Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas Komisijas ikgadējos ziņojumus par stabilizācijas un asociācijas procesu (SAP) Dienvidaustrumeiropā,

–   ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par Dienvidaustrumeiropas valstīm un SAP, īpaši atsaucoties uz 2003. gada 20. novembra rezolūciju(1),

–   ņemot vērā Horvātijas premjerministra vēsturisko vizīti Serbijā un Melnkalnē 2004. gada 15. novembrī un kopīgās deklarācijas parakstīšanu šīs vizītes laikā, kurā uzsvērta abu valstu apņemšanās pievienoties Eiropas Savienībai un to vēlme atrisināt atlikušos jautājumus, tostarp par mazākumtautību aizsardzību, serbu bēgļu atgriešanos Horvātijā un kara laikā pazudušo horvātu atrašanās vietas noskaidrošanu,

–   ņemot vērā tā 2004. gada 17. novembra rezolūciju par Eiropas Rekonstrukcijas aģentūru(2) un Padomei (B6–0026/2004) un Komisijai (B6–0025/2004) uzdotos mutiskos jautājumus,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu;

A.   tā kā 1999. gadā ES kā galveno ieguldījumu Stabilitātes paktā uzsāka stabilizācijas un asociācijas procesu (SAP) attiecībā uz Rietumbalkānu valstīm (Albāniju, Bosniju un Hercegovinu, Horvātiju, Serbiju un Melnkalni un Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku), izveidojot stratēģisku sistēmu šo valstu attiecībām ar ES un apvienojot jaunās līgumsaistības (stabilitātes un asociācijas nolīgumi (SAAN)) un palīdzības programmu (CARDS);

B.   tā kā divpusējas attiecības papildina daudzpusēju sistēmu, kurā attīstīt reģionālo sadarbību, un labas kaimiņattiecības kā priekšnoteikumus konkrētām dalības izredzēm;

C.   tā kā Saloniku Eiropadome 2003. gadā tieši atzina SAP procesā iesaistīto valstu tieksmi iekļauties Eiropā un potenciālu kļūt par kandidātvalstīm, lai pievienotos ES;

D.   tā kā minētās valstis ir guvušas panākumus, bet tomēr tām vēl daudz kas ir jādara, lai pabeigtu pāreju uz pilnībā funkcionējošu demokrātiju un tirgus ekonomiku un spētu uzturēt ciešākas attiecības ar ES; tā kā, lai arī šo valstu tiekšanās uz Eiropu ir nenoliedzama, turpmākās sekmes šajā ziņā ir atkarīgas no katras atsevišķās valsts spējas nodrošināt ievērojamus uzlabojumus;

E.   tā kā Serbijas un Melnkalnes valsts savienība, ko pēc ES iniciatīvas izveidoja, lai veicinātu demokrātisko procesu un ekonomikas reformas, kā arī lai paātrinātu tās integrēšanos ES, pašlaik nav devusi gaidītos rezultātus un tās parlaments no 2005. gada 3. marta beidza darbību;

F.   tā kā ES darbības mērķim jābūt izveidot demokrātisku Kosovu ne tikai etniskajam vairākumam, bet visām tur dzīvojošām etniskajām grupām, un tā kā pašreizējā un turpmākā palīdzība jābalsta uz šādiem principiem; tā kā šo centienu rezultāti nav apmierinoši; tā kā situācija Kosovā un fakts, ka citiem serbu un pārējo nealbāņu kopienu locekļiem nav nodrošināta pietiekama drošība, it īpaši pēc etniskās vardarbības uzliesmojumiem 2004. gada martā, negatīvi ietekmē arī situāciju Serbijā;

G.   tā kā joprojām nav izpildīti ANO Drošības Padomes rezolūcijas Nr. 1244(1999) noteikumi par serbu un citu bēgļu atgriešanos mājās Kosovā;

H.   tā kā lielais valsts iekšienē pārvietoto personu (IPP) skaits Serbijā un Horvātijā veido papildu finansiālu slogu abām valstīm;

I.   tā kā valstīm līdzīgu vienību esamība un to ilgstoši nedefinētais statuss veicina nestabilitāti reģionā;

J.   tā kā pašreizējā institucionālā sistēma, kas izveidota saskaņā ar Deitonas līgumu, mazina Bosnijas un Hercegovinas stabilitāti un ir šķērslis Eiropas integrācijai;

K.   tā kā 2004. gada 7. novembra referenduma neveiksme Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā ir pavērusi ceļu Ohridas nolīguma pilnīgai īstenošanai un paātrinājusi Eiropas integrāciju;

L.   tā kā pēc Starptautiskā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāla (ICTY) noteikto saistību izpildes gaidāmā pievienošanās sarunu sākšana ar Horvātiju jāuzskata par visām šī reģiona valstīm raidītu pozitīvu signālu attiecībā uz to nākotnes izredzēm ES;

M.   tā kā Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika arī ir iesniegusi dalības pieteikumu un cer noteiktajā kārtībā saņemt Komisijas atzinumu;

1.   uzsver, ka atbilstīgi 2003. gada decembrī pieņemtajai Eiropas Drošības stratēģijai, Rietumbalkāni veido ES augstākās prioritātes reģionu un ka reģions nākotnē noteikti integrēsies Eiropā, bet ka šāda nākotne lielā mērā ir atkarīga no pašām šī reģiona valstīm;

2.   atzīmē, ka Eiropas integrācijai vajadzīgo tehnisko mehānismu politiskā piederība un zināšanas par šiem mehānismiem ir būtiska sastāvdaļa, bet ir jāstiprina atbilstīgās iestādes, īpaši vēlētas iestādes (reģiona valstīs), un atzīst, ka tam būs nepieciešami būtiski papildu finanšu līdzekļi;

3.   pauž nopietnas bažas par ekonomikas un sociālo situāciju reģionā; uzsver, ka šī izšķirīgā jautājuma risinājums ir viens no noteicošajiem faktoriem šo valstu stabilai attīstībai; aicina valdības un ES noteikt sociālo un ekonomisko attīstību par vienu no svarīgākajām prioritātēm;

4.   atgādina, ka 2002. gada jūlijā notikušajā augstākā līmeņa sanāksmē Bosnijas un Hercegovinas, Horvātijas un Serbijas un Melnkalnes valstu vadītāji vienojās par kopīga deklarāciju par Deitonas līguma īstenošanu, pašreizējo robežu saglabāšanu, bēgļu repatriācijas veicināšanu un sadarbību ar mērķi panākt Eiropas integrāciju;

5.   atzinīgi vērtē Horvātijas un Serbijas un Melnkalnes valsts savienības 2004. gada 15. novembrī noslēgto nolīgumu par mazākumtautību aizsardzību, kas pauž pušu gatavību atzīt nacionālās mazākumtautības kā sabiedrību bagātinošu vērtību;

Bosnija un Hercegovina

6.   atzīmē, ka desmit gadus pēc Deitonas līguma parakstīšanas būtiskākās politiskās problēmas joprojām nav atrisinātas, ka valsts ir dziļi sašķelta un politiskā stabilitāte ir viegli ietekmējama; uzskata, ka steidzami ir nepieciešamas jaunas politiskas iniciatīvas, kas balstītas uz trīs tur dzīvojošo tautu līdzdalību "no apakšas uz augšu" un dzīvošanu kaimiņos ilgstoša miera apstākļos; tādēļ uzsver nepieciešamību pārskatīt Deitonas vienošanos;

7.   vērš uzmanību uz prioritātēm, kas vēl nav īstenotas: pilnīgu sadarbību ar ICTY, drošības jautājumos, iestāžu veidošanā, infrastruktūrā, enerģētikā; atzinīgi vērtē ES lēmumu pārņemt miera uzturēšanas operācijas no pašreiz NATO vadītajiem daudznacionālajiem stabilizācijas spēkiem, kuru pilnvaras beidzas 2004. gada 2. decembrī, un šajā sakarībā uzsver, ka ārkārtīgi liela nozīme ir bijusi līdz šim apjomīgākajai ES militārajai misijai, kas nodrošināja ES būtisku redzamību Bosnijā; atzīmē, ka tādējādi ES kļūs par galveno starptautisko pārstāvi Bosnijā un tās rīcībā būs ne tikai militāri, bet arī pilsoniski instrumenti, tostarp palīdzība, tirdzniecība un politiskais dialogs; norāda uz dažu politisko spēku Bosnijā un Hercegovinā pretrunām, kuri atklāti atbalsta integrēšanos Eiropā, taču kavē valsts darbības nodrošināšanai absolūti nepieciešamas reformas;

8.   atzinīgi vērtē to, ka ES ir gatava uzņemties vairāk ar Bosnijas un Hercegovinas stabilitāti saistītu pienākumu nekā agrāk; atzīmē, ka ES lielākā militārā misija ALTHEA ir papildinājums ES policijas misijai Bosnijā un Hercegovinā; tādēļ uzsver, ka NATO vadīto miera uzturēšanas spēku SFOR pārņemšana 2004. gada decembrī ir nozīmīga iespēja panākt tālāku progresu 10 gadus pēc Deitonas; atzīmē militāro un policijas spēku iekļaušanu; aicina Padomi nodrošināt maksimālu koordināciju starp daudzajiem dalībniekiem un nodrošināt, lai Eiropas Parlaments būtu labi informēts un saņemtu specifisku informāciju par EUFOR;

9.   atzinīgi vērtē Bosnijas un Hercegovinas valdībā jaunizveidotā Eiropas Integrācijas direktorāta darbu; atzīst panākto pozitīvo attīstību; atkārto, ka ir ļoti svarīgi, lai varasiestādes turpinātu reformu procesu un pievērstos tādām prioritātēm kā korupcijas un organizētās noziedzības apkarošana, joprojām nenotverto kara noziedznieku meklēšana un ļoti vājās ekonomikas uzlabošana, administrācijas darbības nodrošināšanai nepieciešamo izdevumu samazināšana un vispārējās administrācijas spējas trūkuma novēršana;

10.   izsaka nožēlu par Amerikas Savienoto Valstu lēmumu, kurš stājās spēkā 2003. gada jūnijā pēc ratificēšanas Bosnijas un Hercegovinas parlamentā un ar kuru ASV pilsoņiem Bosnijā ir piešķirta imunitāte pret Starptautiskās krimināltiesas Hāgā (ICC) tiesvedību;

11.   aicina Bosnijas varasiestādes, it īpaši Serbijas Republikas varasiestādes, pilnībā sadarboties ar ICC to personu meklējumos, kuras apsūdz kara noziegumos, un šādas sadarbības gadījumā atbalsta turpmāku aicinājumu Bosnijai piedalīties programmā "Partnerattiecības mieram"; uzsver, ka visnopietnākais jautājums joprojām ir kara noziegumos apsūdzēto nesodītība un viņu izdošanas problēma, kas ir šķērslis izlīgumam un savstarpējas uzticēšanās izveidei starp tautām; aicina Bosnijas un Hercegovinas visu līmeņu pārvaldes iestādes, pilsonisko sabiedrību, Pareizticīgo baznīcu un visus citus atbildīgos dalībniekus darīt visu iespējamo, lai Karadzidžs un Mladičs nonāktu ICTY priekšā; šajā sakarā atzinīgi vērtē Serbijas Republikas policijas nesen veikto astoņu cilvēku apcietināšanu, uzrādot vietējus apcietināšanas orderus par kara noziegumiem, un Padomes lēmumu iesaldēt vēl vairākām kara noziegumos apsūdzētām personām piederošos aktīvus;

12.   dziļi satraukts par Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programmā (UNEP) iesaistīto zinātnieku atklāto ūdens un augsnes paraugu, kas ņemti dažās Bosnijas un Hercegovinas vietās, piesārņojumu ar noplicinātu urānu; pauž bažas par rīcības trūkumu attiecībā uz UNEP ieteikumiem, ka piesārņotās vietas jāattīra;

13.   atzinīgi vērtē elektroģeneratoru Bosnijā un Hercegovinā, Horvātijā, Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā, kā arī Serbijā un Melnkalnē atkalpieslēgšanu Rietumeiropas Elektrības pārvades koordinēšanas apvienības (UCTE) sistēmai pēc pārtraukuma kopš 1991. gada; uzskata, ka Bosnijas tirgus, kas agrāk bija sadalīts Federācijas un Serbijas Republikas daļās, atkalapvienošana veicinās Bosnijas ekonomikas atveseļošanos;

14.   atzīst, ka Bosnijā un Hercegovinā joprojām ir nepieciešams Augstā pārstāvja birojs; pieprasa lielāku pārredzamību un (Eiropas) parlamentāro uzraudzību attiecībā uz tā darbību un lēmumiem, it īpaši ņemot vērā plānoto tā darbības pakāpenisku nodošanu Bosnijas un Hercegovinas varasiestādēm; šajā kontekstā aicina Augsto pārstāvi atturēties no tā saukto "Bonnas pilnvaru" plašas pielietošanas, ņemot vērā, ka šis pārvaldes līdzeklis kaitē tiesiskuma nodibināšanai Bosnijā un Hercegovinā;

15.   mudina Komisiju atbalstīt valsts politisko spēku vienprātības meklējumus politiskās sistēmas reformas īstenošanai kā tas izklāstīts Deitonas Līgumā, lai izveidotu efektīvas pārvaldes struktūras Bosnijā un Hercegovinā;

Serbija un Melnkalne

16.   norāda, ka turpmākie divi gadi būs izšķirīgi Serbijas un Melnkalnes valsts savienībai, jo savstarpēji pieņemama risinājuma atrašana būs viens no galvenajiem stabilitātes priekšnoteikumiem reģionā kopumā; atkārtoti pauž, ka ES jābūt gatavai palīdzēt Serbijai un Melnkalnei panākt ilglaicīgu risinājumu, vienlaicīgi ieņemot neitrālu pozīciju jautājumā par to, kāda veida attiecības tām jāveido;

17.   izsaka nožēlu, ka Serbija joprojām nepietiekami sadarbojas ar ICC, un aicina varasiestādes virzīt uz priekšu militāro un policijas reformu, īpašu uzmanību pievēršot slepenpolicijai; atzinīgi novērtē, ka apsūdzēti augsta ranga kara noziedznieki pirms neilga laika ir stājušies Hāgas tribunāla priekšā, un cer, ka Serbijas iestādes paātrinās sadarbību ar ICTY;

18.   atgādina Serbijas un Melnkalnes valdībām, ka pamattiesību un brīvību ievērošana, tostarp arī attiecībā uz etniskajām un nacionālajām mazākumtautībām, ir viens ko Kopenhāgenas kritērijiem un priekšnoteikums, lai turpinātu piedalīties SAP, kā rezultāts varētu būt dalība ES;

19.   ņem vērā Eiropas Parlamenta ad-hoc delegācijas brauciena rezultātā uz Vojevodinu iegūto informāciju, kā arī šīs misijas ziņojumu par etnisko un sociālo saspīlējumu šajā provincē; atgādina Serbijas iestādēm par to atbildību likumības un kārtības nodrošināšanā visa valstī un attiecībā uz visiem tās iedzīvotājiem; atzīst, ka Vojevodina spēj būt piemērs visai pārējai Serbijai, kā nodrošināt dažādu etnisko grupu mierīgu līdzāspastāvēšanu un pilnībā izmantot ES uzsāktās, respektīvi, atbalstītās reģionālās un pārrobežu programmas;

Kosova

20.   aicina Komisiju paātrināt un pabeigt darbu pie tehniski ekonomiskā pamatojuma, lai pēc iespējas drīz sāktu sarunas par stabilizācijas un asociācijas nolīguma slēgšanu ar Eiropas Savienību;

21.   atzīst, ka turpmākajiem lēmumiem par Kosovas statusu būs politiska ietekme Serbijā, un tāpēc aicina Belgradu un Prištinu iesaistīties sadarbības dialogā un rast konstruktīvu risinājumu Kosovas nākotnes sakarā;

22.   atzinīgi novērtē bijušā Kosovas premjerministra Ramuša Haradinaja lēmumu atkāpties no amata un stāties ICTY priekšā; cer, ka citi šā reģiona apsūdzētie kara noziedznieki sekos šīs labprātīgās padošanās piemēram un ka tādējādi palielināsies respekts pret ICTY un tā autoritāte;

23.   atzīmē nesenos (2004. gada 23. oktobra) vēlēšanu rezultātus, bet izsaka nožēlu par nelielo balsotāju kopskaitu un īpaši Kosovas serbu mazākumtautības īstenoto masveida boikotu, kā arī faktu, ka šāds boikots liecina par joprojām pastāvošo sadalījumu šajā teritorijā;

24.   apzinās, ka 2005. gada vidū notiks standartu īstenošanas pārbaude nolūkā lemt par iespēju uzsākt diskusijas attiecībā uz Kosovas stāvokli nākotnē;

25.   cer, ka Padome, jo īpaši Augstais pārstāvis kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumos, un Komisija kopā ar Apvienoto Nāciju Organizāciju un Amerikas Savienotajām Valstīm, un NATO, kā arī visiem citiem svarīgiem procesā iesaistītajiem darīs visu iespējamo, lai novērstu visus šķēršļus saistībā ar turpmākajām sarunām par Kosovas nākotni; šai sakarā uzsver, ka visiem procesā iesaistītajiem jāapzinās, ka viss šis reģions kopumā veidos daļu no kopīgās Eiropas nākotnes;

26.   aicina Padomi un Komisiju uzņemties vadošo lomu sarunu par Kosovas galīgo statusu sagatavošanā un, lai paātrinātu šo procesu, jau iepriekš izslēgt šādas pozīcijas:

27.   tomēr uzsver to, ka Kosovas varasiestādēm jāveic izšķirīgi pasākumi, lai palielinātu visu Kosovas pilsoņu drošību;

28.   atzīst, ka, lai atbalstītu Kosovu ar ES saderīgu struktūrreformu veikšanā un sagatavotos Kosovas dalībai Eiropas Savienībā, liela nozīme ir SAP meklēšanas mehānismam;

29.   norāda, ka vairāk nekā piecus gadus pēc konflikta gandrīz 3500 kosoviešu liktenis nav zināms; aicina Serbijas valdību aktīvi sadarboties, lai nodrošinātu visu informāciju par bez vēsts pazudušajām personām; aicina arī Kosovas varasiestādes sniegt informāciju par 500 joprojām pazudušajiem Kosovas serbiem;

30.   aicina Kosovas varasiestādes ievērot serbu kopienas tiesības, veicināt serbu bēgļu un citu bēgļu, kas nav albāņi, atgriešanos, ievērot ANO Drošības Padomes rezolūciju 1244(1999), kā arī enerģiskāk apkarot organizēto noziedzību un narkotiku tirdzniecību;

Albānija

31.   izsaka bažas, ka Albānijā ir problemātiska politiskā vide, jo saspīlējums valdošajā partijā ir izraisījis partijas šķelšanos; nosoda Albānijas valdības nespēju rīkoties efektīvi; izsaka cerību, ka visas politiskās partijas veiks praktiskus pasākumus politiskās vides uzlabošanai;

32.   uzsver nepieciešamību uzlabot Albānijas administratīvās spējas un cīņu ar varasiestāžu patvaļīgu rīcību; iesaka veikt pastiprinātus pasākumus, lai nodrošinātu līdzekļus, kas nepieciešami cīņā pret korupciju, organizēto noziedzību un cilvēku, ieroču un narkotiku tirdzniecību, kā arī uzlabojumiem, lai panāktu neatkarīgu un efektīvu tiesu sistēmu, it īpaši darbotiesspējīgas jurisdikcijas izveidei pārvaldes jomā;

33.   atzīst, ka, ņemot vērā Albānijas nozīmi organizētās noziedzības apkarošanā, šai valstij ir noteicošā ietekme reģiona stabilizēšanā;

34.   apzinās, ka joprojām ir daudz darāmā, lai attīstītu ekonomikas sektoru (piemēram, ceturtdaļa iedzīvotāju joprojām dzīvo pilnīgā nabadzībā), cīnītos pret korupciju un palielinātu pārredzamību; vērš uzmanību uz smago situāciju izglītības jomā, it īpaši ņemot vērā nepieciešamību bērniem visā valstī steidzami nodrošināt vienlīdzīgas izglītības iegūšanas iespējas;

35.   aicina Albānijas valdību un varasiestādes ievērot etniskās grieķu minoritātes tiesības, kā arī uzsver, ka sekmīgas sarunas par stabilizācijas un asociācijas nolīgumu un Albānijas nākotni Eiropas Savienībā ir cieši saistītas ar cilvēktiesību un minoritāšu tiesību ievērošanu;

Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika

36.   uzskata, ka Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas pilnīga iesaistīšanās Eiropas integrācijas procesā nāks par labu ne tikai pašai valstij, bet arī visam reģionam;

37.   apsveic Bijušās Dienvidslāvijas Republikas Maķedonijas valdības atbildes uz Komisijas jautājumiem par politiskiem un ekonomiskiem jautājumiem un ES acquis; sagaida, ka Komisija iespējami īsā laikā sniegs atzinumu par Bijušās Dienvidslāvijas Republikas Maķedonijas pieteikumu dalībai ES; uzsver, ka kandidātvalsts statusa iegūšana 2005. gada decembra sanāksmē dos valstij stimulu efektīvi turpināt reformu procesu un stiprinās Eiropadomes stabilitāti reģionā;

38.   atzinīgi vērtē valdības centienus īstenot decentralizācijas reformas kā daļu no 2001. gadā Ohridā parakstītā pamatnolīguma; atzīmē 2004. gada novembra neveiksmīgā referenduma rezultātu, kas parādīja atbalstu valsts uz Eiropu vērstajam kursam un rada apstākļus turpmākām reformām; norāda, ka Bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas decentralizācijas centieniem jānodrošina piemērots atbalsts no ES atbalsta programmām, kuras nepieciešams vēl vairāk "dekoncentrēt", lai iesaistītu ekspertus no valsts un vietējā līmeņa varasiestādēm;

39.   ar nožēlu atzīst, ka pēc EDSO novērotāju atzinuma 2005. gada pavasara pašvaldību vēlēšanās bija pārkāpumi, un aicina Bijušās Dienvidslāvijas Republikas Maķedonijas iestādes nekavējoties veikt vajadzīgos pasākumus, lai vēlēšanu standarti atbilstu Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja (ODIHR) prasībām;

40.   uzskata, ka neveiksmīgais referendums par teritoriālā dalījuma iespējamību nodrošina ilgstošu izlīgumam starp divām galvenajām etniskajām grupām atbilstoši Ohridas nolīgumam ar mērķi padarīt Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku par mierīgas līdzāspastāvēšanas paraugu un veicināt visa reģiona stabilitāti;

41.   uzskata, ka ir jāuzlabo to dažādo ES iestāžu koordinācija, kas darbojas Bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā; šai sakarā arī uzskata, ka Komisijai ir jāuzņemas vaodošā loma ES politikas īstenošanā minētajā valstī;

42.   uzskata, ka pilns atbalsts ICC ir svarīga ES un Bijušās Dienvidslāvijas Republikas Maķedonijas sadarbības sastāvdaļa; šai sakarā atzīmē, ka, ņemot vērā Bijušās Dienvidslāvijas Republikas Maķedonijas pieteikumu dalībai ES, tā saucamais "atbrīvojuma nolīgums" starp Maķedoniju un ASV, kas parakstīts 2003. gadā, ir jāanulē;

43.   izsaka nožēlu, ka saskaņā ar EDSO ziņojumiem par pašvaldību vēlēšanām daudzās pilsētās ir novēroti pārkāpumi; tādēļ aicina pielikt vēl vairāk pūļu, lai nostiprinātu vēlēšanu procedūru, jo īpaši pašvaldību līmenī;

Horvātija

44.   atzinīgi vērtē 2004. gada 18. jūnija lēmumu(3) piešķirt Horvātijai kandidātvalsts statusu;

45.   ņem vērā Padomes lēmumu atlikt uz vēlāku laiku iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Horvātiju, jo nav vienošanās par šīs valsts pilnīgu sadarbību ar ICTY;

46.   šai sakarā apsveic Padomes lēmumu pieņemt plānu sarunām ar Horvātiju un aicina Horvātijas valdību veikt visu iespējamo, lai pierādītu, ka tā pilnībā sadarbojas ar ICTY; uzskata, ka tas ir svarīgs pārbaudījums visām minētā reģiona valstīm, un izsaka pilnu atbalstu ICTY veiktajam grūtajam darbam;

47.   aicina Horvātiju ar dialoga palīdzību atrisināt atlikušos robežu strīdus ar Slovēniju, izvairīties no vienpusējām darbībām, kuru mērķis ir kavēt Slovēnijas un Horvātijas robežas noteikšanu un panākt robežas iezīmēšanu bez piekrišanas, kā arī darīt visu iespējamo, lai veicinātu un sekmētu bēgļu atgriešanos;

48.   atzīmē Horvātijas premjerministra Sanader vizīti Belgradā 2004. gada novembrī ‐ pirmo šādu oficiālu vizīti kopš bijušās Dienvidslāvijas izjukšanas; atzīmē, ka premjerministrs Sanader un Serbijas un Melnkalnes prezidents Marovic parakstīja nolīgumus attiecībā uz nacionālajām mazākumtautībām un par tehnisko un zinātnisko sadarbību, un ka viņi piekrita, ka Horvātijai un Serbijai un Melnkalnei nākotnē jāpievienojas ES;

49.   aicina varasiestādes veikt nozīmīgus pasākumus, lai veicinātu bēgļu atgriešanos un nodrošinātu taisnīgus un efektīvus vietējo tiesu procesus saistībā ar kara laika noziegumiem;

50.   mudina Padomi un Komisiju pēc iespējas ātrāk nosūtīt uz Horvātiju uzraudzības komisiju, lai nākamajā Padomes sanāksmē būtu pieejama uzticama informācija par rezultātiem, uz kuriem pamatot lēmumus;

Vispārīgie punkti

51.   aicina labāk saskaņot starptautiskos pasākumus reģionā; atzīmē, ka, ņemot vērā daudzās ieinteresētās puses, kam ir nozīme šajā reģionā, jānosaka/jāsadala kompetence starp šīm pusēm; vērš uzmanību īpaši uz nepieciešamību skaidri sadalīt atbildību/kompetenci starp Eiropas Rekonstrukcijas aģentūru un Eiropas Komisijas "dekoncentrētajām" pārstāvniecībām šajā reģionā;

52.   aicina Padomi un Komisiju izstrādāt skaidru ceļvedi un pievienošanās stratēģiju Rietumbalkānu valstīm turpmākajos dažos gados un it īpaši, ņemot vērā sarunu sākšanu ar Horvātiju; prasa, lai ES dod nepārprotamu signālu pārējām dienvidaustrumeiropas valstīm;

53.   norāda, ka Rietumbalkānos SAP veido būtisku sistēmu šo valstu virzībai uz ES;

54.   norāda, ka jāstiprina SAP un drošības akreditācijas iestāžu nozīme un ka ES jānodrošina skaidra, pa posmiem sadalīta integrācijas programma;

55.   aicina ES veicināt un atbalstīt visu minētā reģiona valstu valdību darbu, gatavojot ar ES saderīgus provizoriskos valsts attīstības plānus līdzīgi Turcijas sagatavotajam plānam, lai izveidotu institūciju jaudu nākotnē paredzētās ES palīdzības administrēšanai, jo īpaši lauku, infrastruktūras un cilvēkresursu attīstības jomā;

56.   norāda, ka brīva tirdzniecība starp dienvidaustrumeiropas valstīm un ES tiek kavēta izcelsmes noteikumu dēļ, jo vairums šo valstu nav parakstījušas Eiropas nolīgumu par izcelsmes noteikumiem; aicina Komisiju piešķirt augstu prioritāti palīdzībai šīm valstīm veikt sarunas un vajadzīgās procedūras;

57.   atzīmē, ka budžeta dotācijas, kas ir paredzētas attiecībām ar Rietumbalkānu valstīm kopš 2002. gada ir regulāri un ievērojami samazinājušās; un ir apņēmies turpmākajā finanšu plānā šim reģionam paredzēt attiecīgus finanšu līdzekļus, turklāt, jāņem vērā šā reģiona galvenās problēmas, proti, pakāpeniska pāreja no fiziskās atkalatjaunošanas uz iestāžu atjaunošanu un pirmspievienošanās atbalsta īstenošanu, kā arī reģiona stratēģisko nozīmi Eiropas Savienības kontekstā;

58.   ņemot vērā nepieciešamību reģiona virzības uz ES procesā iesaistīt visu sabiedrību, it īpaši sabiedriskās domas veidotājus, aicina Padomi un Komisiju nekavējoties rīkoties, lai nostiprinātu sadarbību robežkontroles jomā kā daļu no plašākas tieslietu un iekšlietu stratēģijas šim reģionam, kur būtu iekļauts Komisijas pētījums, kura secinājumi jāiesniedz līdz 2005. gada beigām, par pakāpenisku vīzu režīma atvieglošanu šī reģiona valstīm; uzskata, ka pētījumā īpaša uzmanība jāveltī tam, kā atvieglot studentu, nevalstisko organizāciju pārstāvju, ekonomisko dalībnieku un politisku institūciju (un uzņēmējdarbībā iesaistīto cilvēku) pārstāvju pārvietošanos;

59.   aicina šā reģiona valstu iestādes intensīvāk censties nodot tiesai savā valstī tās personas, kas izdarījušas kara noziegumus, neatkarīgi no upuru un nodarījumu izdarītāju etniskās piederības, un, proti, īstenot to atbilstoši starptautiski atzītām procesuālajām normām un sadarbībā ar ICTY;

60.   uzsver, ka šī reģiona valstis pašas var daudz darīt, lai gūtu turpmākas sekmes ceļā uz integrāciju ES, izpildot šādus nosacījumus:

61.   atzinīgi novērtē Sofijā pieņemto deklarāciju par romu sociālās integrācijas desmitgades noteikšanu un aicina Komisiju atbalstīt šā reģiona valstu centienus uzlabot romu etniskajai grupai piederīgo iedzīvotāju stāvokli;

62.   atzīmē, ka vienam no ES politikas galvenajiem mērķiem jābūt sistemātiskai un pakāpeniski pieaugošai ar ES palīdzības īstenošanu un pārvaldību saistītu pienākumu nodošanai, palielinot vietējo un valsts līmeņa varasiestāžu lomu un pastāvīgi pieaugošai pilsoniskās sabiedrības un demokrātisko spēku iesaistīšanai, ja un kad attiecīgās valstis būs tam gatavas;

63.   aicina Komisiju tagad tieši iekļaut šo valstu iestādes ES palīdzības finanšu pārvaldības sistēmā, kā to paredz CARDS programma;

64.   aicina visas šī reģiona valstis kopā strādāt pie reģionālās infrastruktūras saskaņošanas, jo šī sektora attīstība ir būtiska reģiona ekonomikas integrācijai;

65.   izsaka nožēlu, ka joprojām nav pilnībā īstenota bēgļu un reģiona iekšienē pārvietoto personu atgriešanās;

66.   joprojām izsaka nopietnas bažas par jauniešu masveida izceļošanu un "smadzeņu aizplūšanu" no šī reģiona, kā arī savstarpēji saistītajiem nabadzības un bezdarba līmeņiem;

67.   atzīmē, ka būtisks Dienvidaustrumeiropas reģiona attīstības un integrācijas šķērslis joprojām ir mīnu lauki Balkānos un ka, neskatoties uz pagājušajos gados veiksmīgi padarīto, joprojām jāturpina ES darbība mīnu jautājumā šī reģiona valstīs, lai līdz 2010. gadam varētu sasniegt Otavas Konvencijas mērķi par tādu vietu deklarēšanu, kurās mīnu nav;

68.   uzskata, ka īstas pilsoniskās sabiedrības attīstība un atbalsts ir tās neatņemams faktors demokrātisku institūciju stiprināšanā un pušu pilnīga izlīguma panākšanā;

69.   aicina Komisiju turpināt centienus atbalstīt šā reģiona valstis tā, lai to tradicionālā etniskā daudzveidība neierobežoti atspoguļotos izglītības sistēmā, un nodrošināt, ka šīs valstis var piedalīties Eiropas Savienības izglītības programmās;

70.   mudina Komisiju piedāvāt konkrētu projektu par tādu apgabalu izveidi, kuros būtu atvieglota pārvietošanās brīvība starp kaimiņreģioniem, tādējādi veicinot pārrobežu un reģionālās sadarbības attīstību;

71.   mudina Komisiju veicināt un atbalstīt mērķsadarbības programmas pašvaldību līmenī un atbalstīt visus pasākumus, kas atvieglo kontaktu izveidi starp dažādiem dalībniekiem ES un SAP valstīs;

72.   ierosina, ka ES sadarbībā ar Apvienoto Nāciju Organizāciju iegūst izšķirošu lomu platformas veidošanā, lai nekavējoties sāktu sarunas starp visiem attiecīgajiem politiskajiem interesentiem par situāciju Kosovā, kā arī cer uz šo sarunu auglīgu rezultātu;

73.   mudina Rietumbalkānu valstis pieņemt un īstenot ES rīcības kodeksu attiecībā uz ieroču eksportu;

74.   aicina Komisiju un Atjaunošanas aģentūru arī turpmāk ierosināt un atbalstīt plašo patiesības meklējumu un izlīguma procesu, kas papildina tiesas procesus un kurā jāiesaista pilsoniskā sabiedrība, politiķi un kultūras jomas pārstāvji, kā arī kam jārada pamats mieram un stabilitātei reģionā; uzskata, ka šajā izlīguma procesā galvenokārt jāiesaista gados jauni cilvēki un ka turklāt tajā jāiekļauj arī pamatīga to skolas mācību grāmatu un mācību programmu pārstrādāšana, kas paredzēti vēstures apmācībai;

o
o   o

75.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem, visām reģiona valdībām un parlamentiem, ES Stabilitātes pakta dienvidaustrum Eiropā koordinatoram, ES īpašajiem pārstāvjiem reģionā, ANO pagaidu pārvaldei Kosovā (UNMIK), EDSO un Eiropas Padomei.

(1) OV C 87 E, 07.04.2004., 521.lpp. (2) P6_TA(2004)0056 (3) Skatīt Padomes 2004. gada 17.-18. jūnija secinājumus (10679/2/04 REV 2).