KOPĪGS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par stāvokli Lībijā
17.9.2014 - (2014/2844(RSP))
nolūkā aizstāt rezolūcijas priekšlikumus, kurus iesniedza šādas grupas:
Verts/ALE (B8‑0111/2014)
S&D (B8‑0120/2014)
PPE (B8‑0131/2014)
ECR (B8‑0132/2014)
ALDE (B8‑0135/2014)
Cristian Dan Preda, Arnaud Danjean, Jacek Saryusz-Wolski, Elmar Brok, Andrej Plenković, David McAllister, Mariya Gabriel, Francisco José Millán Mon, Philippe Juvin, Davor Ivo Stier, Monica Luisa Macovei, Gabrielius Landsbergis, Dubravka Šuica, Ivana Maletić PPE grupas vārdā
Ana Gomes S&D grupas vārdā
Charles Tannock, Anna Elżbieta Fotyga, Valdemar Tomaševski ECR grupas vārdā
Marietje Schaake, Jozo Radoš, Marielle de Sarnez, Andrus Ansip, Robert Rochefort, Ramon Tremosa i Balcells, Ivan Jakovčić, Johannes Cornelis van Baalen, Petras Auštrevičius, Louis Michel ALDE grupas vārdā
Barbara Lochbihler Verts/ALE grupas vārdā
Fabio Massimo Castaldo, Ignazio Corrao
Eiropas Parlamenta rezolūcija par stāvokli Lībijā
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Lībiju,
– ņemot vērā Ārlietu padomes 2014. gada 15. augusta sanāksmē pieņemtos secinājumus un Eiropadomes 2014. gada 30. augusta sanāksmē pieņemtos secinājumus par Lībiju,
– ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces / Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) 2014. gada 26. augusta paziņojumus,
– ņemot vērā 2014. gada septembra Lībijai paredzēto Eiropas kaimiņattiecību politikas pasākumu kopumu,
– ņemot vērā to, ka 2014. gada 14. augustā Bernardino León tika iecelts par jauno ANO ģenerālsekretāra īpašo pārstāvi Lībijā,
– ņemot vērā ANO Drošības padomes 2014. gada 27. augusta rezolūcijas Nr. 1970., 1973. (2011) un 2174,
– ņemot vērā ANO Atbalsta misijas Lībijā (UNSMIL) 2014. gada 4. septembra ziņojumu „Pārskats par starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem notiekošās vardarbības laikā Lībijā”,
– ņemot vērā Arābu valstu līgas īpašā sūtņa Lībijā, Eiropas Savienības, Francijas, Vācijas, Itālijas, Maltas, Spānijas, Apvienotās Karalistes, Amerikas Savienoto Valstu un ANO 2014. gada 24. jūlija sanāksmi, kurā tika apspriesti nesenie notikumi Lībijā,
– ņemot vērā Lībijas parlamenta vēlēšanas, kas notika 2014. gada jūnijā,
– ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvencijas un to 1977. gada papildu protokolus un bruņota konflikta pušu pienākumu ievērot starptautiskās humanitārās tiesības un panākt to ievērošanu jebkurā situācijā,
– ņemot vērā Konvenciju par ANO un ar to saistīto darbinieku drošību un tās fakultatīvo protokolu,
– ņemot vērā Padomes 2013. gada 22. maija lēmumu par Eiropas Savienības Robežu palīdzības misijas Lībijā (EUBAM) izveidi,
– ņemot vērā to, ka 1981. gada 25. aprīlī Lībija ratificēja Āfrikas Savienības Konvenciju par īpašiem bēgļu problēmu aspektiem Āfrikā,
– ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,
A. tā kā Lībijas iedzīvotāji 2011. gada februārī izgāja ielās, prasot politiskās tiesības, un saskārās ar vispārējām valsts īstenotām represijām, kas izraisīja deviņus mēnešus ilgu pilsonisko konfliktu un Kadafi režīma gāšanu; tā kā iepriekšējās nedēļās Lībijā ir krasi pasliktinājusies drošības situācija, politiskā stabilitāte un stāvoklis cilvēktiesību un humanitāro tiesību jomā;
B. tā kā pēdējo mēnešu laikā ir pieņēmušās spēkā kaujinieku grupējumu savstarpējas sadursmes un jo īpaši Misrātas un Zintanas kaujinieku sadursmes, kā arī tā kā kaujas par Tripoli un Bengāzī Lībiju un tās demokrātisko pāreju ir satricinājušas sevišķi stipri un prasa aizvien lielāku cietušo civiliedzīvotāju, valsts iekšienē bēgļu pārvietoto personu un bēgļu skaitu; tā kā UNSMIL lēš, ka pēdējā militārās aktivitātes uzliesmoja dēļ vismaz 100 000 Lībijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās valsts iekšienē, un vēl 150 000, tostarp daudzi ieceļojušie strādājošie, valsti ir pametuši pavisam;
C. tā kā ar islāmistiem saistītās kaujinieku grupas 2014. gada 24. augustā kontrolēja Tripoli un tās civilo lidostu; tā kā ar islāmistiem pietuvinātās bruņotās grupas ir saistītas ar tādiem islāmistu bruņotajiem grupējumiem kā Islāma valsts, AQIM, al-Jammaa al-Libiya, al-Moukatila un Ansar al-Charia;
D. tā kā nesenās kaujas palielina teroristu grupu izplatības risku; tā kā plašākā reģionā varētu saasināties jau tā nestabilais stāvoklis, ja šo grupu darbība netiks kontrolēta;
E. tā kā Lībijā pieaug vietējo bruņoto grupu savstarpējā konfrontācija, tostarp uzbrukumi civiliedzīvotājiem un civilajam īpašumam, izdarot ievērojamus cilvēktiesību pārkāpumus, kas dažos gadījumos ir pielīdzināmi kara noziegumiem; tā kā ir saņemti ziņojumi par to, ka Tripolē un Bengāzī daudzi civiliedzīvotāji ir nolaupīti, tikai un vienīgi pamatojoties uz viņu piederību kādai ciltij, ģimenei vai reliģiskai grupa vai pamatojoties uz aizdomām par šādu piederību; tā kā vardarbības aktu īstenotāji neņem vērā savas rīcības iespējamo ietekmi uz nevainīgiem civiliedzīvotājiem;
F. tā kā cilvēktiesību situācija pasliktināšanās visā valstī, tostarp notiek patvaļīgas aizturēšanas, nolaupīšanas, nelikumīgu nogalināšanas, spīdzināšanas un vardarbības pret žurnālistiem, amatpersonām, politiskajiem darbiniekiem un cilvēktiesību aktīvistiem, piemēram, ievērojamās aktīvistes Salwa Bugaighis zvērīgā nogalināšana;
G. tā kā nesenās cīņas ir pasliktinājušas vispārējos dzīves apstākļus Lībijā, jo trūkst pārtikas, degvielas, ūdens un elektroenerģijas; tā kā civiliedzīvotāju stāvoklis ir kļuvis vēl kritiskāks, jo valsti ir atstājis ārvalstu medicīniskais personāls un trūkst medikamentu;
H. tā kā pasliktinoties drošības situācijai, kopš 2013. gada ir nogalināti vai nolaupīti vairāki ārvalstu valstspiederīgie; tā kā 2014. gada augustā vairāku ES dalībvalstu valdības pievienojās Amerikas Savienoto Valstu paustajam stingrajam nosodījumam par vardarbības turpināšanos Lībijā;
I. tā kā 2014. gada 25. jūnijā tika rīkotas likumdošanas orgāna vēlēšanas; tā kā pēc nesenajiem vardarbības uzliesmojumiem likumīgi ievēlētā Pārstāvju palāta, kas stājas agrākā Vispārējā Nacionālā kongresa (VNK) vietā, ir pārcēlusies no Tripoles uz Tobruku un tā kā islāmistu bruņotās grupas neatzīst ne Pārstāvju palātu, ne jauno valdību un ir izveidojušas savu valdību un parlamentu;
J. tā kā saskaņā ar Lībijas valsts plašsaziņas līdzekļiem Konstitūcijas izstrādes asambleja, ko ievēlēja 2014. gada februārī un ko veido 60 trīs vēsturiskos reģionu pārstāvji, 2014. gada beigās publiskos konstitūcijas projektu, un referendums par to varētu tikt rīkots 2015. gada martā;
K. tā kā 2014. gada 25. augustā VNK sanāca kopā no jauna un ievēlēja Omar al-Hasi par premjerministru un uzdeva viņam valdības veidošanas darbu; tā kā Lībijā steidzami jāatjauno politiskā procesa ticamība; tā kā Lībijas iedzīvotāju vidū plaši izplatītā skepticisma dēļ ir mazinājusies uzticība, un nesenajās vēlēšanās bija vērojams zems vēlētāju līdzdalības līmenis; tā kā nesenās vardarbības dēļ palielinās draudi demokrātiskajam procesam, kas sākās pēc pulkveža Kadafi gāšanas;
L. tā kā UNSMIL galvenais uzdevums ir valsts izveide un tā kā Eiropas Savienība galvenokārt ir atbalstījusi Lībiju, izmantojot EUBAM;
M. tā kā ir saņemtas ziņas par ārvalstu dalībnieku iesaistīšanos Lībijas vardarbībā, kas cita starpā izpaužas kā militāra darbība un ieroču un munīcijas piegāde, un tādu pasākumu veikšana, kas palielina vietējās plaisas, ietekmējot pārvaldības vājās struktūras un tādējādi graujot Lībijas demokrātiskās pārejas procesu; tā kā dažas Persijas līča valstis un daži citi reģionālie dalībnieki pašreiz sniedz atbalstu cīņās iesaistītajām pusēm Lībijā, tādējādi saasinot nemierus valstī;
N. tā kā ANO Drošības padomes rezolūcijā Nr. 2174 (2014) ir paredzēts noteikt aizliegumus un iesaldēt aktīvus, lai sodītu „Komitejas noteiktas fiziskas un juridiskas personas, kas veic citas darbības vai atbalsta citas darbības, kuras apdraud mieru, stabilitāti vai drošību Lībijā vai sabotē vai grauj tās politiskās pārejas procesa sekmīgu pabeigšanu”;
O. tā kā Itālijā un Maltā ir izraisīta liela bēgļu krīze, jo simtiem tūkstošu imigrantu un bēgļu, kas bēg no vardarbības Lībijā, esot gājuši bojā, mēģinot šķērsot Vidusjūru, lai nonāktu Eiropā; tā kā ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos (UNCHR) ziņo, ka 1600 cilvēki ir gājuši bojā kopš jūnija, mēģinot sasniegt Eiropu; tā kā Lībija ir galvenais tādu emigrantu ceļojuma sākumpunkts, kuri mēģina nonākt Eiropā; tā kā UNCHR ir aprēķinājis, ka kopš gada sākuma aptuveni 98 000 no apmēram 109 000 Itālijā ieradušamies personām tiek uzskatītas par izbraucējiem no Lībijas; tā kā vēl papildus 500 cilvēku varētu būt gājuši bojā, kad, kā ziņo, netālu no Maltas viņu laivu 2014. gada 15. septembrī taranēja cits kuģošanas līdzeklis;
P. tā kā 2011. gada 26. februārī ANO Drošības padome vērsās ar prasības pieteikumu pie Starptautiskās Krimināltiesas (ICC); tā kā 2011. gada 27. jūnijā ICC izdeva trīs rīkojumus par Muamara Kadafi, Saif al-Islam Gaddafi un Abdullah al-Senussi arestu saistībā ar noziegumiem pret cilvēci; tā kā pārējās aizdomās turamās personas neatrodas Tiesas apcietinājumā; tā kā Lībijas iestādes ir uzstājušas, lai šīs personas tiktu tiesātas Lībijas iekšējās tiesību sistēmas ietvaros,
Q. tā kā 2014. gada 25. augustā Ēģipte rīkoja trešo ministru līmeņa Lībijas kaimiņvalstu tikšanos, kurā sanāca kopā Lībijas, Tunisijas, Alžīrijas, Sudānas, Nigērijas un Čadas, kā arī Arābu valstu līgas ārlietu ministri, lai apspriestu Lībijas krīzi; tā kā šajā forumā tika pieņemts preses paziņojums, kurā bija apstiprināta Lībijas iestāžu leģitimitāte, nosodīta ārvalstu iejaukšanās, izteikts aicinājums atbruņot kaujinieku grupas un ierosināts izveidot sankciju pakāpenisku mehānismu, lai sodītu fiziskas vai juridiskas personas, kas bloķē politisko procesu;
1. nosoda arvien pieaugošo vardarbību, jo īpaši pret civiliedzīvotājiem un civiliestādēm; aicina konfliktā iesaistītās puses nekavējoties pārtraukt jebkādu vardarbību un vienoties par pamieru, lai izbeigtu vairot iedzīvotāju ciešanas, kā arī aicina tās iesaistīties iekļaujošā valsts mēroga politiskā dialogā, lai izveidotu valsti, kurā tiktu ievēroti cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma principi; prasa saukt pie atbildības tās personas, kas vainojamas visos cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumos; pauž dziļas rūpes un pilnībā solidarizējas ar cietušajiem Lībijas civiliedzīvotājiem un iestādēm;
2. mudina visas konfliktā iesaistītās puses ievērot cilvēcīguma, neitralitātes, objektivitātes un neatkarības principus, lai nodrošinātu humānās palīdzības sniegšanu, to civiliedzīvotāju drošību, kuri saņem palīdzību, un humānās palīdzības organizāciju personāla drošību;
3. atgādina, ka visām pusēm Lībijā ir jāapņemas vienmēr aizsargāt civiliedzīvotājus un ka pret visām aizturētajām personām būtu jāizturas saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesībām un humanitārajām tiesībām; atgādina, ka tīši uzbrukumi personālam, kurš saskaņā ar ANO Statūtiem sniedz humāno palīdzību vai ir iesaistīts miera uzturēšanas misijā, kas paredzēta, lai saskaņā ar starptautiskajām bruņoto konfliktu tiesībām aizsargātu civiliedzīvotājus vai civilos objektus, ir uzskatāmi par kara noziegumiem, kā noteikts Starptautiskās Krimināltiesas (ICC) Romas statūtos;
4. norāda, ka vispārējais nedrošais stāvoklis un pārvaldības pasliktināšanās Lībijā ietekmē reģiona un Eiropas drošību; atgādina, ka 2014. gada jūlijā un augustā notikušās cīņas par Tripoles lidostas kontroli dramatiski nokaitēja atmosfēru un palielināja haosu, izraisot daudzus nāves gadījumus un iznīcinot stratēģiski svarīgus infrastruktūras objektus;
5. pauž dziļas bažas par saņemtajiem ziņojumiem par reģionālo dalībnieku iesaistīšanos vardarbībā Lībijā un aicina kaimiņvalstis un reģionālos dalībniekus neveikt darbības, kas varētu pastiprināt pašreizējo šķelšanos un kavēt Lībijas pāreju uz demokrātiju; aicina tos pastiprināti kontrolēt savas robežas, tostarp jūras ostas un lidostas, un rūpīgi pārbaudīt visas kravas, ko ieved Lībijā vai izved no tās; uzteic Tunisijas viesmīlību, uzņemot simtiem tūkstošu Lībijas iedzīvotāju, kas šajā valstī patlaban atrodas, bēgot no vardarbības;
6. atgādina par 2014. gada 27. augustā pieņemto ANO Drošības padomes (UNSC) rezolūciju Nr. 2174, ar kuru tiek paplašinātas pašreizējās pret Lībiju vērstās starptautiskās sankcijas, nosakot kriminālatbildību tām personām, kuras iesaistās darbībās, kas apdraud Lībijas mieru, stabilitāti vai drošību, vai kuras sniedz atbalstu šādām darbībām un kavē vai cenšas nepieļaut Lībijas politiskās pārejas sekmīgu pabeigšanu; aicina augsto pārstāvi, ES un tās dalībvalstis, un plašāku starptautisko sabiedrību apsvērt iespēju šādas sankcijas piemērot konkrētām personām, kuras apdraud miera izredzes un pāreju uz demokrātiju Lībijā, un tad šīm personām noteikt tādu pašu statusu, kādu starptautiskā kopiena noteica Kadafi un viņam pietuvināto cilvēku lokam;
7. atgādina par to, ka karojošās puses ir jāsauc pie atbildības un jātiesā Lībijas tiesās vai Starptautiskajā Krimināltiesā, kuras jurisdikcijā ir izskatīt kopš 2011. gada 15. februāra Lībijā izdarītos kara noziegumus, noziegumus pret cilvēci, genocīdu un izvarošanu kā kara noziegumu;
8. stingri atbalsta ANO Atbalsta misijas Lībijā (UNSMIL) un nesen ieceltā ANO īpašā sūtņa Lībijā Bernardino Léona centienus veicināt un atvieglot valsts līmeņa dialogu starp politiķiem un ietekmīgiem dalībniekiem Lībijā; mudina starptautisko sabiedrību ar ANO palīdzību rīkoties saistībā ar stāvokli Lībijā;
9. atbalsta Pārstāvju palātu kā 2014. gada jūnija vēlēšanās izveidotu likumīgu varas struktūru; aicina Lībijas pagaidu valdību, ievēlēto Pārstāvju palātu un Konstitūcijas izstrādes asambleju savu pienākumu izpildē pamatoties uz tiesiskumu un cilvēktiesībām un ievērot iekļautības principu un valsts intereses, lai aizsargātu visu Lībijas iedzīvotāju, tostarp reliģisko minoritāšu, tiesības; aicina visas puses atbalstīt šīs struktūras un iesaistīties iekļaujošā politiskā dialogā, lai atjaunotu stabilitāti un vienotos par turpmāko rīcību; aicina Pārstāvju palātas locekļus apmeklēt Eiropas Parlamentu un tikties ar jaunievēlētajiem deputātiem, lai izveidotu savstarpējas parlamentāras attiecības;
10. atzīst, ka Lībijas pārejas laikā sievietēm ir bijusi nozīmīga loma, un uzsver, ka ir svarīgi pilnībā iesaistīt sievietes Lībijas valstisko lēmumu pieņemšanas procesā un visu līmeņu valsts iestāžu izveidē;
11. uzsver, ka Lībijas iestādēm ir jāpārvalda naftas izmantošana un tirdzniecība, un aicina starptautisko sabiedrību atturēties no jebkādiem darījumiem ar citiem dalībniekiem; aicina Lībijā strādājošos starptautiskos uzņēmumus darīt zināmus savus enerģētikas sektorā veiktos finanšu darījumus;
12. aicina Komisiju un EĀDD koordinēt dalībvalstu rīcību Lībijā un galvenokārt atbalstīt valsts izveidi un iestāžu izveidi, un kopā ar dalībvalstīm, ANO un NATO un reģionālajiem partneriem palīdzēt izveidot efektīvus un valsts pakļautībā un kontrolē esošus drošības spēkus (bruņotos spēkus un policijas spēkus), kas var valstī nodrošināt mieru un kārtību, kā arī aicina atbalstīt uguns pārtraukšanu Lībijā un šā procesa uzraudzības mehānisma izstrādi; uzsver, ka Eiropas Savienībai par prioritāti būtu jāuzskata arī palīdzība Lībijas tiesu sistēmas reformēšanā, kā arī palīdzība citās jomās, kas ir svarīgas demokrātiskās pārvaldības īstenošanai;
13. norāda, ka Savienība Lībijā ir sākusi ES Robežu palīdzības misiju (EUBAM), kurai līdz šim nav izdevies sasniegt mērķus, kas saistīti ar valsts robežu drošības uzlabošanu; norāda, ka drošības apsvērumu dēļ pašreiz šīs misijas darbība ir apturēta, repatriējot lielāko daļu tās personāla, izņemot nelielu vienību, kas ir pārcelta uz Tunisu; uzsver, ka ar drošību saistītais ES ieguldījums, pievēršot uzmanību tikai robežu drošībai, ir acīmredzami nepietiekams un neatbilst ne valsts vajadzībām, ne reģionālās, tostarp arī ES, drošības prasībām; tādēļ aicina augsto pārstāvi pārskatīt Eiropas Savienības Robežu palīdzības misijas pilnvaras, lai saskaņā ar KĀDP izveidotu jaunu misiju, ņemot vērā to, ka stāvoklis Lībijā ir mainījies, un jo īpaši to, ka steidzami jāveido valsts, jānostiprina iestādes un jāveic drošības sektora reforma;
14. joprojām pauž bažas par ieroču, munīcijas un sprāgstvielu izplatīšanu un kontrabandu Lībijā, kas apdraud valsts stabilitāti un tās iedzīvotājus;
15. pauž dziļas bažas par vēl nepieredzēta skaita patvēruma meklētāju un nelegālo imigrantu izsēšanos Itālijas un Maltas piekrastē, ņemot vērā, ka daudzi no viņiem devās prom no Lībijas teritorijas; aicina ES uzraudzīt, kā tiek īstenotas Vidusjūras reģiona jautājumu darba grupas noteiktās prioritātes un sākt ar Lībijas valdību politisku dialogu par migrācijas problēmām tad, kad tas būs iespējams; pauž dziļu nožēlu par to, ka vēl papildus 500 cilvēku gāja bojā, kad, kā ziņots, netālu no Maltas viņu laivu taranēja cits kuģošanas līdzeklis;
16. aicina ES un dalībvalstis sniegt efektīvu palīdzību un atbalstīt Itālijas slavējamos centienus novērst pieaugošo migrācijas plūsmu no Ziemeļāfrikas, jo īpaši no Lībijas;
17. pieprasa, lai Lībijā tiktu atsākta UNHCR darbība, neierobežojot tās funkcijas; prasa ES turpināt sniegt humāno, finanšu un politisko palīdzību krīzes zonās Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, lai novērstu migrācijas un humanitāro problēmu pamatcēloņus;
18. pauž dziļas bažas par to, ka pastiprinās ar Al-Qaida saistītu teroristu grupējumu un atsevišķu teroristu darbība Lībijā, un vēlreiz apstiprina, ka ar visiem iespējamiem līdzekļiem un saskaņā ar ANO hartu un starptautiskajām tiesībām, tostarp piemērojamām starptautiskajām cilvēktiesībām, bēgļu un humanitārajām tiesībām, ir jācīnās pret starptautiskā miera un drošības apdraudējumu, ko izraisa terora akti;
19. atgādina par ES nelokāmo atbalstu un saistībām attiecībā uz Lībijas tautas centieniem panākt demokrātiju, jo īpaši pašreizējās krīzes apstākļos un laikā, kad valstī notiek pāreja uz demokrātiju; prasa pastiprināt ES iesaistīšanos nolūkā atbalstīt stabilitāti un pāreju uz demokrātiju Lībijā;
20. uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Lībijas valdībai un Pārstāvju palātai, ANO ģenerālsekretāram, Arābu valstu līgai un Āfrikas Savienībai.