Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā ieteikuma priekšlikumu par kritisku infrastruktūru aizsardzību saistībā ar terorisma apkarošanu (B6-0085/2005), ko Padomei iesniedzis Stavros Lambrinidis PSE grupas vārdā,

–   ņemot vērā Konstitucionālo līgumu un it īpaši tā III-284. pantu par civilo aizsardzību un I-43. pantu, kur noteikts, ka "Savienība un tās dalībvalstis darbojas kopīgi un, ievērojot solidaritāti, ja dalībvalsts ir teroristu uzbrukuma vai arī dabas vai cilvēku izraisītas katastrofas upuris,"

–   ņemot vērā deklarāciju par solidaritāti cīņā pret terorismu, ko valstu un valdību vadītāji pieņēma 2004. gada 25. martā,

–   ņemot vērā 2004. gada 5. novembrī pieņemto "Hāgas programmu"(1), saskaņā ar ko "…efektīva pārrobežu krīžu vadība Eiropas Savienībā prasa ne tikai stiprināt pašreizējās darbības civilās aizsardzības un vitālās infrastruktūras jomā, bet arī efektīvi pievērsties sabiedriskajai kārtībai un drošības aspektiem šādu krīžu gadījumos… Tādēļ Eiropadome aicina Padomi un Komisiju izstrādāt… integrētus ES krīžu vadības pasākumus…, kas jāievieš vēlākais līdz 2006. gada 1. jūlijam. Šiem pasākumiem jāietver vismaz šādi jautājumi: dalībvalstu iespēju detalizēts novērtējums, krājumi, apmācība, kopīgas mācības un darbības plāni civilo krīžu vadībai",

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumus:

–   ņemot vērā tā 2003. gada 4. septembra rezolūciju par vasaras karstuma viļņa sekām(2), kurā aicināja izveidot Eiropas Civilās aizsardzības spēkus,

–   ņemot vērā atbilstīgo tiesisko pamatu līgumos, kas pilnvaro Kopienu un Eiropas Savienību noteikt un īstenot politiku dalībvalstu rīcības atbalstam Eiropas pilsoņu veselības, drošības un aizsardzības nodrošināšanā,

–   ņemot vērā Reglamenta 114. panta 3. punktu un 94. pantu,

–   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A6-0161/2005),

A.   apzinoties Eiropas pilsoņu pastāvīgo vajadzību būt aizsargātiem pret riskiem saistībā ar teroristu uzbrukumiem (tādiem kā kodolieroči, radioloģija, ķīmiskie un bioloģiskie ieroči, uzbrukumi sabiedriskās vietās u. c.), kā arī saistībā ar dabas katastrofām (tādām kā zemestrīces, plūdi, ugunsgrēki, mežu ugunsgrēki), tehnoloģiskām katastrofām (tādām kā Seveso, kuģu avārijas, transporta negadījumi) un veselības un citām krīzēm (piemēram, pandēmijas) vienotas Eiropas stratēģijas kontekstā, ņemot vērā, ka šādiem notikumiem nereti ir ne vien būtiskas pārrobežu sekas Eiropas mērogā, bet tie dalībvalstīm liek arī parādīt savstarpēju solidaritāti, un tāpēc ir vajadzīga konsekventa un savstarpēji izmantojama reaģēšanas sistēma,

B.   atzīmējot, ka efektīvai stratēģijai jāvērš uzmanība uz gatavību (kritisko infrastruktūru riska un apdraudējuma novērtējumi, paaugstinātas drošības pasākumi, kopēju drošības standartu un pieredzes apmaiņas veicināšana, ES mēroga sadarbības un saskaņotas rīcības veicināšana) un uz uzbrukumu un katastrofu seku vadību (zināšanu un pieredzes apmaiņa, scenāriju izstrāde un mācību uzdevumi, kā arī atbilstīgas krīžu vadības, ātrās brīdināšanas un civilās aizsardzības mehānismu izveide),

C.   izsakot pārliecību, ka it īpaši terorisma gadījumā, ja profilakse un novēršana nav izdevusies un uzbrukums notiek, tikai labi organizēta un efektīva reaģēšanas sistēma var nodrošināt ātru atgriešanos normālā stāvoklī; tikai uzlabojot specializētas iemaņas, cieši sadarbojoties, apvienojot resursus, nodrošinot riska novērtējumu, informāciju, apmācību, saziņu, preventīvu analīzi un analīzi pēc negadījuma, nodrošinot ātru atgriešanos normālā stāvoklī un visbeidzot, palielinot finansējumu un sniedzot upuriem nepieciešamo palīdzību, dalībvalstis un ES var labāk sagatavoties pilsoņu aizsardzībai tādu katastrofu gadījumā gan Savienības teritorijā, gan ārpus tās, kas ir izraisījušas vai draud izraisīt sekas ES pilsoņiem,

D.   atzīmējot, ka ievērojami palielinās ES kritiskās infrastruktūras savstarpējā saistība un atkarība, līdz ar to palielinot arī tās sagraušanas vai izpostīšanas iespēju,

E.   atzīstot, ka kritiskās infrastruktūras aizsardzība prasa pastāvīgu, saskaņotu sadarbību starp šādas infrastruktūras īpašniekiem un operatoriem, kā arī dalībvalstu iestādēm; atzīmējot, ka visu infrastruktūru riska analīze un pārvaldīšana jābalsta uz ES stingri noteiktiem procesiem un standartiem; atzīmējot, ka par riska vadību attiecībā uz fiziskajām iekārtām, piegādes ķēdēm, informācijas tehnoloģijām un sakaru tīkliem atbildīgi galu galā ir īpašnieki un operatori, kas rūpējas par šo infrastruktūru darbību ikdienā; tomēr atzīmējot, ka ES un dalībvalstīm visos publisku iestāžu līmeņos ir jāpalīdz, jāinstruē, jāatbalsta un jāuzrauga nozaru darbība, tostarp ar finanšu un citiem pasākumiem, savu pienākumu izpildei vajadzīgajā veidā un laikā; šajā sakarā atzīmējot, ka operatoriem jābūt iespējai viņu rīcībā esošo informāciju nodot iestādēm un tām savukārt jāuzņemas atbildība analizēt informāciju un sadarbībā ar operatoriem sagatavot piemērotus drošības risinājumus; tā kā ir būtiski, lai tiesības uz datu aizsardzību kā vienu no pamattiesībām tiktu nodrošinātas Eiropas un dalībvalstu līmenī katrā atsevišķā gadījumā saistībā ar šīm darbībām,

F.   izsakot pārliecību, ka arvien sarežģītāko draudu dēļ sadarbībā ar Eiropas (piemēram, ENISA) un dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir jāpilnveido datorizētās aizsardzības sistēmas, pielietojot visjaunākos sasniegumus informācijas tehnoloģiju jomā,

1.   iesniedz Eiropadomei un Padomei šādus ieteikumus:

2.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo ieteikumu Eiropadomei un Padomei, kā arī informēšanas nolūkā Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei, ANO un tās specializētajām aģentūrām.

(1) Atjaunināta 2004. gada 17. decembrī saistībā ar īpašu jautājumu par terorisma apkarošanu. (2) OV C 76 E, 25.3.2004, 382. lpp. (3) Skatīt priekšlikumu stratēģijas reformai par civilo aizsardzību un ķīmiskiem, bioloģiskiem, radioloģiskiem draudiem un kodoldraudiem, kas apspriests ANO līmenī.