KOPĪGS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par pievienošanās sarunu ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju sākšanu
23.10.2019 - (2019/2883(RSP))
nolūkā aizstāt šādus rezolūcijas priekšlikumus:
B9-0156/2019 (ECR)
B9-0157/2019 (Verts/ALE)
B9-0158/2019 (GUE/NGL)
B9-0159/2019 (S&D)
B9-0160/2019 (Renew)
B9-0161/2019 (PPE)
Michael Gahler, Željana Zovko, David McAllister, Sandra Kalniete, Kinga Gál, David Lega, László Trócsányi, Andor Deli, Edina Tóth, Ivan Štefanec
PPE grupas vārdā
Kati Piri, Tonino Picula, Isabel Santos, Andreas Schieder, Tanja Fajon
S&D grupas vārdā
Ilhan Kyuchyuk, Dita Charanzová, Klemen Grošelj, Irena Joveva, Radka Maxová, Michal Šimečka, Ramona Strugariu
grupas “Renew” vārdā
Reinhard Bütikofer, Catherine Rowett, Caroline Roose, David Cormand, Monika Vana, Tineke Strik, Michael Bloss, Niklas Nienaß, Salima Yenbou, Erik Marquardt, Ernest Urtasun, Viola Von Cramon-Taubadel
Verts/ALE grupas vārdā
Ryszard Czarnecki, Zdzisław Krasnodębski, Karol Karski, Angel Dzhambazki, Anna Fotyga, Adam Bielan, Witold Jan Waszczykowski
ECR grupas vārdā
Stelios Kouloglou, Dimitrios Papadimoulis, Elena Kountoura, Petros Kokkalis, Konstantinos Arvanitis, Alexis Georgoulis
GUE/NGL grupas vārdā
Fabio Massimo Castaldo
Eiropas Parlamenta rezolūcija par pievienošanās sarunu ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju sākšanu
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā Eiropadomes 2018. gada 28. jūnija secinājumus, kas apstiprināja secinājumus par paplašināšanos un stabilizācijas un asociācijas procesu, kurus Padome pieņēma 2018. gada 26. jūnijā, nepārprotami paverot ceļu pievienošanās sarunu sākšanai 2019. gada jūnijā,
– ņemot vērā Padomes 2019. gada 18. jūnija secinājumus, kuros tā nolēma ne vēlāk kā 2019. gada oktobrī atgriezties pie jautājuma par Komisijas ieteikumiem sākt pievienošanās sarunas ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju,
– ņemot vērā Eiropadomes 2019. gada 17. un 18. oktobra secinājumus, kuros tā nolēma pie jautājuma par paplašināšanos atgriezties pirms ES un Rietumbalkānu samita, kas 2020. gada maijā notiks Zagrebā,
– ņemot vērā Komisijas 2019. gada 29. maija paziņojumu par ES paplašināšanās politiku (COM(2019)0260), kam pievienots Komisijas dienestu darba dokuments “2019. gada ziņojums par Albāniju” (SWD(2019)0215) un Komisijas dienestu darba dokuments “2019. gada ziņojums par Ziemeļmaķedoniju” (SWD(2019)0218),
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Albāniju un bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku, jo īpaši 2017. gada 15. februāra rezolūciju[1] un 2018. gada 29. novembra rezolūciju[2] par Komisijas attiecīgi 2016. un 2018. gada ziņojumu par Albāniju, un 2017. gada 14. jūnija rezolūciju[3] un 2018. gada 29. novembra rezolūciju[4] par Komisijas attiecīgi 2016. un 2018. gada ziņojumu par bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku / Ziemeļmaķedoniju,
– ņemot vērā Komisijas 2018. gada 6. februāra paziņojumu “Ticama paplašināšanās perspektīva Rietumbalkāniem un padziļināta ES iesaiste šajā reģionā” (COM(2018)0065),
– ņemot vērā Albānijas pievienošanos NATO 2009. gadā un to, ka Ziemeļmaķedonija pašlaik ir procesā, lai kļūtu par NATO 30. dalībvalsti,
– ņemot vērā ES un Rietumbalkānu 2018. gada 17. maija samita Sofijas deklarāciju un tai pievienoto Sofijas prioritāšu programmu,
– ņemot vērā priekšsēdētāju D. Tusk, D.-M. Sassoli un J.-C. Juncker un ievēlētās priekšsēdētājas U. Von der Leyen 2019. gada 3. oktobra kopīgo vēstuli par pievienošanās sarunu sākšanu ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju,
– ņemot vērā Komisijas 2013. gada 16. oktobra paziņojumu “Paplašināšanās stratēģija un galvenās problēmas — 2013.–2014. gads” (COM(2013)0700),
– ņemot vērā 2003. gada 19. un 20. jūnija Saloniku Eiropadomes prezidentvalsts secinājumus par Rietumbalkānu valstu izredzēm pievienoties Eiropas Savienībai,
– ņemot vērā 2014. gada 28. augustā uzsākto Berlīnes procesu,
– ņemot vērā 2018. gada 17. jūnija Galīgo nolīgumu par to domstarpību atrisināšanu, kuras izklāstītas Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijās 817 (1993) un 845 (1993), par 1995. gada pagaidu nolīguma izbeigšanu un stratēģiskās partnerības izveidi starp Grieķiju un Ziemeļmaķedoniju, sauktu arī par Prespas nolīgumu,
– ņemot vērā Eiropadomes 2005. gada 16. decembra lēmumu piešķirt Ziemeļmaķedonijai ES kandidātvalsts statusu un Eiropadomes 2014. gada 26. un 27. jūnija lēmumu piešķirt Albānijai ES kandidātvalsts statusu,
– ņemot vērā stabilizācijas un asociācijas nolīgumus (SAN) starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm un attiecīgajām divām valstīm — Albāniju un Ziemeļmaķedoniju,
– ņemot vērā 2015. gada 2. jūnijā un 15. jūlijā Skopjē panākto politisko vienošanos (t. s. Pržinas vienošanos) starp četrām galvenajām politiskajām partijām un 2016. gada 20. jūlijā un 31. augustā panākto četru partiju vienošanos par tās īstenošanu,
– ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,
A. tā kā 2003. gadā Saloniku Eiropadomē tika uzsvērts atbalsts Rietumbalkānu valstu turpmākai integrācijai Eiropas struktūrās un norādīts, ka galīgais mērķis — to pievienošanās Savienībai — ir nozīmīga ES prioritāte un ka Balkāni būs vienotas Eiropas neatņemama daļa;
B. tā kā ES un Rietumbalkānu 2017. gada 17. maija samitā ES atkārtoti apstiprināja savu nelokāmo atbalstu Rietumbalkānu valstu izredzēm pievienoties ES;
C. tā kā izredzes pievienoties ES ir bijis īpaši būtisks stimuls reformām Rietumbalkānu valstīs; tā kā paplašināšanās procesam ir bijusi izšķiroša nozīme stabilizācijas nodrošināšanā Rietumbalkānos, ko uzskata par Eiropas Savienībai stratēģiski svarīgu reģionu;
D. tā kā gan Ziemeļmaķedonijā, gan Albānijā pastāv politiska vienprātība un plašs sabiedrības atbalsts pievienošanās Eiropas Savienībai procesam;
E. tā kā reģionālajai sadarbībai un labām kaimiņattiecībām ir būtiska nozīme šo valstu progresam virzībā uz pievienošanos ES;
F. tā kā katru kandidātvalsti pēc tās sasniegumiem vērtē atsevišķi un pievienošanās grafiks un sarunu gaita būtu jānosaka reformu ātrumam un kvalitātei;
G. tā kā Albānija 2009. gadā iesniedza pieteikumu par pievienošanos ES un tai 2014. gadā tika piešķirts kandidātvalsts statuss; tā kā 2016. gadā Komisija ieteica sākt pievienošanās sarunas ar Albāniju; tā kā Ziemeļmaķedonija 2004. gadā iesniedza pieteikumu par pievienošanos ES un 2005. gadā kļuva par kandidātvalsti; tā kā Komisija kopš 2009. gada ir vairākkārt ieteikusi sākt oficiālas pievienošanās sarunas ar Ziemeļmaķedoniju;
H. tā kā pēc Eiropadomes 2018. gada jūnija un 2019. gada sanāksmēm šī ir trešā reize, kad Eiropadome ir apliecinājusi nespēju pieņemt pozitīvu lēmumu par paplašināšanos; tā kā Eiropadome ir nolēmusi pie jautājuma par paplašināšanos atgriezties pirms ES un Rietumbalkānu samita, kas 2020. gada maijā notiks Zagrebā,
I. tā kā Ziemeļmaķedonija, izmantojot savu iepriekšējo nosaukumu, 2017. gada augustā parakstīja tā saukto sadraudzības līgumu ar Bulgāriju, kas izbeidza divpusējus strīdus un tuvināja abas valstis, par pamatu ņemot uz ES orientētu partnerību, un tam sekoja Prespas nolīgums ar Grieķiju;
J. tā kā ir gūti labi panākumi Albānijas tiesu sistēmas reformā, kuras mērķis ir uzlabot šīs valsts tiesu iestāžu neatkarību, pārskatatbildību, profesionalitāti un efektivitāti un palielināt iedzīvotāju uzticēšanos tiesu sistēmas struktūrām; tā kā šīs reformas ir uzskatāmas par visaptverošāko šajā jomā ieguldīto darbu, arī salīdzinājumā ar to, kas būs jāveic visām pārējām reģiona valstīm ceļā uz dalību ES;
K. tā kā Ziemeļmaķedonijas ārkārtas vēlēšanas tika izziņotas, reaģējot uz lēmumu atlikt sarunu sākšanu ar šo valsti,
1. pauž dziļu vilšanos par ES nespēju vienoties par pievienošanās sarunu ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju sākšanu, jo to bloķē Francija, Dānija un Nīderlande, lai gan abas valstis ir ieguldījušas ievērojamu darbu un izpildījušas ES prasības pievienošanās sarunu sākšanai;
2. izsaka atzinību Ziemeļmaķedonijai par vēsturisko un apmierinošo risinājumu, ko tā panākusi sarežģītu, vēl neatrisinātu divpusēju jautājumu nokārtošanā, un par labu kaimiņattiecību veicināšanu, jo īpaši noslēdzot Prespas nolīgumu ar Grieķiju un Sadraudzības, labu kaimiņattiecību un sadarbības līgumu ar Bulgāriju; aicina Padomi ņemt vērā šo nolīgumu pozitīvo vēstījumu un to, ka tās lēmums negatīvi ietekmē politisko stabilitāti, reģionālo sadarbību un mierīgu līdzāspastāvēšanu, un izsaka atzinību Ziemeļmaķedonijai arī par to, ka tā sniedz ieguldījumu miera nodrošināšanā Balkānos un ir spilgts piemērs tam, kā rast miermīlīgus risinājumus ilgstošiem strīdiem; aicina turpināt Žana Monē dialoga procesu ar Ziemeļmaķedonijas parlamentu, jo tas ir nozīmīgs atbalsta instruments;
3. atzinīgi vērtē to, ka Albānija ir apliecinājusi apņēmību turpināt īstenot ES reformu programmu un ir sasniegusi taustāmus un ilgtspējīgus rezultātus, un atzinīgi vērtē arī Albānijas veiktās tiesu sistēmas reformas; pilnībā atbalsta Komisijas ieteikumu attiecībā uz Albāniju, atzīstot šos cerīgos centienus īstenot reformas; uzskata, ka izvērtēšanas procesa un pievienošanās sarunu strauja uzsākšana uzturēs un paātrinās reformu dinamiku; uzskata, ka sarunu sākšana būtu spēcīgs katalizators reformu īstenošanai un demokrātisku iestāžu nostiprināšanai, kā arī palīdzētu uzlabot ES veikto kontroli un pārskatatbildību un minoritāšu tiesību pilnīgu ievērošanu gan Albānijā, gan Ziemeļmaķedonijā;
4. uzsver, ka lēmuma nepieņemšana ir stratēģiska kļūda un negatīvi ietekmē ES uzticamību, ņemot vērā, ka atbilstīgo valstu integrācija palīdz ES saglabāt savu starptautisko lomu un aizsargāt savas intereses, turklāt virzībai uz pievienošanos ES ir transformējoša ietekme uz pašām kandidātvalstīm; norāda arī to, ka ES paplašināšanās politika ir bijis visefektīvākais Savienības ārpolitikas instruments un ka tās turpmāka vājināšana var izraisīt arvien nestabilāku situāciju ES tuvākajās kaimiņvalstīs;
5. norāda, ka iespējamai paplašināšanās procesa reformai nevajadzētu aizkavēt tās valstis, kuras jau ir izpildījušas pievienošanās sarunu sākšanas prasības, un turklāt norāda, ka kandidātvalstis ir jāizvērtē pēc to nopelniem un pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, nevis uz atsevišķu dalībvalstu iekšējās politiskās programmas apsvērumiem, un ka pievienošanās grafiks ir jānosaka reformu ātrumam un kvalitātei;
6. atgādina atjaunoto vienprātību par paplašināšanos, ko Eiropadome apstiprināja 2006. gada decembrī un kas pēc tam tika apstiprināta Eiropadomes 2016. gada jūnija secinājumos;
7. uzsver, ka ES nespēja uzsākt pievienošanās sarunas ir izraisījusi ārkārtas vēlēšanu izziņošanu Ziemeļmaķedonijā, kā rezultātā ir zaudēta uzticība tiem, kuri ir piekrituši kompromisiem; uzskata, ka labu kaimiņattiecību jautājumā tas ir negatīvs vēstījums iespējamām kandidātvalstīm; ar bažām norāda, ka tas varētu ļaut citiem ārvalstu dalībniekiem, kuru darbība varētu neatbilst ES vērtībām un interesēm, ciešāk sadarboties gan ar Ziemeļmaķedoniju, gan Albāniju;
8. atzinīgi vērtē Ziemeļmaķedonijas līderu 2019. gada 20. oktobra sanāksmes secinājumus, kuros atkārtoti apstiprināta valsts apņemšanās īstenot Eiropas pievienošanās procesu un uzsvērts, ka Ziemeļmaķedonijai cita ceļa nav;
9. uzsver, ka šis lēmums ir brīdinājuma signāls citām kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm Rietumbalkānos un dod iespēju izpausties citām ietekmēm, kā arī varētu palēnināt vai pat pilnībā apturēt proeiropeisku reformu īstenošanu citās pievienošanās valstī;
10. atgādina, ka šī reģiona jauniešiem ar pievienošanos ES saistās lielas cerības, un uzskata, ka nākotne bez skaidras perspektīvas varētu izraisīt migrāciju no šī reģiona;
11. pauž nožēlu par to, ka šis lēmums negatīvi ietekmē centienus, ko Eiropas Parlaments īstenojis paplašināšanās procesā un stratēģijā Rietumbalkāniem;
12. pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis nav spējušas pieņemt vienprātīgu lēmumu par sarunu sākšanu; aicina dalībvalstis atbildīgi izturēties pret Albāniju un Ziemeļmaķedoniju un nākamajā sanāksmē vienprātīgi pieņemt pozitīvu lēmumu par sarunu sākšanu, paturot prātā sekas, ko rada nerīkošanās;
13. uzskata, ka nākamajai Komisijai nekavējoties būtu jāizvērtē paplašināšanās politika, ņemot vērā Padomes nesenā lēmuma sekas un vienlaikus uzsverot paplašināšanās sniegtās priekšrocības gan kandidātvalstīm, gan dalībvalstīm; turklāt uzskata, ka Komisijai būtu attiecīgi jāpārskata un jāgroza tās 2018. gada februāra stratēģija Rietumbalkāniem;
14. atkārtoti norāda, ka saskaņā ar LES 49. pantu jebkura Eiropas valsts var iesniegt pieteikumu, lai kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti, ja tā atbilst Kopenhāgenas kritērijiem un ievēro demokrātijas principus, pamatbrīvības, cilvēktiesības un minoritāšu tiesības un uztur tiesiskumu;
15. aicina Parlamentu vēl vairāk pastiprināt demokrātijas atbalsta darbības (Žana Monē dialogus un spēju veidošanu) šajā reģionā, lai nodrošinātu, ka parlamenti pilnībā pilda demokrātisku reformu virzītājspēka funkcijas un īsteno reģiona iedzīvotāju vēlmi tuvināties Eiropai;
16. aicina Parlamentu gan šajā sakarā, gan reaģējot uz strupceļu Eiropadomē, sasaukt reģionālu parlamentāro dialogu ar Rietumbalkānu valstu parlamentu vadību, lai izstrādātu stratēģiju par parlamentu lomu ES reformu programmas tālākvirzīšanā un tādu konkrētu pasākumu īstenošanā, kas atbilstu reģiona iedzīvotāju vēlmei tuvināties Eiropai;
17. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Ziemeļmaķedonijas, Albānijas un visu citu pievienošanās valstu valdībām un parlamentiem.
- [1] OV C 252, 18.7.2018., 122. lpp.
- [2] Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0481.
- [3] OV C 331, 18.9.2018., 88. lpp.
- [4] Pieņemtie teksti, P8_TA(2018)0480.