KOPĪGAS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS
17.1.2007
- –Philip Dimitrov Dimitrov, Konstantin Dimitrov, Martin Dimitrov, Stefan Sofianski, Geoffrey Van Orden, Luisa Fernanda Rudi Ubeda, Simon Busuttil un Simon Coveney PPE-DE grupas vārdā,
- –Kristian Vigenin, Georgi Bliznashki, Evgeni Kirilov, Marusya Lyubcheva, Mladen Chervenyakov, Atanas Paparizov, Jan Marinus Wiersma, Pasqualina Napoletano, Catherine Guy-Quint, Alexandra Dobolyi, Hannes Swoboda, Elena Valenciano un Pierre Schapira PSE grupas vārdā,
- –Filiz Hakaeva Husmenova, Graham Watson, Adrian Cioroianu, Stanimir Ilchev, Tchetin Kazak, Antonyia Parvanova, Nedzhmi Ali, Christina Christova, Lydia Shouleva, Frédérique Ries un Marios Matsakis ALDE grupas vārdā,
- –Brian Crowley, Cristiana Muscardini, Eoin Ryan, Roberta Angelilli un Ģirts Valdis Kristovskis UEN grupas vārdā,
- –Hélène Flautre, Raül Romeva i Rueda, Kathalijne Maria Buitenweg, Cem Özdemir un Elly de Groen-Kouwenhoven Zaļo/ALE grupas vārdā,
- –Vittorio Agnoletto, André Brie un Willy Meyer Pleite GUE/NGL grupas vārdā,
- –GUE/NGL (B6‑0024/2007)
- –PSE (B6‑0025/2007)
- –ALDE (B6‑0026/2007)
- –UEN (B6‑0027/2007)
- –Zaļie/ALE (B6‑0028/2007)
- –PPE-DE (B6‑0029/2007)
Eiropas Parlamenta rezolūcija par piecu bulgāru medicīnas māsu un palestīniešu ārsta notiesāšanu un ieslodzīšanu Lībijā
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Eiropas Savienības gada ziņojumus par cilvēktiesībām, īpaši 2005. un 2006. gada ziņojumus,
– ņemot vēra tā rezolūcijas par Bulgārijas uzņemšanu Eiropas Savienībā un īpaši tā 2006. gada 30. novembra rezolūcijas 25. punktu, 2005. gada 15. decembra rezolūcijas 32. punktu un 2005. gada 13. aprīļa rezolūcijas 39. punktu,
– ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo sakaru padomes 2004. gada 11. oktobra secinājumus, kuros paustas nopietnas bažas par mediķu nožēlojamo stāvokli, tā lēmumu nodrošināt palīdzību Lībijas veselības aprūpes iestādēm, ES prezidentūras deklarāciju attiecībā uz Lībijas Krimināltiesas lēmumu, ar kuru piecām bulgāru medicīnas māsām un vienam palestīniešu ārstam tika piespriests nāvessods, komisāres Ferrero-Waldner deklarāciju par Lībijas Tiesas 2006. gada 19. decembrī pieņemto spriedumu Bengāzī lietā, kā arī Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja 2006. gada 30. novembra un 20. decembra deklarācijas,
– ņemot vēra Eiropas Savienības Padomes prezidentūras 2005. gada decembra un 2006. gada decembra ziņojumus Eiropadomei par ES stratēģiskās partnerības īstenošanu ar Vidusjūras valstīm,
– ņemot vērā ES pamatnostādnes par nāves sodu,
– ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,
A. tā kā 1999. gada 9. februārī Lībijas pārvaldes iestādes aizturēja vairākus Bulgārijas medicīnas darbiniekus, kas strādāja Al-Fatih slimnīcā Bengāzī, un tā kā 2000. gada 7. februārī Lībijas Tautas tiesā tika uzsākts process pret sešiem Bulgārijas, vienu Palestīnas un deviņiem Lībijas pilsoņiem par vairāku simtu bērnu tīšu inficēšanu ar HIV vīrusu;
B. tā kā 2004. gada 6. maijā tiesa piecām bulgāru izcelsmes medicīnas māsām un vienam palestīniešu ārstam piesprieda nāvessodu nošaujot; tā kā 2005. gada 25. decembrī Lībijas Augstākā tiesa pieņēma lēmumu par nāvessoda pārsūdzēšanu un pieprasīja jaunu tiesas prāvu; tā kā 2006. gada 11. maijā tika uzsākta jauna tiesas prāva, kas 2006. gada 19. decembrī apstiprināja nāvessodu;
C. tā kā ir pārliecinoši pierādījumi tam, ka cietumā atbildētājus spīdzināja, lai piespiestu nepatiesi atzīties; tā kā ir notikuši arī vairāki citi atbildētāju tiesību rupji pārkāpumi,
D. tā kā 2003. gadā, atsaucoties uz Lībijas pārvaldes iestāžu lūgumu, HIV/AIDS jomā atzīti starptautiski eksperti sagatavoja ziņojumu, kurā izteikts kategorisks apgalvojums, ka HIV izplatīšanās notikusi dēļ infekcijas slimnīcas iekšienē, kura sākusies pirms apsūdzētos ierašanās Lībijā; tā kā nesenās publikācijās sniegti pārliecinoši zinātniski pierādījumi par Bengāzī infekcijas izcelsmi un laiku; tā kā visi šie pārliecinošie pierādījumi apsūdzēto nevainībai, ir ignorēti un nav ņemti vērā,
E. tā kā 2004. gada novembrī ES uzsāka „Bengāzī veltītu HIV rīcības plānu”, kurā ietverta tehniskā un medicīniska palīdzība inficētajiem bērniem un to ģimenēm, kā arī atbalsts Lībijas pārvaldes iestādēm AIDS slimības apkarošanai tā kā plāna finansēšanai no Kopienas budžeta piešķirti 2,5 miljoni eiro; tā kā šī rīcības plāna īstenošana notiek patlaban ar Komisijas un ES dalībvalstu atbalstu; tā kā daudzi inficētie bērni ir saņēmuši medicīnisko palīdzību dalībvalstu slimnīcās,
F. tā kā 2006. gada janvārī kā nevalstiska bezpeļņas struktūra tika dibināts Bengāzī starptautiskais fonds, lai palīdzētu Bengāzī izveidot vietējo medicīnisko infrastruktūru, uzlabot pacientu ārstēšanu un sniegtu atbalstu attiecīgajām ģimenēm,
1. nosoda Lībijas Krimināltiesas 2006. gada 19. decembra spriedumu, ar kuru atkārtotā tiesas prāvā notiesā, piespriežot nāvessodu, piecas bulgāru medicīnas māsas Kristiana Vulcheva, Nasya Nenova, Valentina Siropulo, Valya Chervenyashka, Snezhana Dimitrova, un vienu palestīniešu ārstu Ashraf al-Hagoug, kuri jau astoņus gadus ir pavadījuši cietumā saistībā ar HIV/AIDS lietu Bengāzī slimnīcā 1999. gadā;
2. atkārtoti uzsver savu radikālo nostāju pret nāvessodu un atgādina ES uzskatu, ka nāvessoda atcelšana veicina cilvēka cieņas principu ievērošanu un progresīvas pārmaiņas cilvēktiesību jomā; tajā pašā laikā uzsver, ka ES šobrīd dara vairāk nekā bija apņēmusies un atbalsta nāvessoda atcelšanu savā teritorijā, kā arī trešās valstīs;
3. atkārtoti pauž nopietnas bažas par to, kāds bija pamatojums lietas ierosināšanai pret apsūdzētajām personām, un par izturēšanos pret viņām apcietinājuma laikā, un procesa ilgstošo novilcināšanu;
4. uzsver, ka no 2007. janvāra Bengāzī prāva tiešā veidā attiecas arī uz piecām Eiropas Savienības pilsonēm;
5. aicina Lībijas attiecīgās pārvaldes iestādes veikt nepieciešamos pasākumus, lai pārskatītu un anulētu nāvessodu, un pavērtu iespēju savlaicīgi rast risinājumu šajā lietā, balstoties uz humāniem apsvērumiem, tādējādi radot nepieciešamos priekšnoteikumus, lai turpinātu kopēju politiku sadarbībai ar Lībiju;
6. aicina prezidentu Kaddafi izmantot savas pilnvaras un steidzamā kārtā panākt ieslodzīto medicīnas darbinieku atbrīvošanu;
7. aicina Komisiju un Padomi rīkoties attiecībā uz Lībijas valdību, lai nodrošinātu ieslodzīto medicīnas darbinieku drīzu atbrīvošanu;
8. apliecina solidaritāti ar HIV/AIDS infekcijas upuriem Bengāzī un norāda uz pasākumiem, ko starptautiskā sabiedrība veikusi, lai sniegtu palīdzību bērniem;
9. aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis turpināt palīdzības piešķiršanu HIV rīcības plāna īstenošanai un atbalstīt Bengāzī starptautisko fondu, lai mazinātu inficēto bērnu un viņu ģimeņu ciešanas un palīdzētu Lībijas pārvaldes iestādēm novērst un apturēt HIV infekcijas izplatīšanos valstī;
10. uzsver savu apņemšanos cieši sekot šai lietai līdzi un aicina Komisiju un Padomi informēt Eiropas Parlamentu par jebkurām izmaiņām šajā lietā;
11 aicina Komisiju un Padomi gadījumā, ja šajā lietā netiek panākts pozitīvs risinājums, apsvērt kopējās politikas sadarbībai ar Lībiju pārskatīšanu visās jomās, kuras Eiropas Savienība uzskatītu par piemērotām;
12. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām, Lībijas valdībai un Tautas asamblejai, Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai, ANO ģenerālsekretāram un ANO Cilvēktiesību padomei.