Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 111. panta 4. punktu par Kopienas pārstāvību un nostāju starptautiskā līmenī Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) kontekstā,

–   ņemot vērā Komisijas 1998. gada 9. novembra priekšlikumu Padomes lēmumam par Kopienas pārstāvību un nostāju starptautiskā līmenī Ekonomikas un monetārās savienības kontekstā (KOM(1998)0637),

‐   ņemot vērā 1998. gada 11. un 12. decembra Vīnes Eiropadomes sanāksmes secinājumus,

–   ņemot vērā 2001. gada 23. oktobra rezolūciju par starptautisko monetāro sistēmu ‐ kā uzlabot tās darbu un izvairīties no turpmākām krīzēm(1),

–   ņemot vērā 2003. gada 3. jūlija rezolūciju(2) par eiro zonu pasaules ekonomikā un nākamjos gados paredzamo attīstību,

–   ņemot vērā Starptautiskā Valūtas fonda (SFV) rīkotājdirektora 2005. gada 15. septembra ziņojumu par SVF vidēja termiņa stratēģiju(3),

–   ņemot vērā G8 valstu finanšu ministru 2005. gada 11. jūnija sanāksmi par nabadzīgo valstu parādu anulēšanu,

‐   ņemot vērā Līguma 178. pantu par Eiropas Savienības īstenoto politikas jomu, kuras var ietekmēt jaunattīstības valstis, atbilstību mērķiem sadarbības attīstības jomā;

–   ņemot vērā 2005. gada 16. un 17. jūnija Briseles Eiropadomes sanāksmes secinājumus,

–   ņemot vērā Pasaules Bankas ziņojumu par attīstību pasaulē 2006. gadā,

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "Priekšlikums Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgai deklarācijai "Eiropas Savienības attīstības politika ‐ Eiropas konsenss" (KOM(2005)0311),

–   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, ar ko nosaka Tūkstošgades attīstības mērķus, kurus nolūkā izskaust nabadzību kritēriju veidā noteikusi starptautiskā sabiedrība,

–   ņemot vērā 2005. gada 12. aprīļa rezolūciju par Eiropas Savienības nozīmi Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā(4),

–   ņemot vērā 2005. gada 6. jūlija rezolūciju par vispārēju aicinājumu rīkoties ‐ nabadzības atstāšanu pagātnē(5),

–   ņemot vērā 2005. gada 17. novembra rezolūciju par priekšlikumu Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgai deklarācijai par Eiropas Savienības attīstības politiku "Eiropas konsenss"(6),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumus (A6-0022/2006),

A.   ņemot vērā Bretonvudas institūciju mainīgo nozīmi kopš to darbības uzsākšanas un to stratēģisko uzdevumu veicināt izaugsmi, attīstību un finanšu stabilitāti; tā kā ir jāstrādā pie stabilas un solidāras starptautiskas monetārās un finanšu sistēmas izveides;

B.   tā kā atsevišķu dalībvalstu ietekme balsstiesību vai kvotu veidā vairs precīzi neatspoguļo to salīdzinošo nozīmi un tā kā Kopienas loma precīzi neatspoguļo tās ietekmi pasaules ekonomikā un starptautiskajā tirdzniecībā, neskatoties uz tās ieguldījumu Bretonvudas institūciju kapitālā;

C.   tā kā iepriekš minēto Vīnes Eiropadomes sanāksmes secinājumu, kas vēlreiz apstiprina SVF kā starptautiskās monetārās un finanšu sistēmas stūrakmens nozīmi, iedaļā "Eiropas nozīme starptautiskā līmenī ‐ runāt vienā balsī" atzīmē, ka Kopienai obligāti pilnībā jāpiedalās starptautiskajā monetārajā un ekonomikas sadarbībā tādos forumos kā G7 un SVF, un aicina, lai, pirmkārt, Eiropas Centrālajai bankai (ECB) kā Kopienas struktūrai, kas atbild par monetāro politiku, tiktu piešķirts novērotāja statuss SVF valdē, un, otrkārt, lai eiro zonas prezidējošās dalībvalsts SVF izpilddirektora biroja attiecīgais loceklis, kuram palīdz pārstāvis no Komisijas, iesniegtu SVF padomei Eiropas Kopienas/EMS viedokli par citiem EMS īpaši svarīgiem jautājumiem, tā kā iepriekš minētā Komisijas 1998. gada 9. novembra priekšlikuma 1. pantā ieteikts, lai EMS kontekstā Kopienu starptautiskā līmenī pārstāv Padome ar Komisiju un ECB;

D.   tā kā koordinācijas trūkums Kopienā un eiro zonā apvienojumā ar vairākos apgabalos izkliedēto pārstāvību neļauj dalībvalstīm ietekmēt SVF lēmumu pieņemšanu atbilstīgi to ekonomikas nozīmei;

E.   tā kā SVF ir atbildīgs savu akcionāru (proti, valstu valdību) priekšā un savukārt šo akcionāru pienākums ir būt atbildīgiem savu vēlētāju priekšā;

F.   tā kā SVF īstenotā stabilizācijas politika ir vajadzīga, lai šajās valstīs izveidotu stingru pamatu izaugsmei, lai gan tā ne vienmēr ir sasniegusi iecerētos mērķus; tā kā ieviestās pielāgojumu programmas paredz pilnīgāku skaidrojumu, lai nodrošinātu visu valsts atbilstīgo dalībnieku iesaistīšanu, un tā kā šo programmu uzraudzība jāpakļauj pārredzamai demokrātiskai kontrolei;

G.   tā kā, lai gan ir grūti saskaņot dalībvalstu pienākumu uzņemšanās principu ar dažreiz daudziem nosacījumiem attiecībā uz palīdzības sniegšanas un parāda samazināšanas pasākumiem, šie nosacījumi, it īpaši tie, kas attiecas uz labāku pārvaldību, ir vajadzīgi pārredzamības nodrošināšanai;

H.   tā kā SVF ir būtiska nozīme jaunattīstības valstīs un tam ir nācies atbilstīgi pielāgoties; tā kā visnabadzīgāko valstu attīstības veicināšana tomēr paredz jaunu instrumentu mobilizēšanu uzkrājušos parādu efektīvai samazināšanai, kā arī inovatīvu instrumentu meklēšanu attīstības finansēšanai un cīņai pret nabadzību saistībā ar Tūkstošgades attīstības mērķiem; tā kā šādai attīstībai vajadzīgs skaidrs un efektīvāks pienākumu sadalījums starp SVF, Pasaules Banku un ANO institūcijām, kā arī augsts koordinācijas un sadarbības līmenis;

I.   tā kā iepriekšminētajos Briseles Eiropadomes sanāksmes secinājumos uzsvērts, cik svarīgi ir visās tajās Kopienas īstenotajās politikas jomās, kuras var ietekmēt jaunattīstības valstis, ņemt vērā attīstības sadarbības mērķus un dažādajās politikas jomās un starptautiskajā sadarbībā ņemt vērā globalizācijas sociālo dimensiju,

1.   uzskata, ka SVF kā institūcijai vēl aizvien ir būtiska loma pasaules ekonomikas līdzsvarotas izaugsmes un valūtas maiņas kursa stabilitātes veicināšanā, starptautiskās tirdzniecības atvieglošanā, dalībvalstu spējas piemēroties pasaules tirgum uzlabošanā un palīdzības sniegšanā tām dalībvalstīm, kurās ir maksājumu bilances problēmas;

2.   atzinīgi vērtē SVF notiekošo stratēģisko pārskatīšanu; atbalsta SVF politikas jomu pārorientēšanu uz tā pamatuzdevumu stabilizēt valūtas kursa svārstības pasaulē un būt par aizdevēju ‐ pēdējo cerību valstīm, kurās ir nopietnas maksājumu bilances problēmas;

3.   konstatē SVF uzdevumu ievērojamo attīstību kopš tā darbības uzsākšanas, izraisot mazāk būtiskas reformas tā pārvaldības līmenī; atzīmē, ka, neskatoties uz kvotu un pamata balsstiesību kopuma vienotas piešķiršanas sistēmas secīgu pārskatīšanu, kapitāla un balsstiesību sadalījums laika gaitā ir atpalicis no citiem attīstības notikumiem; tāpēc aicina SVF izskatīt iespējas sadalīt kvotas un balsstiesības savās vadības struktūrās tā, lai tās labāk pārstāvētu situāciju starptautiskajā ekonomikā un ļautu piešķirt atbilstīgāku nozīmi jaunattīstības un jauno valstu ekonomikai;

4.   norāda, ka galvenie faktori, kas jaunattīstības valstīm traucē izteikties SVF atbilstīgi pasaules iedzīvotāju daļai, ko tās pārstāv, ir balsstiesību trūkums padomē (Āfrikas valstīm, kas pārstāv 25% no dalībnieku skaita, ir tikai nedaudz vairāk par 4% balsu) un cilvēkresursu, tehniskās un institucionālās spējas trūkums, lai nozīmīgā veidā varētu piedalīties apspriedēs un lēmumu pieņemšanā;

5.   atzīmē, ka SVF ir arī paplašinājis savus ieteikumus, iesaistoties sociālās un vides politikas jomās, un ka šīs politikas jomas ir cieši saistītas ar sturktūrpolitiku; uzsver, ka makroekonomikas stabilitāte ir būtisks nosacījums šādu politikas jomu pienācīgai attīstībai; atbalsta uzlabotu koordināciju starp dažādajām institūcijām, kas atbild par politikas izstrādi šajās jomās;

6.   uzskata, ka, ņemot vērā SVF prerogatīvas, tā darbiniekiem jāpārstāv dažādāka kvalifikācija un pieredze, vienlaicīgi nodrošinot nepārtrauktu izcilību, lai SVF varētu sniegt izšķirošu ieguldījumu Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanā;

7.   atzīmē, ka kapitāla tirgu pakāpeniskas atvēršanas un kapitāla plūsmas liberalizācijas dēļ ir grūti izvairīties no finanšu krīzēm; tāpēc uzsver, ka SVF jāveic visu tā dalībvalstu sistemātiska uzraudzība;

8.   uzskata, ka pasaules tirdzniecības un valūtas maiņas kursu pastāvīgās nestabilitātes dēļ SVF jāpastiprina uzraudzība, kam ir liela nozīme gan finanšu nestabilitātes vispārējā prognozēšanā un samazināšanā, gan arī padomdošanā atsevišķām valstīm par politikas jomām, kuras saistītas ar finanšu stabilitāti, ekonomikas izaugsmi, valūtas maiņas kursiem un rezervju uzkrāšanu; uzskata, ka SVF var veikt sistemātisku uzraudzību un dot padomus par vēlamo rīcību finanšu krīžu novēršanai tikai tad, ja dalībvalstis regulāri sniedz pilnīgus statistikas datus, piemēram, par monetārajām rezervēm un apgrozībā esošās naudas daudzumu;

9.   uzstāj, ka labāk jākoordinē Eiropas valstu nostājas ES pārstāvībā SVF; aicina dalībvalstis tiekties tikai uz viena ‐ sākumā, iespējams, eiro zonas ‐ pārstāvības apgabala izveidi, lai ilgākā termiņā nodrošinātu saskaņotu Eiropas pārstāvību, kas ietvertu ECOFIN padomes prezidentūru un Eiropas Komisiju, kuru darbību kontrolētu Eiropas Parlaments;

10.   atzīmē, ka ar SVF pielāgošanas politikas palīdzību dažreiz nav izdevies izvairīties no krīžu izplatīšanās un atkārtošanās; tāpēc pauž nožēlu par daudzkārtējiem neveiksmīgiem centieniem īstenot no ekonomikas viedokļa pareizu politiku krīžu novēršanai; atgādina, ka inflācija nav galvenā ekonomikas problēma jaunattīstības valstīs un ka SVF politikai jābūt pielāgotai makroekonomikas stabilitātes un ilgtspējīgas izaugsmes mērķiem; ierosina šo nosacītību noteikt arī uzlabotas sadarbības ar ANO specializētajām institūcijām kontekstā un to koordinēt starptautisko palīdzības sniedzēju starpā;

11.   atzīmē, ka garantētai makroekonomikas politikai ir būtiska nozīme ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanā; tāpēc apgalvo, ka makroekonomikas stabilitāte nav nesavienojama ar pieauguma taisnīgu sadalījumu;

12.   atzīst, ka SVF nosacījumi dažos gadījumos ir bijuši pārāk stingri un ne vienmēr savienojami ar specifiskiem vietējiem apstākļiem; tomēr uzsver nepieciešamību pareizi izmantot aizdevumus, vienlaicīgi ņemot vērā saņēmējvalsts demokrātiski ievēlētu institūciju nostāju;

13.   atzinīgi vērtē to nosacījumu pašreiz notiekošo pārskatīšanu, kurus SVF piemēro saviem aizdevumiem valstīm ar zemu ienākumu līmeni, iesaka šajā pārskatīšanā par prioritāti noteikt nabadzības samazināšanu kā visu valstīm ar zemu ienākumu līmeni paredzēto SVF aizdevumu mērķi;

14.   uzsver, ka attīstības sadarbības centrā jābūt partnervalsts īpašumtiesību principam, tāpēc aicina SVF, kad tas apsver aizdošanas nosacījumus, pilnībā atzīt nabadzības izskaušanai piešķirto prioritāti un nekādā veidā neapgrūtināt Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu,

15.   atbalsta jaunattīstības valstu finanšu sistēmu pakāpenisku, secīgu un stabilu liberalizāciju, kas būtu pielāgota tā, lai ņemtu vērā to institucionālo spēju, tādējādi ļaujot efektīvi regulēt un pārvaldīt kapitāla plūsmu;

16.   atbalsta uzskatu, ka SVF vajadzētu vairāk analizēt finanšu un kapitāla tirgus attīstību un tās ietekmi uz vietējo un pasaules finanšu stabilitāti;

17.   uzstāj, ka jaunattīstības valstīm nevajadzētu pilnībā un bez jebkādiem ierobežojumiem atvērt savus tirgus ārvalstu importam un ka jāļauj tām uz noteiktu laiku saglabāt dažu nozaru aizsardzību nolūkā dot iespēju to pastāvīgai attīstībai; mudina SVF padomes Eiropas izpilddirektorus nodrošināt, lai atlikušās nosacītības neliktu valstīm ar zemu ienākumu līmeni vienpusēji atvērt savus tirgus ārpus PTO sarunām un neierobežotu to rīcības brīvību PTO sarunās attiecībā uz tām vēlamo tirgus atvēršanas pakāpi; aicina SVF arī nodrošināt pietiekamu elastību ar tirdzniecību saistītu nosacītību īstenošanā tā, lai ļautu saņēmējvalstīm noteikt pašām savu tirgus atvēršanas pakāpi; tomēr uzskata, ka pilnīga integrācija pasaules tirgū jaunattīstības, jaunajām un citām rūpnieciski attīstītajām valstīm piedāvā ievērojamas izaugsmes iespējas;

18.   aicina SVF turpināt palielināt pārredzamību un izveidot institucionālu struktūru, kas veicinātu tā uzdevumu izpildi un ņemtu vērā starptautiskās finanšu politikas mainīgos apstākļus; pauž nožēlu, ka nosacītības noteikšanā netiek pietiekami iesaistītas nevalstiskās organizācijas un valstu parlamenti; uzsver, ka pamatlēmumi tādās ekonomikas jomās kā attīstības stratēģija un nabadzības apkarošana jāpieņem valstu pārstāvjiem;

19.   uzsver SVF lomu to Eiropas un dalībvalstu attīstības politikas jomu saskaņošanā, kuru mērķis ir nabadzības jautājuma risināšana ar visaptverošas pieejas palīdzību, kā pamatā ir apsvērums, ka tirdzniecības un monetārā politika nav pašmērķis, bet gan līdzeklis nabadzības apkarošanai;

20.   aicina Savienības dalībvalstis izmantot esošo pārstāvības apgabalu sistēmu, lai nodrošinātu, ka to pārstāvības apgabali sparīgi veicina attīstības programmas, kas pamatojas uz Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu līdz 2015. gadam, īstenošanu, ka tie pievērš īpašu uzmanību jaunattīstības valstu tehniskajiem un institucionālajiem trūkumiem atbilstīgajā apgabalā un nodrošina nepieciešamo tehnisko palīdzību to pārvarēšanai;

21.   aicina nodrošināt SVF, Pasaules Bankas, PTO, ECB, citu starptautisko organizāciju un Eiropas Savienības īstenotās politikas labāku koordināciju un lielāku saskaņotību, it īpaši attiecībā uz instrumentiem, kas savieno dažādos tirgus, piemēram, integrēto sistēmu, tirdzniecības integrācijas mehānismu, nabadzības ierobežošanu un izaugsmes mehānismu un nesen pieņemtajiem politikas atbalsta instrumentiem, lai nodrošinātu, ka tirgus atvēršanas politika labvēlīgi ietekmē nabadzības samazināšanu; prasa nodrošināt lielāku saskaņotību starp SVF programmām un Tūkstošgades attīstības mērķiem, šajā kontekstā vērš uzmanību uz SVF dalīto nostāju, kam, neskatoties uz tā atbildību par tikai vienu ļoti īpašu sabiedriskās darbības aspektu, ir vadošā, ja ne dominējošā, nozīme to stratēģiju īstenošanā, kuras piemēro visas iesaistītās puses; tādēļ uzskata, ka ir svarīgi radīt struktūru tādu stratēģiju saskaņošanai un pat plānošanai, kurās ir iesaistītas visas ieinteresētās puses;

22.   ir stingri pārliecināts, ka SVF un tā līdzekļu piešķiršanas pārredzamība jāpalielina ar pastiprinātas parlamentārās kontroles palīdzību, kuru veic SVF dalībvalstis;

23.   atzinīgi vērtē pastiprināto nozīmi, ko SVF piešķir izglītības un veselības aprūpes līmeņa uzlabošanai jaunattīstības valstīs; uzsver, ka korupcijas apkarošana un līdzekļu efektīva izlietošana ir un paliek visdrošākais līdzeklis, kā samazināt nevienlīdzīgu piekļuvi precēm un pamattiesībām, piemēram, veselības aprūpei un izglītībai;

24.   uzstāj, ka starptautisko finanšu stabilitāti var veicināt tikai tad, ja SVF reforma iet roku rokā ar ilgtspējīgu budžeta politiku un pareizi pielāgotu maksājumu bilanci visās dalībvalstīs;

25.   atzīmē pārsteidzošo kontrastu starp spiedienu, ko SVF var izdarīt, lai ietekmētu jaunattīstības un pārejas posma valstis, un SVF nespēju būtiski ietekmēt rūpnieciski attīstīto valstu politiku, kurām budžeta politikas un maksājumu bilances jomā tikai daļēji izdodas pildīt SVF noteiktos kritērijus, tādējādi apdraudot starptautisko finanšu stabilitāti;

26.   atzinīgi vērtē SVF un Pasaules Bankas lēmumu pagarināt lielu parādu apgrūtināto nabadzīgo valstu (HIPC) eksperimentālo iniciatīvu; atzīmē HIPC programmu dažādo ietekmi un parādu pārstrukturēšanas un atcelšanas vēsturisko pieredzi; ierosina, lai SVF izstrādā politiku, kā turpmāk izvairīties no jaunām parādu krīzēm;

27.   atzīmē 2005. gada aprīlī SVF un Pasaules Bankas jaunos pamatnoteikumus par parādu ilgtspējību attiecībā uz valstīm ar zemu ienākumu līmeni; atzinīgi vērtē to, ka jauno pamatnoteikumu mērķis ir parādu jautājuma izvirzīšana starptautisko finanšu institūciju lēmumu pieņemšanas procesa centrā; pauž nožēlu, ka ar minēto priekšlikumu kā tādu nav izdevies pietuvināt ilgtermiņa problēmas atrisinājumu ‐ panākt reālu ilgtspējību, radot valstīm ar zemu ienākumu līmeni tādus apstākļus, kas tām ļautu sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus;

28.   atzinīgi vērtē SVF nabadzības un izaugsmes mehānisma programmu kopumā;

29.   atbalsta ANO ģenerālsekretāra aicinājumu 2005. gada augsta līmeņa sanāksmē par attīstības finansēšanu atkārtoti definēt parādu ilgtspējību kā tādu parādu līmeni, kas ļauj valstij sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus līdz 2015. gadam, nepalielinoties parādu relatīvajiem rādītājiem, kam nepieciešama lielāka papildināmība starp parādu atvieglojumu un neizpildītajām attīstības finansēšanas prasībām; tāpēc pauž nožēlu, ka jaunajos pamatnoteikumos par parādu ilgtspējību attiecībā uz valstīm ar zemu ienākumu līmeni, kurus pieņēma 2005. gada aprīlī, SVF turpina definēt parādu ilgtspējību galvenokārt, izmantojot eksporta relatīvos rādītājus (kas nav uzticams parādu ilgtspējību prognozējošs rādītājs valstīs, kam raksturīgs īpašs jūtīgums pret šoku un straujas eksporta ieņēmumu svārstības), ka tas nespēj reālistiski novērtēt sensibilitāti un ka netiek veikta sistemātiska analīze, kura parādītu saikni starp ieguvumiem no HIPC iniciatīvas un Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai nepieciešamajiem papildu līdzekļiem;

30.   atzinīgi vērtē daudzpusējo institūciju īstenotos centienus, lai tās pilntiesīgi varētu piedalīties parāda samazināšanas finansēšanā saistībā ar G8 noslēgto vienošanos, vienlaicīgi atzīstot, ka šī vajadzīgā dalība nedrīkst izraisīt finansiālus sarežģījumus šajās institūcijās;

31.   mudina uz labāku sadarbību starp SVF, Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem, it īpaši jaunattīstības valstīs, lai stiprinātu SVF un tā politikas pārredzamību, demokrātisko atbildību un leģitimitāti, un pieprasa SVF Izpildu padomei plašāka protokola publicēšanu;

32.   uzsver nozīmi, kāda ir regulāriem kontaktiem starp SVF izpilddirektoriem un viņu izcelsmes valsts pārstāvjiem;

33.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī SVF, Apvienoto Nāciju Organizācijai, ECB un SVF pilnvarniekiem no Savienības dalībvalstīm.

(1) OV C 112 E, 9.5.2002., 140. lpp. (2) OV C 74 E, 24.3.2004., 871. lpp. (3) http://www.imf.org/external/np/omd/2005/eng/091505.pdf (4) OV C 33 E, 9.2.2006., 311. lpp. (5) Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0289. (6) . Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0446.