Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 10. pantu un ES līguma 47. pantu,

–   ņemot vērā EK līguma 5. pantu,

–   ņemot vērā 2003. gada 3. septembra rezolūciju par juridisko pamatu un atbilstību Kopienas tiesību aktiem,(1)

–   ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas 2005. gada 13. septembra spriedumu lietā C-176/03(2),

–   ņemot vērā Komisijas 2005. gada 23. novembra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Tiesas 2005. gada 13. septembra sprieduma sekām (C-176/03 Komisija pret Padomi) (KOM(2005)0583),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A6-0172/2006),

A.   tā kā Kopienas tiesību normu efektīva piemērošana ir viena no Kopienas iestāžu galvenajām rūpēm, un saskaņā ar EK līguma 10. pantu tas ir viens no dalībvalstu pamatuzdevumiem;

B.   tā kā gadu desmitu gaitā Eiropas projekta īstenošanas rezultātā ir izveidota vienota Eiropas tiesiskā telpa, kurā valstu un Eiropas Savienības tiesību sistēmas ir pakāpeniski savstarpēji savijušās, izveidojot patstāvīgu struktūru, kuras pamatā ir ne tikai kopīgas vērtības, bet arī Kopienas tiesību pārākuma un dalībvalstu un Kopienas iestāžu lojālas savstarpējās sadarbības principi (EK līguma 10. pants);

C.   tā kā jebkurai Kopienas rīcībai ir jābūt saskaņā ar EK līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu;

D.   tā kā Tiesas praksē ir vairākkārt noteikts, ka pasākumi, kas nepieciešami, lai garantētu Kopienu tiesību atbilstošu piemērošanu, var ietvert kriminālsodus;

E.   atgādina, ka Kopienas tiesību prioritātes un labas sadarbības principi var ietekmēt dalībvalstu krimināltiesību aktus, ciktāl tiem jādarbojas saskaņā ar Tiesas judikatūru:

F.   tā kā Tiesas prakses primārais uzdevums ir precizēt, kāds juridiskais pamats piemērojams pirmajam un trešajam pīlāram un līdz ar to par vispārēju principu ir pieņemts, ka Eiropas likumdevējam nav kompetences krimināllietās un kriminālprocesa tiesībās;

G.   tā kā īpaši lietā C-176/03 Tiesa, norādot, ka Eiropas Kopienām krimināllietās nav vispārējas kompetences, apliecina, ka tas tomēr nerada šķēršļus Kopienas likumdevējam rīkoties gadījumos, kad valstu kompetento iestāžu piemēroti efektīvi, samērīgi un preventīvi kriminālsodi būtu nepieciešami, lai cīnītos pret būtisku kaitējumu videi, un noteikt ar dalībvalstu krimināltiesībām saistītus pasākumus, ko tas uzskata par vajadzīgiem, lai garantētu to normu efektivitāti, ko tas pieņem vides aizsardzības jomā;

H.   tā kā atbilstīgi pastāvīgai Tiesas praksei, lai pareizi noteiktu kāda Kopienas tiesību akta juridisko pamatu, ir jāskata šā akta mērķis un saturs, tiesību akti, kas pieņemti saskaņā ar ES līguma VI sadaļu, pēc ES līguma 29. panta un turpmākajiem pantiem, ir nelikumīgi, ja pēc šo aktu mērķa un satura tie būtu varējuši tika pamatoti ar EK līgumu;

I.   tā kā spriedums lietā C-176/03 attiecas tikai uz krimināllietām saistībā ar vides aizsardzību, kas ir viens no galvenajiem Kopienas uzdevumiem, kā norādīts EK līguma 2. un 3. pantā;

J.   tā kā ar spriedumu lietā C-176/03 tādēļ būtu jārīkojas piesardzīgi un tas jāpiemēro, izskatot katru gadījumu atsevišķi, kā arī tikai tajās jomās, uz kurām attiecas Kopienas galvenie principi, mērķi un kompetence;

K.   tā kā ar minēto ziņojumu Komisija ir vēlējusies paplašināt Tiesas secinājumus un uzskata, ka ir likumīgi normas ar krimināltiesisku raksturu, kas ir pieņemtas saskaņā ar ES līguma VI sadaļu, attiecināt ne vien uz vides politiku, bet arī uz citām Kopienas kompetences jomām;

L.   tā kā nav pamata automātiski pieņemt, ka šis spriedums būtu plaši interpretējams;

M.   tā kā Komisijas viedoklis ir, ka pastāv tādi spēkā esoši tiesību akti, kas pamatojas uz ES līguma VI sadaļu, bet kuri pēc Tiesas sprieduma Lietā C-176/03 jāuzskata par kļūdainiem saskaņā ar Komisijas paplašināto interpretāciju;

N.   tā kā, lai novērstu nepieciešamību anulēt šos tiesību aktus un nodrošinātu tiesisko noteiktību, Komisija ierosina dažādi ietekmēt spēkā esošos un vēl nepieņemtos tiesību aktus;

O.   ņemot vērā to, cik būtisks ir jautājums par kriminālnormu likumīgu iekļaušanu Eiropas tiesību aktos, kas pieņemti uz Eiropas Savienības pirmā pīlāra pamata – tas ir nākamais posms Kopienas tiesību aktu attīstībā;

P.   ņemot vērā nozīmi, kas Parlamentam kā demokrātiski vēlētam, Eiropas tautu pārstāvošam likumdevējam ir kopā ar citām Eiropas iestādēm, izstrādājot Kopienas tiesību aktus, it īpaši, ja ir runa par noteikumu pieņemšanu, kuri var ietekmēt pilsoņu pamatbrīvības;

Q.   tā kā Eiropas Savienības tiesību sistēmā princips, saskaņā ar kuru pārkāpumiem un sodiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, garantē personiskās brīvības aizsardzību un to, ka jebkura vara ir pakļauta likumam, tostarp ar likumu nosaka arī pārkāpumus, par kuriem ceļama apsūdzība un kādi sodi piemērojami;

1.   atzinīgi vērtē Tiesas spriedumu Lietā C-176/03, kurš precizē, ka atbilstoša juridiskā pamata noteikšanai kādam tiesību aktam ir jāskata tā mērķis un saturs, un šā iemesla dēļ anulē pamatlēmumu vides aizsardzības jomā, par kura pamatu kļūdaini tika ņemts trešais nevis pirmais pīlārs;

2.   ir gandarīts par to, ka Tiesa, balstoties uz šo spriedumu, apliecina, ka Eiropas likumdevējs var pieņemt saskaņā ar pirmo pīlāru nepieciešamās krimināltiesību normas, lai nodrošinātu uz šā pīlāra pamata pieņemto normu pilnīgu efektivitāti, šajā gadījumā attiecībā uz vidi;

3.   aicina Komisiju neattiecināt automātiski Tiesas secinājumus uz visām pārējām iespējamām jomām, kas attiecas uz pirmo pīlāru;

4.   atkārtoti apliecina nepieciešamību saskaņā ar Līguma par ES 42. pantu uzsākt procedūru, lai tiesu iestāžu un policijas sadarbību krimināllietās iekļautu Kopienas pīlārā, jo vienīgi šis pīlārs nodrošina nosacījumus Eiropas līmeņa noteikumu pieņemšanai, pilnībā ievērojot demokrātijas, lēmumu efektivitātes un pietiekamas tiesu kontroles principus;

5.   uzskata, ka pirms šādas iespējamas notikumu attīstības ir steidzami jāizstrādā konsekventa politiskā stratēģija par kriminālsankciju iekļaušanu Eiropas Savienības tiesību aktos; atgādina, ka pieņemtajām krimināltiesību normām arī jābūt savstarpēji saskaņotām, neatkarīgi no to juridiskā pamata vai pīlāra; turklāt pauž nožēlu, ka beigu beigās Kopienas un ES kompetenču savstarpējās neatbilsmes dēļ cietēji ir Eiropas Savienības pilsoņi;

6.   uzskata, ka starppīlāru stratēģija šajā nozarē prasa:

7.   piekrīt Komisijai, ka ir nepieciešams atsaukt vai grozīt visus vēl nepieņemtos tiesību aktu priekšlikumus, kuru juridiskais pamats pēc sprieduma Lietā C-176/03 ir uzskatāms par kļūdainu;

8.   piekrīt Komisijai par vajadzību noteikt jaunu juridisko pamatu saskaņā ar EK līgumu tiem tiesību aktiem, kas ir pieņemti saskaņā ar trešo pīlāru un kuri pēc sprieduma Lietā C-176/03 ir uzskatāmi par nelikumīgiem, kā arī par iespēju uzsākt likumdošanas procedūru uz šā jaunā juridiskā pamata;

9.   aicina Komisiju pārskatīt tās izvēlētos tiesību aktus, skatot tos katru atsevišķi, nevis izmantojot vispārinošu un nediferencētu pieeju, tādējādi katrā konkrētā gadījumā veicot padziļinātu analīzi un nodrošinot pareizu juridiskā pamata izvēli;

10.   aicina Komisiju piemērot Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu tikai tām jomām, uz kurām attiecas Kopienas galvenie principi, mērķi un kompetence, un piemērot to piesardzīgi, izskatot katru gadījumu atsevišķi un vienmēr sadarbojoties ar Padomi un Eiropas Parlamentu;

11.   atgādina Komisijai, ka spēkā esošo tiesību aktu pārskatīšana, kuras mērķis ir nepieciešamības gadījumā sniegt priekšlikumus par juridiskā pamata maiņu, nemainot paša akta saturu, nav iemesls, lai apietu šajā procesā otru likumdevēju iestādi Parlamentu, jo tādējādi Parlaments nevarētu veikt demokrātijas nodrošināšanas pienākumus, kas Eiropas veidošanas procesā tam ir uzticēti kā Eiropas iedzīvotāju ievēlētam pārstāvim;

12.   ir pret jebkādu iestāžu savstarpējo nolīgumu, kas liktu Parlamentam atteikties no savu tiesību īstenošanas;

13.   atgādina tomēr – Tiesa ir nolēmusi, ka "direktīva nekādā gadījumā nedrīkst bez dalībvalsts kāda tiesību akta starpniecības, kas pieņemts tās piemērošanai, noteikt vai pastiprināt to personu kriminālatbildību, kuras pārkāpj tās noteikumus"(8);

14.   piekrīt Komisijas viedoklim, ka jebkuru pasākumu pamatā, kas tiek veikti attiecībā uz krimināltiesībām, ir jābūt nepieciešamībai padarīt efektīvāku attiecīgo Kopienas politiku un tajos ir jāievēro ar krimināltiesību iekšējā saskaņa; uzskata, ka pēc vispārēja principa dalībvalstis ir atbildīgas par Kopienas tiesību pareizu piemērošanu;

15.   aicina Komisiju neaizmirst, ka nepieciešamajiem priekšnoteikumiem krimināltiesisko normu iekļaušanai pirmajā pīlārā, ir jābūt skaidriem un tie jānosaka iepriekš; ka tiem ir nozīme tikai tad, ja Kopienas tiesību normu ievērošanu nevar panākt citādi, kā vien piemērojot kriminālsankcijas; ka īpaši ir jāpārliecinās, vai Kopienas tiesību normas ir pārkāptas bieži un to nav bijis iespējams aizkavēt, izmantojot spēkā esošos tiesību aktus un pat izmantojot valsts tiesību aktus;

16.   atgādina, ka Kopienas tiesību aktos direktīvu formā drīkst noteikt tikai minimālos krimināltiesību noteikumus, kas dalībvalstīm jāpiemēro; uzskata, ka dažos gadījumos tomēr ir jāvada dalībvalstu rīcība, īpaši nosakot a) par kādu noziedzīgu nodarījumu iestājas kriminālatbildība un/vai b) kāds sodu tips ir jāpiemēro un/vai c) citi noteikumi, kas saistīti ar krimināltiesībām attiecīgajā jomā;

17.   atgādina dalībvalstīm, ka saskaņā ar EK Līguma 10. pantu, tām ir jānodrošina Kopienas darbības pilnīga efektivitāte un tādēļ aicina dalībvalstis darīt visu, lai to attiecīgās krimināltiesību normas būtu saskaņā ar šo mērķi;

18.   piekrīt Komisijai, ka horizontālās normas, kuru mērķis ir veicināt tiesisko un policiju sadarbību, kā arī krimināltiesību harmonizācijas pasākumus saskaņā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, attiecas uz ES līguma VI sadaļu;

19.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 76 E, 25.3.2004., 224. lpp. (2) Komisija pret Padomi, Eiropas Tiesas ziņojumos vēl nav publicēta. (3) 1999. gada Recueil, I-11. lpp. (4) 1989. gada Recueil, 2965. lpp. (5) 1996. gada Recueil, I-4345. lpp. (6) 1999. gada Recueil, I-6207. lpp. (7) 1999. gada Recueil, I-431. lpp. (8) Lietā 80/86 Kolpinghuis Nijmegen [1987]ECR 3969, 13. punkts un lietā C-60/02 X [2004] ECR I-651, 61. punkts, un minētā tiesu prakse.