „vismazāk attīstītās valstis” ir parādījies pirms 40 gadiem, lai palīdzētu attīstītām valstīm un citiem ziedotājiem noteikt tās pasaules sabiedrības, kurām visvairāk vajadzīga palīdzība. „Vismazāk attīstītās valsts” definīcija, ko izmanto Apvienoto Nāciju Organizācija, nav pamatota tikai un vienīgi uz ienākumu līmeni uz vienu iedzīvotāju, bet ņem vērā arī cilvēku kapitālu un ekonomikas attīstības problēmas. Šo valstu ģeogrāfiskais izvietojums ir ļoti atšķirīgs, jo lielākā daļa no tām atrodas Āfrikā. Tādēļ Eiropas Savienībai ir tiesības veltīt īpašu uzmanību šim kontinentam.

Būtiska problēma ir tā, ka to valstu skaits, kas tiek identificētas kā LDCs, ir augošs, turpretī valstu, kas ir pietiekami attīstījušās, lai pamestu šo grupu, ir tikai trīs. Lūk, kāpēc ANO konferencei būtu jādod nopietns apsvērums, kā ieviest efektīvu, izmērāmu un viegli pārraugāmu stratēģiju, lai šīs valstis pārstāj būt par LDCs. Esmu priecīgs, ka Eiropas Komisijai un Padomei ir priekšlikumi, kas varētu palīdzēt šajā procesā. Viens no tiem ir kopējās izaugsmes veicināšana. Zinu, ka daži kolēģi ir noraizējušies par šo terminu, jo viņi nav pārliecināti, ka izaugsme būs patiešām kopēja. Taču, no otras puses, bez izaugsmes mēs neizveidosim jaunattīstības valstu ekonomisko potenciālu.

  Kriton Arsenis (S&D). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, komisijas locekļi, mums ir vajadzīgs reāls mērķis, ko var pieņemt konferencē Stambulā, un šis mērķis būtu — samazināt vismazāk attīstīto valstu skaitu uz pusi, salīdzinot ar to, cik tagad ir šo valstu. Tas skan pašsaprotami, taču pēdējo 30 gadu laikā tikai 3 no šīm valstīm ir izdevies izaugt un pamest vismazāk attīstīto valstu kategoriju.

Lai to sasniegtu, mums jāizpilda savas saistības un jāiegulda no 0,15 līdz 0,20 % no mūsu gada iekšzemes kopprodukta (IKP) attīstības palīdzībā šīm valstīm. Tikpat svarīgi ir aizsargāt attīstības politikas saskaņotību. Mēs nevaram dot naudu šīm valstīm, no vienas puses, un būtībā zagt to, izmantojot netaisnīgus tirdzniecības līgumus starp tām un ES, no otras puses. Mums jāsamaksā savs finanšu parāds, un tas nozīmē arī investīcijas šajās valstīs, ar nolūku gan pārveidot tās, gan cīnīties pret klimata izmaiņām, gan izmaksāt mūsu parādu, kas ir uzkrājies no mūsu kopējās netaisnīgās lauksaimniecības politikas. Lai to izdarītu, mums jānodrošina šo valstu pārtikas apgādes suverenitāte, atbalstot tradicionālu lauksaimniecības politiku, vietējos resursus, vietējās kultūras un vietējo tirgu, jānovērš spekulācijas uzbrukumi, zemes sagrābšana un sēklu monopoli, kas apdraud mūs visus, it īpaši šīs vājās valstis.

(Runātājs piekrita atbildēt uz jautājumu, kas uzdots, paceļot zilo kartīti saskaņā ar Reglamenta 149. panta 8. punktu)

  Nirj Deva (ECR). – Priekšsēdētāja kungs, es brīnos, vai cienījamais kungs man piekritīs, jo viņš izmantoja ļoti stipru vārdu „zagt” — ka mēs zogam no jaunattīstības valstīm. Varbūt derētu šāds piemērs: mēs dodam EUR 2 miljonus mazai saliņai pie Atlantijas piekrastes, tās zivsaimniecībām, par 7000 tonnām tunzivs, un mēs pārdodam to Eiropas ielās par EUR 235 miljoniem. Tātad mēs pārvēršam EUR 2 miljonus par EUR 235 miljoniem. Lūk, ko mēs darām ar savu zivsaimniecības politiku.

  Kriton Arsenis (S&D). – (EL) Priekšsēdētāja kungs, Deva kungam ir taisnība. Zvejas nolīgumi starp Eiropas Savienību un trešām valstīm lielā mērā ir problēma, kas padziļināti jāpārskata. Līgumi ir vajadzīgi, taču Eiropas Savienībai arī jārīkojas pašā dzīvotspējīgākajā veidā, kāds ir iespējams, slēdzot šos zvejas nolīgumus ar valstīm. Tomēr mums arī jāpārbauda, vai nauda, ko mēs atmaksājam par zvejošanu, ir pietiekami liela un vai tā tiek izmantota kā attīstības palīdzība, lai gala rezultātā stiprinātu šīs valstis tā, lai tās varētu pamest vismazāk attīstīto valstu kategoriju.

  Marek Henryk Migalski (ECR). – (PL) Priekšsēdētāja kungs, Németh kungam nav taisnība attiecībā uz viņa optimismu par valstu pacelšanos no vismazāk attīstītās valsts statusa, bet Deva kungam, Kaczmarek kungam un Arsenis kungam ir taisnība, kad viņi runā, ka pēdējo 10 gadu laikā tikai trīs valstis — Botsvana, Kaboverde un Maldivas — ir pacēlušās no šīs grupas. Tas nozīmē, ka faktiski nabadzības galvenais iemesls ir politika, kad ir ļoti pārtikušas valstis, kurām nav nekādu dabas resursu, kā Šveice un Japāna, un, no otras puses, ir valstis, kas ir bagātas ar dabas resursiem, bet tik un tā ir nabadzīgas. Tas nozīmē, ka nabadzības iemesls ir politika, bet ne otrādi. Tādēļ attiecībā uz palīdzību LDCs valstīm un tirdzniecību ar tām Eiropas Savienībai būtu jāsniedz politiska palīdzība, kas vestu pie stabilizācijas un demokrātijas šajās valstīs. Lūk, kas mums jādara.

  Elena Băsescu (PPE). – (RO) Priekšsēdētāja kungs, Ceturtā ANO konference par vismazāk attīstītajām valstīm nodrošina labu iespēju pārskatīt starptautisko tirdzniecības atbalsta politiku. Šī valstu grupa stāv finanšu grūtību priekšā uz globālo ekonomikas izmaiņu fona, sākoties finanšu krīzei. Galveno pārtikas produktu pastāvīgā cenu kāpšana ir aktuāla problēma, ko nedrīkst ignorēt.

Galvenais tirdzniecības atbalsta mērķis ir palielināt 48 valstu iekšzemes un starptautisko konkurētspēju. Šajā attiecībā es gribētu akcentēt nabadzības izskaušanas svarīgumu un finanšu palīdzības efektīvu izmantošanu, kas daļēji nodrošinātu Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu. Domāju, ka ir noderīgi jaunattīstības valstis iesaistīt šajā procesā, izmantojot pieredzi, ko tās ir ieguvušas, īstenojot reformas tirdzniecības jomā.

  Mariya Nedelcheva (PPE). – (FR) Priekšsēdētāja kungs, progress vismazāk attīstītajās valstīs atspoguļo mūsu pašu attīstības un starptautiskās sabiedrības attīstības politiku. Izaugsme dažās valstīs, kas tiek klasificētas kā vismazāk attīstītas, skaidri rāda, ka ir pienācis laiks pārskatīt mūsu politiku, mūsu instrumentus un mūsu resursus. Visnabadzīgākās valstis ir ļoti uzņēmīgas pret karu, krīzēm un vispārējo nabadzību. Tātad ir svarīgi, ka mēs turpinām strādāt, lai nodibinātu mieru, stabilitāti, demokrātiju un cilvēktiesības.

Trīs citi elementi arī jāņem vērā. Pirmkārt, mums jāpārbauda tādi iekšējie faktori kā korupcija, demokrātijas aizsardzības trūkumi un īpašuma tiesību nepilnības — šo iemeslu dēļ šīs valstis joprojām ir mazāk attīstīto skaitā.

Otrkārt, mums jāpastiprina ekonomiskā pieeja, nodrošinot fermeriem lielāku atbalstu SMEs un valsts resursu labai izmantošanai, ar perspektīvu izveidot jaunus instrumentus.

Visbeidzot, mums jāpadara savi palīdzības instrumenti mērķtiecīgāki un jānodrošina, lai tie saskan ar Tūkstošgades attīstības mērķiem. Ja mēs sakārtosim globālu attīstības politiku tādā veidā, lai tā atspoguļotu katras valsts reālās vajadzības un privātsektora un pilsoņu sabiedrības plašāku piedalīšanos, mēs labāk spēsim stāties pretī nākamā gadu desmita izaicinājumiem.

  Ricardo Cortés Lastra (S&D). – (ES) Priekšsēdētāja kungs, pirms 10 gadiem Briselē ziedotājas valstis vienojās par Rīcības programmu vismazāk attīstītajām valstīm (LDCs). Mēs noteicām uzdevumus, lai likvidētu ekstremālu nabadzību šajās valstīs.

Mums visiem ir skaidrs, ka LDCs valstis visvairāk cieš no globālās krīzes sekām — ekonomiskām, finanšu, vides vai pārtikas cenu kāpuma izraisītām.

Taču pēc 10 gadiem mēs neesam sasnieguši mērķus, ko noteicām, un tikai divām no 48 LDC bloka valstīm ir izdevies zaudēt LDC statusu.

Šis ir kardināls brīdis. Sagaidāmajā Ceturtajā Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē Stambulā līdz šim paveiktais darbs tiks pārskatīts un tiks izveidota jauna Rīcības programma.

Mums vajadzētu atjaunot savas saistības ar LDCs un parādīt, ka 10 gadu laikā mēs esam apguvuši iepriekšējā perioda mācības un ka mūsu apņemšanās ir nodrošināt efektīvu, kvalitatīvu atbalstu, kas ļaus mums sasniegt savus mērķus nevis 2021., bet 2015. gadā, izpildot Tūkstošgades attīstības mērķus.

  Catherine Stihler (S&D). – Priekšsēdētāja kungs, trīs galvenās jomas — LDCs neaizsargātība, ilgtspējīga attīstība un ekonomikas izaugsmes veicināšana — visas ir apsveicamas. Tomēr es vēlētos pajautāt, vai diskusijās tiks iekļauta arī pārtikas drošība.

Šeit tika pieminēta Subsahāras Āfrika; pašlaik 80 % Subsahāras Āfrikas fermeru ir sievietes. Ja mēs varam palīdzēt ar labāku lauksaimniecības metožu attīstību, ieviešot tās šajās pasaules neaizsargātākajās valstīs, palīdzot tām pabarot sevi, tad mēs dodam lielu ieguldījumu visnabadzīgāko pasaules valstu veselībā un labklājībā.

Novēlu visu labu delegācijai, kad tā dosies no Parlamenta uz konferenci, un gaidu arī ziņojumu, ko mēs dzirdēsim no visiem klātesošajiem.

  Norica Nicolai (ALDE). – (RO) Priekšsēdētāja kungs, es noteikti uzskatu, ka šis Parlaments atbild par rezultātiem, ko Eiropas Savienība ir sasniegusi kā daļu no projekta, kas veicina globālu solidaritāti cīņā pret nabadzību. Tajā pašā laikā esmu stipri pārliecināta, ka mēs esam Parlaments, kas atbild par Eiropas nodokļu maksātāju naudas izmantošanu. Es vēlētos apliecināt ideju, ka šai konferencei jānodrošina — tostarp arī mums — iespēja novērtēt solidaritātes modeli, ko mēs esam veicinājuši. Tas ir tāpēc, ka tad, ja mēs paskatītos, uz ko mēs aicinām mazāk attīstītās valstis, mēs redzētu, ka nabadzīgās valstis joprojām paliek nabadzīgas, kamēr bagātās valstis saglabā zināmu dzīves standartu.

Mums no jauna jānovērtē modelis, ko mēs izmantojam ziedošanā, un atbalsts, ko mēs sniedzam, jo mēs riskējam, ka šī palīdzība kļūs kaitīga saņēmējām valstīm.

  João Ferreira (GUE/NGL). – (PT) Priekšsēdētāja kungs, šajās debatēs mēs esam diskutējuši par pasaules visnabadzīgākajām un visvājākajām valstīm. Tajās ietilpst gandrīz 50 valstu, kuru iedzīvotāji cieš no secīgām kļūdām secīgu Apvienoto Nāciju Organizācijas konferenču ieteikumu izpildē. Tā nav likteņa neizbēgamība, nedz arī nepārvarami dabas spēki vai ierobežojumi, kas padara šīs valstis par nabadzīgām; gluži pretēji, vairākas no tām ir ļoti bagātas ar dabas resursiem.

Drīzāk tas ir sistēmas netaisnīgums un necilvēcība, kas ir pasaules valdošais ekonomiskās un sociālās organizācijas veids un kas tiek uzturēts ar asimetrisko attiecību palīdzību, kuras rada un pavairo nevienlīdzību. Tas ir brīvas tirdzniecības, finanšu ierobežojumu atcelšanas, nelegālas, taču atļautas kapitāla noplūdes uz nodokļu oāzēm, kara un konfliktu rezultāts, ko uztur strīdi par dabas resursiem. Šīs sistēmas pamati ir jāsagrauj un jāizstrādā patiesa, uz solidaritāti pamatota sadarbības un attīstības palīdzības politika, kas ir šo cilvēku atbrīvošanas un viņu valstu attīstības iespēja.

  Štefan Füle, Komisijas loceklis. – Priekšsēdētāja kungs, es domāju, ka šīs interesantās debates rāda, ka mums visiem ir kopīgi mērķi. Tas ir arī atspoguļots kopējā rezolūcijas ierosinājumā, ko pārstāv politiskās grupas. Jo īpaši vēlētos pieminēt šādus galvenos mērķus, kas mums visiem ir kopīgi: vispirms — konferencei būtu jābūt orientētai uz rezultātiem un Eiropas Savienībai būtu jāpilda savas saistības.

Mērķis ir atbalstīt valstis tā, lai tās varētu atbrīvoties no vismazāk attīstītas valsts statusa. Mēs esam uzņēmušies saistības attiecībā uz piekļuvi tirgum un parāda atvieglojumiem, kā arī daļas no Oficiālās attīstības palīdzības rezervēšanu vismazāk attīstītajām valstīm. Skaidrs, ka attīstības politikas saskaņotībai būtu jādarbojas visās politikas jomās, atbalstot vismazāk attīstīto valstu cīņu pret nabadzību, un ka priekšroka jādod, kā pareizi uzsvēra Stihler jaunkundze, pārtikas drošībai, lauksaimniecībai un infrastruktūrai. Patiešām, kā izteicās Deva kungs, tirdzniecībai ir ļoti svarīga loma.

Mēs visi esam atzinuši vismazāk attīstīto valstu sākotnējo atbildību par savu attīstību, tāpēc ir vajadzīga efektīvāka nodokļu sistēma un laba pārvaldība nodokļu lietās, lai palielinātu to iekšzemes resursus.

Visbeidzot, pat tad, ja tās praktiski neatbild par klimata izmaiņām, vismazāk attīstītās valstis vissmagāk cietīs no tām, un mūsu pienākums ir palīdzēt tām pielāgoties šīm izmaiņām.

Noslēdzot — Parlaments vienmēr ir sniedzis lielu atbalstu vismazāk attīstīto valstu gadījumā, un esmu pārliecināts, ka tā tas arī turpināsies.

  Zsolt Németh, Padomes priekšsēdētājs. –Priekšsēdētāja kungs, attiecībā uz OAP kopsummu es vēlētos uzsvērt, ka kopš 2002. gada Monterejas konferences, kad tika nodibinātas tās saistības, Padome ir vairākkārt atkārtojusi, ka ir jāmobilizē visi pārējie pieejamie finansējuma avoti attīstībai — vispirms iekšzemes resursi, papildināti ar dzīvotspējīgiem inovatīviem finansēšanas mehānismiem — un atbalsts no attīstītajām valstīm, privātsektora un ekonomikām, kas attīstās.

2011. gada aprīļa jaunākajos secinājumos Padome ir atzīmējusi, ka ES nopietni ņem vērā priekšlikumus par inovatīviem finansēšanas mehānismiem ar ievērojamu ieņēmumu rašanās potenciālu — nolūkā nodrošināt paredzamu finansējumu attīstībai, it īpaši visnabadzīgākajām un vismazāk aizsargātajām valstīm. Piekrītu komisijas locekļa Füle kunga viedoklim attiecībā uz to, cik svarīgi ir ievērot mūsu saistības Eiropas Savienībā, un arī viņa komentāriem par to, cik svarīgi ir palielināt tirdzniecības iespējas starp LDCs un Eiropas Savienību.

  Priekšsēdētājs. – Esmu saņēmis sešus rezolūcijas priekšlikumus⁽¹⁾, kas iesniegti saskaņā ar Reglamenta 110. panta 2. punktu.

Debates tiek slēgtas.

Balsošana notiks ceturtdien, 2011. gada 7. aprīlī, plkst. 12.00.

(1) Sk. protokolu