Debašu stenogramma

Ceturtdiena, 2011. gada 7. aprīlis - Strasbūra

7. Balsojumu skaidrojumi

Mutiski balsojumu skaidrojumi

Ziņojums: Janusz Wojciechowski (A7-0121/2011)

  Ville Itälä (PPE). – (FI) Priekšsēdētājas kundze! Manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka mēs par šo ziņojumu nobalsojām ar skaidru balsu vairākumu. Tieši šāds darbs Eiropas Parlamentam ir jādara, lai saglabātu sabiedrības ticību šai sistēmai.

Taču kāpēc es gribēju vēlreiz pievērsties šim tematam tagad, ka balsojums ir beidzies? Tāpat kā referente, es vēlos uzsvērt, ka šis ir svarīgs jautājums, jo starpiestāžu aspektā, un šīs atbilstības tabulas ir svarīgs sākums. Es ceru, ka tas darbosies līdz galam bez strīdiem starp iestādēm, lai to varētu īstenot iespējami ātri.

  Giommaria Uggias (ALDE). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Šis ir svarīgs pasākums lauksaimniecības pasaulei. Taču pēc šā pasākuma tūlīt ir vajadzīga Padomes un dalībvalstu valdību apņemšanās pieņemt to nekavējoties līdz sezonas beigām, lai atrisinātu šo problēmu, kas ietekmē ne tikai Eiropas dienvidu daļu, bet gan visu Eiropu, kā to parāda šodienas balsojums.

Infekciozais katarālais drudzis skar aitas un liellopus mūsu saimniecībās. Tāpēc rīcība, lai to pilnīgi izskaustu, ir veselības politikas mērķis, ko dalībvalstu valdības vislabāk var sekmēt, elastīgi piemērojot šo pasākumu. Tas ir arī nekavējoties jāpieņem, transponējot direktīvu.

Rezolūcijas priekšlikums RC-B7-0236/2011 par secinājumiem, kas jāizdara attiecībā uz kodoldrošību Eiropā pēc kodolnegadījuma Japānā

  Ville Itälä (PPE). – (FI) Priekšsēdētājas kundze! Šis bija ārkārtīgi svarīgs debašu temats, un es domāju, ka būtu bijis svarīgi, lai Parlaments raidītu skaidru signālu, ka mēs esam ļoti nobažījušies par notikušo. Mēs gribam parādīt sabiedrībai, ka mēs darām visu iespējamo, lai padarītu atomelektrostacijas Eiropā un pasaulē kopumā iespējami drošākas. Taču mēs arī gribam parādīt, ka ir iespējams turpināt attīstīt kodolenerģiju, ja ir lielāka noteiktība šajā jautājumā. Tomēr žēl, ka lielākā daļa šeit balsoja pret to un ka tāpēc skaidrs signāls šodien netika raidīts.

  Bernd Lange (S&D). – (DE) Priekšsēdētājas kundze! Esmu nedaudz vīlies, ka Parlaments šodien nespēja ar balsu vairākumu apstiprināt šo priekšlikumu, lai izdarītu saprātīgus secinājumus pēc reaktora katastrofas Japānā. Manuprāt, tas neapšaubāmi nozīmē organizēt skaidru enerģētikas politikas maiņu, atsakoties no kodolenerģijas izmantošanas — citiem vārdiem sakot, pakāpeniskas samazināšanas sākumu — Eiropas līmenī. Otrkārt, vajadzētu būt arī pilnīgi skaidram, ka, ja mēs veiksim noturības testus, jebkura atomelektrostacija, kas neizturēs šīs pārbaudes, būs jāizslēdz no tīkla.

Neviens no šiem priekšlikumiem balsojumā neguva vairākuma atbalstu. Tāpēc es nevarēju atbalstīt šo rezolūciju. Es ceru, ka drīz mums izdosies organizēt vienotu enerģētikas politiku, kura mums garantēs drošu un saprātīgu enerģiju nākotnē, kas nozīmēs virzību uz energoefektivitāti un atjaunojamiem energoresursiem.

  Sergej Kozlík (ALDE). – (SK) Priekšsēdētājas kundze! Protams, nav šaubu, ka Fukušimas avārija parādīja, ka jāievieš stingrāki vērtējumi attiecībā uz pašreizējo kodolspēkstaciju darbību un jaunu kodolspēkstaciju būvniecību. Būs jāpārskata un jāpielāgo tiesību akti, kā arī Eiropas atomelektrostaciju noturības testu parametri, pamatojoties uz kopējiem kritērijiem, ko piemēro visā ES. Ņemot vērā, ka šī ir globāla problēma, kam nav robežu, būtu lietderīga pat starpkontinentāla vienošanās, ietverot globālās iestādes.

Taču mēs nedrīkstam steigties, jo, iespējams, mēs kopā ar ūdeni no vannas izliesim arī bērnu. Tas ir jautājums par tīri profesionālu problēmu risināšanu, kuru politizācija var tikai nodarīt ļaunumu. Mēs katru dienu gan plašsaziņas līdzekļos, gan arī šeit, Eiropas Parlamentā, saskaramies ar daudziem demagoģiskiem apgalvojumiem, kuriem nekādā ziņā nav profesionāla pamatojuma.

Tā kā Eiropas Parlamenta debašu secinājumi pilnīgi atspoguļo šo viedokļu konfliktu, es galīgajā balsojumā par Parlamenta nostāju atturējos.

  Mitro Repo (S&D). – (FI) Priekšsēdētājas kundze! Es arī nevarēju balsot par šo rezolūciju vai vismaz ne tās pašreizējo veidu, kad mēs bijām nonākuši līdz balsojumam.

Eiropā mūsu iedzīvotāji baidās par savu drošību, un tam ir pamats. Šai tagad vajadzētu būt mūsu prioritātei. Mums ir vajadzīgi konkrēti pasākumi, lai cilvēkos radītu lielāku drošības sajūtu.

Šī rezolūcija izraisīja viedokļu dalīšanos Parlamentā. Tas nedrīkstētu būt jautājums par to, vai mēs esam pret vai par kodolenerģiju: mēs pieprasām drošības standartu minimumu visā Eiropā. Komisijas ierosinātie noturības testi paši par sevi nebūs pietiekami, lai nomierinātu sabiedrību. Komisijai ir jāizpēta alternatīvi enerģijas risinājumi nākotnei, vienlaikus ņemot vērā atšķirīgās ES dalībvalstu vajadzības enerģijas jomā. Manuprāt, ieguldījumiem kodolenerģijas jomā nevajadzētu nozīmēt to, ka būs mazāk pētniecības vai produktu izstrādes atjaunojamu energoresursu avotu jomā.

  Miroslav Mikolášik (PPE). – (SK) Priekšsēdētājas kundze! Fukušimas katastrofa sabiedrībā ir radījusi pamatotas bailes no kodolenerģijas izmantošanas, un tāpēc ir lietderīgi domāt par pašreizējo situāciju ES un veikt izšķirīgus pasākumus, lai palielinātu drošību, ko es atbalstu tāpat kā kodolspēkstaciju darbības pārredzamību un cilvēku veselības aizsardzību. Pašreizējā situācijā pēc labākās gribas nav iespējams iedomāties funkcionējošu, konkurētspējīgu elektroenerģijas tirgu bez kodolenerģijas ieguldījuma līdzsvarotā enerģijas avotu struktūrā — patīk mums tas, vai nē.

ES un dalībvalstīm ir pienākums izveidot tādu enerģētikas politiku, kas nodrošinātu katras valsts suverenitāti, politisko neatkarību un ekonomisko drošību. Instrumenti šā mērķa sasniegšanai ietver piemērotu enerģijas avotu struktūru, atbilstīgu ražošanas jaudu, piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru, ekonomikā patērētās enerģijas apjoma samazināšanu un tā tālāk.

Es nebaidos uzsvērt, ka kodolenerģija ir elektroenerģijas ražošanai nozīmīgs resurss, jo tā sekmē lielāku energoapgādes drošību, sevišķi valstīs ar ierobežotām cieto kurināmo rezervēm. Es atturējos galīgajā balsojumā, jo tajā bija ietverts priekšlikums noteikt moratoriju attiecībā uz jauniem reaktoriem. Es tam noteikti nepiekrītu.

  Paul Murphy (GUE/NGL). – Priekšsēdētājas kundze! Es balsoju par grozījumu, kurā bija prasīta Eiropas nākotne bez kodolenerģijas. Fukušimas traģēdija parāda milzīgos draudus, ko kodolenerģija rada attiecībā uz cilvēci un vidi. Masveida katastrofas iespējamība un tas, ka nav droša veida, kā atbrīvoties no izlietotās kodoldegvielas, nozīmē, ka kodolenerģija nav drošs veids enerģijas ražošanas attīstībai.

Traģēdija uzsver arī to, ka privātiem labuma guvējiem nevar uzticēt būtiski svarīgo enerģijas ražošanas un enerģijas sadales uzdevumu. Galu galā par šo krīzi ir atbildīga kapitālistu dzīšanās pēc peļņas, neņemot vērā cilvēku dzīvību, cilvēku drošību vai vidi.

Es aicinu nacionalizēt enerģētikas nozari un piemērot tai darba ņēmēju īstenotu demokrātisku kontroli un pārvaldību. Uz šāda pamata mēs varētu izstrādāt racionālu un ilgtspējīgu enerģijas ražošanas, sadales un izmantošanas plānu, lai nodrošinātu lētu un drošu enerģiju visiem, vienlaikus aizsargājot vidi. Šāda plāna uzmanības centrā jābūt ilgtermiņa programmai, kas paredz ieguldījumus atjaunojamu energoresursu avotos, lai pakāpeniski aizstātu naftu, gāzi, ogles un kodolspēkstacijas.

  Francesco De Angelis (S&D). – (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Pēc Fukušimas traģēdijas mums visiem ir jāapstājas un jāpadomā. Kodolenerģija atkal ir uzmanības centrā, un es uzskatu, ka mums ir jādomā galvenokārt par nākotni, par mūsu bērnu nākotni. Ir taisnība, ka mums ir vajadzīga enerģija, bet mums ir vajadzīga tīra enerģija un droša enerģija. Drošība — tas ir labi, bet ar to nepietiek. Ar moratoriju nepietiek, mums jāiet vēl tālāk.

Fukušimas traģēdija mums parāda, ka attiecībā uz kodolspēkstacijām nav nulles riska. Pats galvenais, tā mums parāda, ka ir jāorganizē strauja atteikšanās no kodolenerģijas izmantošanas un jākoncentrē mūsu uzmanība uz alternatīviem atjaunojamu energoresursu avotiem. Eiropai ir vajadzīga jauna enerģētikas politika, lai apturētu jaunu kodolspēkstaciju būvniecību, ņemot vērā to briesmīgo ietekmi, kāda šīm spēkstacijām varētu būt uz drošību, vidi, klimatu un nākamajām paaudzēm. Ir vajadzīgas radikālas izmaiņas virzienā uz drošu nākotni, kuru pamatā jābūt enerģijas taupīšanai un atjaunojamu energoresursu avotu izmantošanai.

  Filip Kaczmarek (PPE). – (PL) Priekšsēdētājas kundze! Es balsoju par šīs rezolūcijas pieņemšanu. Rezolūcija tika iecerēta kā solidaritātes apliecinājums dabas katastrofas un tai sekojošās kodolkatastrofas upuriem un arī kā pateicības un atzinības apliecinājums visiem tiem, kuri riskē ar savu dzīvību, lai novērstu vēl lielāku katastrofu. Arī es apbrīnoju to solidaritāti, drosmi un apņēmību, ar kādu Japānas iedzīvotāji reaģē uz šo katastrofu.

Es piekrītu secinājumam, ka Eiropas Savienībai ir visaptveroši jāpārskata sava pieeja kodoldrošībai, taču mēs nevaram piespiest dalībvalstis pārtraukt darbības, kas garantē to energoapgādes drošību, tāpēc es esmu gandarīts, ka mēs savā rezolūcijā esam noraidījuši nereālos un bīstamos nosacījumus.

  Giommaria Uggias (ALDE). - (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! Itālijas delegācija no Italia dei Valori balsoja pret rezolūcijas tekstu par kodolenerģiju, jo tajā nebija pietiekami skaidri pateikts „nē” kodolenerģijai.

Diemžēl visi grozījumi, kas varētu uzlabot tekstu un izvēlēties no kodolenerģijas brīvu Eiropu bez pašreizējām kodolspēkstacijām un bez jebkādām kodolspēkstacijām nākotnē, tika noraidīti. No kodolenerģijas brīva Eiropa ir vienīgais iespējamais ceļš, ja mēs gribam garantēt saviem bērniem un nākamajām paaudzēm nākotni, kas būtu aizsargāta no tādu katastrofu, kā, piemēram, Fukušimas un Černobiļas katastrofas, atkārtošanās.

Šīs mācības mums parāda, ka nav tādas lietas kā teorētiska drošība. Tāpēc mums ir jāsaka skaidrs „nē” kodolenerģijas izmantošanas iespējai un ir jāiegulda pētniecībā un jauninājumos attiecībā uz citiem enerģijas avotiem, kas ir patiesi zaļi, atjaunojami un tīri.

  Peter Jahr (PPE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze! Es balsoju par rezolūcijas priekšlikumu, un man ir ļoti žēl, ka Parlamentam šodien neizdevās panākt vienotu nostāju. Es jo īpaši vēršos pie tiem deputātiem, kuri prasa vairāk. Es uzskatu, ka būtu bijis labāk balsot par kompromisu, jo es apzinos, ka Eiropas Savienībā ir ļoti atšķirīgi viedokļi jautājumā par kodolenerģiju.

Tieši tāpēc, ka ietekmei uz vidi un katastrofu ietekmei nav valsts robežu, es uzskatu, ka ir svarīgi pieņemt un akceptēt prasību minimumu. Pirmkārt, mums ir vajadzīgs vienots drošības standarts visā Eiropas Savienībā. Otrkārt, mums ir jāievieš drošības pasākumi attiecībā uz jebkādiem turpmākiem negadījumiem vai katastrofām — citiem vārdiem sakot, mums ir vajadzīgs Eiropas negadījumu plāns. Treškārt, mums nevajadzētu turpmāk atstāt bez ievērības pētījumus atjaunojamu energoresursu jomā, kā arī kodolsintēzes un uzglabāšanas iekārtu izveidošanas un oglekļa degvielu pārstrādes jomā.

  Eija-Riitta Korhola (PPE). – Priekšsēdētājas kundze! Arī es esmu vīlusies, ka Parlaments nespēja raidīt līdzsvarotu un saprātīgu signālu. Nav šaubu, ka kaitējums Fukušimas atomelektrostacijai ir katastrofa, taču galu galā bojā gājušie netiks skaitīti tūkstošos vai simtos, un, iespējams, pat ne desmitos.

Pasaulē spēcīgākās zemestrīces, kas reģistrēta šajā reģionā, rezultātā nāves gadījumu skaits tiek lēsts robežās no 30 000 līdz 40 000, un to iemesls ir sagrauti ceļi, tilti, dzelzceļa līnijas un ēkas. Vai mums katram gadījumam nevajadzētu nojaukt visas līdzīgās struktūras Eiropas Savienībā? Tāds ir mans jautājums.

Nav vainojamas Japānas kodoltehnoloģijas, bet gan to atrašanās vieta. Tāpēc paniskā reakcija Eiropā ir ne tikai smieklīga, bet arī var kaitēt videi, jo patiesībā kodolenerģijai nav uzticamu zemu oglekļa emisiju piegādes alternatīvu, un fosilā kurināmā izmantošana zels un plauks. Vai mēs patiešām to gribam?

  Hannu Takkula (ALDE). – (FI) Priekšsēdētājas kundze! Eiropā visiem būtu jārūpējas par drošību, un tas ir svarīgi. Mums ir jāveido sistēmas, kas ir drošas.

Protams, ir jāsaka, ka reakcija pēc Fukušimas negadījuma ir nedaudz pārspīlēta. No otras puses, tas ir tikai dabiski. Es atceros laiku, kad nogrima prāmis Estonia: daži uzskatīja, ka ir jāaizliedz visi kuģi, jo tie ir bīstami. Protams, cilvēkiem var būt šādas domas. Taču patlaban mums ir jāpatur prātā, ka tikai viena no 54 kodolspēkstacijām neizturēja pārbaudījumu, kādu tai uzlika cunami un zemestrīce.

Par spīti tam mums šobrīd situācija ir jāapsver mierīgi un jāatceras, ka nedrīkst vispārināt, pamatojoties uz atsevišķu gadījumu. Patiesībā katru gadu 300 000 eiropiešu mirst no fosilā kurināmā emisiju radītās ietekmes, un tas mums būtu jāņem vērā vispirms. Ir ļoti svarīgi nodrošināt, lai kodoltehnoloģijas būtu drošas, un es esmu pārliecināts, ka Eiropā mēs turpmāk būvēsim drošas kodolspēkstacijas, un tam ir jāpievērš uzmanība. Taču šādai histērijai absolūti nav pamata.

  Gay Mitchell (PPE). – Priekšsēdētājas kundze! Es vēlos teikt, ka es atturējos no visiem balsojumiem par šo tematu. Iemesls nebija tas, ka mani nesatrauktu šis jautājums, jo es patiešām esmu nobažījies par šo jautājumu, taču es saprotu, ka reakcijai jābūt niansētai un nav vienkāršu atbilžu.

Es dzīvoju Īrijā, es pārstāvu Dublinu, kas atrodas Īrijas austrumu krastā. Lielbritānijas rietumu krastā darbojas piecas kodolspēkstacijas; man nav nekādu iebildumu pret tām. Tomēr es domāju, ka kodoldrošības jomā un labu kaimiņattiecību interesēs būtu lietderīgi ieviest sava veida kopīgu Lielbritānijas un Īrijas — sakot „Īrijas”, es domāju Ziemeļu–dienvidu Īriju — drošības pārskatu par šo kodolspēkstaciju darbību, lai mēs būtu informēti par riskiem, ja tādi pastāv. Turklāt avārijas gadījumā mēs varētu piedalīties evakuācijā, ja tāda būtu vajadzīga Velsas vai Anglijas iedzīvotājiem, jo tādējādi mēs varētu dot savu ieguldījumu kā labi kaimiņi.

Dalībvalstīs, kuru kaimiņvalstīs ir šādas iekārtas, ir jābūt labai sadarbībai kaimiņattiecību jomā. Tas ir iemesls, kāpēc es vēlējos sniegt šo paskaidrojumu.

Rezolūcijas priekšlikums RC-B7-0249/2011 par stāvokli Sīrijā, Bahreinā un Jemenā

  Mitro Repo (S&D). – (FI) Priekšsēdētājas kundze! Sīrijā, Bahreinā un Jemenā cilvēki ir centušies atbalstīt cilvēka cieņu, pārredzamību, pamattiesības un tiesības uz demokrātiju.

Eiropas Savienība ir izrādījusi vēlmi un spēju aizsargāt Lībijas civiliedzīvotājus un atbalstīt demokrātisko revolūciju. Mums ir jāizvairās no dubultstandartiem un jāparāda, ka Eiropas Savienības ārpolitikā mēs rīkosimies saskaņā ar mūsu vērtībām.

Situācija Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos ir patiesi skarba pārbaude Eiropas jaunajam Ārējās darbības dienestam. Dzīvotspējīgai, godīgai sabiedrībai ir vajadzīgs patiess dialogs un sadarbība starp pilsonisko sabiedrību un politisko lēmumu pieņēmējiem. Ir nepieciešams, lai cilvēki tiktu uzklausīti, un to mēs gribam atgādināt Sīrijai, Bahreinai un Jemenai. Mēs nekūdām uz revolūciju.

Iedzīvotāju apmierinātība, drošība un labklājība ir prioritāte valstij, kas ievēro tiesiskumu. Ar šo rezolūciju mēs parādām, ka Eiropa savā ārpolitikā aizstāv tās vērtības, uz kuru pamata tā ir izveidota.

  Paul Murphy (GUE/NGL). – Priekšsēdētājas kundze! Es atturējos balsojumā par stāvokli Sīrijā, Bahreinā un Jemenā. Revolucionāras kustības, kas sākās Tunisijā, ir iedrošinājušas miljoniem cilvēku visā Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos iesaistīties tautas protestos pret brutālajiem režīmiem, kas gadu desmitiem ir diktatoriski valdījuši šajās valstīs.

Šie protesti ir vēlreiz apliecinājuši strādnieku šķiras un nabadzīgo iedzīvotāju potenciālu sacelties un sakaut savus apspiedējus. Es nosodu to ES un citu Rietumvalstu vadītāju liekulību, kuri šobrīd nosoda diktatūru līderu nežēlīgās represijas, bet kuri vēl nesen atbalstīja to režīmus un finansēja to glābšanas pasākumus.

Šobrīd ļaužu masām ir būtiski apvienoties, neskatoties uz etniskajām un reliģiskajām atšķirībām, lai atbrīvotos no korumpētās elites un izveidotu patiesi demokrātisku sabiedrību, kas var nodrošināt pienācīgas darbavietas, pienācīgu izglītību un izskaust nabadzību. Lai to panāktu, strādnieku šķirai un nabadzīgajiem iedzīvotājiem jāpārņem kontrole pār ekonomiku un bagātībām, kas pastāv konkrētajā reģionā, un jāizmanto tās vairākuma interesēs.

  Adam Bielan (ECR). – (PL) Priekšsēdētājas kundze! Mēs nesen pieredzējām masu demonstrācijas tādās valstīs kā Sīrija, Bahreina un Jemena. Protestētāji pieprasa demokrātiju sabiedriskajā dzīvē, diktatoru atkāpšanos no amata, un arī, jo īpaši Sīrijā, ārkārtas stāvokļa atcelšanu. Taču šo valstu iestādes izmanto brutālu spēku pret demonstrantiem, nogalinot daudzus cilvēkus. Jo īpaši satrauc tas, ka apdraudēts ir viss reģions. Spēka izmantošana pret savas valsts iedzīvotājiem ir visu tiesību aktu pārkāpums. Uguns atklāšanai uz iedzīvotājiem nav nekāda attaisnojuma, un tā ir kategoriski jānosoda. Es cilvēktiesību vārdā, tostarp tiesību uz miermīlīgiem protestiem un vārda brīvību vārdā, lūdzu šo valstu valdības apturēt represijas. Es aicinu Eiropas iestādes un attiecīgās starptautiskās organizācijas piemērot diplomātiskos līdzekļus, lai aizsargātu demonstrantus. Es ceru, ka, pieņemot šodienas rezolūciju, mēs arī palīdzēsim aizsargāt cilvēku pamattiesības šajās valstīs.

  Hannu Takkula (ALDE). – (FI) Priekšsēdētājas kundze! Eiropas Savienība, protams, zina, ka tai savā politikā ir jāīsteno savas pamatvērtības. Cilvēktiesības ir ļoti svarīga joma; tās ir jāievieš arī Tuvajos Austrumos. Mums patiešām ir jāpiedāvā koncepcija un izpratne par to, ko nozīmē cilvēktiesības. Tas nav viegli, jo Tuvo Austrumu kultūras pamatā ir citas vērtības. Mēs Eiropā esam uzauguši pasaulē, kurā valda jūdaisma un kristietības vērtības, savukārt viņu vērtības izriet no islāmiskā domāšanas veida. Abos gadījumos cilvēki tiek uztverti atšķirīgi, un cilvēka jēdziens ir atšķirīgs.

Katrā ziņā Sīrijā kopš 1963. gada spēkā ir likums par ārkārtas stāvokli. Tas ļauj nogalināt cilvēkus bez tiesas sprieduma. Tagad šī sacelšanās parāda, ka Eiropā mums patiešām ir jāatver acis un jāierauga, ka vienīgais Tuvo Austrumu veiksmes stāsts ir tās vienīgā demokrātiskā valsts: Izraēla, kurā pastāv cilvēktiesības, uzskatu brīvība un demokrātija.

Mums patlaban vajadzētu vairāk īstenot šādu ietekmi Sīrijā, Bahreinā un Jemenā, lai tās varētu pieņemt cilvēktiesības visiem, turklāt arī sieviešu un bērnu tiesības, tādējādi, iespējams, sākot virzīties uz demokrātiju. Tomēr es neesmu naivs un zinu, ka islāma pasaulē būs grūti turpmāk pieņemt šādas vērtības. Taču mums kā eiropiešiem būtu jācenšas tās ieviest un veicināt.

Rezolūcijas priekšlikums B7-0226/2011 (Islandes 2010. gada progresa ziņojums)

  Paul Murphy (GUE/NGL). – Priekšsēdētājas kundze! Es atturējos balsojumā par Islandes 2010. gada progresa ziņojumu. Finanšu un ekonomikas krīzes rezultātā Islande vairs nav piektā bagātākā valsts pasaulē, bet gan krīzes skarta valsts, kuras banku sistēmā valda sabrukums, kurā 40% mājsaimniecību nevar samaksāt savus rēķinus un pensionāri ir zaudējuši savus mūža ietaupījumus.

Pagājušajā gadā 93% Islandes iedzīvotāju referendumā noraidīja nodomu maksāt vairāk nekā EUR 3,5 miljardus Apvienotās Karalistes un Nīderlandes valdībām. Lai arī ir panāktas dažas izmaiņas, balsojumā, kas notiks 9. aprīlī, viņiem tiek piedāvāts būtībā tāds pats darījums. Viņi nebūtu jāiebaida pieņemt šo darījumu; darījums būtu jānoraida. Islandes iedzīvotāji nav atbildīgi par krīzes apmaksāšanu. Darba ņēmēji, pensionāri un nabadzīgie cilvēki nav radījuši šo krīzi, un viņiem nav par to jāmaksā ne Islandē, ne Grieķijā, ne Portugālē, ne Spānijā, ne Īrijā, ne arī kur citur. Ir jāmaksā tiem starptautiskajiem spekulantiem, kuri masveidā ir guvuši labumu no ierobežojumu finanšu tirgiem atcelšanas.

  Peter Jahr (PPE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze! Es vienmēr priecājos, kad Eiropas Savienībai pievienojas jaunas dalībvalstis, tāpēc es arī balsoju par šo priekšlikumu. Taču es gribētu, lai pievienošanās sarunu laikā skaidri būtu likti uz galda visi jautājumi un lai tie būtu jau iepriekš apspriesti un izskatīti. Problēmas, kas pārprastas laipnības apsvērumu dēļ netiek aplūkotas, nekur nepazudīs. Bieži vien to risināšana vēlāk ir grūtāks un ilgstošāks process, un rezultāts ir savstarpēja vilšanās. Es vēlos vēlreiz uzsvērt: es vienmēr priecājos, kad jauna dalībvalsts pievienojas ES, taču katrai dalībvalstij ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi.

Rezolūcijas priekšlikums B7-0225/2011 (2010. gada progresa ziņojums par Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku)

  Mitro Repo (S&D). – (FI) Priekšsēdētājas kundze! Es atvainojos par incidentu pirms balsojuma. Jums bija pilnīga taisnība.

Eiropas Savienība ir solījusi Balkānu valstīm paplašināšanās iespēju. Es uzskatu, ka tā ir vienīgā miera garantija šajā reģionā, kā pirms manis jau minēja Martti Ahtisaari.

Jau otro gadu pēc kārtas Komisija iesaka sākt iestāšanās sarunas attiecībā uz Maķedoniju. Eiropas Savienība nevar slēpties aiz strīda par Maķedonijas nosaukumu tās pievienošanās procesā. Formālas iestāšanās prasības, protams, ir jāpilda, un reformas ir jāīsteno.

Strīds par Maķedonijas nosaukumu nav pirmā reize, kad jauna dalībvalsts ir izvirzījusi neatrisināmu problēmu. Mums visiem vajadzētu paskatīties spogulī. Kāpēc mums vajadzētu izturēties pret Maķedoniju savādāk? Maķedonijas progress, pirmkārt un galvenokārt, ir atkarīgs no pašas Maķedonijas, taču ES nedrīkst aizvērt durvis tās priekšā politisku iemeslu dēļ, piemēram, strīda par tās nosaukumu dēļ.

  Martin Kastler (PPE). – (DE) Priekšsēdētājas kundze! Es arī balsoju par šo ziņojumu un par šo rezolūciju — par Maķedoniju. Tomēr, ja mēs vēlamies būt godīgi šajā saistībā, tad ir jāpiemin kāds sīkums. Mēs nevaram likt tautām un etniskajām grupām citās valstīs pārdēvēt savu valodu tāpēc, ka citām valstīm nepatīk, kā viņi to sauc. Tas ir noteikts starptautiskajos tiesību aktos, un mums kā eiropiešiem ir jābūt pārliecinātiem, ka mēs joprojām esam godīgi šajā saistībā.

Es biju ļoti neapmierināts, ka diemžēl tika pieņemts viens grozījums, kurā norādīts, ka maķedoniešus nedrīkst saukt par maķedoniešiem, un es balsoju pret šo grozījumu. Maķedonija ir valsts ar lielisku perspektīvu Eiropā, galvenokārt tāpēc, ka tai ir arī labas ekonomikas perspektīvas Balkānos, reģionā, kam ir patiesas grūtības, kas ir ekonomiski plaukstošs, un veic sarunas ar élan — kas ir ļoti pozitīvi.

Ņemot vērā šo pozitīvo attieksmi, es vēlos pateikties visiem deputātiem, kas balsoja par šo rezolūciju, kā arī visiem tiem, kuri Eiropas Parlamenta delegācijas sastāvā strādāja kopā ar Maķedonijas parlamentu. Mums ir skaidri jāparāda šīs izredzes Maķedonijas iedzīvotājiem, kuri vēlas būt daļa no Eiropas. Strādāsim kopā, lai to panāktu!

Rezolūcijas priekšlikums RC-B7-0256/2011 (Stāvoklis Kotdivuāras Republikā)

  Adam Bielan (ECR). – (PL) Priekšsēdētājas kundze! Brutālā cīņa par varu starp bijušo un nesen ievēlēto Kotdivuāras prezidentu, kura plosās jau vairāk nekā četrus mēnešus, ir pretrunā ar visiem principiem, uz kuru pamata darbojas mūsdienu pasaule. Asiņainās cīņas ir izraisījušas vairāku simtu cilvēku nāvi šajā valstī. Vairāk nekā miljonam Kotdivuāras iedzīvotāju ir nācies pamest savas mājas, un daudz bēgļu joprojām meklē patvērumu kaimiņvalstīs. Ir jādara viss, lai sauktu pie atbildības šajos noziegumos vainīgos. Galvenokārt ir jānoskaidro, vai ir noticis genocīds un noziegumi pret cilvēci. Tāpat ir būtiski nodrošināt kārtību un iedzīvotāju drošību, pārtraucot jebkādu vardarbību. Nedrīkst pieļaut iedzīvotāju un ārvalstu novērotāju iebiedēšanu. Demokrātisko vēlēšanu rezultāti ir pilnīgi jāievēro. Šajā saistībā būtu jānosoda bijušā prezidenta darbības, kas pārkāpj tautas gribu. Kompetentām starptautiskām iestādēm ir jāpieņem spriedums par varas uzurpāciju, mudināšanu uz vardarbību un cilvēktiesību pārkāpšanu.

Rezolūcijas priekšlikums B7-0198/2011 (Eiropas kaimiņattiecību politikas austrumu dimensijas pārskats)

  Ville Itälä (PPE). – (FI) Priekšsēdētājas kundze! Es ar prieku balsoju par šo rezolūciju. Es uzskatu, ka ir īpaši svarīgi pieņemt skaidru un stingru nostāju attiecībā uz Baltkrieviju, kas ir acīmredzams kauna traips Eiropas kartē. Mums ir jāīsteno pasākumi, kas ļautu Baltkrievijai rast ceļu uz demokrātiju.

Tomēr jo īpaši un arī saistībā ar balsošanu es gribu pievērsties grozījumiem Nr. 1.–10., kurus iesniedza Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupa un kuros viņi paziņoja, ka ES partnervalstīm ir ilgtermiņa iespēja pievienoties ES. Es balsoju pret to, jo es nedomāju, ka mums vajadzētu padarīt pievienošanos automātisku vai arī spēlēties ar domu, ka jebkura valsts var kļūt par dalībvalsti, ja tā ir partnervalsts. Mēs zinām, ko sabiedrība domā par sasteigtu paplašināšanos, un šā iemesla dēļ šādus priekšlikumus nevajadzētu pieņemt. Tāpēc es balsoju pret to.

  Adam Bielan (ECR). – (PL) Priekšsēdētājas kundze! Eiropas kaimiņattiecību politikas austrumu dimensija ir stratēģisks elements Eiropas Savienības starptautiskajās attiecībās. Turpmāka paplašināšanās notiks šajā virzienā. Tāpēc ir būtiski palielināt līdzekļus, lai attīstītu demokrātiskās struktūras šajās valstīs. Es vēlos aicināt aktīvi atbalstīt vietējās demokrātijas iestādes šajās valstīs, izmantojot partnerības programmas. Asociācijas nolīgumi ir svarīgs instruments reformu veicināšanā, un, jo lielāku finansējumu un tehnisko atbalstu tie var sniegt, jo labāki ir to rezultāti. Arī intelektuālās bāzes paplašināšanai, izmantojot stipendiju programmas, ir vajadzīgi papildu līdzekļi. Es aicinu palielināt finansējumu, lai atbalstītu cilvēktiesības un pilsonisku sabiedrību attīstību. Sociālās integrācijas padziļināšana palīdzēs veicināt sociālās un politiskās pārmaiņas, un tas ir būtiski svarīgs ieguldījums nākotnē. Tāpēc es atbalstu šo rezolūciju.

Rezolūcijas priekšlikums B7-0199/2011 (Eiropas kaimiņattiecību politikas dienvidu dimensijas pārskats)

  Cristiana Muscardini (PPE). - (IT) Priekšsēdētājas kundze, dāmas un kungi! 21 atsaucē uz dokumentiem, 21 paskaidrojuma piezīmē un 63 punktos ir apkopotas Parlamenta prasības attiecībā uz rezolūcijas priekšlikumu, kopā veidojot 105 punktus. Šķiet, tas ir pārāk daudz, lai būtu efektīvi. Taču šajā saistībā nav priekšlikumu par to, kā starptautiskās tirdzniecības attīstība varētu palīdzēt panākt stabilitāti un tādējādi klusumu un mieru Vidusjūras reģiona dienvidu reģionos.

Starptautiskā tirdzniecība ir kļuvusi par jaunu ārpolitiku, un tā varētu palīdzēt radīt labākus dzīves apstākļus visā reģionā. Eiropas Savienība nedrīkst atstāt bez ievērības neko, kas varētu veicināt atbilstīgu tirdzniecības attiecību attīstību, sekmējot ražošanu dažādās nozarēs. Visi panākumi šajā jomā palīdzēs veicināt demokrātiju un cilvēktiesības, aizsargāt sieviešu cieņu, palielināt drošību, stabilitāti, labklājību un taisnīgu ienākumu un bagātību sadali, kā arī novērst traģēdiju, kad tūkstošiem cilvēku bēg no bada un emigrē bez jebkādām reālām cerībām.

Rakstiski balsojumu skaidrojumi

Ziņojums: Janusz Wojciechowski (A7-0121/2011)

  Luís Paulo Alves (S&D), rakstiski. – (PT) Es atbalstu šo ziņojumu, ar ko groza Direktīvu 2000/75/EK. Gan Padome, gan Parlaments piekrīt juridiskā pamata mainīšanai sakarā ar to, ka Komisijas priekšlikums ir iesniegts pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā. Manuprāt, šie grozījumi ir pamatoti slimības izplatīšanās dēļ un tāpēc, ka zinātniski atklātās vakcīnas nerada tos riskus, kas bija saistīti ar iepriekšējām vakcīnām.

  Mara Bizzotto (EFD), rakstiski. – (IT) Es balsoju par Wojciechowski kunga ziņojumu, kurš ar virkni interesantu grozījumu Komisijas tekstā cenšas atjaunināt un padarīt elastīgāku novecojušu tiesību aktu, kas vairs neatbilst potenciālajām vajadzībām. Tas palīdzētu dalībvalstīm efektīvāk izmantot vakcināciju pret infekciozo katarālo drudzi, tādējādi samazinot šīs slimības izplatību lauksaimniecības nozarē.

  Maria Da Graça Carvalho (PPE), rakstiski. – (PT) Es priecājos par šajā direktīvā izklāstītajiem grozījumiem, kas padara noteikumus attiecībā uz vakcināciju elastīgākus. Pateicoties jaunajām tehnoloģijām, ir pieejamas „inaktivētās vakcīnas” pret infekciozo katarālo drudzi, un tās nerada nekādu risku nevakcinētiem dzīvniekiem. Tagad ir panākta vienošanās, ka vakcinācija ar inaktivētu vakcīnu ir labākais līdzeklis, kā kontrolēt infekciozo katarālo drudzi un novērst klīniskās slimības Eiropas Savienībā. Plaša šo vakcīnu izmantošana 2008. un 2009. gada vakcinācijas kampaņu laikā ievērojami uzlaboja veselības stāvokli. Es gribētu aicināt grozīt pašreizējos noteikumus par vakcināciju, kas izklāstīti Direktīvā 2000/75/EK, lai ņemtu vērā jaunāko tehnoloģisko progresu vakcīnu ražošanā, nodrošinātu, ka infekciozā katarālā drudža vīrusa izplatība tiek labāk kontrolēta, un samazinātu šīs slimības radīto slogu uz lauksaimniecības nozari.

  Diane Dodds (NI), rakstiski. – Es balsoju par šo ziņojumu. Tomēr, lai gan es ticu principam, kas ļauj kompetentai iestādei, tas ir, dalībvalstij, vakcinēt dzīvniekus pret infekciozo katarālo drudzi, es esmu pret principu, ka tiesību aktos tiek iekļauta prasība nodrošināt tabulas par transponēšanu valstu tiesību aktos.

  Diogo Feio (PPE), rakstiski. – (PT) Agrāk vakcināciju pret infekciozo katarālo drudzi veica, izmantojot dzīvo novājināto vakcīnu, kas prasīja virkni ierobežojumu attiecībā uz vakcināciju, lai novērstu vīrusa cirkulāciju nevakcinēto dzīvnieku vidū. Tomēr zinātniskie sasniegumi ir ļāvuši izveidot jaunās inaktivētās vakcīnas. Pretēji dzīvajām novājinātajām vakcīnām, tās var lietot droši un bez jebkādiem ierobežojumiem, jo tās nerada nekādu aktīva vīrusa cirkulācijas risku. Ņemot vērā infekciozā katarālā drudža nopietnās sekas attiecībā uz mājlopu audzēšanu, būtu jāveic visi pasākumi, kas padara vakcināciju vieglāku un efektīvāku, lai aizsargātu lauksaimniekus no dzīvnieku zaudēšanas un, visbeidzot, lai aizsargātu pārtikas drošumu.

  José Manuel Fernandes (PPE), rakstiski. – (PT) Infekciozais katarālais drudzis ir slimība, kas galvenokārt skar atgremotājdzīvniekus, piemēram, aitas, kazas un govis, un tas var izpausties kā epidēmija, ja vides un klimatiskie apstākļi tam ir labvēlīgi, jo īpaši vasaras beigās un rudens sākumā. Kaut arī nav reģistrēti cilvēku inficēšanās gadījumi, ir svarīgi atzīt šo slimību un censties īstenot pasākumus tās izskaušanai. ES līmenī šī slimība pirmo reizi tika novērota dienvidos, pēc tam Eiropas centrālajā daļā un ziemeļos. Pateicoties secīgajām vakcinācijas kampaņām, ko līdzfinansēja Eiropas Savienība, atsevišķu vakcīnu izmantošana var nevis izskaust šo slimību, bet ļaut tai turpināt izplatīties. Tāpēc tika izstrādāta tāda veida vakcīna, kas nodrošina šīs slimības kontroli un novēršanu Eiropas Savienībā, taču tās izmantošanu ierobežo pašreizējie noteikumi. Tāpēc ir vajadzīgas izmaiņas pašreizējā direktīvā. Tā kā šis priekšlikums direktīvai, ar ko groza Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/75/EK, atbilst stratēģijai dzīvnieku veselības jomā 2007.–2013. gadam un liecina par elastīgāku pieeju vakcinēšanas sistēmā, tādējādi uzlabojot izplatītāko dzīvnieku slimību kontroli, es balsoju „par”.

  João Ferreira (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Šā ziņojuma mērķis ir atjaunināt Direktīvu 2000/75/EK, ar ko pieņem konkrētus nosacījumus attiecībā uz pasākumiem infekciozā katarālā drudža apkarošanai un izskaušanai. Pēdējos gados dzīvnieku vakcinācijas jomā ir panākts progress. Tā dēvēto „dzīvo novājināto vakcīnu” radītie riski vairs nav drauds, jo tagad ir pieejamas jaunas inaktivētās vakcīnas. Šīs inaktivētās vakcīnas, pretēji „dzīvajām novājinātajām vakcīnām”, nerada risku, ka vīrusa vakcīna var izraisīt nevēlamu cirkulāciju, un to var droši lietot ārpus zonām, uz kurām attiecas ierobežojumi. Tas ir norādīts ziņojumā.

Mēs uzskatām, ka lielāka elastība vakcinēšanā pret infekciozo katarālo drudzi, ņemot vērā tehnoloģisko progresu vakcīnu ražošanā, uzlabos šīs slimības kontroli un samazinās slogu, ko tā radījusi lauksaimniecības nozarei. Mēs arī uzskatām, ka šīs direktīvas grozījumi ir jāievieš iespējami drīzāk, lai dotu labumu lauksaimniecības nozarei.

  Juozas Imbrasas (EFD), rakstiski. – (LT) Es balsoju par šo ziņojumu, jo infekciozais katarālais drudzis ir slimība, kas skar atgremotājus (piemēram, liellopus, aitas un kazas). Kopš 2000. gada daudzās dalībvalstīs, ieskaitot Centrāleiropas un Ziemeļeiropas valstis, ir bijuši vairāki epidēmijas viļņi, radot būtiskus zaudējumus, kas saistīti ar dzīvnieku saslimstību, mirstību un traucējumiem tirdzniecībā ar dzīviem dzīvniekiem. Līdz šim infekciozā katarālā drudža kontroles un izskaušanas nosacījumi ir bijuši pamatoti uz pieredzi, kas gūta, izmantojot dzīvās novājinātās vakcīnas, kuras bija vienīgās pieejamās vakcīnas. Šīs vakcīnas var radīt nevēlamu vakcīnas vīrusa cirkulāciju nevakcinēto dzīvnieku vidū. Tomēr jau dažus gadus ir pieejamas jaunās inaktivētās vakcīnas. Pretēji dzīvajām novājinātajām vakcīnām, šīs inaktivētās vakcīnas nerada nevēlamu vakcīnas vīrusa cirkulācijas risku, līdz ar to tās var veiksmīgi izmantot ārpus zonām, uz kurām attiecas dzīvnieku pārvietošanas ierobežojumi. Šis priekšlikums atvieglotu dažus ierobežojumus, kas ir kļuvuši nevajadzīgi, ņemot vērā jaunākās tendences vakcīnu ražošanā. Jaunie noteikumi palīdzētu dalībvalstīm efektīvāk izmantot vakcināciju, lai kontrolētu infekciozo katarālo drudzi un mazinātu šīs slimības radīto slogu uz lauksaimniecības nozari.

  Jarosław Kalinowski (PPE), rakstiski. – (PL) Tehnisko jauninājumu rezultātā tirgū ir parādījušās jaunākas vakcīnas pret infekciozo katarālo drudzi, kas nebija pieejamas laikā, kad Komisija izstrādāja savu direktīvu. Tāpēc es atbalstu referenta viedokli, ka būtu jāatjaunina noteikumi, kas reglamentē vakcinācijas, tādējādi ļaujot dzīvnieku audzētājiem vieglāk izaudzēt veselīgus dzīvniekus. Padarot noteikumus elastīgākus un liberalizējot tos, būs iespējams nodrošināt efektīvāku audzēšanu, un, galvenais, tas padarīs efektīvāku dzīvnieku aizsardzību pret nevēlamām un bīstamām slimībām. Es arī pilnīgi atbalstu šo iniciatīvu no tās būtības viedokļa, jo, lai tiesību sistēmu padarītu efektīvāku, mums tā būtu pēc iespējas vairāk jāvienkāršo un jāpadara elastīgāka, un iepriekšminētais ziņojums atbilst šim mērķim.

  Elisabeth Köstinger (PPE), rakstiski. – (DE) Infekciozais katarālais drudzis ir briesmīga dzīvnieku epidēmija, kas skar atgremotājus un kas ir radījusi lielus kaitējumus visā lopkopības nozarē. Lauksaimniecības nozare ir smagi cietusi no ekonomiskajiem zaudējumiem un zaudējumiem, ko izraisījis tirdzniecības apsīkums. Arī Austrijā, kur ir senas lopkopības tradīcijas, daudzu lauksaimnieku iztika ir apdraudēta. Tagad ir svarīgi īstenot atbalsta pasākumus un pārskatīt veco regulējumu, pirms izcēlusies nākamā epidēmija. Vakcinācijas noteikumi, ko piemēroja toreiz, ir jāpielāgo tehnoloģiju attīstībai, lai efektīvāk apkarotu infekciozo katarālo drudzi un samazinātu lauksaimniekiem radīto slogu. Es atzinīgi vērtēju straujo rīcību ES līmenī un atbalstu jaunās direktīvas drīzu īstenošanu. Būdama lauksaimnieku kopienas pārstāve, es zinu, cik svarīgi ir domāt ikgadējā cikla izteiksmē. Ātra lēmuma pieņemšana mums ļaus ieviest izmantojamu un vienotu regulējumu līdz rudenim, kas ir dalībvalstu interesēs un, galvenokārt, to interesēs, kuri audzē dzīvniekus.

  Giovanni La Via (PPE), rakstiski. – (IT) Infekciozais katarālais drudzis ir slimība, kas skar atgremotājus. Kopš 2000. gada tā ir radījis ievērojamus to dzīvnieku zaudējumus, kurus skārusi šī slimība. Šīs problēmas risināšanai Eiropa nāca klajā ar Padomes Direktīvu 2000/75/EK, ieviešot noteikumus, kas reglamentē „novājināto vakcīnu” izmantošanu, lai efektīvi apkarotu šīs parādības sekas. Līdz šim izmantotās vakcīnas, tās, uz kurām attiecās minētā direktīva, radīja risku, ka vīruss var izplatīties nevakcinēto dzīvnieku vidū, un tas ir iemesls, kāpēc vakcinācija tika atļauta tikai īpaši noteiktās zonās. Atšķirībā no tām vakcīnām, kas bija pieejamas tirgū laikā, kad tika ieviesta Padomes Direktīva 2000/75/EK, jaunās vakcīnas ir „inaktivētās vakcīnas” un nerada šāda veida risku. Es balsoja par šo ziņojumu, jo jaunie noteikumi ļaus dalībvalstīm kontrolēt šo parādību, tādējādi samazinot šīs slimības negatīvo ietekmi uz daudziem Eiropas lopkopjiem. Es ceru, ka tas palīdzēs tuvāko mēnešu laikā iespējami ātrāk pieņemt steidzamos pasākumus.

  David Martin (S&D), rakstiski. – Es balsoju par šo rezolūciju. Es atbalstu Komisijas priekšlikuma būtību. Šis priekšlikums paredz vienkāršot dažus ierobežojumus, kas ir kļuvuši nevajadzīgi, ņemot vērā jaunākās tendences vakcīnu ražošanā. Jaunie noteikumi palīdzēs dalībvalstīm efektīvāk izmantot vakcinēšanu, lai kontrolētu infekciozo katarālo drudzi un mazinātu šīs slimības radīto slogu lauksaimniecības nozarei.

  Nuno Melo (PPE), rakstiski. – (PT) Vakcinācijā pret infekciozo katarālo drudzi izmantoja dzīvo novājināto vakcīnu, kas prasīja virkni ierobežojumu attiecībā uz vakcināciju, lai izvairītos no vīrusa izplatīšanās nevakcinēto dzīvnieku vidū. Taču nesenā tehnoloģiju attīstība ir ļāvusi atklāt jaunas vakcīnas bez dzīvā vīrusa. Šīs jaunās vakcīnas var izmantot drošāk un bez jebkādiem ierobežojumiem, jo vairs nav aktīvā vīrusa izplatīšanās riska. Ņemot vērā katarālā drudža nopietnās sekas uz lopkopības saimniecībām, būtu jāpieņem visi pasākumi, kas veicina labu praksi vakcinācijas jomā, lai aizsargātu lauksaimniekus no dzīvnieku zuduma, kas var izraisīt tādu kaitējumu, kas šādām saimniecībām bieži izrādās liktenīgs.

  Andreas Mölzer (NI), rakstiski. – (DE) Dzīvnieku epidēmijas joprojām var iznīcināt lauksaimnieku ienākumu avotus. Viena no tām ir infekciozais katarālais drudzis, un kopš 2000. gada Ziemeļeiropā ir bijuši atkārtoti šīs epidēmijas viļņi, kas var radīt īpaši lielu kaitējumu. Īpaši smagi šī slimība, ko izraisa odu pārnēsāts vīruss, ir skārusi liellopus un aitas. Slimība ir novērota arī kazām, bet to gadījumā slimības gaita ir daudz mazāk dramatiska nekā citu sugu gadījumā. Vakcinācijas iespēja pirmo reizi tika atļauta 2000. gadā, taču uz to attiecās stingri noteikumi, jo neārstēti dzīvnieki varēja inficēties ar vīrusiem arī no vakcīnas.

Taču tagad ir jauna vakcinācijas metode, kas nerada šo risku, ļaujot veikt vēl elastīgāku vakcinēšanu. Es balsoju par ziņojumu, jo es uzskatu, ka ir labi un pareizi aizsargāt mūsu mājlopus no epidēmiskām slimībām. Prasītais elastīgums ļaus lauksaimniekiem aizsargāt savus dzīvniekus.

  Franz Obermayr (NI), rakstiski. – (DE) Jau vairākus gadus ir bijuši atkārtoti saslimšanas gadījumi, kas saistīti ar infekciozo katarālo drudzi, jo īpaši Ziemeļeiropā. Šī ir dzīvnieku epidēmija, kas skar atgremotājus, piemēram, liellopus, aitas un kazas. Sekas bija nopietnas gan mājlopiem, gan lauksaimniekiem. Es balsoju par šo ziņojumu, jo tas atbalsta inovatīvas vakcīnas ieviešanu, kura, atšķirībā no tās priekštecēm, nerada risku, ka vakcinācijas rezultātā var inficēties veseli dzīvnieki.

  Maria do Céu Patrão Neves (PPE), rakstiski. – (PT) Šajā ziņojumā uzlabotā Komisijas priekšlikuma par vakcināciju pret infekciozo katarālo drudzi mērķis ir padarīt noteikumus par vakcināciju pret infekciozo katarālo drudzi elastīgākus, jo īpaši atļaujot izmantot inaktivētās vakcīnas ārpus zonām, uz kurām attiecas dzīvnieku pārvietošanas ierobežojumi. Jaunie noteikumi palīdzēs dalībvalstīm efektīvāk izmantot vakcinēšanu, lai kontrolētu infekciozo katarālo drudzi un mazinātu šīs slimības radīto slogu lauksaimniecības nozarei. Patiešām, kopš 2004. gada pasākumi mobilitātes un prečspējas ierobežošanai ir radījuši vajadzību pēc būtiskiem ierobežojumiem attiecīgajiem produktiem, ietekmējot parastos tirdzniecības kanālus tajā zonā, uz kuru attiecas ierobežojumi, un palielinot izmaksas ražotājiem. Šā iemesla dēļ es balsoju par ziņojumu attiecībā uz vakcināciju pret infekciozo katarālo drudzi.

  Raül Romeva i Rueda (Verts/ALE), rakstiski. – Es balsoju „par”. Infekciozais katarālais drudzis ir slimība, kas skar atgremotājus, piemēram, liellopus, aitas un kazas. Kopš 2000. gada daudzās dalībvalstīs, ieskaitot Centrāleiropas un Ziemeļeiropas valstis, ir bijuši vairāki epidēmijas viļņi, radot būtiskus zaudējumus, kas saistīti ar dzīvnieku saslimstību, mirstību un traucējumiem tirdzniecībā ar dzīviem dzīvniekiem. Padomes 2000. gada 20. novembra Direktīvā 2000/75/EK ir paredzēti īpaši noteikumi infekciozā katarāla drudža apkarošanai un izskaušanai, tostarp vakcinācijas noteikumi. Šie noteikumi tika izstrādāti tā dēvēto „dzīvo novājināto vakcīnu” izmantošanai, kuras pirms desmit gadiem, kad direktīvu pieņēma, bija vienīgās pieejamās vakcīnas. Minēto vakcīnu izmantošana var radīt vakcīnas vīrusa nevēlamu cirkulāciju nevakcinētu dzīvnieku vidū. Tādēļ atbilstīgi Direktīvas 2000/75/EK noteikumiem vakcinēt drīkst tikai īpaši noteiktās zonās, kurās šī slimība ir izplatījusies un uz kurām attiecas dzīvnieku pārvietošanas ierobežojumi. Taču pēdējos gados ir izstrādātas jaunas inaktivētas vakcīnas. Pretēji dzīvām novājinātām vakcīnām, šīs inaktivētās vakcīnas nerada risku, ka var sākties vakcīnas vīrusa nevēlama cirkulācija, un tādēļ tās var veiksmīgi lietot ārpus zonām, uz kurām attiecas dzīvnieku pārvietošanas ierobežojumi.

  Licia Ronzulli (PPE), rakstiski. – (IT) Lai nodrošinātu efektīvāku cīņu pret infekciozo katarālo drudzi un samazinātu tās radīto slogu lauksaimniecības nozarei, ir jāatjaunina pašreizējie vakcinācijas noteikumi. Ziņojuma, par kuru šodien notika balsošana, mērķis ir padarīt pašreizējos noteikumus elastīgākus, jo tagad ir pieejamas inaktivētās vakcīnas. Tās var veiksmīgi izmantot ārpus zonām, uz kurām attiecas dzīvnieku pārvietošanas ierobežojumi. Priekšlikums atbilst jaunajai stratēģijai dzīvnieku veselības jomā Eiropas Savienībā 2007.–2013. gadam saskaņā ar principu „Profilakse ir labāka nekā ārstēšana”, jo tajā ietverta gan elastīgāka pieeja vakcinācijai, gan to pašreizējo pasākumu uzlabošana, kas paredzēti dzīvnieku galveno slimību apkarošanai.

  Brian Simpson (S&D), rakstiski. – EPLP pilnīgi atbalsta ziņojumu, kura mērķis ir grozīt Direktīvu 2000/75/EK, lai ļautu izmantot inaktivētās vakcīnas pret infekciozo katarālo drudzi ārpus zonām, uz kurām attiecas dzīvnieku pārvietošanas ierobežojumi. Jaunais tiesību akts pirmo reizi paredz jaunu infekciozā katarālā drudža vakcīnas izmantošanu, kas ņem vērā priekšrocības, ko radījusi zinātnes attīstība kopš iepriekšējo noteikumu stāšanās spēkā. Jaunās vakcīnas būs „inaktivētas” potes un mazinās lauksaimnieku bažas attiecībā uz tradicionālajām „dzīvajām” vakcīnām. EPLP ir gandarīta, ka ES ir ieviesusi šo jauno tiesību aktu, kas dod reālu labumu lauksaimniekiem Apvienotajā Karalistē. Tas novērš lauksaimnieku bažas par nāvējošo slimību un pašreizējo vakcināciju, jo līdz ar siltāka laika iestāšanos tuvojas infekciozā katarālā drudža sezona. Tagad lauksaimniekiem būs pieejama jauna un drošāka vakcīna, un viņiem tiks piešķirtas lielākas pilnvaras attiecībā uz savām vakcinācijas programmām. Līdz šim lauksaimnieki būtu zaudējuši tiesības vakcinēt savus dzīvniekus, ja Apvienotā Karaliste tiktu atzīta par pilnīgi brīvu no infekciozā katarālā drudža. Taču saskaņā ar jauno tiesību aktu lauksaimniekiem ir tiesības turpināt vakcinēšanu pašiem sava miera dēļ, vienlaikus gūstot labumu no eksporta atvieglojumiem.

  Catherine Stihler (S&D), rakstiski. – Es balsoju par šo ziņojumu, kas palīdzēs cīņā pret infekciozo katarālo drudzi ES.

  Derek Vaughan (S&D), rakstiski. – Es balsoju par izmaiņām noteikumos attiecībā uz vakcināciju pret infekciozo katarālo drudzi, lai ļautu izmantot efektīvākas vakcīnas un lai mazinātu birokrātijas slogu lauksaimniekiem. Jaunais tiesību akts dos reālu labumu lauksaimniekiem visā Eiropā un jo īpaši Velsā. Apvienotajai Karalistei tiks piešķirts no katarālā drudža brīvas valsts statuss, taču lauksaimnieki arī turpmāk varēs vakcinēt savus dzīvniekus pret šo nāvējošo slimību. Lielāku pilnvaru piešķiršana lauksaimniekiem pieņemt pašiem savus lēmumus attiecībā uz vakcināciju ir atzinīgi vērtējams stimuls lauksaimniecības nozarei Velsā, un tas nodrošinās to, ka lauksaimniecības dzīvniekus varēs eksportēt bez pašreizējiem ierobežojumiem.

Rezolūcijas priekšlikums RC-B7-0236/2011 par secinājumiem, kas jāizdara attiecībā uz kodoldrošību Eiropā pēc kodolavārijas Japānā

  Luís Paulo Alves (S&D), rakstiski. – (PT) Es atbalstu šo rezolūciju, jo tās galvenais mērķis ir nodrošināt visaugstāko drošības līmeni iedzīvotājiem pēc katastrofām, piemēram, pēc katastrofas, kas nesen notika Japānā. Būtu ļoti rūpīgi jāapsver drošas enerģijas ieguves tehniskie aspekti, jo tādai situācijai, kāda ir šobrīd, papildus tās materiālajai ietekmei var būt vēl nopietnākas sekas gan attiecībā uz cilvēka veselību, gan uz vidi.

  Laima Liucija Andrikienė (PPE), rakstiski. – (LT) Es balsoju pret rezolūciju par secinājumiem, kas ir jāizdara attiecībā uz kodoldrošību Eiropā pēc kodolavārijas Japānā. Es balsoju pret šo rezolūciju, jo, balsojot par piekto apakšpunktu, Eiropas Parlamenta deputātu vairākums apstiprināja tā otro daļu, kas aicina noteikt moratoriju kodolenerģijas attīstībai jaunu kodolreaktoru izstrādei un darbības sākšanai Eiropas Savienībā.

Šo nosacījumu pieņēma, lai gan mana grupa — Eiropas Tautas Partijas (Kristīgo demokrātu) grupa — balsoja pret to. Zaudējot balsojumā par šo svarīgo jautājumu, es nevarēju balsot par šo rezolūciju. Tāpēc es balsoju pret to, pretējā gadījumā es būtu balsojusi pret savas valsts — Lietuvas — enerģētikas stratēģiju, kuras galvenais mērķis ir enerģētiskā neatkarība. Jau vairākus gadus Lietuva gatavojas būvēt jaunu kodolspēkstaciju, un vairākus gadus tiek veikti sagatavošanās darbi.

  Roberta Angelilli (PPE), rakstiski. – (IT) Fukušimas kodolkatastrofa ir izraisījusi plašu rezonansi Eiropas politikā. Pirmais secinājums, ko ES izdarīja no Japānas katastrofas, ir tūlītēju pasākumu veikšana, lai pastiprinātu kodoliekārtu drošuma pārbaudes, veicot noturības testus. Visām kodoliekārtām — gan Eiropā, gan ārpus tās — ir potenciāls kļūt par iznīcināšanas ieroci. Es domāju, ka neviens no mums nevēlētos vēlreiz piedzīvot katastrofu, kāda 1986. gada 26. aprīlī notika Černobiļā.

Otrais secinājums ir tas, ka zinātnes un tehnoloģiju attīstībā ir iespējami milzīgi lēcieni uz priekšu visās jomās, bet tajā vienmēr ir jāņem vērā būtisks ierobežojums, proti, daba un tās neprognozējamība. Tieši to notikumu dēļ, kuri ir ārpus cilvēku kontroles, mums ir jādažādo savi energoavoti, tostarp mobilizējot mums pieejamos atjaunojamos energoresursu avotus.

Tomēr, ja par energoavotu būtu jāizvēlas kodolenerģija, tad cilvēki vispirms būtu jāinformē par šādas izvēles izmaksām, ieguvumiem un sekām. Ir svarīgi neaizmirst, ka šīs tehnoloģijas izvēle iedzīvotājiem ir jāapstiprina vienprātīgi un ka cilvēku viedoklis ir jāuzklausa un jāievēro.

  Pino Arlacchi (S&D), rakstiski. – Es balsoju pret šo ziņojumu vairāku tā trūkumu dēļ, sākot ar tā pieeju kodolenerģijas jautājumam. Pēc Japānas traģēdijas vairs nav iespējams diskutēt par kodolenerģiju, raugoties tikai no drošības viedokļa. Ziņojuma nosaukums ir „par secinājumiem, kas jāizdara attiecībā uz kodoldrošību Eiropā pēc kodolavārijas Japānā”, taču nav jāizdara nekādi īpaši secinājumi, izņemot to, ka šis negadījums apstiprina, ka ir praktiski neiespējami kontrolēt nopietnu kodolavāriju riskus un sekas. Rezolūcija par šo tematu nedrīkst būt koncentrēta uz kodoldrošības jautājumu, nepievēršot uzmanību pašai svarīgākajai kodolmateriālu drošības problēmai, kas ir izejas stratēģija no kodolenerģijas kā tādas.

  Sophie Auconie (PPE), rakstiski. – (FR) Mums ir jāreaģē uz kodolnegadījumu Japānā. Tas nenozīmē, ka mums vajadzētu izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Mums jārīko mierīgas, objektīvas diskusijas par kodolenerģijas situāciju Eiropā un par līdzekļiem, kā nodrošināt maksimālu drošību. Tādēļ es atbalstu nodomu, ka Eiropas kodolspēkstacijās jāveic plaši noturīguma testi, kas paredzēti kopīgajā rezolūcijā. Attiecībā uz plašāko jautājumu par energoavotiem Eiropā es vēlētos atgādināt, ka mums ir jāpatur prātā mērķis līdz 2020. gadam samazināt CO2 emisijas par 20 %, kā arī ES enerģētiskās neatkarības aizsardzība.

  Zigmantas Balčytis (S&D), rakstiski. – (LT) Es balsoju par šo rezolūciju, kaut arī balsojuma laikā netika pieņemti visi grozījumi, ko ierosināja Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupa. Rezolūcijas tekstā ir ietverti īpaši svarīgi nosacījumi attiecībā uz Kaļiņingradas apgabalā un Baltkrievijā plānotajām kodolspēkstacijām. Rezolūcijā ir norādīts, ka minētajā būvniecībā pastāv nopietnas problēmas saistībā ar starptautiskajās konvencijās paredzēto attiecīgo pienākumu ievērošanu. Šīs problēmas skar ne tikai Lietuvu, kas robežojas ar Baltkrieviju un Kaļiņingradas apgabalu, bet arī visu Eiropu. Dokumentā ietverti arī svarīgi priekšlikumi nodrošināt atbilstību augstākajām kodoldrošības prasībām un veikt visaptverošas pārbaudes kodolspēkstacijās, kuras jau darbojas ES, lai būtu iespējams novērtēt šo atomstaciju patieso drošuma situāciju.

  Ivo Belet (PPE), rakstiski. – (NL) Eiropas Savienības reakcija uz katastrofu Japānā ir pareiza: mēs esam reaģējuši ātri, bez panikas. Mēs esam nekavējoties radījuši iespēju veikt rūpīgu izmeklēšanu Eiropas uzraudzībā. Ir izšķiroši svarīgi, lai, pirmkārt, noturīguma testus veiktu neatkarīgi eksperti, un, otrkārt, lai, šo testu rezultāti tiktu stingri ievēroti. Tas nozīmē, ka tās kodoliekārtas, kuras neatbilst standartiem, kuras joprojām netiek pilnveidotas, būtu jāslēdz. Protams, atomstacijām citviet Eiropā, ārpus ES, būtu jāpiemēro tādas pašas neatkarīgas pārbaudes Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras uzraudzībā. Visas valstis, kas atteiksies piedalīties šajās pārbaudēs, padarīs sevi par izstumto no starptautiskās kopienas, arī attiecībā uz starptautisko tirdzniecību. Kodolenerģija ir un joprojām būs pārejas tehnoloģija — tehnoloģija, no kuras mēs diemžēl būsim atkarīgi vēl desmitiem gadu. Mums pat būs jāveic jauni ieguldījumi, lai apmierinātu savas vajadzības enerģētikas jomā un vienlaikus konsolidētu savus klimata mērķus. Šajā laikā mums jādara viss iespējamais, lai samazinātu negadījumu risku līdz līmenim, kas ir tuvu nullei.

  Jean-Luc Bennahmias (ALDE), rakstiski. – (FR) Kodolenerģijas lobijiem joprojām ir spoža nākotne! Nav jēgas pāriet pie šīs rezolūcijas konteksta, tas bija pilnīgi skaidrs. Tomēr Eiropas Parlamentam nav nostājas attiecībā uz kodolenerģiju. Tas ir patiešām skumji. Tika apspriesti vairāki skaidri noteikti jautājumi: moratorijs jaunu kodolspēkstaciju būvniecībai, neatkarīgu noturīguma testu veikšana, atjaunojamu energoresursu avotu veidu attīstība un centieni galvenajās energoefektivitātes jomās. Tomēr sākotnēji labie kopīgās rezolūcijas nodomi ātri tika sagrauti drupās: tā kā katra parlamentārā grupa ieņēma nostāju „par” vai „pret”, beigās kļuva neiespējami balsot par šo projektu, kurā nav politiska signāla. Teikšu atklāti: es esmu pieradis no Eiropas Parlamenta sagaidīt daudz vairāk. Ir skaidrs, ka kodolenerģijas lobijiem joprojām ir spoža nākotne, un vienlaikus ir skaidrs, ka daudzi Eiropas Parlamenta deputāti joprojām neizprot sabiedrības domas un noskaņojumu attiecībā uz šo jautājumu.

  Jan Březina (PPE), rakstiski. – (CS) Esmu nobažījies, ka Eiropas Parlaments (EP) pēc kodolnegadījuma Japānā šodien neapstiprināja rezolūcijas par kodoldrošību Eiropā kompromisa variantu. Manuprāt, ir apkaunojoši, ka EP nespēj sabiedrībai sniegt savu viedokli par kodolenerģiju. Šīs sašķeltības dēļ ir iespējams, ka turpmākajās Eiropas organizāciju sarunās par kodolspēkstaciju noturības testiem EP tiks ignorēts. Zaļie un sociālisti acīmredzami nespēja akceptēt to, ka netika pieņemti viņu priekšlikumi pārtraukt kodolenerģijas izmantošanu vai slēgt tās kodolspēkstacijas, kas ir uzbūvētas līdz 1980. gadam.

  Françoise Castex (S&D), rakstiski. – (FR) Es balsoju pret šo kopīgās rezolūcijas priekšlikumu. Kompromisa rezolūcija bija labs sākumpunkts, un es atbalstīju grozījumus, kas paredzēja rūpīgi plānotu un sagatavotu kodolenerģijas izmantošanas pakāpenisku pārtraukšanu, atspoguļojot cīņu pret globālo sasilšanu. Es balsoju arī par tiem grozījumiem, kuros prasīti ieguldījumi pētniecībā un jauninājumos, lai veicinātu enerģijas taupīšanu un ievērojami palielinātu atjaunojamu energoresursu avotu skaitu. Tomēr balsojuma — nesakarīgā balsojuma — iznākums piespieda mani balsot pret grozīto rezolūciju. Tagad ir būtiski rīkot padziļinātas debates par visiem šiem jautājumiem un solidāri veikt pāreju energoresursu jomā, ņemot vērā situāciju visās dalībvalstīs.

  Nessa Childers (S&D), rakstiski. – Es esmu vīlusies balsojumā par šo rezolūciju. Mēs apspriežam secinājumus attiecībā uz kodoldrošību Eiropā pēc negadījuma Japānā. Tomēr mana stingra pārliecība ir tāda, ka nav tādas lietas kā droša kodolenerģija un ka noturības testi, kas šogad tiek veikti, ir uzmanības novēršana no patiesās problēmas — pārejas uz Eiropu, kas iegūst enerģiju no atjaunojamiem energoresursu avotiem. Ņemot vērā jaunākos pētījumus, ir skaidrs, ka tehniski ir iespējams līdz 2050. gadam 95 % no mūsu energoapgādes nodrošināt, izmantojot atjaunojamus energoresursu avotus, piemēram, vēja, plūdmaiņu, viļņu, saules un biomasas enerģiju. Paturot prātā šo mērķi un to, ka šobrīd mēs izdarām ilgtermiņa izvēli enerģijas jomā, mums tuvākajos gados visā Eiropā būtu pakāpeniski jāatsakās no kodolspēkstacijām.

  Carlos Coelho (PPE), rakstiski. – (PT) Man žēl, ka Parlaments neko nav mācījies no tā, kas notika Japānā. Turpināt noliegt lielo risku, kas saistīts ar kodolenerģijas izmantošanu, nav labākais veids, kā kalpot sabiedrībai. Parlaments plenārsēdē nespēja pieņemt rezolūciju; sēdē pavērās atbaidoša aina, kurā grupas pārtrauca cita citu un noraidīja cita citas priekšlikumus, nespējot pieņemt neko kopīgu. No risku starptautiskā rakstura un šo katastrofu sekām, un cilvēku drošības būtu bijis jāmācās vairāk. Acīmredzamiem secinājumiem vajadzēja būt kodoldrošības stiprināšanai, trūkumu pārbaudei, atomenerģētikas paplašināšanās projektu apturēšanai Eiropas Savienībā un vēl efektīvākiem ieguldījumiem tīrā enerģijā un enerģijas saglabāšanā. Acu pievēršana uz to, kas noticis Japānā, un izlikšanās, ka nekas nav noticis, ir nesaprātīga un bīstama. Černobiļa un Fukušima ir tikai pastiprinājušas prasību pēc lielākas pārredzamības un plašākas informācijas par riskiem un katastrofām.

  Brian Crowley (ALDE), rakstiski. – Es vēlos, lai protokolā ierakstītu faktu, ka es nepiedalījos balsojumā par kopīgās rezolūcijas atsevišķiem punktiem un grozījumiem tajā. Lai gan es esmu konsekventi iebildis pret kodolenerģiju, es uzskatu, ka šo diskusiju izmantoja strīda par kodolenerģiju abu pušu galējo uzskatu pārstāvji, tādējādi nodrošinot, ka Parlamentā neizdevās rast kopsaucēju. Manuprāt, mums ir jānodrošina, lai visas kodoliekārtas tiktu pārbaudītas nolūkā garantēt kodoliekārtu maksimālo aizsardzību un, vēl svarīgāk, tuvumā mītošo iedzīvotāju drošību un drošumu. Protams, mums ir ilgtspējīgi jānodrošina energoapgādes drošība, un mums ir iespēja meklēt alternatīvus energoavotus, ko mēs varam izmantot, vienlaikus palīdzot videi. Tomēr šīs ideoloģiskās debates nedrīkst novērst mūsu uzmanību no akūtās vajadzības visos iespējamajos veidos palīdzēt Japānas iedzīvotājiem atgūties no šīs katastrofas. Tāpēc galīgajā balsojumā es atturējos.

  Christine De Veyrac (PPE), rakstiski. – (FR) Man ir ļoti žēl, ka katastrofa, kas skārusi Japānu, tiek izmantota savtīgos nolūkos. Eiropas Parlaments ir palaidis garām iespēju raidīt spēcīgu signālu dalībvalstīm un Eiropas Komisijai nolūkā uzlabot drošību kodolspēkstacijās Eiropā un tās kaimiņvalstīs, jo īpaši veicot noturības testus. Tam vajadzētu būt šodienas debašu centrā, lai mēs sabiedrības vārdā varētu nodrošināt, ka tas enerģijas veids, kas joprojām ir energoavotu galvenais komponents vairumā Eiropas valstu — un noteikti tāds būs arī nākamajos gados, līdz to varēs aizstāt ar ilgtspējīgu, atjaunojamu CO2 emisijas neradošu energoavotu, kas spēs apmierināt mūsu sabiedrības vajadzības elektoenerģijas jomā — ir tik drošs, cik drošs tas potenciāli var būt.

  Diogo Feio (PPE), rakstiski. – (PT) 11. martā Japānu skāra spēcīga zemestrīce, kurai sekoja cunami, un tas ir izraisījis lielāko kodolenerģijas krīzi šīs valsts vēsturē, nodarot nopietnu strukturālu kaitējumu Fukušimas kodolspēkstacijai, kurai kopš tā brīža neizbēgami draud smaga kodolkatastrofa. Šiem notikumiem sekoja reakcijas vilnis Eiropā — komisārs Oettinger pieprasīja sasaukt Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras ārkārtas sanāksmi, Vācijas kanclere nolēma uz trim mēnešiem atlikt lēmumu par kodolspēkstaciju darbības laika pagarināšanu savā valstī un Austrijas vides ministrs Berlakivich kungs pieprasīja veikt testus Eiropas kodolspēkstacijās. Ir būtiski izdarīt visus iespējamos secinājumus no Fukušimas katastrofas, jo īpaši attiecībā uz drošības noteikumiem Eiropas kodolspēkstacijās, lai garantētu šo spēkstaciju un galu galā Eiropas sabiedrības drošību. Šajā sarežģītajā brīdī es gribētu vēlreiz izmantot iespēju izteikt visdziļāko līdzjūtību tiem cilvēkiem Japānā, kurus ir skārusi šī katastrofa, un paust solidaritāti ar viņiem.

  José Manuel Fernandes (PPE), rakstiski. – (PT) Problēmas, kas radušās Fukušimas kodolspēkstacijā, darba kārtībā ir izvirzījušas diskusijas par kodolsintēzes enerģiju, jo 30 % no ES patērētās enerģijas ir kodolenerģija, un ir valstis, kurās vietējā ražošana sasniedz 80 %, piemēram, Francija, kā arī valstis, kurās nav nevienas kodolspēkstacijas, piemēram, Portugāle un Austrija. Tādēļ ir būtiski svarīgi, lai ES sekmētu programmu drošības pārbaudei tās kodolspēkstacijās, jo īpaši veicot tā sauktos „noturības testus”. Šī vērtēšana jāveic, pamatojoties uz saskaņotu un stingru vērtēšanas modeli, kas aptver visus jebkāda veida iespējamos riskus Eiropai reālu notikumu gadījumos Eiropas līmenī, un šie novērtējumi neatkarīgi un saskaņoti būtu jāveic līdz šā gada beigām attiecībā uz visām ES jau esošajām un vēl plānotajām kodoliekārtām. Pašlaik kodolenerģija ir būtiska, lai Eiropā nodrošinātu apgādi ar zemas oglekļa emisijas radošu enerģiju. Tomēr mums ir jāvirzās uz lielāku energoefektivitāti un plašāku atjaunojamu energoresursu izmantošanu. Lai garantētu uzticamu energoapgādi, Komisijai un dalībvalstīm būtu jāiegulda Eiropas enerģētikas infrastruktūras modernizācijā un paplašināšanā, kā arī tīklu starpsavienojumu izveidē.

  João Ferreira (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Kodoliekārtu drošums un negadījumu riska novēršana visos iespējamos veidos ir svarīgi jautājumi, kas risināti šajā rezolūcijā, kurā ietverts arī aicinājums dalībvalstīm noteikt „moratoriju jaunu kodolreaktoru izstrādei un darbības sākšanai, vismaz uz laiku, kamēr tiek veikti un izvērtēti noturības testi”. Tomēr mums jānodrošina, lai Japānā notikusī traģēdija nekļūtu par iespēju lobijiem gūt panākumus vai panākt šķietamu progresu šodien, kas nākotnē būs jāpārskata. Mācības ir jāuztver nopietni, un mums ir jāmācās no šīs pieredzes, lai noteiktu tās neveiksmes un trūkumus plānošanas un ekspluatācijas ziņā, kas varētu izraisīt nelaimes gadījumus citās iekārtās. Šī pieredze ir jāņem vērā arī saistībā ar turpmākajām darbībām enerģētikas jomā.

Šajā vērtēšanā, saglabājot savu uzdevumu, pilnvaras, autonomiju un neatkarību, jāpiedalās ekspertiem no specializētajām struktūrām dalībvalstīs, kā arī no Starptautiskās atomenerģijas aģentūras (IAEA). Kā tehniskai, autonomai un neatkarīgai struktūrai ieteikumi par šo tematu ir jāsniedz IAEA ar pienācīgu ES atbalstu, nevis pretēji. Ir nožēlojami, ka šī rezolūcija tiek izmantota kā iegansts tā sauktās kopējās enerģētikas politikas un tās enerģētikas sektora liberalizēšanas mērķu aizstāvēšanai.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Šis nebija labākais rezolūcijas priekšlikums. Tieši tāpēc tas tika noraidīts, lai gan tajā bija daži pozitīvi aspekti, un tāpēc mēs atturējāmies.

Kodoliekārtu drošums un negadījumu riska novēršana visos iespējamos veidos ir svarīgi jautājumi, kas risināti šajā rezolūcijā, kurā ietverts arī aicinājums dalībvalstīm noteikt „moratoriju jaunu kodolreaktoru izstrādei un darbības sākšanai, vismaz uz laiku, kamēr tiek veikti un izvērtēti noturības testi”.

Tomēr mums jānodrošina, ka Japānā notikusī traģēdija nekalpo par tramplīnu ekonomikas interešu grupām jaunu iespēju pavēršanai, kaitējot sabiedrības interesēm un drošībai.

Tā vietā ir svarīgi noteikt tās neveiksmes un trūkumus plānošanā un ekspluatācijā, kas varētu izraisīt nelaimes gadījumus citās iekārtās. Šajā vērtēšanā, saglabājot savu uzdevumu, pilnvaras, autonomiju un neatkarību, jāpiedalās ekspertiem no specializētajām struktūrām dalībvalstīs, kā arī no Starptautiskās atomenerģijas aģentūras (IAEA). Mācība ir jāuztver nopietni, un šīs pieredzes analīzes rezultāti ir jāiekļauj turpmākajām darbībām enerģētikas jomā. Mēs neatbalstām iejaukšanos dalībvalstu vai trešo valstu enerģētikas politikā: kā tehniskai, autonomai un neatkarīgai struktūrai ieteikumi par šo tematu ir jāsniedz IAEA ar pienācīgu atbalstu no ES.

  Monika Flašíková Beňová (S&D), rakstiski. – (SK) Japāna piedzīvo savu lielāko pēckara katastrofu. Valsts vadītāji iznīcinošo zemestrīci un milzu cunami viļņiem, un sekojošos kodoldraudus raksturoja kā visļaunāko krīzi kopš laika, kad ASV karaspēks nometa atombumbas uz Hirosimas un Nagasaki. Daba ir cietusi milzīgus un neatgriezeniskus zaudējumus, jo īpaši tas attiecas uz cilvēku dzīvībām un īpašumu. Taču situācija Fukušimas kodolspēkstacijā joprojām rada draudus. Cenšoties novērst līdzīgus draudus nākotnē, būtu pareizi apsvērt tā saukto kodolspēkstaciju noturības testu ieviešanu ES dalībvalstīs. Šiem testiem vajadzētu parādīt, cik lielā mērā kodolspēkstacijas spēj izturēt līdzīgas katastrofas. Līdzīga situācija tai, ko piedzīvoja Japāna, ir iespējama jebkurā vietā Eiropā. Tādēļ vēlama ir arī stingrāka kodolspēkstaciju drošības sistēmu uzraudzība, stiprinot to vājos aspektus un novēršot jebkādus trūkumus. Atsevišķas valstis var meklēt risinājumu kodolenerģijas problēmai — vai nu veicot drošības uzlabojumus, vai pilnīgi pārtraucot to ekspluatāciju —, un tas ir arī šo valstu interesēs. Tomēr sadarbība Eiropas līmenī ir būtiska. Kaut arī Eiropu neapdraud milzu cunami viļņi, 21. gadsimtā pastāv tādi draudi kā, piemēram, teroristu uzbrukumi, datorhakeru uzbrukumi kodolspēkstaciju sistēmām un tā tālāk. Raugoties no drošības viedokļa, pakāpe, kādā kodolspēkstacijas var pretoties šādiem potenciāliem draudiem, ir ļoti atklāts jautājums.

  Adam Gierek (S&D), rakstiski. – (PL) Es neatbalstīju šo rezolūciju, jo, pirmkārt, tajā papildus aizliegumiem, ierobežojumiem un vispārējai nepatikai pret kodoltehnoloģiju nav veicināts nekas pozitīvs. Otrkārt, tajā nav norādīts nekāds veids, kā izkļūt no pilnīgi jaunas situācijas attiecībā uz enerģētikas politiku kopumā. Piemēram, 19., 20. un 21. punktā varēja būt ieviestas jaunas idejas un virzieni integrētai domāšanai par energoefektivitāti, jo īpaši efektivitāti attiecībā uz enerģiju no pirmavotiem, kas mums nodrošina vislielākās rezerves, sevišķi fosilo kurināmo. Treškārt, ziņojumā iekļauto radikālo ierosinājumu īstenošanai vajadzīgs valsts referendums, kuram manā valstī jānotiek pēc kreisā spārna partiju iniciatīvas. Iespējams, šāds referendums būtu jāveic ES līmenī. Ceturtkārt, līdzšinējo nepareizo ES noteikumu dēļ mana valsts ir bijusi spiesta pārtraukt būtiskus ieguldījumus ogļu spēkstacijās, un tagad tas pats lobijs saka, ka mums ir jāpārtrauc ieguldījumi kodoltehnoloģijās. Tad kas ir atlicis? Rezolūcijā ir norādīta tikai enerģija, ko iegūst no atjaunojamu energoresursu avotiem. Manā valstī šo resursu kopējā jauda apmierinātu tikai 13 %, lielākais — 20 % no pamatvajadzībām. Varbūt Zviedrijā situācija ir atšķirīga, jo tai ir lielas hidroenerģijas rezerves, bet Polijā tādu nav. Saistībā ar Fukušimas gadījumu ir jāpārskata visa pašreizējā Eiropas Savienības enerģētikas politika.

  Bruno Gollnisch (NI), rakstiski. – (FR) Uzbudinājums, kas pēc Fukušimas kodolnegadījuma ir pārņēmis zināmas politiskās grupas, jo tās cerēja uz tā rēķina palielināt savu politisko reitingu, ir nepieņemams. Es neatceros, ka pēc 1986. gada Černobiļas katastrofas komunisti būtu bijuši tik dzēlīgi. Tādējādi tā ir taisnība: attiecībā uz kodolenerģiju nav tāda jēdziena kā „nulles risks”. Dzīvē nav tādas lietas kā nulles risks, punkts. Mums jādara viss iespējamais, lai šo risku samazinātu. Tomēr šobrīd mums nav nevienas uzticamas alternatīvas. Dalībvalstu piespiešana steidzami atteikties no šā enerģijas avota, pārtraukt būvēt jaunas kodolspēkstacijas un slēgt pašreizējās spēkstacijas ir absolūti pretrunā ar pilnīgu fosilās enerģijas noraidīšanu, aizbildinoties, ka tās izmantošana varētu veicināt globālo sasilšanu.

Kodolenerģija vai fosilā enerģija: jūs varat atbalstīt vienu no tām, taču jūs nevarat izslēgt tās abas. Ne hidroenerģija, ne šodienas alternatīvās enerģijas avoti neatbilst mūsu energoapgādes vajadzībām. Tās valstis, kas ir pārtraukušas kodolenerģijas izmantošanu — bet nesludina tās pārtraukšanu citām valstīm —, patiesībā ir ļoti laimīgas, ka to kaimiņvalstis, kuras nodrošina to energoapgādi, nav izdarījušas šādu pašu izvēli! Beidziet liekuļot!

  Estelle Grelier (S&D), rakstiski. – (FR) Parlamenta rezolūcijā par secinājumiem, kas jāizdara pēc kodolnegadījuma Japānā ir ietverti daži ļoti pozitīvi punkti attiecībā uz kodolspēkstaciju drošumu, iesakot, piemēram, lai „noturības testus” saskaņoti ES līmenī veiktu neatkarīgas struktūras, kas darbojas pilnīgi pārredzami un saskaņā ar visaugstākajiem standartiem. Turklāt — tāpat kā visi pārējie Francijas sociālistu delegācijas locekļi — es atbalstīju tos grozījumus, kuros atbalstīta rūpīgi plānota un sagatavota kodolenerģijas izmantošanas pārtraukšana, atspoguļojot cīņu pret globālo sasilšanu. Kodolenerģijas izmantošanas pārtraukšanai būs jāiet rokrokā ar lielākiem ieguldījumiem pētniecībā un jauninājumos, lai mazinātu mūsu enerģētisko atkarību un palielinātu atjaunojamo energoresursu īpatsvaru ES dalībvalstu enerģijas patēriņā. Taču es balsoju pret šo priekšlikumu kopumā, jo tas bija tikai viedokļu pretstatījums, kas veido nekonsekventu priekšlikumu. Pēc tik postoša notikuma kā negadījums Fukušimā uz jautājumu par tik jūtīgas nozares kā kodolenerģija nākotni ir vajadzīga labāka atbilde nekā steigā sagatavota rezolūcija. Tagad mums būs jāvelta vajadzīgais laiks tam, lai organizētu patiesi konstruktīvas debates, risinot visus saistītos jautājumus, vienlaikus ļaujot visiem izteikt savu viedokli.

  Mathieu Grosch (PPE), rakstiski. – (DE) Šajā rezolūcijā nevar sīki aplūkot visus debašu par kodolenerģiju aspektus.

Tomēr es joprojām esmu pārliecināts, ka mūsu mērķim jābūt pakāpeniskai šā enerģijas avota izmantošanas pārtraukšanai un plašākai atjaunojamu avotu enerģijas izmantošanai.

Grozījumā Nr. 10 bija arī ierosināts, ka pierobežu reģionu kodolspēkstaciju gadījumā vietējām un reģionālajām iestādēm jābūt iesaistītām lēmumu pieņemšanā abās robežas pusēs.

Šo grozījumu nepieņēma. Lai gan daži rezolūcijas aspekti ir patiesi pozitīvi, man izšķirošs bija grozījums Nr. 10. Tāpēc es nolēmu vairs neatbalstīt šo rezolūciju un atturēties.

  Françoise Grossetête (PPE), rakstiski. – (FR) Es priecājos, ka Eiropas Parlaments noraidīja šo rezolūciju.

Secinājumi, kas mums jāizdara pēc Fukušimas negadījuma, ietver šādas darbības: ieteikt ieviest noturīguma testus, noteikt jaunus drošības standartus Eiropas Savienībā un aizsargāt pašiem sevi no visiem iespējamiem scenārijiem.

Taču moratorija ieviešana attiecībā uz jaunām kodolspēkstacijām ieviešana uz laiku, kamēr tiek veikti noturības testi ES, ir nepieņemama. Tas kavēs daudz drošāku jaunas paaudzes kodolspēkstaciju attīstību.

Mērķis šajā gadījumā nav noteikt, vai būtu jāapšauba šā enerģijas avota nopelni, nedz arī pakļauties to ideālistiskajām obskurantu vērtībām, kuri gribētu to aizliegt.

Pārtraukt izmantot kodolenerģiju nozīmē veicināt ārkārtīgi piesārņojošās ogļu spēkstacijas; tas nozīmē nonākšanu atpakaļ naftas uzņēmumu rokās, pie nestabilām naftas cenām un milzīga novājinātas ekonomikas riska, un tādējādi tas nozīmē beigas mūsu enerģētikas neatkarībai.

  Roberto Gualtieri (S&D), rakstiski. – (IT) Es balsoju pret kopīgo rezolūciju, jo Parlaments noraidīja divus galvenos grozījumus, ko iesniedza Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupa, par vidēja termiņa līdz ilgtermiņa stratēģiju izstrādi kodolenerģijas izmantošanas pārtraukšanai un saistošu mērķu noteikšanu atjaunojamu energoresursu jomā.

Parlamenta balsojums pret visu rezolūciju uzsver to, ka kodolenerģijas jautājums vairs nav tikai lielākas drošības jautājums. Tagad ir būtiski sākt nopietni domāt par enerģētikas problēmu un par ieguldījumiem atjaunojamā enerģijā. Japānas traģiskā pieredze mums ir parādījusi, cik svarīgi ir padziļināti apspriest kodolenerģiju. Šajā nozīmē Eiropas Parlamenta balsojums ir pirmais solis ceļā uz virziena maiņu enerģētikas politikas izvēlē gan Eiropas, gan starptautiskā mērogā.

  Carl Haglund, Marit Paulsen, Olle Schmidt un Cecilia Wikström (ALDE), rakstiski. – (SV) Katastrofa Japānā ir atmodinājusi cilvēku bažas par kodoldrošību. Eiropas liberāļu un demokrātu apvienības grupas rezolūcijā mēs uzsvērām, ka mēs gribam panākt, lai ierosinātie noturības testi dalībvalstīm būtu obligāti un lai šo testu īstenošanu ļautu vadīt neatkarīgiem ekspertiem, kā arī to, ka šiem testiem jābūt pārredzamiem.

Mēs atturējāmies no balsojuma par kopīgo rezolūciju, jo tajā bija ietverts arī priekšlikums noteikt moratoriju jaunu kodolreaktoru izstrādei, kamēr tiek veikti noturības testi.

Visas problēmas galvenokārt ir saistītas ar vecākiem reaktoriem, kuros ir vecākas tehnoloģijas, nevis ar jauniem kodolreaktoriem, kuros izmantotas jaunas tehnoloģijas. Mēs nevēlamies aizliegt izstrādāt jaunas tehnoloģijas, kas atbilstu ES mērķim samazināt oglekļa dioksīda emisijas.

Mēs esam pret kodolenerģijas aizliegšanas ideju kopumā. Pēc Černobiļas katastrofas 1986. gadā Zviedrija ieviesa noteikumus, kas aizliedza gatavošanos kodolspēkstaciju būvniecībai.

Mēs arī uzskatām, ka Somijai un Zviedrijai būtu jāiegulda kodolenerģijas pētniecībā un jāuzņemas vadošā loma nākamās paaudzes kodolreaktoru izstrādē.

Secinājums, ko var izdarīt no katastrofas Japānā, ir tāds, ka nevajadzētu darbināt kodolspēkstacijas tik daudzus gadus. Var uzskatīt, ka šī katastrofa sniedz iedvesmu būvēt jaunus kodolreaktorus.

  Sandra Kalniete (PPE), rakstiski. – (LV) Es balsoju par šīs rezolūcijas pieņemšanu un paužu nožēlu, ka Parlaments nespēja vienoties ne par vienu no rezolūciju projektiem par šo aktuālo jautājumu. Es uzskatu, ka kodolenerģijai ir jāsaglabājas kā svarīgam un drošam Eiropas enerģijas avotam. Es atbalstu prasību pēc visaptverošiem noturības testiem, kuri būtu jāveic gan visās esošajās, gan projektējamās atomelektrostacijās un kuru apmierinošiem rezultātiem ir jābūt par priekšnoteikumu šo staciju tālākai darbībai. Es pievienojos rezolūcijas projektā paustajām bažām par to, ka jaunu kodolprojektu izstrāde Baltkrievijā un Krievijā (Kaļiņingradas apgabalā) rada nopietnas bažas par kodoldrošības standartiem un starptautiskajās konvencijās paredzēto attiecīgo pienākumu ievērošanu un ka uz šīm bažām eiropiešiem, dalībvalstīm un Eiropas Komisijai ir jāatbild solidāri. Tāpēc mūsu Savienībai ir jāpanāk, ka šie noturības testi un to rezultātā noteiktie kodoldrošības standarti tiktu piemēroti ne vien ES, bet arī attiecināti uz jau uzbūvētām vai vēl projektējamām atomelektrostacijām Eiropas kaimiņvalstīs.

  Juozas Imbrasas (EFD), rakstiski. – (LT) Es balsoju par šo rezolūciju. Pēc kodolnegadījuma Japānā tūkstošiem cilvēku gāja bojā un pazuda bez vēsts. Ir nodarīti arī ievērojami materiāli zaudējumi, un negadījuma sekām būs ilgtermiņa ietekme uz cilvēku veselību. Arī tagad mēs vēl joprojām izjūtam Černobiļas sekas, tāpēc šodien mums ir jāpārvērtē sava pieeja kodoldrošībai Eiropas Savienībā un pārējā pasaulē. Attiecībā uz kodolspēkstaciju projektu uzlabošanu Baltkrievijā un Kaļiņingradā ir lielas problēmas saistībā ar kodoldrošības standartiem un starptautiskajās konvencijās paredzēto attiecīgo pienākumu ievērošanu, jo šīs problēmas skar ne tikai tās dalībvalstis, kuras robežojas ar šiem reģioniem, bet arī visu Eiropu, un ES struktūrām un Eiropas Komisijai ir jārīkojas kopīgi, ievērojot subsidiaritātes principu. Rezolūcija par ES stratēģiju Baltijas jūras reģionam un makroreģionu nozīme turpmākajā kohēzijas politikā norāda, ka, ņemot vērā plānoto kodolenerģijas attīstību Baltijas jūras reģionā, ES dalībvalstīm ir jāievēro visstingrākie drošības un vides aizsardzības standarti, un Eiropas Komisijai ir jāuzrauga un jāpārbauda, vai kaimiņvalstis pie ES ārējām robežām ievēro šādu pašu pieeju un starptautiskās konvencijas. Kodolspēkstacijām, kas tiek būvētas pie ES ārējām robežām, ir jāatbilst starptautiskajiem kodoldrošības un vides aizsardzības standartiem. Šobrīd energoefektivitāte un enerģijas taupīšana, atjaunojama un ilgtspējīga enerģija, un Eiropas mēroga elektroenerģijas tīklu ieviešana ir kļuvusi īpaši svarīga. Turklāt ir svarīgi izveidot viedos elektrotīklus, kas spēj darboties, iegūstot enerģiju no decentralizētiem enerģijas ģeneratoriem.

  Giovanni La Via (PPE), rakstiski. – (IT) Nopietnais negadījums, kas notika Fukušimas Daiichi atomelektrostacijā 2011. gada 11. martā un ko izraisīja zemestrīce un tai sekojošs cunami, vides piesārņojuma dēļ radīja kaitējumu un ilgtermiņa sekas cilvēku veselībai. Ievērojot Starptautiskās atomenerģijas aģentūras brīdinājumus par šobrīd novecojušām kodoliekārtām, šķiet, būtu jānosaka pasākumi, lai novērtētu drošības līmeni iekārtās. Izšķiroša ir sadarbība un koordinācija starp dalībvalstīm, jo šādas krīzes ne tikai skar tās valstis, kurās ir uzbūvētas šīs iekārtas, bet atstāj arī plašāku ietekmi. Japānas notikumi parāda, ka, lai novērstu šāda mēroga katastrofas, Eiropai ir jāīsteno virkne ļoti stingru pasākumu, lai izvērtētu pašreizējos drošības līmeņus. Saistībā ar jaunu kodolenerģijas iekārtu izstrādi Baltkrievijā un Krievijā Komisijai ir jārīkojas, sākot dialogu ar šīm valstīm nolūkā garantēt drošību ne tikai to kaimiņvalstīm, bet arī Eiropai kopumā.

  Jörg Leichtfried (S&D), rakstiski. – (DE) Principā es atbalstu šo rezolūciju, jo tajā ir aicināts spert pirmo soli ceļā uz pakāpenisku atteikšanos no kodolenerģijas visā Eiropas Savienībā. Tomēr attiecībā uz šīs rezolūcijas būtību es teiktu, ka — kā tas bieži ir šāda veida rezolūciju gadījumā — to var raksturot ar vārdiem „pārāk maz, pārāk lēni”. Galu galā tajā dominē mazākā kopsaucēja princips, kas, protams, nevar būt apmierinošs ilgtermiņā. Vienīgais pareizais risinājums būtu pilnīgi pārtraukt kodolenerģijas izmantošanu visā Eiropas Savienībā, un darīt to iespējami drīzāk. Es darīšu visu, ko varu, lai to panāktu.

  Bogusław Liberadzki (S&D), rakstiski. – (PL) Aprīlī mēs balsojām par kopīgu rezolūciju par secinājumiem, kas jāizdara attiecībā uz kodoldrošību Eiropā pēc kodolavārijas Japānā. Es balsoju pret šo rezolūciju, jo, izņemot aizliegumus un moratoriju kodolenerģijas attīstībai un ierosinājumu pakāpeniski atteikties no kodolenerģijas (kas ir nereāli), tajā nav ierosināts nekas pozitīvs, un nav arī sniegti nekādi risinājumi attiecībā uz enerģētikas nozares nākotni kopumā. Situācija pēc Fukušimas traģēdijas ir pilnīgi mainījusi filozofiju par pieeju enerģijas ražošanas nākotnei Eiropā un Polijā. Mūsu valstī enerģētikas nozare, kurā 95 % elektrības iegūst no oglēm, jau ir cietusi klimata un enerģētikas tiesību aktu kopuma pieņemšanas dēļ. Ir pārtraukti arī ieguldījumi, kas tika veikti, lai uzbūvētu divas kodolspēkstacijas. Rezolūcijā vienīgi uzsvērts, cik svarīga ir enerģija, ko iegūst no atjaunojamu energoresursu avotiem, kas Polijā nodrošina tikai 13 %, lielākais — 20 % no mūsu vajadzībām. Turklāt Polijā joprojām vēl ir jārīko referendums par kodolenerģijas nozari, pēc kreiso ierosinājuma, tādējādi pat no šīs rezolūcijas izdarītie secinājumi ir priekšlaicīgi. Es atzinīgi vērtēju to, ka vairākums balsoja pret šo rezolūciju.

  Petru Constantin Luhan (PPE), rakstiski. – (RO) Es domāju, ka mums jāizvairās no tūlītēju, tālejošu politisku lēmumu pieņemšanas saistībā ar kodolenerģijas nozīmi enerģijas avotu struktūrā vidējā termiņā un ilgtermiņā. Ir svarīgi, lai mums būtu skaidra aina, pamatojoties uz precīziem datiem par to, kas notika Fukušimas kodolelektrostacijā. Mēs nedrīkstam aizmirst, par kodolenerģijas priekšrocībām, kura rada zemāka oglekļa dioksīda satura emisijas, izmaksā salīdzinoši mazāk un nodrošina enerģētikas neatkarību. Saskaņā ar statistiku, kodolenerģija līdz šim ir bijusi drošākais enerģijas veids ar mazāko nelaimes gadījumu upuru skaitu salīdzinājumā ar citiem enerģijas avotiem (piemēram, gāzi un naftu). Būtiski ir arī ievērot dalībvalstu lēmumus, nosakot savas enerģijas avotu struktūras sastāvu. Kodolenerģijai ir svarīga loma to Eiropas Savienības mērķu īstenošanā, kas noteikti stratēģijā „Eiropa 2020” un enerģētikas stratēģijā šai desmitgadei.

  Marian-Jean Marinescu (PPE), rakstiski. – (RO) Es balsoju pret rezolūciju par kodoldrošību Eiropā pēc kodolavārijas Japānā. Iemesls manam balsojumam pret to ir rezolūcijā paustais aicinājums noteikt moratoriju jaunu kodolspēkstaciju būvniecībai. Es domāju, ka kodolenerģijas ražošanas drošos apstākļos ir ārkārtīgi svarīga. Es piekrītu noturības testu veikšanai. Tomēr es uzskatu, ka moratorija noteikšana uz nenoteiktu laikposmu ir neatbilstīga. Šis laikposms var būt ārkārtīgi svarīgs kodolspēkstacijām, kas pašlaik tiek plānotas, jo īpaši no finansējuma perspektīvas. Enerģijas avotu struktūra ir dalībvalstu atbildība. Tāpēc es uzskatu, ka šādu lēmumu nevar piemērot ES līmenī.

  David Martin (S&D), rakstiski. – Es balsoju pret šo rezolūciju, jo pieņemto grozījumu rezultātā mēs esam ieguvuši tekstu, kurā kodoldrošības jautājumiem nav pievērsta pietiekama uzmanība.

  Marisa Matias (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Fukušimas katastrofa atgādināja planētai, ka attiecībā uz kodolenerģiju nav nulles riska. Draudi, ko kodolenerģija rada cilvēcei, ir absolūti neilgtspējīgi, tāpat kā lielais risks saistībā ar tās radītajiem atkritumiem. Tāpēc mums ir jāiet tālāk, garantējot drošību un uzlabojot drošības pārbaudes. Šie divi kritēriji būtu minimālais nosacījums vienošanās panākšanai.

Vēl nav garantēta neviena izejas stratēģija, lai panāktu reālas izmaiņas Eiropas enerģētikas politikā, kurā vajadzīga alternatīvu noteikšana, un atteikšanās no kodolenerģijas izmantošanas ļaus pakāpeniski atteikties no kodolenerģijas nozares Eiropā. Es balsoju pret šo rezolūciju, jo es uzskatu, ka nav garantēts neviens no iepriekš minētajiem priekšnoteikumiem.

  Jean-Luc Mélenchon (GUE/NGL), rakstiski. – (FR) Fukušimas katastrofa atgādina pasaulei, ka attiecībā uz kodolenerģiju nav nulles riska. Kodolenerģija rada nepieņemamu risku cilvēcei. Tāpēc mums ir jāiet tālāk par drošības palielināšanu un drošības pārbaudēm. Mums ir jāizstrādā Eiropas plāns, lai nekavējoties pārtrauktu kodolenerģijas izmantošanu. Kodolenerģijas izmantošanas pārtraukšana prasa laiku. Nesākšana gatavoties tam tagad ir noziegums pret cilvēci. Es neatbalstīšu šo rezolūciju, ja tiks noraidīti tie grozījumi, kuros aicināts pārtraukt kodolenerģijas izmantošanu.

  Andreas Mölzer (NI), rakstiski. – (DE) Šis rezolūcijas priekšlikums par kodoldrošību Eiropā bija vairāk kā nepieciešams. Tajā ir aplūkoti visi kodolenerģijas radītie draudi, un es ceru, ka tā radīs stimulu visaptveroši pārdomāt kodolenerģijas izmantošanu Eiropā. Daudzie grozījumi, ko iesniedza Zaļo/Eiropas Brīvās apvienības grupa, bija nepieciešami, lai tieši risinātu pastāvošos plaša spektra riskus, un tajos tiek aicināts ātri atteikties no kodolenerģijas izmantošanas.

Tā kā es esmu pārliecināts, ka cilvēks nekad nespēs pilnīgi kontrolēt kodolspēkstaciju radītos riskus, es atbalstu šo ātro atteikšanos un atbalstīju ar to saistītos grozījumus. Tā kā rezolūcijas priekšlikums galu galā ir solis šajā virzienā, es balsoju par to.

  Vital Moreira (S&D), rakstiski. – (PT) Balsojumā par rezolūciju par kodolenerģijas drošību pēc Fukušimas negadījuma es balsoju pret grozījumu projektu attiecībā uz CO2 samazināšanas mērķiem trīs iemeslu dēļ: a) šis jautājums neattiecas uz kodoldrošības tematu; b) noteiktie mērķi neproporcionāli lielu nozīmi piešķir ES lomai vienpusējā CO2 izmešu samazināšanā; c) šāds vērienīgs — un patiesībā nereāls — CO2 izmešu samazinājums būtu pieņemams tikai tad, ja papildus tam ieviestu CO2 nodokli importam, kas varētu nopietni ietekmēt Eiropas rūpniecības konkurētspēju, kā arī izraisīt to, ka vadošie Eiropas uzņēmumi pārvietotu ražošanu uz valstīm, kurās nav CO2 ierobežojumu, tādējādi nopietni ietekmējot ES ekonomiku un nodarbinātību.

  Rareş-Lucian Niculescu (PPE), rakstiski. – (RO) Es balsoju pret kopīgo rezolūcijas priekšlikumu par secinājumiem kodoldrošībai Eiropā pēc kodolavārijas Japānā šādu iemeslu dēļ: vismaz septiņi iesniegtie grozījumi ir zinātniski nereāli; daudzas teksta daļas ir vienkārši skaņas virknējumi bez reālas jēgas, un arī tajās teksta daļās, kurās pausta nostāja pret kodolenerģiju, nav sniegti alternatīvi risinājumi tās izmantošanai. Pēdējais, kas nav mazāk svarīgi — man jānorāda, ka man ir žēl, ka Eiropas Parlaments nav pieņēmis nostāju attiecībā uz šo jautājumu. Tomēr nostājai, kas jāpieņem, ir jābūt līdzsvarotai, pragmatiskai un pamatotai uz zinātniski dokumentētu realitāti, kā arī uz reālistiskiem risinājumiem.

  Franz Obermayr (NI), rakstiski. – (DE) Ir pēdējais laiks pārdomāt kodolenerģijas izmantošanu Eiropā. Tagad mums ir jāsāk rīkoties, jāslēdz bīstamie kodolreaktori un vidējā termiņā jāatrod veids, kā pilnīgi atteikties no kodolenerģijas izmantošanas. Mums reizi par visām reizēm jānoraida nepareizais uzskats, ka cilvēks kontrolē visus kodolenerģijas radītos draudus. Tāpēc es balsoju par šo rezolūcijas priekšlikumu.

  Alfredo Pallone (PPE), rakstiski. – (IT) Es balsoju par rezolūciju par kodoldrošību, jo pēc nesenajiem notikumiem Japānā mēs nevaram atļauties nerisināt šo problēmu atbildīgi un piemērojot objektīvus kritērijus. Es uzskatu, ka Eiropai ir svarīgi pārskatīt savus noteikumus par drošību kodolenerģijas iekārtās, lai garantētu absolūtu drošības līmeni, ko var noteikt, veicot noturības testus, kuri parādīs visus ar kodolenerģijas izmantošanu saistītos riskus un ierobežojumus. Rezolūcijas mērķis ir parādīt, ka par spīti visam ir iespējams izdarīt secinājumus no katastrofām un skaidri un efektīvi reaģēt, lai nodrošinātu, ka tās neatkārtojas. Tajā arī uzsvērta vajadzība koncentrēt uzmanību uz alternatīviem enerģijas avotiem, piemēram, atjaunojamu enerģiju, lai gan kodolenerģija joprojām ir neaizstājams zema oglekļa emisiju satura enerģijas avots.

  Vincent Peillon (S&D), rakstiski. – (FR) Es balsoju pret rezolūciju par secinājumiem kodoldrošībai Eiropā pēc kodolavārijas Japānā, jo es neuzskatu, ka Parlaments dažās stundās var atrisināt jautājumu par kodolenerģijas nākotni — mūsu līdzpilsoņiem izšķirošu jautājumu — , ieviešot grozījumus, kas pieņemti bez reālām debatēm. Visi šie jautājumi ir jāapspriež, un nedrīkst izslēgt nevienu iespēju, tāpēc mums ir vajadzīgs laiks. Uz spēles ir likta Parlamenta uzticamība un mūsu iedzīvotāju labklājība; iedzīvotāji nesaprastu — un pamatoti —, ja mēs uzņemtos ilgtermiņa darbības, ko mēs iepriekš neesam mierīgi un pilnībā apsprieduši, ņemot vērā atšķirīgās valstu situācijas un mūsu kopīgās cīņas pret klimata pārmaiņām ierobežojumus. Visbeidzot es gribu pateikt, cik ļoti man žēl, ka abu pušu ekstrēmistu dēļ Parlaments šoreiz nespēja apstiprināt tūlītēju kodolspēkstaciju drošības palielināšanu, kaut arī mēs savā grupā panācām vienprātību, pieprasot iespējami nopietnākās, pārredzamākās un neatkarīgākās pārbaudes.

  Frédérique Ries (ALDE), rakstiski. – (FR) Esmu neapmierināta, ka Eiropas Parlaments šodien noraidīja rezolūciju par tik būtisku jautājumu kā secinājumi, kas jāizdara pēc Fukušimas kodolkatastrofas. Attiecībā uz mūsu iestādi nav dalījuma pirms 2011. gada 11. marta un pēc šā datuma. Tomēr stingrie signāli bija! Galu galā nebija pārāk grūti vienoties par dažiem vienkāršiem principiem:

– principu atbalstīt Komisiju, lai tā kopā ar dalībvalstīm varētu veikt šos „noturības testus” 143 kodolreaktoros, kas darbojas Eiropā;

– principu līdz 15. aprīlim iesniegt precīzu grafiku attiecībā uz pieņemtajiem kritērijiem: neatkarīgiem ekspertiem, prioritāti, kas piešķirta to kodoliekārtu drošumam, kuras dabisku iemeslu dēļ ir bīstamākas saistībā ar to atrašanos seismiskās vai piekrastes teritorijās, un drošības ziņojumiem sabiedrībai;

– principu nekavējoties slēgt iekārtas, kas neiztur „noturības testus”.

Eiropas iedzīvotāji gaida, lai mūsu iestāde rīkotos atbildīgi un saprātīgi, īpaši attiecībā uz tik pretrunīgu jautājumu kā atomenerģija. Tā, iespējams, galu galā nav slikta enerģijas izvēle, tāpēc izvēle atteikties no kodolenerģijas izmantošanas, vai nē paliek tikai un vienīgi valsts kompetencē.

  Raül Romeva i Rueda (Verts/ALE), rakstiski. – Es balsoju pret. Es ļoti priecājos, ka beigās kodolenerģijas lobijs ir cietis neveiksmi. Ir pilnīgi neizprotami, ka PPE grupa un citas grupas balsoja pret, sakot, ka nulles riska nav, pret pakāpenisku atteikšanos no kodolenerģijas izmantošanas, sākot no šā brīža, pret virzīšanos uz mērķi līdz 2050. gadam panākt gandrīz 100 % energoefektīvu atjaunojamu energoresursu ekonomiku, pret nākotni bez kodolenerģijas Eiropā un tā tālāk. Galīgais teksts bija pilnīgi nepieņemams, un es priecājos, ka Parlamenta vairākums atbalstīja mūs, zaļos, šīs kopīgās rezolūcijas noraidīšanā.

  Licia Ronzulli (PPE), rakstiski. – (IT) Nopietnais kodolnegadījums Fukušimas Daiichi kodolspēkstacijā 11. martā izraisīja tūkstošiem cilvēku nāvi, kā arī radīja neiedomājamus materiālus zaudējumus visai Japānas ekonomikai.

Šī masu slepkavība liek visām pasaules valstīm pārskatīt savu nostāju attiecībā uz atomenerģijas tehnoloģiju izmantošanu. Diemžēl daudzos gadījumos šo izvēli paātrina nesenie traģiskie notikumi, un plašas aprindas prasa nekavējoties pilnīgi demontēt kodolenerģijas iekārtas.

Eiropas Savienība jau kādu laiku ir pārskatījusi savu pieeju kodoldrošībai kopumā, taču ir svarīgi ņemt vērā to, ka dažās dalībvalstīs turpmākajos gados šī tehnoloģija joprojām būs daļa no enerģijas avotu struktūras. Var būt, ka nākotnē būs iespējams apmierināt mūsu vajadzības pēc enerģijas, izmantojot atjaunojamus energoresursu avotus, taču pašlaik tas nav iespējams un nebūs iespējams vēl ilgu laiku.

Es atbalstu stingrākus drošības pasākumus attiecībā uz kodolenerģijas iekārtām — atbilstīgi tiem pasākumiem, ko piemēro jaunākās paaudzes iekārtām. Tomēr es uzskatu, ka izvēle vienā dienā pārtraukt kodolenerģijas ražošanu ir gan tuvredzīga, gan bezjēdzīga. To vairāk diktē emocijas, nevis patiesās vajadzības, un tas varētu nospiest uz ceļiem pasaules vadošo industrializēto valstu ekonomikas.

  Oreste Rossi (EFD), rakstiski. – (IT) Pēc kodolkatastrofas, kas skārusi Japānu, mums nav citas izvēles, kā pārskatīt Eiropas enerģētikas plānu. Mums jāpievērš īpaša uzmanība gan kodolspēkstacijām, kas jau darbojas, gan arī tām, kas tiek plānotas. Eiropas Savienība jau ir nodrošinājusi, lai noturības testi tiktu veikti visās kodolspēkstacijās, tostarp kaimiņvalstīs, kurām ir attiecības ar Eiropas Savienību.

Šajā rezolūcijā paredzēts arī moratorijs jaunu kodolspēkstaciju būvniecībai, lai ļautu pienācīgi izvērtēt saistītos riskus. Mums jāapzinās, ka turpmākajās desmitgadēs daudzas valstis joprojām būs atkarīgas no kodolenerģijas, taču vienlaikus mēs Eiropā nedrīkstam pieļaut tādas kodolspēkstacijas, kas apdraud iedzīvotājus. Ir jāpārtrauc to kodolspēkstaciju ekspluatācija, kas celtas līdz 1980. gadam.

Dažās valstīs, piemēram, Itālijā, tiek veikti novērtējumi, lai izlemtu, vai atteikties no kodolenerģijas, un ir būtiski īstenot kopīgus lēmumus arī Eiropas līmenī. Pārsteidzoši, ka Eiropas Parlaments nav spējis izteikties par tādu jautājumu kā šodien apspriežamais temats, kas ir svarīgs un rada nopietnas bažas iedzīvotājiem. Faktiski visas rezolūcijas ir noraidītas, arī tā kopīgā rezolūcija, kuru mēs atbalstījām.

  Marco Scurria (PPE), rakstiski. – (IT) Pirms dažām dienām uzstājoties rūpnieku sanāksmē, Itālijas finanšu ministrs Tremonti kungs radīja jaunu frāzi — „kodolenerģijas parāds”. Tās dalībvalstis, kas ir ieguldījušas kodolenerģijā, ir valstis, kurām ir vislielākie valsts parādi. Cik izmaksā slēgt pirmās un otrās paaudzes kodolspēkstacijas? Cik izmaksā noturības testi, par kuriem mēs šodien tik ilgi runājam? Ja spēkstacija izrādīsies „nenoturīga”, cik maksās tās padarīšana par „noturīgu”? Turklāt cik izmaksā radioaktīvo atkritumu apglabāšana? Neviens vēl mums nav to teicis.

Mēs kā Eiropas Savienība varētu sākt domāt par dažādām iespējām, ko parādīt dalībvalstīm. Vēl jo vairāk — ņemot vērā, ka Komisijai mums būs jānodrošina ceļvedis, kāpēc nesākt domāt par reālu ieguldīšanu ceturtās paaudzes kodolenerģijā — tīrā kodolenerģijā vai kodolsintēzes enerģijā — vai pat nesākt apsvērt vispārēju enerģijas plānu? Mēs gaidām, ka Komisijas paziņojums iezīmēs virzību attiecībā uz šo tematu un centīsies norādīt Eiropas Savienībai skaidru virzienu vismaz šajā nozarē.

  Debora Serracchiani (S&D), rakstiski. – (IT) Kodolnegadījums Fukušimas kodolspēkstacijā ir izraisījis milzīgu katastrofu, un arī radioaktīvais piesārņojums ir ietekmējis daudzus cilvēkus, kas atradās kodolspēkstacijas tuvumā un guva ievainojumus. Daudzas slimnīcas piesārņojuma radītā riska dēļ atsakās to atzīt un ārstēt viņus.

Lai gan Japānas premjerministrs ir paziņojis, ka Fukušimas kodolspēkstacija tiks demontēta, šī situācija joprojām nav atrisināta: viena reaktora dzesēšanas sistēma nedarbojas, un apkārtējā vidē nonāk ievērojams daudzums radiācijas. Ņemot to vērā, ir svarīgi nodrošināt, lai tiktu sniegta visa vajadzīgā humānā un finansiālā palīdzība, un noteikt iespējami uzticamākus starptautiskos drošības noteikumus nolūkā turpmāk novērst Japānas katastrofai līdzīgas katastrofas.

Tāpēc es balsoju pret šo rezolūciju, jo tajā nav iekļauti grozījumi, kuros dalībvalstis tika aicinātas izstrādāt iespējamās stratēģijas attiecībā uz kodolenerģijas izmantošanas pārtraukšanu un nekavējoties informēt reģionālās un vietējās pārrobežu iestādes par savas valsts programmām, ja to īstenošanai varētu būt ietekme pārrobežu līmenī.

  Peter Skinner (S&D), rakstiski. – Lai gan šis ir jutīgs laikposms īsi pēc milzīgajām kodoldrošības problēmām Japānā, kodolenerģija joprojām nodrošina būtiskāko daļu ES un pasaules energoapgādē. To Parlamenta deputātu izteiktie viedokļi, kuri cenšas piespiest priekšlaicīgi slēgt kodolspēkstacijas un atteikties no politikas šajā jautājumā, balsošanu par šā ziņojuma elementiem padarīja ļoti sarežģītu pragmatisku iemeslu dēļ, nevis konkrētas pieejas par labu kodolenerģijai vai pret to dēļ. Es nevarēju atbalstīt „agresīvus” grozījumus, kuri būtu varējuši kaitēt „jauktās” pieejas enerģijas piegādes politikai, kuras mērķis ir samazināt CO2 emisijas un eventuāli palielināt atjaunojamas enerģijas izmantošanu.

  Bart Staes (Verts/ALE), rakstiski. – (NL) Mēs šodien neesam panākuši nekādu vienošanos par šo rezolūciju, kas bija paredzēta, lai izdarītu secinājumus no kodolnegadījuma Japānā. Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupa jau gadiem ir atbalstījusi kodolenerģijas izmantošanas pārtraukšanu, jo tās radītais risks cilvēkiem un videi ir nepieņemami liels, un arī tāpēc, ka ir vairāk nekā pietiekami daudz alternatīvu. Jo īpaši to ir parādījusi Fukušimas avārija. Skumji, ka Eiropas Tautas partija (Kristīgie demokrāti) un Eiropas Liberāļu un demokrātu grupa joprojām tic saviem kodolenerģētikas sapņiem, pat ja tie, kā to jau skaidri ir parādījusi Japāna un Černobiļa, galu galā beidzas ar šausmām. Par spīti tam joprojām ir daudz cilvēku, kas nevēlas pamosties no saviem sliktajiem kodolenerģijas sapņiem. Vienīgā patiesi drošā kodolenerģija ir enerģija, kas nav kodolenerģija. Grozījumu, kurā tika aicināts atteikties no kodolenerģijas izmantošanas, noraidīja. Šķiet, vairākums Parlamenta deputātu nesaprot, ka tehniski un ekonomiski ir absolūti iespējams četrdesmit gadu laikā mūsu elektrību ražot pilnīgi ilgtspējīgi, izmantojot tādus līdzekļus kā energoefektivitāte un paļaušanās uz sauli, vēju, ģeotermālo enerģiju, ūdeni un biomasu. Pašlaik šķiet, ka kodolenerģijas lobijs ir izvirzījies priekšplānā. Tādējādi mans balsojums galīgajā balsojumā ir „nē”.

  Catherine Stihler (S&D), rakstiski. – Galīgajā balsojumā es balsoju pret šo rezolūciju, jo es uzskatu, ka mums ir vajadzīgas debates par šo jautājumus kopējās ES enerģijas stratēģijas kontekstā, nevis Japānas kodoltraģēdijas kontekstā.

  Michèle Striffler (PPE), rakstiski. – (FR) Pēc kodolnegadījuma, kas pašreiz notiek Japānā, ir vajadzīgas padziļinātas debates par kodolspēkstacijām Francijā un Eiropā. Noturības testi ir jāveic visām pašreizējām kodolspēkstacijām, īpaši tām, kas atrodas seismiskajās zonās. Es jo īpaši domāju Fesenheimas spēkstaciju Reinas augštecē. Turklāt es uzskatu, ka, moratorija noteikšana jaunu kodolreaktoru izstrādei un darbības sākšanai bez laika ierobežojuma nav ekonomiski dzīvotspējīgs risinājums un tas var apdraudēt daudzas darbavietas, vienlaikus bīstami vājinot mūsu enerģijas ražošanu.

  Silvia-Adriana Ţicău (S&D), rakstiski. – (RO) Es balsoju par šo Eiropas Parlamenta rezolūciju par secinājumiem kodoldrošībai Eiropā pēc kodolavārijas Japānā, jo tās mērķis ir paaugstināt kodoldrošību Eiropas Savienībā, nevis aizliegt kodolenerģijas ražošanu un izmantošanu. Tāpēc es balsoju pret visiem grozījumiem, kuru mērķis ir atteikties no kodolenerģijas Eiropas enerģijas avotu struktūrā. Lai gan es nebalsoju par moratorija noteikšanu jaunu kodolreaktoru izstrādei, es uzskatu, ka tad, ja šāds moratorijs tiktu ieviests, tas būtu jāattiecina tikai uz laiku, kamēr kodolreaktoriem ES tiek veikti „noturības testi”. Tas ļautu jaunu reaktoru būvniecībā izmantot noturības testu secinājumus, nodrošinot, ka kodoldrošība palielināsies.

Pašlaik kodolenerģija veido 30 % no Eiropas enerģijas avotu struktūras. Savu „20-20-20” mērķu īstenošanā Eiropas Savienība lielā mērā ir atkarīga no dalībvalstu enerģijas avotu struktūras. Mēs nevaram nolemt atbrīvoties no kodolenerģētikas, nenosakot, kādi ilgtspējīgi enerģijas avoti būs pieejami, kas turpmākajos gados var apmierināt ES pieprasījumu enerģijas jomā par iedzīvotājiem pieejamām cenām. ES ir jāiegulda energoefektivitātes pasākumos, īpaši ēkās un transportā, kā arī atjaunojamu energoresursu avotu izmantošanā.

  Traian Ungureanu (PPE), rakstiski. – Kodolkrīze Japānā bija kā katalizators vairākām idejām, kas ir līdzvērtīgas iracionālam cunami. Tagad kodolenerģija tiek dēmonizēta, un ir aizvien lielāks spiediens, pieprasot pilnīgu pāreju no kodolenerģijas uz tā saucamajiem alternatīvajiem enerģijas avotiem. Taču šis uzskatu virziens robežojas ar pilnīgu māņticību. Fukušimas kodolreaktors piedzīvoja vēl nepieredzētu katastrofu apvienojumu. Šis negadījums pierāda, ka daba ir neprognozējama un ka cunami nevar aizliegt, taču tā nepierāda, ka vainīga ir kodolenerģija. Attiecībā uz kodolenerģijas drošumu statistikas rādītāji ir daudz labāki nekā attiecībā uz jebkuru citu enerģijas avotu. Salīdzinājumā ar naftu, kas neapšaubāmi izraisa izmantošanu, atkarību, karus un diktatūru, kodolenerģija vēsturiski ir daudz drošāka. Mūsu galvenās bažas attiecībā uz kodolenerģiju patiešām būtu riska novērtējums un vienotas drošības procedūras Eiropas līmenī. Ja šie kritēriji tiek izpildīti un ievēroti, tad kodolenerģija varētu pārtraukt vai stingri ierobežot enerģētiskās atkarības politiku. Un, ja arī dabas katastrofas nevar novērst, kodolenerģija pati par sevi tomēr nav nopietns risks. Reālos draudus nerada labi ekspluatēti kodolreaktori — tos rada kodolreaktori, kas pakļauti nepareizai politiskajai kontrolei. Citiem vārdiem sakot, skatieties uz Irānu, nevis uz Japānu.

  Derek Vaughan (S&D), rakstiski. – Es uzskatu, ka šī rezolūcija bija pašsaprotama saprotama reakcija uz traģisko stāvokli Japānā, tāpēc nebija pietiekami daudz laika debatēm par tiem jautājumiem, kas saistīti ar kodolspēkstaciju drošību ES. Kodolenerģija ir svarīgs enerģijas avots visā Eiropā, kurā dažas dalībvalstis 75 % elektroenerģijas iegūst no kodolenerģijas, un prioritātei ir jābūt kodolspēkstaciju drošības pārskatīšanai, tostarp noturības testiem pašreizējām spēkstacijām. Taču tā rezultātā nevajadzētu slēgt pašreizējās spēkstacijas, ja tās nerada bažas par drošību, vai kavēt jaunu kodoliekārtu darbības sākšanu, lai aizstātu novecojušās spēkstacijas. Mums ir vajadzīgas dziļas un nopietnas debates par šiem jautājumiem, lai nodrošinātu līdzsvarotu atjaunojamu energoresursu avotu un citu zema oglekļa satura enerģijas avotu struktūru, kas garantē to, ka Eiropa nepaliks bez elektrības.

Rezolūcijas priekšlikums B7-0237/2011 par secinājumiem, kas jāizdara attiecībā uz kodoldrošību Eiropā pēc kodolavārijas Japānā

  David Martin (S&D), rakstiski. – Pēc kopīgās rezolūcijas priekšlikuma sakāves es balsoju par šo tekstu, kurā, kaut arī tas nav ideāls, ir panākts labs līdzsvars starp kodoldrošību un pragmatisku pieeju šim jautājumu.

Rezolūcijas priekšlikums B7-0242/2011 par secinājumiem, kas jāizdara attiecībā uz kodoldrošību Eiropā pēc kodolavārijas Japānā

  David Martin (S&D), rakstiski. – Es balsoju par šo Zaļo/ALE grupas rezolūciju, jo visas pārējās rezolūcijas par šo tematu bija cietušas neveiksmi. Es to atbalstīju, lai paustu atbalstu drošības ieteikumiem, taču mani neapmierināja šīs rezolūcijas galēji ekstrēmā nostāja attiecībā uz kodolenerģiju.

Rezolūcijas priekšlikums B7-0243/2011 par secinājumiem, kas jāizdara attiecībā uz kodoldrošību Eiropā pēc kodolavārijas Japānā

  David Martin (S&D), rakstiski. – Es balsoju pret šo rezolūciju, kuru es uzskatu par gandrīz naivi vērstu uz kodolenerģiju.

Rezolūcijas priekšlikums B7-0249/2011 par stāvokli Sīrijā, Bahreinā un Jemenā

  Zigmantas Balčytis (S&D), rakstiski. – (LT) Es balsoju par šo rezolūciju. Demonstranti Bahreinā, Sīrijā un Jemenā ir izteikuši likumīgas demokrātiskas cerības un stingru tautas prasību pēc politiskām, ekonomikas un sociālajām reformām ar mērķi panākt patiesi demokrātisku valsti un korupcijas apkarošanu, nodrošināt tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, samazināt sociālo nevienlīdzību un radīt labākus ekonomiskos un sociālos apstākļus. Šo valstu valdības uz cilvēku likumīgajiem demokrātiskajiem centieniem reaģēja ar vardarbīgu apspiešanu, patvaļīgiem arestiem un spīdzināšanu, kā rezultātā ir zaudētas dzīvības, gūti nopietni ievainojumi un notikusi cilvēku ieslodzīšana cietumā. Vardarbībai, ko šo valstu valdības vērsušas pret savu tautu, ir jābūt tiešai ietekmei uz to divpusējām attiecībām ar Eiropas Savienību. ES var izmantot daudzus instrumentus, piemēram, aktīvu iesaldēšanu, ceļošanas aizliegumus u.c., un tai ir tas jādara, lai novērstu šādas darbības. ES ir jāpārskata sava politika attiecībā uz šīm valstīm un pilnīgi un efektīvi jāizmanto pašreizējais atbalsts, kas piešķirts ar Eiropas Kaimiņattiecību un partnerības instrumentu, Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu un Stabilitātes instrumentu, lai nekavējoties palīdzētu Tuvo Austrumu un Persijas līča valstīm un pilsoniskajām sabiedrībām īstenot pāreju uz demokrātiju un cilvēktiesību ievērošanu.

  Jean-Luc Bennahmias (ALDE), rakstiski. – (FR) Tunisija, Ēģipte un Lībija 2011. gada sākumā bija svarīgākās ziņas. Tomēr šīs nav vienīgās valstis ar demokrātiskiem centieniem. Plašas kustības ir radušās arī Bahreinā, Jemenā un Sīrijā. Arī šajās valstīs diemžēl vadošās iestādes ir reaģējušas, izmantojot apspiešanu un vardarbību. Tas ir nepieņemami. Valsts nevar pielietot vardarbību pret saviem iedzīvotājiem un palikt Eiropas Savienības nesodīta saistībā ar tās divpusējām attiecībām. Ar šo rezolūciju Eiropas Savienība atbalsta Sīrijas iedzīvotājus viņu centienos patiešām atcelt ārkārtas stāvokli, kas noteikts kopš 1963. gada, pauž solidaritāti ar visiem šo valstu iedzīvotājiem un aicina Eiropas Savienību pārskatīt savas attiecības ar šo valsti atbilstīgi reformās panāktajam progresam.

  Cristian Silviu Buşoi (ALDE), rakstiski. – (RO) Es domāju, ka Eiropas Savienībai vairāk nekā jebkad agrāk ir jāveicina demokrātiskās vērtības un jāizrāda solidaritāte ar Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm to centienos izveidot demokrātisku sabiedrību.

Situācija arābu valstīs man atgādina komunistisko režīmu krišanu Centrāleiropā un Austrumeiropā. Arī mēs piedzīvojām līdzīgus notikumus un varam saprast šo cilvēku prasības, tāpēc mūsu morālais pienākums ir parādīt savu solidaritāti ar šo valstu iedzīvotājiem.

Protesti, kas šajās valstīs notiek dažās pēdējās nedēļās, ir skaidrs pierādījums, ka nedemokrātiskie režīmi neatbalsta iedzīvotāju centienus un ka tie nevar šo valstu sabiedrībām sniegt politisko stabilitāti un pārticību.

Augstajai pārstāvei un Komisijai būtu stingri jāiebilst pret vardarbības izmantošanu pret demonstrantiem un jāizdara spiediens uz iestādēm Sīrijā, Jemenā un Bahreinā, lai tās iesaistītos konstruktīvā politiskā dialogā, kas ļautu atrisināt šo situāciju.

Turklāt es domāju, ka ES un Sīrijas asociācijas nolīguma noslēgšanai vajadzētu būt atkarīgai no Sīrijas iestāžu gatavības veikt reformas ar mērķi izveidot demokrātiju. Eiropas Savienībai šis instruments ir pieejams, un es domāju, ka tas būtu jāizmanto pēc iespējas vairāk, lai palīdzētu izveidot demokrātiju arābu valstīs.

  Maria Da Graça Carvalho (PPE), rakstiski. – (PT) Nesenie protesti vairākās arābu valstīs liecina, ka nedemokrātiski un autoritāri režīmi nevar nodrošināt uzticamu stabilitāti un ka demokrātiskajām vērtībām ir galvenā nozīme ekonomiskās un politiskās partnerattiecībās. Es aicinu Bahreinas, Sīrijas un Jemenas iestādes ievērot starptautiskos tiesību aktus cilvēktiesību un pamatbrīvību jomā. Ir svarīgi, lai tās iespējami drīzāk sāktu atklātu un būtisku politiska dialoga procesu, iesaistot visus demokrātiskos politiskos spēkus un pilsonisko sabiedrību ar mērķi sagatavot ceļu patiesai demokrātijai, lai atceltu ārkārtas stāvokli un lai īstenotu reālas, vērienīgas un ievērojamas politiskās, ekonomikas un sociālās reformas, kas ir būtiskas ilgtermiņa stabilitātei un attīstībai.

  Corina Creţu (S&D), rakstiski. – (RO) Bahreinai ir risks kļūt par vietu, kur notiek sadursme starp Irānu un Saūda Arābiju. Šādā situācijā mēs nevaram aizmirst reliģijas elementu šā reģiona notikumos laikā, kad Irāna atbalsta šiītu opozīciju, savukārt sunnītu dinastiju šajā reģionā atbalsta monarhijas. Turklāt ciešajām saitēm starp Irānu, Sīriju, „Hamas” un „Hezbollah”, kā arī reliģiskajam saspīlējumam starp sunnītiem un alavītiem Sīrijā vajadzētu likt mums kļūt piesardzīgiem, jo pastāv milzīgs risks, ka vardarbības pastiprināšanās, ja notiks iejaukšanās no ārpuses, izraisīs pilsoņu karu arī Sīrijā. Grupējuma „Hamas” slaktiņš 1982. gadā, kura upuru vidū bija 20 000 sīriešu, ir traģisks brīdinājums; šāds brīdinājums ir arī neveiksmes Somālijā, Afganistānā un Irākā attiecībā uz to, kā Rietumiem ir jārīkojas šajā reģionā, kura ļoti specifiskās īpatnības nevar ignorēt. Es uzskatu, ka mums vajag vairāk diplomātijas un mazāk bruņota spēka, mums vairāk jārūpējas par cilvēktiesību un civiliedzīvotāju aizsardzību un mazāk jādomā par ārējas iejaukšanās vēlēšanu potenciālu, kā arī lielāka uzmanība jāpievērš nabadzībai un korupcijai, ar ko saskaras šīs sabiedrības, jo īpaši Jemenā.

  Edite Estrela (S&D), rakstiski. – (PT) Es balsoju par šo rezolūciju, jo es nosodu to, ka Bahreinas, Sīrijas un Jemenas drošības spēki vardarbīgi apspieda miermīlīgus demonstrantus. Es vēlos paust savu atbalstu un solidaritāti ar šo valstu iedzīvotājiem, kas, likumīgu demokrātisku cerību iedvesmoti, izrāda lielu drosmi un apņēmību.

  Diogo Feio (PPE), rakstiski. – (PT) Sīriju, Bahreinu un Jemenu ir sašūpojuši protesti, kas tika nežēlīgi apspiesti. Es aicinu šo valstu valdības iesaistīties auglīgā dialogā ar demonstrantiem. Vardarbība, kas vērsta pret šīm tautām, nespēs tās bezgalīgi apturēt pieprasīt to, kas, viņuprāt, tām pamatoti pienākas. Tas tikai aizkavēs šās tautas izmantot šīs tiesības, padarīs stāvokli vēl ļaunāku un sekmēs asākas reakcijas nākotnē. Arī Makjavelli, kurš plaši teoretizēja par to, ka ir labāk, ja no tevis baidās, nevis tevi mīl, brīdināja pasaules prinčus, ka ir nevajadzīgi un kaitīgi likt sevi ienīst. Būtu labāk, ja iestādes šajās valstīs veiktu konkrētas reformas, nodrošinātu saviem iedzīvotājiem tādus demokrātijas brīvības un tiesiskuma standartus, kas ir līdzvērtīgi labākajiem standartiem pasaulē.

  José Manuel Fernandes (PPE), rakstiski. – (PT) Šis piemērs uzliek Eiropas Savienībai vēsturisku pienākumu iestāties pret visiem cilvēktiesību pārkāpumiem un cīnīties par cilvēku tiesībām uz pašnoteikšanos, izmantojot gan atmaskošanu, gan arī attīstības palīdzību. Pašreizējā situācija Bahreinā — kam ir stratēģiska nozīme attiecībā uz līdzsvaru līcī — zem normāluma aizsega ir ļoti saspringta, un pastāvīgi tiek aizturēti cilvēki, kuri tiek apsūdzēti par to, kas nav nekas vairāk kā tiesību uz vārda brīvību pārkāpšana. Sīrijā vairākās pilsētās ir brutāli apspiesti protesti, par spīti ES aicinājumiem ievērot tiesības uz vārda brīvību un pulcēšanās tiesības. Visbeidzot, Jemenā situācija ir dziļi satraucoša, un ES to jau ir nosodījusi represiju pret demonstrantiem dēļ, pret kurām mēs nevaram būt vienaldzīgi. Tāpēc es piekrītu ne tikai to nosodīšanai, kuri ir atbildīgi par masu slepkavībām šajās valstīs, bet arī pasākumiem, kas ierosināti šajā rezolūcijā, un ceru, ka tie stāsies spēkā iespējami drīz, lai varētu pārtraukt šo valstu iedzīvotāju pazemošanu. Es arī atzinīgi vērtēju iniciatīvu aicināt ANO Cilvēktiesību komisiju nosodīt šos pamattiesību pārkāpumus.

  João Ferreira (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Mēs saskaramies ar vēl vienu liekulības piemēru no Parlamenta deputātu vairākuma puses. Pirmkārt, tāpēc, ka viņi vienā rezolūcijā apvieno dažādas situācijas un valstis. Viņi to dara apzināti, ierosinot pārejas „dialogu”, lai palīdzētu saviem sabiedrotajiem (Bahreinai un Jemenai) un izdarītu spiedienu uz tiem, kas neaizstāv viņu intereses (Sīrija). Pastāv ievērojamas atšķirības starp to, kas notika Lībijā, kurā dialoga vietā tika īstenota militāra agresija, padarot neiespējamu jebkādu konflikta risinājumu miermīlīgā ceļā. Mērķi ir skaidri: nomaskēt karaspēka pārvietošanos no Saūda Arābijas un Apvienotajiem Arābu Emirātiem uz Bahreinu, lai palīdzētu turienes oligarhu režīmam, saņemot atbalstu no ASV — valsts, kuras galvenā Persijas līča flote atrodas Bahreinā —, un apspiest Bahreinas tautas cīņu par sociālām pārmaiņām un demokrātiju. Tas pats notiek Jemenā, kurā tiek aizstāvēts režīms, kas vardarbīgi apspiež savus iedzīvotājus un viņu cīņu par demokrātiskām pārmaiņām un labākiem dzīves apstākļiem, lai aizsargātu sabiedroto tā sauktajā „karā pret terorismu”.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Šī rezolūcija ir vēl viens liekulības piemērs no Parlamenta deputātu vairākuma puses. Pirmkārt, tāpēc, ka viņi vienā rezolūcijā apvieno dažādas situācijas un valstis. Viņi to dara apzināti, ierosinot pārejas „dialogu”, lai palīdzētu saviem sabiedrotajiem (Bahreinai un Jemenai) un izdarītu spiedienu uz tiem, kas neaizstāv viņu intereses (Sīrija). Vai nebūtu atbilstīgi pajautāt, kāpēc bombardēšanas vietā „dialogs” netika atbalstīts Lībijā?

Mērķi ir skaidri: nomaskēt karaspēka pārvietošanos no Saūda Arābijas un Apvienotajiem Arābu Emirātiem uz Bahreinu, lai palīdzētu turienes oligarhu režīmam, saņemot atbalstu no ASV — valsts, kuras galvenā Persijas līča flote atrodas Bahreinā —, un apspiest Bahreinas tautas cīņu par sociālām pārmaiņām un demokrātiju.

Tas pats notiek Jemenā, kurā tiek aizstāvēts režīms, kas vardarbīgi apspiež savus iedzīvotājus un viņu cīņu par demokrātiskām pārmaiņām un labākiem dzīves apstākļiem, lai aizsargātu sabiedroto tā sauktajā „karā pret terorismu”.

Tagad ir mēģinājums slēpt ārēju iejaukšanos Sīrijā, finansējot un apbruņojot tā sauktos „miermīlīgos protestētājus” valstī, kas ir paudusi antiimperiālistisku attieksmi, nosodot Izraēlas un ASV politiku šajā reģionā.

  Juozas Imbrasas (EFD), rakstiski. – (LT) Es balsoju par šo dokumentu, jo pēc līdzīgiem notikumiem citās arābu valstīs demonstranti Bahreinā, Sīrijā un Jemenā ir izteikuši likumīgas demokrātiskas cerības un stingru tautas prasību pēc politiskām, ekonomiskām un sociālām reformām ar mērķi panākt patiesu demokrātiju, apkarot korupciju un nepotismu, nodrošinot tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, mazināt sociālo nevienlīdzību un radīt labākus ekonomiskos un sociālos apstākļus. Tādēļ Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm būtu jāatbalsta Bahreinas, Sīrijas un Jemenas iedzīvotāju miermīlīgie demokrātiskie centieni, un šo valstu valdības nedrīkst reaģēt, pastiprinot vardarbīgu apspiešanu. Nav iespējams attaisnot smagus noziegumus, piemēram, ārpustiesas slepkavības, nolaupīšanu un cilvēku pazušanu, patvaļīgus arestus, spīdzināšanu un netaisnīgus tiesas procesus.

  David Martin (S&D), rakstiski. – Es balsoju par šo rezolūciju. Es uzskatu, ka ES ir jāpārvērtē savas divpusējās attiecības ar Sīriju, Bahreinu un Jemenu, ņemot vērā šo valstu vardarbīgās represijas pret demonstrantiem, un sarunas par turpmāko asociācijas nolīgumu ar Sīriju ir jāaptur. Esmu nobažījies arī par starptautiskā karaspēka klātbūtni Bahreinā un aicinu izmeklēt 54 protestētāju Jemenā nāves apstākļus.

  Jean-Luc Mélenchon (GUE/NGL), rakstiski. – (FR) ES vairākuma ārpolitikā joprojām dominē dubultstandarti. Šī rezolūcija tam ir lielisks piemērs. Tajā pamatoti ir kritizēts Ali Abdullah Saleh un Bashar al Assad, taču ne Bahreinas karalis. Ir minēti Jemenas un Sīrijas valdību represiju rezultātā mirušie un ievainotie, taču nav minēti mirušie un ievainotie Bahreinā. Nav pamatojuma šādas attieksmes izrādīšanai. Es atsakos atbalstīt šo liekulīgo tekstu, kurā, aizbildinoties ar dažu nosodīšanu, citiem tiek piedots.

  Nuno Melo (PPE), rakstiski. – (PT) Sīrijā, Bahreinā un Jemenā ir notikusi virkne tautas sacelšanos, kas ir varmācīgi apspiestas. Manuprāt, tas nav labākais veids, kā rīkoties šādā situācijā, jo vardarbība izraisa tikai vēl lielāku vardarbību. Šo valstu valdībām jāmeklē iespēja iesaistīties dialogā ar demonstrāciju vadītājiem, lai varētu panākt tādu saprašanās līmeni, kas novērstu dzīvību zaudēšanu un asinspirti. Šo valstu iestādēm būtu jāuzņemas konkrētu reformu veikšana, kas nodrošinātu to iedzīvotājiem tādu pašu piekļuvi demokrātijai, brīvībai un taisnīgumam, kāds pastāv lielākajā daļā valstu.

  Maria do Céu Patrão Neves (PPE), rakstiski. – (PT) Es balsoju par šo rezolūciju, jo es uzskatu, ka Eiropas Savienība var censties ar diplomātijas palīdzību sekmēt demokrātisku un miermīlīgu pārmaiņu procesu Bahreinā, Jemenā un Sīrijā. Es atbalstu šo valstu iedzīvotājus, kuri, tāpat kā mēs visi, grib labākus ekonomiskos apstākļus, mazāku sociālo nevienlīdzību, korupcijas un nepotisma apkarošanu, demokrātisku reformu īstenošanu un galveno cilvēktiesību garantēšanu.

  Raül Romeva i Rueda (Verts/ALE), rakstiski. – Par. Es atbalstu šo EP prasību, kurā stingri nosodīta miermīlīgo demonstrantu vardarbīgā apspiešana, ko īstenojuši drošības spēki Bahreinā, Sīrijā un Jemenā, un izteikta līdzjūtība cietušo ģimenēm; EP pauž solidaritāti ar šo valstu iedzīvotājiem, izsaka atzinību par viņu drosmi un apņēmību, un stingri atbalsta viņu likumīgos demokrātiskos centienus. EP arī mudina Bahreinas, Sīrijas un Jemenas iestādes atturēties vērst vardarbību pret protestētājiem un ievērot viņu pulcēšanās tiesības un tiesības uz vārda brīvību; nosoda Bahreinas un Jemenas varas iestādes par iejaukšanos medicīnas pakalpojumu sniegšanā un piekļuves medicīnas iestādēm ierobežošanu; uzsver, ka ir jāsauc pie atbildības un jātiesā personas, kuras ir vainīgas par radītajiem ievainojumiem un zaudētajām dzīvībām; aicina varas iestādes nekavējoties atbrīvot visus politieslodzītos un tos, kuri ir apcietināti par miermīlīgām darbībām saistībā ar šiem protestiem.

  Licia Ronzulli (PPE), rakstiski. – (IT) Pašreizējo situāciju vairākās Āfrikas valstīs, kā arī Bahreinā, Sīrijā un Jemenā, ir izraisījuši iedzīvotāju likumīgie centieni panākt politiskas, ekonomiskas un sociālas reformas ar mērķi ieviest patiesu demokrātiju. Ir labi zināms, ka šajās valstīs vienmēr spēkā ir bijuši represīvi likumi, kas ierobežo iedzīvotājus viņu pilsonisko un politisko tiesību īstenošanā. Tā rezultātā iedzīvotāju vidū ir spēcīga vēlme pēc politiskām un sociālām reformām.

Diemžēl valdības uz šīm likumīgajām prasībām reaģē ar vardarbīgu apspiešanu un pretterorisma likumu piemērošanu, lai attaisnotu nāves sodu izpildīšanu bez tiesas sprieduma, spīdzināšanu, nolaupīšanu un daudzu demonstrantu pazušanu. Pašlaik nāves gadījumu, negadījumu un arestu skaits Sīrijā, Bahreinā un Jemenā ir ļoti liels. Pārmērīgi pielietojot spēku pret demonstrantiem, valdības ir pārkāpušas visas starptautiskās konvencijas par pilsoņu un politiskajām tiesībām.

Es pievienojos referentam, nosodot drošības spēku vardarbīgo vēršanos pret miermīlīgiem demonstrantiem šajās valstīs, tādējādi sagraujot viņu likumīgās demokrātiskās cerības. Mums ir jāpauž mūsu pilnīgā solidaritāte un jāatbalsta drosme un apņēmība, ko šīs tautas demonstrē visai pasaulei.

  Traian Ungureanu (PPE), rakstiski. – Situācija Sīrijā, Bahreinā un Jemenā ir neprognozējams nepārtraukts process, nevis asiņains, taču neapturams maršs ceļā uz demokrātiju. Politiskais fons Sīrijā un Jemenā ilgu laiku ir bijis autoritārs vai tieši diktatorisks. Taču tas nepadara opozīciju par pilnīgi demokrātisku alternatīvu. Īpaši Jemenā nelikumīga, sadrumstalota valsts iekārta, spēki, kas apvienojas zem opozīcijas jumta, varētu bruģēt ceļu teroristiem vai radikāliem antidemokrātiskiem spēkiem vai atbalstīt tos. Agrāk „stabilitāte” ārpolitikā Tuvajiem Austrumiem bija sinonīms bezdarbībai vai status quo. Tā noteikti bija pārvērtēta koncepcija. Tagad tā var kļūt nepietiekami novērtēta. Eiropas un lielā mērā demokrātiskajām interesēm labāk noderētu racionāla pieeja, kas nav pamatota uz emocijām. Vajadzībai pēc demokrātijas valstīs ar ilgstošu politiskas apspiešanas vēsturi nevajadzētu kļūt par turpmākā demokrātijas procesa bojāeju. Tas nenozīmē, ka Assad vai Saleh režīmi būtu jāatbalsta, bet tas nozīmē, ka risinājums varētu būt drīzāk apspriesta izejas stratēģija, nevis vardarbīga un nekontrolēta režīma maiņa. Valstīs un reģionos, kas varētu pāriet no vienas apspiešanas sistēmas uz citu, daudz vairāk piemērota ir piesardzība un skaidri vadīta politika.

  Marie-Christine Vergiat (GUE/NGL), rakstiski. – (FR) Eiropas Parlaments šodien pieņēma rezolūciju, kurā tiek aicināts pārvērtēt ES attiecības ar Sīriju, ņemot vērā tautas sacelšanos šajās valstīs. Ja es domātu, ka tas patiešām bija Eiropas iestāžu nodoms, es to pilnīgi atbalstītu. Galvenais elements šajā rezolūcijā ir aicinājums „apturēt tālākas sarunas par ES un Sīrijas asociācijas nolīgumu, kurš vēl aizvien nav parakstīts”, un fakts, ka „šāda nolīguma noslēgšanai jābūt atkarīgai no Sīrijas varas iestāžu spējas veikt būtiskas gaidītās demokrātiskās reformas”. Nodoms pieņemts zināšanai. Tomēr man jānorāda, un arī rezolūcijā ir atzīts, ka „šā nolīguma parakstīšana pēc Sīrijas lūguma tiek atlikta jau kopš 2009. gada oktobra”. Tādējādi var tikai brīnīties, kāda tad reāli būs šīs deklarācijas ietekme. Tāpēc es atturējos balsojumā par šo tekstu.

  Dominique Vlasto (PPE), rakstiski. – (FR) Šis mūsu Parlamenta balsojums, kas notiek pēc tam, kad pieņemtas vairākas rezolūcijas kopš Jasmīnu revolūcijas Tunisijā, ir pierādījums tam, ka arābu pasaulē notikumi ir vilnis, kura mērogu un ilgmūžību neviens nevar paredzēt. Protams, katrā valstī situācija ir atšķirīga, bet galu galā šīs tautas kustības ir nesatricināmas vēlmes pēc demokrātijas, brīvības un tiesiskuma izpausme. Eiropas Savienība nedrīkst pieļaut, ka vardarbīgi tiek apspiestas iedzīvotāju likumīgi un miermīlīgi izteiktās prasības, kas diemžēl, šķiet, ir vienīgā šo režīmu izmisīgā reakcija. Eiropai ir stingri jāpauž sava nostāja, jo īpaši ar Augstās pārstāves/Komisijas priekšsēdētāja vietnieces starpniecību, lai apstiprinātu savu atbalstu tautas demonstrācijām, kas prasa, lai šajās valstīs tiktu ievērotas tās pamatvērtības, ko veicina un aizsargā Eiropas Savienība. Mūsu Parlamentam, kas tiek uzskatīts par demokrātijas templi, ir atkārtoti jāapliecina sava solidaritāte ar šīm tautām un jāatbalsta šīs valstis to demokrātiskajā pārejas procesā. Tāpēc ir svarīgi, lai mēs pārskatītu savas attiecības ar Ziemeļāfrikas, Tuvo Austrumu un Vidējo Austrumu valstīm, tā, lai mēs kopīgi varētu veiksmīgi veidot stabilitātes, miera un labklājības telpu.

Rezolūcijas priekšlikums RC-B7-0228/2011 par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ceturto konferenci par vismazāk attīstītajām valstīm

  Luís Paulo Alves (S&D), rakstiski. – (FR) Es balsoju par šo rezolūcijas priekšlikumu. Es uzskatu, ka ir svarīgi palielināt attīstības atbalsta efektivitāti un ka ir vajadzīga saskaņota atbalsta politika tādās jomās kā tirdzniecība un attīstības sadarbība, klimata pārmaiņas, lauksaimniecība utt. ES ir jāturpina ievērot kopēju nostāju attiecībā uz vismazāk attīstītajām valstīm (VAV), un nedrīkst pieļaut, ka ekonomikas un finanšu krīzes pakļauj riskam partnerattiecību ar VAV attīstību. Ir būtiski, lai šīs konferences laikā atkārtoti tiktu apstiprinātas globālās saistības risināt VAV īpašās vajadzības saistībā ar attīstības ilgtspēju visos tās ekonomiskajos, sociālajos un vides aspektos un atbalstīt to centienus izskaust nabadzību.

  Roberta Angelilli (PPE), rakstiski. – (IT) Pirms Stambulas konferences maijā ES ir vēlreiz apliecinājusi savu atbalstu Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) īstenošanai jaunattīstības valstīs un vēlreiz apliecinājusi apņemšanos nodrošināt īpašas atbalsta programmas. Lai gan dažās valstīs un reģionos ir panākts ievērojams progress, mērķis samazināt nabadzības līmeni pasaulē uz pusi joprojām ne tuvu nav sasniegts. Vienpadsmit miljoni bērnu joprojām katru gadu mirst no ārstējamām slimībām, lielākā daļa no viņiem vēl nav sasnieguši piecu gadu vecumu; katram ceturtajam cilvēkam nav piekļuves dzeramajam ūdenim, 114 miljoniem bērnu joprojām nav pieejama pamatizglītība; apmēram 600 miljoni sieviešu joprojām ir analfabētes, un tikpat daudziem cilvēkiem nav iespēju izmantot progresa sasniegumus.

Tas, ka nav izdevies sasniegt 2001. gadā izvirzītos mērķus, neatturēs rūpnieciski attīstītās valstis — gluži pretēji, tās turpinās nodrošināt, lai valstis, kurām vajadzīgs atbalsts, būtu viena no starptautiskās darba kārtības prioritātēm, sekmējot jaunus mērķtiecīgus finansējuma avotus un sadarbības programmu izveidi. Šo valstu atkārtotai izvirzīšanai starp prioritātēm un nākotnes izredžu došanai tūkstošiem cilvēkiem vajadzīgas saistības, liela politiska apņemšanās un saskaņota finanšu resursu mobilizācija — visi nosacījumi, ko ES ievēro.

  Pino Arlacchi (S&D), rakstiski. – Es balsoju pret kopīgo rezolūciju par ceturto Apvienoto Nāciju Organizācijas konferenci par vismazāk attīstītajām valstīm, jo priekšlikumā nav pievērsta pietiekami liela uzmanība starptautiskās palīdzības neefektivitātes problēmai. Priekšlikumā un Komisijas paziņojumā, kas tika sniegts parlamentāro debašu laikā, ir ignorētas pašreizējās kritiskās diskusijas par pēdējiem starptautiskās palīdzības pasaules dienvidu valstīm 50 gadiem, kā arī ignorēti secinājumi, kas jāizdara no pagātnes neveiksmēm un panākumiem. Kāpēc palīdzība Āfrikai ir cietusi fundamentālu neveiksmi? Kāpēc fundamentālu neveiksmi cietusi Pasaules Bankas politika attīstības un nabadzības samazināšanas jomā? Kāpēc notiek milzīgais skandāls par ārvalstu palīdzības sniegšanu Afganistānai pēdējos 10 gados? Kāpēc nabadzības izskaušanas politika guvusi milzīgus panākumus Ķīnā, Vjetnamā un Brazīlijā? Ja mēs nevaram atbildēt uz šiem sarežģītajiem jautājumiem, tad mēs nekad nespēsim izmantot EUR 60 miljardus attīstības atbalstam vismazāk attīstītajām valstīm.

  Zigmantas Balčytis (S&D), rakstiski. – (LT) Es atbalstīju šo rezolūciju. Ceturtajai Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencei par vismazāk attīstītajām valstīm būtu jākoncentrējas uz attīstības politikas saskaņotību, jo tas ir svarīgs faktors, lai mazinātu nabadzību. Papildus esošajiem izaicinājumiem vismazāk attīstītajās valstīs situāciju ir saasinājušas nesenās globālās finanšu, pārtikas, klimata pārmaiņu un enerģētikas krīzes. Tādēļ šai ANO konferencei vajadzētu būt orientētai uz rezultātu, pamatojoties uz skaidriem rādītājiem, un uz mērķi līdz 2020. gadam samazināt vismazāk attīstīto valstu skaitu uz pusi, vienlaikus ieviešot efektīvus un pārredzamus uzraudzības un kontroles mehānismus.

  Maria Da Graça Carvalho (PPE), rakstiski. – (PT) Ir nožēlojami, ka pašlaik 48 valstis ir klasificētas kā vismazāk attīstītās valstis (VAV) un ka 75 % no 800 miljoniem šo valstu iedzīvotāju iztiek ar mazāk nekā USD 2 dienā. Ilgtermiņa mērķim sadarbībai attīstības jomā jābūt apstākļu radīšanai ilgtspējīgai ekonomikas attīstībai un taisnīgai resursu pārdalei. Miers un drošība ir būtiski attīstības politikas efektivitātes priekšnoteikumi, un ES būtu labāk jākoordinē sava pieeja, lai atrisinātu stabilitātes problēmas vismazāk attīstītajās valstīs un atbalstītu centienus radīt iespējas, kas vajadzīgas miermīlīgu, demokrātisku un iekļaujošu valstu izveidei. Svarīgi ir arī piešķirt prioritāti nodrošinātībai ar pārtiku, lauksaimniecībai, infrastruktūrai, spēju palielināšanai un jo īpaši ekonomiskajai izaugsmei un piekļuvei tehnoloģijām, kā arī vismazāk attīstīto valstu tautas attīstībai un sociālajai attīstībai.

  Corina Creţu (S&D), rakstiski. – (RO) Tā kā iepriekšējās konferences bija orientētas uz principiem, es ceru, ka Ceturtā ANO konference būs vērsta uz rezultātu noteikšanu un skaidru rādītāju izstrādāšanu, lai līdz 2020. gadam uz pusi samazinātu vismazāk attīstīto valstu skaitu. No 51 vismazāk attīstītās valsts, kur 78 % iedzīvotāju iztiek ar mazāk nekā USD 1,25 dienā, pēdējos gados tikai trīs valsts ir izkļuvušas no šīs kategorijas. Situācija ir satraucoša, jo šīs valstis ir visneaizsargātākās pret smagiem pārbaudījumiem, piemēram, finanšu un pārtikas krīzēm un klimata pārmaiņām, turklāt tās arī saskaras ar galēju nabadzību, infrastruktūras trūkumu un pieaugošo bezdarba līmeni.

Šī realitāte uzsver, ka starptautiskā sabiedrība diemžēl nav izpildījusi tās saistības, kas noteiktas Briseles rīcības programmā. Es ceru, ka šajā konferencē, kurā es pārstāvēšu Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupu, mēs galveno uzmanību pievērsīsim tam, lai panāktu saskaņotību attiecībā uz attīstības politiku un metodēm inovatīvu finansējuma mehānismu ieviešanai ar mērķi nodrošināt efektīvāku palīdzību tām valstīm, kuras ir jārosina īstenot piemērotu politiku.

  Edite Estrela (S&D), rakstiski. – (PT) Es balsoju par šo rezolūciju, jo es uzskatu, ka ceturtajai Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencei par vismazāk attīstītajām valstīm ir jāizvirza pasākumi, kas padara iespējamu šo valstu integrāciju pasaules ekonomikā un kas uzlabo to piekļuvi ES tirgiem. Eiropas Komisijai būtu jāapsver iespēja palielināt atbalstu šīm valstīm, lai samazinātu izmaksas, ko rada to tirgu liberalizācija.

  Diogo Feio (PPE), rakstiski. – (PT) Lai arī daudzus gadus vismazāk attīstītajām valstīm (VAV) sniegta tehniskā un finansiālā palīdzība, ir būtiski atzīt, ka šīm valstīm nav izdevies atbrīvoties no šī statusa un ka tajās vēl aizvien ir pastāvīgi trūkumi un vajadzības. Ir tikai taisnīgi minēt ārkārtas apstākļus Kaboverdē, kā tas darīts pieņemtajā rezolūcijā, jo, lai arī šajā valstī ir resursu trūkums, tai ir izdevies pārvarēt dažas grūtības, ar ko tā saskaras, un uzlabot savu iedzīvotāju dzīves apstākļus. Tāpēc es gribētu apsveikt Kaboverdes iedzīvotājus, viņu valdības un viņu partijas par šo sasniegumu, jo viņi ir spējuši rīkoties atbildīgi un ar cieņu: šī portugāļu valodā runājošā valsts šodien ir piemērs, kam vismazāk attīstītajām valstīm ir jāseko. Kaut arī ir tirdzniecības ierobežojumi un problēmas saistībā ar apmācību un piekļuvi informācijai, ar resursiem un ražošanas vienībām, nav iespējams par daudz uzsvērt to, ka vismazāk attīstīto valstu atpalicība ir atkarīga galvenokārt no to lēmumu pieņēmēju prasmju trūkuma un to iestāžu neefektivitātes, jo šo valstu iedzīvotāju ir ļoti spējīgi citādā ziņā.

  José Manuel Fernandes (PPE), rakstiski. – (PT) Ceturtā Apvienoto Nāciju Organizācijas konference par vismazāk attīstītajām valstīm (LDC-IV) notiks Stambulā, Turcijā, šā gada 9.—13. maijā. Eiropas Savienība, kas vienmēr rādījusi virzienu jaunattīstības valstu atbalstīšanā, īstenojot nabadzības izskaušanas programmas, kurām finanšu piešķīrums pēdējos gados ir trīskāršojies, ir ļoti iesaistīta šīs sanāksmes organizēšanā. Arī Parlamentu pārstāvēs delegācija, kas iesniegs rūpīgi pārdomātus priekšlikumus, kaut arī novērotāja statusa dēļ Parlamenta redzamība nebūs liela, un es ceru, ka tas būs ievērojams stimuls, lai uzvarētu „cīņā” par šo valstu ilgtspējīgu attīstību un taisnīgu izaugsmi. Ņemot vērā, ka visām valstīm ir pienākums atbalstīt vismazāk attīstītās valstis (VAV), lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus, es atbalstu priekšlikumus, kas iekļauti šajā kopīgās rezolūcijas priekšlikumā, un es vēlos, lai mērķis līdz 2020. gadam uz pusi samazināt vismazāk attīstīto valstu skaitu tiktu īstenots. LDC-IV ir jāatbalsta konkrēti pasākumi, kas palīdzēs rast risinājumus vismazāk attīstīto valstu vajadzībām attīstības jomā, apkarot nabadzību un nodrošināt pienācīgus ienākumus un dzīves apstākļus.

  João Ferreira (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Saistībā ar Ceturto Apvienoto Nāciju Organizācijas konferenci par vismazāk attīstītajām valstīm ir atbilstīgi ņemt vērā Tūkstošgades attīstības mērķus, ko Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pieņēma 2000. gadā, un novērtēt to īstenošanu, konkrēti: izskaust nabadzību un badu, veicināt vienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm, palielināt un uzlabot mātes/bērna veselības aprūpi, ierobežot HIV/AIDS, attīstīt vides ilgtspēju un nodrošināt visiem iedzīvotājiem pamatizglītību. Attiecībā uz attīstības politiku atšķirība starp ES vārdiem un darbiem ir skaidra. Mūsu rīcībā ir resursi nabadzības izskaušanai. Zinātniskās un tehnoloģiskās attīstības sasniegumu dēļ tie pat ir palielinājušies. Tomēr mēs redzam nabadzības pieaugumu pasaules mērogā. To rada sistēma, kas valda visā pasaulē: kapitālisms, kas savā būtībā ir netaisnīgs un nevienlīdzīgs. Mēs vēlamies uzsvērt to, cik svarīga ir alternatīvā rezolūcija, ko iesniedza Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālā grupa, kā arī grozījumi kopīgajai rezolūcijai — ko vairākums diemžēl noraidīja —, galveno uzmanību cita starpā pievēršot, piemēram, šādiem jautājumiem: nodrošinātības ar pārtiku suverenitātei, lauksaimniecības attīstībai un vajadzībai izbeigt Eiropas Savienības šantāžu attiecībā uz daudzām jaunattīstības valstīm, pamatojoties uz tā saucamajiem ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Ir būtiski atbalstīt šīs planētas nabadzīgākās un nestabilākās valstis; ir gandrīz šādas 50 valstis, kuru iedzīvotāji cieš no sekām, ko radījis tas, ka nav īstenoti vairāku secīgi notikušo ANO konferenču secinājumi.

Vairumā gadījumu šo situāciju ir izraisījis koloniālisms un šo valstu bagātību un iedzīvotāju izmantošana. Tā nav nedz likteņa nenovēršamība, nedz arī neizbēgami dabas radīti ierobežojumi, kas padara šīs valstis nabadzīgas. Gluži pretēji: vairākas no tām ir bagātas — ļoti bagātas — ar dabas resursiem.

Citos gadījumos nevienlīdzību rada un uztur kapitālistiskās ekspluatācijas turpināšana, pastāvot netaisnībai un sistēmas necilvēcībai — kas ir pasaulē dominējošais ekonomiskās un sociālās organizācijas veids, kā pamatā ir asimetriskas attiecības.

To izraisīja brīvās tirdzniecība, finanšu tirgus liberalizācija, nelikumīga, taču atļauta kapitāla aizplūšana uz nodokļu oāzēm un kari un konflikti, ko baro strīdi par dabas resursiem.

Šo tautu emancipācijas iespējas un šo valstu attīstības iespējas slēpjas šīs sistēmas pamatu sagraušanā un patiesā uz solidaritāti pamatotā sadarbības un attīstības palīdzības politikā.

  Monika Flašíková Beňová (S&D), rakstiski. – (SK) Vairāk nekā 40 valstis pasaulē pieder vismazāk attīstīto valstu kategorijai. Es atzinīgi vērtēju ES mēģinājumu aktīvi piedalīties augstākā līmeņa ANO konferencē, un es no šīs konferences gaidu konkrētas saistības. Pēdējos 10 gados nabadzīgākās valstis ir panākušas lielāku progresu nekā iepriekšējā desmitgadē. Taču joprojām pastāv daudzas problēmas: pieaugoša atkarība no preču importa, nabadzība, zems cilvēkkapitāla līmenis un neaizsargātība pret klimata pārmaiņām un dabas katastrofām. Šīs problēmas ir jārisina visaptveroši, bet divi aspekti ir īpaši svarīgi. Pirmkārt, šīm valstīm jāiegūst ieguldījumi, kas ieplūst tautsaimniecības ražošanas nozarēs. Otrkārt, ir jāpalīdz izveidot demokrātiskas struktūras šajās valstīs, radot tām iespēju neatkarīgi lemt par stratēģiskām prioritātēm bez citu valstu iejaukšanās. Specifisks jautājums, kas ir jāatrisina, ir patēriņa preču tirgus svārstības un to radītās sekas. No ilgtermiņa perspektīvas atbilde ir ekonomikas dažādošana. No īstermiņa un vidēja termiņa perspektīvas ir svarīgi kontrolēt cenu svārstības, jo īpaši pārtikas produktu jomā. Attiecībā uz ES nostāju ir svarīgi koncentrēties uz saskaņotu ārējo politiku. Komisijas 16. februāra dokuments ir izsmeļošs, taču tajā ir jāņem kritiskāka pieeja. Mums ir jāatzīst, ka ne visas ES darbības tirdzniecības jomā vai tiešo ārvalstu investīciju jomā atbilst attīstības politikai. Manuprāt, tām vajadzētu būt pakārtotām šai politikai.

  Juozas Imbrasas (EFD), rakstiski. – (LT) Es balsoju par šo dokumentu, jo kopš Trešās Apvienoto Nāciju Organizācijas konferences par vismazāk attīstītajām valstīm (LDC-III) un Briseles rīcības programmas pieņemšanas ir veikti daži pozitīvi pasākumi, piemēram, iniciatīva „Viss, izņemot ieročus” un oficiālās attīstības palīdzības palielināšana, kas laikposmā no 2000. gada līdz 2008. gadam ir divkāršota, un ārvalstu tiešās investīcijas, kas ir pieaugušas no USD 6 miljardiem līdz USD 33 miljardiem, ļaujot 19 valstīm palielināt izaugsmi par 3 %. LDC-IV vajadzētu būt orientētai uz rezultātu sasniegšanu, pamatojoties uz precīziem rādītājiem un izvirzot mērķi laikā līdz 2020. gadam samazināt vismazāk attīstīto valstu skaitu uz pusi, vienlaikus īstenojot efektīvus un pārredzamus uzraudzības un kontroles mehānismus. Es vēlos uzsvērt vajadzību piešķirt prioritāti nodrošinājumam ar pārtiku, lauksaimniecībai, infrastruktūrai, spēju palielināšanai, iekļaujošai ekonomiskajai izaugsmei, piekļuvei tehnoloģijām un tautas un sociālajai attīstībai vismazāk attīstītajās valstīs.

  David Martin (S&D), rakstiski. – Es balsoju par šo rezolūciju. Es uzskatu, ka LDC-IV būtu jākoncentrējas uz attīstības politikas saskaņotību, kas ir būtisks faktors politikas maiņai valsts un starptautiskā līmenī; tādēļ politikas veidošanā visās jomās, piemēram, tirdzniecībā, zivsaimniecībā, vides aizsardzībā, lauksaimniecībā, klimata pārmaiņu, enerģētikas, ieguldījumu un finanšu jomā jāaicina atbalstīt vismazāk attīstīto valstu attīstības vajadzības, lai cīnītos pret nabadzību un nodrošinātu pienācīgus ienākumus un iztiku. Es mudinu ES pildīt savas saistības attiecībā uz piekļuvi tirgum un parādu sloga atvieglošanu un atkārtoti apstiprināt, cik svarīgi ir sasniegt oficiālās attīstības palīdzības mērķi attiecībā uz vismazāk attīstītajām valstīm, proti, piešķirot tai 0,15—0,20 % no nacionālā kopienākuma, šim mērķim mobilizējot gan vietējos resursus, gan kā papildu pasākumu izmantojot novatoriskus finansēšanas mehānismus.

  Nuno Melo (PPE), rakstiski. – (PT) Es uzskatu, ka Ceturtajai Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencei par vismazāk attīstītajām valstīm ir jāierosina pasākumi, kas vajadzīgi, lai padarītu iespējamu šo valstu integrāciju pasaules ekonomikā un uzlabotu to piekļuvi ES tirgiem. Taču par spīti visu centieniem mērķi vēl nav sasniegti, lai gan Kaboverde šajā ziņā izceļas, jo tā ir guvusi zināmus panākumus un palielinājusi savu iedzīvotāju dzīves kvalitāti līdz līmenim, kas ir augstāks nekā citu vismazāk attīstīto valstu dzīves kvalitātes līmenis.

  Georgios Papanikolaou (PPE), rakstiski. – (EL) Ekonomikas krīze attīstītajās valstīs ir radījusi tirdzniecības ierobežojumus, kā rezultātā ir uzlikts milzīgs slogs vismazāk attīstīto valstu ekonomikai. Ģimenes, kas dzīvo uz galējas nabadzības sliekšņa, pēdējos sešos mēnešos ir piedzīvojušas pārtikas cenu kāpumu par 15 %, un tās, saskaņā ar Pasaules Bankas datiem, ir palielinājušās par 29 % salīdzinājumā ar 2009. gadu. Tādējādi nevar neņemt vērā nabadzīgo valstu nesen iesniegto oficiālo prasību atcelt eksporta ierobežojumus. Ekonomikas krīze, protams, apgrūtina sarunas; taču grūtas sarunas uz to cilvēku rēķina, kas dzīvo galējā nabadzībā, labākajā gadījumā ir morāli apšaubāmas.

Šajā konkrētajā rezolūcijas priekšlikumā, ko es atbalstīju, ir uzsvērti īpaši politikas virzieni, lai mainītu šo situāciju gan valstu, gan starptautiskā līmenī daudzās jomās, piemēram, tirdzniecības, zivsaimniecības, vides, lauksaimniecības, klimata pārmaiņu, enerģētikas, ieguldījumu un finanšu nozarē.

  Maria do Céu Patrão Neves (PPE), rakstiski. – (PT) Ar šo rezolūciju Eiropas Parlaments tiecas dot ieguldījumu Ceturtajā Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē par vismazāk attīstītajām valstīm. Es atbalstu šo ieguldījumu, jo es arī uzskatu, ka šai konferencei būtu jāveicina saskaņota attīstības politika, sekmējot pasākumus visās jomās — piemēram, tirdzniecības, zivsaimniecības, vides, lauksaimniecības, klimata pārmaiņu, enerģētikas, ieguldījumu un finanšu nozarē —, lai nodrošinātu stingru atbalstu attīstības vajadzībām vismazāk attīstītajās valstīs (VAV), kas ļautu apkarot nabadzību un nodrošināt pienācīgus ienākumus un dzīves apstākļus. Tāpat kā norādīts rezolūcijā, par kuru es balsoju, es arī vēlētos uzsvērt, ka 2007. gadā Kaboverde bija viena no trim valstīm, kas izkļuva no vismazāk attīstīto valstu saraksta. Šī ir valsts, kurā ir maz resursu, bet kura spēja strādāt, lai panāktu izaugsmi un apkarotu nabadzību. Tāpēc es gribētu apsveikt Kaboverdes iedzīvotājus un valdības.

  Raül Romeva i Rueda (Verts/ALE), rakstiski. – Par. Šajā rezolūcijā EP: 1 uzskata, ka LDC-IV vajadzētu būt orientētai uz rezultātu sasniegšanu, pamatojoties uz precīziem rādītājiem un izvirzot mērķi līdz 2020. gadam samazināt vismazāk attīstīto valstu skaitu uz pusi, vienlaikus īstenojot efektīvus un pārredzamus uzraudzības un kontroles mehānismus; 2. uzskata, ka konferencē būtu jāpievērš uzmanība attīstības politikas saskaņotībai, kas ir būtisks faktors politikas maiņai valsts un starptautiskā līmenī; tādēļ aicina politikas veidošanā visās jomās, piemēram, tirdzniecībā, zivsaimniecībā, vides aizsardzībā, lauksaimniecībā, klimata pārmaiņu, enerģētikas, ieguldījumu un finanšu jomā atbalstīt vismazāk attīstīto valstu attīstības vajadzības, lai cīnītos pret nabadzību un nodrošinātu pienācīgus ienākumus un iztiku; 3. mudina ES pildīt savas saistības attiecībā uz piekļuvi tirgum un parādu sloga atvieglošanu; atkārtoti apstiprina, cik svarīgi ir sasniegt oficiālās attīstības palīdzības mērķi attiecībā uz vismazāk attīstītajām valstīm, proti, piešķirot tai 0,15—0,20 % no nacionālā kopienākuma, un šim mērķim mobilizējot gan vietējos resursus, gan kā papildu pasākumu izmantojot novatoriskus finansēšanas mehānismus.

  Licia Ronzulli (PPE), rakstiski. – (IT) Šodien pasaulē ir 48 valstis, kas ir klasificētas kā vismazāk attīstītās valstis, un tajās dzīvo apmēram 800 miljoni cilvēku, kas iztiek ar mazāk nekā USD 2 dienā. Laikposmā no 2000. līdz 2010. gadam vidējais tautas attīstības indekss attiecībā uz vismazāk attīstītajām valstīm pieauga tikai par 0,04 %. Šis niecīgais pieaugums pakāpeniski attālina tās no astoņiem tūkstošgades attīstības mērķiem, ko Apvienoto Nāciju Organizācija noteica 2000. gadā.

Par laimi, pēc Trešās Apvienoto Nāciju Organizācijas konferences tika veikti daži pozitīvi pasākumi oficiālās attīstības palīdzības jomā, ļaujot apmēram 19 valstīm panākt izaugsmes pieaugumu par 3 %. Es piekrītu referenta viedoklim, uzsverot Ceturtās Apvienoto Nāciju Organizācijas konferences svarīgo nozīmi. Galvenajos mērķos uzmanībai jābūt vērstai uz attīstības politiku, lauksaimniecību un zivsaimniecību, un ir jācenšas panākt konkrētus rezultātus un inovatīvu finansējumu. Es ceru, ka ieguldījums ilgtspējīgā attīstībā izpaudīsies arī kā atbalsts veselībai, izglītībai un demokrātijas veicināšanai, un stingri turēsies pie cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas kā Eiropas Savienības attīstības politikas būtiskas sastāvdaļas.

  Joanna Senyszyn (S&D), rakstiski. – (PL) Pašlaik ir 48 vismazāk attīstītās valstis (VAV), kas nozīmē to, ka šajā kategorijā ietilpst katrā piektā pasaules valsts. ANO Ģenerālā asambleja izveidoja VAV kategoriju 1970. gadu sākumā — pirms vairāk nekā 40 gadiem. Kopš tā laika vismazāk attīstīto valstu skaits ir divkāršojies, un tikai trīs valstis (Botsvāna, Maldivu salas un Kaboverde) ir spējušas izkļūt no šīs grupas. Tas parāda, ka nabadzība izplatās un līdz šim veikto darbību efektivitāte ir tikko manāma. Kritisko situāciju vēl vairāk saasinājusi ekonomiskā krīze. Tās sekas lielā mērā ir ietekmējušas vismazāk attīstītās valstis un izraisījušas tur pastāvošo problēmu padziļināšanos. Jo īpaši šīs problēmas izraisa parādi, augstās pārtikas un degvielas cenas un klimata pārmaiņas. Tāpēc atbalstīju rezolūciju par Ceturto Apvienoto Nāciju Organizācijas konferenci par vismazāk attīstītajām valstīm, darot to ar pilnīgu pārliecību par tās svarīgo nozīmi.

Ir vajadzīga dziļa, vispusīga vismazāk attīstīto valstu situācijas analīze un diagnoze un konkrēti priekšlikumi risinājumiem, kuru mērķis īstermiņā ir uzlabot šo valstu iedzīvotāju dzīves apstākļus, bet ilgtermiņā — izkļūt no šīs grupas. Būdama ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas locekle, es gribētu pievērst īpašu uzmanību tam, ka trūkst kontroles mehānismu attiecībā uz darbu, ko mēs esam uzņēmušies. Mums netrūkst politiskās gribas un vēlmes palīdzēt, taču diemžēl mēs atbilstīgi neuzraugām savus centienus, un rezultāts ir tāds, ka tie nav īpaši efektīvi.

  Michèle Striffler (PPE), rakstiski. – (FR) Būdama viena no rezolūcijas par Ceturto Apvienoto Nāciju Organizācijas konferenci par vismazāk attīstītajām valstīm (VAV) autoriem, es uzskatu, ka ir izšķiroši svarīgi, lai Eiropas Parlaments parādītu nelokāmu apņemšanos attiecībā uz vismazāk attīstīto valstu iedzīvotājiem. To valstu skaita palielināšanās, kuras ietilpst šajā kategorijā (kopš 1971. gada vismazāk attīstīto valstu skaits ir pieaudzis no 25 līdz 48), prasa starptautiskajai sabiedrībai dubultot savus centienus, lai sasniegtu mērķi līdz 2020. gadam uz pusi samazināt vismazāk attīstīto valstu skaitu. No šāda viedokļa raugoties, ir būtiski nodrošināt patiesu saskanību starp tiem politikas virzieniem, kas tieši ietekmē vismazāk attīstītās valstis, piemēram, attīstības atbalsta, tirdzniecības, zivsaimniecības, vides, lauksaimniecības, klimata pārmaiņu, enerģētikas, ieguldījumu un finanšu jomā, lai cīnītos pret nabadzību un nodrošinātu pienācīgus ienākumus un iztiku vismazāk attīstīto valstu iedzīvotājiem.

  Marie-Christine Vergiat (GUE/NGL), rakstiski. – (FR) Es balsoju par Eiropas Parlamenta rezolūciju par Ceturto Apvienoto Nāciju Organizācijas konferenci par vismazāk attīstītajām valstīm. Šajā rezolūcijā Eiropas Parlaments atbalsta saskaņotības principu starp dažādām ES politikām attīstības atbalsta un sadarbības jomā. Tas nozīmē, ka ES attiecībās ar vismazāk attīstītajām valstīm, politikai visās jomās — tostarp tirdzniecības, zivsaimniecības, vides, lauksaimniecības, klimata pārmaiņu, enerģētikas, ieguldījumu un finanšu jomā — jābūt izstrādātai tā, lai atbalstītu šo valstu attīstības vajadzības. Turklāt rezolūcijā ir atgādināts, cik svarīgi ir sasniegt OAP mērķi šo valstu atbalstam piešķirt 0,15 līdz 0,2 % no IKP, un izteikts brīdinājums par lauksaimniecības zemes iegādes negatīvo ietekmi, piemēram, mazo lauksaimnieku ekspropriācija un neilgtspējīga zemes un ūdens izmantošana. Saskaņotības princips ir paredzēts, lai novērstu paziņojumus par labiem nodomiem, kas nekad netiek praktiski īstenoti, un pretrunīgus nozaru politikas virzienus. Tagad atliek tikai to pienācīgi īstenot.

  Dominique Vlasto (PPE), rakstiski. – (FR) Es gribēju izmantot savu balsojumu, lai vēlreiz paustu savu stingro apņemšanos cīnīties pret nabadzību — gan pret tās cēloņiem, gan sekām. Starp vismazāk attīstītajām valstīm un pasaules ekonomiku paveras nepārvarama plaisa, radot apburto loku, kurā cietušie ir iedzīvotāji. Mēs visi esam atbildīgi par kavēšanos Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā, un tādēļ steidzami ir vajadzīga ES un ANO saskaņota rīcība. Prioritārās jomas ir labi zināmas: nodrošinātība ar pārtiku, piekļuve dzeramajam ūdenim un veselības aprūpei un lasītprasme. Labi zināmi ir arī risinājumi, taču diemžēl paziņojumi par labiem nodomiem reti tiek īstenoti praksē. Un tomēr mums ir jāstrādā pie tā, lai labāk sadalītu bagātības, atbalstītu vismazāk attīstītās valstis ceļā uz izaugsmi un demokrātiju un cīnītos pret neprātīgajām spekulācijām ar izejvielu cenām, kas ļaus šīm ārkārtīgi neaizsargātajām valstīm izkļūt no nabadzības apburtā loka. Tas nav tikai pienākums; tā ir drošības prasība Eiropas Savienībai, jo nabadzība diemžēl bieži vien ir nestabilitātes avots.

Rezolūcijas priekšlikums B7-0226/2011 (Islandes 2010. gada progresa ziņojums)

  Luís Paulo Alves (S&D), rakstiski . – (PT) Es balsoju par šo ziņojumu, jo atbalstu Islandes pievienošanos ES ar nosacījumu, ka tās valdībai izdosies nodrošināt savu pilsoņu atbalstu šīm valsts politiskajām saistībām.

  Zigmantas Balčytis (S&D), rakstiski. – (LT) Es balsoju par šo rezolūciju. Es atzinīgi vērtēju paredzamo Islandes pievienošanos ES, jo Islandē ir spēcīgas demokrātiskās tradīcijas un pilsoniskā kultūra, kas tai bez kavēkļiem ļaus pievienoties ES dalībvalstu saimei. Es uzskatu, ka Islandes pievienošanās ES vairotu Eiropas Savienības izredzes īstenot aktīvāku un konstruktīvāku lomu Ziemeļeiropā un Arktikā, sniedzot ieguldījumu daudzpusējā pārvaldībā un noturīgu politikas risinājumu izstrādē šajā reģionā. Islande jau pašlaik ir aktīvi piedalās Ziemeļu Padomē, kā arī ES Ziemeļu dimensijas politikā, Barenca–Eiroarktikas Padomē un Arktikas Padomē, kas ir galvenais daudzpusējās sadarbības forums Arktikā. Islandes pievienošanās ES vēl vairāk nostiprinātu ES klātbūtni Arktikas Padomē. Islande ar savu pieredzi atjaunojamās enerģijas jomā, jo īpaši ģeotermiskās enerģijas izmantošanā, vides aizsardzībā un klimata pārmaiņu radīto problēmu novēršanā, var sniegt vērtīgu ieguldījumu arī ES vides un enerģētikas politikā.

  Elena Băsescu (PPE), rakstiski. – (RO) Es balsoju par Islandes 2010. gada progresa ziņojumu, kuru sagatavoja mans kolēģis Cristian Preda, jo es uzskatu, ka ir pienācis laiks novērtēt šīs valsts izredzes pievienoties ES. Visā sarunu laikā ar ES Islandes iestādes ir izrādījušas patiesu apņemšanos īstenot šo procesu, kā arī stipru politisko gribu savlaicīgi izpildīt visus pievienošanās kritērijus.

Vispirms jāmin, ka Islandei ir senas demokrātijas tradīcijas. Cilvēktiesību aizsardzība un sadarbība ar vadošajām starptautiskajām organizācijām Islandes politikas programmā tiek uzskatīta par prioritāti. Ekonomikas jomā iestādes ir jau izstrādājušas pirmspievienošanās stratēģiju, lai nodrošinātu uzņēmējdarbības nozaru dažādošanu un apturētu lejupslīdi. Es uzskatu, ka Islande spēj uzņemties saistības, kas izriet no dalības ES. Man jāpiebilst, ka pašlaik Islande ir nodrošinājusi atbilstību 10 sarunu sadaļu prasībām. Tāpēc es atzinīgi vērtēju Eiropas Komisijas iniciatīvu šā gada jūnijā sākt pievienošanās sarunas ar Islandi.

  Dominique Baudis (PPE), rakstiski. – (FR) Šis ziņojums sniedz labu pārskatu par Eiropas Savienības un Islandes attiecību pašreizējo stāvokli. Jau kopš Parīzes līguma noslēgšanas mēs ar šo valsti esam uzturējuši draudzīgas, ciešas un uz sadarbību vērstas attiecības. Islandi smagi skāra ekonomikas, finanšu un banku krīze. Ir jāveic reformas, un mums tās ir jāatbalsta.

Kopš pievienošanās sarunu sākuma mēs ar Islandes valdību īstenojam atklātu un konstruktīvu dialogu, un tā ir izteikusi vēlēšanos pievienoties arī eiro zonai. Paplašināšanās, uzņemot Islandi, mums ļaus īstenot saskaņotāku politiku Arktikas reģionā, jo īpaši attiecībā uz zivsaimniecību, jūras transportu, zinātnisko pētniecību un vides saglabāšanu. Tomēr Eiropa nav atbalsta spieķis vai brīnumzāles glābšanai no ekonomikas krīzes. Ir skaidrs, ka Islandei pašai ir jāizstrādā plāns integrācijai ar pārējām Eiropas valstīm.

  Maria Da Graça Carvalho (PPE), rakstiski. – (PT) Es atzinīgi vērtēju perspektīvu uzņemt ES jaunu dalībvalsti ar spēcīgām demokrātiskām tradīcijām un stabilu pilsonisko kultūru. Islande ir sasniegusi labus rezultātus cilvēktiesību aizsardzībā un augsta līmeņa sadarbības nodrošināšanā ar starptautiskiem cilvēktiesību aizsardzības mehānismiem. Tādējādi Islandes pievienošanās ES stiprinās Eiropas Savienības nozīmi cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšana un aizstāvēšanā visā pasaulē. Islande ar savu pieredzi spēj sniegt vērtīgu ieguldījumu ES politikā atjaunojamās enerģijas nozarē, jo īpaši ģeotermiskās enerģijas izmantošanas, vides aizsardzības un klimata pārmaiņu radīto problēmu novēršanas jomā. Islandes pievienošanās ES uzlabos Eiropas Savienības izredzes īstenot aktīvāku un konstruktīvāku lomu Ziemeļeiropā un Arktikā, sniedzot ieguldījumu daudzpusējā pārvaldībā un noturīgu politisko risinājumu izstrādē šajā reģionā.

  Diane Dodds (NI), rakstiski. – Es balsoju pret šo ziņojumu. Es baidos, ka steigā uz paplašināšanos Parlaments un ES iestādes ignorē jautājumus, kas dalībvalstīm ir stratēģiski svarīgi. Ar nožēlu ir jānorāda, ka Islande un Farēru salas 2011. gadā neadekvāti palielināja ierosinātos makreļu nozvejas apjomus, apdraudot krājumus un mūsu pelaģiskās zvejas nozares dzīvotspēju. Šī šokējošā rīcība apliecina, ka apgalvojumi par to, ka Islande ir ilgtspējīgas zivsaimniecības nozares pārvaldības avangarda valsts, ir melīgi. Pagājušajā vasarā mums sacīja, ka, reaģējot uz Islandes nelokāmo nostāju šajā jautājumā, Komisija apsver iespēju pārtraukt sarunas par Islandes pievienošanos ES, tomēr šķiet, šajā jautājumā gandrīz nekas nav mainījies. Jautājumu par Islandes dalību „ES klubā” nevar un nedrīkst turpināt virzīt, kamēr Islande atklāti ignorē šī „kluba” noteikumus. Kādā avīzes virsrakstā bija jautāts, vai mēs tiešām ļausim Islandei pēc tās banku sagrāves pievērsties arī mūsu vērtīgākā zivsaimniecības resursa iznīcināšanai?

  Edite Estrela (S&D), rakstiski. – (PT) Es balsoju par Islandes 2010. gada progresa ziņojumu, jo uzskatu, ka mums jāatbalsta vienas no vecākajām Eiropas demokrātiskajām valstīm pievienošanās ES ar nosacījumu, ka tā izpildīs vajadzīgās prasības, piemēram, aizliegs vaļu zveju un vaļu produktu tirdzniecību.

  Diogo Feio (PPE), rakstiski. – (PT) No visām valstīm, kuru pievienošanās Eiropas Savienībai ir ierosināta, Islande dalībai Eiropas Savienībā ir sagatavota vislabāk, un tā ir gatava pieņemt vērtības un principus, kas nosaka Eiropas Savienības pastāvēšanu. Es uzskatu, ka Islandes pievienošanās būs ieguvums Eiropas Savienībai. Kopumā Islandē ir spēkā tādi paši standarti, uz kādu sasniegšanu tiecas Eiropas Savienība, un dažos gadījumos Islandē tie ir augstāki. Es uzskatu, ka pielāgojumi, kas Islandei vēl jāveic, nespēs pārāk ilgi aizkavēt tās pievienošanās procesu.

  José Manuel Fernandes (PPE), rakstiski. – (PT) Šis rezolūcijas priekšlikums attiecas uz Islandes 2010. gada progresa ziņojumu par panākumiem, kas gūti ceļā uz dalību Eiropas Savienībā. Sarunas par Islandes pievienošanos sākās 2010. gada jūlijā. Es uzskatu, ka ir jārada nepieciešamie apstākļi Islandes pievienošanās procesa pabeigšanai un jāpanāk, lai šī pievienošanās būtu veiksmīga — Islande ir valsts ar spēcīgām demokrātiskām tradīcijām un pilsonisko kultūru, un tās pievienošanās palielinās Eiropas Savienības lomu cilvēktiesību un pamatbrīvību aizstāvības veicināšanā visā pasaulē. Islande ir Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts, un tajā darbojas tirgus ekonomika, kas ES varētu sniegt konkrētas priekšrocības, jo īpaši atjaunojamās enerģijas jomā. Tomēr Islandei ir jāapliecina tās patiesa ieinteresētība un jāsadarbojas, lai sakārtotu neatrisinātus jautājumus zivsaimniecības pārvaldības nozarē. Saskaņā ar iesniegto ziņojumu ir panākts zināms progress, bet priekšā vēl ir garš ceļš, jo īpaši zivsaimniecības nozarē. Es ceru, ka šie nesakārtotie jautājumi tiks ātri atrisināti, lai Islandes pievienošanās process būtu veiksmīgs.

  João Ferreira (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Mūsu principiālā nostāja attiecībā uz jaunu valstu pievienošanās procesu Eiropas Savienībai ir labi zināma — kad tiek pieņemts šis lēmums, tam jābalstās uz attiecīgās tautas gribu, kas ir jāņem vērā. Tāpēc mēs gaidām, kad Islandes tauta paudīs savu nostāju pievienošanās jautājumā, lai mēs ar to turpmāk varētu rēķināties. Mēs atturējāmies no balsošanas ne tikai šī principa dēļ, bet arī ES paplašināšanās procesa galvenā pamatprincipa dēļ, ņemot vērā integrācijas procesa kapitālistisko raksturu un tā mērķus. Līdzko ir izsmeltas iespējas, ko sniedza iepriekšējo paplašināšanās procesu rezultātā uzņemtie attālākie reģioni, Eiropas Savienībai ir jāturpina augt un sasniegt jauni tirgi.

Mūs neapmierina dažas prasības, kuras Eiropas Savienība izvirza Islandei, tostarp arī ar tās, kas minētas šajā ziņojumā, piemēram, prasība liberalizēt vairākas nozares, jo īpaši finanšu nozari. Šī prasība ir īpaši bīstama, jo tā bija viena no nozarēm, kas Islandē radīja krīzi, no kuras bija iespējams izkļūt, tikai pateicoties nepārprotamai valsts intervencei.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Iemesls, kāpēc mēs atturējāmies no balsošanas, ir mūsu nostāja par Eiropas Savienības paplašināšanos. Mēs gaidām, kad Islandes tauta paudīs savu nostāju pievienošanās jautājumā, lai mēs to turpmāk varētu ņemt vērā.

Turklāt mūs neapmierina dažas prasības, kuras Eiropas Savienība izvirza Islandei, tostarp arī ar tās, kas minētas šajā ziņojumā un kurām mēs pilnīgi nepiekrītam, piemēram, prasība liberalizēt vairākas nozares, jo īpaši finanšu nozari. Šī prasība ir īpaši bīstama, jo finanšu joma bija viena no nozarēm, kas Islandē izraisīja krīzi, no kuras bija iespējams izkļūt, tikai pateicoties tam, ka iejaucās valsts un tauta.

Mēs gaidām turpmākos notikumus, jo īpaši 2011. gada 9. aprīļa referendumu, lai iegūtu skaidrāku priekšstatu par valsts nostāju saistībā ar dalību ES.

  Bruno Gollnisch (NI), rakstiski. – (FR) Es vēlos paskaidrot, kāpēc es atturējos balsot par šo tekstu, ko es daru vienmēr, kad tiek balsots par ziņojumu saistībā ar pievienošanās sarunām ar kādu no Eiropas valstīm. Es tā nerīkojos tāpēc, ka apstrīdu Islandes tiesības pievienoties Eiropas Savienībai, bet gan tāpēc, ka neuzskatu tās pievienošanos par labu domu. Šķiet, ka vairākumam cilvēku Islandē ir tāds pats viedoklis. Lēmums iesniegt pieteikumu dalībai tika pieņemts panikas brīdī pēc Islandes banku sistēmas sabrukuma, lai gūtu labumu no Eiropas atbalsta.

Visi zina, ka Islande vēlas pieņemt euro, neiestājoties Eiropas Savienībā, un tas ir muļķīgi, zinot, ko tas nozīmē, kā arī to, ka Islande ir Eiropas Ekonomikas zonas un Šengenas zonas dalībvalsts. Galu galā, tas jebkurā gadījumā ir jāizlemj Islandes tautai. Un es ceru, ka gadījumā, ja tā teiks „nē”, tā tiks uzklausīta.

  Juozas Imbrasas (EFD), rakstiski. – (LT) Es balsoju par šo dokumentu, jo pievienošanās sarunas ar Islandi tika sāktas 2010. gada jūlijā un ir būtiski radīt apstākļus Islandes pievienošanās procesa pabeigšanai, un nodrošināt, lai šis process būtu veiksmīgs. Islande ar savu pieredzi spēj sniegt vērtīgu ieguldījumu ES politikā atjaunojamās enerģijas jomā, jo īpaši ģeotermiskās enerģijas izmantošanas, vides aizsardzības un klimata pārmaiņu radīto problēmu novēršanas jomā. Islandes pievienošanās ES uzlabos Eiropas Savienības izredzes īstenot aktīvāku un konstruktīvāku lomu Ziemeļeiropā un Arktikā, sniedzot ieguldījumu daudzpusējā pārvaldībā un noturīgu politisko risinājumu izstrādē šajā reģionā. Ir svarīgi sniegt ES pilsoņiem skaidru, visaptverošu un uz faktiem balstītu informāciju par Islandes pievienošanās ES ietekmi. Tam ir jāvelta pūles, un, manuprāt, vienlīdz svarīgi ir uzklausīt pilsoņu bažas un jautājumus un rast tiem risinājumu, kā arī reaģēt uz pilsoņu uzskatiem un interesēm.

  Giovanni La Via (PPE), rakstiski. – (IT) Es pilnīgi atbalstu šo rezolūciju par Islandes 2010. gada progresa ziņojumu, par ko bija jābalso Parlamentā. Pagājušajā gadā Islande apliecināja savu gatavību daudzās jomās nodrošināt atbilstību Eiropas politikai un principiem, kas to iedvesmo. Pateicoties tās spēcīgajām pilsoniskajām un demokrātiskajām tradīcijām, panākumiem tiesu varas neatkarības stiprināšanā un lielajai uzmanībai, ko tā velta ekonomiskajam aspektam, rūpējoties par to, lai tas atbilstu Eiropas noteiktajiem kritērijiem, šīs valsts pievienošanās ir vērtējama tikai pozitīvi — arī tāpēc, ka tā stiprinātu Eiropas lomu Arktikas Padomē. Cilvēktiesību aizsardzība, tiesiskās vides nostiprināšana attiecībā uz vārda brīvību un piekļuvi informācijai, kā arī lielie ieguldījumi izglītībā, pētniecībā un attīstībā, lai risinātu augstā bezdarba līmeņa problēmu jauniešu vidū, apliecina šīs valsts neatlaidīgo darbu un tās ciešo apņemšanos pievienoties Eiropai. Pēdējais vārds ir jāsaka Islandes tautai — tai būs jābalso referendumā, un es ceru, ka tā izvēlēsies pievienoties mūsu lielajai Eiropas saimei.

  David Martin (S&D), rakstiski. – Es balsoju par šo rezolūciju, kurā cita starpā norādīts, ka Eiropas Parlaments „atzinīgi vērtē Islandes, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdību pārstāvju panākto vienošanos Icesave jautājumā, jo īpaši par to izmaksu atmaksas garantēšanu, kas gūtas, izmaksājot minimālās garantijas noguldītājiem Landsbanki Islands hf. filiālēs Apvienotajā Karalistē un Nīderlandē; atzinīgi vērtē Islandes parlamenta piekrišanu, kuru 2011. gada 17. februārī sniedza ar trīs ceturtdaļu deputātu balsu vairākumu” un „ņem vērā Islandes prezidenta lēmumu nodot likumu referendumam un pauž cerību, ka tiks izbeigta pienākumu neizpildes procedūra, kuru EBTA Uzraudzības iestāde uzsāka pret Islandes valdību 2010. gada 26. maijā”.

  Jean-Luc Mélenchon (GUE/NGL), rakstiski. – (FR) Tekstā ir nosodīta Islandes tautas atteikšanās atmaksāt privātu banku parādus, lai gan iedzīvotāji ar lielu balsu vairākumu noraidīja parādu atmaksu. Ziņojumā Islandei ir noteikts pienākums stingri piemērot Kopenhāgenas kritērijus, kā arī atzinīgi novērtēti Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) plāni attiecībā uz šo valsti. Tajā ir ierosināts pirms Islandes referenduma par iestāšanos ES Komisijas vadībā organizēt uz Īrijas kampaņas modeļa balstītu kampaņu. Es balsoju pret šo atkārtoto spēka demonstrāciju pret Islandes tautu un pret tekstā ietverto primitīvo liberālas normalizācijas loģiku.

  Nuno Melo (PPE), rakstiski. – (PT) Islande ir spērusi konkrētus soļus ceļā uz gaidāmo pievienošanos ES, un salīdzinājumā ar citām kandidātvalstīm tai ir vislabākās iespējas nodrošināt atbilstību pievienošanās prasībām. Tomēr problēma, kas nesen radās saistībā ar naudas atmaksu Nīderlandei un Apvienotajai Karalistei, lai kompensētu zaudējumus, kuri radās šo valstu pilsoņiem, veicot ieguldījumus bankrotējušajā Islandes bankā, var radīt šķēršļus Islandes uzņemšanai ES.

  Andreas Mölzer (NI), rakstiski. – (DE) Islande, būdama Eiropas Ekonomikas zonas, Šengenas nolīgumu un Dublinas regulas dalībvalsts, jau tagad cieši sadarbojas ar Eiropas Savienību. Islandei ir arī ļoti labi panākumi cilvēktiesību aizsardzībā. Islandes ieguldījumu līmenis izglītībā, pētniecībā un attīstībā ir augsts, tāpēc starptautiskajā kontekstā tās panākumi šajās jomās ir atzīstami. Tomēr, lai runātu par pievienošanos ES, ir nepieciešama Islandes iedzīvotāju piekrišana.

Būtu vēlams apturēt jebkādu ES propagandu, kuras mērķis ir islandiešu pārliecināšana par ieguvumiem, ko sniegs Islandes pievienošanās ES. Attiecībā uz ekonomiku Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) 2010. gada maija ziņojumā ir teikts, ka Islandei ir izdevies nostiprināt ekonomiku un ka, neraugoties uz finanšu krīzi, tās ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju vēl joprojām ir viens no augstākajiem pasaulē. Tāpēc es atbalstu šo projektu.

  Franz Obermayr (NI), rakstiski. – (DE) Vispirms es vēlos paskaidrot, ka Islandes iespējamā pievienošanās Eiropas Savienībai ir atkarīga no Islandes tautas piekrišanas. Lēmuma pieņemšana ir jāatstāj Islandes tautas ziņā, un ES to turpmāk nedrīkst ietekmēt. Par progresa ziņojumu varu teikt, ka Islande daudzās jomās iztur starptautisku salīdzinājumu un dažās jomās tā pat ir vadībā. Es ar to domāju tādas jomas kā ienākumi uz vienu iedzīvotāju, izglītība, pētniecība un attīstība, kā arī cilvēktiesību aizsardzība. Tāpēc es balsoju par šo rezolūcijas priekšlikumu.

  Maria do Céu Patrão Neves (PPE), rakstiski. – (PT) Islande ir viena no Eiropas vecākajām demokrātiskajām valstīm. To valstu vidū, kuras vēlas pievienoties Eiropas Savienībai, tā neapšaubāmi ir sagatavota vislabāk — ne tikai tāpēc, ka tās demokrātiskie principi un vērtības līdzinās Eiropas Savienības principiem un vērtībām, bet arī tāpēc, ka tai ir tie paši vai pat augstāki attīstības standarti. Es balsoju par šo 2010. gada progresa ziņojumu, jo uzskatu, ka pēc tam, kad tiks izpildītas nepieciešamās pievienošanās prasības, kuru vidū es vēlos uzsvērt vaļu medību un vaļu produktu tirdzniecības aizliegumu, ES gūs labumu no šīs valsts pievienošanās.

Tomēr jautājums par šīs valsts pievienošanos ir jāapsver Eiropas Savienības kopējās politikas un jo īpaši kopējās zivsaimniecības politikas kontekstā. Ņemot vērā samērā lielo zivsaimniecības nozares nozīmi Islandes ekonomikā, var rasties grūtības saistībā ar šīs nozares politikas saskaņošanu.

  Raül Romeva i Rueda (Verts/ALE), rakstiski. – Es balsoju „par”. Šajā rezolūcijā Eiropas Parlaments cita starpā atzinīgi vērtē perspektīvu uzņemt ES jaunu dalībvalsti ar spēcīgām demokrātiskām tradīcijām un pilsonisko kultūru, uzsver, ka Islandes pievienošanās ES turpinās stiprināt Eiropas Savienības kā cilvēktiesību un pamatbrīvību veicinātājas un aizstāves lomu visā pasaulē, pauž atzinību Islandei saistībā ar tās labajiem panākumiem cilvēktiesību jomā un augsta līmeņa sadarbības nodrošināšanā ar starptautiskiem cilvēktiesību aizsardzības mehānismiem, pauž atbalstu darbam, kas šobrīd noris, lai nostiprinātu tiesisko vidi attiecībā uz vārda brīvību un pieeju informācijai, atzinīgi vērtē Islandes moderno plašsaziņas līdzekļu iniciatīvu, kas gan Islandei, gan ES ļauj sevi ļauj sevi stingri pozicionēt vārda un informācijas brīvības tiesiskās aizsardzības jomā.

  Licia Ronzulli (PPE), rakstiski. – (IT) Islande ir bijusi Eiropas Savienības kandidātvalsts kopš 2010. gada. Es balsoju par šo rezolūcijas priekšlikumu, jo esmu pārliecināta, ka šai valstij ir stabilas demokrātiskas tradīcijas un pilsoniskā kultūra un ka tās pievienošanās palielinās ES kā cilvēktiesību un pamatbrīvību veicinātājas un aizstāves lomu visā pasaulē.

  Catherine Stihler (S&D), rakstiski. – Es balsoju par šo ziņojumu, jo atbalstu Islandes pievienošanos ES.

Rezolūcijas priekšlikums B7-0225/2011 (2010. gada progresa ziņojums par Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku)

  Luís Paulo Alves (S&D), rakstiski. – (PT) Es balsoju par šo rezolūciju, kurā ir ieteikta ar ES noslēgtā Stabilizācijas un asociācijas nolīguma īstenošana, bet pausta nožēla, ka Padome nav pieņēmusi lēmumu sākt pievienošanās sarunas, kā to ierosināja Komisija. Es vēlos izteikt bažas par etniskā saspīlējuma pieaugumu, nepietiekamu politisko dialogu un preses brīvības trūkumu. Politiskajām partijām ir jāizbeidz valsts parlamenta boikots un jāuzsāk dialogs ar iestādēm. Nožēlu rada arī tas, ka konflikts ar Grieķiju turpina kavēt valsts virzību uz dalību ES. Iesaistītajām pusēm ir jāatrisina divpusējie jautājumi labu kaimiņattiecību garā, vispirms ņemot vērā Eiropas intereses.

  Pino Arlacchi (S&D), rakstiski. – Es balsoju par šo priekšlikumu, kas iesniegts, noslēdzot debates par Eiropadomes un Komisijas paziņojumiem par Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas 2010. gada progresa ziņojumu. Es uzskatu, ka tas ir ļoti līdzsvarots priekšlikums. Tajā ir paustas bažas par pašreizējo politisko situāciju šajā valstī, tostarp opozīcijas partiju īstenoto parlamenta boikotu un risku, ka šāda notikumu attīstība varētu negatīvi ietekmēt procesu, kura rezultātā šī valsts vēlas pievienoties ES. Priekšlikumā Eiropas Parlaments arī apsveic Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku Ohridas nolīguma 10. gadadienā, kas joprojām ir valsts etnisko kopienu savstarpējo attiecību stūrakmens, un aicina valsts valdību veicināt visaptverošu dialogu starp etniskajām kopienām. Es augstu vērtēju arī pozitīvo novērtējumu, kas sniegts Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas nepārtrauktajiem centieniem stabilizēt reģionu.

  Sophie Auconie (PPE), rakstiski. – (FR) Kā Eiropas Parlamenta delegācijas locekle Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā es uzmanīgi vēroju šīs valsts progresu un ar tās pieteikumu pievienoties Eiropas Savienībai saistīto procesu. Lai gan tai vēl ir daudz darba politiskajā, tiesu sistēmas, valsts pārvaldes, korupcijas apkarošanas un vārda brīvības jomā, Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika ir panākusi ievērojamu progresu tādās jomās kā decentralizācija, izglītība un cietumu sistēmas reforma. Šīs valsts divpusējās problēmas attiecībās ar Grieķiju nedrīkst kavēt pievienošanās sarunu uzsākšanu. Es balsoju par šo sarunu uzsākšanu. Turklāt es vēlos norādīt, ka jūnijā valstī notiks pirmstermiņa vēlēšanas. Tāpēc es aicinu visas politiskās partijas apvienoties un cieši sadarboties, lai nodrošinātu valsts pievienošanos Eiropas Savienībai.

  Zigmantas Balčytis (S&D), rakstiski. – (LT) Es piekritu ziņojumā teiktajam. 2005. gadā Eiropadome piešķīra Bijušajai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai kandidātvalsts statusu, bet kopš tā laika tai nav izdevies noteikt sarunu sākšanas datumu, neraugoties uz ievērojamo šīs valsts progresu ceļā uz pievienošanos ES. Lai gan ir gūti panākumi, Maķedonijā vēl aizvien valda politiska nestabilitāte, kas var apdraudēt Eiropas integrācijas procesu. Nepietiekams dialogs starp valdību un opozīcijas partijām kavē vienošanos par strukturālo reformu īstenošanu valstī. Tiesu sistēmas reforma nav pabeigta, plašsaziņas līdzekļi un valsts pārvalde ir politizēta, un neatrisinātais etnisko grupu integrācijas jautājums liedz Maķedonijai sasniegt lielāku progresu un īstenot vajadzīgās reformas, lai nodrošinātu tiesiskumu un demokrātiju. Es uzskatu, ka Maķedonijas valdībai lēmumu pieņemšanā ir vairāk jāiesaista opozīcijas partijas un jānodrošina atklāts un konstruktīvs dialogs par visām aktuālajām valsts problēmām.

  Elena Băsescu (PPE), rakstiski. – (RO) Es balsoju par Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas 2010. gada progresa ziņojumu, jo uzskatu, ka Balkānu valstu Eiropas Savienības perspektīva ir būtiska šā reģiona stabilitātes nodrošināšanā. Tāpēc sadarbība ar Grieķiju ir īpaši svarīga.

Strīdam par Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas nosaukumu ir liela nozīme diskusijās par pievienošanās sarunām, jo tas ir viens no šķēršļiem sarunu uzsākšanai. Pārejas procesā uz ES dalībvalsts statusu ir svarīgas labas kaimiņattiecības. Tāpēc Bijušajai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai un Grieķijai ir jāatrisina jautājums par to, kā saukt šo valsti. Līdz šim attiecībā uz citām sadaļām Grieķija ir bijusi uzticama sarunu partnere. Abām valstīm ir pienācis pēdējais laiks panākt vienošanos, lai turpmākās pievienošanās sarunas noritētu ar visu ES dalībvalstu atbalstu. Šajā ziņā varētu būt noderīgs aicinājums šī strīda risināšanā iesaistīt ārējus neitrālus starpniekus, piemēram, ANO ģenerālsekretāru.

  Maria Da Graça Carvalho (PPE), rakstiski. – (PT) Atbilstīgi iepriekšējām Parlamenta rezolūcijām es nožēloju, ka Padome nav pieņēmusi lēmumu par pievienošanās sarunu sākšanu, kā to jau otro gadu pēc kārtas ierosina Komisija. ES paplašināšanās ir spēcīgs stimuls miera, stabilitātes un samierināšanās procesa veicināšanai šajā reģionā. Es esmu īpaši nobažījusies par nemainīgi augsto bezdarba līmeni, jo īpaši jauniešu vidū, un tā ir problēma, kas skar daudzas šī reģiona valstis. Es vēlos aicināt valdību nekavējoties īstenot efektīvākus pasākumus, lai uzlabotu valsts ieguldījumu, kas vērsts uz nodarbinātības politikas īstenošanu, kā arī darbaspēka nodarbināšanu kvalitatīvās, stabilās un atbilstošās darba vietās. Tomēr esmu gandarīta par to, ka nesen ir pieņemts Enerģētikas tiesību akts, kura mērķis ir liberalizēt valsts elektrības tirgu un kurš atbilst attiecīgajām Eiropas Savienības direktīvām. Es atzinīgi vērtēju valsts ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pieņemšanu, tomēr ir jāvelta lielākas pūles, lai īstenotu tiesību aktus vides jomā, un šim nolūkam ir jāatvēl pienācīgs finansējums. Es vēlos aicināt Maķedoniju ciešāk sadarboties starptautisko vides problēmu risināšanā, pamatojoties uz ES standartiem, jo īpaši ūdens kvalitātes uzlabošanas, atkritumu apsaimniekošanas un dabas aizsardzības jomā.

  Nikolaos Chountis (GUE/NGL), rakstiski. – (EL) Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu zaļo kreiso spēku konfederālā grupa principiāli atbalsta paplašināšanos Rietumbalkānu virzienā, ja šā reģiona iedzīvotāji to vēlas. Es atturējos no balsošanas par šo konkrēto ziņojumu, jo tajā cita starpā ir daži problemātiski punkti attiecībā uz ierosinātajām ekonomikas reformām un neatrisināto valsts nosaukuma jautājumu. No līdzšinējās paplašināšanās pieredzes mēs zinām, ka sadarbībai ar Rietumbalkānu valstīm un to integrācijas procesam, jo īpaši ekonomikas krīzes laikā, būtu jāsekmē paplašināšanās valstu un Eiropas Savienības ilgtspējīga attīstība, kā arī iedzīvotāju ekonomiskā un sociālā labklājība.

Taču ziņojumā ir pieprasīts atbalstīt tādas izvēles kā karaspēka nosūtīšana uz Afganistānu un citām vietām vai atbalsts tādai ekonomikas politikai kā privatizācija, kas padziļina lejupslīdi, palielinot bezdarbu un sociālo nevienlīdzību, kā arī ierobežojot sociālās tiesības. Turklāt integrācijas procesa īstenošanā ir jāievēro starptautisko tiesību akti un starptautiskās procedūras. Šajā konkrētajā gadījumā attiecībā uz valsts nosaukumu ziņojumā būtu jārosina ievērot un atbalstīt procedūru, lai Apvienoto Nāciju Organizācijas vadībā rastu abpusēji pieņemamu risinājumu.

  Edite Estrela (S&D), rakstiski. – (PT) Es balsoju par šo rezolūciju, jo tajā kārtējo reizi Padome ir rosināta pieņemt lēmumu par pievienošanās sarunu sākšanu ar Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku. 2005. gadā Padome piešķīra šai valstij kandidātvalsts statusu, bet kopš tā laika tā nav noteikusi sarunu sākuma datumu, lai gan šī valsts ceļā uz pievienošanos ES ir panākusi ievērojamu progresu.

  Diogo Feio (PPE), rakstiski. – (PT) Ir notikusi kavēšanās Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas integrācijas procesā. Neraugoties uz to, Maķedonija atbilstīgi ES ieteikumam ir panākusi progresu Kopienas acquis pārņemšanā un savu iestāžu nodrošināšanā ar uzticamām struktūrām un paraugpraksi. Politiskā krīze, kas ir pārņēmusi šo valsti, uzskatāmi apliecina, ka daudz kas vēl ir jāpaveic un ka vēl ir ejams garš ceļš, lai valsts spētu objektīvi izpildīt visus kritērijus, kas tai nodrošinātu reālas izredzes pievienoties ES. Es vēlos aicināt Grieķiju un Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku censties pārvarēt savas domstarpības un apliecināt, ka tās ir uzticīgas cēlajam ES dibināšanas garam, kas mums visiem šodien ir tik ļoti vajadzīgs.

  José Manuel Fernandes (PPE), rakstiski. – (PT) Šajā rezolūcijas priekšlikumā ir aplūkots progress, ko Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika pēdējā gada laikā ir panākusi ceļā uz integrāciju ES. 2005. gada 16. decembrī Padome piešķīra Bijušajai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai kandidātvalsts statusu. 2008. gadā tika noteikti pievienošanās principi, prioritātes un nosacījumi, un tos pārrauga Komisija. Lai gan novērtējums bija pozitīvs, tomēr ir vairāki aspekti, kuru risināšana būtu jāpaātrina, piemēram, dialogs ar Grieķiju par jaunās dalībvalsts statusu, valsts pārvaldes un tiesu sistēmas reforma, organizētās noziedzības un korupcijas apkarošana, vārda brīvības nodrošināšana un iestāžu sadarbība. Pašreizējā politiskā situācija, tostarp opozīcijas partiju īstenotais valsts parlamenta boikots, var negatīvi ietekmēt ar ES saistīto valsts prioritāšu īstenošanu. Ieinteresētajām pusēm labu kaimiņattiecību garā ir jāatrisina divpusējie jautājumi. Visām iesaistītajām pusēm ir jāpastiprina centieni un atbildīgi un apņēmīgi jārisina nesakārtotie jautājumi, kas kavē šīs kandidātvalsts pievienošanās procesu un ES politikas īstenošanu šajā reģionā.

  Juozas Imbrasas (EFD), rakstiski. – (LT) Es balsoju par šo dokumentu, jo 2005. gadā Eiropadome piešķīra Bijušajai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai ES kandidātvalsts statusu, bet vēl līdz šim laikam nav noteikusi datumu sarunu uzsākšanai, neraugoties uz ievērojamo šīs valsts sasniegto progresu ceļā uz pievienošanos ES. Es balsoju par dokumenta pieņemšanu arī tāpēc, ka divpusējiem strīdīgiem jautājumiem nevajadzētu būt šķērslim un tos nevajadzētu izmantot kā šķērsli pievienošanās procesā, bet tie būtu jāatrisina vēl pirms dalībvalsts statusa piešķiršanas, kā arī tāpēc, ka pievienošanās procesa turpināšana veicinātu Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas stabilitāti un vēl vairāk stiprinātu dialogu starp etniskajām kopienām. Iesaistītajām pusēm divpusējie strīdīgie jautājumi ir jāatrisina labu kaimiņattiecību garā un ņemot vērā ES vispārējās intereses. Visiem svarīgākajiem dalībniekiem un iesaistītajām personām ir jāpastiprina to centieni, jāuzņemas atbildība un jāapliecina apņēmība atrisināt visus strīdīgos jautājumus, kuri ne vien kaitē šīs kandidātvalsts pievienošanās procesam un ES politikai šajā reģionā, bet arī negatīvi ietekmē attiecības starp etniskajām kopienām, reģiona stabilitāti un ekonomikas attīstību. Dokumentā atbildīgās iestādes ir mudinātas stiprināt plašsaziņas līdzekļu neatkarību un brīvību, attiecinot uz tiem vienādus standartus un nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz to īpašniekiem. Mani satrauc nepietiekamais dialogs starp valdību un opozīcijas partijām un vispārējā neuzticēšanās un konfrontācijas gaisotne. Ir jāturpina tiesu sistēmas reforma, lai nodrošinātu profesionalitāti, efektīvu darbību un neatkarību no politiskā spiediena, jāpastiprina cīņa pret korupciju un jāuzlabo uzņēmējdarbības vide.

  Sandra Kalniete (PPE), rakstiski. – (LV) ES paplašināšanās process ir spēcīgs stimuls miera, stabilitātes un samierināšanās procesa veicināšanai Balkānos. Maķedonija ir sasniegusi ievērojamu progresu valsts demokratizācijā, tieši pateicoties politiskajai gribai pilntiesīgi pievienoties Eiropas valstu saimei. Eiropas Komisija šo progresu ir novērtējusi un jau otro gadu pēc kārtas aicina Eiropadomi uzsākt iestāšanās sarunas ar Maķedoniju. Un Padome jau otro gadu pēc kārtas nepieņem šo lēmumu. Rodas iespaids, ka viens no nepamatotiem šķēršļiem šo sarunu uzsākšanai ir divpusējie strīdīgie jautājumi, tai skaitā attiecības ar Grieķiju. Šie strīdi nedrīkst bloķēt Maķedonijas pievienošanās procesu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pievienošanās procesa turpināšana veicinātu stabilitāti un vēl vairāk stiprinātu dialogu starp etniskajām kopienām Maķedonijā.

Protams, Maķedonijai ir vēl ārkārtīgi daudz darāmā, lai reformētu valsts pārvaldes un tiesu iestādes, sekmīgi apkarotu organizēto noziedzību un korupciju, kā arī attīstītu demokrātiskos dialogus sabiedrībā. Protams, jebkuras jaunas dalībvalsts, arī Maķedonijas, uzņemšana ES notiks tikai tad, kad tās būs izpildījušas visas prasības, un tikai ar ES iestāžu un ES dalībvalstu nepārprotamu piekrišanu. Un tieši tāpēc ir svarīgi uzsākt iestāšanās sarunu procesu, kurš, es esmu pārliecināta, veicinās pozitīvas pārmaiņas Maķedonijā un reģionā kopumā.

  Giovanni La Via (PPE), rakstiski. – (IT) Rezolūcijas priekšlikums par Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas 2010. gada progresa ziņojumu, par kuru balsoja Parlaments, tika apstiprināts ar lielu balsu vairākumu un vairāku politisko grupu piekrišanu. Es atzinīgi vērtēju Maķedonijas centienus panākt atbilstību Eiropas standartiem. Tiesu sistēmas reforma, cīņa pret korupciju un valsts pārvaldes un cietumu reforma ir daži no Maķedonijas ievērojamajiem sasniegumiem attiecībā uz atbilstības nodrošināšanu acquis communautaire. Tikpat uzteicama ir pievēršanās autonomijas piešķiršanai vietējām kopienām un diskriminācijas novēršanas likuma pieņemšanai, kā arī saistību uzņemšanās, lai nodrošinātu dzimumu līdztiesību. Tomēr vārda brīvības un plašsaziņas līdzekļu neatkarības jautājumi vēl joprojām ir problemātiski. Turklāt rada bažas valstī pieaugošais saspīlējums starp dažādām etniskajām grupām. Tāpēc es uzskatu, ka, neraugoties uz pozitīvajiem rezultātiem, jāturpina veltīt uzmanība iestāžu jautājumam, kurš ir ļoti jutīgs un kuram pašlaik ir jāiztur pārbaudījums. Noslēgumā es vēlētos izteikt cerību, ka tuvināšanās procesu ar Eiropu stiprinās pasākumi, kuru mērķis ir novērst pašreizējos trūkumus.

  Monica Luisa Macovei (PPE), rakstiski. – Es balsoju par šo rezolūciju, lai paustu atzinīgu vērtējumu Maķedonijas progresam ceļā uz integrāciju Eiropā un uzsvērtu mērķus, kuri šīs valsts iedzīvotāju labā ir vēl jāsasniedz. Ir svarīgi sniegt Maķedonijai pozitīvu signālu attiecībā uz tās nākotni Eiropas Savienībā, lai uzturētu stimulu virzībai uz ES un veicinātu aizsākto politisko dialogu. Starp Maķedoniju un Grieķiju pastāvošās domstarpības par nosaukumu ir divpusējs jautājums, kam nevajadzētu traucēt pievienošanās sarunu sākšanu. Turklāt saskaņā ar 1995. gada 13. septembra Pagaidu nolīgumu starp Grieķiju un Maķedoniju Grieķija piekrita neiebilst Maķedonijas pieteikumu iesniegšanai starptautiskās iestādēs, un tas attiecas arī uz ES un Maķedonijas sarunu procesu. Ārlietu komitejā es iesniedzu dažus grozījumus attiecībā uz valsts pārvaldi, tiesu sistēmu un korupcijas novēršanas pasākumiem.

Valsts stratēģijas pieņemšana valsts pārvaldes reformai un Stabilizācijas un asociācijas nolīguma apakškomitejas izveide ir pozitīvi vērtējami pasākumi, lai nodrošinātu valsts pārvaldes veiktspēju un profesionalitāti. Es uzsveru, ka tiesu prakses unificēšana un visu tiesas lēmumu publicēšana ir ļoti svarīga, lai nodrošinātu prognozējamu tiesisko sistēmu un sabiedrības uzticēšanos.

  David Martin (S&D), rakstiski. – Es atbalstīju ziņojumu par Maķedoniju un atzinīgi vērtēju tās pastāvīgos centienus apkarot korupciju, par ko cita starpā liecina Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupas (GRECO) otrā posma ieteikumu īstenošana un Kriminālkodeksa grozījumu stāšanās spēkā. Es mudinu iestādes turpināt korupcijas apkarošanai paredzēto tiesību aktu īstenošanu, kā arī palielināt tiesu iestāžu neatkarību un efektivitāti un piešķirt tām vairāk finansējuma. Tomēr korupcija joprojām plaukst, un es aicinu to apkarot vēl intensīvāk.

Es uzsveru, ka nevilcinoties ir efektīvi un pilnībā jāpiemēro pretkorupcijas tiesību akti, jo īpaši attiecībā uz politisko partiju finansēšanu un interešu konfliktiem. Es vēršu uzmanību uz to, cik svarīgi ir nodrošināt, lai tiesu sistēma darbotos bez politiskas iejaukšanās, un atzinīgi vērtēju centienus veicināt tiesu sistēmas efektivitāti un pārredzamību. Es uzsveru nepieciešamību apkopot vairāk datu par veikto kriminālvajāšanu un piespriestajiem sodiem, lai varētu noteikt sasniegto progresu, un aicinu unificēt tiesu praksi, lai nodrošinātu prognozējamu tiesisko sistēmu un sabiedrības uzticēšanos.

  Kyriakos Mavronikolas (S&D), rakstiski. – (EL) Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā preses un tiesu neatkarības un pilsētvides attīstības plāna „Skopje 2014” pārkāpumi ir ikdienišķa parādība. Arī politiskais dialogs ir apturēts. Ņemot vērā neatrisināto valsts nosaukuma jautājumu, kas padziļina iekšējās grūtības, ir skaidrs, ka šīs valsts izredzes pievienoties Eiropai ir problemātiskas.

  Jean-Luc Mélenchon (GUE/NGL), rakstiski. – (FR) Šajā rezolūcijā Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika tiek aicināta darīt visu iespējamo, lai liberalizētu savu ekonomiku un elektroenerģijas tirgu. Šajā dokumentā valstij tiek sniegtas pamācības demokrātijas nodrošināšanā un pat attiecībā uz žurnālistiku. Es balsoju pret šo augstprātīgo un vājo tekstu.

  Nuno Melo (PPE), rakstiski. – (PT) Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika savā ceļā uz pievienošanos ES ir saskārusies ar vairākiem šķēršļiem. Lai gan tā ir guvusi panākumus visa Kopienas acquis pārņemšanas jomā, nodrošinot uzticamas iestāžu struktūras un paraugpraksi, tomēr to gaida vēl garš ceļš. Vēl ir daudz darāmā, un to apliecina politiskā krīze, kas šai valstij ir radījusi problēmas.

  Andreas Mölzer (NI), rakstiski. – (DE) 2001. gada 9. aprīlī Maķedonija kļuva par pirmo valsti Rietumbalkānos, kas parakstīja Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu ar Eiropas Savienību. Kopš 2001. gada īstenoto reformu gaitu var daudzējādā ziņā novērtēt kā pozitīvu. Tiesu sistēmas jomā ir pieņemtas tiesību normas, kas nodrošina efektivitāti un neatkarību no politiskā spiediena. Apsveicami ir arī uzlabojumi tiesu sistēmas pārredzamības jomā, jo īpaši samazinot neizskatīto lietu skaitu, kas ir tipiska situācija lielākajā daļā tiesu iestāžu. Var redzēt, ka valsts gūst panākumus, tuvojoties pārejai uz funkcionējošu tirgus ekonomiku, lai gan vēl ir daudz darāmā. Tikai Maķedonijas strīds ar Grieķiju par valsts nosaukumu kavē tās pievienošanos ES, un jācer, ka šī problēma tuvākajā nākotnē tiks atrisināta. Tomēr es atturējos no balsošanas, jo daži ziņojuma aspekti ir ļoti vienpusēji.

  Maria do Céu Patrão Neves (PPE), rakstiski. – (PT) Es balsoju par Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas 2010. gada pārraudzības ziņojumu. Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas pievienošanās process ir ievērojami aizkavējies, lai gan valstī ir panākts politisks, kā arī sociāls un ekonomisks progress. Es ceru, ka pašreizējās domstarpības un reģionālās problēmas tiks pārvarētas visas Eiropas interesēs.

  Raül Romeva i Rueda (Verts/ALE), rakstiski. – Es balsoju „par”. Šī rezolūcija faktiski apliecina, ka EP piekrīt Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas 2010. gada progresa ziņojumā sniegtajam novērtējumam un pauž nožēlu, ka Padome nav pieņēmusi lēmumu par pievienošanās sarunu sākšanu, kā to jau otro gadu pēc kārtas ierosina Komisija un atbilstīgi iepriekšējām Parlamenta rezolūcijām. Ziņojumā ir paustas bažas par pašreizējo politisko situāciju, tostarp opozīcijas partiju īstenoto valsts parlamenta boikotu, un par risku, ka šāda notikumu attīstība varētu nelabvēlīgi ietekmēt procesu, kura rezultātā šī valsts vēlas pievienoties ES. Ziņojumā arī atgādināts, ka Parlaments ir ieteicis Padomei nekavējoties sākt pievienošanās sarunas.

  Licia Ronzulli (PPE), rakstiski. – (IT) Es balsoju par šo ziņojumu, jo uzskatu, ka ir pienācis laiks sākt reālas un pienācīgas pievienošanās sarunas ar Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku. Faktiski kopš 2005. gada 16. decembra, kad Eiropadome piešķīra šai valstij ES kandidātvalsts statusu, šā jautājuma risināšanā nav sperti nekādi būtiski soļi. Tas vispirms skaidrojams ar virkni problēmu Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā, jo īpaši ar opozīcijas partiju īstenoto valsts parlamenta boikotu. Šī un citas problēmas, piemēram, vajadzība nodrošināt brīvu un neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu darbību, kas nepieciešami, lai attīstītos stabila demokrātija, ir jāatrisina pēc iespējas drīzāk, lai abas iesaistītās puses varētu atkal pievērsties ES paplašināšanās procesam austrumu virzienā.

  Nikolaos Salavrakos (EFD), rakstiski. – (EL) Es balsoju pret šo konkrēto ziņojumu, jo, kā jau norādīju iepriekš plenārsēdē, es uzskatu, ka, ņemot vērā nopietnos apgalvojumus laikraksta Sunday Times 20. martā numurā, kas vērsti pret referentu Zoran Thaler, kurš sākotnēji iesniedza šo tekstu, par ko 16. martā, pirms pret viņu tika izvirzīti apvainojumi, notika balsošana Ārlietu komitejā, un kurš var izmantot nevainīguma prezumpciju, kā arī tāpēc, ka ziņojumu sniedza cits referents, šis rezolūcijas priekšlikums nav uzskatāms par uzticamu. Es uzskatu, ka mēs pieļautu kļūdu attiecībā uz Parlamenta integritāti un uzticamību, ja balsotu par šo priekšlikumu pirms izmeklēšanas rezultātu publiskošanas pēc saskaņošanas procedūras sākuma.

Rezolūcijas priekšlikums B7-0256/2011 (Stāvoklis Kotdivuāras Republikā)

  Luís Paulo Alves (S&D), rakstiski. – (PT) Es atbalstu šo rezolūciju, jo krīzes situācija Kotdivuārā ir nekavējoties jāizbeidz — tā jau ir novedusi pie daudzu cilvēku nāves. Starptautiskā sabiedrība atzīst Ouattara kunga demokrātisku vēlēšanu ceļā gūto uzvaru, un tagad tai ir jādivkāršo centieni, lai palīdzētu viņam sākt savu pienākumu izpildi mierīgā ceļā. Tā kā šī ir nopietna situācija, kas ne tikai apdraud vēlētāju likumīgo izvēli, bet arī izraisa cilvēktiesību pārkāpumus, ES ir jārīkojas diplomātiski un jāizmanto visi tai pieejamie mehānismi, lai normalizētu situāciju un — kas ir vissvarīgākais — novērstu turpmākus nāves gadījumus.

  Zigmantas Balčytis (S&D), rakstiski. – (LT) Es balsoju par šo rezolūciju, jo pēdējos četros mēnešos Kotdivuāra ir nonākusi dziļā politiskā krīzē, ko izraisījusi amatā esošā prezidenta Laurent Gbagbo atteikšanās nodot varu likumīgajam prezidentam Alassane Ouattara, lai gan Ouattara kungs 2010. gada novembrī uzvarēja prezidenta vēlēšanās un starptautiskā sabiedrība ir atzinusi viņa uzvaru, un Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) apstiprināja vēlēšanu rezultātus. Saskaņā ar ANO datiem laikā kopš 2010. decembra Kotdivuārā ir gājuši bojā simtiem cilvēku, un faktiskais upuru skaits droši vien ir daudz lielāks, jo par vardarbību valsts iekšienē presē ne vienmēr tiek ziņots. Uzbrukumi ar nolūku tiek vērsti pret ANO miera uzturētāju vienībām un iestādēm. Es piekrītu, ka ir vajadzīga tūlītēja starptautiska politiska rīcība, lai risinātu humanitāro situāciju Kotdivuārā un novērstu jaunu migrācijas vilni šajā reģionā. Komisijai un dalībvalstīm ir jāsaskaņo pasākumi ar citiem starptautiskajiem līdzekļu devējiem, lai nodrošinātu Kotdivuāras un tās kaimiņvalstu iedzīvotāju steidzamās vajadzības. Es atbalstu sankcijas, tostarp vīzu izsniegšanas aizliegumu un līdzekļu iesaldēšanu, kuras visām personām un organizācijām, kas pretojas likumīgā prezidenta varai, ir piemērojusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome, Āfrikas Savienība un Eiropas Savienības Padome, kā arī to, ka šīm sankcijām jāpaliek spēkā līdz laikam, kad vara tiks nodota likumīgajām iestādēm.

  Maria Da Graça Carvalho (PPE), rakstiski. – (PT) Es stingri nosodu bijušā prezidenta L. Gbagbo un viņa atbalstītāju centienus vardarbīgi uzurpēt Kotdivuāras tautas gribu, un es vēlos pievienoties prasībai, lai L. Gbagbo nekavējoties atkāptos no amata. Žēl, ka Kotdivuāras iedzīvotājiem jāmaksā tik augsta cena, lai nodrošinātu, ka tiek izpildīta viņu demokrātiskā griba, ko viņi izteica 2010. gada novembra prezidenta vēlēšanās. Es vēlos apliecināt savu atbalstu prezidentam Ouattara kungam, viņa valdībai, Kotdivuāras tautai, kurai ir jāpanāk samierināšanās, ekonomikas atveseļošana un ilgtspējīga attīstība. Es vēlos aicināt sākt sarunas, lai atjaunotu kārtību, mieru, stabilitāti un drošību valstī, kura īsteno grūto uzdevumu — veicināt nacionālo apvienošanos.

  Edite Estrela (S&D), rakstiski. – (PT) Es atbalstīju šo rezolūciju par stāvokli Kotdivuārā, kurā nosodīti bijušā prezidenta L. Gbagbo vardarbīgie centieni uzurpēt varu un uzsvērts, ka viņam ir nekavējoties jāatkāpjas no amata un jānodod vara demokrātiski ievēlētajam prezidentam A. Ouattara, lai valstī tiktu atjaunots miers un demokrātija.

  Diogo Feio (PPE), rakstiski. – (PT) Neskatoties uz Félix Houphouët-Boigny grandiozo redzējumu, Kotdivuāra pašlaik ir valsts, ko plosa konflikts starp L. Gbagbo un A. Ouattara, un pastāv draudi, ka tas turpināsies mūžīgi. Kotdivuāras iedzīvotāji ar bažām un bailēm ir vērojuši attiecīgo grupējumu militārās akcijas, baidoties no drošības līmeņa straujas pazemināšanās un valsts turpmākas destabilizācijas. Kotdivuāra ir vēl viens piemērs briesmām, ko rada ilgstošas diktatūras, kas pēc režīma pastāvēšanas beigām atstāj institucionālu vakuumu, kā arī demokrātijas un brīvību izmantošanas prakses trūkumu.

  José Manuel Fernandes (PPE), rakstiski. – (PT) Atbilstīgi piemēram, ko Eiropas Savienība ir sniegusi visā savas pastāvēšanas laikā, tai ir vēsturisks pienākums iestaties pret visiem cilvēktiesību pārkāpumiem un veicināt tautu pašnoteikšanās tiesību ievērošanu gan ar nosodījuma, gan ar attīstības programmu palīdzību. Nesen mēs bijām liecinieki vardarbības pieaugumam un apstiprinātām masu slepkavībām Kotdivuārā, kuras iedzīvotāju vidū ir cilvēki, kuri pretojas demokratizācijas procesam. Parlaments ir pieņēmis vairākas rezolūcijas par politisko stāvokli šajā valstī, jo īpaši 2010. gada 16. decembrī. Citas ES iestādes un starptautiskās organizācijas, piemēram, ANO Drošības padome, Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas (ECOWAS) Valstu vadītāju institūcija, ir nosodījušas cilvēktiesību pārkāpumus šajā valstī, kas sekoja pēc tam, kad gāztais prezidents L. Gbagbo neatzina ANO apstiprinātos vēlēšanu rezultātus, izraisot valstī vardarbības uzplūdus, kuru rezultātā ir gājuši bojā simtiem cilvēku un aptuveni miljons cilvēku ir devušies bēgļu gaitās. Tāpēc es atbalstu pasākumus, kas ierosināti ziņojumā, un balsoju par šo priekšlikumu, jo uzskatu, ka Parlamentam ir jāatbalsta politika, kas balstās uz vērtībām, ne tikai uz ekonomiskām interesēm.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Mēs nebalsojām par šo rezolūciju, un mūs vēl joprojām satrauc kara stāvoklis Kotdivuārā, šīs valsts ekonomikas paralīze un augstais vardarbības līmenis, kas skar iedzīvotājus un ir izvērties par humanitāru krīzi.

Mēs zinām, ka šai nopietnajai situācijai Kotdivuārā ir seni cēloņi, jo īpaši nabadzība un sociālā nevienlīdzība, kas ir iepriekšējās koloniālās sistēmas mantojums vai gadiem ilgi piemēroto SVF strukturālo pielāgojumu plānu sekas.

Pēdējie četri ciešanu mēneši, kas sekoja vēlēšanām, ir apliecinājuši, cik nosodāmi, ka starptautiskā sabiedrība, tostarp ES, nav pietiekamā mērā izmantojusi diplomātiskos kanālus, lai krīzei rastu mierīgu politisku risinājumu. Īpaši neveiksmīga ir Francijas rīcība, jo tā ir devusi priekšroku nevis diplomātijai, bet militārai intervencei.

Tāpēc mēs pieprasām, lai abas puses pārtrauktu karu un vardarbību, un mudinām ES veikt pienācīgus pasākumus.

  Bruno Gollnisch (NI), rakstiski. – (FR) Šī rezolūcija ir nodevības meistardarbs. Tajā ir sasniegta pārsteidzoša meistarība, izvairoties no negatīva vērtējuma paušanas par A. Ouattara nometni, kuras pārstāvju paveikto zvērību apjomu Apvienoto Nāciju Organizācija tomēr pašlaik pārbauda uz vietas. Tomēr A. Ouattara, musulmanis, kura izcelsme nav saistīta ar Kotdivuāru un kurš ir apmācīts SVF Vašingtonā, ir ieguvis jūsu atbalstu. Rezolūcijā ir ļoti cildināts ANO īpašās misijas darbs Kotdivuārā (UNOCI), lai gan ANO bija jālūdz Francijas palīdzība tās misijas un jo īpaši ārzemnieku aizsardzības nodrošināšanai.

Tas ir teicams efektivitātes un lietderības apliecinājums! Attiecībā uz pūlēm, kuras jūs veltāt, lai nodrošinātu šo apstrīdēto vēlēšanu rezultātu atzīšanu, es varu sacīt, ka būtu labi, ja jūs šādu nepārtrauktu uzmanību nodrošinātu gadījumos, kad Eiropas tautas noraida līgumus, kurus jūs tām piedāvājat. Jūs atbalstāt tikai tos rezultātus, kas jums ir izdevīgi. Šādu īsredzīgu un kategorisku pieeju nav iespējams atbalstīt, un tāpat nav iespējams balsot par rezolūciju, kurā ir sniegta tikpat nepilnīga informācija kā avīžu rakstos, uz kuriem tā, šķiet, ir balstīta.

  Juozas Imbrasas (EFD), rakstiski. – (LT) Es balsoju par šo dokumentu, jo pēdējo četru mēnešu laikā Kotdivuāra ir nonākusi dziļā politiskajā krīzē, ko ir izraisījusi amatā esošā prezidenta Laurent Gbagbo atteikšanās nodot varu likumīgajam prezidentam Alassane Ouattara, lai gan A. Ouattara 2010. gada novembrī uzvarēja prezidenta vēlēšanās un starptautiskā sabiedrība ir atzinusi viņa uzvaru, un Apvienoto Nāciju Organizācija apstiprināja vēlēšanu rezultātus. Visi diplomātiskie centieni rast miermīlīgu risinājumu politiskajam strupceļam, kas radās pēc vēlēšanām, tostarp Āfrikas Savienības, Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienas un Dienvidāfrikas prezidenta centieni, ir cietuši neveiksmi. Kopš februāra vidus karadarbība ir kļuvusi intensīvāka gan galvaspilsētā, gan valsts rietumos, un pienāk uztraucošas ziņas par smagās artilērijas pastiprinātu lietošanu pret civiliedzīvotājiem. Kotdivuārā ir pastrādāti noziegumi, tostarp ir notikuši seksuālās vardarbības gadījumi, cilvēku nolaupīšana, nāvessodi bez tiesas sprieduma, kā arī pārmērīga un haotiska spēka lietošana pret civiliedzīvotājiem, ko var uzskatīt par noziegumu pret cilvēci. Tāpēc Parlaments aicina prezidentu A. Ouattara veicināt mieru un nācijas samierināšanos.

  Giovanni La Via (PPE), rakstiski. – (IT) Nopietnā politiskā un institucionālā krīze, kas jau vairākus mēnešus satricina Kotdivuāru, ir izraisījusi vardarbības uzplūdus, kuriem, šķiet, nav redzams gals. Es stingri nosodu bijušā prezidenta L. Gbagbo mēģinājumu ar varu apstrīdēt likumīgos vēlēšanu rezultātus, kurās viņu uzvarēja Alassane Ouattara. Jau vairākus mēnešus Kotdivuāras pilsētās notiek partizānu karš starp uzvarētā prezidenta atbalstītājiem un tautu. Es uzskatu, ka Eiropai, jo īpaši šādās situācijās, kad tiek nopietni apdraudētas cilvēka pamattiesības un pats demokrātijas ideāls, ir skaidri un sadzirdami jāpauž sava nostāja, nosodot šādus vardarbības aktus un apliecinot savu nepatiku un sašutumu.

  David Martin (S&D), rakstiski. – Es atzinīgi vērtēju šo rezolūciju, jo tajā visi politiskie spēki Kotdivuārā ir mudināti cienīt tautas gribu, ko tā brīvi pauda 2010. gada 28. novembra vēlēšanās, kuru rezultātus pasludināja Kotdivuāras Neatkarīgā vēlēšanu komisija (CEI) un apstiprināja ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis, kurš atzina Alassane Dramane Ouattara par Kotdivuāras ievēlēto prezidentu. Rezolūcijā visas Kotdivuāras partijas tiek aicinātas atturēties no jebkādām prettiesiskas vardarbības izpausmēm un cilvēktiesību pārkāpumiem, novērst tos un aizsargāt no tiem civiliedzīvotājus.

Rezolūcijā ir stingri nosodīti bijušā prezidenta L. Gbagbo un viņa atbalstītāju centieni uzurpēt Kotdivuāras tautas gribu, musinot uz vardarbību un graujot vēlēšanu procesa integritāti. Tajā ir uzsvērts, ka visām pusēm ir jārespektē demokrātisko vēlēšanu rezultāti, tostarp arī uzvarētajiem kandidātiem, un ka atteikšanās atzīt šos rezultātus apdraudēs mieru un stabilitāti Kotdivuārā.

  Nuno Melo (PPE), rakstiski. – (PT) Demokrātijas nostādņu ievērošana ir neatņemams Eiropas Savienības princips. Tāpēc mums ir stingri jānosoda notikumi Kotdivuārā. L. Gbagbo izmantotā vardarbība, vēršoties pret Kotdivuāras civiliedzīvotājiem pēc sakāves vēlēšanās, ir nepieņemama, un viņam ir jāatkāpjas no amata un nekavējoties jānodod pilnvaras jaunajam prezidentam. Vainīgie nedrīkst palikt nesodīti, un mums ir jādara viss iespējamais, lai viņus atrastu un sodītu par noziegumiem pret civiliedzīvotājiem — vajadzības gadījumā pat starptautiskā līmenī, un ES spēs sniegt vajadzīgo atbalstu izmeklēšanai.

  Andreas Mölzer (NI), rakstiski. – (DE) Uzzinot vēlēšanu rezultātus Kotdivuārā, prezidents L. Gbagbo, kurš cieta sakāvi demokrātiskās vēlēšanās, nebija gatavs pieņemt amata zaudējumu. Ne sarunu mēģinājumi, ne starptautiskās sabiedrības kritika nesniedza vēlamos rezultātus, un tā rezultātā radās krīzes situācija, kas izpaudās vardarbīgā konfliktā. Ir svarīgi izdarīt starptautisku spiedienu, piemēram, stingri nosodot cilvēktiesību pārkāpumus un noziegumus, kas paveikti, pārkāpjot humanitārās tiesības, un piemērojot sankcijas.

Pasākumi attiecībā uz nolaupītām civilpersonām, tostarp ES pilsoņiem, ir vienlīdz svarīgi. Tomēr šajā rezolūcijā ir aplūkoti tikai tie noziegumi, kurus pastrādājis uzvarētā prezidenta L. Gbagbo karaspēks, nepievēršot uzmanību apsūdzībām, kas vērstas pret jaunievēlētā prezidenta A. Ouattara karaspēku. Ja ir pastrādāta vardarbība, attieksmei būtu jābūt vienādai, neskatoties uz to, kurš ir vainīgais.

  Franz Obermayr (NI), rakstiski. – (DE) ES ir stingri jānosoda smagie cilvēktiesību pārkāpumi un vardarbības akti, kurus paveicis uzvarētais prezidents L. Gbagbo. Ja turpināsies humanitāro tiesību pārkāpumi, ir jāpiemēro konkrētas sankcijas. Tomēr ir svarīgi, lai tiktu sodīti abu pušu paveikti noziegumi, citiem vārdiem runājot, arī tie, kuru pastrādāšanā ir apsūdzēts jaunais prezidents A. Ouattara. Uzbrukumu upuriem ir vienalga, kurš pavēlēja lietot vardarbību. Es uzskatu, ka šajā ziņā rezolūcija ir pārāk vienpusīga.

  Maria do Céu Patrão Neves (PPE), rakstiski. – (PT) Ņemot vērā politisko krīzi, kurai šajā valstī ir nopietnas sociālas sekas, es atzinīgi vērtēju saistības, kuras ir uzņēmusies Eiropas Savienība un izklāstījusi komisāre Georgieva kundze, lai palīdzētu atrisināt humanitāro krīzi.

  Raül Romeva i Rueda (Verts/ALE), rakstiski. – Es balsoju „par”. Es pievienoju savu balsi tiem, kuri: 1) pauž nožēlu, ka politiskais strupceļš, kas radās pēc vēlēšanām, netika atrisināts mierīgā veidā un ka visi diplomātiskie centieni to panākt bija nesekmīgi; 2) nosoda to, ka vardarbībā, kas sekoja pēc vēlēšanām, tika zaudētas dzīvības un īpašumi, un aicina L. Gbagbo un A. Ouattara nodrošināt cilvēktiesību un tiesiskuma principu ievērošanu; 3) aicina L. Gbagbo un M. Ouattara uzņemties atbildību un novērst valstī vardarbību un represijas pēc cīņām, kā arī apliecināt apņemšanos nodrošināt mierīgu un demokrātisku pārejas posmu.

  Licia Ronzulli (PPE), rakstiski. – (IT) Pēdējos četros mēnešos Kotdivuāra ir iegrimusi dziļā politiskā krīzē. Aizejošā prezidenta Laurent Gbagbo atteikšanās nodot varu Alassane Ouattara, 2010. gada novembra prezidenta vēlēšanu uzvarētājam, ir izraisījusi vardarbības spirāli visā valstī, un nav nekādu pazīmju, kas liecinātu par to, ka tā varētu rimties. Kopš februāra vidus galvaspilsētā un valsts rietumos karadarbība ir kļuvusi intensīvāka, un mūs sasniedz satraucošas ziņas par aizvien biežāku smagās artilērijas izmantošanu pret civiliedzīvotājiem. Līdz šim starptautiskās sabiedrības diplomātiskie centieni nav snieguši panākumus, neraugoties uz to, ka vēlēšanu rezultātus ir apstiprinājusi Apvienoto Nāciju Organizācija. Ir pienācis laiks nosodīt bijušā prezidenta L. Gbagbo un viņa atbalstītāju centienus vardarbīgi pretoties Kotdivuāras tautas gribai. L. Gbagbo ir nekavējoties jāatkāpjas no amata un jānodod vara likumīgi ievēlētajam prezidentam A. Ouattara.

  Michèle Striffler (PPE), rakstiski. – (FR) Četrus mēnešus Kotdivuāra atrodas dziļā politiskā krīzē, ko izraisīja amatā esošā prezidenta L. Gbagbo atteikšanās nodot varu likumīgajam prezidentam A. Ouattara. Šai situācijai ir sevišķi postošas humanitāras sekas. Vēlēšanām sekojušās vardarbības dēļ vairāk nekā miljons cilvēku ir kļuvuši par iekšzemē pārvietotām personām un bēgļiem. Vēl ļaunāk ir tas, ka šis masveida bēgļu pieplūdums var no jauna saasināt acīmredzamo saspīlējumu šajā reģionā. Tāpēc krīze droši vien turpināsies. Lai gan es atzinīgi vērtēju Komisijas lēmumu pieckārtīgi palielināt humānās palīdzības apjomu, tādējādi paredzot Eiropas palīdzībai EUR 30 miljonus, ir būtiski, lai Eiropas Savienība darītu visu iespējamo, lai palīdzētu visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām un pārraudzītu viņu mainīgās vajadzības.

  Dominique Vlasto (PPE), rakstiski. – (FR) Es ļoti vēlējos atbalstīt šo rezolūciju, kurā ir nepārprotami nosodīti aizejošajam Kotdivuāras prezidentam L. Gbagbo lojālo kaujinieku paveiktie noziegumi pret civiliedzīvotājiem. Labāk būtu bijis atrisināt konfliktu ar diplomātiskiem līdzekļiem, bet vardarbības līmenis Abidžanā un gāztā prezidenta nelokāmā un pašiznīcinošā nostāja noteica vajadzību pēc ANO intervences, lai aizsargātu civiliedzīvotājus un palīdzētu likumīgajam prezidentam A. Ouattara pārņemt varu. Tāpēc šajā rezolūcijā ir atbalstīta ANO kontrolē īstenotā Francijas karaspēka intervence, kas palīdz nodrošināt likuma varu un vēlēšanu rezultātu ievērošanu, kā arī aizsargāt civiliedzīvotāju un eiropiešu dzīvības. Kad būs atjaunots tiesiskums, likumīgajām Kotdivuāras iestādēm ar starptautiskās sabiedrības palīdzību būs jānodrošina, lai Laurent Gbagbo, kandidāts, kurš zaudēja nesenajās Kotdivuāras prezidenta vēlēšanās, kopā ar amatpersonām, kuras tur aizdomās par cilvēktiesību pārkāpumiem, tiktu sodīti par savu rīcību. Visbeidzot, es uzskatu, ka ES ir jāturpina pildīt savas saistības, sniedzot Kotdivuārai ilgtermiņa atbalstu, lai palīdzētu šai nācijai panākt samierināšanos, kā arī atjaunot stabilitāti valstī.

Rezolūcijas priekšlikums B7-0198/2011 (Eiropas kaimiņattiecību politikas austrumu dimensijas pārskats)

  Luís Paulo Alves (S&D), rakstiski. – (PT) Es balsoju par šo ziņojumu, jo tajā ir izvirzīti svarīgi mērķi, piemēram, vīzu režīma atvieglošana, brīvās tirdzniecības nolīgumi, saikne ar pilsonisko sabiedrību un spēka neizmantošana attiecībā uz ES iesaistīšanos konfliktos, kā arī pašnoteikšanās un teritoriālā integritāte.

  Zigmantas Balčytis (S&D), rakstiski. – (LT) Kopš 2004. gada, kad tika uzsākta Eiropas kaimiņattiecību politika (EKP), ir nostiprinātas attiecības ar partnervalstīm. Austrumu partnerība ir nozīmīga politiskā sistēma attiecību padziļināšanai ar partnervalstīm, kuras pamatā ir līdzdalība un līdzatbildība. Austrumu partnerības prioritātes ir demokrātijas attīstība, laba pārvaldība un stabilitāte, ekonomiska integrācija un konverģence ar ES politiku, jo īpaši attiecībā uz vidi, klimata pārmaiņām un energodrošību. EKP īstenošanu traucē konkrēti šķēršļi, tāpēc tās pārskatā ir jāietver skaidri definētas rīcības prioritātes, salīdzinoša novērtēšana un diferencēšana pēc darbības rezultātiem. EKP arī turpmāk ir jābalstās uz demokrātijas principiem, tiesiskumu, cilvēktiesību ievērošanu un pamatbrīvībām, kā arī tai jāatbalsta mūsu tuvāko partneru politiskās, sociālās un ekonomikas reformas.

  Elena Băsescu (PPE), rakstiski. – (RO) Es balsoju par Komisijas un Padomes iniciatīvu pārskatīt Eiropas kaimiņattiecību politikas austrumu dimensiju. Savas elastības dēļ šī politika ir nodrošinājusi labus rezultātus, un tagad tā ir jāpielāgo Eiropas jaunajiem apstākļiem. Tieši tāpēc tā ir jāpielāgo katras programmā iekļautās valsts īpašajiem apstākļiem.

Es uzskatu, ka svarīgākajam apsvērumam jābūt partnervalstu ieguldījumam, nevis to ģeogrāfiskajai atrašanās vietai. Taču valstī īstenotu reformu centrā ir cilvēki. Austrumu un dienvidu valstīm ir jānodrošina vienādas iespējas, tāpēc ir atkārtoti jāveic mūsu kaimiņattiecību politikas līdzsvarošana. Bijušajām padomju valstīm arī ir jāsadarbojas ar ES —šo ideju atbalstīja arī Joe Biden, nesen apmeklējot Kišiņevu. Es vēlos piebilst, ka Moldovas Republika ir vadošā reformu īstenotāja Austrumu partnerības ietvaros.

  Vilija Blinkevičiūtė (S&D), rakstiski. – (LT) Es balsoju par šo rezolūciju, jo Eiropas kaimiņattiecību politikas austrumu dimensijas pārskats ietver tādus svarīgus mērķus kā demokrātiskie procesi, laba pārvaldība un stabilitāte, ekonomiska integrācija, vide, klimata pārmaiņas un energodrošība. Eiropas Parlaments uzskata, ka korupcijas apkarošanai, jo īpaši tiesu varas iestādēs un policijā, ir jābūt ES galvenajai prioritātei, attīstot attiecības ar saviem austrumu partneriem. Turklāt ir intensīvāk jāapkaro starptautiskie organizētās noziedzības tīkli un jāpastiprina policijas un tiesu sadarbība ar kompetentajām ES aģentūrām. Ir svarīgi, lai pilsoniskās sabiedrības organizācijas aktīvi turpina savu darbu, jo īpaši cilvēktiesību, demokrātisko procesu veicināšanas un plašsaziņas līdzekļu brīvības nodrošināšanas jomā. Es vēlos uzsvērt lielo nozīmi, kas demokrātijas attīstībā ir vārda brīvībai un brīviem un neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem, tostarp internetam. Es vēlētos uzsvērt arī arodbiedrību un sociālā dialoga būtisko lomu mūsu austrumu partneru demokrātisko procesu attīstībā.

  Cristian Silviu Buşoi (ALDE), rakstiski. – (RO) Komisijas ziņojumi par EKP ne tikai atspoguļo labu kaimiņattiecību politikas nodrošinātos faktiskos ieguvumus, bet arī tās problēmas. EKP ir jāpārskata, un, Eiropas Savienībai reaģējot uz kaimiņvalstu sociālo un ekonomisko reformu progresu, ir jāīsteno citāda pieeja, proti, jāsniedz tām finansiāls un politisks atbalsts un tas jāpielāgo katras valsts īpašajām vajadzībām.

Austrumu partnerība piedāvā politisku sistēmu attiecību nostiprināšanai starp ES un tās austrumu kaimiņvalstīm, kā arī sociālo un ekonomisko reformu turpināšanai partnervalstīs.

Katras valsts progress ir jānovērtē, izmantojot salīdzinošu analīzi, kas balstīta uz iepriekš noteiktiem kritērijiem, tajā pašā laikā ņemot vērā ikvienas valsts īpašās iezīmes. „Eiropas perspektīva, tostarp Līguma par Eiropas Savienību 49. pants”, varētu būt reformu virzītājspēks šajās valstīs. Parlamentam ir jāsniedz svarīgs ieguldījums kritēriju noteikšanā, kā arī brīvības un demokrātijas stiprināšanā kaimiņu partnervalstīs.

  Mário David (PPE), rakstiski. – (PT) Vispirms es vēlos apsveikt savu kolēģi Siwiec kungu par teicami paveikto darbu un sadarbību vai, precīzāk izsakoties, ideju sintēzi, ko esam panākuši attiecībā uz Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) pārskata pamatprincipu. Papildus viedoklim, ko es jau esmu izklāstījis saistībā ar rezolūciju par dienvidu dimensiju, kuras sagatavošanā es piedalījos kā referents, es vēlos uzsvērt vajadzību abu EKP dimensiju ietvaros turpmāk izvēlēties augšupēju pieeju un piebilst, ka tikai lielāka vietējo kopienu un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās nodrošinās ES maksimālu efektivitāti EKP īstenošanā. Es ceru, ka ES nedos priekšroku īstermiņa stabilitātei, par to maksājot ar sabiedrības interesēm un tās pastāvīgu aizsardzību, kā arī sabiedrības locekļu individuālo un kolektīvo brīvību un jo īpaši sieviešu tiesībām, kā es jau minēju savā runā. Lai gan es ļoti atzinīgi vērtēju šo abu ziņojumu rezultātus, es tomēr nožēloju, ka Parlaments un Komisija nav pilnā mērā izmantojusi šo iespēju, lai šoreiz nošķirtu EKP austrumu partnervalstis no tām valstīm, kas, iespējams, kļūs par mūsu dienvidu EKP partnervalstīm.

  Diogo Feio (PPE), rakstiski. – (PT) Rezolūcijas par Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) austrumu dimensiju mērķis ir ierosināt, lai nākamajā stratēģiskajā EKP pārskatā tiktu pastiprināta valstu diferencēšana, pamatojoties uz to mērķiem un saistībām, ja tām seko reāls progress un konkrēti pasākumi. Ir jāņem vērā ikviena partnera īpatnības, tostarp tā mērķi un potenciāls. EKP tika izveidota, balstoties uz Eiropas pamatvērtībām, proti, demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, tiesu varas neatkarību un korupcijas apkarošana, un šīm vērtībām ir jābūt galvenajiem kritērijiem austrumu partnervalstu ieguldījuma novērtējumā. Veidojot attiecības ar šīm valstīm, Eiropas Savienības prioritātēm ir jābūt preses brīvībai un cīņai pret korupciju, un tas ir jāatspoguļo arī vispārējās iestāžu attīstības pamatnostādnēs.

  José Manuel Fernandes (PPE), rakstiski. – (PT) ES mērķi ir ļoti plaši, un tie ir balstīti uz paplašināšanos kaimiņvalstu virzienā, lai radītu plašu telpu, kurā ir spēkā personu brīvas pārvietošanās un preču brīvas aprites princips. Šajos apstākļos Eiropas kaimiņattiecību politikai (EKP) ir liela nozīme Eiropas Savienības attīstības un izaugsmes stratēģijā. Šajā nolūkā ir pieņemti vairāki instrumenti un rezolūcijas, un īpaša nozīme ir Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentam (EKPI), kā arī būtiskiem kopējās ārpolitikas un drošības politikas lēmumiem. Tāpēc es esmu gandarīts par šā ziņojuma un ierosināto pasākumu pieņemšanu, jo īpaši finansējuma palielinājumu un dažādu nozaru sadarbību, kā arī Austrumu partnerības otrās augstākā līmeņa sanāksmes organizēšanu 2011. gada otrajā pusē. Es vēlos norādīt, ka ES ir jāpastiprina dialogs ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām šajās valstīs, veicinot brīvo tirdzniecību un stabilitāti, sekmējot pieredzes apmaiņu un mobilitāti starp dalībvalstīm un šīm valstīm, kā arī atbalstot daudzpusējas sarunas.

  Juozas Imbrasas (EFD), rakstiski. – (LT) Es balsoju par šo rezolūciju, jo Eiropas kaimiņattiecību politikas austrumu dimensijas pārskats ietver tādus pamatmērķus kā demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, tirgus ekonomiku, ilgtspējīgu attīstību un labu pārvaldību. Tajā ir uzsvērts, ka EKP joprojām ir stratēģiski svarīgs instruments attiecību padziļināšanai un stiprināšanai ar mūsu tuvākajiem partneriem, lai atbalstītu to politiskās, ekonomiskās un sociālās reformas, kā arī norādīts, ka ir svarīgi saglabāt kopīgas līdzdalības principu programmu un rīcības plānu izstrādē un īstenošanā. Austrumu partnerība tika izveidota kā politiska sistēma EKP austrumu aspekta attīstībai, kuras mērķis ir padziļināt un stiprināt ES un tās austrumu kaimiņu attiecības, turpinot darbu pie politiskās asociācijas, ekonomiskās integrācijas un tiesību aktu tuvināšanas un vienlaikus atbalstot politiskās un sociāli ekonomiskās reformas partnervalstīs. Es vēlos uzsvērt, ka ekonomiskajām reformām jānotiek līdztekus politiskajām reformām un ka labu pārvaldību var sasniegt vienīgi atvērtā un pārredzamā lēmumu pieņemšanas procesā, kura pamatā ir demokrātiskās institūcijas. Ir īpaši svarīgi atbalstīt reģionālo sadarbību Melnās jūras apkārtnē un uzlabot ES politiku attiecībā uz Melnās jūras reģionu, jo īpaši iesākot vērienīgu stratēģiju šim reģionam un nodrošinot nepieciešamo finansējumu un cilvēkresursus, lai to varētu efektīvi īstenot.

  Cătălin Sorin Ivan (S&D), rakstiski. – Es vienmēr esmu atbalstījis Eiropas Savienības austrumu kaimiņattiecību politiku, un par to liecina mana iepriekšējā darbība. Es atbalstu Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatu galvenokārt tāpēc, ka tas ir vajadzīgs, lai būtiski veicinātu cilvēktiesību un politisko principu labāku integrāciju trešo valstu politiskās situācijas analīzē. Tajā ir uzsvērti pozitīvi sasniegumi cilvēktiesību un demokratizācijas jomā dažās partnervalstīs, kā arī negatīvi vērtējami notikumi citās valstīs, jo īpaši Baltkrievijā. Es uzskatu, ka svarīgi ir arī tas, ka pārskatā īpaša uzmanība ir veltīta studentu, augstskolu pasniedzēju, pētnieku un uzņēmēju mobilitātei, nodrošinot pietiekamu resursu pieejamību, kā arī stiprinot un paplašinot jau pieejamās stipendiju programmas. Visu minēto iemeslu dēļ es atbalstu Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatu.

  Petru Constantin Luhan (PPE), rakstiski. – (RO) Kaimiņattiecību politikas pārskatā ir jāturpina risināt īpašās problēmas, ar kurām saskaras reģioni, kas atrodas pie Eiropas Savienības robežām. Es uzskatu, ka ir vajadzīga ievērojama administratīvā veiktspēja, lai risinātu tik dažādas problēmas. Neskaitot demogrāfiskās problēmas, klimata pārmaiņas, ekonomisko konkurētspēju un dzīves kvalitāti, reģioniem, kuriem ir kopīgas robežas ar valstīm, kuras neietilpst Eiropas Savienības sastāvā, ir jāsaskaras ar tādu problēmu sekām, kuras netiek pienācīgi risinātas. Tas, piemēram, attiecas uz dabas katastrofu radīto seku novēršanas veidu. Intervence ārkārtas situācijās ir ļoti apgrūtināta, ja kaimiņvalstīm nav katastrofas seku novēršanai vajadzīgo spēju, un neviens reģions nevar novērst radušos situāciju tikai saviem spēkiem. Tāpēc es esmu ierosinājis, ka reģioni, kuri atrodas ES pierobežā un robežojas ar vismaz divām valstīm, kuras neietilpst ES, ir jāuzskata par „platformas” reģioniem un attiecīgi jāatbalsta. Lai risinātu sarežģītas problēmas, kaimiņattiecību politikā ir jāņem vērā to reģionu iespējas, kuri atrodas ES un kuriem ir ārējās robežas. Šādiem gadījumiem ir jānodrošina atbilstošs finansiālais atbalsts.

  David Martin (S&D), rakstiski. – Es balsoju par šo rezolūciju un mudinu valstis šajos reģionos īstenot ciešāku savstarpēju sadarbību un iesaistīties pilnvērtīgā un ilgstošā dialogā visos attiecīgajos līmeņos par tādiem jautājumiem kā brīvība, drošība, tiesiskums un jo īpaši robežu pārvaldība, migrācija un patvēruma piešķiršana, cīņa pret organizēto noziedzību, cilvēku tirdzniecība, nelegālā imigrācija, terorisms, naudas atmazgāšana un narkotiku tirdzniecība, kā arī sadarbība policijas un tiesu lietās. Rezolūcijā ir atgādināts, ka labas kaimiņattiecības visām EKP valstīm ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem virzībai uz iestāšanos ES.

  Jean-Luc Mélenchon (GUE/NGL), rakstiski. – (FR) Jaunā Eiropas kaimiņattiecību politika, kas mums apsolīta, ir vairāk vai mazāk tā pati vecā politika, kurā reizēm pavīd demokrātijas uzplaiksnījumi. Attiecībā uz austrumu dimensiju redzamas visas vecās idejas — brīvās tirdzniecības zonas, atbalsts Nabucco un AGRI projektiem un „migrācijas plūsmu pārvaldības” uzticēšana ārpakalpojumu sniedzējiem. Nekas nav mainījies. Es balsoju pret šo rezolūciju. ES nav ne valsts, ne demokrātija, bet tā jau tagad izturas kā imperiālistiska lielvara.

  Andreas Mölzer (NI), rakstiski. – (DE) Sākotnēji trīs Dienvidkaukāza valstis nebija iekļautas Eiropas kaimiņattiecību politikā, bet tikai tās darbības rādiusā. Rīcības plāni divpusējo attiecību padziļināšanai ir svarīgs Eiropas kaimiņattiecību politikas instruments, kas tiek izstrādāts katrai valstij atsevišķi, jo praksē katra valsts īsteno savu politiku. Dienvidkaukāza reģionam jo īpaši ir raksturīgi konflikti, kuru risinājums pat ekspertu skatījumā dažkārt ir grūti panākams.

Tāpēc ir svarīgi atkārtoti norādīt, ka ES kaimiņattiecību politika automātiski nenodrošina pievienošanos ES (kā paplašināšanās procesā). Tā drīzāk attiecas uz drošības politikas aspektiem un stabilitātes palielināšanu. Rezolūcijā tas nav pietiekami skaidri izklāstīts, tāpēc es to neatbalstīju.

  Franz Obermayr (NI), rakstiski. – (DE) Eiropas kaimiņattiecību politika ir instruments stabilitātes nodrošināšanai un miermīlīgu un demokrātisku struktūru atbalstam, kā arī divpusējo attiecību padziļināšanai ar ES kaimiņvalstīm. Īpaši daudz darāmā ir Dienvidkaukāza valstīs, jo šajā reģionā bieži rodas konflikti. Eiropas kaimiņattiecību politika nav un nedrīkst būt ES paplašināšanās politikas sagatavošanas posms. Es uzskatu, ka rezolūcijā tas nav pateikts pietiekami skaidri, un tāpēc es nevaru atbalstīt šo priekšlikumu.

  Maria do Céu Patrão Neves (PPE), rakstiski. – (PT) Eiropas kaimiņattiecību politika (EKP) ir sevi ir apliecinājusi kā efektīvs ārpolitikas instruments, kas veicina attiecību nostiprināšanu ar trešām valstīm, sniedzot konkrētus ieguvumus. Galvenais efektīvas kaimiņattiecību politikas mērķis ir garantēt mieru. Austrumu partnerība ir svarīga politiskā sistēma attiecību padziļināšanai ar partnervalstīm un to starpā, pamatojoties uz kopīgiem pienākumiem un uzdevumiem. Es balsoju par šo rezolūciju, jo uzskatu, ka attiecību stiprināšanai ar visām valstīm, kā ieteikts šajā rezolūcijā, ir nepieciešamas lielākas kopīgas saistības un virzība uz labu pārvaldību un demokrātiskiem standartiem.

  Paulo Rangel (PPE), rakstiski. – (PT) Es balsoju par šo rezolūciju, kurā ir atkārtoti apstiprināta vajadzība pārskatīt Eiropas kaimiņattiecību politiku (EKP), kas balstās uz ES pamatvērtībām un principiem un uz lielāku pilsoniskās sabiedrības un vietējo kopienu iesaistīšanos, un kurā ir uzsvērta EKP austrumu dimensijas lielā nozīme, jo tā ir instruments, kas palīdz stiprināt ES attiecības ar tās austrumu kaimiņiem, lai atbalstītu politiskās, sociālās un ekonomiskās reformas šajās valstīs un Eiropas integrācijas procesa kontekstā palielinātu saistības atbalstīt tādas kopīgas vērtības un principus kā demokrātija, tiesiskums, cilvēktiesību ievērošana un laba pārvalde.

  Raül Romeva i Rueda (Verts/ALE), rakstiski. – Es balsoju „par”. Es pievienojos tiem, kuri atzinīgi vērtē progresu attiecībās starp ES un kaimiņvalstīm, kuras piedalās EKP, un atkārtoti apliecina vērtības, principus un saistības, uz kurām balstās EKP, tostarp demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, tirgus ekonomiku, ilgtspējīgu attīstību un labu pārvaldi, tiem, kuri uzskata, ka EKP vēl joprojām ir stratēģiskas nozīmes instruments attiecību padziļināšanai un stiprināšanai ar mūsu tuvākajiem partneriem, lai atbalstītu to politiskās, sociālās un ekonomiskās reformas, un tiem, kuri uzsver, ka ir svarīgi saglabāt kopīgas līdzdalības principu programmu un rīcības plānu izstrādē un īstenošanā.

  Licia Ronzulli (PPE), rakstiski. – (IT) Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 8. pantu Eiropas Savienība veido īpašas attiecības ar kaimiņvalstīm, lai izveidotu labklājības un labu kaimiņattiecību telpu. Kā redzam, Eiropas kaimiņattiecību politika ir palīdzējusi stiprināt attiecības ar partnervalstīm un nodrošinājusi virkni konkrētu ieguvumu vispārējās interesēs. Tomēr vēl joprojām pastāv problēmas, un tagad ir jāpievēršas rīcības prioritātēm, nodrošinot efektīvākus kritērijus, jo īpaši attiecībā uz Austrumu partnerību. Partnerattiecības ar mūsu austrumu kaimiņiem ir politiskā sistēma, kas ir ļoti svarīga Eiropas labklājībai, un tās darba platforma balstās uz četrām tēmām — demokrātiju, labu pārvaldību, ekonomikas integrāciju un konverģenci ar ES politiku. Diemžēl konflikti, kas šajās valstīs ir izcēlušies, pašlaik nopietni kavē to ekonomisko, sociālo un politisko attīstību un ir nopietns šķērslis sadarbībai un reģionālajai drošībai, ko apliecina nesenie nemieri Tunisijā un Ēģiptē. Es vēlos redzēt Eiropas kaimiņattiecību politikas stratēģisku pārskatu, kas balstās uz Eiropas Savienības vērtībām, iestājas pret despotiskiem režīmiem un atbalsta austrumu tautu likumīgos demokrātiskos centienus.

  Czesław Adam Siekierski (PPE), rakstiski. – (PL) Eiropas kaimiņattiecību politika kopš tās izstrādes ir sniegusi konkrētus ieguvumus visām iesaistītajām pusēm. Tā nodrošina pamatu sadarbībai, kas ir stratēģiski svarīga mūsu tuvāko partneru politisko, sociālo un ekonomisko reformu atbalstam. Austrumu partnerība ir vērsta uz demokrātijas attīstību, labu pārvaldību un stabilitāti, ekonomikas integrāciju un ciešāku konverģenci ar ES politiku. Kopš EKP izveides daudzās partnervalstīs ir panākts ievērojams progress cilvēktiesību aizstāvībā, sabiedrības dzīves demokratizācijā un ekonomikas reformu īstenošanā. Tikai Baltkrievijas sadarbība ar ES ir ierobežota, un šīs valsts turpmākās līdzdalības EKP priekšnosacījums būs gatavība ievērot demokrātijas un brīvības pamatprincipus.

Ir jāpievērš uzmanība cīņai ar korupciju, kā arī tam, lai vēlēšanu likums un vēlēšanu norise atbilstu starptautisko tiesību standartiem. Ir jāsniedz atbalsts EURONEST parlamentārajai asamblejai, uzsverot tās nozīmi demokrātijas stiprināšanā un sadarbības attīstīšanā ar Austrumu partnerības valstīm.

  Bogusław Sonik (PPE), rakstiski. – (PL) Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatu ir paredzēta problēmu risināšanai, kas pēdējo mēnešu laikā ir radušās mūsu kaimiņvalstīs gan austrumu, gan dienvidu dimensijā. Šie notikumi ir uzskatāmi parādījuši, ka pašreizējā ES līdzdalība kaimiņattiecībās ir bijusi neveiksmīga. Eiropas Parlamenta ierosinātā ES politikas paradigmas maiņa no „pirmajā vietā stabilitāte” uz „pirmajā vietā demokratizācija un cilvēktiesības” ir nepieciešama. Mēs vairs nedrīkstam izlikties, ka politiskais status quo, t. i., autoritāru režīmu atbalstīšana, Eiropai un tās drošībai ir vēlamāka. Ir pienācis laiks apliecināt solidaritāti mūsu kaimiņiem.

Neraugoties uz atšķirībām, vairākumam kaimiņvalstu ir līdzīgas iezīmes — ierobežota vai neesoša brīvība, kā arī nepietiekama valsts modernizācijā. Lai izveidotu stabilas ES kaimiņattiecības, vajadzība piešķirt dāsnu papildu finansējumu šķiet neizbēgama. Tāpēc EKP arī turpmāk jābalstās uz nosacījumiem, divpusēju un daudzpusēju sadarbību, un tā jāpaplašina, īstenojot iestāžu integrāciju, veicot vīzu režīma atvieglošanu, atverot Eiropas tirgu un atbalstot pilsonisko sabiedrību. Ir vērts vēlreiz atgādināt Polijas, ES secīgas paplašināšanās atbalstītājas, nostāju, kura pirms diviem gadiem kopā ar Zviedriju mudināja stiprināt EKP austrumu dimensiju, ieviešot Austrumu partnerības iniciatīvu.

Ņemot vērā pašreizējo situāciju, Polijai ir simboliska nozīme. Polija ar tās vēsturisko pieredzi, kas gūta, pārveidojot valsts sociālo un ekonomisko sistēmu, mūsdienu politiskajā situācijā var būt laba padomdevēja un sniegt piemēru gan ES austrumu, gan dienvidu kaimiņiem.

  Nuno Teixeira (PPE), rakstiski. – (PT) Eiropas kaimiņattiecību politika (EKP) ir viens no galvenajiem ES ārpolitikas instrumentiem, kas veicina ciešākas attiecības ar partnervalstīm, sniedzot ieguvumus abām iesaistītajām pusēm. Grozījumi, kas tika veikti pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, ir paredzēti, lai nodrošinātu lielāku ES ārējās dimensijas saskaņotību, efektivitāti un likumību. Tomēr ir svarīgi to pārskatīt un norādīt uz pagātnes kļūdām. EKP un Austrumu partnerības pārskatā ir jānosaka konkrētas rīcības prioritātes attiecībā uz katru partneri, kā arī jāveic salīdzinoša novērtēšana un diferencēšana, pamatojoties uz veikto darbu un sasniegtajiem rezultātiem. Augšupēja pieeja, atbalstot pilsonisko sabiedrību un demokratizācijas procesus, ir ilgtspējas un izaugsmes priekšnoteikums.

Īpaša uzmanība ir jāpievērš apmācībai, izglītībai, pētniecībai un mobilitātei, lai risinātu šī reģiona sociālās un ekonomiskās problēmas. Visbeidzot, es vēlos uzsvērt atbalstu, ko ES ir sniegusi Baltkrievijas pilsoniskajai sabiedrībai demokrātisko un sociālo reformu stiprināšanā, lai šī valsts varētu piedalīties EKP un citu nozaru politikā.

Rezolūcijas priekšlikums B7-0199/2011 (Eiropas kaimiņattiecību politikas dienvidu dimensijas pārskatīšana)

  Luís Paulo Alves (S&D), rakstiski. – (PT) Es atbalstu šos paziņojumus, kuros norādīts, ka ir jāņem vērā jaunākie notikumi, pagātnes kļūdas un atbalsts demokrātiskai pārveidei, kā arī reģiona ekonomiskās un sociālās reformas, korupcijas apkarošana un cilvēktiesību un pamatbrīvību veicināšana. Vissvarīgāk ir attīstīt daudzpusējo dimensiju un radīt sinerģiju starp šīs partnerības divpusējo un daudzpusējo dimensiju, tostarp stimulējot Vidusjūras reģiona valstu savienības darbību un stiprinot arodbiedrību lomu iedzīvotāju vidū. Ir svarīgi arī norādīt, ka ir jāpalielina šai politikai atvēlētais finansējums un ka tas ir jāizmanto mērķtiecīgāk.

  Dominique Baudis (PPE), rakstiski. – (FR) Mums ir vēlreiz jāpārdomā mūsu politika attiecībā uz Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm. Eiropas kaimiņattiecību politikas uzdevums bija atbalstīt demokrātijas un cilvēktiesību vērtības, tomēr notikumi Vidusjūras dienvidu valstīs laikā kopš šā gada sākuma liecina, ka mēs šajā jautājumā esam cietuši neveiksmi. Jāatzīst, ka sadarbība izglītībā un ekonomikas modernizācijā ir bijusi auglīga. Tomēr to nevar teikt par labu pārvaldību, tiesu reformu un demokrātiju, kas ir Eiropas kaimiņattiecību politikas galvenie mērķi. Šī teksta nopelns ir tas, ka tajā ir ierosināti risinājumi radikālai šīs politikas pārveidei. Es ceru, ka Eiropas Komisija un Padome smelsies no tā iedvesmu.

  Mário David (PPE), rakstiski. – (PT) Šodien plenārsēdes debatēs Strasbūrā Eiropas kaimiņattiecību politikā (EKP) tika veikti svarīgi stratēģiski grozījumi. Tie liecina par to, ka Eiropa ir spējīga uz aktīvu rīcību, ja tā to vēlas, un ka tā spēj saglabāt vienotību ap ideālu. Šodien mēs to vēlreiz pierādījām. Esmu gandarīts to vērot saistībā ar rezolūciju, kuru man bija tas gods sagatavot. Es priecājos, ka komisārs Š. Füle atzinīgi novērtēja gandrīz visus mūsu priekšlikumus, par ko debašu laikā pirms balsošanas varēja pārliecināties viss Parlaments. Tagad es aicinu Komisiju tās pārskatīšanas procesā 10. maijā apliecināt šim brīdim atbilstīgu mērķtiecību attiecībā uz kaimiņattiecību politiku, kas ir pielāgota katrai valstij atsevišķi un ietver skaidrus kritērijus un rūpīgu izvērtējumu. Tas ļaus nākotnē izveidot Vidusjūras reģiona valstu ekonomisko telpu ar jaunām demokrātiskām valstīm dienvidos, un es ceru, ka draudzīgās gaisotnes un sadarbības rezultātā, kas pastāvēja, strādājot pie šī jautājuma, Parlaments pastāvīgi iesaistīsies šīs politikas plānošanā un novērtēšanā. Es uzskatu, ka šajā rezolūcijā izklāstīto iemeslu dēļ ir ļoti svarīgi, lai ES turpmāk izvēlētos augšupēju pieeju kaimiņattiecību politikai.

  Diane Dodds (NI), rakstiski. – Es balsoju pret šo priekšlikumu. Lai gan ir svarīgi censties nodrošināt mieru un demokrātiju Vidusjūras reģiona valstīs, ir skaidrs, ka Eiropas kaimiņattiecību politikas stratēģija līdz šim ir bijusi neveiksmīga. Šī politika reģiona nodokļu maksātājiem izmaksā aptuveni pusotru miljardu euro gadā, tomēr tā ir bijusi acīmredzami neauglīga. Pašlaik šajā teritorijā pastāv bēgļu krīze, un daudzi režīmi vēršas paši pret savu tautu. Es nešaubos, ka drīz mūs lūgs apstiprināt papildu finansējumu. Trūkstot skaidriem mērķiem un darba programmai, šī juceklīgā politika nespēs palīdzēt šī reģiona visneaizsargātākajiem iedzīvotājiem. Ir skaidrs arī tas, ka Augstajai pārstāvei nav izdevies efektīvi koordinēt atbildes reakciju uz ieilgušo drošības un humanitārās situācijas pasliktināšanos.

  Diogo Feio (PPE), rakstiski. – (PT) Nesenie notikumi Vidusjūras reģiona dienvidos, kas sākās 2010. gada decembrī Tunisijā, vēl vairāk palielina vajadzību steidzami pārskatīt Eiropas kaimiņattiecību politiku (EKP). Parlamentam ir jāuzrauga demokrātiskās pārejas procesi Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs un kopā ar citām Eiropas iestādēm jāsniedz atbalsts, lai šī pāreja notiktu pēc iespējas ātrāk un mierīgāk, nodrošinot būtisku palīdzību ar tās rīcībā esošo instrumentu starpniecību, kuru mērķis ir veicināt politiskās, ekonomiskās un sociālās reformas. Demokrātijas stiprināšana, tiesiskums, laba pārvaldība, korupcijas apkarošana un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana ir būtiski aspekti politiskajā dialogā starp ES un tās dienvidu kaimiņiem. Ņemot vērā šos notikumus, Vidusjūras reģiona valstu savienība ir jāatjauno un jānostiprina, ņemot vērā EKP dienvidu dimensiju.

  José Manuel Fernandes (PPE), rakstiski. – (PT) Es atzinīgi vērtēju šīs rezolūcijas kvalitāti un tās pieņemšanu un vēlos apsveikt savu kolēģi David kungu. ES mērķi ir ļoti plaši, un tie ir balstīti uz paplašināšanos kaimiņvalstu virzienā, lai radītu plašu telpu, kurā ir spēkā personu brīvas pārvietošanās un preču brīvas aprites princips. Šajos apstākļos Eiropas kaimiņattiecību politikai (EKP) ir liela nozīme Eiropas Savienības attīstības un izaugsmes stratēģijā. Šajā nolūkā ir pieņemti vairāki instrumenti un rezolūcijas, un īpaša nozīme ir Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentam (EKPI), kā arī būtiskiem kopējās ārpolitikas un drošības politikas lēmumiem. Tomēr EKP pārskatīšanai tagad ir vēl jo lielāka nozīme notikumu dēļ Vidusjūras reģiona dienvidos un austrumos. ES ir jāgūst mācība no notikumiem dienvidos, jo īpaši Tunisijā un Ēģiptē, un jāpārskata sava demokrātijas un cilvēktiesību atbalsta politika, iekļaujot cilvēktiesību klauzulas īstenošanas mehānismu visos nolīgumos ar trešām valstīm. EKP pārskatīšanā prioritāte ir jāpiešķir kritērijiem saistībā ar tiesu varas neatkarību, pamatbrīvību ievērošanu, plurālismu, preses brīvību un cīņu pret korupciju.

  Elisabetta Gardini (PPE), rakstiski. – (IT) Ņemot vērā nesenos notikumus Vidusjūras baseina valstīs, kā arī to seku tiešo un netiešo ietekmi uz Eiropas valstīm, mums ir jāveic steidzama un rūpīga Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšana. Eiropas jaunajai stratēģijai ir jābalstās uz to resursu pārdalīšanu, kas pieejami Vidusjūras reģiona valstīm, palielinot finanšu līdzekļus, kas paredzēti politisko, ekonomisko un sociālo reformu veicināšanai šā reģiona valstīs, kā arī paredzot līdzekļus imigrācijas jautājuma risināšanai. Turklāt es uzskatu, ka saistībā ar mūsu dienvidu kaimiņvalstīs notiekošajām radikālajām pārmaiņām ir pienācis laiks pieņemt jaunu Eiropas nostādni ar mērķi ne tikai aizstāvēt demokrātiju, bet arī veikt konkrētus pasākumus, lai mazinātu migrācijas spiedienu un garantētu energoapgādes drošību. Tāpēc ir būtiski pēc iespējas drīzāk likt pamatus jaunai un stiprākai partnerībai ar mūsu dienvidu kaimiņvalstīm, kuras mērķim jābūt stabilitātes, ekonomikas attīstības un demokrātiskās pārbūves veicināšanai šajā reģionā. Paturot to prātā, es uzskatu, ka Eiropas Savienībai ir jācenšas panākt, lai tai būtu galvenā loma šā reģiona ģeopolitiskajā kontekstā.

  Juozas Imbrasas (EFD), rakstiski. – (LT) Es balsoju par šo dokumentu, jo tajā ir uzsvērts, ka ir svarīgi izveidot sevišķo uzdevumu grupu, iesaistot Parlamentu, lai reaģētu uz demokrātisko pārmaiņu dalībnieku aicinājumiem pārraudzīt demokrātisko pārmaiņu procesu, jo īpaši attiecībā uz brīvām un demokrātiskām vēlēšanām un iestāžu, tostarp neatkarīgu tiesu iestāžu, izveidošanu. ES tiek aicināta atbalstīt politisko, ekonomisko un sociālo reformu procesu šajā reģionā, izmantojot visus austrumu kaimiņattiecību politikas ietvaros pieejamos instrumentus un vajadzības gadījumā pieņemot jaunus instrumentus, lai pēc iespējas efektīvāk palīdzētu demokrātiskās pārejas procesā, galveno uzmanību veltot pamatbrīvībām, labai pārvaldībai, tiesu iestāžu neatkarībai un cīņai pret korupciju, tādējādi reaģējot uz mūsu dienvidu kaimiņvalstu iedzīvotāju vajadzībām un cerībām. Mums ir jānodrošina mērķtiecīgāka palīdzība, kas īpaši vērsta uz pilsonisko sabiedrību un vietējām kopienām saskaņā ar augšupēju pieeju. Tomēr jebkuram piešķirtā finansējuma palielinājumam ir jābalstās uz precīzu vajadzību novērtējumu un jāatbilst īstenoto programmu efektivitātes pieaugumam, kā arī jābūt pielāgotam un hierarhiski strukturētam atkarībā no katras saņēmējvalsts vajadzībām.

  David Martin (S&D), rakstiski. – Es balsoju par šo rezolūciju, kurā, ņemot vērā pašreizējos notikumus Vidusjūras reģiona dienvidu valstīs, jo īpaši Tunisijā un Ēģiptē, ir pausts atgādinājums par to, ka EKP nav spējusi veicināt un nodrošināt cilvēktiesību ievērošanu trešās valstīs, un ES tiek mudināta gūt atziņas no šiem notikumiem un pārskatīt demokrātijas un cilvēktiesību atbalsta politiku, lai visos nolīgumos ar trešām valstīm iedibinātu cilvēktiesību klauzulas īstenošanas mehānismu, un kurā ir norādīts, ka Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanā par prioritāti jāizvirza tādi kritēriji kā tiesas varas neatkarība, pamatbrīvību, plurālisma un preses brīvības ievērošana, kā arī korupcijas apkarošana, un pieprasīts to labāk koordinēt ar citām Eiropas Savienības politikas nostādnēm attiecībā uz šīm valstīm.

  Jean-Luc Mélenchon (GUE/NGL), rakstiski. – (FR) Jaunā Eiropas kaimiņattiecību politika, kas mums apsolīta, ir vairāk vai mazāk tā pati vecā politika, kurā ir iekļauti daži nepieciešami demokrātiski apsvērumi. Runājot par pārējo, ar diktatoriem apspriesto nolīgumu darbība var turpināties. Brīvās tirdzniecības zonas, „migrācijas plūsmu pārvaldības” uzticēšana ārpakalpojumu sniedzējiem, ES energoapgādes drošība — ziņojumā tas viss ir minēts. ES nemaz nerūp demokrātisko norišu pastiprināšanās šajās valstīs. Es balsoju pret šo rezolūciju.

  Andreas Mölzer (NI), rakstiski. – (DE) Vairākus gadus ES kaimiņattiecību politika ir bijusi vērsta uz ekonomikas liberalizāciju, cerot, ka tas sniegs arī pozitīvus politiskos rezultātus. Tomēr ekonomisko reformu dinamiku jau sen ir ierobežojuši autoritārie režīmi, pastiprinot valstī īstenotās represijas. Ņemot vērā notikumu attīstību Lībijā, jāšaubās, vai Eiropas kaimiņattiecību politika patiešām spēj veicināt lielāku stabilitāti.

Šķiet, ka Barselonas procesa izraisītās cerības Magribas valstīs var daļēji piepildīties, lai gan ar sekām, kuras ES nebija paredzējusi un kurām tā nebija gatava, neraugoties uz to, ka tās parasti ir saistītas ar pārmaiņu procesiem. Barselonas process kā tāds ir vērtējams pozitīvi, un balsojot es ņēmu vērā arī šo aspektu.

  Maria do Céu Patrão Neves (PPE), rakstiski. – (PT) Eiropas kaimiņattiecību politika ir guvusi apliecinājumu kā efektīvs ārpolitikas instruments. Eiropas Parlamentam ar parlamentu sadarbības delegāciju un Vidusjūras reģiona valstu savienības parlamentārās asamblejas starpniecību ir jāuzņemas atbildība popularizēt ideju, ka Eiropas stabilitāte un labklājība ir cieši saistīta ar demokrātisku pārvaldību un ekonomisko un sociālo progresu dienvidu kaimiņvalstīs, kā arī sekmēt politiskās debates, patiesu brīvību, demokrātiskas reformas un tiesiskumu kaimiņu partnervalstīs. Šo rezolūcijā pausto ideju dēļ es balsoju par tās pieņemšanu.

  Paulo Rangel (PPE), rakstiski. – (PT) Nesenie protesti vairākās ES dienvidu kaimiņvalstīs, jo īpaši Tunisijā, Ēģiptē un Lībijā, ir skaidri apliecinājuši, ka ES ir jāmaina sava kaimiņattiecību politika, nodrošinot tai vērienīgākus un efektīvākus instrumentus, kas tai ļaus veicināt un atbalstīt pieprasītās politiskās, ekonomiskās un sociālās reformas. Tāpēc ir svarīgi, lai Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) pārskatā būtu atspoguļoti šie notikumi, sniedzot iespēju pienācīgi reaģēt uz to radītajām problēmām un uzsverot demokrātisko vērtību un pamattiesību bezkompromisa aizsardzību, kā arī apņemoties vairāk iesaistīt pilsonisko sabiedrību un vietējās kopienas. Referents David kungs šajā ziņojumā to ļoti labi ir izklāstījis, un es vēlos viņu uzslavēt par teicamo darbu.

  Raül Romeva i Rueda (Verts/ALE), rakstiski. – Es atbalstu šo ziņojumu. Eiropas Parlaments vēlreiz apliecina vērtības, principus un saistības, uz kurām ir balstīta EKP, tostarp demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesību un pamatbrīvību, kā arī sieviešu tiesību ievērošanu, labu pārvaldību, tirgus ekonomiku un ilgtspējīgu attīstību, kā arī atgādina, ka EKP ir jākļūst par darboties spējīgu sistēmu nolūkā padziļināt un stiprināt attiecības ar mūsu tuvākajiem partneriem, lai veicinātu un atbalstītu to politiskās, sociālās un ekonomiskās reformas, kas ir izstrādātas, lai iedibinātu un konsolidētu demokrātiju un progresu, kā arī visu iedzīvotāju sociālās un ekonomiskās iespējas. Eiropas Parlaments uzsver, ka ir būtiski saglabāt kopīgas atbildības un piekritības principu, izstrādājot EKP programmu koncepcijas un tās īstenojot, un uzskata, ka EKP kā vienota politiska platforma un uz rādītāju sasniegšanu orientētas diferencēšanas un īpaši pielāgotas palīdzības mehānisms jau kopš tās ieviešanas 2004. gadā ir sniegusi konkrētu labumu gan EKP partneriem, gan ES.

  Licia Ronzulli (PPE), rakstiski. – (IT) Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 8. pantu ES ir jāveido īpašas attiecības ar kaimiņvalstīm, lai izveidotu labklājības un labu kaimiņattiecību telpu. Demokrātijas un cilvēktiesību, jo īpaši sieviešu tiesību ievērošana un veicināšana ir Eiropas Savienības pamatprincipi, un tiem ir jābūt Eiropas kaimiņattiecību politikas partnervalstu kopīgām vērtībām. Tautas sacelšanos, kas pašlaik notiek Tunisijā, Ēģiptē un Lībijā, ir izraisījusi iedzīvotāju vispārējā neapmierinātība ar totalitārajiem režīmiem, un tā izplatās visā austrumu reģionā. Ņemot vērā politisko un sociālo apstākļu maiņu, ES kaimiņattiecību politikā ir jāveic efektīvi pielāgojumi, lai sekmīgi atbalstītu reformu procesu cilvēktiesību un demokrātijas jomās. ES precīzi jānosaka stratēģiskās prioritātes partnerattiecībās ar tās austrumu un dienvidu kaimiņiem. Es vēlētos, lai Eiropas Savienība rīkojas, balstoties uz vēlmi ierosināt demokratizācijas procesu, jo īpaši attiecībā uz sieviešu aktīvāku iesaistīšanos sabiedrības dzīvē un labāku sociālās un ekonomiskās attīstības plānošanu.

  Tokia Saïfi (PPE), rakstiski. – (FR) Es balsoju par šo ziņojumu, jo pašreizējiem notikumiem mūs būtu jāmudina veikt nevis nelielus pielāgojumus kaimiņattiecību politikā, bet to pilnīgi reformēt. No ekonomiskā, tirdzniecības un politiskā viedokļa tiesību un brīvību nodrošināšanai vienlaikus ir jābūt mūsu sadarbības noteikumam un mērķim. Finansiālā palīdzība, ko ES paredz šim nolūkam, ir ievērojami jāpalielina, un tai jāatbilst minētajam noteikumam un mērķim. Mums ir jāatjauno arī Vidusjūras reģiona valstu savienība, pamatojoties uz morāles principiem attiecībā uz tai izvirzītajām prasībām un uz praktiskiem apsvērumiem attiecībā uz tās sasniegumiem. Mūsu sadarbība vairs nedrīkst aprobežoties ar sakariem ar valdošajām aprindām — Eiropas Savienībai par prioritāti jāizvirza kontakti ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un jāveicina politiska plurālisma attīstība un organizācija šajā reģionā. Atbalstot likumīgi organizētu varas maiņu, mums vairs nebūs jārisina dilemma attiecībā uz bezierunu atbalsta sniegšanu valdībām ar vienīgo mērķi nodrošināt stabilitāti un izvairīties no haosa. Turklāt, šoreiz balstot mūsu sadarbību uz vērtībām, mēs nodrošināsim tai sabiedrībā atzītu leģitimitāti un nepārtrauktību, kas vajadzīga reģiona vēsturisko problēmu atrisināšanai.

  Vilja Savisaar-Toomast (ALDE), rakstiski. – (ET) Šodienas balsojumā es atbalstīju rezolūcijas par Eiropas kaimiņattiecību politikas austrumu un dienvidu dimensiju pārskatīšanu. Ņemot vērā nesenos notikumus dienvidu reģionā, šīs rezolūcijas ir īpaši svarīgas. Mums jo īpaši jāņem vērā sabiedrības neatlaidīgās prasības vairākās ES dienvidu kaimiņvalstīs gāzt diktatūru un iedibināt demokrātiju. Eiropas kaimiņattiecību politikas stratēģiskajā pārskatā šie notikumi ir jāņem vērā un tie jāapsver.

Abas rezolūcijas — gan par dienvidu, gan austrumu dimensiju — ir svarīgas savstarpēji izdevīgai sadarbībai starp ES un tās dažādajām kaimiņvalstīm, lai nodrošinātu pareizu demokrātijas, cilvēktiesību, ekonomikas un drošības attīstību. Eiropas stabilitāte un labklājība ir cieši saistīta ar EKP dienvidu kaimiņu panākumiem demokrātiskā pārvaldībā, kā arī ekonomikā un sociālajā jomā, tāpēc ir būtiski atbalstīt politisko debašu, pilnvērtīgu brīvību, demokrātisko reformu un tiesiskuma principus kaimiņattiecību politikas partnervalstīs. Pateicos par uzmanību.

  Marie-Thérèse Sanchez-Schmid (PPE), rakstiski. – (FR) Sacelšanās Tunisijā, Ēģiptē un Lībijā pārsteidza Eiropu nesagatavotu, un visi ir vienisprātis, ka tai jāpārskata sadarbības noteikumi ar Vidusjūras reģiona valstīm. Mums jau tagad ir vairākas izvēles iespējas attiecībā uz ilgtermiņa atbalsta sniegšanu mūsu dienvidu kaimiņu demokrātiskajai pārveidei, ekonomikas attīstībai un reģionālajai integrācijai. Eiropas Savienības rīcībā ir divi instrumenti —Vidusjūras reģiona valstu savienība un Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instruments. Ir atklājies, ka abiem instrumentiem ir savas nepilnības, bet patiesas politiskas saistības var labot mūsu kļūdas. Tāpēc es atbalstu šo rezolūciju, kas paredz skaidras nostādnes un konkrētus mērķus nākamajai Eiropas kaimiņattiecību politikai. Es tomēr vēlos vērst savu kolēģu uzmanību uz šīs politikas pārrobežu dimensiju. Tai ir paredzēti tikai 5 % no EKPI kopēja budžeta, centrālā valdība to ignorē, un tās plānošana satraucoši kavējas. Tomēr šī dimensija var būt katalizators daudzām strukturētām sadarbības iniciatīvām Vidusjūras reģionā. Īstas ES un Vidusjūras reģiona partnerības izveide nenozīmē tikai lielāku tautu cerībām un vēlmēm veltītu uzmanību, bet arī reālu ieguldījumu veikšanu konkrētos projektos.

  Joanna Senyszyn (S&D), rakstiski. – (PL) Es atbalstīju rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas dienvidu dimensijas pārskatīšanu. Kā Sieviešu tiesību komitejas locekle es jo īpaši vēlos vērst jūsu uzmanību uz dzimumu līdztiesības politikas būtisko nozīmi, jo tā ir cilvēktiesību neatņemama sastāvdaļa un viens no Eiropas Savienības pamatprincipiem. Sieviešu tiesībām jābūt prioritāram jautājumam sarunās ar Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) valstīm.

Saskaņā ar rezolūciju sieviešu tiesības ir jāiekļauj kodificēto tiesību (konstitucionālo tiesību, krimināltiesību, ģimenes tiesību un visu civillikuma daļu) pārskatīšanā, kā arī dialogā par cilvēktiesībām ar EKP partnervalstīm. Mums ir arī jāvelta uzmanība pasākumiem, kas veicina sieviešu sociālo integrāciju. Mums ir vajadzīgas programmas, kas sekmē sieviešu izglītību, un ir jāveicina viņu nodarbinātība un plašāka iesaistīšanās sabiedriskajā dzīvē. Dzimumu līdztiesības veicināšanas pasākumu rezultāti EKP valstīs ir pastāvīgi jāpārrauga, un neveiksmes šajā jomā ir kategoriski jānosoda un pat jāsoda.

Es atbalstu to, ka ES nav jānostiprina attiecības ar tām trešām valstīm, kas pietiekamā mērā neiekļauj sievietes savā politikā un institūcijās, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar pilsoniskās sabiedrības organizēšanu (jo īpaši cilvēktiesību organizācijās un sieviešu organizācijās).

  Catherine Stihler (S&D), rakstiski. – Es balsoju par šo ziņojumu, kas, ņemot vērā nesenos notikumus ES dienvidu kaimiņvalstīs, ir ļoti svarīgs. Ir svarīgi, lai atjaunotā politika nodrošinātu atbalstu demokratizācijai un īstām reformām minētajās valstīs.

  Nuno Teixeira (PPE), rakstiski. – (PT) Notikumi Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos liecina ne tikai par Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) efektivitātes trūkumu, bet arī par ES jaunajiem uzdevumiem reģionālajā politikā. Uz ES vērtībām balstītas labklājības un labu kaimiņattiecību telpas izveidei arī turpmāk ir jāveido pamats attiecībām ar EKP partnervalstīm — šajā gadījuma ar Vidusjūras reģiona valstīm. Es uzskatu, ka mums vispirms ir jāpārskata indikatīvās programmas 2011.–2013. gadam, ņemot vērā vissteidzamākās vajadzības un nodrošinot lielāku finanšu instrumentu elastību, jo īpaši attiecībā uz Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentu (EKPI) un Demokrātijas un cilvēktiesību iniciatīvu (EIDHR), lai sniegtu tiešu atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

Es arī vēlētos aicināt nostiprināt Vidusjūras reģiona valstu savienību, piešķirot tai lielāku finansējumu un dalībvalstīm uzņemoties lielākas saistības, jo tā ir iecienīts forums paraugprakses apmaiņai, kurā būtu jānosaka skaidra Vidusjūras reģiona valstu politika, pamatojoties uz partnerattiecību politiku un kopīgas atbildības un nosacītības principiem. Visbeidzot, es uzskatu, ka steidzami ir jārod risinājums, lai izbeigtu karu Lībijā un sagatavotu pasākumu kopumu valsts atjaunošanai pēc konflikta beigām.

  Dominique Vlasto (PPE), rakstiski. – (FR) Es atzinīgi vērtēju to, ka Parlaments pieņēma šo rezolūciju, kuras ietvaros ir izvērtēts Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerības turpmākais virziens un pieņemti attiecīgi lēmumi. Mans atbalsts abu Vidusjūras krastu tuvināšanai mani pamudināja iesniegt vairākus priekšlikumus, kurus, man ar gandarījumu jāatzīst, mani kolēģi ir apstiprinājuši. Es jo īpaši uzsvēru vajadzību pārskatīt Eiropas kaimiņattiecību politiku, ņemot vērā notikumus arābu valstīs, pastiprinot dialogu ar pilsonisko sabiedrību, veicinot paraugprakses apmaiņu, garantējot cilvēktiesību ievērošanu mūsu asociācijas nolīgumos un atbalstot demokrātiskās pārejas procesu šajās valstīs. EKP mums sniedz lielisku iespēju popularizēt mūsu vērtības un stiprināt attiecības ar valstīm Eiropas pierobežā. Tāpēc es ceru, ka mūsu partnerattiecības ar kaimiņvalstīm Vidusjūras reģiona dienvidos kļūs par mūsu ārpolitikas prioritāti. Es centīšos nodrošināt, lai mēs sadarbotos uz vienlīdzīgiem pamatiem un lai mūsu mērķa sasniegšanai — izveidot Vidusjūras reģionu par miera, labklājības un sadarbības telpu — tiktu nodrošināti pietiekami līdzekļi.

Rezolūcijas priekšlikums RC-B7-0244/2011 (Seksuālās vardarbības izmantošana konfliktos Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos)

  Luís Paulo Alves (S&D), rakstiski. – (PT) Es atbalstu šo rezolūciju, jo tajā ir aizsargātas galvenās civiltiesības, jo īpaši tās, kas saistītas ar vārda brīvību. Aprakstītajam izturēšanās veidam ir jārada sekas attiecībās starp ES un jebkuru valsti, kas veic šādus uzbrukumus brīvībai. Bez spēcīga politiska spiediena piemērošanas šīm valstīm būs grūti panākt mieru. ES vienmēr ir jābūt vadošajai šādu uzbrukumu apkarotājai un uzmanīgi jāpārrauga turpmākie notikumi šajā reģionā.

  Laima Liucija Andrikienė (PPE), rakstiski. – (LT) Es atbalstīju šo rezolūciju par seksuālās vardarbības izmantošanu konfliktos Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos. Sievietes, kuras ir aktīvi piedalījušās nemieros, lai Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos panāktu plašāku demokrātiju, tiesības un brīvības, ir pelnījušas mūsu cieņu un atbalstu. Eiropas Savienība nedrīkst klusēt, ja pret šīm varonīgajām cīnītājām par demokrātiju un brīvību izturas nežēlīgi. Tā kā šajās valstīs pie varas esošo režīmu pārstāvji šo revolūciju laikā notikušajos konfliktos kā ieroci izmantoja seksuālus vardarbību pret sievietēm, mēs aicinām Komisiju un dalībvalstu valdības stingri nosodīt seksuālo uzbrukumu izmantošanu, iebiedēšanu un vēršanos pret sievietēm Lībijā un Ēģiptē. Ēģiptes iestādēm ir jāveic steidzami pasākumi, lai izbeigtu spīdzināšanu, izmeklētu visus pret miermīlīgiem demonstrantiem vērstas vardarbības gadījumus un pārtrauktu civiliedzīvotāju vajāšanu militārajās tiesās. Es esmu pārliecināta, ka pašlaik notiekošās pārmaiņas Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos veicinās sieviešu diskriminācijas izbeigšanu un viņu pilnvērtīgu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgos apstākļos ar vīriešiem.

  Roberta Angelilli (PPE), rakstiski. – (IT) Dažu pēdējo nedēļu laikā konfliktos Ziemeļāfrikā pret sievietēm un bērniem vērstie vardarbības akti nepārsteidz, jo bruņotās sadursmēs sievietes diemžēl aizvien biežāk kļūst par mērķi pazemošanai, spīdzināšanai, izvarošanai un verdzībai nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt konkrētu grupu.

Turklāt nevienam nav tiesību aizskart sieviešu cieņu tikai tāpēc, ka viņas uzdrīkstas pieprasīt tiesības uz vārda brīvību, aktīvi piedaloties miermīlīgas un demokrātiskas pasaules veidošanā un — svarīgākais — pieprasot tiesības uz dzimumu līdztiesību. Necilvēcīga un pazemojoša izturēšanās, piemēram, elektrošoka izmantošana, „jaunavības pārbaudes”, fiziska un psiholoģiska vardarbība, izvarošana un verdzība ir nepieļaujama rīcība, un mums ir jāpieprasa tās pārtraukšana.

Attiecībā uz notiekošo šajās Ziemeļāfrikas valstīs būtu pareizi, ja cilvēki, kuri ir atbildīgi par šiem nopietnajiem pārkāpumiem, tiktu sodīti tāpat kā jebkurā citā konfliktā pasaulē, jo mēs šajā gadījumā saskaramies ne tikai ar civiliedzīvotājiem, bet, kas ir vēl jo vairāk nosodāmi, arī ar karavīriem. Es patiešām ceru, ka ES izdosies izdarīt spiedienu uz šīm valstīm, lai tās steidzami ratificētu starptautiskos tiesiskos instrumentus, tostarp arī Starptautiskās Krimināltiesas statūtus un 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu.

  Vilija Blinkevičiūtė (S&D), rakstiski. – (LT) Es balsoju par šo rezolūciju, jo ir steidzami jāpārtrauc vardarbība pret sievietēm un viņu seksuāla izmantošana. Eiropas Komisijai un dalībvalstīm ir stingri jānosoda seksuāla izmantošana, iebiedēšana, spīdzināšana un vardarbība pret sievietēm Lībijā un Ēģiptē. Mums jāpieprasa, lai Ēģiptes Augstākā militārā padome nekavējoties veic pasākumus pret sievietēm vērstās vardarbības izbeigšanai. Mums ir jānodrošina, lai visiem drošības spēkiem un armijai tiktu sniegtas skaidras instrukcijas par to, ka spīdzināšana un noziegumi nav pieļaujami, šādi nodarījumi tiks izmeklēti un vainīgie saukti pie atbildības. Turklāt ikvienam iedzīvotājam ir jābūt tiesībām paust savu viedokli par savas valsts demokrātisko nākotni, nekļūstot par aizturēšanas, spīdzināšanas vai pazemojošas un diskriminējošas rīcības upuri.

  Maria Da Graça Carvalho (PPE), rakstiski. – (PT) Sievietēm nemieru laikā ir bijusi svarīga loma, pieprasot demokrātiju, tiesības un brīvības Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos. Diemžēl Lībijas un Ēģiptes režīmi izmanto vardarbību, lai iebiedētu un pazemotu sievietes, padarot tās vēl neaizsargātākas. Es stingri nosodu Ēģiptes armijas vardarbības aktus pret arestētajām sievietēm, kuras piedalījās protestos Tahrira laukumā. Ir steidzami jāveic pasākumi, lai pārtrauktu šo pazemojošo izturēšanos un nodrošinātu, ka drošības spēki un armija saņem nepārprotamu informāciju, ka spīdzināšana un citi nepieļaujamas izturēšanās veidi tiks rūpīgi izmeklēti. Ēģiptes iestādēm ir jāveic steidzami pasākumi, lai pārtrauktu spīdzināšanu, izmeklētu visus vardarbības gadījumus pret miermīlīgiem protestantiem un izbeigtu civiliedzīvotāju tiesāšanu militārajās tiesās. Es mudinu Komisiju un dalībvalstu valdības enerģiski vērsties pret sieviešu pakļaušanu seksuālajai agresijai, iebiedēšanai un vajāšanai Lībijā un Ēģiptē.

  Edite Estrela (S&D), rakstiski. – (PT) Es balsoju par šo rezolūciju, jo tajā ir stingri nosodīti Lībijas un Ēģiptes režīmi par seksuālas vardarbības izmantošanu konfliktu laikā, kas notika pašreizējo revolūciju ietvaros. Sievietēm šajos nemieros ir bijusi būtiska nozīme — viņas cīnījās un riskēja ar dzīvību, lai panāktu plašāku demokrātiju, tiesības un brīvības. Ir svarīgi nodrošināt, lai pārmaiņas, kas notiek Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, veicinātu pret sievietēm vērstās diskriminācijas pārtraukšanu un nodrošinātu to pilnvērtīgu līdzdalību sabiedrības dzīvē apstākļos, kas ir vienlīdzīgi ar vīriešiem.

  Diogo Feio (PPE), rakstiski. – (PT) Mēs visi zinām, ka apvērsumi un bruņoti konflikti diemžēl saasina vardarbību pret sievietēm un bērniem, un to rezultātā pieaug seksuālas izmantošanas gadījumu skaits. Šāda prakse, tāpat kā spīdzināšana, grupveida izvarošana, jaunavības pārbaudes, draudi, gan fiziska, gan psiholoģiska vardarbība, kas vērsta pret sievietēm nolūkā viņas iebiedēt vai ierobežot viņu tiesības attiecībā uz līdzdalību politiskajās norisēs, kā tas notiek Ēģiptē un Lībijā, ir kategoriski nosodāma. ES un jo īpaši Parlamentam ir jābūt pamattiesību un cilvēka cieņas aizsardzības bastionam un skaidri un nepārprotami jānosoda visi šo vērtību pārkāpumi. Es stingri nosodu vardarbību pret sievietēm un bērniem, kas notikusi nesenajos konfliktos Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, un es vēlos aicināt veikt pienācīgus pasākumus, lai aizsargātu viņu pamattiesības un cieņu.

  José Manuel Fernandes (PPE), rakstiski. – (PT) Cīņa pret cilvēktiesību pārkāpumiem ir ES un tās iestāžu galvenais mērķis. Tāpēc šīs iestādes ir paudušas visstingrāko nosodījumu jebkurā konfliktā pieļautajiem seksuālās vardarbības gadījumiem. Parlaments ir pieņēmis daudz rezolūciju, kurās tas ir nosodījis vardarbību pret sievietēm. Šajā kopīgas rezolūcijas priekšlikumā galvenā uzmanība ir pievērsta vardarbībai, jo īpaši seksuālajai vardarbībai pret sievietēm Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos. Līdz mums nonākušie ziņojumi par vardarbību kara un represiju laikā ir patiešām šausmīgi un ir radījuši riebumu un sašutumu. Šajos nodarījumos vainīgie nedrīkst palikt nesodīti, pat ja tos aizsargā diktatori un par attaisnojumu tiek minēta garīga atpalicība. Tāpēc es balsoju par šo rezolūciju, kurā ir nosodīta jebkāda vardarbība pret sievietēm jebkurā reģionā, pieprasīts bargi sodīt vainīgos un par prioritāti noteikta ES atbalsta sniegšana sieviešu, jo īpaši to, kuras uzdrīkstējās piedalīties tā dēvētajā „arābu pavasarī”, iespēju palielināšanas procesam, veicinot to pilnvērtīgu līdzdalību sabiedrības dzīvē valstīs, kurās tās dzīvo.

  Ilda Figueiredo (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Diskusijās par seksuālo vardarbību konfliktu laikā Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos Komisija solīja nelokāmi aizstāvēt seksuālās vardarbības un verdzības izbeigšanu, kas Ženēvas Konvencijā ir atzītas par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem.

Kā teikts mūsu iesniegtajā rezolūcijas projektā, ir svarīgi uzstāt uz efektīvu diplomātisko rīcību, kategoriski nosodot seksuālo agresiju, sieviešu iebaidīšanu un vajāšanu Ziemeļāfrikā, Tuvajos Austrumos un jebkur citur pasaulē.

Mēs arī vēlamies uzsvērt, ka ir būtiski atzīt sieviešu nozīmi revolūcijās, kā arī vajadzību garantēt sieviešu tiesības, tostarp tiesības līdzdarboties šo valstu jaunajās demokrātiskajās, tieslietu, ekonomiskajās un politiskajās struktūrās, izbeidzot gadsimtiem ilgo sieviešu pakļaušanu diskriminācijai.

  Juozas Imbrasas (EFD), rakstiski. – (LT) Es atbalstīju šo rezolūciju par seksuālās vardarbības izmantošanu konfliktos Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos. Tajā Komisija un dalībvalstis ir aicinātas stingri nosodīt seksuālus uzbrukumus, iebaidīšanu un vēršanos pret sievietēm Lībijā un Ēģiptē. Es uzskatu, ka ikvienam ir jābūt tiesībām paust viedokli par savas valsts demokrātisko nākotni, nekļūstot par upuri aizturēšanai, spīdzināšanai vai pakļaušanai pazemojošai un diskriminējošai rīcībai. Ir jāatzīst sieviešu loma revolūcijās un demokratizācijas procesos un jāuzsver īpašie draudi, ar kuriem tās saskaras, kā arī vajadzība atbalstīt un aizstāvēt to tiesības.

  David Martin (S&D), rakstiski. – Es atbalstīju šo rezolūciju, kurā Eiropas Parlaments aicina Komisiju un dalībvalstu valdības stingri nosodīt seksuālos uzbrukumus sievietēm, viņu iebaidīšanu un vēršanos pret viņām Lībijā un Ēģiptē, kategoriski nosoda jaunavības piespiedu pārbaudes, ko Ēģiptes armija veic attiecībā uz Tahrira laukumā aizturētajām protestējošām sievietēm, uzskatot šo praksi par nepieņemamu, jo tas ir spīdzināšanas veids, aicina Ēģiptes Augstāko militāro padomi veikt tūlītējus pasākumus, lai izbeigtu šo pazemojošo rīcību un nodrošinātu visu drošības spēku un armijas informēšanu par to, ka spīdzināšana un cita veida nepieļaujama izturēšanās, tostarp piespiedu jaunavības pārbaudes, nav pieļaujama un tiks rūpīgi izmeklēta.

  Andreas Mölzer (NI), rakstiski. – (DE) Kara stāvoklim pielīdzināmos konfliktos nereti tieši sievietes un bērni ir īstie upuri. Jau sen zināms, ka izvarošana un spīdzināšana ir biežas parādības. Saskaņā ar ārvalstu žurnālistu ziņojumiem situācija Lībijā un Ēģiptē nav atšķirīga. Ēģiptē sievietes, kuras piedalījās demonstrācijās, tika apcietinātas un pakļautas jaunavības pārbaudēm, kas tika arī dokumentētas. Lībijā karavīri izvaroja un spīdzināja sievietes. Situāciju vēl vairāk pasliktina tas, ka sievietes, kuras pastāstīja par piedzīvoto, tagad gaida represijas, proti, apvainojumi nomelnošanā. Jau atkal notiek smagi cilvēktiesību pārkāpumi, un ir jārīkojas, lai to novērstu, — tas jādara arī rietumu valstīm.

Es balsoju par šo rezolūciju, jo ES nedrīkst ignorēt šīs zvērības, un ir tikai pamatoti pieprasīt, lai Ēģiptes un Lībijas valdības izmeklētu visus šos gadījumus bez izņēmuma un sauktu vainīgos pie atbildības, lai šīs valstis varētu turpināt ceļu uz demokrātiju un brīvību.

  Franz Obermayr (NI), rakstiski. – (DE) Nemieru laikā Ēģiptē un Lībijā starptautiskā prese ziņoja par vairākkārtējiem traģiskiem uzbrukumiem un vardarbības aktiem pret sievietēm. Spīdzināšana un izvarošana bieži paliek nesodīta, jo iestādes klusībā izbeidz šīs lietas, vai arī — vēl ļaunāk — pret sievietēm tiek vērsti apvainojumi nomelnošanā. Upura un vainīgā lomas patriarhālā sabiedrībā ir mainītas vietām. ES nedrīkst to vērot no malas bezdarbībā, bet tai ir jādara daudz vairāk, lai aizsargātu sievietes un bērnus, kā arī nodrošinātu tiesiskuma principa ievērošanu attiecībā uz ikvienu cilvēku Ēģiptē un Lībijā. Tāpēc es balsoju par šo rezolūcijas projektu.

  Georgios Papanikolaou (PPE), rakstiski. – (EL) Kopīgas rezolūcijas priekšlikumā par seksuālās vardarbības izmantošanu konfliktos Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos ir kategoriski nosodīti noziegumi, kas konstatēti Ēģiptē un Lībijā. Vēršanās pret sievietēm abās valstīs un jaunavības pārbaudes, par ko ir saņemtas sūdzības un ko militārpersonas piemēroja sievietēm, kuras tie ielenca Tahrira laukumā un pēc tam izvaroja un spīdzināja, lai viņas varētu tiesāt militārajās tiesās par nespēju izturēt jaunavības pārbaudes, ir necilvēcīga un noziedzīga rīcība, ar ko tiek pārkāpta Ženēvas Konvencija par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem.

Papildus šim stingrajam nosodījumam rezolūcijas priekšlikumā, kuru es atbalstīju, ir pausts aicinājums Komisijai un dalībvalstu valdībām stingri nosodīt seksuālo vardarbību, sieviešu iebiedēšanu un vēršanos pret viņām Lībijā un Ēģiptē un veikt īpašus koordinētus pasākumus, lai nekavējoties izbeigtu šādu praksi.

  Maria do Céu Patrão Neves (PPE), rakstiski. – (PT) Es balsoju par šo rezolūciju tāpēc, ka tajā ir nosodīta ar dzimumu saistīta vardarbība un, protams, seksuālas vardarbības izmantošana konfliktos. Es piekrītu vajadzībai, kas pausta rezolūcijā, par to, ka, demokratizācijas procesa kontekstā īstenojot Eiropas Kaimiņattiecību politikas (EKP) pasākumus, cilvēktiesību apsvērumi jāuzskata par galvenajiem, kā arī vajadzībai dalīties ar šīm valstīm ar ES pieredzi, kas gūta, īstenojot līdztiesības politiku un cīnoties pret dzimuma vardarbību.

  Licia Ronzulli (PPE), rakstiski. – (IT) Sievietes aktīvi piedalījās nemieros Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, pieprasot demokrātijas un pamattiesību nodrošināšanu. Diemžēl pie varas esošie režīmi Lībijā un Ēģiptē kā vienmēr izmantoja seksuālus uzbrukumus kā ieroci, lai vērstos pret sievietēm. Mums ir jānosoda seksuālas vardarbības izmantošana sieviešu iebaidīšanai un pazemošanai, neaizmirstot, ka varas vakuums, kas pašlaik ir radies, var novest pie viņu tiesību ierobežošanas. Viens svarīgs gadījums ir lieta, kad Lībijas iedzīvotāja martā kādā Tripoles viesnīcā pastāstīja dažiem žurnālistiem, ka karavīri viņu grupveidā izvarojuši. Pašlaik viņu apsūdz neslavas celšanā pret vīriešiem, kas viņu izvaroja. Mums ir jārīkojas un stingri jānosoda bruņotu konfliktu nesamērīgi lielā ietekme uz sievietēm un jāveicina viņu nozīme miera nodrošināšanā. Esmu pārliecināta, ka ES visstingrākajā veidā nosodīs vardarbību pret sievietēm un bērniem, jo īpaši bruņotu konfliktu laikā, kā arī pret viņiem vērstu visu veidu diskrimināciju Ženēvas Konvencijas izpratnē.

  Joanna Senyszyn (S&D), rakstiski. – (PL) Es pilnīgi atbalstīju šo rezolūciju par seksuālās vardarbības apkarošanu konfliktos Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos. Masveida seksuāla vardarbība pret sievietēm ir pastāvīga bruņotu konfliktu sastāvdaļa Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos. Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu fonds (UNICEF) cita starpā sniedz piemēru par Keniju, samērā stabilu valsti, kurā pirmsvēlēšanu nemieri noveda pie seksuālas vardarbības upuru skaita dubultošanās pāris dienu laikā.

Seksuāla vardarbība kļūst par epidēmiju. Faktiski tā ir kļuvusi par kara taktiku. Eiropas Savienība nedrīkst šajā jautājumā saglabāt neitralitāti. Tāpēc ir svarīgi iekļaut dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanu Eiropas kaimiņattiecību politikas galvenajā virzienā, lai izveidotu efektīvu un strukturētu pieeju dzimumu līdztiesībai valstīs, uz kurām attiecas šī politika. Cilvēktiesībām, kuru neatņemams aspekts ir vīriešu un sieviešu līdztiesība, ir jākļūst par būtisku demokrātisko procesu sastāvdaļu trešās valstīs. Šokējoši ir tas, ka, neraugoties uz lielo seksuālās vardarbības izplatību, Āfrikas valstu valdības tās apkarošanu neuzskata par prioritāti, kā to redzam no Dienvidāfrikas piemēra.

ES ir jāpievērš īpaša uzmanība sievietēm. Rezolūcijā iekļautie priekšlikumi par sieviešu sociālās integrācijas uzlabošanu, viņu nodarbinātības veicināšanu, cīņu pret analfabētismu sieviešu vidū, sievietēm kaitējošiem tradicionāliem paradumiem, ir ļoti svarīgi. Sieviešu un meiteņu izglītības programmās ir jāietver arī informēšana par tiesībām, kas tām pienākas.

  Michèle Striffler (PPE), rakstiski. – (FR) Nesenajos notikumos Ziemeļāfrikā pie varas esošie režīmi Lībijā un Ēģiptē izmantoja seksuālus uzbrukumus kā ieroci to sieviešu iebiedēšanai un vajāšanai, kuras piedalījās nemieros. Ir svarīgi, lai, pirmkārt, vainīgie šajos vardarbības aktos tiktu tiesāti par saviem noziegumiem, un, otrkārt, lai sievietes, kas cieta no šādas nežēlības, tiktu pasargātas no jebkādas atriebības. Es pati esmu apmeklējusi Kivu reģionu Kongo Demokrātiskajā Republikā, kur šo šausmīgo praksi regulāri izmanto karavīri un bruņotu grupējumu dalībnieki. Es varu liecināt par šo izvarošanas upuru dziļajām ciešanām un šo zvērību vaininieku nesodāmību. Starptautiskajai sabiedrībai ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka vainīgie šajos noziegumos nepaliek nesodīti.

  Dominique Vlasto (PPE), rakstiski. – (FR) Informācija par goda aizstāvēšanas noziegumiem un pazemojumiem, ko nemieru laikā arābu valstīs piedzīvoja sievietes, mani šokēja un satrauca, un es esmu gandarīta, ka Parlaments ir nosodījis pret sievietēm pastrādātās zvērības. Eiropa nedrīkst pieļaut, ka tās partnervalstīs Eiropas kaimiņos tiek pastrādāti un atstāti nesodīti šādi cilvēktiesību un pamatvērtību pārkāpumi, kas notiek miermīlīgu demonstrāciju laikā. Tāpēc es uzstāju, lai šādi barbariski akti tiek izmeklēti un vainīgie sodīti. Mūsu rezolūcijā ir aplūkota šo valstu nākotnei būtiska prasība, proti, lai sievietēm arābu sabiedrības demokratizācijas procesā tiktu piešķirta centrāla nozīme. Sievietēm atbrīvošanās kustībās bija vadoša — lai gan noklusēta un pat pietiekami nenovērtēta — loma, un es uzskatu, ka bija svarīgi šajā tekstā apliecināt viņām cieņu. Eiropa ir apņēmusies atbalstīt Ziemeļāfrikas, Tuvo Austrumu un Vidējo Austrumu valstu demokratizācijas procesu. Tagad mums šajā pieejā ir jāiekļauj garantijas, ka tiks ievērotas cilvēktiesības un vīriešu un sieviešu līdztiesība.

Ziņojums: George Sabin Cutaş (A7-0073/2011)

  Luís Paulo Alves (S&D), rakstiski. – (PT) Es atbalstu šo ziņojumu, kurā ir pienācīgi aplūkoti tādi svarīgi jautājumi kā Eiropas Investīciju bankas (EIB) jaunie statūti pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, projektu obligācijas, finanšu krīzes ietekme uz EIB plānoto finansējumu, tās finansējums pēc 2013. gada un tās darbība ārpus ES, jo īpaši attīstības projekti, ekoloģiskie projekti un stingrāka nostāja pret ārzonas finanšu centriem.

  Zigmantas Balčytis (S&D), rakstiski. – (LT) Es balsoju par šo ziņojumu. Eiropas Investīciju bankai ir izšķiroša nozīme MVU atbalstīšanā, jo īpaši šajā finanšu krīzes un ekonomikas lejupslīdes laikā. Ņemot vērā MVU milzīgo nozīmi Eiropas ekonomikā, tika panākta vienošanās, ka no 2008. līdz 2011. gadam MVU jāsaņem aizdevumi vairāk nekā EUR 30 miljardu apmērā. 2010. gada martā izveidoja Eiropas progresa mikrofinansēšanas instrumentu, paredzot tam Komisijas un EIB finansējumu EUR 200 miljonu apmērā. Tomēr, cenšoties saņemt kredītu, MVU nākas sastapties ar grūtībām. Kā teikts Bank Watch ziņojumā, MVU, jo īpaši Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, nespēj izmantot tām paredzētā atbalsta priekšrocības. EIB ir jāparedz skaidri finansēšanas noteikumi un stingrāki aizdevumu efektivitātes kritēriji finanšu starpniekiem, kas piešķir aizdevumus. Valstu finanšu starpniekiem tika atvēlēts divu gadu periods, lai izsniegtu aizdevumus, bet, kā teikts ziņojumā, daži finanšu starpnieki piešķīra tikai mazu daļu no aizdevumiem vai nepiešķīra nekādus aizdevumus, lai gan vajadzīgie resursi bija to kontos. Turklāt EIB interneta vietnē vēl joprojām nav publiski pieejamu datu par aizdevumu izlietojumu un piešķirtā finansējuma saņēmējiem. Es uzskatu, ka EIB ir jāpalielina pārredzamība attiecībā uz aizdevumu piešķiršanu ar finanšu starpnieku palīdzību un katru gadu jāziņo par aizdevumiem MVU, ietverot ziņojumā arī šo aizdevumu pieejamības un efektivitātes novērtējumu un aizdevumu saņēmēju sarakstus.

  Diogo Feio (PPE), rakstiski. – (PT) Es vispirms vēlos apsveikt Eiropas Investīciju banku (EIB) saistībā ar paveikto darbu, jo īpaši saistībā ar tās atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), piešķirot tiem finansējumu, kas kopš 2008. gada ir nepārtraukti palielināts, kā arī 2010. gada martā izveidojot Eiropas progresa mikrofinansēšanas instrumentu. Es uzskatu, ka projektu obligāciju ideja, kuru mērķis ir palielināt to obligāciju kredītreitingu, kuras emitē uzņēmumi un kuras tiek izmantotas, lai finansētu Eiropas transportu, enerģētiku un IT infrastruktūras, ir pozitīvs pasākums. Tagad būtu vēlams, lai Komisija un EIB iesniedz konkrētus priekšlikumus par projektu obligācijām. Ir vērts arī uzsvērt lielo darbu, ko EIB veic stratēģijas „Eiropa 2020” ietvaros, vienkāršojot procedūras un pastiprināti izmantojot rezultātus palielinošos faktorus, lai piesaistītu publiskos un privātos investorus. Attiecībā uz EIB finansējumu ārpus ES, manuprāt, būtu vēlams parakstīt saprašanās memorandu starp EIB, ERAB un Komisiju, lai nostiprinātu sadarbību starp valstīm, kurās darbojas minētās organizācijas, lai īstenotu divkāršu mērķi — saskaņotu to aizdevumu politiku savstarpēji, kā arī ar ES politikas mērķiem.

  José Manuel Fernandes (PPE), rakstiski. – (PT) Eiropas Investīciju banka (EIB), ko izveidoja 1958. gadā saskaņā ar Romas līgumu, ir ES finanšu kopiena, kuras galvenais mērķis ir veicināt ES līdzsvarotu attīstību ar ekonomikas integrācijas un teritoriālās kohēzijas palīdzību. Es atzinīgi vērtēju izmaiņas, kas tika veiktas saistībā ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā, pieļaujot lielāku elastību EIB finansējuma piešķiršanā. Es vēlos atgādināt izmaiņas, kas tika ieviestas ar Lisabonas līgumu un ar kuru palīdzību tiek skaidroti EIB finansējuma piešķiršanas mērķi trešām valstīm un ar kurām ir jāatbalsta LES 3. panta 5. punktā minētie visaptverošie principi, kas nosaka ES sadarbību ar pārējo pasauli, un jāgarantē atbalsts ES ārējās darbības mērķi. Šai finanšu iestādei katru gadu ir jāiesniedz Parlamentam dokuments ar savas darbības pārskatu. Šajā rezolūcijas priekšlikumā ir sniegta 2009. gada ziņojuma analīze. Šajā dokumentā ir aplūkoti ne tikai uzlabojumi, kas izrietēja no jauno statūtu pieņemšanas, bet arī EIB darbība.

  João Ferreira (GUE/NGL), rakstiski. – (PT) Mēs atzīstam lielo nozīmi, kas zemo procentu likmju un ilgā atmaksājumu perioda dēļ Eiropas Investīciju bankas (EIB) aizdevumiem var būt attīstības un sociālā progresa veicināšanā. Tomēr tās izvēle ir ne vienmēr pietiekami pārredzama un skaidra. Turklāt valstis un reģioni, kam šie aizdevumi ir visvairāk vajadzīgi, ne vienmēr tos saņem. Tāpēc šajā ziņojumā, kuru mēs atbalstām, ir dažas kritiskas piezīmes, ierosinājumi un priekšlikumi.

Mēs tomēr nepiekrītam EIB pārveidošanai, lai tā kļūtu tikai par instrumentu ES politikas īstenošanai vai sociālās un ekonomiskās kohēzijas un sociālās attīstības problēmu risināšanai, kas iekļaujams ES budžetā, kā arī ES struktūrfondos un kohēzijas fondos. EIB, protams, var pārraudzīt un pilnveidot šos centienus, bet tā nevar aizstāt ES budžeta politiku.

  Monika Flašíková Beňová (S&D), rakstiski. – (SK) Eiropas Investīciju bankai (EIB) pašlaik ir neaizstājama loma finansējuma nodrošināšanā ES un pārējai pasaulei. Iesniegtajā ziņojumā ir pozitīvi vērtēts fakts, ka EIB rīkojās pareizi, krīzes laikā atbalstot Eiropas Savienības MVU. Četru gadu laikā banka patiešām oficiāli ieguldīja EUR 30 miljardus, lai atbalstītu MVU. Tomēr problēmu rada apstāklis, ka visi līdzekļi nesasniedza MVU. Konkrēti runājot, tikai aptuveni puse no nodrošinātā finansējuma pirmajā periodā sasniedza MVU V4 reģionā. EIB finansējuma sadalei atvēlēja bankām neizprotami ilgu laiku — divus gadus, kā arī nenoteica tām nekādas sankcijas gadījumā, ja šis termiņš netiek ievērots. Centrāleiropas bankas, kuras smagi skāra krīze, labprāt izmantoja iespēju ilgāk paturēt savā pārziņā šo finansējumu. Finansējums, kas bija paredzēts MVU atbalstam, faktiski kļuva par atbalstu ārvalstu banku filiālēm Centrāleiropā. Ir pietiekams pamats uzskatīt, ka tas nenotika nejauši, bet ar nolūku.

Īsi apkopojot teikto, jāsaka, ka EIB ir problēmas attīstības jomā. Tai ir jānolīgst lielāks skaits darbinieku, kas specializējas attīstības jomā. EIB pašlaik trūkst darbinieku, neraugoties uz tās ietekmi tā dēvētajās jaunattīstības valstīs. Es piekrītu referentam, ka EIB ir jāveic konkrētas izmaiņas finansējuma sistēmā, kurā tiek iesaistīti starpnieki, jo tas var novest pie nodokļu oāžu izmantošanas.

  Ildikó Gáll-Pelcz (PPE), rakstiski. – (HU) Es atzinīgi vērtēju to, ka Eiropas Parlaments novērtē Eiropas Investīciju bankas (EIB) gada ziņojumu, lai gan pārāk vispārīgos vilcienos. EIB ir izšķiroša nozīme krīzes apkarošanā. Tomēr es uzskatu, ka jautājumi saistībā ar pārredzamību un izmērāmiem rezultātiem vēl joprojām rada šaubas. EIB darbība ir īpaši vērsta uz trim jomām, kurās krīze Eiropu skārusi vissmagāk, proti, uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), konverģences reģionu un pasākumiem klimata jomā. MVU ir galvenā loma Eiropas ekonomikas atveseļošanā un bezdarba apkarošanā, un tāpēc būtu lietderīgi atvieglot to piekļuvi kapitālam, kas vajadzīgs MVU attīstībai. Šajā ziņā būtu lietderīgi katru gadu saņemt aizdevumu pieejamības un efektivitātes novērtējumu, kas nodrošinātu aizdevumu galīgā mērķa pārredzamību un uzlabotu to administrēšanas procesu. Es uzskatu, ka šajā ziņā ir arī ļoti svarīgi, lai EIB pilnveidotu savu politiku attiecībā uz ārzonas finanšu centriem un izvirzītu tiem stingrākus noteikumus.

EIB ir liela nozīme Eiropas Savienības konverģences veicināšanā — tehniskā atbalsta un līdzfinansējuma dēļ, ko tā piedāvā, reģioni, kam izvirzīti konverģences mērķi, var izmantot aizvien lielāku tiem pieejamā finansējuma daļu. Šā iemesla dēļ es uzskatu, ka EIB nozīmes palielināšana ir praktiska un atbalstāma.

Visbeidzot, es ierosinu apsvērt priekšlikumu ieviest pārredzamu regulatīvu uzraudzību, lai nodrošinātu EIB finansiālās situācijas kvalitāti, darbības rezultātu precīzu novērtēšanu un atbilstību efektīvas un veiksmīgas uzņēmējdarbības prakses noteikumiem.

  Lorenzo Fontana (EFD), rakstiski. – (IT) Es atbalstu faktu, ka šajā krīzes laikā Eiropas Investīciju bankai galvenā uzmanība būtu jāvērš uz palīdzības sniegšanu MVU, kas ir mūsu sabiedrības pamats. Ir atzinīgi vērtējams dialogs ar vietējiem finanšu starpniekiem un viņu iesaistīšana. Manuprāt, ļoti svarīgi ir veltīt lielu uzmanību atjaunojamai enerģijai ES kandidātvalstīs. Šā iemesla dēļ es balsoju „par” šo ziņojumu.

  Juozas Imbrasas (EFD), rakstiski. – (LT) Es balsoju „par” šo rezolūciju, jo Eiropas Parlaments atzinīgi vērtē pārmaiņas, kuras ieviesa ar Lisabonas līgumu un kuras pieļauj lielāku EIB finansējuma elastību, tostarp līdzdalību akciju kapitālā kā papildinājumu parastajām bankas darbībām, iespēju dibināt filiāles un citas struktūras, regulēt tā sauktās īpašās darbības un sniegt plašākus tehniskās palīdzības pakalpojumus, kā arī stiprināt Revīzijas komiteju. Tajā ir ieteikts apsvērt ierosinājumu ieviest regulatīvo uzraudzību attiecībā uz EIB finanšu stāvokļa kvalitāti, darbības rezultātu precīzu novērtēšanu un atbilstību pareizas uzņēmējdarbības prakses noteikumiem. Tajā ir atzinīgi vērtēta ideja par projektu obligācijām, kuru mērķis ir palielināt to obligāciju kredītreitingu, kurus uzņēmumi emitē saskaņā ar stratēģiju „Eiropa 2020” un kuras izmanto Eiropas transporta, enerģētikas un IT infrastruktūras, kā arī videi nekaitīgas ekonomikas attīstības finansēšanai. Šāda projektu obligāciju emisija labvēlīgi ietekmētu kapitāla pieejamību ilgtspējīgām investīcijām izaugsmes un darba vietu izveides veicināšanai, papildinot dalībvalstu investīcijas un Kohēzijas fonda finansējumu.

  David Martin (S&D), rakstiski. – Es balsoju par šo ziņojumu, kurā ir ierosināti šādi pasākumi, lai stiprinātu EIB nozīmi attīstībā: a) iedalīt lielāku skaitu īpaši norīkotu speciālistu, kuriem ir nepieciešamās iemaņas darbam ar attīstības jautājumiem un jaunattīstības valstīm, kā arī palielināt trešās valstīs strādājošo darbinieku skaitu, b) palielināt vietēja līmeņa dalībnieku līdzdalību projektos, c) piešķirt papildu līdzekļus projektiem, kas īpaši paredzēti attīstības veicināšanai, d) piešķirt vairāk subsīdiju, e) izpētīt iespēju visas EIB trešās valstīs veiktās darbības sagrupēt vienkopus.

  Barbara Matera (PPE), rakstiski. – (IT) Es vēlos paust apmierinājumu ar to, ka G. S. Cutas ziņojums par Eiropas Investīciju bankas (EIB) 2009. gada pārskatu tika apstiprināts. Es vēlos uzsvērt arī teicamo darbu, ko EIB veica mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam ekonomisko grūtību laikā, kad piekļuve aizdevumiem bija ierobežota. Es turklāt atbalstu EIB un Komisijas ideju par projektu obligāciju ieviešanu lielu infrastruktūras projektu finansēšanai transporta enerģētikas un telekomunikāciju jomā, kas ir svarīgi, lai panāktu izaugsmi un kohēziju Eiropas Savienībā.

  Maria do Céu Patrão Neves (PPE), rakstiski. – (PT) Eiropas Investīciju bankas (EIB) 2009. gada pārskatā ir uzsvērta EIB būtiskā nozīme mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) atbalstīšanā, jo īpaši šajā finanšu krīzes un ekonomikas lejupslīdes laikā. EIB ir pastiprināti pievērsusies trim jomām, kuras vissmagāk skāra krīze, kas piemeklēja Eiropu, proti, MVU, konverģences reģioni un pasākumi klimata jomā. MVU nozīme Eiropas ekonomikā ir neapšaubāma, tāpēc es atzinīgi vērtēju MVU piešķirtā EIB finansējuma palielināšanu laikposmā no 2008. līdz 2011. gadam, tam sasniedzot EUR 30,8 miljardus, kā arī Eiropas progresa mikrofinansēšanas instrumenta izveidi, paredzot tam Komisijas un EIB finansējumu aptuveni EUR 200 miljonu apmērā.

  Raül Romeva i Rueda (Verts/ALE), rakstiski. – Es balsoju par šo ziņojumu. Lai gan tas nav tāds teksts, kādu būtu sagatavojuši mēs, Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupa, mēs uzskatījām to par pietiekami pieņemamu, lai balsotu par tā pieņemšanu.

  Licia Ronzulli (PPE), rakstiski. – (IT) Dokumentā, kas šodien tika apstiprināts, ir uzsvērta nepārprotama vajadzība pēc Eiropas Investīciju bankas (EIB) papildu atbalsta jomās, kas ir stratēģiski svarīgas Eiropas ekonomikas atveseļošanas procesam, proti, attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem, vidēja kapitalizācijas apjoma uzņēmumiem un infrastruktūrai, kā arī citiem izaugsmi un nodarbinātību veicinošiem projektiem stratēģijas „Eiropa 2020” ietvaros. Ziņojumā EIB tiek mudināta investēt kravu pārvadāšanā pa Eiropas dzelzceļu, kā arī citos Eiropas kravu pārvadājumu tīklos, galveno uzmanību pievēršot Vidusjūras, Melnās jūras un Baltijas jūras ostām, lai beidzot tās savienotu ar Eiropas tirgiem. Turklāt EIB vajadzētu sniegt lielāku atbalstu TEN–T izveidei ar mērķi veicināt publiskā un privātā sektora investīciju piesaisti. Lai sasniegtu šo mērķi, projektu obligācijas var kalpot kā investīciju instruments, kas papildina TEN–T fondam paredzētos budžeta līdzekļus.