KOPĪGS REZOLŪCIJAS PRIEKŠLIKUMS par cilvēktiesību un politisko stāvokli Kubā
9.6.2021 - (2021/2745(RSP))
nolūkā aizstāt šādus rezolūcijas priekšlikumus:
B9-0341/2021 (PPE)
B9-0343/2021 ("Renew")
B9-0346/2021 (ECR)
Leopoldo López Gil, Michael Gahler, Isabel Wiseler-Lima, Gabriel Mato, Antonio López-Istúriz White
PPE grupas vārdā
Javier Nart, Malik Azmani, Olivier Chastel, Dita Charanzová, Vlad Gheorghe, Klemen Grošelj, Karin Karlsbro, Moritz Körner, Karen Melchior, Urmas Paet, Frédérique Ries, Nicolae Ştefănuță, Hilde Vautmans
grupas "Renew" vārdā
Anna Fotyga, Hermann Tertsch, Ryszard Czarnecki, Witold Jan Waszczykowski, Bogdan Rzońca, Assita Kanko, Charlie Weimers, Valdemar Tomaševski, Adam Bielan, Jadwiga Wiśniewska, Ryszard Antoni Legutko, Carlo Fidanza, Elżbieta Kruk, Raffaele Fitto, Elżbieta Rafalska, Ruža Tomašić
ECR grupas vārdā
Eiropas Parlamenta rezolūcija par cilvēktiesību un politisko stāvokli Kubā
Eiropas Parlaments,
– ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Kubu un jo īpaši 2018. gada 15. novembra[1] rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Kubā, 2019. gada 3. decembra[2] rezolūciju par Jose Daniel Ferrer lietu un 2017. gada 5. jūlija rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Politiskā dialoga un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Kubas Republiku, no otras puses[3],
– ņemot vērā PDSN starp Eiropas Savienību un Kubu, kas parakstīts 2016. gada decembrī un provizoriski tiek piemērots no 2017. gada 1. novembra[4],
– ņemot vērā Delegācijas attiecībām ar Centrālamerikas valstīm 2020. gada 11. decembrī rīkoto uzklausīšanu par Kubu,
– ņemot vērā ES un Kubas Apvienotās padomes locekļu 2021. gada 20. janvāra neformālo videokonferenci[5],
– ņemot vērā saskaņā ar Politiskā dialoga un sadarbības nolīgumu (PDSN) organizēto trešo oficiālo cilvēktiesību dialogu, kas notika 2021. gada 26. februārī[6],
– ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Cilvēktiesību padomes 2018. gada maijā publicēto Vispārējo periodisko pārskatu par Kubu,
– ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) un citus starptautiskos nolīgumus un instrumentus cilvēktiesību jomā,
– ņemot vērā ANO Konvenciju par jebkāda veida sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas vispārīgos ieteikumus,
– ņemot vērā tādu cilvēktiesību organizāciju kā “Human Rights Watch”, Eiropas Cilvēktiesību fonda un Ieslodzīto aizstāvju organizācijas ziņojumus, IV.B. nodaļu Amerikas Cilvēktiesību komisijas 2020. gada ziņojumā par Kubu, īpašās referentes mūsdienīgu verdzības izpausmju, tās cēloņu un seku jautājumos un īpašās referentes cilvēku, jo īpaši sieviešu un bērnu, tirdzniecības jautājumos 2019. gada 6. novembra paziņojumu ANO augstajam cilvēktiesību komisāram par Kubas medicīniskajām brigādēm un 2018. gada Vispārējā periodiskā pārskata par Kubu secinājumus par Kubas medicīniskajām brigādēm,
– ņemot vērā Kubas Cilvēktiesību novērošanas centra ziņojumus par 12 mēnešu laikposmu līdz 2021. gada maijam par represīvām darbībām un patvaļīgu aizturēšanu,
– ņemot vērā Amerikas Cilvēktiesību komisijas (IACHR) 179. sesiju perioda atklātās uzklausīšanas,
– ņemot vērā IACHR rezolūcijas Nr. 7/2021, 14/2021 un 24/2021,
– ņemot vērā ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1984. gada 10. decembrī un kurai ir pievienojusies arī Kuba,
– ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kuru Kuba ir parakstījusi,
– ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,
– ņemot vērā Kubas konstitūciju un tās kriminālkodeksu,
– ņemot vērā Kubas Republikas Ārvalstu tirdzniecības un investīciju ministrijas 2010. gada 29. marta rezolūciju Nr. 168, 1976. gada 12. septembra Likumu Nr. 1312 (tā dēvētais “Migrācijas likums”) un tā 2015. gada 18. decembra normatīvo dekrētu Nr. 26 un 2012. gada 12. oktobra normatīvo dekrētu Nr. 306, Amerikas Cilvēktiesību konvenciju un Amerikas Cilvēktiesību komisijas 2021. gada aprīlī sagatavoto 2020. gada ziņojumu,
– ņemot vērā Kubas ratificētās Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijas,
– ņemot vērā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēto pilsoniskās sabiedrības organizācijas definīciju,
– ņemot vērā Reglamenta 132. panta 2. un 4. punktu,
A. tā kā ar 2016. gadā parakstītajā PDSN abas puses vēlreiz apliecināja, ka ievēros vispārējās cilvēktiesības, kas izklāstītas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un citos atbilstīgos starptautiskos instrumentos par cilvēktiesībām; tā kā Eiropas Parlaments savu piekrišanu ES un Kubas PDSN noslēgšanai deva 2017. gada 5. jūlijā;
B. tā kā Parlaments 2017. gadā pieņēma rezolūciju, kurā vēlreiz apstiprināja viedokli par demokrātiju, vispārējām cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, piemēram, vārda, pulcēšanās un politiskās biedrošanās brīvību, kā arī par informācijas brīvību visās tās izpausmēs;
C. tā kā iedzīvotāju cilvēktiesības, brīvība, cieņa un labbūtība ir vispilnīgāk pārstāvētas un aizstāvētas demokrātijā, kas cita starpā nozīmē varas nomaiņu, brīvas un godīgas vēlēšanas un politiskā plurālisma ievērošanu; tā kā nesen apstiprinātās Kubas konstitūcijas 5. pantā ir uzsvērts, ka Kubas Komunistiskā partija ir galīgā valsts vara, ko vēl pastiprina 4. un 229. pants, kurā sociālisms uzsvērts kā neatgriezeniska sistēma; tā kā jaunā 2019. gada konstitūcija ir izmantota, lai ne tikai aizsargātu sistēmu un iesaldētu jebkādu reformu procesu brīvību un tiesību jomā, bet arī lai tās ierobežotu vēl vairāk; tā kā šis režīms būtiski ierobežo cilvēkus ar citādiem politiskajiem uzskatiem, liedzot viņiem piedalīties sabiedriskajā politiskajā dzīvē un ieņemt politisku amatu; tā kā joprojām nav tādu nosacījumu, kas garantētu tiesu varas neatkarību, jo īpaši lietās, kurās iesaistīti aktīvisti un disidenti;
D. tā kā Dekrēts Nr. 349 ierobežo mākslinieku vārda brīvību, prasot saņemt iepriekšēju atļauju rīkot publiskas un privātas uzstāšanās un izstādes; tā kā ar Dekrētu Nr. 370 par tiešsaistes saturu tiek izveidots neskaidrs regulējums, kas ļauj vajāt aktīvistus un neatkarīgos žurnālistus, jo īpaši Covid-19 pandēmijas kontekstā; tā kā Kubas kriminālkodeksā ir ietverti tādi noteikumi kā “apdraudējuma stāvoklis” un “kriminālnoziegumu novēršanai veicami drošības pasākumi”, pamatojoties uz kuriem vairāk nekā 8000 cilvēku tiek turēti cietumā bez attiecināma nozieguma un 2500 ir piespriests piespiedu darbs;
E. tā kā kopš PDSN stāšanās spēkā pirms nepilniem četriem gadiem Kubā nav panākts konkrēts progress attiecībā uz šā nolīguma vispārīgajiem principiem un mērķiem par cilvēktiesību un pamatbrīvību stāvokļa un Kubas iedzīvotāju ekonomisko un sociālo apstākļu uzlabošanu; tā kā tieši pretēji – Kubas režīms ir pastiprinājis represijas un cilvēktiesību pārkāpumus un situācija Kubas sabiedrībā turpina pasliktināties, izraisot jaunu pretošanās vilni un mierīgas demonstrācijas, kurās ir iesaistījušās ievērojamas Kubas sabiedrības daļas un kurus Kubas režīma represīvās struktūras ir apspiedušas un brutāli izbeigušas;
F. tā kā 2020. gada 14. oktobrī izplatītajā ANO Cilvēktiesību padomes (HRC) Darba grupas patvaļīgas aizturēšanas jautājumos atzinumā tiek brīdināts, ka Kubas iestāžu īstenoti sistēmiski cilvēktiesību pārkāpumi ir ierasta prakse; tā kā Kubā pēdējo 12 mēnešu laikā līdz 2021. gada 1. jūnijam ir reģistrētas 199 politieslodzīto lietas, no kurām 65 ir jauni politieslodzīšanas gadījumi; tā kā no 2021. gada sākuma tieši aprīlī notika vislielākās represijas, jo Kubas Cilvēktiesību novērošanas centrs (OCDH) ir dokumentējis vairāk nekā 1018 represīvas darbības pret cilvēktiesību aktīvistiem un neatkarīgiem žurnālistiem, no kurām 206 bija patvaļīgas aizturēšanas un 13 bija saistītas ar smagu vardarbību; tā kā saskaņā ar Ieslodzīto aizstāvju organizācijas datiem pašlaik Kubā ir 150 politieslodzīto;
G. tā kā, pamatojoties uz Amerikas Cilvēktiesību komisija 2021. gada 11. februārī veikto analīzi, tika pieņemti piesardzības pasākumi, lai atbalstītu identificētos 20 San Isidro kustības (MSI) locekļus, un ir pietiekami pierādījumi, ka tiek nopietni apdraudētas attiecīgo personu tiesības uz dzīvību un personas neaizskaramību; tā kā Kubas iestādes nelikumīgi ielauzās neatkarīgā mākslinieka un San Isidro kustības koordinatora Luis Manuel Otero Alcántara mājā un vairākas stundas patvaļīgi aizturēja viņu bez jebkādas apsūdzības; tā kā MSI loceklis Denis Solís González ir patvaļīgi ieslodzīts cietumā un notiesāts par necienīgu izturēšanos un Luis Robles Elizástegui atrodas cietumā tikai par to, ka mierīgi nesa plakātu, kurā aicināja atbrīvot Denis Solís González; tā kā MSI loceklis Maykel Castillo Pérez, kurš ir dziesmas “Patria o Vida” līdzautors, patlaban patvaļīgi tiek turēts cietumā un kuru ANO Piespiedu pazušanas komiteja 14 dienas bija izsludinājusi par pazudušu;
H. tā kā pretēji Parlamenta aicinājumiem ES pārstāvji nav apmeklējuši politieslodzītos cietumā vai novērojuši opozicionāru, disidentu, cilvēktiesību aktīvistu vai neatkarīgo pilsoniskās sabiedrības organizāciju locekļu tiesvedības procesus; tā kā tādu cilvēktiesību organizāciju kā “Human Rights Watch”, “Amnesty International” un Ieslodzīto aizstāvju organizācijas pārstāvjiem, daudziem citiem neatkarīgiem cilvēktiesību stāvokļa novērotājiem, tostarp ANO īpašajiem referentiem, nav atļauts iebraukt Kubā, neraugoties uz to, ka viņi gadiem ilgi ir norādījuši uz nepieciešamību apmeklēt šo salu;
I. tā kā Kubas Starptautiskās tirdzniecības un ārvalstu investīciju ministrijas 2010. gada Rezolūcijā Nr. 168 visiem civildienestā nodarbinātajiem ārvalstīs esošajiem darbiniekiem, kuri strādā valsts iestādēs vai valstij piederošos uzņēmumos, tostarp medicīnas darbiniekiem, ir noteikti nepamatoti pienākumi un saistības, kas pārkāpj cilvēka cieņu un pašas būtiskākās pamata cilvēktiesības; tā kā Kubas kriminālkodeksā ir paredzēts sods ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem visiem civildienestā esošajiem darbiniekiem, kuri nepabeidz medicīniskās misijas vai nolemj neatgriezties Kubā; tā kā Amerikas Cilvēktiesību komisija (IACHR) šīs medicīniskās misijas ir klasificējusi kā modernās verdzības veidu un ANO augstās cilvēktiesību komisāres paziņojumā (CUB 6/2019) par Kubas medicīniskajām misijām tika uzsvērti šo medicīnas darbinieku nedrošie un necilvēcīgie darba apstākļi, un šos apgalvojumus atbalstīja “Human Rights Watch” un pamatoja 622 liecības;
J. tā kā Kuba ir ratificējusi astoņas Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) pamatkonvencijas; tā kā Kuba pārkāpj SDO 29. un 105. konvenciju par piespiedu darbu;
K. tā kā Parlaments savu Saharova balvu par domas brīvību trīs reizes ir piešķīris Kubas aktīvistiem: Oswaldo Payá 2002. gadā, organizācijai „Sievietes baltā” (Berta Soler) 2005. gadā un Guillermo Fariñas 2010. gadā; tā kā Kubas iestādes ir sistemātiski liegušas Saharova balvas laureātiem un viņu tuviniekiem pamest valsti un piedalīties starptautiskos pasākumos, tostarp tajos, ko rīko Eiropas Parlaments, neraugoties uz daudzajiem uzaicinājumiem, pēdējo reizi tas notika 2020. gada 11. decembrī; tā kā Kubas iestāžu piekoptajā taktikā ietilpa Berta Soler un Reinaldo Escobar iebiedēšana un patvaļīgs arests, kā arī interneta pieslēguma ierobežošana citiem iesaistītajiem dalībniekiem; tā kā Delegācijas attiecībām ar Centrālamerikas valstīm priekšsēdētāja, Ārlietu komitejas priekšsēdētājs un viens no Parlamenta priekšsēdētāja vietniekiem parakstīja kopīgu deklarāciju, kurā nosodīta aktīvistu vajāšana; tā kā pastāv bažas par to, vai ES delegācija Havanā spēs šos cilvēkus aizsargāt un sniegt viņiem atbalstu; tā kā ne Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD), ne ES delegācija Kubā nav nākuši klajā ar kādu paziņojumu šo cilvēku aizstāvībai un nav izrādījuši viņiem jebkāda veida publisku vai privātu atbalstu;
L. tā kā pašreizējais ES vēstnieks Havanā parakstīja Amerikas Savienoto Valstu prezidentam adresētu vēstuli, kurā cita starpā tika prasīts atcelt ASV embargo attiecībā uz šo salu, kā arī neiejaukties Kubas lietās; tā kā šis fakts nepārprotami pārsniedz vēstnieka diplomātiskās pilnvaras un liecina par ES vēstniecības Havanā ļoti politizēto lomu; tā kā pašreizējais ES vēstnieks Havanā ir publiski paziņojis, ka “Kubā nav diktatūras”;
M. tā kā Kubas valdība noraidīja neatkarīgo pilsoniskās sabiedrības organizāciju līdzdalību ES un Kubas pilsoniskās sabiedrības semināros, kas tika rīkoti pirms trešā oficiālā cilvēktiesību dialoga; tā kā 2019. gada 3. oktobrī ES un Kuba rīkoja savu trešo oficiālo cilvēktiesību dialogu PDSN ietvaros; tā kā abas puses apsprieda jautājumu par mierīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību; tā kā ES atgādināja, ka ir jāievēro starptautisko cilvēktiesību aktu saistības; tā kā dialoga uzdevums ir sniegt taustāmus rezultātus, un to nevar uzskatīt par mērķi pašu par sevi; tā kā, kā uzsvērts PDSN 36. pantā, jebkurā politiskajā dialogā ir tieši un intensīvi, kā arī bez jebkādiem ierobežojumiem jāiesaista neatkarīgā pilsoniskā sabiedrība un visi opozīcijas politiskie dalībnieki;
N. tā kā Parlaments vairākkārt ir uzaicinājis Kubas valdības diplomātiskos pārstāvjus piedalīties uzklausīšanās un iesaistīties darbībās, kas attiecas uz Kubu; tā kā šie uzaicinājumi tika ne vien noraidīti, bet vēstuļu formā sniegtās atbildes bija arī pilnas ar apvainojumiem un nepamatotām apsūdzībām pret Parlamentu un tā deputātiem; tā kā Parlaments, visticamāk, ir vienīgā ES iestāde, kurai nav piešķirta atļauja apmeklēt šo valsti pēc PDSN provizoriskās stāšanās spēkā, kas nepārprotami ir pretrunā būtiskajam elementam, uz kuru būtu jābalsta politiskā dialoga nolīgums,
O. tā kā PDSN ir iekļauta t. s. „cilvēktiesību klauzula”, kas ir ES starptautisko nolīgumu būtisks standarta elements un ļauj PDSN darbību apturēt gadījumos, kad cilvēktiesību noteikumi tiek pārkāpti,
1. stingri nosoda to, ka Kubā ir politieslodzītie un to, ka disidenti tiek pakļauti nepārtrauktai un pastāvīgai politiskai vajāšanai, iebiedēšanai un patvaļīgai aizturēšanai; nosoda arī pašreizējos uzbrukumus San Isidro kustības māksliniekiem, miermīlīgiem disidentiem, neatkarīgiem žurnālistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un politiskās opozīcijas pārstāvjiem; prasa nekavējoties izbeigt šīs darbības un mudina Kubas iestādes nekavējoties atbrīvot visus politieslodzītos, kā arī tos, kuri patvaļīgi apcietināti tikai tādēļ vien, ka viņi izmantojuši savu vārda un pulcēšanās brīvību, stingri nosoda Aymara Nieto Muñoz, Mitzael Díaz Paseiro, Iván Amaro Hidalgo, Edilberto Ronal Arzuaga Alcalá, Yandier García Labrada, Denis Solís González, Luis Robles Elizástegui un 77 pārliecības dēļ ieslodzīto personu patvaļīgo aizturēšanu; pauž solidaritāti ar San Isidro kustības locekļiem un visiem aktīvistiem un cilvēktiesību aizstāvjiem viņu centienos Kubā veicināt vārda brīvību;
2. aicina labāk garantēt tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesu iestāžu neatkarību un nodrošināt, ka personām, kurām atņemta brīvība, ir piekļuve neatkarīgam advokātam; pauž nožēlu par 1941 represijas gadījumu, kas notika 2021. gada aprīlī (1018) un maijā (923); prasa, lai šīm aizturētajām personām būtu ļauts saņemt neatkarīgu medicīnisko novērtējumu, viņas varētu piekļūt telefona sakariem, kā arī viņas regulāri varētu apmeklēt ģimenes locekļi, draugi, žurnālisti un diplomāti;
3. pauž dziļu nožēlu par Kubas režīma apņēmības un vēlmes trūkumu censties panākt pat minimālu virzību uz pārmaiņām vai atvērt kanālus, kas ļautu reformēt režīmu, jo tas uzlabotu sociālo un politisko līdzdalību, kā arī iedzīvotāju dzīves apstākļus; pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz PDSN stāšanos spēkā gandrīz pirms četriem gadiem, stāvoklis cilvēktiesību un demokrātijas jomā nav uzlabojies un nav devis Kubas iedzīvotājiem nekādus būtiskus un taustāmus pozitīvus rezultātus; aicina ievērot nolīgumā noteiktos saistošos pienākumus un šajā sakarībā aicina pieņemt skaidrus kritērijus;
4. atzīst Kubas iedzīvotāju tiesības pieprasīt savas valsts demokratizāciju, izmantojot dialogu ar pilsonisko sabiedrību un politisko opozīciju, lai izstrādātu ceļvedi demokrātiskām daudzpartiju vēlēšanām;
5. prasa Kubas valdībai īstenot tiesību sistēmas reformas, lai garantētu preses, biedrošanās un demonstrāciju brīvību, un uzsākt politiskās reformas, kas ļautu organizēt brīvas, godīgas un demokrātiskas vēlēšanas, kurās tiktu ņemta vērā kubiešu suverēnā un brīvi paustā griba; mudina Kubas valdību saskaņot savu cilvēktiesību politiku ar starptautiskajiem standartiem, kas noteikti hartās, deklarācijās un starptautiskajos instrumentos, kuru puse ir arī Kuba, un bez ierobežojumiem ļaut pilsoniskajai sabiedrībai un politiskajai opozīcijai aktīvi piedalīties politiskajā un sabiedriskajā dzīvē; aicina Kubas valdību atzīt neatkarīgo žurnālistiku par likumīgu nodarbošanos un ievērot neatkarīgo žurnālistu tiesības Kubā;
6. aicina nekavējoties atcelt Dekrētu Nr. 349, Dekrētu Nr. 370 un citus Kubas likumus, kas pārkāpj vārda brīvību;
7. aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieku / Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos atzīt, ka pastāv politiska opozīcija Kubas valdībai, un attiecīgi iekļaut to institucionalizētos, oficiālos, atklātos un publiskos dialogos starp ES un Kubu, tādējādi atbalstot PDSN pīlārus;
8. pauž nožēlu par to, ka EĀDD un ES delegācija Havanā politiskajos dialogos neiekļāva Kubas demokrātisko opozīciju, kā arī Eiropas un Kubas neatkarīgās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, jo Kubas varas iestādes to neapstiprināja; uzsver, ka šis lēmums ir pretrunā PDSN, un uzsver, ka abām pusēm ir pienākums pilnībā ievērot nolīgumu; aicina PV/AP un EĀDD turpmākajos politiskajos un cilvēktiesību dialogos ar Kubu piedalīties tikai tad, ja ir pienācīgi pārstāvēta pilsoniskā sabiedrība;
9. atgādina EĀDD, ka pilsoniskās sabiedrības līdzdalība politiskajos dialogos un nolīgumā paredzētajos sadarbības projektos ir būtiska PDSN daļa un ka pilsoniskās sabiedrības izslēgšana no sadarbības fondiem un/vai līdzdalības nolīgumā, vienlaikus, gluži pretēji, dodot iespēju piedalīties un piekļūt sadarbības līdzekļiem tikai uzņēmumiem, kuros valsts piedalās vai kurus tā kontrolē, kā tas ir noticis kopš nolīguma parakstīšanas, būtu nekavējoties jāpārtrauc;
10. nosoda Kubas valsts īstenotos sistemātiskos darba un cilvēktiesību pārkāpumus pret saviem veselības aprūpes darbiniekiem, kas norīkoti strādāt ārzemēs medicīnas misijās, jo tas ir pretrunā SDO pamatkonvencijām, kuras Kuba ir ratificējusi; mudina Kubu pilnībā īstenot un ievērot attiecīgi Amerikas Cilvēktiesību konvenciju un SDO 29. un 105. konvenciju; aicina Kubas valdību atbilstīgi starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem nodrošināt kubiešu tiesības izbraukt no valsts un iebraukt tajā, tostarp attiecībā uz ārstiem, kas norīkoti medicīniskajās misijās uz ārvalstīm; aicina Kubas valdību ratificēt Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un nodrošināt tiesības uz biedrošanās brīvību, tostarp organizāciju reģistrāciju, un darba koplīguma slēgšanas sarunām atbilstīgi SDO standartiem;
11. aicina EĀDD uzstāt, lai Kubas iestādes pildītu starp ES un Kubu noslēgtajā PDSN noteiktos saistošos pienākumus, jo īpaši attiecībā uz cilvēka pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu, kā uzsvērts attiecīgi nolīguma 1. panta 5. punktā, 2. panta c) punktā, 5. un 22. pantā un 43. panta 2. punktā; tādēļ uzstāj, lai Eiropas Savienība PDSN īstenošanas gaitā cieši sekotu un uzraudzītu cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu Kubā un lai par to tiktu iesniegti regulāri ziņojumi Parlamentam;
12. uzskata, ka Denis Solís González, Luis Robles Elizástegui, Maykel Castillo Pérez (“Osorbo”), (kurš ir San Isidro kustības biedrs un dziesmas “Patria o Vida” līdzautors un patlaban patvaļīgi tiek turēts cietumā un kuru ANO Piespiedu pazušanas komiteja bija izsludinājusi par pazudušu uz 14 dienām) un vairāk nekā 120 politieslodzīto un pārliecības dēļ aizturēto personu ieslodzīšana, kā arī visas patvaļīgās un represīvās darbības, kas reģistrētas 2021. gada aprīlī un jūnijā, ir nolīguma pārkāpums un neatliekami risināms jautājums, kā tas noteikts PDCA 83. panta 3. punkta b) apakšpunktā; šajā sakarībā attiecīgi aicina ES sasaukt steidzamu sanāksmi;
13. pauž dziļu nožēlu par to, ka Kubas iestādes atsakās ļaut Parlamenta delegācijām apmeklēt Kubu, aicina iestādes sniegt atļauju iebraukšanai valstī, tiklīdz to ļaus sanitārie apstākļi; aicina visu dalībvalstu pārstāvjus, apmeklējot Kubas iestādes, pievērsties Kubā vērojamajiem cilvēktiesību pārkāpumiem un tikties ar Saharova balvas ieguvējiem, lai garantētu Eiropas Savienības cilvēktiesību politikas saskaņotu iekšējo un ārējo īstenošanu;
14. uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Kubas Republikas valdībai un Kubas Nacionālās tautas varas asamblejai, Komisijas priekšsēdētājas vietniekam / Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ANO augstajai cilvēktiesību komisārei.
- [1] OV C 363, 28.10.2020., 70. lpp.
- [2] Pieņemtie teksti, P9_TA(2019)0073.
- [3] OV C 334, 19.9.2018., 99. lpp.
- [4] OV LI 337, 13.12.2016, 3. lpp.
- [5] ES un Kubas Apvienotā padome, 2021. gada 20. janvāris.
- [6] Saskaņā ar PDSN organizētais cilvēktiesību dialogs, kas notika 2021. gada 26. februārī.