KOPĪGS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par Gvantanamo — ieslodzīto bada streiks

22.5.2013 - (2013/2601(RSP))

iesniegts saskaņā ar Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu
nolūkā aizstāt rezolūcijas priekšlikumus, kurus iesniedza šādas grupas:
Verts/ALE (B7‑0234/2013)
S&D (B7‑0236/2013)
ALDE (B7‑0239/2013)
GUE/NGL (B7‑0240/2013)

Véronique De Keyser, Ana Gomes, Joanna Senyszyn, María Muñiz De Urquiza, Pino Arlacchi, Libor Rouček, Liisa Jaakonsaari, Mitro Repo, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Richard Howitt, Marc Tarabella, Antigoni Papadopoulou S&D grupas vārdā
Sophia in ‘t Veld, Marietje Schaake, Annemie Neyts-Uyttebroeck, Alexander Graf Lambsdorff, Louis Michel, Johannes Cornelis van Baalen, Ramon Tremosa i Balcells, Marielle de Sarnez, Graham Watson, Sonia Alfano, Sarah Ludford, Kristiina Ojuland, Izaskun Bilbao Barandica, Robert Rochefort, Hannu Takkula, Anneli Jäätteenmäki, Alexandra Thein ALDE grupas vārdā
Barbara Lochbihler, Hélène Flautre, Rui Tavares, Raül Romeva i Rueda, Carl Schlyter, Malika Benarab-Attou, Mark Demesmaeker, Nikos Chrysogelos, Catherine Grèze Verts/ALE grupas vārdā
Marie-Christine Vergiat, Marisa Matias, Alda Sousa GUE/NGL grupas vārdā
Laima Liucija Andrikienė, Bernd Posselt

Eiropas Parlamenta rezolūcija par Gvantanamo — ieslodzīto bada streiks

(2013/2601(RSP))

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā starptautiskos līgumus un standartus cilvēktiesību un pamatbrīvību jomā, proti, absolūtu aizliegumu attiecībā uz spīdzināšanu, nežēlīgu izturēšanos, piespiedu pazušanu, un tūlītēju nāves soda izpildi, kā arī tiesības netikt ieslodzītam bez tiesas procesa un tiesības uz taisnīgu tiesu,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Gvantanamo, jo īpaši Parlamenta 2012. gada 11. septembra rezolūciju par iespējamo CIP gūstekņu nogādāšanu un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā Eiropas valstīs — saistībā ar EP TDIP komitejas ziņojumu veiktie pasākumi[1], ņemot vērā 2012. gada 18. aprīļa rezolūciju par gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā, tostarp arī ietekmi uz ES politikas stratēģiju cilvēktiesību jomā[2], kā arī 2011. gada 9. jūnija rezolūciju par Gvantanamo — gaidāmais lēmums par nāvessoda izpildi[3],

–   ņemot vērā prezidenta Obamas 2009. gada 22. janvāra rīkojumu slēgt Gvantanamo līča aizturēšanas centru līdz 2010. gada 22. janvārim,

–   ņemot vērā ES, tās dalībvalstu un ASV 2009. gada 15. jūnija kopīgo paziņojumu par Gvantanamo līča aizturēšanas centra slēgšanu, kā arī Tieslietu un iekšlietu padomes 2009. gada 4. jūnija secinājumus un informācijas apmaiņas mehānismu,

–   ņemot vērā ANO augstās komisāres cilvēktiesību jautājumos 2013. gada 5. aprīļa paziņojumu,

–   ņemot vērā Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas (SSKK) priekšsēdētāja Peter Maurer 2013. gada 11. aprīļa paziņojumu, kurā viņš pauda nostāju pret to ieslodzīto piespiedu barošanu, kuri sākuši masveida bada streiku Gvantanamo ieslodzījuma nometnē, un mudināja prezidentu Obamu pielikt vairāk pūļu, lai atrisinātu ieslodzīto „neizturamo” tiesisko situāciju,

–   ņemot vērā 2013. gada 11. aprīļa kopīgo vēstuli, ko parakstījušas 26 starptautiskas cilvēktiesību NVO, mudinot ASV prezidentu izpildīt savu 2009. gada solījumu — slēgt Gvantanamo līča aizturēšanas centru,

–   ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A. tā kā 2013. gada 6. februārī liels skaits Gvantanamo cietuma ieslodzīto sāka bada streiku, lai protestētu pret ieslodzījuma apstākļiem un ilgstošo ieslodzījumu Gvantanamo; tā kā saskaņā ar militāro iestāžu sniegto informāciju 100 ieslodzīto piedalās bada streikā, 29 ieslodzītie tiek baroti ar varu un pieci tiek ārstēti slimnīcā;

B.  tā kā 11 gadus pēc cietuma dibināšanas 86 no 166 ieslodzītajiem ir atzīti par atbrīvojamiem, bet joprojām tiek turēti ieslodzījumā uz nenoteiktu laiku, un tā kā apsūdzības ir izvirzītas tikai pret sešiem cilvēkiem;

C. tā kā 2013. gada 26. martā ASV Kolumbijas apgabala tiesā tika iesniegta ārkārtas prasības priekšlikums attiecībā uz to, ka Gvantanamo apsargi ir lieguši ieslodzītajiem dzeramo ūdeni un pietiekamu apģērbu, lai tādējādi piespiestu viņus atteikties no bada streika;

D. tā kā ES un ASV 2009. gada 15. jūnija kopīgajā paziņojumā vērsta uzmanība uz prezidenta Obamas rīkojumu slēgt Gvantanamo līča aizturēšanas centru līdz 2010. gada 22. janvārim; tā kā tomēr 2013. gada janvārī birojs, kam bija uzdots slēgt Gvantanamo aizturēšanas centru, tika slēgts, un līdz šim Kongress ir bloķējis visus Obamas administrācijas centienus slēgt Gvantanamo aizturēšanas centru; tā kā ASV administrācija ir paziņojusi, ka tā joprojām ir apņēmusies slēgt Gvantanamo aizturēšanas centru;

E.  tā kā 2013. gada 5. aprīlī ANO Augstā komisāre Cilvēktiesību jautājumos paziņoja, ka „daudzu ieslodzīto ilgstošā ieslodzīšana uz nenoteiktu laiku ir uzskatāma par patvaļīgu aizturēšanu un ir nepārprotams [ASV] saistību pārkāpums, kā arī to starptautisko tiesību aktu un standartu pārkāpums, kurus tās ir apņēmušās ievērot, un paziņoja, ka Gvantanamo cietums būtu jāslēdz;

F.  tā kā 2013. gada 13. aprīlī neilgi pēc Starptautiskās Sarkanā krusta komitejas delegācijas apmeklējuma, notika cietuma apsargu un ieslodzīto vardarbīgas sadursmes, kurās tika raidīti šāvieni, kas nevienu nenogalināja, un izmantoti improvizēti ieroči, kā rezultātā tika pieņemts lēmums pārvietot ieslodzītos no 6. nometnes uz daudz izolētāko 5. nometni;

G. tā kā 2013. gada 30. aprīlī prezidents Obama vēlreiz apliecināja savu nostāju, ka Gvantanamo līča aizturēšanas centrs „ir jāslēdz”, un paziņoja, ka ieslodzījuma nometne kaitē Amerikas Savienoto Valstu starptautiskai atzinībai un kalpo kā rekrutēšanas instruments ekstrēmistiem;

H. tā kā svarīgs iemesls bada streikam, ko minēja aizstāvības puse un SSKK, ir tas, ka ieslodzītajiem nav nekādu cerību uz atbrīvošanu, jo īpaši pēc tam, kad prezidents Obama 2013. gada janvārī atjaunoja likumu par valsts aizsardzības budžetu un izdevumiem (NDAA), kurā paredzēti noteikumi par Gvantanamo cietuma turpmāku uzturēšanu;

I.   tā kā NDAA ir padarījis ieslodzīto atgriešanos mājās praktiski neiespējamu, jo tajā noteikts, ka aizturētie nevar atgriezties valstī, kurā „pastāv draudi”, ka valdība nevarēs „kontrolēt” repatriēto;

J.   tā kā piecu „ļoti vērtīgo” ieslodzīto gadījumā, pret kuriem process jau ir sācies, aizstāvības puses konfidencialitāte ir tikusi pilnībā kompromitēta, pazūdot materiāliem un tūkstošiem e-pastu no datoriem, un slēpjot noklausīšanās ierīces dūmu detektoros; tā kā šo pārkāpumu rezultātā atbildīgais tiesnesis ir atlicis lietas izskatīšanu uz nenoteiktu laiku; tā kā aizstāvības puses vadība ir pavēlējusi aizstāvības juristiem neizmantot datorus īpaši svarīgam un konfidenciālam darbam;

K. tā kā pašlaik darbojas tikai viena civilā aviolīnija uz Gvantanamo, kurā lidojumi notiek ļoti reti, tādējādi ierobežojot preses pārstāvju, juristu un cilvēktiesību jomas darbinieku iespējas nokļūt Gvantanamo,

1.  norāda uz ciešajām transatlantiskajām attiecībām, kas pamatojas uz kopīgām pamatvērtībām un vispārējo neapstrīdamo pamata cilvēktiesību, piemēram, tiesību uz taisnīgu tiesu un patvaļīgas aizturēšanas aizlieguma, ievērošanu; atzinīgi vērtē ciešo transatlantisko sadarbību ļoti daudzos starptautisko cilvēktiesību jautājumos;

2.  pauž bažas par to apcietināto labklājību, kuri ievēro bada streiku un kuri tiek baroti ar varu, kā arī ir ļoti nobažījies par ieslodzīto garīgo un fizisko stāvokli, no kuriem daudzi ir spīdzināti un cietuši no necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes;

3.  atkārtoti aicina ASV iestādes nekavējoties slēgt Gvantanamo līča aizturēšanas nometni un jebkurā gadījumā aizliegt spīdzināšanas izmantošanu un sliktu izturēšanos; prasa atbrīvot tos ieslodzītos, kas ir atzīti par atbrīvojamiem, nogādāt viņus izcelsmes valstī vai citā valstī, lai viņi tajā varētu apmesties, un pārējos ieslodzītos saukt pie atbildības civilā tiesā, kas atbilst taisnīgas tiesas standartiem;

4.  prasa ASV iestādēm nodrošināt apcietināto veselības stāvokļa neatkarīgu novērtējumu un aprūpi un atbalsta SSKK nostāju, kura noliedz piespiedu barošanu, kas ir indivīda pamatbrīvību pārkāpums; lūdz ASV iestādes nodrošināt, ka ieslodzīto advokāti tiek pilnībā informēti par pārmaiņām saistībā ar viņu klientu veselības stāvokli un labklājību, kā arī attiecīgā gadījumā atļaut ANO Cilvēktiesību padomes ekspertu, NVO un plašsaziņas līdzekļu piekļuvi;

5.  piekrīt ANO augstā cilvēktiesību komisāra paziņojumiem, ka saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem teroristu darbības, noziegumi vai nežēlības nedrīkst palikt nesodītas, tomēr cilvēktiesības ir vispārējas un attiecas uz visām personām, tostarp tām, kuras tiek turētas aizdomās par visnopietnāko noziegumu izdarīšanu, un pret cilvēkiem, kuriem atņemta brīvība, ir jāizturas cilvēcīgi un ievērojot viņiem dabiski piemītošo cieņu;

6.  norāda, ka pastāvīgā apcietināšana bez apsūdzības vai šo cilvēku tiesāšanas ir pretrunā ar tiesiskuma pamatprincipiem; uzsver, ka patvaļīga aizturēšana ir nepārprotams starptautisko tiesību pārkāpums un tas nopietni apdraud Amerikas Savienoto Valstu kā cilvēktiesību aizsargātājas nostāju;

7.  pauž lielas bažas par NDAA radītajiem šķēršļiem aizturēšanas centra slēgšanai un aizturēto personu tiesāšanai civilajās tiesās, kad tas ir pamatoti, vai to atbrīvošanai; uzskata, ka tās Gvantanamo apcietinātās personas, kurām ir izvirzītas apsūdzības, ir jātiesā civilajās tiesās, jo īpaši ņemot vērā, ka militārās komisijas neatbilst starptautiskajiem taisnīgas tiesas standartiem;

8.  mudina prezidentu Obamu iecelt Baltajā namā amatpersonu, kuras uzdevums būtu palīdzēt repatriēt vai pārcelt tos ieslodzītos, kas ir atzīti par atbrīvojamiem;

9.  atgādina par dalībvalstu gatavību palīdzēt ASV slēgt Gvantanamo un aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos koordinēt ES dalībvalstu kopīgo iniciatīvu mudināt ASV prezidentu rīkoties, kā arī piedāvāt Eiropā uzņemt papildu skaitu Gvantanamo ieslodzīto, jo īpaši divpadsmit vīriešu, kas ir atzīti par atbrīvojamiem, bet kuri nevar atgriezties savā izcelsmes valstī;

10. atgādina arī par Amerikas Savienoto Valstu vēlmi palīdzēt segt ES dalībvalstu izmaksas, kas saistītas ar bijušo apcietināto uzņemšanu, kā noteikts ES un ASV 2009. gada 15. jūnija kopīgajā paziņojumā, un aicina ASV administrāciju izpildīt savu pienākumu atbalstīt bijušos apcietinātos ne tikai pārcelšanās laikā, bet arī pēc tam;

11. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju ASV prezidentam, ASV Kongresam un Senātam, ASV valsts sekretāram, Militāro komisiju birojam, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO augstajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājam un ANO dalībvalstu valdībām.

• [1]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0309.
• [2]  Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0126.
• [3]  OV C 380 E, 11.12.2012., 132. lpp.