Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju un tās 14. pantu,

–   ņemot vērā 1951. gada Ženēvas Konvenciju par bēgļu statusu un tās 33. panta 1. punktu, kurā noteikta individuālo gadījumu pienācīga izskatīšana un aizliegta bēgļu atpakaļnosūtīšana (refoulement),

–   ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, it īpaši tās 4. protokola 4. pantu, kurā noteikts, ka "ārvalstnieku kolektīva izraidīšana ir aizliegta";

–   ņemot vērā Barselonas deklarāciju, kā arī darba programmu, kuras pieņemtas Eiropas un Vidusjūras konferencē 1995. gada 27.–28. novembrī, lai veicinātu pamattiesību ievērošanu Vidusjūras reģionā,

–   ņemot vērā ES Pamattiesību hartu (1) un tās 18. pantu par patvēruma tiesībām,

–   ņemot vērā ES līguma 6. pantu un EK līguma 63. pantu,

–   ņemot vērā rakstiskos jautājumus E–2616/04 un E–0545/05,

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā Lampedūzas sala atrodas Sicīlijas jūras šauruma vidū un ir 20 km2 liela sala ar 5 500 iedzīvotājiem, un acīmredzami šīs salas spēja uzņemt un izmitināt daudzos imigrantus un patvēruma meklētājus, kuri regulāri izkāpj tās krastos un bieži ir izmisuma stāvoklī, ir ierobežota;

B.   satraukts par imigrantu kolektīvu izraidīšanu no Lampedūzas salas uz Lībiju, ko Itālijas varas iestādes veica no 2004. gada oktobra līdz 2005. gada martam;

C.   tā kā Apvienoto Nāciju Augstais komisārs bēgļu jautājumos (UNHCR) nosodīja 180 cilvēku atpakaļnosūtīšanu 2005. gada 17. martā un paziņoja, ka "nav apstiprinājies tas, ka Itālija veikusi visu nepieciešamo, lai nodrošinātu to, ka labticīgie bēgļi netiek nosūtīti atpakaļ uz Lībiju, kuru nevar uzskatīt par drošu patvēruma valsti"; tā kā Apvienoto Nāciju Augstais komisārs bēgļu jautājumos (UNHCR) "dziļi nožēlo pārskatāmības trūkumu gan no Itālijas, gan no Lībijas varas iestāžu puses";

D.   nobažījusies par to, ka Itālijas varas iestādes atteicās Apvienoto Nāciju Augstajam komisāram bēgļu jautājumos (UNHCR) 2005. gada 15. martā nodrošināt piekļuvi Lampedūzas aizturēšanas centram, taču tai pat laikā, pēc Apvienoto Nāciju Augstais komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) izteikumiem, Itālijas varas iestādes Lībijas ierēdņiem to atļāva;

E.   izsakot nopietnas bažas par simtiem patvērumu meklētāju likteni, kuri nodoti Lībijai, jo šī valsts nav parakstījusi Ženēvas Bēgļu konvenciju, tai nav funkcionējošas patvēruma sistēmas, tā nevar garantēt bēgļu tiesību ievērošanu, bet veic patvaļīgus arestus, aizturēšanu un izraidīšanu un tā kā izraidītās personas parasti ir roku dzelžos un nezina galamērķi;

F.   nobažījies par slikto izturēšanos pret aizturētajām personām Lībijas nometnēs un viņu nožēlojamajiem dzīves apstākļiem, kā arī par neseno masveida ārvalstnieku repatriāciju no Lībijas uz viņu izcelsmes valstīm apstākļos, kas nenodrošina ne viņu cieņu, ne izdzīvošanu; nobažījies arī par Lībijas avotu informāciju, kuri ziņoja par 106 nāves gadījumiem pēc izraidīšanas;

G.   ņemot vērā divpusējo vienošanos, kuras saturs vēl ir noslēpums, starp Itāliju un Lībiju, kas uzticētu Lībijas varas iestādēm imigrantu plūsmu uzraudzību un kas tām uzdotu par pienākumu no jauna uzņemt Itālijas noraidītās personas;

H.   nobažījies par to, ka Itālijā nav likuma par patvēruma tiesībām;

I.   ņemot vērā pieprasījumu, ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2005. gada 6. aprīlī adresēja Itālijai, par informācijas sniegšanu par situāciju Lampedūzas salā atbilstīgi izraidīto imigrantu grupas iesniegtajai prasībai Nr. 11593/05,

1.   pieprasa Itālijas varas iestādēm un dalībvalstīm atturēties no kolektīvas patvērumu meklētāju un "nelegālo imigrantu" izraidīšanas uz Lībiju un citām valstīm, nodrošināt patvēruma pieprasījumu individuālu izskatīšanu, kā arī atpakaļnenosūtīšanas (non-refoulement) principa ievērošanu;

2.   uzskata, ka Itālijas varas iestāžu veiktā imigrantu masveida izraidīšana uz Lībiju, tai skaitā tā, kas notika 2005. gada 17. martā, ir atpakaļnenosūtīšanas (non-refoulement) principa pārkāpums un ka Itālijas varas iestādes neizpildīja savus starptautiskos pienākumus, nepārliecinoties par to, vai izraidīto personu dzīvība viņu izcelsmes valstī nav apdraudēta;

3.   aicina Itālijas varas iestādes nodrošināt Apvienoto Nāciju Augstajam komisāram bēgļu jautājumos (UNHCR) brīvu pieeju Lampedūzas aizturēšanas centram un tiem cilvēkiem, kuri tur atrodas un kuriem varētu būt nepieciešama starptautiska aizsardzība;

4.   aicina Komisiju, Līgumu noteikumu uzraudzītāju, sekot, lai Eiropas Savienībā tiktu ievērotas patvēruma tiesības, atbilstīgi ES līguma 6. pantam un EK līguma 63. pantam, pārtraukt kolektīvās izraidīšanas un prasīt, lai Itālija, kā arī citas dalībvalstis ievērotu savus pienākumus atbilstīgi Eiropas Savienības tiesībām;

5.   uzsver Kopienas imigrācijas un patvēruma politikas nepieciešamību, kas pamatotos uz imigrācijas legālo kanālu atvēršanu un imigrantu pamattiesību aizsardzības kopīgu normu noteikšanu visā Eiropas Savienībā, kā tas noteikts Eiropadomes Tamperes sanāksmē 1999. gadā un apstiprināts Hāgas programmā;

6.   atkārtoti izsaka savus iebildumus par mazākā kopsaucēja pieeju priekšlikumā Padomes direktīvai par patvēruma procedūrām (KOM(2002)0326) un aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiek ātri transponēta Direktīva 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (2);

7.   pieprasa Komisijai risināt pārskatāmu dialogu par šo jautājumu, tai skaitā publiskot tās 2004. gada novembra un decembra tehniskās misijas Lībijā par nelegālo imigrāciju rezultātus;

8.   pieprasa, lai Lībija starptautiskajiem novērotājiem nodrošinātu pieeju, izbeigtu imigrantu patvaļīgu izraidīšanu un arestus, ratificētu Ženēvas Bēgļu konvenciju un atzītu Augstā komisāra bēgļu jautājumos pilnvaras, kā arī pieprasa, lai tiktu publiskotas visas vienošanās ar Lībiju par atpakaļuzņemšanu;

9.   prasa nosūtīt uz Lampedūzas un Lībijas bēgļu centriem kompetento komiteju delegāciju, lai varētu novērtēt problēmas apjomu un pārliecināties par Itālijas un Lībijas varas iestāžu darbības likumību;

10.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Lībijas valdībai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Lībijas valdībai, kā arī ANO Augstajam komisāram bēgļu jautājumos.

(1) OV C 364, 18.12.2000., 1. lpp. (2) OV L 304, 30.9.2004., 12. lpp.