KOPĪGS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par Pakistānu — nesenie vajāšanas gadījumi
16.4.2014 - (2014/2694(RSP))
nolūkā aizstāt rezolūcijas priekšlikumus, kurus iesniedza šādas grupas:
ECR (B7‑0399/2014)
S&D (B7‑0401/2014)
PPE (B7‑0403/2014)
ALDE (B7‑0405/2014)
Verts/ALE (B7‑0410/2014)
José Ignacio Salafranca Sánchez-Neyra, Eija-Riitta Korhola, Cristian Dan Preda, Bernd Posselt, Filip Kaczmarek, Michael Gahler, Tunne Kelam, Elena Băsescu, Monica Luisa Macovei, Eduard Kukan, Philippe Boulland, Jean Roatta, Roberta Angelilli, Petri Sarvamaa, Sergio Paolo Francesco Silvestris, Sari Essayah, Laima Liucija Andrikienė, Dubravka Šuica, Anne Delvaux, Salvador Sedó i Alabart, László Tőkés, Bogusław Sonik PPE grupas vārdā
Véronique De Keyser, Ana Gomes, Joanna Senyszyn, Lidia Joanna Geringer de Oedenberg, Mitro Repo, Richard Howitt, Liisa Jaakonsaari, Antigoni Papadopoulou S&D grupas vārdā
Marietje Schaake, Alexander Graf Lambsdorff, Sarah Ludford, Louis Michel, Jelko Kacin, Kristiina Ojuland, Izaskun Bilbao Barandica, Robert Rochefort, Hannu Takkula, Ramon Tremosa i Balcells, Johannes Cornelis van Baalen, Marielle de Sarnez ALDE grupas vārdā
Jean Lambert, Nicole Kiil-Nielsen, Raül Romeva i Rueda Verts/ALE grupas vārdā
Peter van Dalen, Ryszard Antoni Legutko, Tomasz Piotr Poręba, Adam Bielan, Ryszard Czarnecki, Konrad Szymański, Marek Józef Gróbarczyk ECR grupas vārdā
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Pakistānu — nesenie vajāšanas gadījumi
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par cilvēktiesībām un demokrātiju Pakistānā, jo īpaši 2014. gada 12. marta rezolūciju par Pakistānas lomu reģionā un politiskajām attiecībām ar Eiropas Savienību[1], 2013. gada 10. oktobra rezolūciju ar nesenajiem pret kristiešiem vērstas vardarbības un vajāšanas gadījumiem, jo īpaši Peshawar[2], 2011. gada 10. marta rezolūciju par Pakistānu, jo īpaši par Shahbaz Bhatti slepkavību[3], 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par kristiešu situāciju un reliģiskās pārliecības brīvību[4] un 2010. gada 20. maija rezolūciju par reliģijas brīvību Pakistānā[5],
– ņemot vērā 1948. gadā pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantu,
– ņemot vērā 1966. gadā pieņemtā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18. pantu,
– ņemot vērā priekšsēdētāja vietnieces / ES Augstās pārstāves Catherine Ashton 2013. gada 23. septembra paziņojumu par uzbrukumu kristiešu kopienai Peshawar un 2011. gada 2. marta paziņojumu par Shahbaz Bhatti noslepkavošanu,
– ņemot vērā ANO 1981. gada Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju vai ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,
– ņemot vērā ANO īpašā referenta par reliģijas un pārliecības brīvību ziņojumus,
– ņemot vērā ANO īpašā referenta par reliģijas un pārliecības brīvību ziņojumu un ANO īpašā referenta jautājumos par tiesnešu un advokātu neatkarību 2013. gada 4. aprīļa ziņojumu (papildinājums — misija Pakistānā),
– ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 11. decembra rezolūciju par 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā, kurā nosodīta kristiešu un citu reliģisko minoritāšu vajāšana[6],
– ņemot vērā 2012 gada martā pieņemto ES un Pakistānas attiecību stiprināšanas piecgades plānu, kurā iekļautas tādas prioritātes kā laba pārvaldība un dialogs par cilvēktiesībām, kā arī ar to cieši saistīto otro ES un Pakistānas stratēģisko dialogu 2014. gada 25. martā,
– ņemot vērā Padomes 2013. gada 11. marta secinājumus par Pakistānu, kuros atkārtoti paustas ES cerības attiecībā uz cilvēktiesību veicināšanu un ievērošanu un nosodīta jebkāda veida vardarbība, tostarp pret reliģiskajām minoritātēm[7],
– ņemot vērā Reglamenta 122. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,
A. tā kā kristiešu ģimene Shafqat Emmanuel un Shagufta Kausar 2014. gada 4. aprīlī tika notiesāti uz nāvi it kā par tādas īsziņas nosūtīšanu, kurā apvainots pravietis Muhameds; tā kā laulātais pāris noliedza savu atbildību par notikušo un paskaidroja, ka tālrunis, no kura šāda īsziņa nosūtīta, ticis pazaudēts vēl pirms tās nosūtīšanas;
B. tā kā Pakistānas kristietis Sawan Masih no Lahore 2014. gada 27. martā tika notiesāts uz nāvi par pravieša Muhameda zaimošanu; tā kā pēc paziņojuma par apsūdzībām pret S. Masih izcēlās nemieri Lahore kristiešu apdzīvotajā priekšpilsētā Joseph Colony, un daudzas ēkas, tostarp divas baznīcas, tika nodedzinātas;
C. tā kā Punjab kristiete Asia Bibi 2009. gada jūnijā tika arestēta un 2010. gada novembrī notiesāta uz nāvi par zaimošanu; tā kā pēc vairākiem gadiem viņas apelācijas prasība beidzot pieņemta Lahore Augstākajā tiesā; tā kā pirmajās divās uzklausīšanās 2014. gada janvārī un martā prezidējošie tiesneši izrādījās atvaļinājumā;
D. tā kā par Korāna apgānīšanu nepamatoti apsūdzētā 14 gadu vecā kristiešu jauniete Rimsha Masih 2012. gadā tika attaisnota, jo tika konstatēts, ka viņa ir apmelota, un vainīgā persona tika aizturēta; tā kā viņai un viņas ģimenei tomēr nācās aizbraukt no valsts;
E. tā kā kristieši, kas veido apmēram 1,6 % no Pakistānas Islāma republikas iedzīvotājiem, cieš no aizspriedumiem un sporādiskiem vardarbīgiem konfliktiem; tā kā lielākā daļa Pakistānas kristiešu dzīvo nedrošībā un bieži vien bailēs tikt apvainotiem zaimošanā, kas var kalpot par iemeslu šādai masu vardarbībai; tā kā pašlaik cietumos atrodas vēl vairāki citi kristieši, kuri apsūdzēti zaimošanā;
F. tā kā Pakistānā dzīvojošais Mohammad Asghar, kurš ir Apvienotās Karalistes pilsonis un sirgst ar garīgām slimībām, tika arestēts pēc tam, kad viņš, iespējams, nosūtījis vēstules dažādām amatpersonām ar apgalvojumiem, ka viņš esot pravietis, un 2014. gada janvārī viņš tika notiesāts uz nāvi;
G. tā kā cits Apvienotās Karalistes pilsonis, proti, 72 gadus vecais Masood Ahmad, kurš ir Ahmaddiya reliģiskās kopienas loceklis, tikai nesen tika atbrīvots pret drošības naudu pēc tam, kad viņu 2012. gadā apcietināja saistībā ar apsūdzībām par Korāna citēšanu, kas Ahmaddis gadījumā tiek uzskatīts par zaimošanu, jo šo kopienu neatzīst par musulmaņiem un viņiem ir aizliegts rīkoties kā musulmaņiem saskaņā ar Kriminālkodeksa 298-C paragrāfu;
H. tā kā pēdējo mēnešu laikā dažādās Sindh daļās (Tharparkar, Hyderabad un Larkana) notikuši uzbrukumi pieciem hinduistu tempļiem un trīs Badín (Sindh) dzīvojoši hindu jaunieši tikuši apsūdzēti par zaimošanu un apcietināti sakarā ar to, ka krāsojuši dažādas zīmes par godu Holi (hinduistu krāsu festivālam);
I. tā kā jo īpaši Shia Hazara kopienas locekļi ik dienu kļūst par slepkavību un piespiedu migrācijas upuriem, jo reliģiski motivēta vardarbība Pakistānā turpina paplašināties; tā kā tiek ziņots, ka vairāk nekā 10 000 hinduisti arī aizbēguši no provinces, jo nolaupīšana izpirkuma maksas iegūšanas nolūkā ir kļuvusi par ierastu praksi pēdējo trīs gadu laikā;
J. tā kā saistībā ar tiesību aktiem par zaimošanu Pakistānas reliģiskajām minoritātēm ir bīstami brīvi paust savu viedokli vai atklāti iesaistīties reliģiskās darbībās; tā kā jau vairākus gadus pasaulē pieaug bažas par šo tiesību aktu piemērošanu, jo apsūdzību pamatā nereti ir privātu rēķinu kārtošana, vēlme gūt ekonomisku labumu vai reliģiska neiecietība, turklāt tie veicina linča tiesas kultūras pieaugumu, dodot pūlim pamatu vajāšanām un uzbrukumiem; tā kā ANO cilvēktiesību mehānismu ietvaros Pakistāna ir aicināta atcelt tiesību aktus par zaimošanu vai vismaz nekavējoties ieviest drošības pasākumus, lai novērstu iespēju, ka šos tiesību aktus ļaunprātīgi izmanto iedzīvotāju vajāšanai, kuri turklāt nereti pārstāv minoritāšu kopienas;
K. tā kā 2013. gadā vien tiek ziņots par simtiem slepkavību goda dēļ; tā kā tās ir tikai pats redzamākais agresijas veids pret sievietēm, ņemot vērā to, ka vardarbības ģimenē un piespiedu laulību līmenis ir nemainīgi augsts;
L. tā kā Pakistānai ir svarīga loma Dienvidāzijas stabilitātes veicināšanā, un tādēļ tai būtu jārāda piemērs tiesiskuma un cilvēktiesību stiprināšanā;
M. tā kā Eiropas Savienība nesen Pakistānai piešķīrusi GSP+ statusu, taču ar nosacījumu, ka tā īstenos piemērojamās cilvēktiesību konvencijas,
1. pauž dziļas bažas par strauju reliģiski motivētas vardarbības un reliģiskās neiecietības palielināšanos attiecībā uz minoritātēm un par uzbrukumiem pielūgsmes vietās, tostarp kristiešu baznīcās, un represiju turpināšanos pret sievietēm Pakistānā;
2. pauž bažas par šāda veida vardarbības ietekmi uz turpmāko Pakistānas sabiedrības veidošanos kopumā, ņemot vērā sociāli ekonomiskās problēmas šajā valstī; uzsver, ka lielāka Pakistānas iedzīvotāju drošība ir šīs valsts ilgtermiņa interesēs;
3. pauž dziļas bažas par to, ka strīdīgie tiesību akti attiecībā uz zaimošanu rosina uz to ļaunprātīgu izmantošanu, kas var ietekmēt visu reliģisko pārliecību cilvēkus Pakistānā; pauž īpašas bažas par to, ka tiesību akti, kas vērsti pret zaimošanu un pret kuriem publiski iebilda bijušais ministrs Shahbaz Bhatti un bijušais gubernators Salman Taser, pašlaik arvien vairāk tiek izmantoti un vērsti pret kristiešiem un citām reliģiskajām minoritātēm Pakistānā;
4. atgādina Pakistānas varas iestādēm par to saistībām ievērot vārda brīvību un domu, pārliecības, reliģijas vai ticības brīvību saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem; aicina Pakistānas varas iestādes atbrīvot tos ieslodzītos, kas ir notiesāti par zaimošanu, un, izskatot pārsūdzības, anulēt piespriestos nāves sodus; aicina Pakistānas varas iestādes garantēt tiesu neatkarību, tiesiskumu un pienācīgus tiesvedības procesus atbilstoši starptautiskajiem standartiem; turklāt prasa, lai Pakistānas varas iestādes nodrošinātu pienācīgu aizsardzību visām tām personām, kas ir iesaistītas procesos saistībā ar zaimošanu, tostarp aizsargājot tiesnešus pret ārējo spiedienu, aizsargājot apsūdzētos un viņu ģimenes un kopienas pret pūļa īstenotu vardarbību, un nodrošinot risinājumu tiem, kas ir atbrīvoti, taču nevar atgriezties savās dzimtajās vietās;
5. stingri nosoda jebkādu nāvessoda piemērošanu; aicina Pakistānas valdību steidzami rīkoties, lai pašlaik pastāvošā de facto moratorija attiecībā uz nāvessodu izpildi vietā šo soda veidu atceltu vispār;
6. aicina Pakistānas valdību, jo īpaši saistībā ar nesenajiem nāvessodu spriedumiem, rūpīgi pārskatīt pret zaimošanu vērstos tiesību aktus un to pašreizējo piemērošanu, jo īpaši kriminālkodeksa 295. un 298. pantu attiecībā uz apsūdzībām par zaimošanu; mudina valdību nepadoties reliģisko grupu un atsevišķu politisko spēku izdarītajam spiedienam saglabāt šos likumus;
7. aicina valdību paātrināt reliģiskās skolas (madrassa) reformu, izveidojot starptautiskajiem standartiem atbilstošu pamatprogrammu, īpašu uzmanību pievēršot naidu veicinošu materiālu izņemšanai no mācību programmas un tajā ieviešot kopienu un reliģiskās iecietības mācību; aicina Komisiju ievērot iepriekšējās prasības pārstrādāt ES finansētas mācību grāmatas, kurās ietvertas naida runas;
8. aicina Pakistānas valdību un parlamentu nekavējoties īstenot oficiālās tiesu sistēmas reformas, lai novērstu tādu neformālu sistēmu kā jirgas un panchayats darbību, un ievērojami palielināt tiesu iestāžu finansiālos un cilvēkresursus, jo īpaši pirmās instances tiesās;
9. stingri nosoda visus vardarbības aktus pret reliģiskajām kopienām, kā arī visa veida diskrimināciju un neiecietību reliģiskās ticības un pārliecības dēļ; aicina Pakistānas valdību iesaistīties reliģiski motivētas pūļa vardarbības upuru aizsardzībā, jo īpaši aizliedzot publiskas naida runas, un mudina visus pakistāniešus kopīgiem spēkiem veicināt un nodrošināt toleranci un savstarpējo saprašanos; mudina Pakistānas varas iestādes sodīt atbildīgos par kūdīšanu un nepatiesām apsūdzībām zaimošanā;
10. atgādina, ka Pakistānas konstitūcija garantē reliģiskās pārliecības brīvību un minoritāšu tiesības; atzinīgi vērtē pasākumus, kurus Pakistānas valdība kopš 2008. gada novembra īsteno reliģisko minoritāšu interesēs, piemēram, paredzot minoritātēm 5 % kvotu federālajā nodarbinātības nozarē, atzīstot citu ticību pārstāvju ne tikai musulmaņu svētku dienas un deklarējot Nacionālo minoritāšu dienu;
11. mudina Pakistānas valdību tomēr pielikt lielākus centienus, lai veicinātu starpreliģiju saprašanos, aktīvi risinātu reliģiskā saspīlējuma situāciju, kas vērojams sabiedrības pārstāvju vidū, cīnītos pret reliģisku neiecietību, vardarbības aktiem un iebiedēšanu, kā arī vērstos pret pārliecību par nesodāmību;
12. pauž dziļas bažas par minoritāšu kopienu sieviešu un meiteņu grūto stāvokli, kuras lielākoties cieš dubultā, jo īpaši saistībā ar piespiedu pievēršanu citai ticībai un mērķtiecīgu seksuālo vardarbību; mudina Pakistānas varas iestādes uzlabot aizsardzību, izmeklēšanu un tiesības uz kompensācijām;
13. uzsver, ka tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību ir vienas no cilvēka pamattiesībām; pauž bažas saistībā ar jaunāko tendenci Pakistānā ierobežot domas, runas un informācijas brīvību, bloķējot un kontrolējot bieži izmantotus interneta pakalpojumus; aicina valdību pārtraukt interneta cenzūru un pārskatīt tos pretterorisma, kā arī ar NVO saistītu tiesību aktu projektus, kas ievērojami kavētu NVO darba neatkarību un brīvību un varētu novest pie starptautiski saistītu NVO darba pārtraukšanas Pakistānā;
14. uzsver, cik nozīmīgs ir Pakistānas devums stabilitātes veicināšanā visā reģionā; mudina Pakistānu uzņemties konstruktīvu lomu, veicinot drošību Afganistānā, un tādējādi mudina Pakistānas valdību stiprināt cilvēka pamattiesību ievērošanu gan savā valstī, gan visā reģionā;
15. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei un Pakistānas valdībai un parlamentam.
- [1] Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0208.
- [2] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0422.
- [3] OV C 199 E, 7.7.2012., 179. lpp.
- [4] OV C 136 E, 11.5.2012., 53. lpp.
- [5] OV C 161 E, 31.5.2011., 147. lpp.
- [6] Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0575.
- [7] http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/135946.pdf.