KOPĪGAS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
27.9.2006
- –Martine Roure PSE grupas vārdā,
- –Jeanine Hennis-Plasschaert ALDE grupas vārdā,
- –Jean Lambert, Raül Romeva i Rueda un Sepp Kusstatscher Zaļo/ALE grupas vārdā,
- –Giusto Catania, Willy Meyer Pleite un Marco Rizzo GUE/NGL grupas vārdā,
- –GUE/NGL (B6‑0508/2006),
- –PSE (B6‑0510/2006),
- –Zaļie/ALE (B6‑0518/2006),
- –ALDE (B6‑0520/2006),
Eiropas Parlamenta rezolūcija par ES kopējo imigrācijas politiku
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā ES līguma 6. pantu un EK līguma 63. pantu,
– ņemot vērā ES līguma 42. pantu,
– ņemot vērā Tamperes 1999. gada programmu un Hāgas 2004. gada programmu par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu,
– ņemot vērā Tieslietu un iekšlietu (TI) padomes 2006. gada 20.–22. septembra sanāksmi Tamperē,
– ņemot vērā pastāvīgās diskusijas par finanšu plānu, tai skaitā par Eiropas Bēgļu fondu un Eiropas Atgriešanās fondu,
– ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 6. aprīļa rezolūciju par bēgļu nometņu stāvokli Maltā[1],
– ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 14. aprīļa rezolūciju par Lampedūzu[2],
– ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,
A. tā kā septiņus gadus pēc Tamperes programmas pieņemšanas Eiropas Savienībai nav saskaņotas politikas imigrācijas jomā, jo īpaši politikas likumīgas migrācijas un atgriešanās jomā;
B. tā kā vienota Eiropas patvēruma sistēma pamatojas uz noteikumu kopumu, no kuru izpildes neviena iesaistītā dalībvalsts nedrīkst atkāpties;
C. ņemot vērā ārkārtas situāciju humānajā jomā vairākās dalībvalstīs, kas atrodas pie ES dienvidu ārējām robežām, kur Vidusjūrā ir gājuši bojā tūkstošiem migrantu, un migrantu masveida pieplūdumu jo īpaši 2006. gada vasarā;
D. tā kā Rabātā 2006. gada 10. un 11. jūlijā notikušās Eiropas un Āfrikas valstu ministru konferences par migrāciju un attīstību noslēgumā tika pieņemta deklarācija un rīcības plāns;
E. tā kā Hāgas programmas vidusposma pārskats tiks pabeigts līdz šā gada beigām;
F. tā kā nelegālās imigrācijas rezultātā var veidoties cilvēku ekspluatācija un piespiedu darbs;
G. tā kā Komisijas Zaļajā grāmatā par ES pieeju ekonomiskās migrācijas pārvaldībai tiek prognozēts, ka „saglabājoties pašreizējām imigrācijas plūsmām, laika posmā no 2010. gada līdz 2030. gadam darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita lejupslīde 25 dalībvalstu Eiropas Savienībā (ES-25) veicinās nodarbināto cilvēku skaita kritumu par apmēram 20 miljoniem” un ka, „lai apmierinātu ES darba tirgus vajadzības un nodrošinātu Eiropas uzplaukumu, būs nepieciešamas vēl pieaugošākas un ilgstošākas imigrācijas plūsmas”,
1. uzsver, ka migrācijas pieaugums ir globāla parādība, kam ir neskaitāmi iemesli un sekas, un ka migrācijai nepieciešama līdzsvarota, visaptveroša un saskaņota pieeja;
2. apzinās, ka, nepastāvot likumīgas migrācijas ceļiem, turpina pieaugt sasprindzinājums patvēruma sistēmās, kuras nodrošina likumīgu nometināšanu;
3. apzinās dramatisko situāciju un grūtības humānajā jomā, ar ko saskaras vairākas ES dalībvalstis, pēdējo pāris gadu laikā pārvaldot ļoti lielu migrācijas plūsmu; jo īpaši atzīmē problēmas, ko rada satraucoši liels skaits nepilngadīgo, kuri pēdējā laikā ir ieradušies;
4. pauž nožēlu par ārkārtīgi augsto humāno maksu, tai skaitā par imigrantu zaudētajām dzīvībām;
5. ir nelokāmi pārliecināts, ka ES dalībvalstīm jāpilda savas saistības saskaņā ar ES un starptautisko tiesību aktiem attiecībā uz patvēruma meklētājiem un migrantiem;
6. uzskata, ka Eiropas Savienībā nav pieļaujama cilvēku izmantošana piespiedu darbam un ka tāpēc dalībvalstīm jānodrošina, lai šāda nodarbe nepastāv;
7. pieprasa, lai dalībvalstis saskaņoti un konsekventi nodrošina piekļuvi patvēruma pieprasīšanas procedūrai un piemēro Bēgļu uzņemšanas direktīvas noteikumus un lai patvēruma pieprasījumi tiek ātri un efektīvi izskatīti;
8. uzsver, ka, īstenojot jebkuru vispārēju pieeju imigrācijai, nav iespējams ignorēt „piespiedu faktorus”, kas pirmām kārtām liek cilvēkiem pamest savu valsti, par nepieciešamību padarot reālas iespējas likumīgai migrācijai uz Eiropas Savienību, kā arī precīzus plānus attīstībai un ieguldījumiem izcelsmes un tranzīta valstīs, tai skaitā tirdzniecības un lauksaimniecības politiku, kas sekmē iespējas ekonomikā;
9. atgādina, ka līdz ar saskaņotu Eiropas imigrācijas politiku ir jāīsteno integrācijas politika, cita starpā nodrošinot pienācīgu integrāciju darba tirgū, tiesības uz izglītību un apmācību, piekļuvi sociālajiem un veselības aprūpes pakalpojumiem, kā arī imigrantu līdzdalību sabiedriskajā, kultūras un politiskajā dzīvē;
10. pieprasa īstenot partnerības pieeju attiecībās ar izcelsmes un tranzīta valstīm, lai nodrošinātu šo valstu aktīvu līdzdalību, palīdzot pārvaldīt migrācijas plūsmu, apturēt nelegālo imigrāciju un izveidot efektīvas informācijas kampaņas par situāciju migrantu uzņemšanas ES valstīs, tai skaitā par patvēruma piešķiršanas kritērijiem;
11. uzskata, ka pienākumu un finansiālā sloga sadalei starp dalībvalstīm ir jākļūst par ES imigrācijas politikas, kā arī ES vienotās patvēruma sistēmas neatņemamu sastāvdaļu;
12. pieprasa atvēlēt Eiropas Savienībai nozīmīgāku lomu, nodrošinot ārkārtas situāciju pārvaldību humānajā jomā saistībā ar migrācijas plūsmu un patvēruma meklētājiem;
13. tāpēc ir pārliecināts, ka valstīm jāpiešķir piekļuve tehniskajai palīdzībai un finansējumam, ko nodrošina saskaņā ar programmu „ARGO”, Eiropas Bēgļu fondu, Eiropas Ārējo robežu fondu un Eiropas Atgriešanās fondu 2007.–2013. gadam;
14. aicina noteikt, lai lielāks finansējums ir pieejams tām NVO, kuras sniedz nozīmīgu neatliekamo palīdzību;
15. aicina Komisiju iespējami drīz ierosināt neatliekamās palīdzības fonda izveidi, lai finansētu ekspertu atbalsta grupas, sniegtu praktisku palīdzību uzņemšanas centriem pierobežā, kā arī risinātu krīzes situācijas dalībvalstīs humānajā jomā, un iekļaut neatliekamās palīdzības mehānismu jaunajos fondos 2007.–2013. gadam, kas ļautu sniegt finansiālu palīdzību ārkārtas situācijā;
16. mudina, lai dalībvalstis nosaka piekļuvi patvēruma pieprasīšanas procedūrai, konsekventi un stingri piemēro noteikumus, ko paredz Direktīva par obligātajiem standartiem bēgļa statusa piešķiršanai un anulēšanai, un nodrošina, ka patvēruma pieteikumi tiek ātri un efektīvi izskatīti;
17. atzīst, ka ir jāpieņem līdzvērtīga ES direktīva par bēgļu atgriešanos, un aicina Padomi pielikt pūles, lai nodrošinātu šīs direktīvas pieņemšanu; tomēr atzīmē, ka septiņu gadu laikā pēc Tamperes Eiropadomes un pēc vairākkārtējiem Parlamenta pieprasījumiem Padomei nav izdevies noteikt kopēju imigrācijas politiku un uzturēt vienprātību un konsultāciju procedūru visos jautājumos par likumīgu imigrāciju;
18. mudina Padomi steidzami aktualizēt pašreizējo Līgumu noteikumus, ko paredz tā dēvētie „tilta” (passerelle) panti, t. i., ES līguma 42. pants un EK līguma 67. panta 2. punkts, saskaņā ar kuriem izmantojot koplēmuma procedūru un kvalificēta balsu vairākuma procedūru, varētu rast izeju no strupceļa, kurā nonācis likumdošanas process;
19. mudina dalībvalstis paātrināt sadarbību FRONTEX ietvaros un precīzāk definēt šīs aģentūras uzdevumu;
20. tomēr uzskata, ka robežkontrole un nelegālās imigrācijas apkarošana var būt tikai viens no ES politikas aspektiem attiecībās ar ārpuskopienas valstīm, saistībā ar kurām ir jāīsteno aktīva izcelsmes valsts un tranzīta attīstības politika, lai samazinātu emigrācijas postošo ietekmi;
21. uzskata — tā kā ES nav kopējas imigrācijas politikas, dalībvalstis atšķirīgi risina problēmu saistībā ar simtiem un tūkstošiem nelegālo imigrantu, kas strādā nelegāli un kuriem nav nekādas sociālās aizsardzības; tomēr uzskata, ka nelegālās imigrācijas masveida regulēšana nav ilglaicīgs risinājums, jo šie pasākumi neatrisina ar migrāciju saistītās problēmas;
22. uzsver, ka jebkuriem pasākumiem nelegālās imigrācijas apkarošanai un stingrākai robežkontrolei, arī sadarbojoties ar trešām valstīm, ir jāatbilst cilvēka pamattiesību un garantiju principiem, kas izklāstīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, it īpaši patvēruma tiesībām un tiesībām uz nerepatriēšanu;
23. brīdina par bīstamību, ko rada ārpakalpojumu piesaiste ES ārējo robežu pārvaldībai, un cer uz labāku sadarbību ar izcelsmes valstīm un tranzīta valstīm, kas galvenokārt balstītos uz pamattiesību ievērošanu, it īpaši uz patvēruma tiesību un nerepatriēšanas tiesību ievērošanu, kā arī uz kopējām ES, izcelsmes valstu un tranzīta valstu interesēm;
24. uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāīsteno transversāla pieeja; uzskata, ka ES imigrācijas politikai ir jāietver ne tikai partnerība ar trešām valstīm, ārējo robežu pastiprināšana, lai apkarotu cilvēku tirdzniecību, un atbilstīga atgriešanās politika, bet arī jāatver likumīgas imigrācijas ceļi, jāveicina migrantu integrācija uzņemšanas valsts sabiedrībā un jāļauj izcelsmes valstīm kopīgi attīstīties, lai risinātu migrācijas pamatiemeslus;
25. mudina Komisiju iespējami drīz uzņemties iniciatīvu, lai pārskatītu Regulu Nr. 343/2003 (Dublina II), apšaubot pašu šīs regulas principu, saskaņā ar kuru pirmā dalībvalsts, ko sasniedzis patvēruma pieprasītājs, ir atbildīga par patvēruma pieprasījuma izskatīšanu, jo šis princips ir nepanesami smaga nasta valstīm, kuras atrodas ES dienvidaustrumos, un ieviešot godīgu mehānismu atbildības sadalei starp dalībvalstīm;
26. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.