Kopīgas rezolūcijas priekšlikums - RC-B8-0066/2014Kopīgas rezolūcijas priekšlikums
RC-B8-0066/2014

    KOPĪGS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par agresijas noziegumu

    16.7.2014 - (2014/2724(RSP))

    iesniegts saskaņā ar Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu
    nolūkā aizstāt rezolūcijas priekšlikumus, kurus iesniedza šādas grupas:
    Verts/ALE (B8‑0066/2014)
    S&D (B8‑0067/2014)
    GUE/NGL (B8‑0068/2014)
    PPE (B8‑0069/2014)
    ALDE (B8‑0070/2014)

    Andrzej Grzyb, Cristian Dan Preda, Godelieve Quisthoudt-Rowohl, Monica Luisa Macovei, Eduard Kukan, László Tőkés PPE grupas vārdā
    Pier Antonio Panzeri, Elena Valenciano Martínez-Orozco, Josef Weidenholzer, Ana Gomes, David Martin, Richard Howitt S&D grupas vārdā
    Marietje Schaake, Marielle de Sarnez, Louis Michel, Jean-Marie Cavada, Izaskun Bilbao Barandica, Alexander Graf Lambsdorff, Fernando Maura Barandiarán, Charles Goerens, Ramon Tremosa i Balcells, Annemie Neyts-Uyttebroeck ALDE grupas vārdā
    Helmut Scholz, Marie-Christine Vergiat GUE/NGL grupas vārdā
    Barbara Lochbihler, Judith Sargentini Verts/ALE grupas vārdā

    Procedūra : 2014/2724(RSP)
    Dokumenta lietošanas cikls sēdē
    Dokumenta lietošanas cikls :  
    RC-B8-0066/2014
    Iesniegtie teksti :
    RC-B8-0066/2014
    Debates :
    Pieņemtie teksti :

    Eiropas Parlamenta rezolūcija par agresijas noziegumu

    (2014/2724(RSP))

    Eiropas Parlaments,

    –   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,

    –   ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus un jo īpaši to 5. pantu par agresijas noziegumu, kas ir to galveno noziegumu vidū, kuri ir Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā,

    –   ņemot vērā 2010. gadā Kampalā (Ugandā) pārskatīšanas konferencē pieņemtos grozījumus Romas Statūtos (tā dēvētos Kampalas grozījumus) un jo īpaši ņemot vērā rezolūciju RC/Res. 6 par agresijas noziegumu,

    –   ņemot vērā ES Padomes Lēmumu 2011/168/KĀDP un tajā iekļauto atsauci uz Kampalas grozījumiem,

    –   ņemot vērā pārskatīto rīcības plānu, kas saskaņā ar Padomes Lēmumu 2011/168/KĀDP ir pieņemts 2011. gada 12. jūlijā,

    –   ņemot vērā savu 2010. gada 19. maija rezolūciju par Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūtu pārskatīšanas konferenci Kampalā, Ugandā[1],

    –   ņemot vērā savu 2011. gada 17. novembra rezolūciju par ES atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai — problēmu risināšana un grūtību pārvarēšana[2],

    –   ņemot vērā savas iepriekšējās rezolūcijas par gada ziņojumiem par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā, tostarp arī ietekmi uz ES politikas stratēģiju cilvēktiesību jomā,

    –   ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas 9. ziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijai (2012/13),

    –   ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 25. sesijas, kas notika 2014. gada aprīlī, iznākumu,

    –   ņemot vērā Latīņamerikas parlamenta Ģenerālās asamblejas 2013. gada 19. un 20. oktobra rezolūciju par Starptautiskās Krimināltiesas darbības veicināšanu un Kampalas grozījumu ratificēšanu (AO/2013/07XXIX),

    –   ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūtu dalībvalstu asamblejas 2013. gada 27. novembra rezolūciju par Starptautiskās Krimināltiesas un Statūtu dalībvalstu asamblejas stiprināšanu, kurā cita starpā potenciālās Statūtu dalībvalstis ir aicinātas ratificēt grozītos statūtus, visas Statūtu dalībvalstis ir aicinātas apsvērt iespēju ratificēt grozījumus un pausta atzinība vairākām Statūtu dalībvalstīm, kas grozījumus bija nesen ratificējušas (ICC-ASP/12/Res.8),

    –   ņemot vērā rokasgrāmatu par to, kā ratificēt un piemērot Starptautiskās Krimināltiesas Romas Statūtu Kampalas grozījumus, kuru sagatavojusi Lihtenšteinas Firstistes Pastāvīgā misija Apvienoto Nāciju Organizācijā, Globālais Agresijas prevencijas institūts un Prinstonas Universitātes Lihtenšteinas Pašnoteikšanās tiesību institūts,

    –   ņemot vērā Starptautisko Tiesiskuma dienu, kas tiek atzīmēta 17. jūlijā, un kurā tiek vērsta uzmanība uz to, lai vairāk tiktu saukti pie atbildības tie, kas vainojami noziegumos pret cilvēci, kara noziegumos un genocīdā,

    –   ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

     

    A. tā kā ES dalībvalstis no paša sākuma ir bijušas Starptautiskās Krimināltiesas uzticamas sabiedrotās, sniedzot tai finansiālo, politisko, diplomātisko un materiāli tehnisko atbalstu, vienlaikus uzsverot Romas Statūtu universālumu un aizstāvot to integritāti, ar mērķi veicināt tiesas neatkarību;

    B.  tā kā Parlaments 2011. gada 17. novembrī[3] atzinīgi novērtēja Romas statūtu Kampalas grozījumu (arī par agresijas noziegumu) pieņemšanu un aicināja dalībvalstis tos ratificēt un iestrādāt valsts tiesību aktos;

    C. tā kā vēlāk, 2012. gada 18. aprīlī, Parlaments pieņēma rezolūciju 2012/0126[4] un aicināja Padomi un Komisiju izmantot savu starptautisko ietekmi, lai nodrošinātu un veicinātu Romas statūtu universālumu attiecībā uz starptautiski saskaņotu definīciju jēdzienam „agresijas akti, pārkāpjot starptautiskās tiesības”;

    D. tā kā Romas Statūtu Kampalas grozījumi par agresijas noziegumu ir jāratificē vismaz 30 Statūtu dalībvalstīm un pēc 2017. gada 1. janvāra Statūtu dalībvalstīm ar divu trešdaļu balsu vairākumu ir jāpieņem lēmums, lai izveidotu pastāvīgu starptautisku kriminālatbildības sistēmu sodīšanai par agresijas noziegumu;

    tā kā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtiem ir pievienojušās 122 valstis;

    F.  tā kā Kampalas grozījumus par agresijas noziegumiem līdz šim ir ratificējušas 14 statūtu dalībvalstis, tostarp astoņas ES dalībvalstis, proti, Beļģija, Horvātija, Igaunija, Kipra, Luksemburga, Slovākija, Slovēnija un Vācija; tā kā vismaz 35 statūtu dalībvalstis pašlaik aktīvi gatavojas ratificēt grozījumus par agresijas noziegumiem un dažas citas ir paudušas apņēmību tos ratificēt;

    G. tā kā Lihtenšteina bija pirmā valsts, kas 2012. gada 8. maijā ratificēja grozījumus par agresijas noziegumiem kopā ar 8. panta (kara noziegumi) grozījumiem, kuri tika pieņemti 2010. gadā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu pārskatīšanas konferencē Kampalā (Ugandā);

    H. tā kā valstis, kas nav Romas statūtu dalībvalstis, var ratificēt Romas statūtus, tostarp Kampalas grozījumus, un tā veicināt Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas piemērošanu agresijas noziegumiem;

    I.   tā kā Kampalas grozījumi pilnībā atbilst Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem, jo saskaņā ar šiem grozījumiem krimināli sodāmi ir tikai visnopietnākie nelikumīgas spēka pielietošanas veidi, proti, tie, kas pēc savas „būtības, smaguma un apjoma” ir klajš ANO Statūtu pārkāpums;

    J.   tā kā Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcija pār agresijas noziegumiem veicinās gan tiesiskumu starptautiskā līmenī, gan mieru un drošību pasaulē, jo atturēs no nelikumīgas spēka pielietošanas, tā palīdzot preventīvi nodrošināt, ka šādi noziegumi netiek pastrādāti un tiek nostiprināts ilgstošs miers;

    K. tā kā tad, ja valstis ratificēs Kampalas grozījumus un ja Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcija tiks piemērota agresijas noziegumiem, varēs sekmīgāk panākt, lai tie, kas šos noziegumus pastrādājuši, vairs nevarētu palikt nesodīti;

    L.  tā kā Kampalas grozījumu ratifikācija un Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas piemērošana agresijas noziegumiem veicinās cilvēktiesību aizsardzību, nosakot kriminālatbildību par agresijas aktu, kas bieži vien ir pirmais posms cēloņsakarību ķēdē, kuru veido rupji cilvēktiesību pārkāpumi un smagi starptautisko humanitāro tiesību un starptautisko cilvēktiesību pārkāpumi;

    M. tā kā, nosakot kriminālatbildību par agresijas aktiem, varēs arī aizsargāt gan karā nelikumīgi sūtīto kaujinieku, gan agresijai pakļautās valsts iedzīvotāju tiesības uz dzīvību un tā novērst trūkumus Romas statūtos un starptautiskajās humanitārajās tiesībās, jo pašlaik aizsardzība ir garantēta tikai civilpersonām un citām „aizsargātu personu” kategorijām;

    N. tā kā Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas piemērošana agresijas noziegumiem veicinās Romas statūtu universālumu, jo vairākas valstis, iespējams, ir ieinteresētas ratificēt jau ar Kampalas grozījumiem papildinātos Romas statūtus, kas tām palīdzēs sasniegt arī valsts politikas līmenī noteikto mērķi nepieļaut, ka pret attiecīgo valsti nelikumīgi tiek pielietots spēks,

    1.  atkārtoti norāda, ka pilnībā atbalsta Starptautiskās Krimināltiesas darbu, kura cenšas panākt, lai tie, kas pastrādājuši no starptautiskās sabiedrības viedokļa vissmagākos noziegumus, vairs nevarētu palikt nesodīti;

    2.  prasa, lai ES pieņemtu kopēju nostāju attiecībā uz agresijas noziegumiem un Kampalas grozījumiem;

    3.  uzsver nozīmīgo Romas statūtu universāluma principu un aicina ES uzņemties vadošo lomu, cenšoties panākt, lai Kampalas grozījumi par agresijas noziegumiem stātos spēkā, atbalstīt pašreizējos centienus sasniegt šo mērķi un mudināt dalībvalstis vispirms ratificēt grozījumus un tad, kad tos būs ratificējušas vismaz 30 valstis, pārliecinoši atbalstīt Romas statūtu dalībvalstu asamblejas vēsturiskā lēmuma pieņemšanu par Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas piemērošanu agresijas noziegumiem;

    4.  uzsver, ka Starptautiskā Krimināltiesa, grozīto Romas statūtu ratificēšana un Kampalas grozījumu ratificēšana Eiropas Savienībai ir aktīvi jāatbalsta ar ikvienu ārējo darbību, cita starpā izmantojot ES īpašo pārstāvi (ESĪP) cilvēktiesību jautājumos un ES delegācijas konkrētās valstīs, kā arī sniedzot tehnisko palīdzību tām valstīm, kas apsver ratificēšanas un/vai piemērošanas iespējas; šajā sakarībā prasa, lai ES un dalībvalstis no jauna apliecinātu savu apņēmību arī turpmāk atbalstīt Starptautisko Krimināltiesu, cita starpā sniedzot tai finansiālu atbalstu;

    5.  aicina ES uzņemties saistības apkarot genocīdu, noziegumus pret cilvēci, kara noziegumus un agresijas noziegumus un prasa, lai cīņa pret nesodāmību gadījumos, kad ir smagi pārkāptas cilvēktiesības, kļūtu gan par ES, gan dalībvalstu ārējās darbības prioritāti; mudina AP/PV strādāt enerģiskāk, lai panāktu, ka starptautisko humanitāro tiesību standarti kopumā tiek piemēroti un ievēroti un ka to dara arī ar valsts struktūrām nesaistīti bruņotie grupējumi;

    6.  aicina ES dalībvalstis nevilcinoties pielāgot savus tiesību aktus gan Kampalas grozījumu definīcijām, gan citiem Romas statūtos noteiktajiem pienākumiem, lai tās pašas varētu izmeklēt un sodīt attiecīgos noziegumus, kā arī sadarboties ar Starptautisko Krimināltiesu;

    7.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos un Starptautiskās Krimināltiesas priekšsēdētājam.