KOPĪGS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par pieeju, kas balstīta uz tiesībām, ES rīcībā pret HIV/AIDS
6.7.2010
nolūkā aizstāt rezolūcijas priekšlikumus, kurus iesniedza šādas grupas:
S&D (B7‑0412/2010)
ALDE (B7‑0421/2010)
Verts/ALE (B7‑0426/2010)
GUE/NGL (B7‑0428/2010)
Véronique De Keyser, Michael Cashman, Thijs Berman, Linda McAvan S&D grupas vārdā
Sophia in 't Veld, Charles Goerens, Ramon Tremosa i Balcells, Leonidas Donskis, Sonia Alfano ALDE grupas vārdā
Ulrike Lunacek, Heidi Hautala, Barbara Lochbihler, Judith Sargentini Verts/ALE grupas vārdā
Gabriele Zimmer, Marisa Matias, Bairbre de Brún GUE/NGL grupas vārdā
Eiropas Parlamenta rezolūcija par pieeju, kas balstīta uz tiesībām, ES rīcībā pret HIV/AIDS
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā nākamo XVIII starptautisko AIDS veltīto konferenci „Tieši šeit, tieši tagad”, kas notiks Vīnē 2010. gada 18.–23. jūlijā,
– ņemot vērā ANO deklarāciju par saistībām attiecībā uz HIV/AIDS „Globāla krīze — globāla rīcība”, kuru 2001. gada 27. jūnijā pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 26. īpašajā sesijā,
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas īpašās sesijas (UNGASS) augsta līmeņa sanāksmi par HIV/AIDS, kura notika 2006. gada 2. jūnijā, un minētajā sanāksmē pieņemto politisko deklarāciju,
– ņemot vērā UNAIDS 2006. gada starptautiskās pamatnostādnes par HIV/AIDS un cilvēktiesībām, kuru pamatā ir otrā starptautiskā apspriede par HIV/AIDS un cilvēktiesībām, kas notika 1996. gada 23.–25. septembrī Ženēvā, un trešā starptautiskā apspriede par HIV/AIDS un cilvēktiesībām 2002. gada 25. un 26. jūlijā Ženēvā
– ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ziņojumu „Nodrošinot vispārēju pieejamību — pret HIV/AIDS vērsto prioritāro pasākumu paātrināšana veselības aprūpes jomā”,
– ņemot vērā 2001. gada 27. aprīlī pieņemto Abudžas deklarāciju par HIV/AIDS, tuberkulozi un citām saistītām infekcijas slimībām, Āfrikas kopējo nostāju UNGASS augsta līmeņa sanāksmē 2006. gadā un Abudžā 2006. gada 4. maijā Āfrikas Savienības parakstīto aicinājumu pastiprināt pasākumus, lai nodrošinātu ar HIV un AIDS, tuberkulozi un malāriju saistīto pakalpojumu vispārēju pieejamību Āfrikā;
– ņemot vērā 2006. gada 6. jūlija rezolūciju par HIV/AIDS: laiks rīkoties, 2007. gada 24. aprīļa rezolūciju par HIV/AIDS apkarošanu Eiropas Savienībā un kaimiņvalstīs laikposmā no 2006. līdz 2009. gadam un 2008. gada 20. novembra rezolūciju par HIV/AIDS – agrīna diagnostika un aprūpe,
– ņemot vērā Padomes 2009. gada novembra secinājumus par panākumiem Eiropas rīcības programmas īstenošanā cīņai pret HIV/AIDS, malāriju un tuberkulozi, veicot ārējās darbības (2007–2011),
– ņemot vērā Komisijas paziņojumu par HIV/AIDS apkarošanu Eiropas Savienībā un kaimiņvalstīs un stratēģiju HIV/AIDS apkarošanai Eiropas Savienībā un kaimiņvalstīs 2009.–2013. gadā,
– ņemot vērā UNAIDS 2009. gada ziņojumu par globālo AIDS epidēmiju,
– ņemot vērā UNAIDS rezultātu struktūru 2009.–2011. gadam,
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2010. gada ziņojumu par Tūkstošgades attīstības mērķiem,
– ņemot vērā 2010. gada 15. jūnija rezolūciju par sasniegto Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā: vidusposma pārskats, gatavojoties ANO augsta līmeņa sanāksmei 2010. gada septembrī,
– ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,
A. tā kā cilvēku ar HIV/AIDS skaits turpina pieaugt un, kā liecina aplēses, pasaulē ir 33,4 miljoni šādu cilvēku, un jo īpaši satrauc tas, ka 2,7 miljoni no tiem ir inficējušies 2008. gadā, kas nozīmē, ka HIV/AIDS rada vispārēju apdraudējumu, kas jānovērš, izmantojot ārkārtas un visaptverošus globālus risinājumus;
B. tā kā HIV/AIDS joprojām ir viens no biežākajiem nāves cēloņiem pasaulē un 2008. gadā HIV/AIDS izraisīja 2 miljonu cilvēku nāvi, un tiek lēsts, ka arī turpmākajos gadu desmitos tas būs ievērojams priekšlaicīgas mirstības cēlonis visā pasaulē;
C. tā kā aplēses liecina, ka līdz 2009. gada beigām 5 miljoni cilvēku valstīs ar zemu un vidēju ienākumu līmeni saņēma antiretrovirālu terapiju, kas ir desmitkārtīgs pieaugums piecu gadu laikā un vēl nepieredzēts kāpums visā sabiedrības veselības aprūpes sistēmas pastāvēšanas laikā;
D. tā kā jaunu inficēšanās gadījumu skaits turpina pārsniegt ārstēšanas nodrošināšanas iespējas un 2009. gadā divas trešdaļas cilvēku, kuriem vajadzīga ārstēšana, to joprojām nebija saņēmušas, proti, 10 miljoniem cilvēku, kuriem vajadzīga palīdzība, nebija piekļuves atbilstošai efektīvai ārstēšanai;
E. tā kā Subsahāras Āfrika joprojām ir viens no vissmagāk skartajiem reģioniem, kurā 22,4 miljoniem cilvēku ir HIV/AIDS un 71 % no viņiem ir inficējušies ar HIV/AIDS 2008. gadā;
F. tā kā ir gūti pārliecinoši pierādījumi, ka HIV/AIDS profilakse ir efektīvs veids, kā samazināt jaunu inficēšanās gadījumu skaitu;
G. tā kā ļoti trūkst programmu, lai iesaistītu cilvēkus ar HIV/AIDS profilaktiskos pasākumos, jo īpaši tādos, kas paredzēti cilvēkiem ar HIV/AIDS, kā arī pasākumos pret stigmatizāciju un diskrimināciju;
H. tā kā HIV/AIDS joprojām nesamērīgi ietekmē sievietes un meitenes — Subsahāras Āfrikā aptuveni 60 % ar HIV/AIDS inficēto ir sievietes, un HIV/AIDS joprojām ir galvenais nāves cēlonis un visbiežāk sastopama slimība reproduktīva vecuma sieviešu vidū;
I. tā kā pašreizējās HIV profilakses iespējas nav pietiekami efektīvas, lai aizsargātu sievietes, un daudzām sievietēm, jo īpaši tām, kuras ir precējušās, vēlas kļūt par mātēm vai kuras ir pakļautas seksuālās vardarbības riskam, praktiski nav iespējams izmantot tādas profilakses metodes kā prezervatīvu lietošana un atturēšanās un tā kā droša un efektīva vakcīna vai mikrobicīds varētu nodrošināt sievietēm jaunus efektīvus līdzekļus sevis aizsargāšanai no HIV, neierobežojot savu reproduktīvo izvēli;
J. tā kā ir aizvien vairāk pierādījumu tam, ka inficēšanās līmenis un risks ir palielināts galvenajās iedzīvotāju grupās, tostarp seksuālo pakalpojumu sniedzēju, vīriešu, kuriem ir viendzimuma seksuālās attiecības, transseksuāļu, ieslodzīto, intravenozu narkotiku lietotāju, migrantu, bēgļu un mobilo darba ņēmēju vidū gandrīz visos reģionos un arī valstīs ar plašu epidēmiju, un tā kā HIV/AIDS profilakses programmas šīm iedzīvotāju grupām parasti nav uzskatāmas par prioritārām un tām trūkst finansējuma;
K. tā kā ar HIV/AIDS saistīto aizspriedumu dēļ aptuveni 30 % no cilvēkiem Eiropas Savienībā, kam ir HIV infekcija vai AIDS, par to nezina, un pētījumi liecina, ka nediagnosticēta infekcija veicina HIV/AIDS izplatību un palielina cilvēku ar HIV/AIDS mirstību agrīnā stadijā;
L. tā kā saskaņā ar PVO ziņojumu „Nodrošinot vispārēju pieejamību — pret HIV/AIDS vērsto prioritāro pasākumu paātrināšana veselības aprūpes jomā” ir aplēsts, ka Eiropā un Vidusāzijā tikai 23 % slimnieku saņem antiretrovirālas zāles, kas ir slikts rādītājs, ņemot vērā stāvokli Krievijā un Ukrainā;
M. tā kā pret viendzimuma attiecībām joprojām pastāv nopietni aizspriedumi, jo īpaši Subsahāras Āfrikā, kur 31 valstī brīvprātīgas pilngadīgu personu viendzimuma attiecības tiek atzītas par kriminālnoziegumu, četrās no minētajām valstīm par šādām attiecībām piespriež nāvessodu, bet pārējās – kriminālsodu, kas var pārsniegt 10 gadu ieslodzījumu, un šāda stigmatizācija kavē darbu HIV/AIDS profilakses jomā;
N. tā kā neatļauto narkotiku lietotāju saukšana pie kriminālatbildības daudzās valstīs kavē viņu piekļuvi HIV/AIDS profilaksei, ārstēšanai, aprūpei un atbalstam un veicina ar intravenozu narkotiku lietošanu saistītas HIV infekcijas un AIDS izplatīšanos;
O. tā kā joprojām 106 valstu tiesību akti un politika rada ievērojamus šķēršļus efektīvu pasākumu īstenošanai pret HIV/AIDS;
P. tā kā saskaņā ar aplēsēm HIV/AIDS dēļ 2008. gadā 17,5 miljoni bērnu ir zaudējuši vienu vai abus vecākus un tā kā lielākā daļa no šiem bērniem dzīvo Subsahāras Āfrikā un bieži vien cieš no stigmatizācijas un diskriminācijas, un viņiem bieži vien liegta piekļuve pamatpakalpojumiem, piemēram, izglītībai un pajumtei, tajā pašā laikā palielinot viņu neaizsargātību pret HIV/AIDS inficēšanās draudiem;
Q. tā kā saiknei starp HIV/AIDS un invaliditāti nav pievērsta pienācīga uzmanība, lai gan personas ar invaliditāti ir sastopamas visās galvenajās iedzīvotāju grupās, kurām biežāk draud inficēšanās ar HIV/AIDS un kurām apgrūtināta piekļuve profilakses, ārstniecības un aprūpes pakalpojumiem;
R. tā kā uz tiesībām balstītai pieejai rīcībā pret HIV/AIDS ir izšķiroša nozīme, lai apturētu epidēmijas izplatīšanos,
1. atkārtoti atgādina, ka veselības aprūpe ir ietverta Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un ka valdībām ir jāpilda savi pienākumi nodrošināt sabiedrības veselības pakalpojumus visiem;
2. tajā pašā laikā uzskata, ka ES ir jāpiešķir augsta līmeņa prioritāte cilvēktiesību aizstāvju aizsardzībai un atbalstam gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās, tostarp to, kuri galvenokārt nodarbojas ar iedzīvotāju grupu informēšanu par HIV/AIDS, ; šajā sakarībā aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos nodrošināt, lai attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, kuri darbojas HIV/AIDS jomā, tiktu pienācīgi īstenoti visi praktiskie pasākumi un darbības, kas paredzēti ES pamatnostādnēs par cilvēktiesību aizstāvjiem;
3. prasa Komisijai un Padomei pildīt savas saistības un pastiprināt centienus, lai risinātu ar HIV/AIDS saistītos jautājumus kā pasaules sabiedrības veselības prioritāti, nosakot cilvēktiesību aizsardzību par galveno aspektu ar HIV/AIDS saistītajos profilakses, ārstēšanas, aprūpes un atbalsta pasākumos, tostarp ES attīstības sadarbības jomā;
4. aicina Komisiju un Padomi turpināt centienus, lai panāktu kriminālsodāmības atcelšanu par neapzinātu inficēšanu ar HIV/AIDS un pakļaušanu HIV/AIDS riskam[1], tostarp veicinot HIV/AIDS atzīšanu par invaliditāti saistībā ar spēkā esošajiem un turpmākajiem nediskriminējošiem tiesību aktiem;
5. aicina Baltijas valstis, Krieviju un Ukrainu izstrādāt stingru politiku cīņai ar HIV/AIDS savā valstī;
6. aicina Komisiju un Padomi politiskajā dialogā pasaules un valstu līmenī veicināt vislabāko politisko nostādņu un paraugprakses īstenošanu, kuru pamatā ir uz tiesībām balstīta rīcība HIV/AIDS jomā:
– nodrošinot personu ar HIV/AIDS un citu galveno iedzīvotāju grupu cilvēktiesību — cita starpā seksuālās un reproduktīvās veselības tiesību[2] — veicināšanu, aizsardzību un ievērošanu;
– novēršot galvenos ekonomiskos, juridiskos, sociālos un tehniskos šķēršļus, kā arī soda sankcijas un to piemērošanu, kas kavē efektīvu rīcību cīņā pret HIV, jo īpaši galvenajās iedzīvotāju grupās;
– atbalstot to likumu pārskatīšanu un grozīšanu, kas rada šķēršļus efektīvām, uz pierādījumiem balstītām HIV/AIDS programmām un pakalpojumiem, jo īpaši galvenajām iedzīvotāju grupām;
– cīnoties pret jebkādiem tiesību aktiem vai lēmumiem, kas paredz kriminālsodu par neapzinātu inficēšanu ar HIV vai veicina ar HIV/AIDS inficētu cilvēku diskrimināciju, un nosodot un novēršot juridiskus šķēršļus, kuri kavē veikt efektīvus pasākumus pret HIV sieviešu un meiteņu vidū, piemēram, tiesību aktus un politiku, kas ierobežo seksuālo un reproduktīvo veselību, mantošanas un īpašumu tiesības, bērnu laulības tiesības u. c.;
– nosakot cilvēktiesību aizsardzību par galveno aspektu lēmumu pieņemšanā par finansējuma piešķiršanu pasākumiem pret HIV/AIDS gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās;
– HIV/AIDS programmu izstrādē, kuras ir orientētas uz personām ar HIV/AIDS un citām galvenajām iedzīvotāju grupām un kuru mērķis ir nodrošināt iespējas personām un kopienām veikt pasākumus pret HIV/AIDS, samazinot HIV/AIDS inficēšanās risku un neaizsargātību pret to un mazinot HIV/AIDS negatīvās sekas;
– atvieglojot un veicinot galveno iedzīvotāju grupu pilnvērtīgu līdzdalību ar HIV/AIDS profilaksi, ārstēšanu, aprūpi un atbalstu saistīto programmu izstrādē, īstenošanā, uzraudzībā un novērtēšanā un mazinot stigmatizāciju un diskrimināciju;
– atvieglojot vispārēju piekļuvi veselības aprūpei gan ar HIV/AIDS saistītās profilakses, ārstēšanas, aprūpes un atbalsta jomā, gan nodrošinot citas, ar HIV/AIDS nesaistītas medicīniskās palīdzības iespējas;
– atvieglojot izglītības un darba vietu pieejamību personām ar HIV/AIDS un citām galvenajām iedzīvotāju grupām;
– nodrošinot, ka turpmāk gūto rezultātu uzraudzība cīņā pret HIV/AIDS ietver rādītājus, kas ir tieši saistīti ar cilvēktiesību jautājumiem un to novērtējumu saistībā ar HIV/AIDS;
– ievērojot 3 pamatprincipus (apzināta piekrišana, konfidencialitāte un konsultēšana) HIV/AIDS pārbaužu veikšanā un citos ar HIV/AIDS saistītos pakalpojumos;
– cīnoties pret aizspriedumiem un diskrimināciju, kas vērsta pret cilvēkiem ar HIV/AIDS un citām galvenajām iedzīvotāju grupām, un rūpējoties par viņu tiesībām uz drošību un aizsardzību no ļaunprātīgas izmantošanas un vardarbības;
– veicinot un atvieglojot cilvēku ar HIV/AIDS un citu galveno iedzīvotāju grupu lielāku līdzdalību pasākumos pret HIV/AIDS;
– objektīvi un bez aizspriedumiem informējot par šo slimību;
– nodrošinot cilvēkiem iespējas, prasmes, zināšanas un līdzekļus, lai viņi varētu sevi aizsargāt no inficēšanās ar HIV/AIDS;
7. aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt sieviešu vajadzības saistībā ar HIV/AIDS profilaksi, ārstēšanu un aprūpi, jo tam ir būtiska nozīme, lai apturētu epidēmiju, jo īpaši palielinot seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes programmu pieejamību, kurās ir pilnībā integrēti ar HIV/AIDS saistīti pārbaudes, konsultāciju un profilakses pakalpojumi, un novēršot cēloniskos sociālekonomiskos faktorus, kas palielina HIV/AIDS risku sievietēm, piemēram, dzimumu nevienlīdzība, nabadzība, ekonomisko un izglītības iespēju trūkums, nepietiekama tiesiskā un cilvēktiesību aizsardzība;
8. aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis nodrošināt taisnīgu un elastīgu finansējumu jaunu preventīvo tehnoloģiju, cita starpā vakcīnu un mikrobicīdu, pētniecībai;
9. pauž nopietnas bažas par to, ka puse no visiem jauniem HIV inficēšanās gadījumiem ir atklāta bērnu un jauniešu vidū; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis pievērsties bērnu un jauniešu vajadzībām ar HIV/AIDS saistītajos profilakses, ārstēšanas, aprūpes un atbalsta pasākumos, lai nodrošinātu viņiem piekļuvi ar HIV/AIDS saistītajiem pakalpojumiem, jo īpaši agrīnai jaundzimušo diagnostikai, pienācīgiem un izmaksu ziņā pieejamiem antiretrovirāliem preparātiem, psiholoģiskajam un sociālajam atbalstam, sociālajai aizsardzībai un tiesiskajai aizsardzībai;
10. prasa Komisijai un dalībvalstīm atbalstīt personu ar invaliditāti iesaisti pasākumos pret HIV/AIDS un šo personu cilvēktiesību iekļaušanu dalībvalstu HIV/AIDS stratēģiskajos plānos un politikā, lai nodrošinātu viņiem piekļuvi ar HIV/AIDS saistītajiem pakalpojumiem, kas ir gan pielāgoti attiecīgajām vajadzībām, gan līdzvērtīgi pakalpojumiem, kas pieejami citām iedzīvotāju grupām;
11. aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt kaitējuma mazināšanas programmas, kas paredzētas ieslodzītajiem un intravenozu narkotiku lietotājiem;
12. aicina Komisiju un Padomi mudināt valstis, kurās ir visvairāk HIV infekcijas un AIDS gadījumu, izstrādāt vienotu, pārredzamu un atbildīgu valsts politikas sistēmu cīņai pret HIV, kas nodrošinātu ar HIV saistīto profilakses un aprūpes pieejamību un efektivitāti; šajā sakarībā prasa Komisijai atbalstīt valstu valdības un iesaistīt pilsonisko sabiedrību, lai uzlabotu programmu iespējas samazināt stigmatizāciju un diskrimināciju, kā arī palielināt tiesas pieejamību, valstij risinot ar HIV/AIDS saistītās problēmas;
13. aicina Komisiju un Padomi sadarboties ar UNAIDS un citiem partneriem, lai uzlabotu sasniegtā rādītājus un veiktu zināšanu apmaiņu pasaules, valstu un programmu līmenī ar mērķi mazināt ar HIV/AIDS saistīto stigmatizāciju un diskrimināciju, cita starpā rādītājus, kas raksturo galvenās iedzīvotāju grupas un ar HIV saistītos cilvēktiesību jautājumus un aizsardzības mehānismus starptautiskajā līmenī;
14. prasa Komisijai un Padomei atbalstīt nesen izveidoto Pasaules komisiju attiecībā uz HIV un tiesību aktiem, lai nodrošinātu, ka tiesību akti veicina pret HIV/AIDS vērsto pasākumu efektivitāti;
15. aicina Komisiju un Padomi iesaistīt Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru, lai iegūtu papildu datus par cilvēku ar HIV/AIDS un citu galveno Eiropas iedzīvotāju grupu cilvēktiesību stāvokli, jo īpaši ņemot vēra viņu neaizsargātību pret atkārtotiem diskriminācijas gadījumiem dažādās jomās;
16. aicina visas dalībvalstis un Komisiju vismaz 20 % no visiem attīstībai paredzētajiem līdzekļiem izmantot veselības aprūpes pamatpakalpojumu nodrošināšanai un izglītībai, palielināt iemaksas Pasaules fondā HIV/AIDS, tuberkulozes un malārijas apkarošanai un palielināt finansējumu citām programmām, kuru mērķis ir stiprināt veselības aizsardzības sistēmas un kopienu sistēmas; aicina arī jaunattīstības valstis piešķirt prioritāti veselības izdevumiem kopumā un jo īpaši izdevumiem HIV/AIDS apkarošanai; kā arī aicina Komisiju nodrošināt stimulus partnervalstīm, lai mudinātu tās piešķirt prioritāti veselībai kā galvenajai nozarei valsts stratēģijas dokumentos;
17. aicina visas dalībvalstis un Komisiju novērst satraucošo finansējuma samazināšanos seksuālās un reproduktīvās veselības uzlabošanai un tiesību veicināšanai jaunattīstības valstīs un atbalstīt politiku, ar ko nodrošina seksuāli transmisīvo infekcijas slimību ārstēšanu un reproduktīvās veselības saglabāšanas palīglīdzekļu — dzīvību glābjošu medikamentu un pretapaugļošanās līdzekļu, tostarp prezervatīvu — pieejamību;
18. aicina ES turpināt darbu, papildus attiecīgajam budžetam izmantojot dažādus finanšu instrumentus pasaules un valstu līmenī un attiecīgās organizācijas un mehānismus, kas apliecinājuši savu efektivitāti saistībā ar tādu jautājumu risināšanu, kas skar HIV/AIDS cilvēktiesību aspektus, jo īpaši pilsoniskās sabiedrības organizācijas un atsevišķu kopienu organizācijas;
19. aicina Komisiju, dalībvalstis un starptautisko sabiedrību pieņemt tiesību aktus, lai nodrošinātu pieejamas un efektīvas zāles pret HIV, cita starpā antiretrovirālas un citas drošas un efektīvas zāles, diagnostikas līdzekļus un ar tiem saistītas tehnoloģijas HIV un tamlīdzīgu infekcijas slimību profilaksei, ārstniecībai un paliatīvai aprūpei;
20. pauž kritiku par divpusējiem un reģionālajiem tirdzniecības nolīgumiem, kuros ir ietverti noteikumi, kas pārsniedz PTO Nolīguma par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS-plus) noteikumus, kavējot un, iespējams, faktiski pat ierobežojot ar Dohas 2001. gada deklarāciju par TRIPS ieviestos aizsardzības pasākumus, lai nodrošinātu veselības aizsardzības prioritāti pār komerciālām interesēm; norāda uz to valstu atbildību, kuras izdara spiedienu uz jaunattīstības valstīm, lai tās parakstītu šādus brīvās tirdzniecības nolīgumus;
21. uzsver, ka obligātā licencēšana un cenu diferencēšana nav pilnībā atrisinājusi problēmu, un aicina Komisiju nākt klajā ar jauniem risinājumiem, lai nodrošinātu reālu HIV/AIDS ārstēšanas pieejamību par pieņemamu cenu;
22. atzinīgi vērtē Padomes Cilvēktiesību darba grupas pieņemto instrumentu kopumu, lai veicinātu un nodrošinātu lesbiešu, geju, biseksuālu un transseksuālu personu visu cilvēktiesību ievērošanu, un aicina Padomi un Komisiju īstenot tā ieteikumus;
23. aicina ES iestādes, kuru darba uzdevums ir gatavot gada pārskatus par cilvēktiesību stāvokli, savā ziņojumā pievērsties cilvēktiesībām saistībā ar HIV, lai dotu iespēju izteikties cilvēkiem ar HIV un tiem, kas ir mazāk aizsargāti pret šo infekciju;
24. aicina Komisiju un dalībvalstis atkārtoti paust savu atbalstu 16. punktam Padomes secinājumos par 2009. gada novembra rīcības programmu — sākt plašu apspriešanās procesu ar dalībvalstīm un citām ieinteresētajām personām, lai 2012. gadam un turpmākajam laikposmam sagatavotu Eiropas rīcības programmu cīņai pret HIV/AIDS, malāriju un tuberkulozi, veicot ārējās darbības, un izmantot savu ietekmi saistībā ar ES rīcības grupu izveidi, kuras Komisijai un dalībvalstīm nodrošinātu iespēju apvienot centienus noteiktās prioritārās jomās;
25. prasa priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Kopējai HIV/AIDS apkarošanas programmai, Pasaules Veselības organizācijai un XVIII starptautiskās AIDS konferences organizētājiem.
- [1] Pamatojoties uz UNAIDS politisko pārskatu par inficēšanu ar HIV, valdībām vajadzētu ierobežot kriminālatbildības noteikšanu, piemērojot to tikai tīšas inficēšanas gadījumos, proti, kad persona, zinot, ka tai ir HIV, apzināti rīkojas tā, lai inficētu ar HIV, un faktiski arī inficē ar to.
- [2] Seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību nodrošināšana cilvēkiem ar HIV/AIDS ir pamatelements uz cilvēktiesībām balstītajā pieejā HIV jomā. Šādai pieejai ir jāapliecina, ka cilvēkiem ar HIV/AIDS ir tiesības uz pilnvērtīgu un viņiem pieņemamu dzimumdzīvi, respektējot HIV inficētu cilvēku izvēli un vēlmes fertilitātes jautājumos.