Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par Lūgumrakstu komitejas apspriedēm,

–   ņemot vērā 1989. gada aprīļa Iestāžu nolīgumu par lūgumrakstu iesniegšanas tiesību stiprināšanu(1),

–   ņemot vērā EK līguma 21. un 194. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu un 192. panta 6. punktu,

–   ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A6–0178/2006),

A.   tā kā tiesības iesniegt lūgumrakstu pamattiesības, kas neizbēgami saistītas ar Eiropas Savienības pilsonību;

B.   tā kā tiesības iesniegt lūgumrakstus ir iekļautas EK Līgumā kopš 1992. gada un ir apstiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 44. pantā un Eiropas Parlamenta Reglamenta 191. pantā;

C.   tā kā Parlaments, Padome un Komisija ir apstiprinājuši tiesības iesniegt lūgumrakstus un ir nodrošinājuši garantiju attiecībā uz lūgumrakstu starpiestāžu pārraudzību;

D.   tā kā šo tiesību īstenošana ir īpaši svarīga Eiropas pilsoņiem un tā kā tā ir nozīmīga arī Eiropas iestādēm, jo ļauj izmantot tiešu informāciju no parastiem Eiropas pilsoņiem par viņu bažām un grūtībām saistībā ar ES tiesību aktu piemērošanu;

E.   tā kā Parlaments uzskata, ka lūgumraksti ir līdzeklis, kā uzlabot tā politisko uzraudzību un kontroli pār ES darbībām, kā arī veids, kādā ES, dalībvalstu, reģionālās un vietējās varasiestādes transponē un īsteno ES politiku;

F.   tā kā pēc ES paplašināšanās 2004. gada maijā desmit jauno dalībvalstu pilsoņi ieguva tiesības iesniegt Parlamentam lūgumrakstus savā valsts valodā un bija jāpieliek ievērojamas pūles, lai tehniski nodrošinātu viņiem iespēju šīs tiesības izmantot savās interesēs;

G.   tā kā pastāvīgi jānodrošina, ka ES pilsoņi ir pienācīgi informēti savām likumīgajām tiesībām iesniegt Parlamentam lūgumrakstus par jautājumiem, kas ir Eiropas Savienības kompetencē;

H.   tā kā gandrīz viena trešdaļa lūgumrakstu, ko saņem Parlaments, ir atzīti par nepieņemamiem, daļēji nepietiekamās informētības dēļ par Parlamenta, Eiropas ombuda un Eiropas Cilvēktiesību tiesas kompetences atšķirībām, kā arī par pieejamajiem dažādajiem palīdzības veidiem dalībvalstu līmenī;

I.   tā kā Parlaments ir uzlabojis lūgumrakstu pārbaudes procedūras, lai darbu, kas saistīts ar lūgumrakstiem, varētu veikt daudz efektīvāk un pārredzamāk, taču uzskata, ka daudz vairāk varētu darīt, lai apvienotu un nostiprinātu administratīvās struktūras, kuras atbild par lūgumrakstu apstrādi, jo īpaši, lai turpmāk nodrošinātu līdzsvarotu un taisnīgu attieksmi pret lūgumrakstu iesniedzējiem, kā arī, lai garantētu, pēc lūgumrakstu iesniedzēju prasības, šā procesa konfidencialitāti;

J.   tā kā sadarbība starp Parlamentu, ombudu un Komisiju vēl joprojām ir obligāta prasība, tiem risinot jautājumus, par ko ziņo pilsoņi lūgumrakstos un sūdzībās, un lielāku efektivitāti varētu panākt, uzlabojot atsevišķas procedūras starp trim iestādēm, piemēram, lūgumraksta izskatīšanas procedūru apvienojot ar izmeklēšanu, ja par vienu un to pašu jautājumu ir iesniegts gan lūgumraksts, gan arī sūdzība;

K.   tā kā atbilstoši EK Līguma 230. pantam Parlamentam ir tiesības Eiropas Kopienu tiesā ierosināt lietas saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem, kā Padomei un Komisijai, un tādējādi teorētiski tā pārziņā ir gan juridiski, gan politiski instrumenti, lai daudz efektīvāk strādātu pilsoņu likumīgo interešu labā,

L.   tā kā Parlaments tomēr ir pastāvīgi veicinājis uzticamu sadarbību it īpaši ar Komisiju kā ar līgumu sargātāju, jo tas ir efektīvs veids, kā risināt problēmas, kuru dēļ pilsoņiem jāmeklē palīdzība;

M.   tā kā saskaņā ar 2005. gada 26. maija Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Komisijas attiecībām(2) "Komisijai ir jāpublisko visas likumdošanas iniciatīvas vai nozīmīgas iniciatīvas vai lēmumi pirms rakstiskas paziņošanas par tiem Parlamentam";

N.   tā kā dalībvalstu un Padomes īpašais pienākums ir nodrošināt ES pilsoņiem, ka dalībvalstu, reģionālās un vietējās varasiestādes, kā arī to pakļautībā esošās aģentūras ievēro un pareizi piemēro ES tiesību aktus;

O.   tā kā ir jāatceras, ka, protams, ne vienmēr tiek apmierinātas Eiropas pilsoņu prasības, kas izteiktas saņemtajos un izmeklētajos pieņemamajos lūgumrakstos, taču pietiekoši liela daļa no lūgumrakstiem palīdz atrisināt kādu noteiktu jautājumu vai arī norāda uz kādu problēmu, kas vēlāk var noderēt Parlamentam jaunu Kopienas tiesību aktu apspriešanas gaitā,

1.   vēlreiz apstiprina Lūgumrakstu komitejas nozīmīgo lomu, saglabājot saikni starp ES un tās pilsoņiem, kā arī stiprinot Eiropas sabiedrības viedokli par ES lēmumu pieņemšanas procesa demokrātisko likumību un atbildību;

2.   atgādina, ka lūgumraksti arī ziņo Eiropas iestādēm par to, ko pilsoņi vēlas sagaidīt no ES politikas un kādā mērā šīs vēlmes tiek piepildītas;

3.   uzskata, ka Lūgumrakstu komiteja piedāvā pilsoņiem svarīgu kanālu, lai viņi darītu zināmas savas domas par Eiropas tiesību aktiem un politikas virzieniem, tādējādi veicinot demokrātisko kontroli pār Kopienas tiesību aktiem un to īstenošanu ES, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī;

4.   uzsver, ka lūgumrakstu procedūra piedāvā Parlamentam iespēju piekļūt un, ja nepieciešams, rīkoties, lai novērstu neskaidrības, kas saistītas ar ES politiskajiem mērķiem, kā arī Kopienas tiesību aktu nepilnības vai to nepareizu īstenošanu dalībvalstīs;

5.   atbalsta viedokli, ka principā lūgumrakstu izskatīšanai ir jābūt tiesībām, kas paredzētas ES pilsoņiem, kuriem nav citu iespēju saņemt palīdzību no Eiropas Parlamenta; atgādina, ka Parlamenta deputāti var izmantot šīs tiesības saskaņā ar Parlamenta noteikumiem; atgādina deputātiem, ka viņiem ir pieejami citi parlamentārās procedūras;

6.   uzsver Komisijas nozīmīgo lomu lūgumrakstu iepriekšējas analīzes nodrošināšanā, kas palīdz komitejai rast atbilstošus risinājumus jautājumiem, kas izraisa pilsoņu bažas, un problēmām, ar kurām tie saskaras ikdienā;

7.   uzsver, ka turpmāka sadarbība starp Parlamentu, ombudu un Komisiju ir savstarpēji noderīga kopējo mērķu sasniegšanai – Eiropas administrācijas sistēmas pilnveidošanai un kvalitatīvāku tiesību aktu izstrādāšanai ar lielāku pilsoņu līdzdalību; uzsver, ka vispārējās ētikas normas visām Kopienas iestādēm jāievieš atbilstoši Labas administratīvās prakses kodeksam, ko izveidoja Eiropas ombuds un apstiprināja Eiropas Parlaments;

8.   tāpēc pauž bažas un izbrīnu par to, ka Komisijas 22. gada ziņojumā par Kopienas tiesību aktu (2004) (KOM(2005)0570) piemērošanas uzraudzību nav atzīta lūgumrakstu procedūras svarīgā nozīme pārkāpumu atklāšanā, jo ziņojuma saturā nav minēta neviena atsauce uz lūgumrakstiem, vienīgā atsauce atrodama 1. pielikuma tabulā;

9.   uzskata, ka Komisijai, izmantojot oficiāla paziņojuma vēstuli, jāziņo par lēmumu atklāt pārkāpumu izmeklēšanas procesu pirms darba uzsākšanas, it īpaši, ja lūgumraksts par attiecīgo jautājumu ir iesniegts Parlamentam;

10.   ierosina, risinot jautājumu, par kuru ir iesniegts gan lūgumraksts Parlamentam, gan sūdzība Komisijai, abas procedūras pienācīgi saskaņot, ņemot vērā, ka tiesības iesniegt lūgumrakstu ir Līgumā garantētās pamattiesības, turklāt Parlaments nodrošina pārredzamus noteikumus debatēm, kas ir atvērtības un sabiedriskās atbildības pilnveidošanas priekšnoteikums;

11.   pauž aizvien lielākas bažas par nepamatoto un pārmērīgi ilgo laiku, bieži vien vairāku gadu garumā, ko Komisija pēc pārkāpumu tiesvedības uzsākšanas velta tās veikšanai un pabeigšanai, un pauž neapmierinātību ar bieži sastopamajiem gadījumiem, kad dalībvalstis nepilda Eiropas Kopienu Tiesas lēmumus; uzskata, ka tas apdraud EK tiesību aktu nostādņu uzticamību un to saskaņotu ieviešanu, kā arī diskreditē ES mērķus;

12.   turklāt vērš uzmanību uz to, cik svarīgi ir ātri ieviest dalībvalstīs Tiesas spriedumus pārkāpumu izmeklēšanas procesu gadījumos; atzinīgi vērtē stingrāku politiku, ko 2005. gada decembrī pieņēma Komisija, saistībā ar tiesvedību pret dalībvalstīm Tiesā, liekot tām izmaksāt vienreizējus maksājumus vai kavējuma naudas; uzskata, ka šī politika jāīsteno noteikti, lai nodrošinātu ES autoritāti un apmierinātu Eiropas pilsoņu likumīgās vēlmes;

13.   uzskata, ka šī nepieņemamā situācija ir pilnīgāk jāizmeklē kompetentām Parlamenta komitejām, lai sagatavotu ieteikumus par noteiktāku parlamentu līdzdalību pārkāpumu tiesvedībā, kā arī par efektīvākiem veidiem, kā palīdzēt pilsoņiem;

14.   uzsver, cik nozīmīgas ir valsts līmeņa informācijas kampaņas par EK tiesību aktiem, politikas virzieniem un mērķiem, lai pilnveidotu pilsoņu zināšanas, kas varētu arī veicināt nepamatoto lūgumrakstu un sūdzību skaita samazināšanos, vienlaikus uzlabojot Parlamenta un Komisijas spēju nodrošināt pareizu ES likumu un politikas ieviešanu sadarbībā ar dalībvalstīm;

15.   atgādina, ka dalībvalstīm ir izšķirošā loma EK tiesību aktu pareizā īstenošanā un ES veidošanā atbilstoši tās pilsoņu vajadzībām; uzsver nepieciešamību labāk saskaņot dalībvalstu un to parlamentu pārstāvju dalību Lūgumrakstu komitejas debatēs;

16.   mudina veikt faktu izmeklēšanas misijas ar skaidru nolūku un mērķi, laiku pa laikam nosūtot tās uz dažādām dalībvalstīm vai ES reģioniem atbilstoši Reglamenta 192. pantam, lai izmeklētu lūgumrakstu iesniedzēju izvirzītos jautājumus, un turpina atbalstīt šādu izmeklēšanu, ja tas nodrošina lielāku skaidrību par problēmām, kas bieži vien pēc būtības ir sarežģītas, un palīdz pievērst atbildīgo iestāžu uzmanību šiem jautājumiem, kas arī mudina pilsoņu interesēs rast efektīvu un praktisku risinājumu;

17.   pieprasa, lai ziņojumus, kas ir apstiprināti pēc šādas izmeklēšanas, informēšanas nolūkā pārsūtītu Parlamenta Prezidijam un vajadzības gadījumā arī citām komitejām, kuras piedalās attiecīgo jautājumu risināšanā;

18.   uzsver pastāvīgo vajadzību pēc lielākas Padomes līdzdalības komitejas kā iestādes darbībā un mudina apstiprināt tās dalību komitejas sanāksmēs atbilstošā līmenī, kā tas noteikts Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas 2003. gada 16. decembrī pieņemtajā Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanu(3);

19.   atkārtoti uzsver priekšlikumu Padomei par kādas vecākās amatpersonas iecelšanu, kas koordinētu ar lūgumrakstiem saistītos jautājumus, jo daudzi lūgumraksti var skart politiski jutīgus jautājumus par EK likumdošanas aktu un ES mērķu transponēšanu dalībvalstīs;

20.   norāda, ka pirmajā gadā kopš ES paplašināšanās līdz 25 dalībvalstīm Parlamentā iesniegto lūgumrakstu skaits pretēji paredzētajam ir palicis samērā nemainīgs; taču jo labāk jauno dalībvalstu pilsoņi iepazīsies ar lūgumrakstu procedūru, jo biežāk viņi izmantos šīs tiesības, kas ir nenovēršami;

21.   aicina Parlamentu veikt pasākumus gan ES, gan dalībvalstu līmenī, lai palielinātu jauno dalībvalstu pilsoņu zināšanas par viņu tiesībām iesniegt Parlamentam lūgumrakstus saskaņā ar EK Līguma 194. pantu par jautājumiem, kas attiecas uz tām ES darbības jomām, kuras viņus skar tieši, kā arī lai uzsvērtu, ka sūdzības ombudam saskaņā ar EK līguma 195. punktu attiecas vienīgi uz aizdomām par sliktu pārvaldību ES iestādēs vai struktūrvienībās;

22.   atzinīgi vērtē un apsveic paveikto, lai stiprinātu komitejas sekretariātu ar mērķi īstenot vajadzību pēc valodnieciskas, juridiskas un politiskas ekspertīzes un uzsver, ka šis process jāturpina, lai jautājumi tiktu ātrāk atrisināti, izmeklēšana būtu daudz efektīvāka un dienesti būtu vienlīdz pieejami visiem ES pilsoņiem; tomēr ar nožēlu atzīmē pastāvīgo personāla trūkumu komitejas sekretariātā, ņemot vērā augošo lūgumrakstu skaitu no jaunajām dalībvalstīm;

23.   aicina Priekšsēdētāju piemērotā laikā konferenci izskatīt jautājumu par Lūgumrakstu komitejas locekļu skaita ievērojamu palielināšanu līdz 50 pilntiesīgiem locekļiem, lai nodrošinātu Eiropas pilsoņu labāku izpratni par viņu lietām komitejā, tādējādi ļaujot Parlamentam efektīvāk atbildēt uz lūgumrakstu iesniedzēju vēlmēm;

24.   atzinīgi vērtē 2005. gada jūlijā ieviesto jauno datorizētās vadības sistēmu darbam ar lūgumrakstiem, kas darbojas gan kā datubāze, gan kā pārvaldības līdzeklis, nodrošinot informāciju par darba procesu attiecībā uz lūgumrakstiem; norāda, ka elektroniskā lūgumrakstu programmatūra ir pieejama komitejas locekļiem, viņu asistentiem, kā arī politisko grupu personālam un ka tā ir paredzēta komitejas darbību pārredzamības un efektivitātes pastiprināšanai;

25.   norāda, ka Līguma 230. pants dod iespēju Parlamentam nosūtīt Tiesai lietas par Līguma vai jebkura cita likuma piemērošanas pārkāpumiem;

26.   uzsver, ka Parlamentam tika piešķirtas likumīgas tiesības izmantot savas pilnvaras, ja tas ir nepieciešams, lai novērstu nopietnu Kopienas tiesību aktu pārkāpumu, kas atklāts lūgumraksta izskatīšanas gaitā;

27.   atgādina, ka kopš 1998. gada Eiropas Parlaments aicina pārskatīt 1989. gada Iestāžu nolīgumu; aicina Padomi un Komisiju kopā ar Parlamentu pārskatīt šo nolīgumu, lai efektīvāk apmierinātu lūgumus un noteiktu attiecīgajā jomā skaidru un saskaņotu iestāžu sadarbības sistēmu;

28.   aicina atbildīgo komiteju ciešā sadarbībā ar Lūgumrakstu komiteju izvērtēt pašreizējo lūgumrakstu procedūras reglamentu ar mērķi saskaņot to ar pašreizējo paraugpraksi un stiprināt atsevišķus elementus saistībā ar datu aizsardzību un konfidencialitāti, nemazinot pašas lūgumrakstu procedūras nepieciešamo pārredzamības līmeni;

29.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un Lūgumrakstu komitejas ziņojumu Komisijai, Padomei, Eiropas ombudam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un to lūgumrakstu komitejām un ombudiem vai līdzīgām atbildīgajām iestādēm.

(1) . OV C 120, 12.4.1989., 90. lpp. (2) OV C 117 E, 18.5.2006., 123. lpp. (3) OV C 321, 31.12.2003., 1. lpp.