Eiropas Parlaments,

-   ņemot vērā 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kas Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM) nosaka kā starptautiskās sabiedrības kopīgi pieņemtus kritērijus nabadzības izskaušanai,

-   ņemot vērā secīgos sabiedrības attīstības ziņojumus, kuri sagatavoti Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmā,

-   ņemot vērā ANO Konferenci par tirdzniecību un attīstību (UNCTAD) – Vismazāk attīstītās valstis 2002. gadā: izkļūšana no nabadzības,

-   ņemot vērā ANO Ģenerālsekretāra ikgadējos ziņojumus par Apvienoto Nāciju Organizācijas Tūkstošgades deklarācijas īstenošanu, no kuriem pēdējais ir sagatavots 2004. gada 27. augustā,

-   ņemot vērā ANO Tūkstošgades projekta darba grupas, kuru vada profesors Jeffrey Sachs, sagatavoto ziņojumu "Ieguldījums attīstībā: praktisks plāns Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai",

-   ņemot vērā UNICEF ikgadējos ziņojumus "Bērnu situācija pasaulē" un 1989. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par bērna tiesībām,

-   ņemot vērā starptautisko konferenču, it īpaši Starptautiskās attīstības finansēšanas konferences (Montereja, 2002. g.), ANO Pasaules augstākā līmeņa sanāksmes par ilgtspējīgu attīstību (Johannesburga, 2002. g.), Trešās Apvienoto Nāciju Organizācijas konferences par vismazāk attīstītajām valstīm (Brisele, 2001. g.), Ceturtās Pasaules Tirdzniecības organizācijas ministru konferences (Doha, 2001. g.), Starptautiskās konferences par apdzīvotību un attīstību (SKAA) (Kaira, 1994. g.), ANO Ģenerālās Asamblejas īpašās sēdes progresa izvērtēšanai SKAA mērķu sasniegšanā ("Kaira +5") un Pasaules izglītības foruma (Dakara, 2000. g.) nobeiguma deklarācijas un secinājumus,

-   ņemot vērā valstu iebildumus, kurus ir izteikušas ES dalībvalstis nobeiguma deklarācijās un minēto konferenču pieņemtos secinājumus,

-   ņemot vērā saistības, ko ES uzņēmusies 2002. gada marta Barselonas Eiropadomē pirms Monterejas konferences,

-   ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 177.–181. pantu un Līguma par Konstitūciju Eiropai III-316.– 318. un III-321. pantu,

-   ņemot vērā Komisijas ziņojumu "Tūkstošgades attīstības mērķi 2000.–2004. g." (SEK(2004)1379),

-   ņemot vērā Padomes un Komisijas 2000. gada 20. novembra deklarāciju par Eiropas Kopienu attīstības politiku,

-   ņemot vērā Vispārējo jautājumu un ārējo attiecību 2004. gada 22. un 23. novembra padomes secinājumus,

-   ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja paziņojumus "Stratēģiskie mērķi 2005.–2009. gadam, Eiropa 2010., sadarbība Eiropas atjaunošanai ‐ labklājība, solidaritāte un drošība" un "Komisijas darba programma 2005. gadam", kuriem piekritusi priekšsēdētāja vietniece Wallström,

-   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par priekšlikumu Padomes lēmumam par Kopienas nostājas pieņemšanu ĀKK un EK Ministru Padomē attiecībā uz noteikumiem par vismazāk attīstītajām ĀKK valstīm ar lieliem parādiem piešķirto īpašo aizdevumu atlikušajiem atmaksājumiem pēc valstīm ar lieliem parādiem paredzētā parādu atvieglošanas mehānismu pilnīga pielietojuma (KOM(2001)0210) un attiecīgo 2002. gada 25. aprīļa rezolūciju  (1),

-   ņemot vērā 2005. gada 13. janvāra rezolūciju par parādu atvieglojumiem jaunattīstības valstīm (2),

-   ņemot vērā Pasaules Pārtikas organizācijas augstākā līmeņa sanāksmes apņemšanos 1996. gadā līdz 2015. gadam samazināt izsalkušo cilvēku skaitu uz pusi,

-   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

-   ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A6-0075/2005),

A.   tā kā ES nodrošina vairāk nekā 50% no pasaulē sniegtās palīdzības attīstībai un tā kā 2000. gada septembrī ES dalībvalstis un Komisijas priekšsēdētājs parakstīja Tūkstošgades deklarāciju un ANO Ģenerālā asambleja apstiprināja tūkstošgades attīstības mērķus;

B.   atzīstot, ka tūkstošgades attīstības mērķi, kas uzsver nepieciešamību sasniegt nabadzības izskaušanas mērķus, jāuztver kā tādas plašākas darba kārtības daļa, kas veicina ilgtspējīgu attīstību, taisnīgumu, vienlīdzību, pārvaldību un tiesiskumu;

C.   tā kā saskaņā ar ANO Konferences par tirdzniecību un attīstību 2002. gada ziņojumu par vismazāk attīstītajām valstīm galējā nabadzībā dzīvojošu cilvēku skaits pēdējo trīsdesmit gadu laikā ir vairāk nekā divkāršojies, tas ir pieaudzis no 138 miljoniem divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados līdz 307 miljoniem deviņdesmitajos gados un ja šīs tendences turpināsies, tad līdz 2015.gadam cilvēku skaits, kas iztiek ar mazāk nekā 1 ASV dolāru dienā, pieaugs no 307 miljoniem līdz 420 miljoniem;

D.   tā kā pret nabadzību vērstie pasākumi galvenokārt prasa radikālas izmaiņas politikā gan rūpnieciski augsti attīstītās, gan jaunattīstības valstīs, lai izskaustu nabadzības būtiskākos cēloņus, tai skaitā negodīgus noteikumus pasaules tirdzniecībā, neiespējamo jaunattīstības valstu parādu atmaksu starptautiskajām finanšu institūcijām un netaisnīgo bagātību sadali;

E.   atzīstot, ka tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai nepieciešama pašreizējo sniegtās palīdzības apjomu dubultošana un šā līmeņa saglabāšana vismaz desmit gadus;

F.   atzīstot kopējās pūles noteikt jaunus papildus finansēšanas līdzekļus, vienlaicīgi atzīstot, ka svarīga ir sniegtās palīdzības kvalitāte un saturs;

G.   izsakot nožēlu, ka divas trešdaļas jaunattīstības valstu tērē vairāk līdzekļus parādu apkalpošanai, nekā pamata sociālo pakalpojumu sniegšanai;

H.   atzīstot, ka daudzām valstīm, kurām ir lieli parādi, ir nepieciešama 100% parādu atlaišana un līdz 2015. gadam tām jāatbrīvojas no parādu pārpalikuma;

I.   tā kā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas(OECD)/Attīstības atbalsta komitejas (DAC) speciālistu 2002. gada novērtējumā Kopiena EK ir kritizēta par "vienotas Kopienas stratēģijas trūkumu un par to, ka Kopienas attīstības politikas mērķi ir pārāk plaši, pārāk izplūduši un nav nekādā veidā klasificēti", un tā kā agrāk nekādi reāli pasākumi nav veikti, lai nodrošinātu, ka Kopienas sniegtā palīdzība un palīdzība no ES dalībvalstīm papildinātu viena otru;

J.   apzinoties, ka tikai 10% no pasaules veselības resursiem izmanto, lai apmierinātu 90 % pasaules iedzīvotāju vajadzības un ka 95% no 38 miljoniem AIDS slimnieku dzīvo jaunattīstības valstīs;

K.   atzīstot profilakses svarīgumu, bet arī uzsverot nepieciešamību līdz 2005. gada beigām nodrošināt zāles ar retrovirālu iedarbību 3 miljoniem cilvēku;

L.   tā kā pēdējā laikā ir panākts ievērojams progress viskaitīgāko cilvēka malārijas parazītu formu izpētē, kas pavērs ceļu jauniem ārstniecības veidiem;

M.   satraucoties par to, ka tajās Āfrikas valstīs dienvidos no Sahāras, kurās ievērojami ir samazināti izdevumi veselībai un izglītībai, konstatēts lielāks HIV/AIDS inficēšanās gadījumu skaits;

N.   tā kā dažas tropiskās slimības ir ārstējamas, bet attiecīgās zāles ir vai nu pārāk dārgas, vai tās vairāk netiek ražotas, nav kvalitatīvas vai iedarbīgas;

O.   atzīstot, ka Āfrikas valstīs dienvidos no Sahāras 57% AIDS slimnieku ir pieaugušas sievietes un izsakot nožēlu par pastāvošo spiedienu, kas kavē progresīvu seksuālās un reproduktīvās veselības tiesību politikas ieviešanu, kā arī par nevēlamu grūtniecību un nedrošu aborta procedūru skaita pieaugumu;

P.   tā kā pastāv nozīmīga saikne starp vides ilgtspēju, tirdzniecību un attīstības politikas jomām un galējās nabadzības un bada izskaušanu, un tā kā nabadzīgo lauku apvidu iedzīvotāju iztikas līdzekļi gandrīz pilnībā ir atkarīgi no dabas pamatresursu – mežu, augsnes, ganību, jūras, kā arī tīra ūdens resursu saprātīgas izmantošanas;

Q.   ņemot vērā neseno satraucošo Tūkstošgades ekosistēmu novērtējuma ziņojumu ar tā secinājumu, ka apmēram 60% izvērtēto ekosistēmu resursu (15 no 24) tiek noplicināti vai izmantoti nepārdomāti, tostarp tīrs ūdens, zivju nozveja, gaisa un ūdens attīrīšana, kā arī reģionālā un vietējā klimata, dabas katastrofu un kaitēkļu daudzuma regulēšana, un ka pasaules visnabadzīgākie iedzīvotāji cieš galvenokārt no šīm ekosistēmu izmaiņām;

R.   atzīstot Dohas sarunu kārtas attīstības jautājumos iespējamo ietekmi un nepieciešamību nodrošināt godīgu un uz vienlīdzīgiem noteikumiem pamatotu tirdzniecības sistēmu, kas radīta, lai koriģētu tirdzniecības nelīdzsvarotību pasaules tirdzniecībā, jo īpaši tas attiecas uz Āfrikas valstīm;

S.   atzīstot, ka sadarbība attīstības jomā iepriekš ir bijusi balstīta galvenokārt uz nozaru stratēģijām un tā kā, īstenojot tūkstošgades attīstības mērķus, vēlamāka būtu sistemātiskāka pieeja būtu veiksmīgāka nepārprotami esošo sinerģiju dēļ;

1.   atzinīgi novērtē Komisijas ziņojumu par Tūkstošgades attīstības mērķiem 2000.-2004. gadam un gaida ES apvienoto ziņojumu, kurā tiek ieteikti turpmākie pasākumi, lai nodrošinātu, ka Kopienas sniegtā palīdzība pilnībā ir vērsta uz tūkstošgades mērķu īstenošanu;

2.   uzsver, ka nabadzības samazināšana, sasniedzot Tūkstošgades attīstības mērķus un Tūkstošgades deklarācija viennozīmīgi jāatzīst par ES attīstības politikas pamatdokumentiem, un tas ir skaidri jāatspoguļo visos attiecīgajos politikas un tiesību aktu priekšlikumos; taču uzskata, ka Tūkstošgades attīstības mērķi nav jāuzskata par tehniska rakstura jautājumu, kuru var atrisināt vienkārši piešķirot vairāk naudas, neizpētot un necīnoties pret nabadzības cēloņiem;

3.   izsaka nožēlu par to, ka Tūkstošgades attīstības mērķiem Nr. 1- 7 ir noteikti konkrēti termiņi, bet Tūkstošgades attīstības mērķim Nr. 8 tādi nav;

4.   uzsver saistību starp Tūkstošgades attīstības mērķiem, valstu izstrādātajām nabadzības samazināšanas stratēģijām, makroekonomikas politiku, efektīvu valsts izdevumu pārvaldību un saskaņotu atbalstu, lai veicinātu labu pārvaldību un labu politiku;

5.   ir pārliecināts, ka nabadzības samazināšanas stratēģijas dokumenti (PRSP) un valsts stratēģijas dokumenti (CSP) varētu būt svarīgi instrumenti Tūkstošgades mērķu sasniegšanā, bet uzskata, ka tie jāpārskata, lai labāk veicinātu Tūkstošgades mērķu īstenošanu, un prasa nabadzības samazināšanas stratēģijas dokumentos un valsts stratēģijas dokumentos iekļaut nosacījumu par "ātriem panākumiem", lai tas kļūtu par daļu ilgtspējīgai un strukturālai pieejai; uzskata, ka uz Tūkstošgades attīstības mērķiem balstītiem nabadzības samazināšanas stratēģijas dokumentu izstrādes procesam jābūt atklātam un konsultatīvam, iesaistot visus galvenos dalībniekus gan valstu, gan starptautiskajā līmenī;

6.   uzskata, ka valstu un reģionālo attīstības politiku demokrātiski jāveido pašām tautām un ka to valdībām jāatskaitās ar demokrātisku iestāžu starpniecību un nedrīkst pieļaut, ka tās ietekmē ziedotāju stratēģisko interešu diktētie nosacījumi;

7.   uzskata, ka cīņa pret nabadzību ietver valsts vai reģiona tiesību atzīšanu uz demokrātisku savas politikas, prioritāšu un stratēģijas noteikšanu, lai veicinātu ilgtspējīgu pārtikas ražošanu un ekonomisko attīstību, mobilizējot savus dabas un cilvēkresursus un vietējās īpašās profesionālās prasmes;

8.   uzsver, ka jāizmanto visi līdzekļi, lai īstenotu Tūkstošgades attīstības mērķus un ka tas prasa iespējami plašāku sadarbību ar attiecīgajiem dalībniekiem, it īpaši ar valstu parlamentiem un pilsonisko sabiedrību lai nodrošinātu vajadzīgo radošās novatorismu, resursus un kompetenci;

9.   uzskata, ka pilnībā jāatzīst ikvienas valsts tiesības un pienākumu garantēt pārtikas nodrošināšanu to iedzīvotājiem un vajadzības gadījumā ieviest aizsardzības mehānismus, kas ir vērsti pret citu valstu eksportu, kas varētu apdraudēt šīs tiesības un pienākumu;

10.   uzskata, ka ir nepieciešams nostiprināt un attīstīt publiskos dienestus, lai aizsargātos pret lielo postu, kas ir saistīts ar nabadzību, tādu kā epidēmijas, analfabētisms, dzeramā ūdens trūkums un notekūdeņu attīrīšanas nepieejamība;

11.   aicina ‐ pretēji uz nozarēm pamatotai pieejai ‐ izmantot integrētu pieeju uz vienotu pieeju, īstenojot tūkstošgades attīstības mērķus;

12.   augstu novērtē tās dalībvalstis, kas sasniegušas vai pārsniegušas NKI 0.7% robežu, bet vienlaicīgi konstatē satraucošu attīstību, ka atsevišķas dalībvalstis ir sākušas atbalstu samazināt un neievēro iepriekšējās saistības attiecībā uz termiņiem;

13.   uzsver, ka, kaut arī ES pašlaik ir uz pareizā ceļa starpmērķa īstenošanā piešķirt 0,39% no NKI Oficiālajam atbalstam attīstības jomā līdz 2006. gadam, starp dalībvalstīm pastāv lielas atšķirības un tādēļ aicina tās dalībvalstis, kuras joprojām atpaliek, pašām uzņemties saistības par nepārprotama grafika sagatavošanu un termiņiem 0,7% mērķa sasniegšanai līdz 2015. gadam;

14.   atzinīgi novērtē progresu, ko jau sasniegušas daudzas no 10 jaunajām ES dalībvalstīm, ievērojami paaugstinot oficiāla atbalsta līmeni attīstības jomā un cer, ka šī tendence turpināsies;

15.   uzsver, ka mērķis nodrošināt 20 % pamatizglītībai un veselības aprūpei jāiekļauj ES budžetā un Eiropas Attīstības Fondā, paplašinot līdzšinējo mērķi nodrošināt 35 % elementārajiem sociālajiem pakalpojumiem;

16.   atbalsta priekšlikumu Ekonomisko un finanšu ministru (ECOFIN) un Vispārējo jautājumu un ārlietu (GAERC) padomēm veikt regulārus progresa novērtējumus par Oficiālā atbalsta mērķu īstenošanu attīstības jomā, vienlaicīgi aicinot aicina dalībvalstis noteikt ikgadējus mērķus gan atbalstam vispār, gan vismazāk attīstītajām valstīm paredzētajam atbalstam;

17.   mudina Komisiju pārbaudīt tās resursu sadali attīstības jomā un uzņemties saistības turpmākajā finanšu plānā ievērojami palielināt izdevumus attīstības jomā;

18.   aicina ES uzsākt konkrētus pasākumus nabadzības apkarošanai, saskaņojot tās politiku tirdzniecības, attīstības sadarbības un kopējās lauksaimniecības politikas jomās, lai tieši vai netieši negatīvi neietekmētu jaunattīstības valstu ekonomiku;

19.   aicina Komisiju izpētīt novatoriskus finansēšanas avotus un izskatīt visus priekšlikumus, kas ir izvirzīti kā alternatīvas fondu nodrošinājumam attīstības programmām papildus saistībām nodrošināt 0.7% no NKI Oficiālajam atbalstam attīstības jomā;

20.   aicina piešķirt parādu atvieglojumus valstīm ar vislielākajiem parādiem, it īpaši vismazāk attīstītajām valstīm, kuru valdības ievēro cilvēktiesības, labas pārvaldes principus un nosaka prioritāti nabadzības izskaušanai;

21.   aicina parādu atlaišanas mērķus saistīt ar Tūkstošgades attīstības mērķiem, nevis ar parādu un eksporta attiecības rādītājiem;

22.   mudina ES ar atbilstīgiem līdzekļiem nodrošināt pašreiz nepietiekamo starptautisko finansējumu tādu slimību pētījumiem, kuras skar jaunattīstības valstu iedzīvotājus;

23.   mudina Komisiju un dalībvalstis attīstīt sadarbību ar jaunattīstības valstīm tādējādi, lai veicinātu prognozējamību, abpusēju atbildību un savstarpējas saistības;

24.   ir pārliecināts, ka uzņemoties gan korupcijas, gan nelegālo finanšu darījumu prakses problēmu risinājumu saskaņā ar Kotonū Partnerības nolīgumu, ĀKK un ES valstis dod lielu ieguldījumu cīņā pret nabadzību, noziedzību un terorismu, un tai pašā laikā stiprina politisko stabilitāti un veicina sociālo un ekonomisko attīstību;

25.   uzsver valsts finanšu pārvaldības datorizācijas nozīmi plašākas e-pārvaldes programmas ietvaros, lai veiksmīgāk darbotos pretī neefektīvai birokrātijai un novērstu pārredzamības trūkumu;

26.   mudina Komisiju ievērojami stiprināt centienus dalībvalstu, lai uzlabotu dalībvalstu darbību papildināmību sadarbībai attīstības jomā ar Komisijas darbībām, pamatojoties uz katra devēja salīdzinošajām priekšrocībām;

27.   atzinīgi novērtē tādas iniciatīvas kā ES devēju atlants, kas mēģina koordinēt dalībvalstu palīdzību attīstības jomā un mudina Komisiju pabeigt un uzlabot šo instrumentu, lai to var izmantot, nosakot jomas, kur progresu saskaņošanā var panākt visātrāk;

28.   aicina šajā sakarā uzņemties konkrētas saistības un sagatavot grafikus attiecībā uz saskaņošanu un aicina attīstīt rādītājus un standartus, kas domāti visu valsts līmeņa partneru iesaistīšanās kontrolei;

29.   uzsver informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IST) apvērsuma radītās iespējas vērsties pret īpašām ar nabadzību saistītām problēmām, piemēram, IST izglītībai, IST veselības aizsardzības uzlabošanai, IST labai pārvaldei utt.;

30.   uzsver, cik svarīga ir modernu enerģētikas pakalpojumu iespēja nabadzīgajiem; tai pašā laikā atzīstot, ka jaunattīstības valstīm nevajadzētu atkārtot rūpnieciski attīstīto valstu kļūdas un tāpēc jāsniedz īpaša palīdzība investīcijām enerģētikas tehnoloģijās, kas nepiesārņo vidi un ir efektīvas;

31.   aicina Komisiju palielināt finansējumu un izveidot vispārēju izglītošanas un informēšanas plānu attīstības jomā par visiem Tūkstošgades attīstības mērķiem;

32.   mudina visas ES dalībvalstis pilnībā īstenot 2003. gada 25. februāra Romas deklarācijā par saskaņošanu noteiktās saistības, lai uzlabotu atbalsta sniegšanu un principā atcelt atbalsta sniegšanas saistības;

33.   mudina Komisiju nodrošināt, ka ES atrodas centienu priekšgalā nodrošināt to, ka pamatizglītība ir bezmaksas un tā ir obligāta, un prasa ka tas jāsaista ar nozīmīgiem papildu resursiem un mērķtiecīgāku esošo resursu tērēšanu;

34.   uzskata, ka tā ir ilūzija līdz 2015. gadam sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus, samazinot nabadzību un badu uz pusi, nodrošinot bezmaksas izglītību visiem un uzlabojot veselības aprūpi, kamēr jaunattīstības valstis četrreiz vairāk līdzekļu tērē parādu atmaksai nekā elementāro sociālo vajadzību nodrošināšanai;

35.   neatlaidīgi prasa, lai Komisija, ievērojot apstākli ka, ņemot vērā, ka galvenā problēma saistībā ar Pasaules Bankas izglītības ātrās darbības iniciatīvu ir ārējā finansējuma trūkums, Komisijai jāmeklē iespējas palielināt finansējumu izglītībai un izglītības ātras darbības iniciatīvai;

36.   uzsver, cik svarīgi ir pievērst īpašu uzmanību meiteņu izglītībai, jo meitenes, kas saņēmušas izglītību, vēlāk dibina mazākas un veselīgākas ģimenes un palīdz palielināt produktivitāti un mazināt nabadzību;

37.   aicina īpašu uzmanību pievērst bāreņiem, kā arī zēniem un meitenēm, kas cieš no sociālās atstumtības un kas smagi cieš no sekām, kuras izraisa neatbilstoša piekļuves izglītībai;

38.   mudina Komisiju noskaidrot, kā var ātri un pozitīvi dot ieguldījumu, sagatavojot paketi, kurā ietilpst malārijas tīkli gultām, imunizācija ar Pasaules Vakcīnu un imunizācijas alianses starpniecību un apgādi ar prezervatīviem, kas ir svarīgs pasākums cīņā pret HIV/AIDS; ES dalībvalstis varētu sadarboties, īstenojot šo projektu valsts līmenī; uzsver, ka šie pasākumi jāiekļauj ilgtermiņa stratēģijā, tiem kļūstot par daļu no ilgtspējīgas pieejas;

39.   aicina Komisiju uzņemties vadību cīņā ar malāriju, apvienot resursus un uzsākt atbilstošus un iedarbīgus pasākumus šīs slimības ierobežošanā un izskaušanā ilgtermiņā, galvenokārt īstenojot profilaksi;

40.   īpaši aicina palielināt sabiedriskos pētījumus un mobilizēt privātos ieguldījumus, lai paātrinātu pētījumus vakcīnu jomā;

41.   uzsver, ka elementāro veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība un iespēja atļauties ir absolūts nosacījums sekmīgai visa veida veselības aprūpes politikas īstenošanai jaunattīstības valstīs;

42.   atbalsta Komisijas vērtējumu par to, ka ir nepieciešami pieejamas un ne pārāk dārgas zāles un uzsver, ka rūpīgi jāpārbauda TRIPS īstenošana;

43.   aicina piešķirt finanšu līdzekļus, kas ir paredzēti ārkārtas situācijām veselības jomā jaunattīstības valstīs un valstu valdībām noteikt veselību par prioritāru jomu;

44.   uzsver, ka piekļuve dzeramajam ūdenim un līdzsvarotam uzturam ir neaizstājama sabiedrības veselības nodrošināšanā; tāpēc apgalvo, ka piekļuve dzeramajam ūdenim ir būtiska cīņā ar nabadzību un slimībām, kas ir saistītas ar dzeramā ūdens trūkumu;

45.   aicina jaunattīstības valstis atjaunot sabiedriskos pakalpojumus un pamata veselības aprūpes sistēmas un uzskata, ka Eiropas sniegtais atbalsts galvenokārt jāizmanto, lai veicinātu jaunattīstības valstu centienus stiprināt cilvēkresursu, iestāžu un infrastruktūras kapacitāti;

46.   aicina ievērojami palielināt veselības aprūpes nozarē nodarbināto skaitu, jo darbu šajā nozarē pārtrauc vairāk darbinieku nekā tiek apmācīti jauni;

47.   pieprasa palielināt ES ieguldījumu Vispasaules veselības fondā, jo naudas apjoms, kas ir piešķirts 2005. gadam veido tikai 1/4 daļu no nepieciešamā apjoma, un uzskata, ka ES un citiem jāpieliek pūles, lai novērstu pārklāšanos un veicinātu to, ka HIV/AIDS, tuberkulozes un malārijas politikas noteikšana ir valstu kompetencē;

48.   mudina ES turpināt uzņemties vadošo lomu seksuālās un reproduktīvās veselības tiesību jomā un saglabāt finansējumu līmeni visa spektra seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem, tai skaitā ģimenes plānošanai, seksuāli transmisīvo slimību ārstēšanai un legālo abortu pakalpojumiem, kur tas ir atļauts;

49.   aicina īstenot Tūkstošgades attīstības mērķi Nr. 5 par vispārēju pieeju seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem līdz 2015. gadam, ar attiecīgiem rādītājiem, kas nodrošina tādu pašu vai lielāku attīstību nabadzīgo vai citu kritisko vai neaizsargāto grupu vidū; aicina arī attiecīgi noteikt ar minētajiem saistītos rādītājus, kas raksturo pārējos septiņus mērķus;

50.   uzsver, ka visiem Komisijas plānojumiem un vērtējumiem jāsatur tāda pieeja bērniem, kas pamatojas uz tiesībām, un, tā kā bērnu tiesības ir daudzpusīga tēma, to regulāri jāņem vērā attiecībā uz visiem instrumentiem un jebkura veida plānošanā;

51.   uzskata, ka ar dzimumu jautājumu saistītajām īpašajām prioritātēm kā pamattiesībām un daļai no Kotonū Nolīgumā un citur noteiktajiem pārvaldības kritērijiem jākļūst par vienu no galvenajām tēmām Kopienas attīstības politikā;

52.   uzsver, cik svarīgi ir izbeigt sieviešu atstumšanu, lai viņam varētu īstenot nozīmīgu lomu uz Tūkstošgades attīstības mērķiem un citām visnotaļ svarīgām vispārējām reformām pamatoto nabadzības samazināšanas stratēģiju izstrādāšanā un novērošanā, it īpaši reģionālajā un vietējo pašvaldību līmenī;

53.   atzinīgi novērtē un atbalsta Komisijas nodomu atjaunināt attiecības starp Āfriku, cieši sadarbojoties ar organizāciju Jaunās partnerattiecībām Āfrikas attīstībai (NEPAD) un Āfrikas Savienību (AU);

54.   apstiprina, ka saskaņā ar EK līguma 178. pantu Kopienas uzdevums ir nepieciešamības gadījumā ar ietekmes pētījumu palīdzību apsvērt, vai tās attīstības politikas mērķus negatīvi neietekmē citu politikas jomu pasākumi;

55.   aicina veikt pilnu ietekmes novērtējumu par to, kā pašreizējie tirgus liberalizācijas politikas virzieni iespaido badu un nabadzību jaunattīstības valstīs, un pieprasa šī novērtējuma rezultātus izmantot, lai izstrādātu skaidras vadlīnijas attīstībai sadarbības jomā;

56.   uzstāj, ka pienācīga uzmanība valsts līmenī jāvelta apkārtējai videi, lai dotu ieguldījumu Tūkstošgades attīstības mērķa Nr. 7 īstenošanā, nepārprotami iekļaujot vides un ilgtspējīgu attīstību reģionālajos un valstiskajos stratēģiskajos dokumentos;

57.   uzsver, ka atbalsts dzīvības nodrošināšanas sistēmu, tādu kā veselu augšņu, mežu un jūras resursu aizsardzībai un atjaunošanai, kā arī tīra ūdens resursu saprātīgai apsaimniekošanai ir neatņemama nabadzības samazināšanas programmas sastāvdaļa un ka šādiem pasākumiem piešķirama prioritāte ES sadarbības pasākumu plānā attīstības jomā;

58.   pilnībā atbalsta Tūkstošgades ekosistēmu novērtējuma ziņojuma secinājumu, ka pasaules ekosistēmu izjaukšanas turpināšanās būs šķērslis Tūkstošgades mērķu sasniegšanā; aizvien ir vienisprātis, ka vajadzīgas būtiskas politikas un iestāžu reformas, lai mainītu plaša mēroga degradāciju, un mudina Komisiju iekļaut sīki izstrādātos ziņojuma ieteikumus savā apvienotajā ziņojumā, kā arī turpmākajos darba plānos;

59.   lūdz Padomi aicināt talkā ANO Vides programmas padomi, lai nodrošinātu, ka Tūkstošgades attīstības mērķu pārskatīšanas augstākā līmeņa sanāksme septembrī visaptveroši izvērtē līdz šim ieviesto tirdzniecības liberalizācijas politiku sociālos un ar vidi saistītos rezultātus, garantējot, ka tie pēc iespējas efektīvāk veicina nabadzības izskaušanu;

60.   atgādina, ka tirdzniecība ar godīgiem noteikumiem nav absolūts līdzeklis pret nabadzību pasaulē, tomēr tā ietekmē ekonomisko izaugsmi un līdz ar to var sniegt derīgu ieguldījumu Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā;

61.   ņem vērā jaunākos ANO Konferences par tirdzniecību un attīstību un citu iestāžu pētījumus, kas liecina, ka plašā tirdzniecības liberalizācija mazāk attīstītās valstīs ir nevis pietiekami veicinājusi noturīgu un būtisku nabadzības samazināšanos, bet gan jaunattīstības valstu tirdzniecības lejupslīdi, it īpaši tas sakāms par Āfrikas valstīm;

62.   aicina Komisiju pēc iespējas pielāgot savu sadarbības un tirdzniecības politiku, lai palīdzētu jaunattīstības valstu valdībām uzturēt un pilnveidot valsts dienestus, jo sevišķi tos, kas garantē visiem iedzīvotājiem dzeramo ūdeni, veselības aprūpi, izglītību, transportu un energoresursus;

63.   saistībā ar debatēm par ūdens jomas liberalizāciju atkārtoti uzsver, ka ar ūdeni saistītajiem dienestiem principā būtu pilnībā jāpaliek valsts pārziņā un kontrolē, ļaujot par to rūpēties valsts, reģionālajām un pašvaldību iestādēm, kā arī aicina arī Eiropas Komisiju ieņemt šādu nostāju;

64.   vēlreiz apstiprina, ka, kā tas izklāstīts 2004. gada 11. marta rezolūcijā par iekšējo tirgus stratēģiju(3), ūdens ir kopīgs visas cilvēces resurss, un ka pieeja ūdenim, it īpaši dienvidu valstu visnabadzīgākajām kopienām kļūst pielīdzināma vienai no cilvēka pamattiesībām, kas ir jāveicina un jāaizsargā;

65.   izsaka nožēlu par to, ka nav ieviests grafiks lauksaimniecības eksporta subsīdiju atcelšanai, un tāpēc uzskata, ka Eiropas Parlamentam būtu jāuzstāj uz šāda grafika izstrādi;

66.   aicina ES līderus un citas rūpnieciski attīstītās valstis veikt konkrētus pasākumus, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus, likvidējot eksporta subsīdijas, kas grauj vietējo pārtikas rūpniecību un ekonomikas attīstību;

67.   aicina Komisiju PTO sarunās īpaši enerģiski pievērsties attīstības jautājumam saistībā ar pārtikas drošumu un nodarbinātību laukos, jo šie faktori ļoti efektīvi palīdz izskaust nabadzību, tostarp ieviest īpašu attīstības sadaļu PTO Lauksaimniecības nolīgumā, lai palīdzētu trūcīgajām valstīm labāk risināt pārtikas drošuma problēmas un saglabātu lauku iztikas līdzekļus, pilnībā pārtraucot subsīdijas ES lauksaimniecības produktu eksportam;

68.   atzīst, ka jaunattīstības valstu bažas par tirdzniecības liberalizācijas un savstarpīguma ietekmi, taču atzinīgi novērtē Komisijas apstiprinājumu par īpašās un atšķirīgās attieksmes nepieciešamību;

69.   aicina Komisiju censties panākt steidzamas PTO reformas, lai ilgtspējīga attīstība un nabadzības izskaušana kļūtu par sarunu programmas prioritātēm, kā arī lai lietderīgāk izmantotu speciālo un diferencēto režīmu (S&D);

70.   lūdz Komisiju iekļaut Tūkstošgades attīstības mērķu kopsavilkuma pārskata prioritātēs ES pasākumus plaša patēriņa preču cenu stabilizācijai, tostarp pārskatīt starptautiskās piegādes pārzināšanas mehānismus, kā arī atbalstīt priekšlikumus par plaša patēriņa preču iekļaušanu pašreizējo PTO sarunu raundā un piedalīties ANO Konferences par tirdzniecību un attīstību ierosinātās Plaša patēriņa preču darba grupas finansējumā;

71.   atgādina, ka partnerības nolīgumu ekonomikas jomā sarunu nobeigumā pēc 2007. gada neviena ĀKK valsts tās tirdzniecības attiecībās neatradīsies neizdevīgākā situācijā, nekā darbojoties pašreizējiem nosacījumiem, un ka pastāv iepriekšējā garantija vai saistības, ka tās 2007. gada beigās parakstīs jebkuru partnerības nolīgumu ekonomikas jomā;

72.   aicina Komisiju nodrošināt, lai sarunas par partnerības nolīgumiem ekonomikas jomā ar ĀKK valstīm kalpotu par attīstības veicināšanas un nabadzības izskaušanas instrumentiem ĀKK valstīs, kā arī pieejā tirgum turpināt piemērot nesavstarpīguma principu, garantējot ĀKK valstīm taisnīgu dalību pasaules tirdzniecībā, kā arī īpaši pievērsties piegādes ierobežojumiem un problemātisku produktu aizsardzības pasākumiem, vienlaikus pastiprinot reģionu integrācijas pasākumus, un pēc savas ierosmes pārskatīt un precizēt GATT nolīguma 24. pantu;

73.   mudina nopietni ņemt vērā faktu, ka ĀKK valstis bieži ir ļoti atkarīgas no pirmreizējām patēriņa precēm, ko īpaši ietekmē cenu svārstības un tarifu maiņas, un uzsver dažādošanas un apstrādes rūpniecības un MVU attīstības nozīmi šajās valstīs;

74.   aicina Komisiju pārejas periodā atbalstīt komerciālās nesavstarpības principu, kam jābūt noteicošajam rūpnieciski attīstīto un jaunattīstības valstu attiecībās, un veicināt piemērošanās spēju attiecībās ar ĀKK valstīm partnerības nolīgumu ekonomikas jomā sarunu laikā, ņemot vērā to attīstības līmeni, relatīvi nelielos ekonomikas apjomus, to finansiālās, attīstības un tirdzniecības vajadzības un nodrošināt, ka partnerības nolīgumi ekonomikas jomā reāli kļūst par ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanas instrumentu ĀKK valstīs;

75.   aicina Komisiju izstrādāt reālas alternatīvas partnerības līgumiem ekonomikas joma, kā, piemēram, iniciatīvas "Visu, izņemot ieročus" izplatību visās valstīs, kas nav vismazāk attīstītās valstis, vai pilnveidot ES GSP+ priekšlikumu tām ĀKK valstīm, kas varētu izteikt nevēlēšanos noslēgt partnerības nolīgumus ekonomikas jomā;

76.   uzsver, cik svarīgi ir paplašināt tirdzniecības iespējas un saņemt papildu resursus no ES, lai veicinātu ĀKK spēju noteikt vajadzības un stratēģijas, īstenot sarunas un atbalstīt reģionālo integrāciju, veicināt šo procesu un it īpaši dažādot to, atbalstīt reģionālo integrāciju un gatavoties liberalizācijai, attīstot ražošanu, piegādes un tirdzniecības iespējas un kompensēt koriģēšanas izdevumus, kā arī palielināt to spēju piesaistīt ieguldījumus;

77.   uzsver, ka vietējo tirgu un tirdzniecības kapacitātes palielināšana ir svarīgāka par piekļuvi tirgum un ka jānodrošina finansējums saistībā ar šīs kapacitātes palielināšanu, dažādošanu un veicināšanu, it īpaši attiecībā uz banāniem, rīsiem un cukuru;

78.   uzsver, ka Padomei būtu laikus jāveic pasākumi, lai izpildītu PTO 2003. gada 30. augusta lēmumu par Dohas paziņojuma par Intelektuālā īpašuma tiesību tirdzniecības aspektu nolīgumu (TRIPS) un sabiedrības veselību 6. panta ieviešanu, kā arī aicina Komisiju mudināt dalībvalstis pēc iespējas drīzāk pilnībā ieviest šos jaunos noteikumus;

79.   uzsver, ka Padomei būtu jāpaātrina lēmumu pieņemšanas process saistībā ar reformām ES tirdzniecības politikā ar problemātiskām precēm;

80.   aicina Komisiju palielināt ar tirdzniecību saistītu atbalstu un atbalstīt resursu palielināšanas darbu, kam ir liela nozīme, lai vistrūcīgākās valstis spētu izturēt aizvien spēcīgāko konkurenci, kas radusies tirgus liberalizācijas rezultātā;

81.   aicina pārskatīt Eiropas Investīciju bankas statūtus un pilnvaras, kas īpaši tam paredzētam departamentam ļautu darboties, pamatojoties uz patiesām attīstības pilnvarām;

82.   uzskata, ka Tūkstošgades attīstības mērķi nekad netiks īstenoti, neizstrādājot konsekventu politiku, kuru ieviešanas rezultātā labumu gūs sievietes, bērni, gados veci cilvēki un cilvēki ar īpašām vajadzībām;

83.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, Starpparlamentu apvienībai, Apvienoto Nāciju Organizācijai un ESAO Attīstības atbalsta komitejai.

(1) OV C 131 E, 5.6.2003, 167. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0008. (3) OV C 102 E, 28.4.2004., 857. lpp.