Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2006. gada 23. marts - Brisele
Vieglo automobiļu un to piekabju riteņi ***
 Mehānisko transportlīdzekļu adaptīvās priekšējās apgaismojuma sistēmas apstiprināšana ***
 Protokols Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam ar Izraēlas valsti pēc paplašināšanās ***
 EK un Dānijas nolīgums par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās *
 EK un Dānijas nolīgums par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu *
 Kopienas rīcības programma patērētāju aizsardzības jomā (2007 - 2013) ***I
 Juridiskās profesijas
 Eiropas līgumtiesības un acquis pārskatīšana: turpmākā virzība
 Energoapgādes drošība Eiropas Savienībā
 Nosacījumi ES miera nodrošināšanas operācijām Kongo Demokrātiskajā Republikā
 Kotonū nolīguma pārskatīšana un finansējuma noteikšana 10. Eiropas Attīstības fondam
 Ekonomikas partnerības nolīguma ietekme uz attīstību
 Eiropas politiskās partijas
 Demogrāfiskās problēmas un paaudžu solidaritāte
 Kultūraugu veicināšana mērķiem, kas nav saistīti ar pārtiku

Vieglo automobiļu un to piekabju riteņi ***
PDF 190kWORD 32k
Eiropas Parlamenta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par Eiropas Kopienas nostāju attiecībā uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas noteikumu projektu par vieglo automobiļu un to piekabju riteņiem (KOM(2005)0453 – 14451/2005 – C6-0444/2005-2005/0181(AVC))
P6_TA(2006)0102A6-0046/2006

(Piekrišanas procedūra)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (KOM(2005)0453 ‐ 14451/2005)(1),

–   ņemot vērā piekrišanas procedūras pieprasījumu, ko Padome iesniedza saskaņā ar Padomes Lēmuma 97/836/EK(2) 4. panta 2. punkta otro ievilkumu (C6-0444/2005),

–   ņemot vērā Reglamenta 75. panta 1. punktu un 43. panta 1. punktu,

–   ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A6-0046/2006),

1.   sniedz piekrišanu par priekšlikumu Padomes lēmumam;

2.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

(1) OV vēl nav publicēts.
(2) Padomes 1997. gada 27. novembra Lēmums par Eiropas Kopienas pievienošanos ANO Eiropas Ekonomikas komisijas nolīgumam vienotu tehnisko prasību apstiprināšanai riteņu transportlīdzekļiem, aprīkojumam un detaļām, ko var uzstādīt un/vai lietot riteņu transportlīdzekļos, un par nosacījumiem to apstiprinājumu savstarpējai atzīšanai, kas piešķirti, pamatojoties uz šīm prasībām ("Pārskatītais 1958. gada nolīgums") (OV L 346, 17.12.1997., 78. lpp.)


Mehānisko transportlīdzekļu adaptīvās priekšējās apgaismojuma sistēmas apstiprināšana ***
PDF 192kWORD 32k
Eiropas Parlamenta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par Eiropas Kopienas nostāju attiecībā uz Apvienoto Nāciju organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas noteikumu projektu par mehānisko transportlīdzekļu adaptīvo priekšējā apgaismojuma sistēmu (AFS) apstiprināšanu (KOM(2005)0454 – 14454/2005 – C6-0445/2005 – 2005/0180(AVC))
P6_TA(2006)0103A6-0045/2006

(Piekrišanas procedūra)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (KOM(2005)0454 – 14454/2005)(1) ,

–   ņemot vērā piekrišanas procedūras pieprasījumu, ko Padome iesniedza saskaņā ar Padomes Lēmuma 97/836/EK(2) 4. panta 2. punkta otro ievilkumu (C6-0445/2005),

–   ņemot vērā tā Reglamenta 75. panta 1. punktu un 43. panta 1. punktu,

–   ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A6-0045/2006),

1.   sniedz piekrišanu par priekšlikumu Padomes lēmumam;

2.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

(1) OV vēl nav publicēts.
(2) Padomes 1997. gada 27. novembra Lēmums par Eiropas Kopienas pievienošanos ANO Eiropas Ekonomikas komisijas nolīgumam vienotu tehnisko prasību apstiprināšanai riteņu transportlīdzekļiem, aprīkojumam un detaļām, ko var uzstādīt un/vai lietot riteņu transportlīdzekļos, un par nosacījumiem to apstiprinājumu savstarpējai atzīšanai, kas piešķirti, pamatojoties uz šīm prasībām ("Pārskatītais 1958. gada nolīgums") (OV L 346, 17.12.1997., 78. lpp.).


Protokols Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam ar Izraēlas valsti pēc paplašināšanās ***
PDF 190kWORD 33k
Eiropas Parlamenta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par protokola noslēgšanu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumam starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Izraēlas valsti, no otras puses, lai ņemtu vērā Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (6060/2006 – KOM(2004)0754 – C6-0077/2006 – 2004/0266(AVC))
P6_TA(2006)0104A6-0059/2006

(Piekrišanas procedūra)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (KOM(2004)0754)(1),

–   ņemot vērā Padomes iesniegto tekstu (6060/2006),

–   ņemot vērā Padomes lūgumu sniegt piekrišanu saskaņā ar EK līguma 300. panta 3. punkta otro daļu un saistībā ar EK līguma 310. pantu un 300. panta 2. punkta pirmās daļas otro teikumu (C6-0077/2006),

–   ņemot vērā Reglamenta 75. panta 1. punktu, 83. panta 7. punktu un 43. panta 1. punktu,

–   ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A6-0059/2006),

1.   sniedz piekrišanu protokola noslēgšanai;

2.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt tā nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Izraēlas valdībai un parlamentam.

(1) OV vēl nav publicēts.


EK un Dānijas nolīgums par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās *
PDF 186kWORD 31k
Eiropas Parlamenta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par Eiropas Kopienas un Dānijas Karalistes nolīguma noslēgšanu, ar ko uz Dāniju attiecina noteikumus Padomes Regulā (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (KOM(2005)0145 – C6-0305/2005 – 2005/0055(CNS))
P6_TA(2006)0105A6-0038/2006

(Apspriežu procedūra)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (KOM(2005)0145)(1),

–   ņemot vērā EK līguma 61. panta c) apakšpunktu un 300. panta 2. punkta pirmo daļu,

–   ņemot vērā EK līguma 300. panta 3. punkta pirmo daļu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6-0305/2005),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu un 83. panta 7. punktu,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A6-0038/2006),

1.   apstiprina nolīguma noslēgšanu;

2.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī Dānijas Karalistes un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV vēl nav publicēts.


EK un Dānijas nolīgums par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu *
PDF 188kWORD 31k
Eiropas Parlamenta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes lēmumam par Eiropas Kopienas un Dānijas Karalistes nolīguma noslēgšanu, ar ko uz Dāniju attiecina noteikumus Padomes Regulā (EK) Nr. 1348/2000 par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs (KOM(2005)0146 – C6-0306/2005 – 2005/0056(CNS))
P6_TA(2006)0106A6-0039/2006

(Apspriežu procedūra)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (KOM(2005)0146)(1),

–   ņemot vērā EK līguma 61. panta c) apakšpunktu un 300. panta 2. punkta pirmo daļu,

–   ņemot vērā EK līguma 300. panta 3. punkta pirmo daļu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6-0306/2005),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu un 83. panta 7. punktu,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A6-0039/2006),

1.   apstiprina nolīguma noslēgšanu;

2.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī Dānijas Karalistes un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV vēl nav publicēts.


Kopienas rīcības programma patērētāju aizsardzības jomā (2007 - 2013) ***I
PDF 464kWORD 134k
Rezolūcija
Konsolidētais teksts
Eiropas Parlamenta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko izveido Kopienas rīcības programmu veselības un patērētāju aizsardzības jomā 2007. līdz 2013. gadam: patērētāju perspektīva (KOM(2005)0115 – C6-0225/2005 – 2005/0042B(COD))
P6_TA(2006)0107A6-0032/2006

(Koplēmuma procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (KOM(2005)0115)(1),

–   ņemot vērā Priekšsēdētāju konferences 2005. gada 30. jūnija lēmumu sadalīt priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko izveido Kopienas rīcības programmu veselības un patērētāju aizsardzības jomā 2007. līdz 2013. gadam, lai Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja sagatavotu divus atsevišķus ziņojumus,

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 153. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija iesniedza priekšlikumu Parlamentam (C6-0225/2005),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta komitejas un Juridisko jautājumu komitejas sagatavotos atzinumus (A6-0032/2006),

1.   apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   uzsver, ka Komisijas priekšlikumā minētās apropriācijas laikposmam pēc 2006. gada ir jāapstiprina, pieņemot lēmumu par nākamo daudzgadu finanšu shēmu;

3.   aicina Komisiju attiecīgā gadījumā iesniegt priekšlikumu, lai precizētu pašreizējā programmā noteikto bāzes finansējumu, kad būs pieņemta nākamā daudzgadu finanšu shēma;

4.   aicina Komisiju vēlreiz apspriesties ar Parlamentu, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai to aizstāt ar citu tekstu;

5.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2006. gada 23. martā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. .../2006/EK, ar ko izveido Kopienas rīcības programmu veselības un patērētāju tiesību aizsardzības jomā 2007. līdz 2013. gadam

P6_TC1-COD(2005)0042B


(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 153pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(2),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu(3),

saskaņā ar Līguma 251. pantā paredzēto procedūru(4),

tā kā

(1)  Kopiena var palīdzēt aizsargāt pilsoņu drošību un mantiskās intereses, veicot pasākumus patērētāju tiesību aizsardzības jomā.

(2)  Tāpēc ir lietderīgi sagatavot Kopienas rīcības programmu patērētāju tiesību aizsardzībai, aizstājot Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 8. decembra Lēmumu Nr. 20/2004/EK, ar ko izveido vispārēju sistēmu Kopienas rīcības finansēšanai, atbalstot patērētāju aizsardzības politiku no 2004. līdz 2007. gadam(5). Tāpēc šis lēmums ir jāatceļ.

(3)  Saskaņā ar Līguma 153. pantu vislielākā prioritāte ir piešķirama patērētāju interešu līdzsvarošanai ikvienā Kopienas politikas jomā, kā arī šajā programmā noteiktajiem mērķiem patērētāju tiesību aizsardzības politikas jomā. Saskaņošana ar citām Kopienas politikas jomām un programmām ir pamatelements, lai patērētāju aizsardzību iekļautu citās politikas jomās. Lai veicinātu sinerģiju un izvairītos no pārklāšanās, citiem Kopienas fondiem un programmām ir jānodrošina finansiāls atbalsts patērētāju interešu līdzsvarošanai attiecīgajās jomās.

(4)  Eiropas interesēs ir nodrošināt, lai pakalpojumu un nepārtikas preču drošums, pilsoņu mantiskās intereses, kā arī patērētāju ieinteresētība preču un pakalpojumu standartu pilnveidošanā ir Kopienas līmenī pārstāvētas jomas. Programmas galvenie mērķi var būt atkarīgi arī no tā, vai pastāv specializēti tīkli, kuru izveidei un darbībai tāpat ir vajadzīgs Kopienas devums. Ņemot vērā attiecīgo organizāciju īpašo raksturu, kā arī ārkārtīgas lietderības gadījumā Kopienas atbalsta atjaunošana šādu organizāciju darbības nodrošināšanai nav pakļaujama Kopienas atbalsta pakāpeniskas samazināšanas principam.

(5)  Programma ir īstenojama, pamatojoties uz pašreizējiem pasākumiem un strukturālo darbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Programmu īsteno, cieši sadarbojoties ar attiecīgajām organizācijām un aģentūrām.

(6)  Šā lēmuma īstenošanai nepieciešamie pasākumi jāpieņem saskaņā ar Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumu 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību(6), ievērojot pārredzamības nepieciešamību, kā arī saprātīgu līdzsvaru starp programmas dažādajiem mērķiem.

(7)  Īstenojot programmu, ir jāņem vērā, ka iekšējais tirgus pienācīgi nedarbosies, ja dažās dalībvalstīs patērētāji būs mazāk aizsargāti nekā citās. Tāpēc programmā īpaša uzmanība ir jāpievērš tam, lai jaunajās dalībvalstīs tiek stiprināta patērētāju tiesību aizsardzība un patērētāju informētība saskaņā ar Eiropas Parlamenta 2005. gada 15. decembra rezolūciju par patērētāju interešu veicināšanu un aizsardzību jaunajās dalībvalstīs(7).

(8)  Eiropas Ekonomikas zonas līgums (turpmāk tekstā ‐ EEZ līgums) nodrošina sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un, no otras puses, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstīm, kuras ir Eiropas ekonomikas zonas dalībnieces (turpmāk tekstā ‐ EBTA/EEZ valstis). Turklāt ir jāparedz iespēja, ka programmas īstenošanā var piedalīties arī citas valstis, jo īpaši Kopienas kaimiņvalstis, kā arī valstis, kas ir iesniegušas pieteikumu, lai pievienotos Kopienai, kas ir Kopienas kandidātvalstis vai kas kļūst par Kopienas dalībvalstīm.

(9)  Jāveicina atbilstošu attiecību uzturēšana ar trešām valstīm, kas nepiedalās programmā, lai palīdzētu panākt programmas mērķu sasniegšanu, ņemot vērā jebkādus attiecīgus nolīgumus starp šīm valstīm un Kopienu. Tādējādi trešās valstis savstarpējas ieinteresētības jomās varētu veikt darbības, kas papildina šīs programmas finansētos pasākumus, bet kas netiktu finansētas saskaņā ar šo programmu.

(10)  Lai īstenotu šo programmu, ir lietderīgi attīstīt sadarbību ar attiecīgajām starptautiskajām organizācijām, paaugstinot ar patērētāju tiesību aizsardzību saistīto darbību efektivitāti un lietderību gan Kopienas, gan starptautiskā līmenī, vienlaikus ņemot vērā dažādo organizāciju īpašās iespējas un lomu.

(11)  Lai vairotu programmas vērtību un ietekmi, ir jānodrošina veikto pasākumu regulāra uzraudzība un novērtējums, tai skaitā arī neatkarīgs ārējais novērtējums. Lai novērtētu patērētāju tiesību aizsardzības politiku, cik vien iespējams ir jādefinē izmērāmi mērķi un jāizstrādā noderīgi rādītāji.

(12)  Ņemot vērā lomu, ko pilda mazie un amatniecības uzņēmumi, ikdienā sniedzot patērētājiem informāciju un ieteikumus gan par precēm un pakalpojumiem, gan par atsevišķu vielu izmantošanas risku un kaitīgo ietekmi uz veselību, šo uzņēmumu un saistīto organizāciju darbība patērētāju interesēs ir jāatbalsta visos līmeņos un ir jānodrošina, lai šiem uzņēmumiem būtu piemērojami Eiropas Savienības tiesību akti.

(13)   Tā kā attiecīgo problēmjautājumu starpvalstu rakstura dēļ dalībvalstis nevar pilnībā sasniegt rīcības mērķus patērētāju tiesību aizsardzības jomā, un tāpēc, ņemot vērā Kopienas iespējas rīkoties efektīvāk un lietderīgāk par dalībvalstīm, aizsargājot pilsoņu drošību un mantiskās intereses, šie mērķi ir labāk sasniedzami Kopienas līmenī, Kopiena var veikt pasākumus saskaņā ar EK līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto samērīguma principu šis lēmums nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs minēto mērķu sasniegšanai.

(14)  Komisijai ir jānodrošina pienācīga pāreja no aizstājamās programmas uz šo programmu, jo īpaši nodrošinot daudzgadu pasākumu nepārtrauktu izpildi, kā arī novērtējot iepriekšējās programmas pozitīvos rezultātus un jomas, kurām jāpievērš lielāka uzmanība.

(15)   Ja Komisija nolemj deleģēt pilnvaras attiecībā uz šīs programmas īstenošanas materiāli tehnisko un pārvaldības jomu, tai šādi jārīkojas pēc tam, kad ir veikta izmaksu un guvumu analīze, kas uzrāda pozitīvus rezultātus, kā arī tai jāizpēta, vai Sabiedrības veselības aizsardzības programmas izpildaģentūras pilnvaru paplašināšana nebūtu vēlamāka par jaunas papildu izpildaģentūras dibināšanu,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Programmas izveidošana

Ar šo izveido Kopienas rīcības programmu patērētāju aizsardzības jomā laika posmam no 2007. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim (turpmāk tekstā ‐ programma).

2. pants

Mērķis un uzdevumi

1.  Ar pasākumiem, kam ir pievienotā vērtība, programma papildina un atbalsta dalībvalstu politiku un palīdz aizsargāt pilsoņu drošību un mantiskās intereses.

2.  Iepriekš 1. punktā minēto mērķi sasniedz, pildot šādus uzdevumus, kas īstenojami ar I. pielikumā minēto darbību un instrumentu palīdzību:

   a) a) labāka izpratne par patērētājiem un tirgiem, īpašu uzmanību pievēršot dažādu vecuma grupu atšķirīgajām vajadzībām;
   b) b) uzlabots patērētāju aizsardzības regulējums, tai skaitā patērētāju pārstāvju, citu pilsoniskās sabiedrības ieinteresēto personu un pētniecības institūciju lielāka līdzdalība, ko var nodrošināt mazie un amatniecības uzņēmumi;
   c) c) tiesību aktu uzlabota piemērošana, uzraudzība, kā arī tiesvedības un ārpustiesas individuālie un kolektīvie kompensācijas mehānismi; un
   d) d) labāk informēti, izglītoti un atbildīgi patērētāji.

3. pants

Īstenošanas metodes

1.  Darbībās 2. pantā minētā mērķa un uzdevumu izpildei pilnībā izmanto attiecīgas piemērotas īstenošanas metodes, jo īpaši ietverot:

   a) Komisijas centralizēti veiktu tiešu vai netiešu īstenošanu;
   b) pārvaldību, kas kopīga ar starptautiskajām organizācijām.

2.  Attiecībā uz 1. punkta a) apakšpunktu Kopienas finanšu ieguldījums nepārsniedz šādus apjomus:

   a) 50 % pasākumam, kas paredzēts, lai palīdzētu izpildīt kādu no Kopienas politikas uzdevumiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā, izņemot ārkārtīgi lietderīgus pasākumus, kuros Kopienas ieguldījums nepārsniedz 80 % saskaņā ar II.  pielikumā minētajiem nosacījumiem,
   b) 50 % no izdevumiem tādas organizācijas darbībai, kura strādā visas Eiropas interesēs un kurai šāds atbalsts ir nepieciešams, lai nodrošinātu patērētāju interešu pārstāvību Kopienas līmenī vai lai īstenotu programmas galvenos uzdevumus saskaņā ar II.  pielikumā minētajiem nosacījumiem, un
   c) 95 % no izdevumiem to Eiropas patērētāju tiesību aizsardzības organizāciju darbībai, kuras pārstāv patērētāju intereses saistībā ar preču un pakalpojumu standartu izstrādi Kopienas līmenī saskaņā ar II.  pielikumā minētajiem nosacījumiem.

3.  Uz 2. punkta b) un c) apakšpunktā minētajām darbībām paredzētā finanšu ieguldījuma atjaunošanu var neattiecināt pakāpeniskas samazināšanas principu.

4.  Vajadzības gadījumā un ņemot vērā īstenojamā uzdevuma raksturu, 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajam nolūkam Kopienas finanšu ieguldījumu var veidot Kopienas un vienas vai vairāku dalībvalstu vai arī Kopienas un citu programmas dalībvalstu kompetento iestāžu kopīgs finansējums. Šajā gadījumā Kopienas ieguldījums nepārsniedz 50 %, izņemot ārkārtīgi lietderīgus pasākumus, kuros Kopienas ieguldījums nepārsniedz 70 %.

5.  Attiecībā uz 1. panta a) apakšpunktu Kopienas finanšu ieguldījumu var piešķirt arī fiksēta maksājuma veidā, ja tas ir piemēroti attiecīgajām darbībām. Uz šādu finanšu ieguldījumu neattiecas 2. un 4. pantā noteiktās procentu robežas. Šādu darbību izvēles, uzraudzības un vērtēšanas kritēriji vajadzības gadījumā tiks pielāgoti.

6.  Gada darba plānā, kas minēts 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā, vispirms nosaka kritērijus, pēc kuriem vērtējama 2. punkta a) apakšpunktā un 4. punktā paredzētā pasākumu ārkārtīgā lietderība.

4. pants

Programmas īstenošana

Komisija nodrošina programmas īstenošanu saskaņā ar 7. panta noteikumiem.

5. pants

Finansējums

1.  Plānotā finansējuma kopējā summa pašreizējās programmas īstenošanai 1. pantā minētajā 7 gadu laikposmā, sākot ar 2007. gada 1. janvāri, ir EUR 233 460 000.

2.  Gada asignējumus apstiprina budžeta lēmējinstitūcija finanšu plāna robežās.

3.  Kopējiem Programmas administratīvajiem izdevumiem, tostarp jebkuras izpildaģentūras, kas izveidota vai pielāgota, lai administrētu šo programmu, iekšējiem un pārvaldības izdevumiem, jābūt samērīgiem ar attiecīgajā programmā paredzētajiem uzdevumiem, un par tiem lemj budžeta lēmējinstitūcijas un likumdevējas iestādes.

6. pants

Komiteja

1.  Komisijai palīdz komiteja (turpmāk – "Komiteja").

2.  Ja ir norāde uz šo punktu, tad piemēro Lēmuma 1999/468/EK 4. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. panta noteikumus.

Lēmuma 1999/468/EK 4. panta 3. punktā noteiktais laika posms ir divi mēneši.

3.  Komiteja pieņem savu reglamentu.

7. pants

Īstenošanas pasākumi

1.  Pasākumus, kas vajadzīgi šā lēmuma īstenošanai saistībā ar turpmāk minēto, pieņem saskaņā ar 6. panta 2. punktā minēto procedūru:

   a) gada darba plāns programmas īstenošanai, kurā nosaka prioritātes un veicamās darbības, ieskaitot resursu sadali un atbilstošos kritērijus, cita starpā atlases un piešķiršanas kritērijus, kā arī Kopienas finanšu ieguldījuma īpatsvaram piemērojamos kritērijus;
   b) pasākumi programmas novērtēšanai, kas minēti 10. pantā.

2.  Komisija pieņem jebkurus citus pasākumus, kas vajadzīgi šā lēmuma īstenošanai. Tos dara zināmus Komitejai.

8. pants

Trešo valstu piedalīšanās

Programmā var piedalīties:

   a) EBTA/EEZ valstis saskaņā ar EEZ līguma nosacījumiem;
   b) trešās valstis, jo īpaši valstis Eiropas apkaimē, valstis, kas ir iesniegušas pieteikumus dalībai Kopienā, ir tās kandidātvalstis vai pievienojas tai, Rietumbalkānu valstis, kas ir iekļautas stabilizācijas un asociācijas procesā, saskaņā ar nosacījumiem attiecīgos divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos, kuri nosaka vispārējos principus šo valstu līdzdalībai Kopienas programmās.

9. pants

Starptautiskā sadarbība

Programmas īstenošanas laikā tiek veicinātas attiecības ar trešajām valstīm, kas programmā nepiedalās, kā arī ar attiecīgām starptautiskajām organizācijām.

10. pants

Rezultātu uzraudzīšana, novērtēšana un izplatīšana

1.  Ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm Komisija uzrauga programmas īstenošanas darbības, ņemot vērā tās uzdevumus. Tā ziņo Komitejai un informē Eiropas Parlamentu un Padomi.

2.  Dalībvalstis pēc Komisijas pieprasījuma sniedz informāciju par šīs programmas īstenošanas gaitu un tās ietekmi.

3.  Komisija nodrošina programmas novērtēšanu trīs gadus pēc tās sākuma un arī pēc tās nobeiguma. Komisija šās novērtēšanas secinājumus kopā ar saviem apsvērumiem paziņo Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai.

4.  Saskaņā ar šo lēmumu Komisija publisko veikto darbību rezultātus un nodrošina to izplatīšanu.

11. pants

Atcelšana

Atceļ Lēmumu Nr. 20/2004/EK.

12. pants

Pārejas posma pasākumi

Komisija veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu pāreju no Lēmumā Nr. 20/2004/EK paredzētajiem pasākumiem uz tiem, kuri īstenojami saskaņā ar šo programmu.

13. pants

Nobeiguma noteikums

Šis lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

,

Eiropas Parlamenta vārdā ‐ Padomes vārdā ‐

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

I.PIELIKUMS

2. pantā minētie pasākumi un instrumenti

I uzdevums – labāka izpratne par patērētājiem un tirgiem

1. darbība: Tirgus attīstības uzraudzība un novērtējums, ievērojot tā ietekmi uz patērētāju ekonomiskajām un citām interesēm, ieskaitot cenu apsekojumus, uzskaiti un patērētāju sūdzību analīzi, pārrobežu tirdzniecības un tiešās e-komercijas analīzi, kā arī pārskatus par izmaiņām tirgu struktūrā.

2. darbība: Datu un informācijas vākšana un apmaiņa, radot liecību bāzi par patērētāju politikas attīstību un patērētāju interešu integrāciju citās Kopienas politikas jomās, ieskaitot apsekojumus par patērētāju un uzņēmēju attieksmi, ar patērētājiem saistīti un citi tirgus pētījumi finanšu pakalpojumu jomā, statistikas un citu attiecīgu datu vākšana un analīze, kuru statistiskais aspekts tiks attīstīts, pēc vajadzības izmantojot Kopienas Statistikas programmu.

3. darbība: Datu vākšana, apmaiņa, analīze un novērtējuma instrumentu izstrādāšana, veidojot zinātnisko pierādījumu bāzi par patēriņa preču un pakalpojumu drošumu, tai skaitā par produktu sastāvā esošo ķīmisko vielu ietekmi uz patērētājiem.

4. darbība: Mehānisma izveide, kas nodrošina regulāru pārskatu par patēriņu un patērētāju tiesību aizsardzību Eiropas tirgū, pamatojoties uz pastāvīgas patērētāju informēšanas un novērošanas sistēmas izveidi Eiropas līmenī, lai vāktu, apstrādātu un analizētu noderīgus datus, ko iespējams izmantot objektīvas, ticamas un salīdzināmas informācijas sniegšanai, ļaujot Kopienai un dalībvalstīm īstenot patērētāju aizsardzības pasākumus, novērtēt šo pasākumu rezultātus, veicināt informācijas apmaiņu paraugprakses jomā, kā arī nodrošināt, ka plaša sabiedrība tiek pienācīgi informēta par patērētāju jautājumiem iekšējā tirgū.

5. darbība: Pārskats par dalībvalstīs spēkā esošajiem tiesību aktiem, noteikumiem un praksi, kā arī novērtējums tam, cik lielā mērā dalībvalstīs tiek īstenoti Kopienas tiesību akti.

II uzdevums – Uzlabots un vienots patērētāju tiesību aizsardzības regulējums

6. darbība: Likumdošanas un citu reglamentējošu iniciatīvu sagatavošana un pašreglamentējošu iniciatīvu veicināšana, kas nodrošina ieinteresēto personu, piemēram, mazo un vidējo uzņēmumu, mikrouzņēmumu un amatniecības uzņēmumu apvienību līdzdalību, ieskaitot:

   6.1. Tirgu un reglamentējošo sistēmu salīdzinošu analīzi.
   6.2 6.2. Juridisku un tehnisku ekspertīzi, lai izstrādātu politiku pakalpojumu drošuma jomā.
   6.3. 6.3. Tehnisku ekspertīzi, lai novērtētu, vai ir nepieciešami preču drošuma standarti un vai ir jāizstrādā Eiropas Standartizācijas komitejas (CEN) standartizācijas pilnvaras precēm un pakalpojumiem.
   6.4. Juridisku un tehnisku ekspertīzi, lai izstrādātu politiku patērētāju mantisko interešu jomā.
   6.5. Seminārus, kuros piedalās ieinteresētās personas un eksperti.
   6.6. Eiropas patērētāju organizāciju, uzņēmēju pārstāvju ‐ īpašu uzmanību pievēršot mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, ‐ un Komisijas savstarpējo dialogu.
   6.7. Juridisku un tehnisku ekspertīzi, lai izstrādātu saskaņošanas instrumentu patērētāju tiesību aizsardzības un pārrobežu nolīgumu jomā.
   6.8. Juridisku un tehnisku ekspertīzi, lai izstrādātu godīgas uzņēmējdarbības pamatnostādnes, tai skaitā prasības, saskaņā ar kurām ražotājiem pēc pieprasījuma ir jāspēj pierādīt ar precēm vai pakalpojumiem saistīto apgalvojumu patiesumu, kā arī jāsniedz patērētājiem informācija par pārdošanas nosacījumiem, pirms ir izdarīts pirkums.

III uzdevums – labāka izpilde, uzraudzība un kompensācijas

7. darbība: Novērošanas un izpildes darbību koordinācija, kas saistās ar patērētāju aizsardzības tiesību aktu piemērošanu, ieskaitot:

   7.1. IT instrumentu izstrādāšanu un uzturēšanu (piemēram, datu bāzes, informācijas un saziņas sistēmas).
   7. 2. Apmācības, seminārus, konferences par izpildi.
   7.3. Kopīgu izpildes darbību plānošanu un izstrādāšanu.
   7. 4. Eksperimentālas kopīgas izpildes darbības.
   7. 5. Izpildes problēmu un risinājumu analīzi.

8. darbība: Iestāžu un tiesiskā regulējuma vispārējas pamatsistēmas izveide, lai nodrošinātu dalībvalstu savstarpējo sadarbību tiesību aktu piemērošanas jomā.

9. darbība: Finansiāli ieguldījumi īpašās kopīgas novērošanas un izpildes darbībās, lai uzlabotu administratīvu sadarbību un sadarbību izpildes jomā attiecībā uz patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktiem Kopienā, ieskaitot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/95/EK (2001. gada 3. decembris) par produktu vispārēju drošību(8).

10. darbība: Nepārtikas preču un pakalpojumu uzraudzība un novērtējums, ieskaitot:

   10. 1. RAPEX reaģēšanas sistēmas pastiprināšanu un darbības jomas paplašināšanu, ņemot vērā attīstību informācijas apmaiņā par tirgus novērošanu.
   10. 2. Brīdinājuma paziņojumu tehnisku analīzi.
   10. 3. Datu vākšanu un novērtējumu par risku, ko izraisa konkrētas patēriņa preces un pakalpojumi.
   10.4. Atbalstu zinātniskiem ieteikumiem un risku novērtējumam, tai skaitā saskaņā ar Komisijas Lēmumu 2004/210/EK (2004. gada 3. marts), ar ko izveido zinātniskās komitejas patērētāju drošības, veselības aizsardzības un vides jomā(9) izveidotu neatkarīgu zinātnisko komiteju darbam.
   10. 5. Patēriņa preču drošības tīkla turpmāka attīstīšana saskaņā ar direktīvu 2001/95/EK.
   10.6. Nodarītā kaitējuma datu analīzi un paraugprakses pamatnostādņu izstrādi patērētājiem piedāvāto preču un pakalpojumu drošuma jomā, kā arī patērētāju netraucētu pieeju šai informācijai.
   10.7. Metodoloģiju izstrādi un datu bāzes uzturēšanu, lai apkopotu datus par kaitējumu, kas nodarīts saistībā ar patēriņa preču un pakalpojumu drošumu.

11. darbība: Alternatīvu strīdu risināšanas shēmu darbības uzraudzīšana un novērtējums to ietekmei uz patērētāju.

12. darbība: Uzraudzība pār to, kā dalībvalstis veic patērētāju aizsardzības jomas tiesību aktu, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/29/EK (2005. gada 11. maijs), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (Negodīgas komercprakses direktīva)(10) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 2006/2004 (2004. gada 27. oktobris) par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzībai)(11) transponēšanu un ieviešanu, kā arī valsts līmeņa patērētāju aizsardzības politikas uzraudzību.

13. darbība: Tehnisku un juridisku ekspertu īpašu pakalpojumu sniegšana patērētāju organizācijām un jo īpaši patērētāju organizācijām jaunajās dalībvalstīs, atbalstot ieguldījumu, ko tās sniedz tiesību aktu piemērošanas un izpildes uzraudzības jomā.

IV uzdevums – Pilnveidotas pilsoņu spējas pieņemt pārdomātākus lēmumus, kas skar viņu kā patērētāju intereses: labāk informēti, izglītoti un atbildīgi patērētāji

14. darbība: Uzlabota saziņa ar ES pilsoņiem patērētāju aizsardzības problēmu jomā, tai skaitā:

   14.1. Konferences, semināri, ekspertu un ieinteresēto personu sanāksmes.
   14.2. Publikācijas par aktuāliem patērētāju aizsardzības politikas jautājumiem.
   14.3. Informācijas nodrošināšana tiešsaistē.

15. darbība: Viegli un publiski pieejamu datu bāžu izveide un uzturēšana, kuras aptver Kopienas patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktu pielietošanu un tiesu praksi.

16. darbība: Informācijas sniegšana par patērētāju tiesību aizsardzības pasākumiem un patērētāju tiesībām, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs, sadarbībā ar šo valstu patērētāju organizācijām.

17. darbība: Patērētāju izglītošana, tai skaitā īpaši pasākumi, kuru mērķauditorija ir jaunieši, gados vecāki cilvēki un īpašas patērētāju grupas, kas acīmredzami ir mazāk spējīgi aizstāvēt savas intereses, un interaktīvu instrumentu izstrādāšana patērētāju izglītošanai.

18. darbība: Kopienas patērētāju interešu pārstāvība starptautiskos forumos, ieskaitot starptautiskās standartizācijas institūcijas un starptautiskās tirdzniecības organizācijas.

19. darbība: Reģionālo, valstu un Kopienas patērētāju organizāciju darbinieku apmācība un citas to potenciāla palielināšanas darbības.

20. darbība: Finansējums pasākumiem, kas īstenojami kopīgi ar Kopienas mēroga sistēmas valsts iestādēm vai bezpeļņas organizācijām, kuras sniedz patērētājiem informāciju un atbalstu, lai palīdzētu viņiem īstenot savas tiesības un nodrošinātu iespēju saņemt juridisko palīdzību un konsultācijas, izmantot starpniecību un citas strīdu izšķiršanas iespējas, arī Komisijas "SOLVIT" sistēmu, integrējot visus šos elementus Eiropas Patērētāju aizsardzības centru tīklā. Īpaša uzmanība tiks veltīta palīdzībai, kas sniedzama jaunajām dalībvalstīm un valstīm, kuras gatavojas pievienoties.

21. darbība: Finansiāls ieguldījums Kopienas patērētāju organizāciju darbībā, kuras Kopienas līmenī pārstāv patērētāju intereses produktu un pakalpojumu standartu izstrādāšanā.

22. darbība: Finansiāls ieguldījums Kopienas patērētāju organizāciju darbībā.

23. darbība: Patērētāju organizāciju darbības spēju paplašināšana tajās dalībvalstīs, kurās patērētāju aizsardzības tradīcijām un patērētāju līdzdalībai politikas veidošanā ir īslaicīgāka vēsture, nodrošinot apmācības, kas ļauj iegūt kompetenci, kā arī finansiālu atbalstu informatīvām kampaņām un Kopienas tiesību aktu piemērošanas pārbaudēm patērētāju aizsardzības jomā.

24. darbība: Īpašu tehnisku un juridisku ekspertu pakalpojumu sniegšana patērētāju aizsardzības organizācijām, lai atbalstītu to līdzdalību un ieguldījumu konsultāciju procesā par Kopienas tiesību aktu pieņemšanas politikas iniciatīvām un ar to nesaistītām iniciatīvām attiecīgās politikas jomās, piemēram, iekšējā tirgus politikā, vispārējas nozīmes pakalpojumos un desmit gadu pamatprogrammā par ilgtspējīgu ražošanu un patēriņu.

V uzdevums ‐ pilsoniskās sabiedrības, pētniecības institūciju un ieinteresēto personu lielāka līdzdalība patērētāju tiesību aizsardzības politikas veidošanā, kā arī starptautiskās sadarbības izveide ar patērētājiem saistītas pētniecības jomā, lai nodrošinātu sabiedrības vajadzības un izvairītos no pārklāšanās.

25. darbība: Kopienas līmeņa patērētāju organizāciju darbības veicināšana un stiprināšana.

26. darbība: Patērētāju nevalstisko organizāciju un citu ieinteresēto personu vienota informācijas tīkla izveide.

27. darbība: Kopienas līmeņa padomdevēju institūciju un mehānismu stiprināšana.

VI uzdevums ‐ patērētāju aizsardzības politikas uzdevumu popularizēšana

28. darbība: Kopienas politikas jomu un darbību ietekmes uz patērētāju interesēm novērtēšanas metožu izstrāde un piemērošana.

29. darbība: Dalībvalstu savstarpēja paraugprakses apmaiņa valsts līmeņa politikas jomā.

VII uzdevums ‐ starptautiskās sadarbības veicināšana patērētāju aizsardzības jomā

30. darbība: Līdzekļi sadarbībai ar starptautiskām organizācijām.

31. darbība: Līdzekļi sadarbībai ar trešām valstīm, kuras nepiedalās programmas īstenošanā.

32. darbība: Patērētāju organizāciju savstarpējā dialoga veicināšana.

Kopīgais visiem uzdevumiem

33. darbība: Finansējums īpašiem projektiem Kopienas vai valstu līmenī patērētāju politikas uzdevumu atbalstam, ieskaitot projektus, kas veicina informācijas un paraugprakses pārrobežu apmaiņu.

II.PIELIKUMS

Saņēmēji ‐ 3. panta piemērošanas kritēriji

1.  Finansējumu 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto pasākumu izpildei var piešķirt ikvienai juridiskai personai vai juridisko personu apvienībai, tai skaitā attiecīgai valsts iestādei un reģionālai patērētāju organizācijai, kuras darbība nav saistīta ar rūpniecību un komerciju un kura ir atbildīga par projektu īstenošanu.

2.  Finansējumu 3. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto pasākumu izpildei var piešķirt šādām Kopienas patērētāju organizācijām:

   a) nevalstiskām, bezpeļņas organizācijām, kuru darbība nav saistīta ar rūpniecību, komerciju un uzņēmējdarbību, kurām nav citu interešu konfliktu un kuru galvenais mērķis un darbības virziens ir sekmēt un aizsargāt patērētāju veselību, drošību un mantiskās intereses Kopienas teritorijā;
   b) kuras valsts līmeņa patērētāju apvienības ir pilnvarojušas Kopienas līmenī pārstāvēt patērētāju intereses vismaz pusē dalībvalstu un kuras saskaņā ar valstu tiesību aktiem vai praksi pārstāv patērētājus un aktīvi darbojas reģiona vai valsts līmenī; un
   c) kuras ir iesniegušas Komisijai pietiekamu pārskatu par savu dalībnieku sastāvu, iekšējiem noteikumiem un finansējuma avotiem.

3.  Finansējumu 3. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzēto pasākumu izpildei var piešķirt šādām Kopienas patērētāju organizācijām:

   a) nevalstiskām, bezpeļņas organizācijām, kuru darbība nav saistīta ar rūpniecību, komerciju un uzņēmējdarbību, kurām nav citu interešu konfliktu un kuru galvenais mērķis un darbības virziens ir pārstāvēt patērētāju intereses Kopienas līmeņa standartizācijas procesā;
  b) kuras Kopienas līmenī pārstāvēt patērētāju intereses vismaz divās trešdaļās dalībvalstu ir pilnvarojušas:
   iestādes, kas saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem vai praksi pārstāv valsts līmeņa patērētāju organizācijas, vai
   ja šādu iestāžu nav, valsts līmeņa patērētāju organizācijas, kas saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem vai praksi pārstāv patērētājus un aktīvi darbojas valsts līmenī; un
   c) kuras ir iesniegušas Komisijai pietiekamu pārskatu par savu dalībnieku sastāvu, iekšējiem noteikumiem un finansējuma avotiem.

4.  Finansējumu 3. panta 4. punktā paredzēto pasākumu izpildei var piešķirt valsts iestādei vai bezpeļņas organizācijai, kuru ir izraudzījusies dalībvalsts vai kompetentā iestāde un kuru ir apstiprinājusi Komisija.

(1) OV vēl nav publicēts.
(2) 14.2.2006. (OV vēl nav publicēts)
(3) 16.2.2006. (OV vēl nav publicēts)
(4) Eiropas Parlamenta 2006. gada 23. marta nostāja.
(5) OV L 5, 9.1.2004., 1. lpp. Lēmumā grozījumi izdarīti ar Lēmumu Nr. 786/2004/EK (OV L 138, 30.4.2004., 7. lpp.).
(6) OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.
(7) Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0526.
(8) OV L 11, 15.1.2002., 4. lpp.
(9) OV L 66, 4.3.2004., 45. lpp.
(10) OV L 149, 11.6.2005., 22. lpp.
(11) OV L 364, 9.12.2004., 1. lpp. Regulā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2005/29/EK.


Juridiskās profesijas
PDF 212kWORD 63k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par juridiskajām profesijām un vispārējām interesēm tiesību sistēmu darbībā
P6_TA(2006)0108B6-0203/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā ANO 1990. gada 7. septembrī pieņemtos pamatprincipus par advokātu lomu,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes 2000. gada 25. oktobra Ieteikumus Rec(2000)21 par tiesībām brīvi strādāt advokāta profesijā,

–   ņemot vērā Parlamenta 1994. gada 18. janvāra rezolūciju par notāra profesiju Kopienā(1),

–   ņemot vērā Parlamenta 2001. gada 5. aprīļa rezolūciju par atsevišķu brīvo profesiju pārstāvju, sevišķi advokātu cenrādī norādītajiem honorāriem un obligātajiem maksājumiem un par brīvo profesiju īpašo lomu un vietu modernā sabiedrībā(2),

–   ņemot vērā Parlamenta 2003. gada 16. decembra rezolūciju par tirgus regulāciju un konkurences noteikumiem, kas attiecas uz brīvajām profesijām(3),

–   ņemot vērā Padomes 1977. gada 22. marta direktīvu 77/249/EEK par pasākumiem, kas palīdz advokātiem sekmīgi īstenot brīvību sniegt pakalpojumus(4),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 16. februāra Direktīvu 98/5/EK par pasākumiem, lai atvieglotu advokāta profesijas pastāvīgo praktizēšanu dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā iegūta kvalifikācija(5),

-   ņemot vērā Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīvu 2003/8/EK par to, kā uzlabot tiesu pieejamību pārrobežu strīdos, nosakot kopīgus obligātus noteikumus attiecībā uz juridisko palīdzību šādos strīdos(6),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu(7),

–   ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 16. februāra nostāja par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par pakalpojumiem iekšējā tirgū(8),

–   ņemot vērā Komisijas 2005. gada 5. septembra Paziņojumu "Profesionālie pakalpojumi – iespējas turpmākām reformām"(KOM(2005)0405),

–   ņemot vērā to, ka Kopienas konkurences tiesības un tiesību akti, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, sevišķi saistībā ar valstu noteikumiem par minimālo maksu par juridiskajiem pakalpojumiem, ir Eiropas Kopienu tiesas piekritībā;

–   ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.   tā kā Eiropas Kopienu Tiesa ir atzinusi, ka:

   - tādas juridiskās profesijas pamatvērtības kā neatkarība, izvairīšanās no interešu konfliktiem, profesionālā noslēpuma glabāšana un konfidencialitāte ir uzskatāmās par sabiedrības interesēm,
   - lai juridisko profesiju pārstāvji darbotos pareizi, ir nepieciešami noteikumi šo pamatvērtību aizsardzībai, neraugoties uz to, ka šādu noteikumu rezultātā var rasties konkurences ierobežojumi;
   - pakalpojumu sniegšanas brīvības mērķis juridisko profesiju gadījumā ir sekmēt valstu tirgu atvēršanu, dodot pakalpojumu nodrošinātājiem un viņu klientiem iespēju gūt priekšrocības no Kopienas iekšējā tirgus;

B.   tā kā jebkurai reformai juridisko profesiju jomā ir tālejošas sekas, kas skar ne tikai konkurences tiesības, bet arī brīvību, drošību, tiesiskumu un pat tiesiskuma aizsardzību Eiropas Savienībā;

C.   tā kā ANO 1990. gada 7. septembrī pieņemtie pamatprincipi par advokātu lomu paredz, ka:

   - advokātiem ir jābūt tiesībām veidot pašu pārvaldītas profesionālas asociācijas, kas pārstāv to intereses, sekmē tālākizglītību un mācības un aizsargā profesionālo godīgumu, un iesaistīties šādās asociācijās. Profesionālās asociācijas izpildinstitūciju ievēl asociācijas locekļi, un izpildinstitūcijas darbībā nedrīkst iejaukties tajā neietilpstošas personas;
   - advokātu profesionālajām asociācijām ir ļoti svarīga loma profesionālo standartu un ētikas saglabāšanā, asociāciju locekļu aizsardzībā pret vajāšanu, nepamatotiem ierobežojumiem un tiesību aizskārumu, palīdzībā nodrošināt juridiskos pakalpojumus visiem, kam tie nepieciešami, un sadarbībā ar valsts un citām iestādēm tiesiskuma tuvināšanā sabiedrības interesēm;
   - pret advokātiem izvirzītas disciplinārlietas ir jāizskata neatkarīgai disciplīnas komitejai, ko juridiskās profesijas pārstāvji izveido pie neatkarīgas ar likumu izveidotas iestādes vai tiesas un kas ir pakļauta neatkarīgai tiesu sistēmas vērtēšanai;

D.   tā kā, lai būtu iespējams aizsargāt cilvēktiesības un pamatbrīvības ekonomikas, sociālajā, kultūras, civilajā un politiskajā jomā, uz ko ir tiesīga ikviena persona, visiem cilvēkiem ir jābūt iespējai saņemt kvalificētus juridiskos pakalpojumus, ko sniedz neatkarīgi juristi;

E.   tā kā juridisko profesiju speciālistu pienākums saglabāt neatkarību, izvairīties no interešu konflikta un ievērot klienta konfidencialitāti ir īpaši apdraudēts, kad šīs profesijas pārstāvji ir pilnvaroti īstenot savu profesiju organizācijā, kas ļauj ne juridisko profesiju speciālistiem ar kapitālieguldījumu palīdzību vai citādāk pārvaldīt organizācijas lietas vai dalīt šo atbildību, kā arī daudzfunkcionālas partnerības gadījumā ar speciālistiem, kurus nesaista līdzvērtīgi profesionālie pienākumi;

F.   tā kā nenoregulēta cenu konkurence starp juridisko profesiju speciālistiem, kuras rezultātā samazinās sniegto pakalpojumu kvalitāte, kaitē patērētājiem;

G.   tā kā juridisko pakalpojumu tirgum ir raksturīga informācijas asimetrija starp juristiem un patērētājiem, tostarp mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, jo patērētāji, novērtējot sniegto pakalpojumu kvalitāti, neizmanto nepieciešamos kritērijus;

H.   tā kā ētiskas darbības, konfidencialitātes ievērošanas attiecībā uz klientu sniegto informāciju un augsta līmeņa specifisku zināšanu svarīguma dēļ ir nepieciešams izveidot tādas pašregulācijas sistēmas, kas līdzīgas juridisko profesiju pārstāvju iestāžu un biedrību izveidotajām sistēmām;

I.   tā kā civiltiesību notārus ieceļ dalībvalstis un tie ir valsts amatpersonas, kuru pienākumos ietilpst tādu oficiālu dokumentu sagatavošana, kuriem ir pierādījuma spēks un kuri ir piemērojami nekavējoties;

J.   tā kā civiltiesību notāri valsts uzdevumā veic pamatīgu izmeklēšanas un pārbaužu darbu jautājumos, kas ir saistīti ar ārpustiesas tiesisko aizsardzību, sevišķi saistībā ar uzņēmējdarbības tiesībām un atsevišķos gadījumos – Kopienas tiesībām, un šo darbības aspektu dēļ uz viņiem attiecas konkrētās dalībvalsts veikta disciplinārā uzraudzība, kas pielīdzināma disciplinārajai uzraudzībai, kurai ir pakļauti tiesneši un valsts ierēdņi;

K.   tā kā daļējs valsts pilnvaru deleģējums ir neatņemama civiltiesību notāru profesionālās darbības sastāvdaļa un tā kā šis deleģējums tiek regulāri īstenots un ir galvenā civiltiesību notāra darbības sastāvdaļa,

1.   pilnībā atzīst juridisko profesiju būtisko lomu demokrātiskā sabiedrībā, nodrošinot cilvēktiesību ievērošanu, tiesiskumu un drošu likumu piemērošanu, gan tad, kad advokāti pārstāv un aizstāv savus klientus tiesā, gan tad, kad viņi sniedz saviem klientiem juridiskas konsultācijas;

2.   apstiprina tā 1994. gada 18. janvāra, 2001. gada 5. aprīļa un 2003. gada 16. decembra rezolūcijās paustās nostājas;

3.   atzīmē augsto kvalifikācijas līmeni, kas nepieciešams juridiskajās profesijās, nepieciešamību Eiropas pilsoņu interesēs aizsargāt kvalifikācijas, kas raksturo juridiskās profesijas, kā arī nepieciešamību izveidot īpašas, uz uzticību balstītas attiecības starp juridisko profesiju pārstāvjiem un to klientiem;

4.   atkārtoti apstiprina to noteikumu nozīmību, kas ir nepieciešami juridisko profesiju pārstāvju neatkarības, kompetences, godprātības un atbildības nodrošināšanai, lai garantētu viņu sniegto pakalpojumu kvalitāti klientu un visas sabiedrības labā, kā arī lai aizsargātu sabiedrības intereses;

5.   atzinīgi vērtē Komisijas atzinumu par to, ka reformas vislabāk tiek īstenotas dalībvalstu līmenī un ka dalībvalstu iestādes, it īpaši likumdevēja iestādes, vislabāk spēj definēt noteikumus attiecībā uz juridiskajām profesijām;

6.   uzsver, ka Eiropas Kopienu Tiesa atzina dalībvalstu likumdevēja iestāžu, kā arī profesionālo apvienību un orgānu izvēles tiesību ierobežojumus, lemjot par to, kādi pasākumi ir piemēroti un nepieciešami, lai aizsargātu juridisko profesiju pareizu īstenošanu dalībvalstīs;

7.   atzīmē, ka jebkurš profesionālas struktūras darbības veids jāizskata atsevišķi, lai konkurences noteikumi tiktu piemēroti attiecībā uz apvienību tad, ja tā darbojas tikai tās locekļu interesēs, un netiktu piemēroti, ja tā darbojas vispārējās interesēs;

8.   atgādina Komisijai, ka regulas par juridiskajiem pakalpojumiem mērķis ir plašas sabiedrības aizsardzība, aizstāvības tiesību un tiesas pieejamības nodrošināšana, kā arī likuma darbības garantēšana, tāpēc šo iemeslu dēļ to nevar pielāgot klienta vēlmēm;

9.   mudina profesionālās struktūras, juridisko profesiju organizācijas un apvienības izveidot Eiropas līmeņa rīcības kodeksus, tostarp noteikumus attiecībā uz organizāciju, kvalifikāciju sastāvu, profesionālo ētiku, pārraudzību, atbildību un saistībām, lai sniegtu juridisko pakalpojumu galapatērētājiem nepieciešamās garantijas attiecībā uz godprātību un pieredzi un nodrošinātu tiesu rūpīgu pārvaldību;

10.   aicina Komisiju ņemt vērā juridisko profesiju specifisko lomu sabiedrībā, kur valda tiesiskums, un rūpīgi izanalizēt, kā juridisko pakalpojumu tirgi darbojas, kad Komisija veicina "jo mazāk noteikumu, jo labāk" principu;

11.   aicina Komisiju konkurences noteikumus piemērot, ja vien tas iespējams, saskaņā ar Eiropas Kopienas Tiesas precedentu tiesībām;

12.   uzskata, ka situācija, kad sabiedrības intereses ir svarīgākas par ES konkurences principiem, ir novērojama to dalībvalstu tiesību sistēmās, kur regula ir pieņemta un tās darbībai ir rezultāti, tomēr ES sabiedrības interešu kritēriji nav noteikti;

13.   aicina Komisiju nepiemērot konkurenci reglamentējošus ES tiesību aktus jomās, kas saskaņā ar ES konstitucionālo sistēmu ietilpst dalībvalstu jurisdikcijā, piemēram, attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar maksu par pakalpojumiem, ko ievieš tiesas, lai segtu advokātu honorārus;

14.   uzsver, ka direktīvas Nr. 77/249/EEK, 98/5/EK un 2005/36/EK teorētiski veiksmīgi likvidēja šķēršļus, kas iepriekš pastāvēja attiecībā uz dibinājumbrīvību un brīvību sniegt juridisko speciālistu pakalpojumus; tomēr piebilst, ka pēc diviem gadiem notiks pārskatīšana un ar interesi gaida padziļinātu vērtējumu;

15.   uzskata, ka atalgojuma skala vai citi obligātie maksājumi juristiem un citu juridisko profesiju speciālistiem pat par pakalpojumiem, kas sniegti ārpus tiesas, nav pretrunā ar līguma 10. un 81. pantu, ja vien to pieņemšanu attaisno sabiedrības interešu ievērošana un ja vien dalībvalstis aktīvi uzrauga privāto organizāciju iesaistīšanos lēmumu pieņemšanas procesā;

16.   uzskata, ka Līguma 49. pants un Direktīva 2005/36/EK un Direktīva 77/249/EEK ļauj piemērot galamērķa valsts principu attiecībā uz cenrādī norādītajiem honorāriem un obligātajām advokātu un citu juridisko profesiju pārstāvju pakalpojumu cenām;

17.   uzskata, ka Līguma 45. pants pilnībā jāpiemēro attiecībā uz civiltiesību notāra profesiju kā tādu;

18.   aicina Komisiju, analizējot noteikumus, kas nosaka juridisko profesiju īstenošanu dalībvalstīs, izskatīt principus un bažas, kas izklāstītas šajā rezolūcijā;

19.   mudina arodorganizācijas turpināt savu darbību attīstīšanu juridiskās palīdzības jomā, lai nodrošinātu katra cilvēka tiesības saņemt juridiskas konsultācijas un pārstāvību;

20.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai.

(1) OV C 44, 14.2.1994., 36. lpp.
(2) OV C 21 E, 24.1.2002., 364. lpp.
(3) OV C 91 E, 15.4.2004., 126. lpp.
(4) OV L 78 26.3.1977, 17. lpp.
(5) OV L 77, 14.3.1998., 36. lpp.
(6) OV L 26, 31.1.2003, 41. lpp.
(7) OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp.
(8) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0061.


Eiropas līgumtiesības un acquis pārskatīšana: turpmākā virzība
PDF 273kWORD 52k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropas līgumtiesībām un acquis pārskatīšanu: turpmākā virzība (2005/2022(INI))
P6_TA(2006)0109A6-0055/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A6-0055/2006),

A.   tā kā, lai arī Eiropas līgumtiesību iniciatīva, kas izklāstīta Komisijas 2004. gada 11. oktobra paziņojumā (KOM(2004)0651) un par ko ziņots Komisijas pirmajā gada progresa ziņojumā (KOM(2005)0456), galvenokārt jāuzskata kā tiesību aktu labākas izstrādes iecere ES mērogā, nav nekādas skaidrības par tās praktisko rezultātu vai juridisko pamatu, uz kāda tiks pieņemts attiecīgais saistošais tiesību akts vai akti;

B.   tā kā, lai gan Komisija to neatzīst par savu mērķi, daudzi speciālisti un šajā projektā ieinteresētie ir pārliecināti, ka ilgtermiņā gala rezultāts būs Eiropas saistību kodekss vai pat izstrādāts pilnīgs Eiropas Civilkodekss un ka jebkurā gadījumā šis projekts ir īpaši nozīmīga iniciatīva, kas tiek izstrādāta civiltiesību jomā;

C.   tā kā šāda kodeksa ieceres un izstrādāšanas lēmums jāpieņem politiskām iestādēm, jo pats lēmums par šāda kodeksa nepieciešamību ir politisks, un tā teksts, lai gan ir juridiska rakstura, ietver sociālus un politiskus mērķus; tā kā nākotnē varētu būt pietiekama politiskā griba šādu kodeksu pieņemt, ir būtiski pašreizējo darbu veikt labi un ar pienācīgu politisko atdevi;

D.   tā kā, lai gan iniciatīva tās pašreizējā formā paredz tikai acquis racionalizāciju un sakārtošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā un fakultatīvu standartlīguma noteikumu izstrādāšanu, ir būtiski, ka politiskās iestādes šajā procesā iesaistās ar pienācīgu atdevi; šajā saistībā noderīga var būt nesenā Nīderlandes pieredze, pieņemot jauno civilkodeksu;

E.   tā kā, ja mērķis ir pārskatīt acquis patērētāju tiesību aizsardzības jomā, lai palielinātu sabiedrības uzticību iekšējam tirgum, ir jānodrošina augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmenis;

F.   tā kā EK likumdevējai iestādei jābūt tiesīgai izdarīt grozījumus iniciatīvas galīgajā variantā un šai likumdevējai iestādei šis dokuments oficiāli jāpieņem;

G.   tā kā, ņemot vērā, ka spēkā esošais acquis patērētāju tiesību aizsardzības jomā ir Kopienas tiesību atsevišķa joma, kas atspoguļo EK likumdevēju centienus nodrošināt augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību saskaņā ar līgumiem, un, lai gan ir pašsaprotami, ka Eiropas līgumtiesību iniciatīvas virsuzdevums ir nodrošināt un attīstīt līgumtiesību vispārēju saskaņotību, tai nevajadzētu mazināt to vērtību nozīmi, kas ir pamatā spēkā esošajam acquis patērētāju tiesību aizsardzības jomā,

Pamatprincipi un mērķi

1.   atkārtoti pauž pārliecību, kas izteikta Parlamenta 1989. gada 26. maija(1), 1994. gada 6. maija(2), 2001. gada 15. novembra(3) un 2003. gada 2. septembra(4) rezolūcijās, ka vienots iekšējais tirgus nevar pilnvērtīgi darboties bez turpmākas civiltiesību saskaņošanas;

2.  Aicina Komisiju nekavējoties izmantot Eiropas līgumtiesību projekta izpētes grupas un kopējā modeļa (KM) tīkla(5) joprojām turpinošos darbu, lai iegūtos rezultātus izmantotu vispirms acquis civiltiesību jomā pārskatīšanai, un pēc tam Kopienas civiltiesību attīstībā.

Materiālo tiesību jautājumi

3.   stingri iesaka, lai plānoto kopējo modeli un paredzētās līgumtiesības neizstrādā tā, ka tiek vienpusēji atbalstīti kādas noteiktas ieinteresētās puses juridiskie darījumi;

4.   atgādina Komisijai, ka termins "uzņēmums" ietver ne tikai lielas sabiedrības, bet arī mazus, tostarp vienas personas uzņēmumus, kam bieži ir nepieciešami to vajadzībām īpaši pielāgoti līgumi, kuros ņemta vērā to relatīvā neaizsargātība, slēdzot līgumus ar lielām sabiedrībām;

5.   atzīmē, ka topošajam tiesību aktam jābūt piemērojamam ne tikai attiecībā uz sektora "uzņēmums–uzņēmums", bet arī sektora "uzņēmums–patērētājs" juridiskajiem darījumiem;

6.   aicina Komisiju vajadzības gadījumā nošķirt, kuras tiesību normas piemērojamas sektorā "uzņēmums–uzņēmums" un kuras ‐ sektorā "uzņēmums–patērētājs", un šo nošķiršanu veikt sistemātiski;

7.   uzsver, ka jāievēro līgumslēgšanas brīvības pamatprincips, jo īpaši sektorā "uzņēmums–uzņēmums";

8.   uzsver, ka līgumtiesību saskaņošanas procesā jāievēro Eiropas sociālais modelis;

9.   aicina ievērot tiesību tradīciju un sistēmu atšķirības;

10.   aicina Komisiju tās turpmākajos priekšlikumos pienācīgi un precīzi norādīt, kā šie priekšlikumi mijiedarbosies ar Kopienas kolīzijas normām un ar valstu tiesību sistēmām, jo īpaši attiecībā uz nosacījumiem par kolīziju gadījumos piemērojamā likuma pamatotību, imperatīvajām normām un lex fori ietekmi;

11.   atzīmē, ka pārāk sīki izstrādātas tiesību normas attiecībā uz atsevišķiem līgumtiesību aspektiem apdraud elastīgas rīcības iespējas, reaģējot uz juridisko apstākļu pārmaiņām, un līdz ar to atbalsta vispārēju noteikumu pieņemšanu, ietverot juridiskus jēdzienus, kas nav precīzi definēti, tādējādi tiesas iestādēm nodrošinot nepieciešamo lemšanas brīvību;

12.   prasa Komisijai veikt rūpīgu juridiskās un ekonomiskās ietekmes novērtējumu attiecībā uz visiem civiltiesību jomas normatīvajiem aktiem;

Procesuālie jautājumi

13.   atzinīgi vērtē Komisijas pirmo gada progresa ziņojumu un atbalsta tās pārdomāto un līdzsvaroto pieeju, pārskatot acquis patērētāju tiesību aizsardzības jomā;

14.   aicina visu Komisiju piedalīties šajā darbā, kurā galveno atbildību uzņemtos Tieslietu, brīvības, un drošības ģenerāldirektorāts un iesaistītos Iekšējā tirgus un pakalpojumu un Veselības un patērētāju tiesību aizsardzības ģenerāldirektorāti, kā arī, ņemot vērā projekta nozīmi un apjomu, nodrošināt nepieciešamos materiālos resursus un cilvēkresursus;

15.   aicina Komisiju nekavējoties iesniegt skaidru likumdošanas plānu, norādot turpmākos juridiskos instrumentus, ar kuriem tā paredz īstenot izpētes grupu un KM tīkla darba rezultātus juridisku darījumu veikšanai;

16.   aicina Komisiju iesniegt Parlamentam oficiālu plānu par darba gaitā aizvien biežāku apspriežu organizēšanu ar Parlamentu un par izpētes grupu un KM tīkla darbības rezultātu pilnīgu īstenošanu;

17.   aicina Komisiju nodrošināt, ka tīkla darbības rezultāti tiek pienācīgi ievēroti izpētes grupu darbā;

18.   atbalsta Komisijas centienus panākt tiesību aktu labāku izstrādi, bet uzsver, ka izpētes darbam KM izstrādē jānotiek saskaņā ar EK likumdevējas iestādes skaidri noteiktām pamatnostādnēm;

19.   aicina Komisiju piedalīties izpētes un ieinteresēto pušu darbību izskaidrošanas darbā, izstrādājot organigrammu un/vai plūsmkarti, kurā skaidri norādītas visas iesaistītās dažādās grupas, darba grupas, puses utt., tādējādi norādot to nozīmi un stāvokli darba gaitā;

20.   uzskata par vēlamu, ka, pamatojoties uz izpētes grupu galīgo ziņojumu, Komisija izvērtēšanai Eiropas Parlamentā iesniedz vairākus tiesiskā regulējuma variantus un atgādina, ka KM galīgā variantā varēs pieņemt tikai pēc Parlamenta un Padomes politiskā apstiprinājuma saņemšanas;

21.   aicina Komisiju regulāri informēt Parlamentu par izpētes grupu un tīkla darbības rezultātiem un darba gaitu, iesniedzot ziņojumus vismaz reizi ceturksnī;

22.   prasa ceturkšņa ziņojumos iekļaut vismaz šādu trīs veidu informāciju:

   a) līdz šim notikušo semināru svarīgāko rezultātu kopsavilkums,
   b) izpētes grupu atsauksmes un
   c) Komisijas paziņojums, kurā iekļauti priekšlikumi iegūto rezultātu ievērošanai turpmākajā darbā;

23.   aicina Komisiju pēc iespējas ciešāk sadarboties ar Parlamentu ikvienā KM izstrādes posmā; pauž viedokli, ka oficiāli jāapspriežas ar Parlamentu vispirms par KM struktūras projektu un pabeigšanas posmā attiecīgi par katru sadaļu vai nodaļu (atkarībā no struktūras galīgā varianta), pirms ar Parlamentu apspriežas par dokumenta galīgo variantu;

24.   aicina Komisiju apspriesties ar Parlamentu pirms jebkādu turpmāko plānošanas pasākumu veikšanas;

25.   aicina Komisiju praktisko interešu grupu pārstāvjiem ļaut ilgāk sagatavot un apspriest KM tīkla darba grupās izskatītos sarežģītos jautājumus;

26.   mudina organizācijas, kas interešu grupu vārdā darbojas KM tīklā, patstāvīgi izlemt, kuri pārstāvji piedalās sanāksmēs;

27.   uzdod Juridiskajai komitejai un komitejām, kurām lūgts sniegt atzinumus par Eiropas līgumtiesībām, pastāvīgi sekot Komisijas, izpētes grupu un tīkla darbam un vajadzības gadījumā sniegt atzinumus par Komisijas regulāri sniegtajiem rezultātiem;

28.   aicina katru Padomes prezidentūru sadarbībā ar Komisiju un Eiropas Parlamentu rīkot forumu, kurā iepazīstinātu ar procedūras izstrādi un rezultātiem, kā arī diskutētu par tiem;

29.   lai šim vērienīgajam ilgtermiņa projektam nodrošinātu pienācīgu redzamību un uzmanību, apņemas vispusīgi atspoguļot tā izstrādes gaitu pašā Parlamentā un attiecīgi iesaka izveidot parlamentāro projekta grupu, kurai jāpiešķir pietiekami resursi, lai šo ilgtermiņa projektu varētu realizēt šā Parlamenta pilnvaru laikā, un kurai jāatspoguļo komiteju ciešākas sadarbības procedūra;

o
o   o

30.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV C 158, 26.6.1989., 400. lpp.
(2) OV C 205, 25.7.1994., 518. lpp.
(3) OV C 140 E, 13.6.2002., 538. lpp.
(4) OV C 76 E, 25.3.2004., 95. lpp.
(5) Tīkls, kurā apvienojušies patērētājorganizāciju, rūpniecības, uzņēmējdarbības un advokatūras pārstāvji (KM tīkls).


Energoapgādes drošība Eiropas Savienībā
PDF 435kWORD 85k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par energoapgādes drošību Eiropas Savienībā
P6_TA(2006)0110RC-B6-0189/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.   tā kā energoapgādes drošību jāuzskata par būtisku priekšnoteikumu pasaules drošībai, un tai ir pieaugoša loma Eiropas Savienības vispārējā miera nodrošināšanā,

B.   tā kā Komisija ir pieņēmusi Zaļo grāmatu par ilgtspējīgiem, konkurētspējīgiem un drošiem enerģijas avotiem (KOM(2006)0105),

C.   tā kā ES enerģētikas politikai ir trīs galvenie mērķi: apgādes drošība, konkurētspēja un vides aizsardzība,

D.   tā kā 25 dalībvalstu Eiropas Savienības enerģijas atkarības līmenis ir 48 % (2002) un ir paredzēts, ka līdz 2030. gadam tas pieaugs līdz 71 %, ja netiks veikti papildu pasākumi, un tā kā energoapgādes noteiktība ir svarīgākais energoapgādes drošības nosacījums,

E.   tā kā imports sedz 76,6 % no ES naftas pieprasījuma, 53 % no tās gāzes pieprasījuma, 35,4 % no tās akmeņogļu pieprasījuma un gandrīz 100 % no tās urāna produktu pieprasījuma,

F.   tā kā primārās enerģijas patēriņš 25 dalībvalstu Eiropas Savienībā 2005. gadā bija 1 700 miljoni tonnu naftas ekvivalenta (mtne), no kurām 38 % bija nafta, 23 % gāze, 18 % akmeņogļu/cietais kurināmais, 15 % kodolenerģija un 6 % atjaunīgie enerģijas avoti (AEA),

G.   tā kā 2004. gadā enerģijas galapatēriņš 25 dalībvalstu Eiropas Savienībā bija 28 % rūpniecības nozarē, 31 % transporta nozarē un 41 % celtniecībā,

H.   tā kā 25 dalībvalstu Eiropas Savienības bruto elektroenerģijas ražošana sastāv no 31 % kodolenerģijas, 25 % cietā kurināmā (pamatā akmeņoglēm), 18 % gāzes, 14 % atjaunīgajiem enerģijas avotiem un 5 % naftas,

I.   tā kā enerģijas galapatēriņa intensitāte 25 dalībvalstu Eiropas Savienībā ir pakāpeniski samazinājusies tā, ka 2004. gadā bija vajadzīga tikai aptuveni 70 % no enerģijas, kuru 1980. gadā izmantoja vienai ražošanas vienībai, tā kā vispārējais primārās enerģijas patēriņš 25 dalībvalstu Eiropas Savienībā pieaug aptuveni par 0,8 % gadā, kas ir līdzvērtīgs 0,5 % uz vienu iedzīvotāju tai pašā laika posmā,

J.   tā kā 59 % no 25 dalībvalstu Eiropas Savienībā patērētās naftas 2004. gadā tikuši izlietoti transporta nozarē, 17 % celtniecībā, 16 % mērķiem, kas netika saistīti ar enerģijas izmantošanu, un 8 % rūpniecībā, tā kā Komisija paredz, ka enerģijas pieprasījums transporta nozarē līdz 2030. gadam pieaugs par vismaz 30 % un gaisa transporta nozarē šis pieaugums būs līdz 5 % gadā,

K.   tā kā 29 % no 25 dalībvalstu Eiropas Savienībā patērētās naftas 2004. gadā tikuši izlietoti elektrības ražošanai un atlikušie 71 % mērķiem, kas nav saistīti ar enerģijas ražošanu (rūpniecība, sadzīve, u.c.),

L.   tā kā pieprasījums pēc akmeņoglēm ES ir mazinājies daudzu gadu garumā, atkarība no importa jau ir sasniegusi 35,4 % un aug attiecībā pret akmeņogļu patēriņu,

M.   tā kā trīspadsmit dalībvalstis iegūst elektrību, izmantojot kodolenerģiju, un dažas valstis ir paziņojušas par pakāpenisku kodolenerģijas nozares samazināšanas politiku,

N.   tā kā ES enerģētikas tirgus šobrīd nav integrēts un pietiekami konkurētspējīgs,

O.   tā kā ES ir noteikusi mērķi līdz 2010. gadam no 6 % līdz 12 % palielināt atjaunīgo enerģijas avotu (AEA) daļu enerģijas patēriņā un līdz 22,1 % palielināt AEA daļu elektrības ražošanā, tā kā šos mērķus var sasniegt, ja visas dalībvalstis attiecīgi pielāgo to politikas virzienus,

P.   tā kā Parlaments un Padome plāno pieņemt Direktīvu 2006/32/EK par par enerģijas gala patēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem, kas paredz, ka dalībvalstīm jāizstrādā darbības plānu kopums, ar kuru nosaka energotaupības stratēģijas nākamajiem deviņiem gadiem,

Q.   tā kā AEA galvenokārt ir vietējas izcelsmes un tos var izmantot visās nozarēs, t.i., elektrības ražošanā, apsildē un dzesēšanā, kā arī transporta nozarē,

R.   tā kā saskaņā ar pēdējo Eirobarometra aptauju par enerģiju gandrīz puse visu ES iedzīvotāju (48 %) uzskata, ka to valstu valdībām galveno uzmanību jāpievērš saules enerģijas izmantošanas attīstīšanai, kam seko pastiprināta jaunu enerģijas ieguves tehnoloģiju izpēte (41 %) un vēja enerģijas izmantošanas attīstīšana (31 %), savukārt kā mazāk svarīgus respondenti norādīja naftas atkarības mazināšanu (23 %) un kodolenerģijas izmantošanas attīstīšanu (12 %),

S.   tā kā ES jāizmanto tās milzīgais energotaupības potenciāls visās nozarēs, tostarp transporta nozarē, kā arī izstrādājot jaunus atjaunīgos enerģijas avotus un tehnoloģijas,

T.   tā kā enerģija ir būtisks priekšnoteikums ekonomikas izaugsmei, nodarbinātībai un sociālajai attīstībai, un energoapgādes traucējumi var radīti nestabilitāti un apdraudēt mieru,

U.   tā kā Krievijas un Alžīrijas vienošanās varētu būt pirmais solis "gāzes OPEC" izveidē (ņemot vērā, ka Krievija un Alžīrija ir vienas no lielākajām gāzes piegādātājām ES), kam varētu būt vidēji ilga termiņa un ilgtermiņa ietekme uz gāzes cenām un apgādes drošību;

Vienota viedokļa izteikšana

1.   atzinīgi vērtē jauno Komisijas Zaļo grāmatu par Eiropas ilgtspējīgas, konkurētspējīgas un drošas enerģētikas politiku, tomēr atzīst, ka Zaļā grāmata neierosina jaunus mērķus un neizvirza konkrētus priekšlikumus, kas atbilstu nesenajiem aicinājumiem izstrādāt kopēju enerģētikas politiku; mudina Komisiju un Padomi nodrošināt ātru politikas procesu norisi, lai īstenotu ambiciozāku Eiropas enerģētikas politiku, tajā pēc iespējas ātrāk ietverot konkrētu rīcības plānu; pieprasa, lai šajā procesā pilnībā apspriestos ar Parlamentu;

2.   atzīst, ka Zaļajā grāmatā nav ietvertas būtiskas nozares, jo īpaši transports un aviācija, kas ir ļoti atkarīgas no importētajiem enerģijas avotiem; uzskata, ka Zaļā grāmata transporta jomā ir mazāk ambicioza nekā Komisijas galīgais ziņojums par CARS–21;

3.   atzīmē, ka nesenie Krievijas un tās kaimiņvalstu strīdi par gāzes cenām un nesenais jēlnaftas cenu pieaugums ir atklājis enerģijas piegādes un sadales jomas neaizsargātību; atzīmē, ka enerģētikas politika šaurākā izpratnē ir jāpiesaista ar ārlietu un drošības politikai; aicina Komisiju atbildēt aicinājumam izstrādāt kopēju enerģētikas politiku;

4.   aicina ES uzņemties iniciatīvu izveidot plašu sadarbības loku ar lielajām naftas un gāzes patērētājvalstīm – ASV, Japānu un lielajām jaunajām ekonomikām, piemēram, Indiju un Ķīnu – lai izstrādātu saprotamu un vispārēju stratēģiju, ar kuru organizētu pieprasījumu un apvienotu centienus energoražotāju oligopola izlīdzināšanai; uzstāj, ka ar šo stratēģiju arī jāveicina labākās energotaupības un efektivitātes tehnoloģijas un alternatīvo enerģijas avotu izmantošana;

5.   atzīst labu politisko attiecību svarīgumu ar ES partnervalstīm, kuras ir lielākās enerģijas piegādātājas, jo īpaši Norvēģiju, kas joprojām ir trešā lielākā naftas ieguvēja pasaulē, kas piedāvā stabilu energoapgādi un kurai ir pārbaudītas attiecības ar Krieviju enerģijas nozarē;

6.   piekrīt Padomes secinājumam, ka kopīgam viedoklim par apgādes drošības stratēģiju jāievēro dalībvalstu ģeogrāfiskās, ekonomiskās, reģionālās, klimatiskās un strukturālās atšķirības;

7.   aicina katru dalībvalsti izstrādāt perspektīvu enerģētikas plānu par vidēji ilga termiņa un ilgtermiņa prognozēm attiecībā uz enerģijas piedāvājuma un pieprasījuma pārvaldi un norādīt pasākumus, kurus tās plāno veikt, lai apmierinātu enerģijas pieprasījumu gan ar pašmāju enerģijas ražošanu, gan tās importu, nosakot pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvara ietekmi attiecībā uz siltumnīcu gāzu emisiju;

8.   uzsver, ka aktīva demokrātisku reformu, pilsoniskās sabiedrības attīstības un sociālā progresa atbalsta politika enerģijas ražotājvalstīs un tranzītvalstīs sniegs būtisku ieguldījumu ilgtermiņa politiskajā stabilitātē, kas ir nepieciešama energoapgādes un izplatīšanas drošībai;

9.   aicina Komisiju un Padomi ierosināt starptautiski atzītu starpniecības sistēmu strīdu un domstarpību risināšanai energoapgādes un izplatīšanas jomā; uzskata, ka ES var uzsākt šādu procesu, izstrādājot starpniecības sistēmu kā daļu no tās kaimiņattiecību politikas kopā ar citām lielākajām energoapgādes valstīm, kā arī aktīvi sekmējot šīs starpniecības sistēmas izmantošanu pasaules mērogā; uzskata, ka ES ir jāizstrādā standartizēta pieeja starptautiskajai enerģijas izplatīšanas pārvaldei;

10.   uzsver, cik svarīgi ir jaunajā ES enerģētikas diplomātijā iekļaut konstruktīvu dialogu ar visām lielākajām enerģijas patērētājvalstīm, un jo īpaši jaunajām ekonomikām, par energoefektivitāti un enerģijas saglabāšanu, lai pakāpeniski ieviestu vienotas minimālās efektivitātes normas tādām vispārēja lietojuma precēm kā automašīnām, aparatūrai, plaša patēriņa elektronikai, biroja iekārtām un pasaules mērogā veicinātu vides apsvērumu iekļaušanu lēmumos par transportu un enerģiju;

11.   uzstāj, ka jāizstrādā jaunas stratēģijas, lai samazinātu iespēju, ka urāna un kodolatkritumus izmanto kodolieroču ražošanai un izplatīšanai; tāpēc mudina Komisiju, Padomi un dalībvalstis pilnībā atbalstīt Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras priekšlikumus sadalīt skaldmateriāla piegādi kodolenerģijas ražošanai;

Solidaritāte Eiropas Savienībā

12.   uzsver, ka, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar infrastruktūras fizisko drošību, kā arī ar apgādes drošību, pastiprinātai dalībvalstu solidaritātei jābūt vienai no kopējas enerģētikas politikas būtiskām sastāvdaļām; turklāt uzskata, ka šāda pastiprināta solidaritāte ievērojami palielinātu ES spēju aizstāvēt tās kopējās enerģētiskās intereses starptautiskā līmenī;

13.   atbalsta Eiropas kaimiņattiecību politikas stiprināšanu, īpašu uzsvaru liekot uz sadarbību ar kaimiņvalstīm enerģētikas, tostarp transporta infrastruktūras, jomā, kurai jānodrošina īpašs finansiāls atbalsts; aicina iekļaut enerģētikas politiku rīcības plānā, ko pašreiz izstrādā saistībā ar Eiropas kaimiņattiecību politiku;

14.   aicina enerģētikas politikas īstenošanā valsts līmenī izmantot pieeju, kas pamatojas uz taisnīgumu un atbildību tā, lai pirms stratēģisku lēmumu pieņemšanas notiktu apspriešanās ar arī tām dalībvalstīm, kuras šie lēmumi varētu ietekmēt;

Labi funkcionējošs iekšējais tirgus

15.  stingri pieturas pie uzskata, ka apgādes drošības uzturēšanā būtiska nozīme ir pašreizējo ES noteikumu transponēšanai visās dalībvalstīs, lai panāktu pilnībā funkcionējošu elektrības un gāzes iekšējo tirgu nolūkā veicināt konkurētspēju, pārredzamību un enerģijas efektīvu izmantošanu;

16.   tāpēc pauž nopietnas bažas par izkropļojumiem iekšējā tirgū, kurus rada protekcionistisks atbalsts valstu tirgus līderiem, un mudina Komisiju garantēt iekšējā tirgus noteikumu pilnīgu īstenošanu, lai nodrošinātu godīgu un nediskriminējošu konkurenci un izvairītos no oligopolistisku enerģijas tirgu veidošanās;

17.   aicina Komisiju konstruktīvi reaģēt uz dominanci tirgū un tirgus traucējumiem, kas minēti Konkurences ģenerāldirektorāta 2006. gada 16. februārī iesniegtajā "nozares izpētē", un iesniegt jaunus priekšlikumus, kā novērst dominanci tirgū un tirgus traucējumus, norādot konkrētas darbības un instrumentus; aicina Eiropas un dalībvalstu konkurences iestādes ciešāk sadarboties, lai rastu saskaņotu un patiesi eiropeisku atbildi uz dalībvalstu pieaugošo patriotismu ekonomikas jomā;

18.   aicina Padomi piekrist Parlamenta nostājai par Eiropas enerģijas tīklu (TENs) prioritātēm, lai pabeigtu to trūkstošos posmus un tādējādi novērstu trūkumus, uzlabotu apgādes drošību un pabeigtu iekšējā tirgus izveidi, vajadzības gadījumā atbalstot specifiskus projektus;

19.   mudina dalībvalstis izveidot ES iekšējo enerģijas tirgu, panākot līdzsvaru starp iekšējiem un ārējiem apgādes avotiem, nodrošinot valstu energosistēmu savietojamību un radot konkurētspējīgu vidi enerģētikai ar piegādātāju un izplatītāju funkciju nošķiršanas un vienlaicīgi izplatītāju konkurences nodrošināšanas palīdzību;

20.   uzskata, ka jau tagad aktīvi jāapsver Kioto konvencijas pamatnoteikumu attīstība laika posmam pēc 2012. gada, lai tirgus dalībnieki varētu ņemt vērā ogļu cenas svarīgākajās ieguldījumu programmās, atzīstot, ka darbaspēka un elektrības izmaksu paaugstināšanās jau ir radījusi izaicinājumu Eiropas konkurētspējai un izaugsmei;

Noturīgi enerģijas avoti

21.   mudina Komisiju ierosināt konkrētus pasākumus enerģētikas jomā un steidzami veikt plašus ieguldījumus patiesi energoefektīvā ekonomikā, lai ievērojami samazinātu mūsu atkarību no fosilā kurināmā un līdz 2020. gadam kļūtu par enerģijas izmantošanas ziņā visefektīvāko ekonomiku pasaulē; turklāt mudina Komisiju vienmēr uzstāt uz enerģijas saglabāšanas un efektīvas izmantošanas pamatlomu enerģētiskās atkarības mazināšanā;

22.   uzsver pašreizējo ievērojamo inovatīvo plaisu enerģētikas nozarē un aicina Komisiju izstrādāt ceļa karti, lai paātrinātu esošās paraugprakses un labāko tehnoloģiju iespiešanos tirgū tādās jomās kā apgaismojums, ierīces, biroja aprīkojums, plaša patēriņa elektronika, ēkas, automašīnas un decentralizēta elektroenerģijas ražošana, ar tādu instrumentu palīdzību kā valsts iepirkums un novatoriski finansēšanas mehānismi, piemēram, trešās puses līdzfinansējums;

23.   uzsver atjaunīgo enerģijas avotu un enerģijas efektīvas izmantošanas īpašo nozīmi Eiropas enerģētikas politikā attiecībā uz energoapgādi nākotnē; tāpēc prasa Komisijai un Padomei izstrādāt jaunus tālejošus mērķus laika posmam pēc 2012. gada, kā arī attiecīgus pasākumus, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu ātrāku attīstību; uzstāj, ka saskaņā ar Parlamenta lēmumu jābūt direktīvai par apkuri un dzesēšanu, kurā izmanto atjaunojamus enerģijas avotus, lai nodrošinātu atjaunojamo enerģijas avotu tālāku iespiešanos kurināmā nozares tirgū;

24.   atkārtoti pauž savu stingro atbalstu AEA, aicina dalībvalstis divkāršot centienus, lai sasniegtu mērķi līdz 2010. gadam nodrošināt, ka AEA veido 12% no kopējā enerģijas patēriņa un 22,1% no elektroenerģijas patēriņa, un atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta direktīva par elektroenerģijas iegūšanu no AEA un turpina apstiprināt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/77/EK (2001. gada 27. septembris) par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektrības tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus(1);

25.   atzinīgi vērtē Komisijas biomasas rīcības plānā izklāstītās jaunās iniciatīvas (KOM(2005)0628) un tās ES stratēģiju attiecībā uz biodegvielu (KOM(2006)0034) un aicina visas ES iestādes paātrināt savus centienus attiecībā uz atjaunojamo enerģijas avotu potenciāla izmantošanu biodegvielas ražošanā, vienlaicīgi pienācīgu uzmanību pievēršot vides apsvērumiem;

26.   uzskata, ka Komisijai, sadarbojoties ar attiecīgās rūpniecības nozares pārstāvjiem, steidzami jāiesniedz priekšlikumi attiecībā uz ūdeņraža un kurināmā elementu izmantošanas paātrināšanu nolūkā panākt noturīgus ilgtermiņa uzlabojumus enerģijas efektīvā izmantošanā un saglabāšanā transporta nozarē; atzīmē, ka biomasa parastās sadegšanas ceļā var apmierināt daļu no ES enerģētiskajām vajadzībām; aicina Komisiju, ņemot vērā papildu ieņēmumus no lauksaimniecības un mežsaimniecības, īstenot intensifikācijas programmu pēc iespējas drīzākai ražošanas, lauksaimniecības un mežsaimniecības atlikumu vākšanas, pirolīzes un saražotās gāzes izmantošanas organizēšanai;

27.   atzīst gāzes pieaugošo nozīmi, jo palielinās tās īpatsvars enerģijas kopapjomā, un nepieciešamību izmantot dažādas stratēģijas, lai nodrošinātu gāzes piegādes drošību, piemēram, būvējot SDG termināļus, uzglabāšanas iekārtas un jaunus cauruļvadus;

28.   uzskata kodolenerģiju par vienu no jautājumiem Eiropas politiskajās debatēs par dažādo enerģijas veidu kopumu; atzīst kodolenerģētikas kā enerģiju kopuma sastāvdaļas pašreizējo lomu dažās dalībvalstīs elektroapgādes drošības saglabāšanā, kā arī lai izvairītos no CO2 emisijām; uzskata, ka gadījumā, ja dažās dalībvalstīs kodolenerģijas nozīme saglabāsies arī turpmāk, lēmumus šajā jomā varēs pieņemt tikai attiecīgo dalībvalstu līmenī saskaņā ar subsidiaritātes principu;

29.   piekrīt Komisijas secinājumam, ka galvenā rīcības prioritāte jāpiešķir pieprasījuma pārvaldības pasākumiem nolūkā uzlabot enerģijas izmantošanas efektivitāti un samazināt patēriņu ar saglabāšanas palīdzību; tāpēc pauž dziļu nožēlu par kavēšanos ierosinājumu iesniegšanā attiecībā uz transporta nozari; atzīmē ekonomikas potenciālu, kas rastos, ietaupot vismaz 20% patērētās enerģijas, kā arī atzīmē, ka šis potenciāls palielināsies līdz ar enerģijas cenu pieaugumu, tehnoloģiskajiem uzlabojumiem un apjomradītiem ietaupījumiem;

30.   atzīmē, ka celtniecība, kurā izlieto vairāk nekā 40% no ES izlietotās enerģijas kopapjoma, ir vienīgā nozare ar tik lielu enerģijas patēriņu; turklāt atzīmē, ka pieaugošās enerģijas cenas ietekmē ne tikai visu ekonomiku kopumā, bet pirmām kārtām visus sociāli vismazāk nodrošinātos iedzīvotājus; mudina Komisiju un dalībvalstis ierosināt tādus saskaņotus pasākumus Eiropas ēku fonda atjaunināšanai, kuros būtu piedāvāti novatoriski, ciešā sadarbībā ar Eiropas Investīciju banku izstrādāti risinājumi attiecībā uz finansējumu;

31.   atzīst, ka pilsētu apkures un dzesēšanas tīklu attīstība ir viens no pamatveidiem, kā pastiprināt ēku energoapgādes drošību, jo tā pieļauj lielāku elastību kurināmā izmantošanā; atzīmē, ka kombinētā apkures un enerģijas ražošana un triģenerācija ir tehnoloģijas, kuras būtu jāveicina un kuras varētu ne tikai dod ieguldījumu AEA īpatsvara palielināšanā energoapgādē, bet arī uzlabot enerģijas izmantošanas efektivitāti; rūpnieciskā koģenerācija ir arī viens no pamatveidiem, kā samazināt enerģijas cenu svārstības attiecībā uz lielajiem rūpnieciskajiem patērētājiem;

Pētniecība un attīstība

32.   atzīst pieaugošo nozīmi, kāda ir ieguldījumiem pētniecības un attīstības jomā, izmantojot esošās un veicinot jaunas tehnoloģijas nolūkā saglabāt Eiropas pārākumu visjaunāko tehnoloģiju izmantošanā salīdzinājumā ar tās konkurentiem un radīt jaunas ilgtermiņā noturīgas darbavietas, saglabājot atbilstību Lisabonas programmai un nobruģējot ceļu Tūkstošgades attīstības 7. mērķa, kas attiecas uz vides ilgtspējību, sasniegšanai;

33.   atzīmē plašās iespējas turpmākiem uzlabojumiem atjaunīgo enerģijas avotu jomā un tāda pasaules tirgus attīstībai, kurš pamatojas uz jaunām, uz AEA balstītām, iekārtām un sistēmām, un aicina ES Septītās pētniecības pamatprogrammas pētniecībai un attīstībai ietvaros nodrošināt atjaunīgās enerģijas tehnoloģijas, kurām būtu piešķirti pietiekami līdzekļi, un palīdzēt MVU šajā jomā izmantot savu vadošo tehnoloģisko lomu, lai gūtu panākumus pasaules tirgū;

34.   atzīmē, ka visas prognozes liecina par to, ka ilgtermiņā arī turpmāk lielu daļu no elektroenerģijas saražos parastajās spēkstacijās, un tāpēc atbalsta pētniecības un attīstības veicināšanu šādu spēkstaciju efektivitātes un tās paaugstināšanas jomā;

35.   uzskata, ka zināšanām par kodolsintēzes tehnoloģiju un tās izmantošanu piemīt stratēģiska vērtība un ir jāturpina to attīstība ES;

36.   atzīmē, ka, lai attīstītu jaunas tehnoloģijas enerģētikas jomā, naftas un gāzes sabiedrību īstenotajos pieaugošajos pētniecības un attīstības centienos būtu noderīgas arī brīvprātīgas vienošanās kā daļa no šo sabiedrību korporatīvajiem sociālajiem pienākumiem;

37.   prasa arī saskaņā ar Septīto pamatprogrammu īstenot pētniecību biomasas, visu atjaunīgās enerģijas avotu, tostarp viļņu un paisuma enerģijas un enerģijas uzglabāšanas, kā arī ogļu gazificēšanas tehnoloģijas jomā, lai samazinātu piesārņojošu vielu emisijas un izveidotu pasaules tirgu;

o
o   o

38.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 283, 27.10.2001., 33. lpp.


Nosacījumi ES miera nodrošināšanas operācijām Kongo Demokrātiskajā Republikā
PDF 192kWORD 40k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par nosacījumiem ES miera nodrošināšanas operācijām Kongo Demokrātiskajā Republikā
P6_TA(2006)0111B6-0190/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā pienākumu aizsargāt, kas iekļauts ANO 2005. gada Pasaules augstākā līmeņa sanāksmes gala dokumenta, kas pieņemts Ņujorkā 2005.gada 16.septembrī, secinājumos,

–   ņemot vērā būtisko nozīmi, kāda piemīt Kongo Demokrātiskās Republikas (KDR) stabilitātei saistībā ar stabilitāti visā Centrālāfrikā un Lielo ezeru reģionā,

–   ņemot vērā, ka KDR cenšas atgūties no postoša konflikta, kas prasījis vairāk nekā četrus miljonus dzīvību,

–   ņemot vērā KDR delikāto pārejas periodu, kas ietver grūto uzdevumu izveidot demokrātiskas iestādes,

–   ņemot vērā ANO miera uzturēšanas spēku 17 000 karavīru klātbūtni KDR, lai stabilizētu stāvokli valstī,

–   ņemot vērā ES iesaistīšanos KDR stabilitātes nodrošināšanā ar divu pastāvīgo Eiropas drošības un aizsardzības politikas (EDAP) misiju: ES padomdevējas un atbalsta misija KDR drošības reformai ("EU SEC DR Congo") un ES policijas misija Kinšasā ("EUPOL Kinshasa") starpniecību,

–   ņemot vērā 2005. gada decembra konstitucionālā referenduma cerību rosinošos rezultātus,

–   ņemot vērā KDR 2006. gada jūnijā plānotās vēlēšanas,

–   ņemot vērā ANO lūgumu pēc palīdzības KDR notiekošo vēlēšanu laikā,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,

A.   tā kā ES rīcībā ir tikai neliels skaits karavīru, ko varētu izvietot, un tās prioritātēm jābūt miera un stabilitātes saglabāšanai Balkānos un pašas Savienības tuvākajā ģeogrāfiskajā apkārtnē;

B.   tomēr ņemot vērā ANO lūgumu un to, ka ES, kā arī tās kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) un Eiropas Drošības stratēģijas (EDS) vispārējais mērķis ir stiprināt ANO kā efektīvas daudzpusējas sadarbības pamatu saskaņā ar EDS noteikto,

1.   uzskata, ka saistībā ar ES vadīta karaspēka sarežģīto un potenciāli bīstamo iesaistīšanu jāievēro šādi nosacījumi:

   šādai operācijai jānotiek ar spēcīgu un nepārprotamu mandātu, kas attiecas vienīgi uz drošības nodrošināšanu 2006. gadā notiekošajās prezidenta un parlamenta vēlēšanās;
   militārās operācijas ilgums jāierobežo, nosakot to tikai uz vēlēšanu laiku. Jābūt skaidrai koncepcijai, kā pēc operācijas mandāta beigām nodot uzdevumus ANO un/vai Kongo policijai un armijai;
   drošībai valstī, jo īpaši Katangas reģionā un pie robežas ar Ruandu, jāpaliek ANO pārziņā; ES mandāta ģeogrāfiskās robežas jānosaka saskaņā ar pieejamo karavīru skaitu, viņu drošības prasībām un misijas darbības vajadzībām;
   nekādā gadījumā militārajā operācijā nedrīkst piedalīties tikai vienas dalībvalsts karaspēks. Operācijas eiropeiskā ievirze jāpauž ar vairāku dalībvalstu līdzdalību;
   ES iejaukšanās var notikt vienīgi pēc Kongo pagaidu valdības oficiāla lūguma;
   ES vadīta karaspēka izvietošanai būs divi mērķi: apturēt iespējamos nemiera cēlājus un iedrošināt KDR pilsoņus izmantot tiesības balsot. Tādēļ Eiropas operācijai jābūt atbilstoša apjoma un uzticēšanos rosinošai;
   lai sasniegtu šos mērķus, Padomei būs jāizstrādā skaidra koncepcija saistībā ar nepieciešamo militāro spēku vai policijas (iespējams, žandarmērijas) izvietošanu;
   laikā ierobežota militārā operācija būs cieši jāsaista ar starptautiskās sabiedrības ieguldījumu KDR atjaunošanā pēc pilsoņu kara;
   starptautiskajai sabiedrībai nepārprotami jāapņemas uzlabot Kongo policijas un armijas spēku ilgtermiņa efektivitāti un ilgtspējību;

2.   aicina Padomes pārstāvi ierasties Parlamenta sēdē, lai iepazīstinātu ar konkrētu priekšlikumu par konkrētu mandātu, kurš balstīts tikai uz labi pamatotām vajadzībām un kurā iekļauts arī grafiks; atzīmē, ka īpašai ES misijai KDR ir nepieciešams īpašs ES mandāts, kas pamatojas ANO Statūtos;

3.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, KDR pagaidu valdībai un ANO ģenerālsekretāram.


Kotonū nolīguma pārskatīšana un finansējuma noteikšana 10. Eiropas Attīstības fondam
PDF 204kWORD 45k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Kotonū nolīguma pārskatīšanu un finansējuma noteikšanu 10. Eiropas Attīstības fondam
P6_TA(2006)0112RC-B6-0191/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Kotonū parakstīto 2000.gada 23.jūnija Partnerības nolīgumu starp Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstīm (ĀKK), no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras(1), un kas grozīts ar 2005. gada 24. jūnijā Luksemburgā parakstīto ĀKK un EK partnerattiecību nolīgumu un it īpaši Ia pielikumu par "daudzgadu sadarbības programmu saskaņā ar Kotonū nolīgumu",

–   ņemot vērā Komisijas 2003.gada 8.oktobra paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam "Ceļā uz pilnu sadarbības ar ĀKK valstīm integrāciju ES budžetā" (KOM(2003)0590),

–   ņemot vērā Briseles Eiropadomes prezidentūras 2005. gada 15. un 16. decembra secinājumus, it īpaši 70. punktu un II pielikumu par dalībvalstu attiecīgo ieguldījumu ĀKK valstīs,

–   ņemot vērā Parlamenta rezolūcijas: 2004. gada 1. aprīļa rezolūciju par Eiropas Attīstības fonda iekļaušanu budžetā(2), 2005. gada 8. jūnija rezolūciju par paplašinātās Eiropas Savienības politikas uzdevumiem un budžeta līdzekļiem 2007.–2013. gadam(3) un 2005. gada 17. novembra rezolūciju par Āfrikas attīstības stratēģiju(4),

–   ņemot vērā dalībvalstu 2005. gada apņemšanos, it īpaši to, ka:

   ES un tās dalībvalstis līdz 2015. gadam sasniegs ANO noteikto mērķi 0,70% no ES NKI, kas palielinātu ES iemaksas tūkstošgades attīstības mērķiem no EUR 33 miljardiem 2003. gadā līdz vairāk nekā EUR 84 miljardiem 2015. gadā (Briseles Eiropadomes prezidentūras secinājumi, 2005. gada 16. un 17.jūnijs),
   līdz 2010. gadam ES sasniegs vidējā termiņa mērķi 0,56%, kas nodrošinās ES oficiālās attīstības palīdzības (OAP) summu EUR 67 miljardu apmērā (Briseles Eiropadomes prezidentūras secinājumi, 2005. gada 16. un 17.jūnijs);
   ES un citi donori dubultos palīdzību Āfrikai un tādējādi 2010. gadā nodrošinās Āfriku ar OAP USD 25 miljardu apmērā(5) (Glenīglas komunikē, publiskots 2005.gada 8.jūlijā G8 sammitā Glenīglā),

–   ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.   tā kā Kotonū nolīguma Ia pielikumā teikts, ka "Šajā jaunajā laikposmā Eiropas Savienība turpina atbalstīt ĀKK valstis vismaz tādā pašā mērā kā no 9. EAF, neieskaitot atlikumu; tam, pamatojoties uz Kopienas aplēsēm, pieskaita sekas, ko radījusi inflācija, izaugsme Eiropas Savienībā un 10 jauno dalībvalstu pievienošanās 2004. gadā";

B.   tā kā Komisijas sākotnēji aprēķinātā 10. Eiropas attīstības fonda (EAF) (2008–2013, t.i., 6 gadi) apjoms bija EUR 24 948 miljoni, bet Eiropadome 2005. gada 15. un 16. decembra Briseles sanāksmē vienojās par tikai EUR 22 682 miljoniem;

C.   tā kā šāds samazinājums par EUR 2 miljardiem neatbilst Eiropas Savienības saistībām, kas minētas Kotonū nolīguma Ia pielikumā, un neatspoguļo daudzos 2005. gadā dotos politiskos solījumus par attīstības palīdzības būtisku palielinājumu;

D.   tā kā ĀKK valstis nebūtu piekritušas Kotonū nolīgumam, bez Ia pielikuma par finansēšanu, un tādēļ ES dalībvalstis nedrīkst atkāpties no saviem solījumiem;

E.   tā kā, pirms Eiropas Parlaments var dot piekrišanu Kotonū nolīgumam, ir nepieciešams ieviest skaidrību;

F.   tā kā EAF iekļaušana budžetā nav ne brīnumzāles visu problēmu risināšanai ne šķērslis ES un ĀKK partnerības efektivitātei;

G.   tā kā ir attaisnojoši apsvērt EAF reformu 40 gadus pēc tā dibināšanas, un pašreizējā sistēma nav atrisinājusi visas problēmas saistībā ar līdzekļu atbrīvošanai nepieciešamo laiku un neizmantoto apropriāciju uzkrāšanu (EUR 11 miljardi);

H.   tā kā 2007. gadā ir ieplānota Rumānijas un Bulgārijas pievienošanās ES;

I.   tā kā Kotonū nolīgumam 2005. gada 15. decembrī pievienojās Austrumtimora;

J.   ņemot vērā aizjūras zemju un teritoriju (AZT) pārstāvju paustās bažas par AZT izslēgšanu no 10. EAF un neskaidrību attiecībā uz sadarbību starp AZT un ES;

K.   tā kā Kotonū nolīguma pamatmērķi ir nabadzības izskaušana, ilgtspējīga attīstība un ĀKK valstu pakāpeniska integrācija pasaules ekonomikā; tā kā visas ĀKK un ES valstis ir apņēmušās sasniegt tūkstošgades attīstības mērķus;

L.   tā kā saskaņā ar Kotonū nolīgumu politiskais dialogs ir ļoti nozīmīgs un attīstības palīdzībai jāveicina cilvēktiesību ievērošana, demokrātijas principi un laba pārvaldība, kā arī ilgtspējīga attīstība,

1.   pauž nožēlu, ka 10. EAF kopējā summa, par ko nolēma Eiropadome, ir mazāka nekā Komisijas sākotnēji aprēķinātā;

2.   pauž nožēlu, ka lielais daudzums 2005. gada politisko apņemšanos atbalstīt būtisku palielinājumu OAP neatspoguļojas būtiskā dalībvalstu iemaksu palielinājumā EAF; uzsver, ka piedāvātais apjoms 10. EAF būs tikai 0,028% no dalībvalstu NKP;

3.   pauž nožēlu, ka no vienas puses dalībvalstis ir uzņēmušās saistības palielināt palīdzību attīstības jomā, bet no otras puses, ja 10. EAF finansējums paliek tajā apjomā, ko noteikusi Eiropadome, tad kopējā Komisijas pārvaldītā palīdzība attīstības jomā samazināsies no 19% līdz 14% 2015. gadā, de facto paveicot attīstības politikas renacionalizāciju;

4.   aicina dalībvalstis apsvērt iespēju būtiski palielināt iemaksas 10. EAF;

5.   aicina Padomi un Komisiju paskaidrot, kā tiks finansēti attīstības jautājumi ekonomisko partnerattiecību nolīgumos, par kuriem pašlaik notiek sarunas;

6.   mudina Padomi nodrošināt vairāk naudas programmām "palīdzība tirdzniecībai" un uzstāj, lai šādām programmām nenovirzītu resursus, kas jau paredzēti citām attīstības darbībām, piemēram, tūkstošgades attīstības mērķiem;

7.   aicina Padomi nodrošināt, ka Rumānijas un Bulgārijas iemaksas 10. EAF būs kā papildu ieguldījums, kad šīs valstis pievienosies ES;

8.   aicina Padomi ņemt vērā Austrumtimoras pievienošanos partnerības nolīgumam un to, ka šai jaunajai valstij paredzētā palīdzība jāpiešķir papildus un saskaņā ar formulu, kas aprakstīta Kotonū nolīguma Ia pielikumā;

9.   aicina Padomi un Komisiju pēc iespējas ātrāk paskaidrot jautājumu par turpmāko finansējumu sadarbībai ar AZT;

10.   aicina Padomi un Komisiju paskaidrot Āfrikas Savienības turpmāko finansēšanu, tostarp precizēt finansējuma apjomu no MEDA programmas;

11.   atgādina, ka visiem EAF izdevumiem jāatbilst OAP atbilstības kritērijiem, kā noteikusi ESAO Attīstības palīdzības komiteja;

12.   aicina Komisiju uzņemties vadību sadarbības nodrošināšanā starp dalībvalstīm, lai uzlabotu gan ES, gan divpusējā attīstības finansējuma efektivitāti;

13.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un ĀKK valstu valdībām.

(1) OV L 317, 15.12.2000., 3.lpp.
(2) OV C 103 E,29.4.2004., 833.lpp.
(3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0224.
(4) Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0445.
(5) Salīdzinot ar 2004. gadu, palīdzības apjoms ir divreiz lielāks.


Ekonomikas partnerības nolīguma ietekme uz attīstību
PDF 315kWORD 81k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par ekonomikas partnerības nolīgumu ietekmi uz attīstību (2005/2162(INI))
P6_TA(2006)0113A6-0053/2006

Eiropas Parlaments,

-   ņemot vērā 2000. gada 23. jūnijā parakstīto Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm (ĀKK) no vienas puses un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm no otrās puses(1) (Kotonū nolīgums),

-   ņemot vērā 2005. gada 5.–9. jūnijā Kairā notikušajā Āfrikas Savienības tirdzniecības ministru konferences 3. kārtējā sesijā pieņemto Āfrikas Savienības ministru deklarāciju par ekonomikas partnerības nolīguma sarunām,

-   ņemot vērā deklarāciju 2002. gada 21. martā Keiptaunā notikušajā ĀKK un ES Kopīgā parlamentārā asamblejas 4. sesijā pieņemto deklarāciju(2),

-   ņemot vērā 2005. gada 21. un 22. jūnijā Briselē notikušajā ĀKK valstu Ministru padomes 81. sesijā pieņemto deklarāciju,

-   ņemot vērā sera John Kaputin noslēguma paziņojumu ĀKK reģionālajā ekonomikas partnerības nolīgumu sarunu dalībnieku sanāksmē 2005. gada 4. oktobrī Londonā,

-   ņemot vērā Komisijas dienestu 2005. gada 9. novembra darba dokumentu ar nosaukumu "Tirdzniecības un attīstības aspekti sarunās par ekonomikas partnerības nolīgumiem" (SEK(2005)1459),

-   ņemot vērā 2003. gada 2. oktobrī Briselē pieņemto vienoto ziņojumu par visām ĀKK un EK ekonomikas partnerības nolīgumu sarunu kārtām (ACP/00/118/03 Rev.1, ACP-EC/NG/43),

-   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000. gada 18. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kas Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM) nosaka kā starptautiskās sabiedrības kopīgi pieņemtus kritērijus nabadzības izskaušanai,

-   ņemot vērā ANO 2005. gada pasaules sammita (Tūkstošgade + 5) secinājumu dokumentu, ko pieņēma 2005. gada 16. septembrī ņujorkā(3),

-   ņemot vērā ANO Tūkstošgades projekta darba grupas, kuru vada profesors Jeffrey Sachs, sagatavoto ziņojumu "Ieguldījums attīstībā: praktisks plāns Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai",

-   ņemot vērā Komisijas 2004. gada 29. oktobra ziņojumu "Tūkstošgades attīstības mērķi 2000.–2004. gadam" (SEC(2004)1379),

-   ņemot vērā Komisijas 2005. gada 12. aprīļa paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai "Paātrinot virzību uz Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu ‐ Eiropas Savienības ieguldījums"(KOM(2005)0132),

-   ņemot vērā Komisijas 2005. gada 13. jūlija paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "Priekšlikums Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgajai deklarācijai par Eiropas Savienības attīstības politiku ‐ "Eiropas konsenss" (COM(2005)0311),

-   ņemot vērā ANO Āfrikas Ekonomikas komisijas 2004. gada ekonomikas pārskatu par Āfriku "Āfrikas tirdzniecības potenciāla atbrīvošana",

-   ņemot vērā lielā astoņnieka valstu īpašo pārstāvju Āfrikā sagatavoto progresa ziņojumu par Āfrikas rīcības plāna īstenošanu, ko lielais astoņnieks nodeva atklātībā 2005. gada 1. jūlijā Londonā;

-   ņemot vērā lielā astoņnieka 2005. gada 8. jūlijā Glenīglsā izplatīto paziņojumu,

-   ņemot vērā Vispārējo lietu padomes 2005. gada 23. un 23. maija sanāksmes secinājumus,

-   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

-   ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A6–0053/2006),

A.   tā kā no 1975. līdz 2000. gadam ES tirdzniecības attiecības ar ĀKK valstīm reglamentēja Lomes konvencijas, kuras ĀKK valstīm deva vienpusēju un preferenciālu piekļuvi ES tirgum;

B.   tā kā ar Kotonū nolīguma parakstīšanu 2000. gadā sākās jauna ēra ĀKK un ES attiecībās, ietverot jaunas partnerības noteikumus tirdzniecībā;

C.   tā kā ĀKK un ES partnerības un Kotonū nolīguma galvenais mērķis ir uzlabot ĀKK valstu sociālās un tautsaimniecības attīstības izredzes;

D.   tā kā ES joprojām ir saistības sakarā ar Tūkstošgades attīstības mērķiem, tie ir jāuztver vienīgi kā pirmais solis nabadzības izskaušanā;

E.   tā kā Kotonū nolīguma un ES mērķi ir skaidri, tomēr, ņemot vērā pašreizējo ekonomikas partnerības nolīgumu paredzamo ietekmi uz ĀKK valstu trauslo tautsaimniecību un ES un ĀKK valstu tautsaimniecības attīstības dažādo līmeni, vairākas ieinteresētās puses, tostarp Āfrikas valstu ministri, dažas ES dalībvalstis, kā arī Eiropas un jaunattīstības valstu pilsoniskā sabiedrība pauž aizvien lielākas bažas par ekonomikas partnerības nolīgumu nozīmi attiecīgo mērķu sasniegšanā;

F.   tā kā ES tirgu integrācija ir notikusi vienlaikus ar kohēzijas pasākumiem, lai atbalstītu ekonomiski mazāk attīstītas valstis;

G.   tā kā Kotonū nolīgums uzsver vajadzību sekmēt ĀKK valstu reģionālās integrācijas iniciatīvas, jo lielāku reģionālo tirgu izveide un ciešāka reģionālā integrācija darbosies kā pamudinājums tirgotājiem un investoriem;

H.   tā kā Kotonū nolīgums paredz pušu vienošanos noslēgt jaunus Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) prasībām atbilstīgus tirdzniecības nolīgumus, kas palīdzēs likvidēt barjeras šo pušu savstarpējai tirdzniecībai un veicinās sadarbības paplašināšanu visās ar tirdzniecību saistītās jomās;

I.   tā kā PTO līdz 2007. gada beigām spēkā esošais atbrīvojums ietver esošos tirdzniecības nolīgumus (V pielikums Kotonū nolīgumam "Tirdzniecības režīms, ko piemēro 37. panta 1. punktā minētā sagatavošanās perioda laikā");

J.   tā kā ar ekonomikas partnerības nolīgumiem ir paredzēts noteikt jaunas partnerības noteikumus tirdzniecībā starp ES un ĀKK valstīm, tomēr tirdzniecības liberalizācija starp nevienlīdzīgiem partneriem kā attīstības līdzeklis jau vēsturiski ir izrādījusies neefektīva un pat ražošanu neveicinoša;

K.   tā kā ekonomikas partnerības nolīgumu reģionālais aspekts ir būtisks ne tikai ziemeļu-dienvidu, bet arī dienvidu-dienvidu tirdzniecības stiprināšanā;

L.   tā kā vismazāk attīstītajām ĀKK valstīm ir piešķirta pieeja ES tirgum atbilstīgi EBA (Viss, izņemot ieročus) iniciatīvai;

M.   tā kā Kotonū nolīguma 19. pants ļauj piemērot ĀKK valstu un ES sadarbības modeli katras ĀKK valsts konkrētajiem apstākļiem;

N.   tā kā 2005. gada novembra secinājumos ES dalībvalstis ir vienojušās par to, ka jāizstrādā un jāievieš pilnveidots pārraudzības mehānisms, lai varētu izvērtēt virzību uz ekonomikas partnerības nolīgumu procesa attīstības mērķu īstenošanu;

O.   tā kā Kotonū nolīguma 37. panta 6. punkts paredz ĀKK valstu tiesības izpētīt ekonomikas partnerības nolīgumu alternatīvas;

P.   tā kā pašlaik jau ceturto gadu notiek sarunas par ekonomikas partnerības nolīgumiem, tomēr joprojām palicis daudz šķēršļu, ja sarunas grib pabeigt līdz 2007. gada 31. decembrim, kā to paredz Kotonū nolīgums; tā kā GATT XXIV pants paredz izstrādāt brīvas tirdzniecības zonas izveides plānu un grafiku "saprātīgā laika posmā";

1.   saprot, ka sarunas par ekonomikas partnerības nolīgumiem izriet no nepieciešamības saskaņot ĀKK un ES tirdzniecības attiecības ar PTO noteikumiem, tomēr aicina Komisiju būt modrai, lai attiecīgā saskaņošana nekļūtu svarīgāka par attīstības vispārējo mērķi; aicina Komisiju ne tikai pievērsties saskanībai ar PTO noteikumiem, bet arī sadarbībā ar jaunattīstības valstīm censties, lai uzlabotu PTO noteikumus attīstības labā;

2.   uzskata, ka ekonomikas partnerības nolīgumi, ja tie ir pienācīgi izstrādāti, dod iespēju atdzīvināt ĀKK un ES tirdzniecības attiecības, sekmēt ĀKK tautsaimniecības diversifikāciju un reģionālo integrāciju, kā arī mazināt nabadzību ĀKK valstīs;

3.   atzinīgi vērtē Komisijas vairākkārtēji vērsto uzmanību uz to, ka attīstībai arī turpmāk jābūt visu izvirzīto ekonomikas partnerības nolīgumu galvenajam uzdevumam un mērķim;

4.   pauž bažas par to, ka vairumā ĀKK valstu sarunas par ekonomikas partnerības nolīgumiem un brīvās tirdzniecības nolīgumeim ir uzsāktas un virzās neatkarīgās kārtās bez patiesi demokrātiskām diskusijām; tādēļ pieprasa patiesi sabiedriskas diskusijas ar pilsoniskās sabiedrības, likumdošanas un valdības institūciju līdzdalību, kā arī pienācīgu atgriezenisko saiti un apspriežu mehānismus, lai mainītu šo situāciju un nodrošinātu demokrātisku līdzdalību;

5.   uzskata, ka, lai sasniegtu minētos attīstības mērķus, ekonomikas partnerības nolīgumiem jābūt mērķētiem uz labas tautsaimniecības vadības veicināšanu, ĀKK valstu tautsaimniecību reģionālās integrācijas sekmēšanu, kā arī ieguldījumu piesaisti un saglabāšanu augstā līmenī ĀKK valstīs;

6.   tāpēc skubina Komisiju un ĀKK reģionus izstrādāt ekonomikas partnerības nolīgumus, ievērojot šādus principus: asimetriju par labu ĀKK reģioniem, atbalstu ĀKK reģionālajai integrācijai, pārdomāta un paredzama pamata īstenošana nolūkā sekmēt tirdzniecību un ieguldījumus ĀKK reģionos;

7.   tomēr atzīmē, ka sarunās joprojām nav konkrētu, attīstību veicinošu rezultātu, kā rāda ĀKK valstu pieaugošās bažas un neapmierinātība attiecībā uz to attīstības atbalsta pasākumu trūkumu, kuri ir nepieciešami konkrēta izdevīguma gūšanai no ekonomikas partnerības nolīgumiem, piemēram, saistības sadarbībai attīstības jomā, konkrēti pielāgošanas pasākumi ar mērķi pārvarēt preferenču sistēmas pasliktināšanās, tehnoloģiju nodošanu un pieaugošu konkurenci;

8.   uzsver, ka sarunu par ekonomikas partnerības nolīgumiem rezultātam jābūt tādam, lai nodrošinātu pietiekami daudz laika ĀKK valstu ražotāju pašmāju un reģionālo tirgu pielāgošanai un sniegtu ĀKK valstīm vajadzīgo politisko brīvību izveidot pašām savas attīstības stratēģijas;

9.   skubina Komisiju rīkoties atbilstīgi Kotonū nabadzības izskaušanas mērķim un atbalstīt sociālo un tautsaimniecības attīstību visās reģionālajās grupās, īpaši valstīs ar vājāku tautsaimniecību katrā grupā, kuras citādi tiktu nostumtas malā, kā arī apzināties lielākas elastības nepieciešamību attiecībā uz grafiku sarunām par pakāpenisku tirgus atvēršanu, pārejas posma ilgumu un aptveramo preču apjomu, ja ekonomikas partnerības nolīgumu vispārējam rezultātam ir jābūt ilgtermiņa noturīgai attīstībai; uzsver, ka ekonomikas partnerības nolīgumiem jāpalīdz ĀKK valstīm iekļauties pasaules tautsaimniecībā, veicinot attīstību ar tirdzniecību un ņemot vērā šo valstu tautsaimniecību asimetriju;

10.   uzsver, ka Attīstības politikas pārskats, jo īpaši tā 36. pants, sniedz pamatnostādnes sarunām par ekonomikas partnerības nolīgumiem; šai sakarā mudina Tirdzniecības ĢD ievērot asimetrijas un elastīguma principu, lai ļautu "jaunattīstības valstīm pieņemt un pārveidot tirdzniecības politiku saskaņā ar plašākiem valsts attīstības plāniem", un pilnībā pielāgot savu sarunu stratēģiju visaptverošajam politikas jomu saskaņotības principam attīstības labā, ko nosaka Attīstības politikas pārskats;

11.   uzsver sabiedrisko pakalpojumu nozīmi attīstībā un demokrātijā, un tādēļ aicina Komisiju vienmēr galveno uzmanību vērst uz visiem iespējamu pieeju, apsverot pakalpojumu nozaru liberalizāciju vai citas iespējas jomās, kas saistītas, piemēram, ar ūdensapgādi un sanitāriju, veselības aprūpi, izglītību, transportu un enerģiju;

12.   atzīst ES un ĀKK valstu tautsaimniecības attīstības ievērojami atšķirīgos līmeņus un tāpēc pauž nopietnas bažas par pārāk straujiem centieniem panākt savstarpēju tirdzniecības liberalizāciju starp ES un ĀKK valstīm, kam varētu būt smagas sekas trauslajās ĀKK valstu tautsaimniecībās un valstīs, īpaši laikā, kad starptautiskajai sabiedrībai jādara viss iespējamais, lai atbalstītu valstis centienos sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus; un tādēļ aicina Komisiju nodrošināt, lai ekonomikas partnerības nolīgumos ĀKK valstīm piemērotu īpašus un atšķirīgus nosacījumus, kā to paredz Kotonū nolīguma 34. panta 4. punkts;

13.   uzsver, ka strādnieku tiesību ievērošana ir nozīmīgs elements centienos apkarot nabadzību un īstenot Tūkstošgades mērķus, jo tas veicina pastāvīgu iztikas līdzekļu ieguves un sociālo apstākļu attīstību gadījumos, kad iespējams nostiprināt vienlīdzību un demokrātiju;

14.   uzsver, ka ar Lomes Konvenciju neizdevās veicināt atbilstīgu attīstību ĀKK valstīs, ka uzlabota pieeja tirgum pati par sevi nav pietiekams attīstības sekmēšanas dzinējspēks un ka preferenču sistēmas pasliktināšanās rada vajadzību pēc jauniem instrumentiem; tomēr uzsver arī to, ka turpmāk ekonomikas partnerības nolīgumi nebūs veiksmīgi, ja tie nebūs pilnībā vērsti uz ilgtspējīgu attīstību, un tāpēc prasa, lai sarunās par ekonomikas partnerības nolīgumiem tiešām panāktu jaunas un veiksmīgākas tirgus pieejas iespējas preču un pakalpojumu izvešanai no ĀKK valstīm;

15.   uzsver Komisijas iniciatīvu lielo nozīmi, lai veicinātu produktu diversifikāciju un produkcijas ar pievienoto vērtību ražošanu;

16.   mudina Komisiju atbalstīt tādus mehānismus, kas ļauj ražotājiem iesaistīties un piedalīties cenu noteikšanas procesā, kad tas ir iespējams, kā to paredz Kotonū nolīguma krājumā; aicina ES veicināt godīgu tirdzniecību kā mehānismu, kas uzlabotu mazo un marginalizēto ražotāju un nabadzīgo strādnieku apstākļus;

17.   mudina Komisiju ņemt vērā, ka tarifu ieņēmumiem ir liela nozīme daudzu ĀKK valstu budžetā, un saistībā ar nolīgumu par savstarpību ar ES valstīm šie ieņēmumi ievērojami samazināsies; aicina Komisiju pirms savstarpēja tirgus pilnīgas atvēršanas ierosināt un finansēt plašas fiskālu reformu programmas; prasa ieviest PTO prasībām atbilstīgus drošības mehānismus, kas nodrošina īslaicīgus ievešanas ierobežojumus tajos gadījumos, ja importa pieplūduma rezultātā ir cietusi vietējā ražošana vai pastāv draudi, ka tā var ciest;

18.   atzīst, ka ieņēmumu iespējamo zaudējumu var novērst ar citiem tiešiem nodokļiem vai PVN, tomēr uzsver, ka daži šādi nodokļu režīmi ir regresīvi un tie varētu neproporcionāli ietekmēt nabadzīgos iedzīvotājus, kā arī var rasties tehniskas problēmas ar šo režīmu ieviešanu un praktisku īstenošanu;

19.   aicina Komisiju ekonomikas partnerības nolīgumos ieviest drošības mehānismu, lai nodrošinātu ĀKK valstīm pietiekamu politisko telpu, un, ja nepieciešams, iespēju veikt pasākumus maksājumu bilances grūtību vai makroekonomisko šoku gadījumā;

20.   uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai Komisija izpildītu H. M. Barroso noteiktās saistības atbalstīt tirdzniecību jaunattīstības valstīs ar EUR 1 miljardu, un vajadzības gadījumā prasa papildus piešķirt līdzekļus pašreizējām Eiropas Attīstības fonda saistībām; pauž nožēlu, ka nav veikts atbilstīgs nodrošinājums ne šiem līdzekļiem, ne arī ierosinātajiem EUR 190 miljoniem gadā, ko Padomes vienošanās par turpmākajiem finanšu plāniem solīja Cukura protokola valstīm;

21.   atzīmējot investīciju lielo nozīmi ĀKK valstu tautsaimniecības attīstībā, mudina Komisiju meklēt iespējas mainīt Eiropas Investīciju bankas investīciju shēmas darbību, lai ļautu šai shēmai veicināt papildu un attīstību sekmējošu investīciju piešķiršanu;

22.   uzskata, ka izglītības un infrastruktūras uzlabošana ir vajadzīgais priekšnoteikums ĀKK valstu tirgu atvēršanai, un tādēļ aicina Komisiju nodrošināt ĀKK valstīm lielākus resursus un mehānismu, kas garantē priekšapmaksu, lai risinātu piegādes ierobežojumu, KLP reformas ārējās ietekmes un ES reglamentējošo standartu aizvien augošo prasību problēmas;

23.   aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību vismazāk attīstīto valstu vajadzībām un nodrošināt atbilstīgu atbalstu potenciāla nostiprināšanai, kā arī risināt piegādes ierobežojumus, lai ļautu šādām valstīm izmantot priekšrocības, ko EBA iniciatīva piešķir attiecībā uz pieeju tirgum;

24.   aicina ĀKK valstu vadītājus izmantot resursus efektīvāk, uzņemoties lielāku atbildību un ievērojot labu pārvaldi un demokrātiju;

25.   prasa tirgus atvēršanu veikt, ievērojot ekonomikas partnerības nolīgumus, un tā ir atkarīga no konkrētu attīstības mērķu sasniegšanas un atbilstīgu resursu nodrošināšanas, lai risinātu ar visām papildu izmaksām saistītās problēmas;

26.   uzsver, cik svarīgi ir sasniegt reālu iekšreģionālu integrāciju pirms starpreģionālās integrācijas programmas uzsākšanas;

27.   prasa, lai ĀKK valstīm un reģioniem savlaicīgi tiktu nodrošināta efektīva palīdzība tirdzniecības jomā, lai stiprinātu to tirdzniecības apjomu sagatavošanās darbos, kas saistīti ar sarunām par ekonomikas partnerības nolīgumiem;

28.   atzīmē, ka atsevišķos gadījumos sarunas par ekonomikas partnerības nolīgumiem ir izraisījušas tādu jaunu reģionālo grupu izveidi, kuras ietver valstis ar acīmredzami dažādiem attīstības līmeņiem, radot sarežģījumus ĀKK valstīs un izraisot reģionālo ekonomisko kopienu pārklāšanos;

29.   atzinīgi novērtē reģionālo integrācijas procesu lomu, ko sekmē ekonomikas partnerības nolīgumi un kurus Kotonū nolīgumā izvirza par prioritāti, palīdzēt valstīm attīstīt iekšējo tirgu, piesaistīt investorus un risināt piegādes ierobežojumus; tomēr aicina Komisiju ņemt vērā to, ka ir vajadzīgi pārejas periodi, lai aizsargātu stratēģiskos produktus un rūpniecības nozares un lai ieviestu PTO prasībām atbilstīgus drošības mehānismus, un rastu veidu, kā kompensēt zaudējumus tarifu ieņēmumos;

30.   atgādina Komisijai, ka šīm reģionālajām grupām nav reāli līdz 2008. gadam uzsākt pakāpenisku asimetriskā savstarpējās brīvās tirdzniecības nolīguma īstenošanu reģionu līmenī, ja neveic atbilstīgus papildu pasākumus;

31.   aicina Komisiju nodrošināt lielāku saskaņotību un kohēziju starp ekonomikas partnerības nolīgumu saturu, kas attiecas uz tirdzniecību, saistītajiem un korekcijas pasākumiem, un savlaicīga un efektīva atbalsta nodrošinājumu; un aicina pastiprināt sadarbību Attīstības ĢD, Tirdzniecības ĢD, Ārējo sakaru ĢD un EiropeAid sadarbības biroju, kā arī ES dalībvalstu starpā par to, kā labāk sniegt atbalstu ekonomikas partnerības nolīgumu attīstībai;

32.   mudina Komisiju pievērst uzmanību ražošanas un pārstrādes iespēju uzlabošanai un ĀKK valstu un reģionu savstarpējai tirdzniecībai;

33.   pauž nožēlu par tempu, kādā notika sākotnējā kārta sarunām par ekonomikas partnerības nolīgumiem ar visām ĀKK valstīm, kā arī par reālu nolīgumu trūkumu minētajā posmā;

34.   uzskata, ka jāpastiprina ĀKK valstu sekretariāta loma šo sarunu koordinēšanā, ja tas sniedz atbilstīgu informāciju par sarunu norises gaitu dažādos ĀKK valstu reģionos;

35.   aicina Komisiju ievērot ĀKK valstu vadītāju lūgumus, ja viņi vēlas atsākt sarunu kārtu ar visām ĀKK valstīm un atrisināt visas atlikušās nepilnības;

36.   aicina Komisiju sākt izstrādāt alternatīvas, lai ĀKK valstis var izdarīt pamatotu izvēli, un īpaši apsvērt VPS+ režīma labāku īstenošanu;

37.   atgādina, ka saskaņā ar Kotonū nolīguma nosacījumiem gadījumā, ja kāda valsts vai reģions nevēlas pievienoties ekonomikas partnerības nolīgumiem/brīvas tirdzniecības zonai, šai valstij nav jācieš no apgrūtinātas pieejas tirgum; aicina Komisiju izpētīt visas alternatīvās iespējas, tostarp nesavstarpības pasākumus, ko paredz Kotonū nolīguma 37. panta 6. punkta nosacījumi, kas ir jāievēro, ja ĀKK valstis izvēlas šo alternatīvu;

38.   atzīmē, ka nolūkā panākt lielāku elastību Komisijai un ĀKK valstīm ir jāsadarbojas, ievērojot Kotonū nolīgumu, un jācenšas panākt VVTT XXIV panta pārskatīšana, lai tas neatstātu negatīvu ietekmi uz attīstību un lai varētu pieļaut nesavstarpējus ekonomikas partnerības nolīgumus; tādēļ aicina Komisiju ievērot, ka ES un ĀKK valstis ir pietiekami liela teritorija, kas var prasīt PTO noteikumu iespējamas reformas, lai šie noteikumi būtu taisnīgāki un atbilstu gan jaunattīstības valstu, gan Eiropas mazo ražotāju vajadzībām;

39.   aicina Komisiju sarunās par ekonomikas partnerības nolīgumiem apspriest jautājumus par ieguldījumiem, konkurences noteikumiem un valsts iepirkumiem tikai tad, kad ir panākta skaidra vienprātība ar ĀKK valstu reģioniem;

40.   prasa lielāku pārredzamību attiecībā uz sarunu virzību un saturu, kā arī atbalstu ekonomikas partnerības nolīgumu attīstībai un ĀKK valstu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju, privātā sektora, valstu parlamentu, vietējo pašvaldību, Eiropas Parlamenta, kā arī ĀKK valstu un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas lielāku iesaistīšanos sarunās;

41.   prasa, lai 2006. gadā paredzēto sarunu pārskatu par ekonomikas partnerības nolīgumiem, kā nosaka Kotonū nolīguma 37. panta 4. punkts, un nešaubās, ka to ņems vērā kā iespēju iesaistīties visaptverošā un reālā izvērtēšanā tādā ziņā, lai ekonomikas partnerības nolīgumi radītu atbilstīgus noteikumus nabadzības izskaušanai, kā arī ilgtermiņa sociālās un tautsaimniecības attīstības veicināšanai;

42.   atgādina un pauž atbalstu Keiptaunas deklarācijai, kuru 2002. gada martā vienprātīgi pieņēma ĀKK valstu un ES Apvienotā parlamentārā asambleja un kura prasa izveidot attīstības kritērijus, pēc kā izvērtēt ĀKK valstu un ES tirdzniecības sarunu virzību un iznākumu; un prasa šādus kritērijus lietot visos sarunu virzības pārskatos;

43.   mudina Komisiju turpināt iesākto, īstenojot jaunu uzraudzības mehānismu, pilnīgi iesaistoties deputātiem un pilsoniskajai sabiedrībai, lai nodrošinātu rūpīgu politikas pārbaudi un lēmumu publiskumu attiecībā uz attīstības mērķiem vai noteiktajiem kritērijiem sarunu procesā;

44.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu un ĀKK valstu valdībām, ĀKK valstu un ES padomei, kā arī ĀKK valstu un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.

(1) OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.
(2) OV C 231, 27.9.2002., 63. lpp.
(3) http://www.un.org/summit2005/, skatīt arī http://www.un.org/ga/59/hl60_plenarymeeting.html


Eiropas politiskās partijas
PDF 293kWORD 67k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropas politiskajām partijām (2005/2224 (INI))
P6_TA(2006)0114A6-0042/2006

Eiropas Parlaments,

-   ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 191. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 12. panta 2. daļu, kā arī Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 4. daļu,

-   ņemot vērā Līguma I-46. panta 4. daļu par Eiropas Konstitucionālo līgumu,

-   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Regulu (EK) Nr. 2004/2003 par noteikumiem, kas attiecas uz Eiropas līmeņa politiskajām partijām un to finansēšanu(1), īpaši to 12. pantu (še turpmāk "Regula");

-   ņemot vērā ģenerālsekretāra 2005. gada 21. septembra ziņojumu Prezidijam par Eiropas līmeņa partiju finansēšanu saskaņā ar Prezidija 2004. gada 29. marta lēmuma 15. pantu ar norādījumiem Regulas īstenošanai(2),

-   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

-   ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A6-0042/2006),

A.   tā kā pilsoņiem tuvas un demokrātiskas Eiropas Savienības turpmāka attīstība ir priekšnoteikums, lai pilsoņi atbalstītu Eiropas integrācijas nākamās fāzes, un tāpēc Eiropas demokrātijas tālākai attīstībai ir jāpiešķir augsta prioritāte;

B.   tā kā politiskās partijas, tostarp Eiropas politiskās partijas, veido būtisku Eiropas politiskās telpas izveides elementu, veicinot demokrātiju Eiropas līmenī;

C.   tā kā politiskām partijām ir nozīmīga loma tādu demokrātisko vērtību veicināšanā, kā brīvība, iecietība, solidaritāte un dzimumu līdztiesība;

D.   tā kā dziļas pārdomas par Eiropas nākotni rada nepieciešamību pēc visaptveroša dialoga ar pilsoņiem un tajā galvenā loma ir jānodrošina Eiropas mēroga politiskajām partijām;

E.   tā kā daudzās valstīs politisko partiju darbību politiskās informēšanas un sabiedriskā viedokļa veidošanas jomā finansiāli atbalsta valsts;

F.   tā kā politiski radniecīgās grupas apvienojušās Eiropas politiskajās partijās un to darbu finansiāli atbalsta Kopiena;

G.   tā kā partiju finansēšana Eiropas Savienības līmenī notiek saskaņā ar Līguma 191. pantu;

H.   tā kā Eiropas politiskajām partijām nav atļauts veidot rezerves, uzkrājot dotācijas vai pašu līdzekļus; tā kā tad, ja partijām, slēdzot bilanci, rodas pozitīvs atlikums (peļņa), to atvelk no galīgās dotācijas;

I.   tā kā ar Regulas palīdzību ir sperts pirmais solis, lai izveidotu normatīvus pamatnosacījumus Eiropas politiskajām partijām;

J.   tā kā politiskās partijas izteikušas virkni vēlmju saistībā ar partiju finansēšanas apveidiem Eiropas līmenī(3);

K.   tā kā Eiropas Parlamenta ģenerālsekretārs iesniedza ziņojumu par reglamenta pielietojumu;

L.   tā kā valsts finansējums partijām saskaņā ar regulu nav domāts tam, lai Eiropas politiskajām partijām sarežģītu rezervju veidošanu no pašu līdzekļiem (ziedojumiem, biedru naudām, par samaksu sniegtiem pakalpojumiem) vai padarītu to pat par neiespējamu, un tā kā šīm partijām tikai ir aizliegts veidot dotāciju atlikumu budžeta gada beigās;

M.   tā kā Eiropas politiskajām partijām, tāpat kā jebkurai peļņas vai bezpeļņas organizācijai, ilgtermiņa plānošanai ir nepieciešama vismaz minimāla finansiāla drošība ne mazāk svarīgi arī tāpēc, ka tām ilgtermiņā jāpilda saistības pret darbiniekiem, piegādātājiem un darbuzņēmējiem;

N.   tā kā saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem Eiropas politiskās partijas nesaņem nekādas finansiālas garantijas, kas būtu ilgākas par vienu gadu; tā kā tām piešķirtās dotācijas nosaka ik gadu un to apjoms ir pilnībā atkarīgs no partiju skaita, kas uz tām pieteikušās, kā arī no tām piederīgo Parlamenta deputātu skaita; tā kā šo dotāciju apjoms no gada uz gadu var būtiski mainīties, ja parādās jaunas politiskās partijas vai rodas izmaiņas politiskajām partijām piederīgo Parlamenta deputātu skaitā;

O.   tā kā divas jaunas partijas nesen pieteicās reģistrācijai Eiropas Parlamentā un iesniedza pieteikumus dotācijām, tādējādi palielinot Eiropas politisko partiju skaitu no 8 uz 10;

P.   tā kā pašreizējā situācijā partijas ir finansiāli ļoti atkarīgas no Eiropas Parlamenta, jo vienīgais veids, kā nodrošināt finansējumu ilgtermiņa saistībām, ir saņemt regulāras un garantētas dotācijas no Parlamenta;

Q.   tā kā pašreizējā situācija neveicina Eiropas politisko partiju pareizu finanšu vadību, jo nav patiesa stimula izdevumu pārvaldē piemērot ekonomiskās efektivitātes principus;

R.   tā kā Eiropas politiskajām partijām jāiesniedz ikgadējais budžets, kas ir sadalīts piecās kategorijās; tā kā šo budžeta struktūru nosaka Eiropas Parlaments;

S.   tā kā Eiropas Parlamenta standarta nolīguma ar Eiropas politiskajām partijām par dotācijas piešķiršanu(4) I.3. panta 3. punktā ir noteikts, ka pārvietot līdzekļus no vienas budžeta pozīcijas (kategorijas) uz citu var tikai 20% robežās no katras pozīcijas līdzekļu apjoma;

T.   tā kā ierobežojumi līdzekļu pārvietošanai starp budžeta kategorijām neļauj Eiropas politiskajām partijām mainīt politiskās prioritātes budžeta gada laikā;

U.   tā kā Eiropas politiskajām partijām tagad var būt juridisks statuss saskaņā ar to juridiskās personas statusu valstī, kurā ir tās mītne; tā kā dažas partijas ir izvēlējušās Beļģijas bezpeļņas organizācijas juridisko formu, savukārt citas ‐ starptautiskas bezpeļņas organizācijas juridisko formu;

V.   tā kā atšķirības starp Eiropas politiskajām partijām un Eiropas iestādēm piemērojamo fiskālo režīmu tomēr ir pārāk krasas;

W.   tā kā saskaņā ar regulu Eiropas Parlamentam ir jāpublicē pārskats par Regulas pielietojumu, norādot uz piedāvātajām izmaiņām,

Politiskais pamatojums

1.   konstatē, ka pastāv plaisa starp daudziem pilsoņiem un Eiropas institūcijām, kas liek secināt, ka līdzšinējā politiskā komunikācija un informēšana par Eiropas politiku ir bijusi nepietiekama;

2.   pauž pārliecību, ka Eiropas mēroga politiskajām partijām jāuzņemas ne tikai jumta organizāciju loma, bet arī jākļūst par Eiropas politikas veicinātājiem, kas sakņojas visos sabiedrības slāņos, cenšoties panākt patiesu iedzīvotāju iesaistīšanu ne tikai ar Eiropas vēlēšanu palīdzību, bet arī visos pārējos Eiropas politiskās dzīves aspektos;

3.   uzskata, ka Eiropas līmeņa politiskās partijas veido nozīmīgu elementu Eiropas sabiedrības viedokļa veidošanas un izteiksmes procesā, bez kura nevar sekmīgi veidoties turpmāka Eiropas Savienības attīstība;

4.   uzsver nepieciešamību vienoties ne tikai par Eiropas līmeņa politisko partiju finansēšanas noteikumiem, bet arī par patiesajiem Eiropas partiju Statūtiem, kuros būtu noteiktas partiju tiesības un pienākumi un kuri dotu iespēju tām iegūt juridiskās personas statusu, kas balstīts uz Kopienas tiesību aktiem un ir spēkā dalībvalstīs; prasa, lai tā Konstitucionālo jautājumu komiteja izskata jautājumu par Eiropas politisko partiju Eiropas līmeņa statūtiem tiesiskā un nodokļu ziņā;

5.   prasa, lai statūtos iekļauj noteikumus atsevišķu personu piederībai Eiropas mēroga partijām, kā arī noteikumus par pārvaldi, kandidātu izvirzīšanu un vēlēšanām, un kārtību un atbalstu partiju kongresu un asambleju organizēšanai;

Pieredze un priekšlikumi uzlabojumiem

6.   prasa Komisijai izskatīt iespēju Regulas (EK) Nr. 2004/2003 pārskatīšanas gadījumā ieviest noteikumus par Eiropas līmeņa politisko partiju finansēšanu no Kopienas budžeta atbilstīgi piešķīrumu principam Finanšu regulas Nr. 1605/2002 (EK, Euratom) I daļas VI sadaļas nozīmē, ņemot vērā, ka šis princips neattiecas uz politisko partiju īpašajām funkcijām;

7.   pieņem zināšanai, ka sakarā ar regulas anulēšanu iesniegtas trīs prasības, kuras 2005. gada 11. jūlijā, uzskatot tās par neatļautām, noraidījusi Pirmās instances tiesa, turklāt pret vienu no spriedumiem ir iesniegta apelācija;

8.   atzinīgi novērtē to, ka kopš pilnvaru perioda sākuma pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2004. gada jūnijā ir dibinātas astoņas dalībvalstu politisko partiju apvienības, kas veido Eiropas mēroga politiskās partijas, un ka saskaņā ar Regulas noteikumiem tās varēja saņemt finansiālu atbalstu;

9.   konstatē, ka finanšu atbalsta piešķiršana EUR 4,648 miljonu apmērā 2004. budžeta gadam ar prasību iesniegt priekšlikumus sākās 2004. gada 18. jūnijā un paredzētajā kārtībā noslēdzās 2005. gada 6. jūlijā ar Prezidija galīgo lēmumu par finanšu atbalstu;

10.   ar gandarījumu konstatē, ka, ieceļot darbiniekus, visas Eiropas mēroga politiskās partijas lielā mērā ņēmušas vērā sieviešu un vīriešu iespēju vienlīdzības principu, un mudina tās nodrošināt vienlīdzīgāku sieviešu un vīriešu pārstāvību vēlēšanu sarakstos un ievēlēto deputātu vidū;

11.   norāda uz to, ka Eiropas Savienības 2005. gada budžetā partiju finansēšanai bija paredzēti EUR 8,4 miljoni , kurus Prezidijs saskaņā ar regulā paredzēto sadales mehānismu sadalīja partijām, kuras bija iesniegušas pieteikumus;

12.   pieņem zināšanai, ka Eiropas līmeņa politiskās partijas 2004. gadā samaksāja kopā EUR 20 071 par tehnisko palīdzību, t.i. par zālēm, tehnisko personālu un īpaši tulku pakalpojumiem, ko saskaņā ar regulu Eiropas Parlaments nodrošina pret atlīdzību;

13.   ņemot vēra iepriekšējo praktisko pieredzi un ievērojot budžeta noteikumus, uzskata par nepieciešamu finansēšanas sistēmā ieviest šādus grozījumus:

   a) Regula nosaka tikai pieteikumu iesniegšanas kārtības pamatnoteikumus. Lai izvairītos no pieteikumu iesniedzēju lieki ieguldītiem pūliņiem, vajadzētu procesu organizēt divos līmeņos, lai pirmajā līmenī izlemtu, vai partija atbilst vispārējiem kritērijiem atbalsta saņemšanai, un otrajā līmenī noteiktu līdzekļu apjomu;
   b) maksājumu grafiks nav optimāli pieskaņots saņēmēju darbības metodēm. To vajadzētu mainīt tā, lai astoņdesmit procentus no finansējuma apjoma izmaksātu pēc tam, kad parakstīta vienošanās par finansēšanu, un pārējo summu izmaksātu pēc budžeta gada beigām, pamatojoties uz iesniegtajiem rēķiniem;
   c) lai palielinātu saņēmējiem finanšu plānošanas drošību, ņemot vērā saistošos budžeta plānošanas principus, ko paredz Finanšu regula, tādām ikgadējā budžeta projekta sagatavošanā iesaistītajām struktūrvienībām kā Prezidijam un Budžeta komitejai pilnvaru perioda sākumā jāvienojas par finansēšanas plānu vairākiem gadiem, ietverot gan katrai partijai paredzēto pamatsummu (15 % no kopējā budžeta), gan par katru Eiropas Parlamenta deputātu paredzēto papildu apjomu, ko sadala starp partijām(85 % no kopējā budžeta), lai tādējādi nodrošinātu pietiekami elastīgu pieeju jaunu partiju dibināšanas gadījumos;
   d) no Eiropas politiskajām partijām jāprasa ilglaicīga finanšu plānošana. Tāpēc ir nepieciešams, ka šīs partijas var rezervju veidošanai izmantot pašu līdzekļus, īpaši tos, kas iegūti no ziedojumiem un biedru naudām un pārsniedz noteikto pašu finansējuma daļu 25% apmērā no izdevumiem;
   e) pašreizējā Finanšu regulas pārskatīšanas procedūrā vai regulas grozījumos vajadzētu censties ieviest ierobežojošu izņēmumu, kas ļautu noteiktu daļu no attiecīgajam finanšu gadam piešķirtā finansējuma izmantot nākamā gada pirmajā ceturksnī;
   f) striktais finansējuma iedalījums piecās kategorijas un ierobežojumi līdzekļu pārvietošanai starp šīm kategorijām neatbilst Eiropas partiju vajadzībām. Tādēļ vienošanos par finansēšanu vajadzētu grozīt tā, lai būtu iespējams lielāku līdzekļu apjomu pārvietot starp kategorijām, tomēr pēc iespējas samazinot šai procedūrai nepieciešamo administratīvo slogu;
   g) turklāt partiju iesniegtajām gada programmām vajadzētu būt tik elastīgām, lai partijas, veicot politisko darbību, varētu pienācīgi reaģēt arī uz neparedzētiem notikumiem;
   h) lai uzlabotu finansējuma pārvaldības efektivitāti, partiju galīgo finanšu pārskatu iesniegšanas termiņu vajadzētu pagarināt līdz nākama gada 15. maijam;
   i) lai sasniegtu mērķi, kas paredz stiprināt Eiropas politiskās partijas kā Eiropas demokrātijas elementu, un ņemot vērā pieaugošās prasības attiecībā uz to politisko darbību, kas saistītas ar paplašināšanos (tulkošanas izdevumi, ceļojumu izdevumi utt.), uzskata par vēlamu attiecīgi izvērst politisko partiju finansiālo atbalstu;

14.   uzskata par lietderīgu pārdomu periodā par Eiropas Savienības nākotni apspriest arī šādus jautājumus:

   a) Kādā veidā būtu iespējams atbalstīt Eiropas politiskos fondus, lai papildinātu Eiropas politisko partiju veikto politiskās informēšanas un izglītošanas darbu? Parlaments aicina Komisiju šajā jautājumā iesniegt priekšlikumus;
   b) Kā būtu jāizveido Eiropas partiju saraksti Eiropas Parlamenta vēlēšanām, lai veicinātu Eiropas politiskās sabiedrības veidošanos?
   c) Kāda nozīme varētu būt Eiropas politiskajām partijām referendumos par Eiropas tēmām, Eiropas Parlamenta vēlēšanās un Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšanā?
   d) kā ir iespējams veicināt un palielināt Eiropas politisko jaunatnes organizāciju un kustību nozīmi, kas ir būtiski līdzekļi, lai jaunākām paaudzēm ieaudzinātu Eiropas apziņu un veidotu to izpratni par Eiropas identitāti? Parlaments iesaka izveidot iekšēju darba grupu, kurā iekļautu attiecīgo komiteju, Eiropas politisko partiju un partiju politisko jaunatnes organizāciju pārstāvjus un kura gada laikā iesniegtu Prezidijam ziņojumu par partiju politiskajām jaunatnes organizācijām un labāko to atbalsta veidu šobrīd un tiesību aktos nākotnē;

o
o   o

15.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 297, 15.11.2003., 1. lpp.
(2) Dokuments PE 362.124/BUR/AN.2.
(3) Kopējā Hoyer, Rasmussen, Martens, Francescato, Maes, Bertinotti, Kaminski, Bayrou un Ruttelli 2005. gada 1. jūnija deklarācija, kas adresēta Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam.
(4) Eiropas Parlamenta Prezidija 2004. gada 29. marta Lēmuma 2. pielikums ar Regulas (EK) Nr. 2004/2003 īstenošanas noteikumiem (OV C 155, 12.6.2004., 1. lpp.).


Demogrāfiskās problēmas un paaudžu solidaritāte
PDF 248kWORD 112k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par demogrāfiskām problēmām un paaudžu solidaritāti (2005/2147 (INI))
P6_TA(2006)0115A6-0041/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā tā 1997.gada 14.marta rezolūciju par Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par demogrāfisko situāciju Eiropas Savienībā 1995. gadā(1),

–   ņemot vērā tā 1998.gada 12.marta rezolūciju par Komisijas 1997. gada ziņojumu par demogrāfisko situāciju(2),

–   ņemot vērā tā 2000.gada 15.decembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu "Pretim visu paaudžu Eiropai ‐ labklājības un paaudžu solidaritātes veicināšana"(3),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei "Eiropas rīcība saistībā ar novecošanās tendencēm pasaulē. Ekonomiskās un sociālās attīstības veicināšana novecojošā pasaulē. Eiropas Komisijas ieguldījums Novecošanās jautājumiem veltītajā pasaules II asamblejā (KOM(2002)0143),

–   ņemot vērā Eiropas Jaunatnes paktu, ko Eiropadome pieņēma 2005. gada 22.–23. martā Briselē,

–   ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu "Jauna solidaritāte paaudžu starpā saistībā ar demogrāfiskām izmaiņām" (KOM(2005)0094),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A6-0041/2006),

A.   tā kā demogrāfiskās izmaiņas, kas daļēji ir saistītas ar paredzamo mūža ilguma palielināšanos, nav jāuzskata tikai par problēmu, bet tās ir arī pozitīvs izaicinājums sabiedrībām iesaistīt visu vecuma grupu cilvēkus un piedāvāt iespējas, kādu iepriekš nebija;

B.   tā kā Lisabonas stratēģijā ir uzsvērts, ka sieviešu līdzdalība darba tirgū ir jāpalielina, lai sasniegtu Lisabonas mērķus panākt pilnīgu nodarbinātību augstas kvalitātes darbavietās;

C.   tā kā Direktīva 92/85/EEK(4) paredz pasākumus, kuru mērķis ir veicināt drošības un veselības aizsardzības uzlabošanu darbā strādājošām grūtniecēm un sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti,

1.   atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par Zaļo grāmatu "Jauna solidaritāte paaudžu starpā saistībā ar demogrāfiskām izmaiņām" (Zaļā grāmata);

2.   atzinīgi vērtē to, ka Komisija Zaļajā grāmatā Eiropas līmenī pauž nostāju par vienu no svarīgākajām politiskajām un sociālajām problēmām; tomēr uzsver, ka daudzi ar sabiedrības demogrāfiskām izmaiņām saistītie jautājumi ir tikai dalībvalstu kompetencē un ka tāpēc Eiropas mēroga noteikumu izstrāde šajā jomā nav vispārējā Kopienas kompetencē;

3.   pauž nožēlu, ka Komisija Zaļajā grāmatā, analizējot situāciju no makroekonomiskā vai mikroekonomiskā viedokļa, nav sistemātiski ņēmusi vērā dzimumu līdztiesības aspektu, kaut gan tas ir būtisks, lai veiktu vispusīgu analīzi un paredzētu visaptverošus pasākumus;

4.   uzskata, ka demogrāfiskās izmaiņas un to ietekme uz sabiedrību ir izšķiroši svarīgas dalībvalstu un Savienības nākotnei; tāpēc aicina Komisiju atzīt, ka demogrāfiskās izmaiņas ir horizontāli risināms jautājums, un ņemt to pienācīgi vērā, integrēt un attiecināt uz visiem Savienības pasākumiem;

5.   konstatē, ka laika gaitā demogrāfiskās izmaiņas kopā ar lēnu ekonomikas attīstību un/vai ilgstoši lielu bezdarbu pastiprinās šīs problēmas aizvien vairāk; tāpēc secina, ka jāpalielina izaugsme un jāsamazina augstais bezdarba līmenis, lai novērstu demogrāfisko izmaiņu negatīvās sekas;

6.   ir pārsteigts, ka Zaļajā grāmatā tikai starp citu ir pieminēti demogrāfisko izmaiņu veselības aprūpes aspekti; uzsver, ka iedzīvotāju novecošanās dēļ kvalitatīvi un kvantitatīvi pieaug pieprasījums pēc medicīnas un ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem; ir pārliecināts, ka svarīgi ir veikt ieguldījumus slimību pastāvīgas profilakses pasākumos, lai tiktu galā ar demogrāfisko izmaiņu cilvēciskajiem un ekonomikas aspektiem; konstatē, ka cilvēki, kam ilgāk ir laba veselība, var ilgāk aktīvi dzīvot un strādāt;

7.   piekrīt, ka, pazeminoties dzimstībai, ekonomikas izaugsmi var saglabāt ar pasākumiem, kuru mērķis ir paaugstināt nodarbinātību, ieviest jauninājumus un vairot darba ražīgumu, kā arī modernizēt sociālo aizsardzību;

8.   ņemot vērā acīm redzamās demogrāfiskās izmaiņas, atbalsta paaudžu jaunu solidaritāti un pašreizējo Eiropas Savienības sociālo modeļu turpmāku attīstību, kuru galvenajam mērķim jābūt nodrošināt visu iedzīvotāju sociālo līdzdalību, sociālo nodrošinājumu un sociālo solidaritāti, kā arī veicināt visu paaudžu potenciālu;

9.   atzīst, ka dažādas dalībvalstis risina šīs jomas kopīgās problēmas un izmēģina dažādus risinājumus, kam ir atšķirīgi panākumi; uzskata, ka nav vienotas, visiem noderīgas "īstās" atbildes, it īpaši Savienībā, ko veido 25 vai vairāk dalībvalstis; uzsver, ka, risinot demogrāfiskās problēmas, dažādos dalībvalstu reģionos un apakšreģionos vērojamās būtiskās atšķirības vēl vairāk pastiprina nepieciešamību izmantot dažādas pieejas; šo atšķirību dēļ vajadzēs izmantot uz izdomu balstītus nestandarta risinājumus;

10.   pauž nožēlu, ka Zaļajā grāmatā nav izcelta reproduktīvās un seksuālās veselības ietekme uz demogrāfiskajām izmaiņām; uzsver, ka biežāk tiek konstatēta neauglība, it īpaši vīriešu neauglība, sevišķi tajos reģionos, kur ir plaši attīstīta rūpniecība, kā arī to, ka dažās Eiropas valstīs neauglība, kuras cēlonis ir arī ķīmiskais piesārņojums, skar pat līdz 15% pāru;

11.   pauž nožēlu, ka Zaļajā grāmatā nav pievērsta uzmanība aizvien lielākajam vienvecāka ģimeņu skaitam, kurās 85% gadījumu ģimenes galva ir sieviete un kurām augstāks ir risks nonākt nabadzībā, tāpēc tām jāsniedz īpašs atbalsts;

12.   atzīmē to dalībvalstu pieredzi, kurās pastāv "garantētais ienākumu minimums";

13.   pauž bažas par veselības aprūpes sistēmas atšķirībām dalībvalstīs, reģionos un sociālajās grupās; konstatē, ka veselības aprūpes atšķirības (zems paredzamais mūža ilgums, plaši izplatītas hroniskas saslimšanas, saslimšanas, kas radušās dzīves apstākļu rezultātā) līdz ar zemu dzimstības koeficientu un izceļošanu var pastiprināt reģionālās atšķirības un radīt sava veida apburto loku, ko grūti pārraut; lūdz dalībvalstīm ziņot par veselības aprūpes atšķirībām un, izmantojot Komisijas palīdzību, nodrošināt sistemātisku paraugprakses apmaiņu un minēto atšķirību efektīvu novēršanu;

14.   aicina dalībvalstis atzīt, ka demogrāfiskās izmaiņas ir kopīga problēma, un nolemt, ka pavasara Eiropadomē jānotiek daudz intensīvākai viedokļu apmaiņai par demogrāfisko izmaiņu sekām un pārbaudītu pieredzi, it īpaši par tādiem jautājumiem kā aktīvas vecumdienas, ģimeņu dzīves apstākļi, kā arī darba un ģimenes dzīves līdzsvarošana;

15.   uzskata, ka visas dalībvalstis var vairāk mācīties cita no citas, aktīvāk apmainoties ar paraugpraksi, it īpaši ar Skandināvijas valstīm, kur līdztekus augstai sieviešu līdzdalībai darba tirgū ir visaugstākā dzimstība Eiropā un kur sieviešu augsto nodarbinātību veicina tas, ka bez maksas vai par pieņemamu cenu ir pieejamas bērnu aprūpes iestādes, ka var izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu un ka ir noteikumi par dzemdību atvaļinājumu;

16.   atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Savienība, īstenojot pasākumus pamatnosacījumu uzlabošanai, vēlas atbalstīt dalībvalstis, lai mazinātu atšķirību starp vecākiem vēlamo bērnu skaitu (2,3) un faktisko bērnu skaitu (1,5);

17.   aicina Komisiju un dalībvalstis veikt un publicēt pētījumus par demogrāfiskajām izmaiņām katrā dalībvalstī, ņemot vērā to cēloņus un paredzamās īslaicīgās sekas;

18.   ierosina, ka, salīdzinot paraugpraksi par sieviešu piedalīšanos darba tirgū, jāapkopo salīdzinoša informācija no citām valstīm;

19.   uzsver, ka, ņemot vērā sociālās un ekonomikas problēmas, kas rodas dzimstības koeficienta samazināšanās dēļ, jebkuras sabiedrības pastāvēšanas noteikums ir labvēlīgu apstākļu radīšana tam, lai pāri varētu radīt tik bērnu, cik viņi vēlas; kā arī uzsver, ka tāpēc jāveic pasākumi, lai atbalstītu mātes un tēvus;

20.   uzskata, ka daudzu sieviešu vai pāru lēmums ierobežot bērnu skaitu vai atlikt bērna vai vairāku bērnu radīšanu var nebūt viņu pašu izvēle, bet uzspiests lēmums, lai spētu saskaņot darba, privāto un ģimenes dzīvi; uzskata, ka, ņemot vērā Eiropā pašreiz sarūkošo dzimstības koeficientu, iespēja vecākiem audzināt tik daudz bērnus, cik viņi vēlas un kad viņi tos vēlas, nav tikai viņu, bet arī visas sabiedrības interesēs; tāpēc mudina dalībvalstis pieņemt pasākumus, kas ļautu izveidot kvalitatīvas, cenu ziņā visiem neatkarīgi no ienākumiem pieejamas mazbērnu novietnes, kā arī bērnu, vecāku cilvēku, invalīdu un citu apgādājamu personu dienas aprūpes iestādes un atbalstītu šo iestāžu darbību; uzsver, ka tas ir būtiski, lai dotu iespēju vīriešiem un sievietēm pilnībā un vienlīdzīgi iesaistīties darba tirgū, lai ļautu sievietēm saskaņot iesaistīšanos darba tirgū ar viņu dzīves ritmu un palīdzētu apvienot ģimenes dzīvi un darbu;

21.   mudina dalībvalstis atbalstīt tādus nodokļu pasākumus, kas veicina dzimstības koeficienta paaugstināšanos, kā arī vērš uzmanību uz to, ka pēc dzemdībām sievietēm, it īpaši jaunām vientuļajām mātēm, jāgarantē īpaša aizsardzība un atbalsts;

22.   aicina dalībvalstis izpētīt izdevumus un ieguvumus jauniem cilvēkiem, kuri, lai spētu iekļūt darba tirgū, uzņemas neapmaksātu, brīvprātīgu un nepastāvīgu darbu; norāda, ka ierobežoto mājokļa iegūšanas iespēju un dzīves nestabilitātes dēļ šāda rīcība var būt saistīta ar zemu dzimstības līmeni; aicina privātos uzņēmumus pārvērtēt savu attieksmi pret šo jautājumu;

23.   uzskata, ka ģimeņu veidošanā izšķiroši faktori var būt (un tādiem tiem jābūt) dzimumu līdztiesība un sieviešu diskriminācijas novēršana darba vietās gan nodarbinātības līmeņa un uzticētās atbildības ziņā, gan samaksas līmeņa ziņā un ka šie pasākumi atbalstītu ģimenes, tajā pašā laikā mazinot dzimstības kritumu Eiropā;

24.   aicina dalībvalstis darīt vairāk, lai apzinātu un novērstu visus šķēršļus, kas traucē veicināt ģimeņu attīstību, tostarp ar darba vietu nesaistītus šķēršļus, veicot, piemēram, šādus pasākumus:

   i) atļaujot ieviest daudz elastīgāku darba režīmu, atzīstot darba ņēmēju vajadzības, lai viņi varētu labāk pielāgot darba laiku savas ģimenes dzīves ritmam un iepirkšanās vajadzībām;
   ii) paplašinot ierobežotās iespējas iesaistīties mājokļu tirgū, piemēram, veicinot vienkāršākus hipotekārā finansējuma iegūšanas noteikumus, lai lielāks skaits iedzīvotāju varētu kļūt par nekustamā īpašuma īpašniekiem un tādējādi agrāk iegūt pastāvību;
   iii) pieņemot ģimenei draudzīgāku nodokļu politiku;
   iv) veicinot bērnu un apgādājamo personu aprūpes iestādes, kas pieejamas plašāk un vieglāk;
   v) sekmējot vietējo skolu uzplaukumu;
   vi) labāk saskaņojot darba laiku ar stundu laiku skolās, vienlaikus veicinot elastīgo darba režīmu un novēršot ieradumu strādāt ilgas stundas;
   vii) arī turpmāk veicinot vienlīdzību darba vietās;
   viii) no jauna cenšoties veicināt vienlīdzību mājas dzīvē, skaidrāk nošķirot mājsaimniecības un ģimenes pienākumus, kā arī rīkojot sabiedrības informēšanas un izglītošanas kampaņas, lai izskaustu stereotipus;

25.   aicina dalībvalstis palielināt iespējas iegūt savu mājokli ģimenēm, it īpaši tām ģimenēm, kurās ir tikai viens no vecākiem, un vecāka gadagājuma cilvēkiem, piemēram, saskaņā ar pilsētu un lauku attīstību un pilsētu un reģionālās plānošanas iecerēm attīstot tā sauktos dažādu paaudžu projektus;

26.   aicina modernizēt un pilnveidot valstu sociālās nodrošināšanas programmas, it īpaši bērnu un apgādājamo personu dienas aprūpes jomā, tomēr atzīst, ka šis jautājums ir dalībvalstu kompetencē; atzīmē, ka sociālā atstumtība, izolācija un grimšana nabadzībā it īpaši apdraud vienvecāka ģimenes un vientuļas vecāka gadagājuma sievietes un tāpēc, apsverot šādu reformu, sevišķa uzmanība jāpievērš dzīves standartu uzlabošanai un šīs aizvien lielākās sabiedrības daļas sociālai līdzdalībai;

27.   pauž vēlmi pārliecināties, ka dalībvalstis cenšas samazināt birokrātismu ģimeņu atbalsta pasākumos, kuru mērķis ir bērnu aprūpe;

28.   uzsver, ka, neraugoties uz dalībvalstu sasniegumiem sieviešu nodarbinātības līmeņa paaugstināšanā, saglabājas vai pastiprinās citi diskriminācijas veidi, kas saistīti ar sieviešu nodarbinātību; aicina dalībvalstis, it īpaši šajā kontekstā, pienācīgi īstenot Direktīvu 75/117/EEK (1975.gada 10.februāris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm(5); uzsver, ka vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirība un sieviešu pieņemšana darbā mazāk atalgotos un viņu kvalifikācijai neatbilstošos amatos mazina sieviešu ekonomisko neatkarību, kas ir nepieciešama un kas tieši ietekmē lēmumu par bērnu radīšanu; iesaka dalībvalstīm veicināt sieviešu nodarbinātību un iespējas sievietēm iegūt kvalitatīvas darbavietas, kā arī vienlīdzīgu atalgojumu;

29.   aicina dalībvalstis saskaņā ar 2002. gada Barselonas Eiropadomes prezidentūras noteiktajiem mērķiem, kuri paredz, ka līdz 2010. gadam dalībvalstīm jānodrošina aprūpes iestādes vismaz 90% bērnu vecumā no 3 gadiem līdz obligātajam skolas vecumam un vismaz 33% bērnu, kas jaunāki par 3 gadiem, noteikt līdzīgus mērķus par aprūpes iestāžu nodrošināšanu vecāka gadagājuma cilvēkiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām;

30.   uzskata, ka demogrāfiskās izmaiņas prasīs jaunu un labāku jauniešiem, kā arī vecāka gadagājuma cilvēkiem domātu izglītības un sociālo infrastruktūru, tostarp vairāk mūžizglītības, bērnu aprūpes, slimnieku un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpes iestāžu; uzsver, ka jāuzlabo sociālās infrastruktūras, kuru uzdevums ir veicināt vecu cilvēku vitalitāti un viņus no jauna aktīvāk iesaistīt sabiedrības dzīvē;

31.   uzsver, ka daudzās dalībvalstīs nozīmīgs riska faktors ir iespēja, ka ilgtermiņā valsts finansiālās saistības var tikt mainītas, un tas apliecina, ka reforma ir steidzami vajadzīga; uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai ES lēmumu pieņēmēji ņemtu vērā jauno un spēkā esošo normatīvo tiesību aktu finansiālo ietekmi;

32.   aicina dalībvalstis veicināt darbavietu un darba vides kvalitāti, lai atvieglotu profesionālās mūžizglītības programmu īstenošanu, kas sievietēm un vīriešiem ļautu vienlaikus gan veikt ģimenes pienākumus, gan piemēroties darba tirgus prasībām;

33.   aicina dalībvalstis noteikt, ka valdības prioritātes ir dzimumu līdztiesība, kā arī darba un privātās dzīves līdzsvars;

34.   atzīmē, ka būs vajadzīga dinamiska ekonomikas izaugsme, lai finansētu aizvien lielākās sociālās nodrošināšanas izmaksas; norāda, ka tas var notikt tikai tad, ja tiek veicināti jauninājumi; konstatē, ka tādas fiskālās metodes kā nodokļu palielināšana, lai finansētu sociālo nodrošināšanu, ilgtermiņā ir nedrošākas, jo samazinās nodokļu bāze un augstāks ir apgādājamo personu īpatsvars, kā arī steidzami ir jāveicina uzņēmējdarbība Eiropā; tāpēc uzsver, ka, apsverot sociālās nodrošināšanas reformu, ir vajadzīga vienota politiska koncepcija;

35.   uzskata, ka koncepcija jāmaina, atsakoties no principa "sociālās labklājības valsts", atbilstīgi kuram par labklājību galvenokārt atbildīga ir valsts, vairāk orientējoties uz principu "sociālās labklājības sabiedrība", kurā visas ieinteresētās puses atzīst, ka arī tām ir pienākums rūpēties citam par citu un ka šo atbildību var savstarpēji pastiprināt;

36.   pauž viedokli, ka valdībām vienmēr kā prioritāte jānosaka darba un privātās dzīves līdzsvara uzlabošana indivīdiem; uzskata, ka šo līdzsvaru var apdraudēt pieaugošais bezdarbs un aizvien lielāks darba apjoms iedzīvotājiem; norāda, ka elastīgāks darba laiks sievietēm un vīriešiem, ja vien cilvēki to izvēlas paši un tas netiek uztiepts ekonomiska spiediena rezultātā, var palīdzēt viņiem sekmīgāk apvienot darbu un ģimenes dzīvi; secina, ka šajā sakarā valdībām jādod iespēja cilvēkiem patiešām brīvi izvēlēties, nevis jāizvēlas viņu vārdā;

37.   aicina Komisiju apspriesties ar abām darba tirgū iesaistītajām pusēm ‐ gan darba devējiem, gan tā ņēmējiem ‐ par labāku darba un ģimenes dzīves līdzsvarošanu;

38.   uzskata, ka daudz noteiktāk jāuzsver priekšrocības, kādas ir labvēlīgākai attieksmei darbavietās pret ģimenes pienākumiem; iesaka, ka dalībvalstīm, ņemot vērā konkrētas mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) problēmas, jāizstrādā pamatnostādnes uzņēmumiem, kas vēlas ieviest šādus pasākumus;

39.   aicina dalībvalstis īstenot noteikumus par apmaksātu mātes vai tēva atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas un veicināt bērna kopšanas atvaļinājuma tiesību izmantošanu vienlīdzīgi starp vīriešiem un sievietēm; mudina dalībvalstis šajā nolūkā novērst saimnieciskos, sociālos un kultūras aizspriedumus, kas saistīti ar tiesībām uz bērna kopšanas atvaļinājumu vīriešiem; aicina Komisiju pārskatīt Padomes Direktīvu 96/34/EK (1996. gada 3. jūnijs) par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu(6); uzskata, ka bērna kopšanas atvaļinājums un darbavietas saglabāšana šā atvaļinājuma laikā ir jāattiecina gan uz tēviem, gan uz mātēm; atbalsta stimulējošu sistēmu, kas iedrošinās abus partnerus izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu un paredz atlīdzināt bērnu audzināšanas izdevumus; aicina Komisiju apspriesties ar darba devējiem un darba ņēmējiem par 1966. gadā ieviesto bērna kopšanas atvaļinājuma reformu iespējamām izmaiņām, kuru mērķis varētu būt pagarināt minimālo šā atvaļinājuma laiku no trim uz sešiem mēnešiem;

40.   atgādina dalībvalstīm Eiropas Mazo uzņēmumu hartas trešo principu, proti, ka mazos uzņēmumus varētu atbrīvot no noteiktām regulatīvajām prasībām; aicina dalībvalstis, kā arī Komisiju īstenot šo principu dzīvē;

41.   vēl un vēlreiz uzsver, ka liela nozīme ir izglītībai, prasmju attīstīšanai, tehnoloģiju pieejamībai un mūžizglītības iespējām, kā arī mācību motivācijas veicināšanai, kas iedrošina mācībās iesaistīties visu vecumu cilvēkus, it īpaši tos, kuri sāk un atsāk darba gaitas; uzsver, ka augstāka prioritāte ir jāpiešķir konkrētai kvalifikācijai, piemēram, tehniskajām un valodu prasmēm, lai uzlabotu cilvēku mobilitāti, spēju pielāgoties un nodarbinātību, kā arī pašizpausmi; uzsver, ka svarīgi ir novērst gadījumus, kad skolēni pamet mācību iestādes, tās nepabeiguši, un ka jāmeklē alternatīvas metodes, kā novērtēt mācību atsākšanas iespējas; īpaši uzsver, ka vecākiem cilvēkiem, lai likvidētu šķēršļus viņu pastāvīgai līdzdalībai darba tirgū, ir vajadzīgas mācības tādā jomā kā informācijas tehnoloģijas; mudina izstrādāt šim nolūkam īpašas vecākiem cilvēkiem paredzētas izglītības metodes;

42.   tāpēc aicina dalībvalstis it īpaši gados vecākiem darba ņēmējiem dot iespēju piedalīties profesionālo mācību programmās, lai nodrošinātu, ka viņi var aktīvi iesaistīties darba tirgū līdz pensijas vecuma sasniegšanai; šajā sakarā aicina Komisiju apstiprināt Eiropas Sociālā fonda darbības programmas tikai tad, ja tajās ir paredzēti konkrēti punkti par vecu cilvēku izglītības pasākumiem;

43.   atbalsta partnerības nolīgumu noslēgšanu starp valdību un abām darba tirgū iesaistītajām pusēm saskaņā ar dalībvalstu paražām un praksi, lai veicinātu vecāku darba ņēmēju nodarbinātību, īstenojot vecuma diskriminācijas novēršanas pasākumus, elastīgāku darba laiku un pasākumus gados vecāku bezdarbnieku iekļaušanu darba tirgū no jauna;

44.   uzskata, ka, it īpaši ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt šīs visvairāk apdraudētās sociālās grupas, to skaitā vecus cilvēkus, cilvēkus ar īpašām vajadzībām un it sevišķi jaunus vecākus, nepieciešamību uzlabot drošību darba vietās un sekmēt darba organizācijas veidus, kas var paplašināt darba tirgū iesaistīto personu loku, Eiropas uzņēmumiem ir svarīgi pienākumi, lai aktīvi veicinātu un īstenotu vienlīdzības iespējas, it īpaši attiecībā uz ģimeņu veicināšanas politiku un diskriminācijas novēršanu vecuma, dzimuma un ģimenes stāvokļa dēļ; piebilst, ka uzņēmumiem jāuzņemas korporatīvā sociālā atbildība un jārisina ar iedzīvotāju novecošanos saistītās problēmas, atbalstot tādas ierosmes kā elastīga darba laika un nepilna darba laika veicināšana, piemēram, attiecībā uz vecākiem, topošajiem vecākiem un gados vecākiem darba ņēmējiem;

45.   atzīmē, ka līdz šim neefektīvi ir bijuši un iecerēto nav panākuši ES tiesību akti par tādas diskriminācijas novēršanu, kura notiek vecuma dēļ, un aicina dalībvalstis censties vairāk īstenot spēkā esošos ES tiesību aktus par šāda veida diskriminācijas novēršanu, it īpaši Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju;

46.   atbalsta Komisijas iniciatīvu par pamatdirektīvu EK Līguma 13. panta īstenošanai;

47.   secina, ka daudz noteiktāk jāuzsver priekšrocības, kādas ir gados vecāku darba ņēmēju paturēšanai darbā, ņemot vērā šīs grupas potenciālu; uzskata, ka lielāka uzmanība jāpievērš tam, lai cilvēkus mudinātu strādāt ilgāk un dotu viņiem tādu iespēju, un ka jācenšas pārliecināt darba devējus ‐ tas ir abu pušu interesēs; uzskata, ka vecāki cilvēki ar labu veselību jāuztver kā pozitīva sabiedrības resursu pozīcija, nevis kā saimniecisks risks; uzskata, ka lielāka uzmanība jāpievērš pozitīvajiem rezultātiem, kas gūti Eiropas Vecāka gadagājuma personu gadā, t.i., 1993. gadā;

48.   aicina uzņēmumus piedāvāt elastīgāku darba laika režīmu, kurā ņemti vērā dzīves dažādi posmi, kā arī piedāvātas, pilnveidotas un plānotas tādas darba iespējas, kas it īpaši atbilst bērnu vecāku un gados vecāku darba ņēmēju vajadzībās;

49.   uzskata, ka dalībvalstīm jāmudina uzņēmumi pilnveidot koncepciju par attāldarbu mājās ("home-sourcing"), saskaņā ar kuru novatoriski uzņēmumi nodarbina personas, kuri izvēlas strādāt mājās, nosakot darba laiku pēc saviem ieskatiem, tomēr paliekot elektroniskā kolektīvā sasaistē ar galveno uzņēmumu;

50.   uzskata, ka sociālajiem partneriem jāgarantē pielāgojams darba tirgus, lai ieviestu vairāk elastīgu darbavietu, kuras nodrošina, ka darba tirgū iespējams atrast vietu ikvienam un ka iespējams izmantot ikvienu darba ņēmēju;

51.   atzīmē, ka tagad, ņemot vērā Eiropas darba ņēmēju mobilitāti un darba tirgu centralizāciju, ir ne tikai jāuzlabo vienošanās starp dažādām sociālās nodrošināšanas sistēmām, bet arī jānodrošina netraucēta pāreja no vienas valsts sistēmas uz citu atbilstīgi noteikumiem, ko piemēro valsts, privātajai un citu veidu apdrošināšanai;

52.   uzsver, ka svarīgi ir pārņemt zināšanas no darba ņēmējiem, kas pensionējas, un īpaši nozīmīgi tas ir valsts sektorā, kur, piemēram, Francijā, 50 procenti valsts iestādēs strādājošo būs tiesīgi pensionēties nākamo desmit gadu laikā; mudina dalībvalstis sekmēt to, ka gan privātajā, gan valsts sektorā īsteno situācijas kontroles pasākumus vērtīgas pieredzes un atziņu saglabāšanai, piemēram, darba tirgū ienākošo personu darbaudzināšanu, vecāku cilvēku pakāpenisku pensionēšanos un mūžizglītības programmu īstenošanu; aicina dalībvalstis šajā sakarā piešķirt īpašu palīdzību MVU;

53.   uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš visvecāko cilvēku grupai, t.i., tiem, kas vecāki par 80 gadiem, no kuriem 25% nespēj sevi apgādāt, un aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par šo personu skaita samazināšanu, izmantojot kopējus un individuālus pasākumus, un par to, kā risināt valsts sociālās nodrošināšanas, veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu problēmas saistībā ar apgādājamām personām;

54.   tomēr atzīst, ka lielākas problēmas ar gados vecāku darba ņēmēju produktivitātes izmantošanu un jauno darba ņēmēju iedrošināšanu ir profesijās, kurās vajadzīgs liels strādājošo skaits, piemēram, jumiķu darbos, būvniecībā un lauksaimniecībā; mudina dalībvalstis apkopot labu praksi šajās profesijās, lai izvairītos no darbinieku trūkuma un prasmju zuduma;

55.   atzīst, ka daudzsološa perspektīva ir atbalstītas dzīves vides mājokļi, kur gados vecākiem cilvēkiem iespējams ilgāk dzīvot neatkarīgi, jo ir izveidota mikrorajona vide, kurā viņi var dzīvot sev līdzīgu cilvēku sabiedrībā un, ja vajadzīgs, saņemt medicīnisko palīdzību, kā arī palīdzību mājas darbos;

56.   mudina dalībvalstis un privātos uzņēmumus neuzskatīt, ka lielāks vecums automātiski nozīmē augstāku algas līmeni, un atzīst, ka atsevišķi cilvēki pirmspensijas vecumā, rēķinoties ar zināmiem ienākumiem, tomēr nevar prasīt to pašu algas līmeni vai darba laiku kā agrāk; uzsver, ka svarīgi ir nodrošināt elastīgākas darba iespējas vēlākos gados, kā iespējamu risinājumu piedāvājot, piemēram, nepilnas slodzes nodarbinātību;

57.   mudina dalībvalstis novērst visus šķēršļus, it īpaši ar nodokļiem un pensijām saistītos kavēkļus, kas vecākiem cilvēkiem traucē turpināt darbu, kā arī rosina apsvērt iespējas pensijas vecuma darba ņēmējiem saņemt daļu pensijas, kamēr viņi turpina gūt darba ienākumus;

58.   norāda, ka vecāka gadagājuma cilvēki var palīdzēt bērnu aprūpē un, arī otrādi, jaunāku paaudžu pārstāvjiem bieži vien jāuzņemas apgādājamu personu aprūpe; aicina dalībvalstis un darba devējus apliecināt, ka viņi to pilnībā apzinās;

59.   konstatē, ka atsevišķos gadījumos, piemēram, tiesību akti, kuru mērķis ir novērst diskrimināciju vecuma dēļ, var radīt pretēju rezultātu un tādējādi bremzēt uzņēmumu iespējas pieņemt darbā vecākus darbiniekus vai pat neļaut to darīt; aicina dalībvalstis daudz rūpīgāk izpētīt šādu tiesību aktu ietekmi un piemērošanu, lai novērtētu, vai šie pasākumi ir devuši vēlamo rezultātu; mudina ievērot šādu pret diskrimināciju vērstu tiesību aktu garu un burtu;

60.   uzsver, ka, iespējams, ES sabiedrības novecošanās palielina tādu cilvēku skaitu, kam ir īpašas vajadzības; atzīmē, ka šajā grupā ir noturīgi augsts bezdarba līmenis; aicina valdības un uzņēmumus demonstrēt labu piemēru un atvieglot šo cilvēku pieņemšanu darbā;

61.   pauž nožēlu, ka Lisabonas stratēģijā jēdziens "aktīvas vecumdienas" ir minēts gandrīz vienīgi attiecībā uz algotu darbu, kaut gan šis jēdziens ir jāpiemēro daudz plašāk, lai aptvertu arī tādas neapmaksātas darbības kā darbu sabiedriskās, politiskās un citās brīvprātīgās organizācijās; atzīst, ka, šādā veidā aktīvi iesaistoties sabiedrības dzīvē neapmaksātā darbā, vajag pienācīgus ienākumus no citiem avotiem; atzīst, ka jēdziens "aktīvas vecumdienas" ir cieši saistīts ar aizvien lielāko pensionēšanās vecumu, un uzskata, ka minētais var būt viens no iespējamiem pasākumiem, kā reaģēt uz demogrāfiskām izmaiņām;

62.   atzīst, ka pensiju sistēmas ir dalībvalstu kompetencē; tomēr uzskata, ka attiecībā uz pensijas tiesībām ir vajadzīga vienāda attieksme pret darba ņēmējiem valsts un privātajā sektorā bez kādiem atvieglojumiem vienai vai otrai grupai; uzskata, ka jāveic pasākumi, lai sekmētu pakāpenisku un elastīgu pensionēšanos, ņemot vērā paredzamo mūža ilguma palielināšanos un labāku sabiedrības veselību; atzīst, ka, jo ilgāk cilvēki dzīvo, jo ilgāk viņi var strādāt, un aicina valdības apsvērt finansiālus stimulus, lai rosinātu iedzīvotājus tā darīt;

63.   uzskata, ka visas dalībvalstis var vairāk mācīties cita no citas, aktīvāk apmainoties ar pensijas reformas paraugpraksi;

64.   uzsver, ka, ņemot vērā demogrāfisko attīstību, ļoti svarīgas ir uzticamas, finansiāli dzīvotspējīgas sociālās nodrošināšanas sistēmas, it īpaši pensiju sistēmas, kas sekmē atbilstošus, ilgtspējīgus pensiju maksājumus, kā arī veselības aprūpes sistēmas, kuru pamatā ir solidaritātes, taisnīguma un universāluma principi, lai uzlabotu iespējas visiem pilsoņiem slimības gadījumā vai gadījumā, kad vajadzīga atbilstoša kvalitatīva aprūpe, izmantot to; aicina dalībvalstis veikt vajadzīgos pasākumus pensiju sistēmu modernizēšanai, lai garantētu to finansiālu un sociālu dzīvotspēju, kā arī ļautu tām tikt galā ar iedzīvotāju novecošanās sekām;

65.   uzskata, ka dalībvalstu pensiju sistēmu reformu galvenais mērķis nedrīkst būt tikai šo sistēmu finansiālā ilgtspējība, bet tām arī ir jāpadara vecāka gadagājuma personu dzīve finansiāli stabilāka;

66.   tomēr atzīst, ka ienākumi no valsts fondētajām pensijām ir nepietiekami, lai apmierinātu cilvēku vajadzības pēc aiziešanas pensijā; uzskata, ka dalībvalstīm lielāka uzmanība jāpievērš un vairāk pūļu jāpieliek, lai pilnveidotu atbilstīgas papildu pensijas sistēmas un veicinātu individuālus ieguldījumus;

67.   uzskata, ka valsts fondētajām pensijām neatkarīgi no tā, kādā līmenī dalībvalstis ir tās noteikušas, jābūt vienādi pieejamām, tiesības uz šīm pensijām jāpiešķir visiem un uz tām nedrīkst attiecināt līdzekļu pierādīšanu;

68.   atgādina, ka demogrāfiskās izmaiņas mazo uzņēmumu īpašniekus skar tāpat kā darba ņēmējus; pauž bažas par to, ka nākamajos 10 gados pensionēsies trešā daļa no mazo uzņēmumu īpašniekiem, un mudina visas iesaistītās puses veicināt uzņēmējdarbību ne tikai tāpēc, lai pārņemtu prasmes un zināšanas, bet arī lai kompensētu šīs tendences negatīvās sekas;

69.   uzskata, ka ļoti svarīgi ir imigrācijas politikas virzieni, kas cenšas veicināt migrantu ilgtspējīgu integrāciju saimnieciskā, sociālā un juridiskā ziņā, lai panāktu līdzsvaru starp migrantu un uzņēmējvalsts sabiedrības attiecīgajām tiesībām un pienākumiem, un ka trešo valstu piederīgo personu uzņemšanas mehānismi ir jāpārvalda efektīvi un pārredzami; uzskata, ka integrācijas procesa priekšnoteikumi ir vienāda attieksme, novēršot jebkādu pret migrantiem un viņu pēcnācējiem vērstu diskrimināciju, kā arī nodarbinātības un sociālās politikas noteikumu līdzvērtīga pielīdzināšana; šāda politika ir jāveicina, lai mazinātu atsevišķas demokrātijas problēmas; tomēr atzīst, ka imigrācija neatrisinās visas ar demogrāfiskajām izmaiņām saistītās problēmas un ka tā arī pati rada problēmas;

70.   atzīmē, ka Austrumeiropas reģionos ir vērojama milzīga jaunu sieviešu emigrācijas plūsma un ka tāpēc tajos ir nepieciešama atbildīga ekonomikas un nodarbinātības politika, kā arī mērķtiecīga Eiropas struktūrfondu izmantošana saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem par integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai un budžeta veidošana pēc dzimumu līdztiesības principa, ievērojot sieviešu intereses;

71.   atzīst, ka imigrācijas pārvaldība ir dalībvalsts kompetencē; uzskata, ka lielāka uzmanība jāpievērš izglītības un prasmju pilnveidošanai īpaši imigrantu vidū un etniskajās kopienās;

72.   uzskata, ka etnisko minoritāšu pārstāvju īpatsvars to vecāka gadagājuma personu vidū, kam vajadzīga ilgtermiņa aprūpe, būtiski pieaug dažās dalībvalstīs; turklāt uzskata, ka nedrīkst izmantot pieņēmumu par migrantu un viņu pēcnācēju vēlmi atgriezties savās izcelsmes valstīs, it sevišķi darīt to vecumā vai gadījumos, kad viņu pēcnācēji ir uzaudzināti Eiropas Savienībā; tomēr piebilst, ka kvalitatīvas bērnu un vecāka gadagājuma personu aprūpes pieejamība ir svarīga visām etniskajām grupām, it īpaši visām sievietēm, ka aprūpes iespēju nozīme atšķiras katrā etniskajā grupā un ka tam jāpievērš pienācīga uzmanība, plānojot šos pakalpojumus; uzsver, ka, nodrošinot šādus pakalpojumus, būtiski ir arī novērst diskrimināciju un ievērot vienādas attieksmes principu; iesaka vairāk vērības veltīt šim aspektam, it īpaši izmantot iespēju salīdzināt paraugpraksi;

73.   atzīmē, ka līdz šim migrantu integrācijai nav pievērsts pietiekami daudz uzmanības, par ko daļēji liecina sliktie panākumi izglītībā un šo jauno līdzpilsoņu sociālā atstumšana, kas notiek vēl aizvien; tāpēc aicina dalībvalstis paplašināt integrācijas veicināšanas pasākumus, it īpaši attiecībā uz migrantiem, kas Eiropas Savienībā jau nodzīvojuši zināmu laiku;

74.   uzsver īpašo lomu, kāda ir imigrējušām sievietēm, un aicina dalībvalstis ierādīt tām pelnīto vietu integrācijas politikā un garantēt viņām visas tiesības; pievērš uzmanību tendencei, ka imigrējušās sievietes bez dokumentiem aizvien vairāk nodarbina kā mājstrādnieces apgādājamo personu aprūpei; atzīmē, ka šo grupu var pakļaut ekspluatācijai, un aicina dalībvalstis risināt šo jautājumu;

75.   norāda uz augsto iespējamību, ka imigrantiem, kuri ierodas trīsdesmit četrdesmit gadu vecumā, nav pensijas nodrošinājuma; aicina dalībvalstis apkopot paraugpraksi par to, kā atrisināt šo situāciju, lai novērstu spriedzes palielināšanos pensiju sistēmās;

76.   atgādina dalībvalstīm, ka demogrāfiskās izmaiņas notiek arī vismazāk attīstītajās valstīs, kurām tāpat ir jārisina ar iedzīvotāju novecošanos un ienākumu nevienādu sadali saistītās problēmas, kā arī strauji augošā jaunatnes bezdarba problēma; mudinās dalībvalstu valdības un Eiropas Savienību apsvērt šo faktoru, kad tiks formulētas palīdzības un sadarbības programmas;

77.   norāda, ka tāda politika, kas dod priekšroku kvalificētu darba ņēmēju imigrācijai, lai stiprinātu ES ekonomiku, var radīt tieši pretēju rezultātu, jo novājina to valstu tautsaimniecību, no kurām kvalificētie imigranti ieradušies; uzskata, ka dalībvalstīm ir jāatzīst sava atbildība šajā jautājumā;

78.   mudina dalībvalstis uzlabot vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanu lauku apvidos, tādējādi dodot iespēju vecākiem cilvēkiem ilgāk turpināt neatkarīgu dzīvi, samazinot pieprasījumu pēc veselības aprūpes sistēmām un sociālās nodrošināšanas programmām, kā arī izvairoties no prakses priekšlaikus pieprasīt apgādājamas personas statusu;

79.   atzīmē, ka dalībvalstīs, reaģējot uz demogrāfiskajām izmaiņām, ir jānodrošina aprūpes pakalpojumi, un aicina uzlabot paraugprakses apmaiņu šajā jomā; aicina aizsargāt aprūpes pakalpojumus kā vispārējas nozīmes pakalpojumus un tāpēc aicina Komisiju iekļaut šo aizsardzību Zaļajā grāmatā par sociālajiem pakalpojumiem;

80.   uzsver, ka svarīgi ir dalībvalstīm apmainīties ar informāciju un paraugpraksi par to, kā var sagatavot veselības aprūpes sistēmas aizvien lielākam pieprasījumam, ko rada iedzīvotāju novecošanās;

81.   iesaka dalībvalstīm īstenot politiku par atstumtības riska novēršanu, it īpaši attiecinot to uz skolām un mājokļa zaudēšanas gadījumiem, kā arī norāda, ka svarīgi ir piešķirt prioritāti visiem pasākumiem, kuru mērķis ir saglabāt ģimenes solidaritāti, sevišķi attiecībā uz bērnu tiesību aizsardzību, tomēr ievērojot arī viņu vecāku tiesības;

82.   uzsver, ka svarīgi ir nodrošināt kultūras un brīvā laika pavadīšanas pasākumus, kas domāti vecākajai paaudzei, ņemot vērā iespējas, ko piedāvā tā sauktā sudraba ekonomikas iniciatīva;

83.   iesaka lielāku uzmanību pievērst to dažādo pārskatu standartizēšanai, kurus izmanto dalībvalstis, lai sniegtu informāciju Eiropas Kopienu Statistikas birojam, ‐ tādējādi pamatotāk varētu salīdzināt un arī izmantot paraugpraksi;

84.   aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot nākotnes Septīto pētniecības pamatprogrammu, lai izvērtētu demogrāfiskās tendences, atbalstu ģimenēm un veselības nostiprināšanu;

85.   saistībā ar Kopienas programmu PROGRESS aicina Komisiju veikt atbilstīgus pētījumus, analīzi un izveidot salīdzinošus pārskatus par demogrāfiskajām izmaiņām un to ietekmi uz sabiedrību un attiecīgajām politikas jomām;

86.   secina, ka, kaut gan Eiropas Savienībai, lai atrisinātu dažādas demogrāfisko izmaiņu radītās problēmas, ir jāturpina salīdzināt un pretstatīt dalībvalstu veikums, pieredze un paraugprakse, ka pašreizējās ES iestādes atbilst šim mērķim un papildu struktūras nav vajadzīgas;

87.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 115, 14.4.1997., 238. lpp.
(2) OV C 104, 6.4.1998., 222. lpp.
(3) OV C 232, 17.8.2001., 381. lpp.
(4) OV L 348, 28.11.1992., 1.lpp.
(5) OV L 45, 19.2.1975., 19. lpp.
(6) OV L 145, 19.6.1996, 4.lpp.


Kultūraugu veicināšana mērķiem, kas nav saistīti ar pārtiku
PDF 361kWORD 109k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par kultūraugu veicināšanu mērķiem, kas nav saistīti ar pārtiku 2004/2259(INI))
P6_TA(2006)0116A6-0040/2006

Eiropas Parlaments,

-   ņemot vērā Komisijas 2000. gada 29. novembra Zaļo grāmatu "Par Eiropas stratēģiju drošai energoapgādei" (KOM(2000)0769);

-   ņemot vērā Komisijas 1997.gada 26.novembra priekšlikumu "Enerģija nākotnei – neizsīkstošie enerģijas avoti – Baltā grāmata Kopienas stratēģijai un rīcības plānam" (KOM(1997)0599);

-   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. septembra Direktīvu 2001/77/EK par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektrības tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus(1);

-   ņemot vērā Komisijas 2004.gada 26.maija paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par neizsīkstošās enerģijas apmēru ES, saskaņā ar Direktīvas 2001/77/EK 3. pantu, likumdošanas instrumentu un citu Kopienas politiku efektivitātes novērtēšana par neizsīkstošo enerģijas avotu attīstības veicināšanu ES un priekšlikumiem konkrētai rīcībai (KOM(2004)0366);

-   ņemot vērā Komisijas dokumentu "Saprātīga enerģija – Eiropas programma"(2), tās 2005. gada 7.decembra paziņojumu par Rīcības plānu par biomasas izmantošanu (KOM(2005)0628) un tās 2006.gada 8.februāra paziņojumu par ES biodegvielas stratēģiju (KOM(2006)0034);

-   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 8. maija Direktīvu 2003/30/EK par biodegvielas un citu atjaunojamo veidu degvielas izmantošanas veicināšanu transportā(3);

-   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 13. oktobra Direktīvu 98/70/EK par benzīna un dīzeļdegvielas kvalitāti, ar ko groza Direktīvu 93/12/EEK(4);

-   ņemot vērā Padomes 2003. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem(5);

-   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Lēmumu Nr.280/2004/EK par monitoringa mehānismu attiecībā uz siltumnīcefektu izraisošo gāzu izmešiem un par Kioto protokola īstenošanu Kopienā(6);

-   ņemot vērā 2003. gada 27. oktobra Padomes Direktīvu 2003/96/EK, kas pakārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai(7);

-   ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 29. septembra rezolūciju par atjaunīgās enerģijas apjomu ES un priekšlikumiem konkrētām darbībām(8);

-   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

-   ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A6-0040/2006);

A.   tā kā atjaunīgo izejvielu ražošana ir līdzeklis, lai Kopienas lauksaimniecības politiku sasaistītu ar moderniem un inovatīviem principiem, kādi noteikti Lisabonas un Gēteborgas stratēģijās;

B.   tā kā ilgtspējīgas attīstības ietvaros atjaunīgo izejvielu ražošana un organisko atkritumu izmantošana var sniegt ieguldījumu vides uzlabošanā, enerģijas ilgtspējīgā ražošanā, nodarbinātības veicināšanā un reģionālo atšķirību mazināšanā, līdztekus sniedzot nozīmīgu ieguldījumu, lai padarītu daudzfunkcionālo lauksaimniecību daudzpusīgāku un patstāvīgāku;

C.   tā kā, daļēji aizstājot fosilos enerģijas avotus, atjaunīgās izejvielas, kopīgi ar līdzsvarotu un stratēģiski pareizu citu enerģijas avotu pielietošanu dod iespēju samazināt ES atkarību no importētās enerģijas, līdz ar to samazinot politiskos un ekonomiskos riskus, kas izriet no elektroenerģijas importa; tā kā atjaunīgās izejvielas līdztekus sekmē siltumnīcefektu izraisošo gāzu izmešu daudzuma samazināšanos, kā arī materiālu resursu lietošanas ilguma labāku pārvaldību;

D.   tā kā mērķis attīstīt kultūraugu izmantošanu, kurus neizmanto pārtikai, nedrīkst mazināt stratēģisko mērķi par pārtikas pietiekamību, kurš jau no paša sākuma ir bijis viens no kopējās lauksaimniecības politikas mērķiem;

E.   tā kā, lai gan kultūraugu audzēšana, kurus neizmanto pārtikai, sniegs jaunas iespējas modernajai lauksaimniecībai, it īpaši enerģijas ražošanas jomā, nosakot konkurences noteikumus, uzmanība jāpievērš konkurētspējīgas shēmas radīšanai, lai šo kultūraugu audzēšana ir lauksaimniekiem perspektīva un nodrošina darbu jaunajai pārstrādes nozarei;

F.   tā kā, ja Eiropa tiecas dažādot enerģijas ieguves avotus, lai sekmīgi samazinātu siltumnīcefektu izraisošo izmešu daudzumu, politikām, kuru nolūks ir biodegvielas ražošanas attīstība un biomasas izmantošana, pašām ir jābūt balstītām uz ražošanas veidu, kas ietaupa enerģiju;

G.   tā kā kultūraugu, kurus neizmanto pārtikai, audzēšanas attīstība var palīdzēt mazināt globālo sasilšanu, tomēr vispirms ir jāveic izmaksu un ieguvumu analīze saistībā ar enerģijas veidiem un vidi, lai aprēķinātu ražošanas izmaksas un precīzi novērtētu jebkuru vadlīniju nozīmi, kuras varētu pieņemt;

H.   tā kā naftas un gāzes krājumi pakāpeniski izsīkst, nākamajos 15 gados paredzama naftas ražošanas ieguves samazināšanās, kas turpmāk izraisīs naftas cenu pieaugumu; tā kā tāpēc ir jābūt obligātai prasībai par to, lai energoresursu izmantošana lauksaimniecībā un pārtikas nozarē ir ekonomiska un efektīva, samazinot transportēšanas attālumu un decentralizējot pārtikas apgādi un enerģijas ražošanu;

I.   tā kā enerģijas ražošana no biomasas attiecas uz vairākām jomām, tostarp enerģijas ražošanu, vides aizsardzību, standartizēšanu un enerģijas apgādes drošību, izmantojot vietējos atjaunīgās enerģijas avotus un izejmateriālus;

J.   tā kā nepieciešamība pēc tradicionāliem degvielas veidiem strauji augošajai rūpniecībai jaunattīstības valstīs Āzijā un citur drīzā vien ievērojami pieaugs, tas veicinās strauju naftas rezervju samazināšanos visā pasaulē;

K.   tā kā jāgarantē drošība enerģijas apgādē, izmantojot enerģijas apgādes daudzveidību, lai samazinātu ES atkarību no fosilo degvielu importa no trešām valstīm;

L.   tā kā lauku apvidos biodegvielas, nevis fosilās degvielas izvēle var radīt daudz vairāk jaunu darbavietu, un daudzos apvidos, kuros vietējo kultūraugu audzēšana saistībā ar KTO reformu samazinās vai draud izzust, piemēram, cukurbiešu vai kokvilnas audzēšana, šī nodarbe var kļūt pat par īstu sociāli ekonomisku alternatīvu;

M.   tā kā atjaunīgo enerģijas avotu izmantošana var atstāt labvēlīgu ietekmi, cita starpā, uz nodarbinātības stāvokli apvidos ar lielu bezdarbu, lauksaimniecības apvidos atbalstot ražošanas attīstību, nodarbinātības pieaugumu, rūpniecības un pakalpojumu attīstību saistībā ar atjaunīgiem enerģijas avotiem, kā arī lauksaimnieciski izmantojamo platību apsaimniekošanas atsākšanu, kas jaunajās dalībvalstīs politisko pārveidojumu procesa dēļ bija pārtraukta;

N.   tā kā Direktīva 2003/30/EK par biodegvielu paredz, ka līdz 2010. gadam biodegvielas patēriņa daudzumam jāsasniedz 5,75%, no visa transporta degvielas patēriņa, kas atbilst 40 miljoniem tonnu oglekļa dioksīda gadā; tā kā biodegvielas patēriņa līmenis dalībvalstīs pašreiz ir tikai 1,4% no kopējā transporta degvielas patēriņa līmeņa un tā kā tāpēc tiek ieteiktas būtiskas izmaiņas politikā;

O.   tā kā daudzas dalībvalstis paļaujas uz degvielas nodokļu atvieglojumiem, lai veicinātu biodegvielas ražošanu, ko atvieglo Direktīva 2003/96/EK kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai;

P.   tā kā ir nepieciešams izveidot iekšējo tirgu lauksaimniecības produktiem, kas domāti enerģijas un degvielas ražošanai;

Q.   tā kā visām ES un dalībvalstu noteiktām subsīdijām un tarifiem, kā arī regulām un direktīvām attiecībā uz enerģijas augu un biodegvielas audzēšanas veicināšanu, jābūt ilgtspējīgām un jāatbilst PTO saistībām;

R.   tā kā enerģijas augu audzēšana var pozitīvi ietekmēt bioloģisko daudzveidību, kā arī augsnes un ūdens resursus, ar nosacījumu, ka šo kultūraugu audzēšana paplašina augu seku, kā arī, ja pilnībā ievēro savstarpējās atbilstības standartus un veic konkrētus pasākumus, lai uzlabotu zemes auglību;

S.   tā kā lauksaimniecības un mežsaimniecības blakusprodukti, piemēram, koksnes atkritumi, vilna, virca, salmi un atkritumi no lopkautuvēm, būtu tālāk jāizmanto saistībā ar enerģijas ražošanu no lauksamniecības produktiem;

T.   tā kā ne tikai patērētājiem, bet arī lauksaimniekiem un mežu apsaimniekotājiem nepieciešams saņemt informāciju par kultūraugu izmantošanu mērķiem, kas nav saistīti ar pārtiku, biomasas ražošanu, atjaunīgo enerģiju un iespējām, ko tā sniedz lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarēm;

U.   tā kā KLP nesenā reforma, atdalot atbalstu no ražošanas, ir radījusi nepieciešamos nosacījumus kultūraugu audzēšanas attīstīšanai, kurus neizmanto pārtikai, enerģijas augiem un atmatā atstātās zemes kultivēšanai;

V.   tā kā no biomasas iegūtā enerģija ir atjaunīgās enerģijas avots ar milzīgu potenciālu, jo īpaši ilgtspējīgai lauksaimniecībai;

W.   tā kā no biomasas iegūtās enerģijas galvenie veidi ir transporta biodegviela (lielākoties iegūta no graudaugiem, cukura un eļļas augiem un eļļas atkritumiem); biomasas kurināmais māju apsildei (izmantojot koksni un koksnes atkritumus) un koksnes atkritumu skaidu kurināmais elektrostacijās, lai ražotu elektroenerģiju un siltumu vai tos abus;

X.  X tā kā ir paredzams, ka līdz 2010. gadam atjaunīgā enerģija veidos tikai 9% līdz 10% nevis paredzētos 12% no visu veidu enerģijas ES;

Y.   tā kā jaunās dalībvalstis no Viduseiropas un Austrumeiropas, kā arī Bulgārija un Rumānija, kas drīzumā pievienosies ES, ir potenciālie atjaunīgu enerģijas avotu ražotāji, un tās jau saņem vai saņems nozīmīgu palīdzības daļu no ES struktūrfondiem, šīs valstis ir nepieciešams stimulēt, lai panāktu šo valstu resursu efektīvu izmantošanu un tās iekļautu KLP horizontālajos noteikumos;

Z.   tā kā, ņemot vērā cukura reformas ieviešanu ES un cukurbiešu ražošanas pārtraukšanu, būtu jāveic rūpīga analīze par iespējām palielināt pašreizējo ražošanas potenciālu biodegvielas ražošanai no cukurbietēm un citiem alternatīviem kultūraugiem, kurus audzē attiecīgajās platībās,

To kultūraugu nākotne, kurus neizmanto pārtikai

1.   uzsver to, cik svarīgi ir palielināt atbalstu zinātniskai pētniecībai un tehnoloģiju attīstībai saistībā ar kultūraugiem, kas nav paredzēti pārtikai, lai uzlabotu rūpniecības potenciālu un efektivitāti; ierosina, ka lielāka uzmanība būtu jāpievērš perspektīvākajiem bioenerģijas projektiem, kuri varētu sniegt vislielāko ieguldījumu lauku ekonomikā un kuri liecina par to, ka biomasas ražošanai ir iespējas sniegt nozīmīgu ieguldījumu, lai nodrošinātu energoresursus Eiropā;

2.   mudina Komisiju definēt Kopienas stratēģiju un rīcības plānu atjaunīgās enerģijas ražošanas veicināšanai, lai sekmētu uztura nodrošinājumu un uzlabotu Kopienas energoefektivitāti, un tādējādi nodrošinātu, ka, pēc iespējas labāk izmantojot atjaunīgās izejvielas, tiek uzlabota droša pārtikas produktu apgāde;

3.   uzsver, ka biodegvielas atbalstīšanai var būt nozīmīga loma pārtikas drošas apgādes garantēšanā, jo tādējādi tiek saglabāta zemes lauksaimnieciskā izmantošana, un šie mērķi nepavisam nav savstarpēji nesavienojami;

4.   aicina Komisiju ar dalībvalstu palīdzību, pievēršot uzmanību biodegvielas, siltumenerģijas un elektrības ražošanai, veikt attiecīgo apvienību un to dalībnieku sastāva un individuālās un kolektīvās pieredzes apzināšanu, kura saistīta ar biomasas, atjaunīgo izejvielu un organisko atkritumu izmantošanu no lauksaimniecības un mežsaimniecības, lai aizsāktu vērtīgas iniciatīvas visā Eiropā;

5.   atzinīgi vērtē centienus, ko Komisija jau ir ieguldījusi, lai turpmāk sekmētu kultūraugu izplatīšanu mērķiem, kas nav saistīti ar pārtiku, un paaugstinātu izmantotās enerģijas efektivitāti, izstrādājot programmu "Saprātīga enerģija Eiropai", Rīcības plānu par biomasas izmantošanu un paziņojumu par biodegvielu; tomēr aicina veikt labāku koordināciju ar dalībvalstīs jau veiktajiem pasākumiem un aicina Komisiju pieturēties pie laika plānojuma šīm iniciatīvām un īsā laikā veikt ar tām saistītos pasākumus;

6.   uzskata par nepieciešamu, ES enerģētikas politikas ilgtermiņa plānošanas kontekstā, un garantējot investoriem un ražotājiem paļāvību gan ekonomikas, gan uzņēmējdarbības jomā, izstrādāt nacionālos rīcības plānus saistībā ar biomasu un, pamatojoties uz daudziem priekšlikumiem, noteikt prioritātes biomasas dažādiem veidiem un veikt mērķtiecīgus pasākumus vides labā, kā arī organizēt iedzīvotājiem informācijas kampaņas par biomasas priekšrocībām, problēmām un atjaunīgo enerģijas avotu devumu ilgtspējīgai attīstībai,

7.   norāda uz nepieciešamību veikt pētījumu, lai pārbaudītu ekonomiskos, ekoloģiskos un tehniskos rādītājus, uz kuriem pamatota kultivēšanai piemēroto augu sugu atlase saistībā ar katra atsevišķa reģiona augsnes un klimata apstākļiem;

8.   aicina Komisiju lauksaimniecībā, tāpat kā citās jomās, pirmām kārtām veicināt enerģijas taupīšanu, blakusproduktu izmantošanu enerģijas ieguvē un decentralizētu atjaunīgo izejvielu izmantošanu;

9.   uzsver, ka izejvielas, kas nepieciešamas biodīzeļdegvielas un bioetanola ražošanai, kā arī siltuma un elektroenerģijas ražošanai no biomasas, jānodrošina, pirmām kārtām, no pašu dalībvalstu izejvielu krājumiem;

10.   uzsver potenciālu, ko izstrādes un ieguldījumi kultūraugos, kurus neizmanto pārtikai, sniedz lauksaimniekiem, uz kuriem attiecas cukura reforma;

11.   uzsver to, cik svarīgi ir noteikt par saistošām Direktīvas 2003/30/EK par biodegvielu prasības par saistošu mērķi, ieviešot stingrus uzraudzības mehānismus un nosakot, ka pieņemtās saistības tiek izpildītas, galvenokārt izmantojot Eiropas vietējos produktus; tāpēc uzskata, ka Eiropas Savienības tirdzniecības politikai jāatbilst šiem mērķiem;

12.   uzsver to, ka saistošu mērķu noteikšana nekādā gadījumā nedrīkst novest pie pastāvošo biodegvielas ražošanas stimulu izzušanas vai samazināšanās Eiropas Savienībā; uzskata, ka šādu mērķu noteikšana būtu jāņem vērā, pārskatot Kopienas noteikumus par enerģētikas produktu aplikšanu ar nodokļiem;

13.   uzsver, ņemot vērā izejvielu resursu arvien lielāku izsīkšanu, tirgus mehānismu nozīmi, kuri ļauj biomasas enerģijas avotiem būt ilglaicīgi konkurētspējīgiem pat bez valsts subsīdijām;

14.   uzsver to, ka atjaunīgo enerģijas avotu izmantošanas tālāka attīstība atsevišķās dalībvalstīs būtu jāapsver, ņemot vērā vietējos apstākļus un it īpaši šīs attīstības iespējas,

15.   norāda uz faktu, ka visos lauku apvidos ir ievērojams potenciāls ražot biomasu, tomēr nabadzīgākos lauku apvidos vienmēr ir daudz grūtāk izmantot šo potenciālu, ņemot vērā to, ka šajos apvidos ir zemāks ražošanas līmenis, kā arī ierobežotāki dabas un strukturālie resursi; atzīmē, ka šiem lauku apvidiem būtu jāpiešķir prioritāte struktūrfondu līdzekļu izmantošanā, lai šie apvidi labāk izmantotu savu potenciālu;

16.   uzsver nepieciešamību saistībā ar valsts un reģionālās attīstības stratēģijām 2007.–2013. gadam izstrādāt rīcības programmas biomasas izmantošanai un nodrošināt, ka tās kopīgi finansē no struktūrfondiem, Kohēzijas fonda un Eiropas Kopienas pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrēšanas 7. pamatprogrammas (2007-2013);

17.   prasa, lai pasākumi, kas paredzēti enerģijas augu veicināšanai, nesadārdzinātu mājsaimniecību un uzņēmumu enerģiju, tādējādi pasliktinot Eiropas spēju konkurēt pasaulē;

18.   mudina Komisiju pārskatīt atliktos pasākumus attiecībā uz kultūraugu ar augstu enerģētisko vērtību shēmu, kā noteikts KLP reformā, un pārskatīt maksimālo garantēto teritoriju, par kādu ir tiesības saņemt papildu atbalstu, un to izmainīt, ievērojami palielinot garantēto teritoriju, kā arī pārskatīt maksājumu līmeni; šajā sakarā atgādina, ka Eiropas Parlaments nesen aicināja palielināt atbalstu attiecībā uz zemes platībām, kurās audzē kultūraugus ar augstu enerģētisko vērtību, līdz EUR 80 par vienu hektāru gadā, pamatojoties uz maksimāli garantēto platību 2 200 000 hektāru apmērā;

19.   izsaka Komisijai ierosinājumu pārskatīt enerģijas augu atbalsta shēmas nosacījumus par atstāšanu atmatā, lai nodrošinātu, ka visderīgākie enerģijas augi tiek atlasīti vietējā un reģionālajā līmenī, garantējot atbilstošu atbalstu visu veidu atjaunīgās enerģijas avotiem, piemēram, bioetanolam, biodīzeļdegvielai un biogāzei, kā arī sniedzot pietiekamus stimulus ražotājiem pāriet uz šāda veida kultūraugiem;

20.   uzsver, ka kultūraugu veicināšana mērķiem, kas nav saistīti ar pārtiku, ir atbilstoši jāfinansē, paredzot finansējuma racionālu izmantošanu, neapdraudot citu Padomes 2005. gada 20. septembra Regulā (EK) Nr. 1698/2005 noteikto mērķu īstenošanu saistībā ar Eiropas lauku attīstības fondu izmantošanu lauku apvidu attīstībai;

21.   aicina Komisiju novērst šķēršļus, kas kavē enerģijas augu audzēšanas attīstību jaunajās dalībvalstīs, kuras piemēro vienoto maksājumu shēmu (SAPS) un līdz ar to nesaņem finansiālu atbalstu no ES;

22.   uzskata, ka ir svarīgi izslēgt enerģijas augu atbalsta shēmu no phasing-in mehānismiem jaunajās dalībvalstīs;

23.   uzskata, ka enerģijas augu atbalstu būtu jāatdala no SAPS, lai nodrošinātu papildu atbalstu šiem kultūraugiem;

24.   norāda, ka kultūraugu audzēšanai, kurus neizmanto pārtikai, ilglaicīgā periodā ir jākļūst ekonomiski dzīvotspējīgai un aicina Komisiju nodrošināt nozarei ilgtspējīgus risinājumus un nemainīgus noteikumus, kas liks tai veikt pielāgojumus un izdarīt nepieciešamās investīcijas, no vienas puses, un samazināt vajadzību pēc sabiedriskā finansējuma, no otras;

25.   norāda, ka īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai izvairītos no audzēšanas intensificēšanas, kas negatīvi ietekmētu vidi, noslogojot augsni ar mēslošanas līdzekļu atlikumiem un augu aizsardzības līdzekļiem vai arī izsmeļot un piesārņojot ūdens rezerves;

26.   uzsver to, cik svarīgi ir veicināt informācijas apmaiņu starp ražošanas un pārstrādes nozarēm, paredzot skaidrus līgumus, informāciju par tehnoloģiskajām iespējam un citus stimulus;

27.   aicina Komisiju veicināt atbilstoši situācijai katrā dalībvalstī ES dotāciju un aizdevumu programmu izmantošanu valsts un reģionālajā līmenī tādiem nolūkiem kā pārstrādes rūpnīcu rekonstrukcijai un rūpniecības izejvielu krājumu palielināšanai;

28.   aicina Komisiju novērtēt kultūraugu, kurus neizmanto pārtikai, audzēšanas potenciālo devumu nodarbinātības iespēju paplašināšanā un transporta izmaksu samazināšanā, ko rada atjaunojamās enerģijas ražošana rūpnīcās, ko ceļ lauku apvidos;

29.   uzsver to, cik svarīgi ir ieviest pasākumus, lai nodrošinātu importēto izejvielu atbilstošu kvalitāti un atbilstību vides standartiem, kas pamatoti uz Eiropas Savienībā spēkā esošajiem standartiem;

30.   mudina Komisiju arī turpmāk rūpēties par produktu standartu apkopošanu un atbalstu atjaunojamiem enerģijas avotiem visā ES, lai veicinātu atjaunojamo enerģijas avotu iekšējo tirgu;

31.   aicina Komisiju, ieviešot izmaiņas noteikumos, atbalstīt kultūraugu veicināšanu, kurus neizmanto pārtikai, ja šī veicināšana atbilst ilgtspējīgas attīstības kritērijiem un sekmē daudzfunkcionālu lauksaimniecību visā ES;

32.   uzsver, ka būtu jāuzrauga enerģijas augu ietekme uz vidi lauku apvidos, un būtu jāpievērš uzmanība tam, lai ieviestu noteikumus ar kuriem cenšas novērst to kultūraugu izplatīšanos, kuri ir atzīti par tādiem, kas strauji izplatās;

33.   prasa izmantot esošos kontroles mehānismus, kā, piemēram, savstarpējo atbilstību, lai nodrošinātu, ka bioloģiskās degvielas, enerģijas un materiālu ražošana neietekmē bioloģisko daudzveidību un vides bagātības, kā zemi, ūdeni, gaisu, un tiek panākta reāla siltumnīcefektu izraisošo gāzu samazināšana;

34.   aicina Komisiju apsvērt pārredzamas un publiski pieejamas datu bāzes izveidošanu ES līmenī, kurā ir norādītas atjaunojamo izejvielu derīguma ilguma priekšrocības un derīguma ilguma novērtējuma rezultāti;

35.   aicina valsts iepirkuma stratēģijās iekļaut tādas izejvielas, kuras iegūtas no biomasas, lai veicinātu izpratni par atjaunojamās enerģijas avotu izmantošanas potenciālu un par plašākiem vides un veselības ieguvumiem no to izmantošanas;

36.   mudina Komisiju atbalstīt Eiropā veikto biomateriālu, bioenerģijas un biodegvielas pētījumu, sasniegumu un demonstrēšanas materiālu izplatīšanu un informācijas sniegšanu par tehnoloģiskajām iespējām un atbalstīt kampaņu sabiedrības izpratnes veicināšanai;

37.   uzsver nepieciešamību integrēt ES līmenī valsts darbības biomateriālu pētniecībā, sasniegumu un demonstrēšanas materiālu izplatīšanā; it īpaši attiecībā uz pētījumu programmas ieviešanu ES mērogā par tehnoloģijām biomasas pārvēršanai enerģijā, degvielā un ķimikālijās;

38.   aicina Komisiju veikt pasākumus, lai attiecībā uz biodegvielas ražošanu pēc iespējas īsā laikā panāktu kompromisu starp autorūpniecību un naftas pārstrādes nozari, vadoties pēc pamatprincipa: "biodegviela ir domāta transportlīdzekļiem, nevis transportlīdzekļi – biodegvielai";

Iespējas, ko sniedz speciālie kultūraugi un produkti

39.   aicina Komisiju veikt pasākumus, lai veicinātu speciālu ķimikāliju ražošanu no lauksaimniecības izejvielām saimniecību ienākumu palielināšanai un tirgus apgādāšanai ar videi draudzīgiem un veselīgiem produktiem, kas aizstāj ķīmiskos izstrādājumus, kuri bioloģiski nesadalās;

40.   atzīst, ka speciālo kultūraugu izmantošana var būt ļoti efektīva decentralizētā līmenī un nelielā apmērā un tādējādi daudzi lauksaimnieki var gūt ieņēmumus; tāpēc mudina Komisiju rosināt sasniegumus šajā jomā ar mērķi pakāpeniski palielināt šo kultūraugu audzēšanu;

41.   mudina aizvietot tradicionālos produktus ar produktiem, kas iegūti no augiem, balstoties uz jaunākajiem sasniegumiem plastmasas, eļļošanas līdzekļu un izolācijas materiālu ražošanā; aicina Komisiju noteikt par obligātu produktu izmantošanu, kas iegūti no augiem, jo tādi produkti ir laba alternatīva tradicionālajiem produktiem;

42.   uzsver lauksaimniecības potenciālās iespējas ārstniecības kultūraugu audzēšanā, lai ražotu vakcīnas un citus produktus, kuru mērķis ir nodrošināt medicīnas nozari ar atbilstošiem veselības aprūpes līdzekļiem;

43.   atbalsta no lauksaimniecības produktiem iegūto vielu, tādu kā mēslošanas, augu aizsardzības un kaitēkļu apkarošanas līdzekļu, izmantošanu lauksaimniecībā, jo tādējādi tiek veicinātas bioloģiskās audzēšanas metodes, kas attiecas uz mēslošanu un augu aizsardzību;

44.   uzsver, ka pieaugošās patērētāju prasības par videi draudzīgiem un veselību veicinošiem produktiem sniedz uzdevumu lauksaimniecības nozarei ražot izejvielas dabiskai un alerģisku reakciju neizraisošai kosmētikai, izstrādājumiem, kas izgatavoti no dabīgiem un videi draudzīgiem tekstilproduktiem un jauniem pārtikas produktiem;

45.   aicina Komisiju veicināt tālākas inovācijas, kas ieviestu jaunas tehnoloģijas, piemēram, papīra un bioetanola kompleksu ražošanu no salmiem;

Siltuma un elektrības ražošanas veicināšana no lauksaimniecības resursiem

46.   uzsver potenciālās iespējas, ko sniedz lauksaimniecības pārpalikumu un atkritumu izmantošana siltuma, dzesēšanas un elektrības ražošanai, kas jau tagad ir ekonomiski efektīvi un videi labvēlīgi, proti, izmantojot no ekonomiskā un ekoloģiskā viedokļa efektīvas metodes, kas lauksaimniecības sektoram un lauku kopienām var sniegt lielāku patstāvību;

47.   prasa, lai pētniecības pasākumi un lauku attīstībai paredzētie līdzekļi arvien vairāk tiktu paredzēti tam, lai lauksaimniecības un mežsaimniecības organiskie atkritumi vairāk un efektīvāk tiek izmantoti privātiem un komunāliem mērķiem lauku apvidos;

48.   aicina Komisiju veicināt efektīvu lauksaimniecības un mežsaimniecības atkritumu biomasas izmantošanu, kā arī piemērotu enerģijas augu audzēšanu, piemēram, ātraudzīgu koku ‐ vītolu un papeļu, vai graudzāļu (Poaceae) audzēšanu, nenodarot kaitējumu vietējai augu valstij katrā dalībvalstī, lai ražotu siltumu un vienlaicīgi palīdzētu izmantot noteikta veida atkritumus;

49.   uzsver to, cik svarīgi ir noteikt obligātās prasības siltuma ražošanai no atjaunojamās enerģijas avotiem un lauksaimniecības blakusproduktiem, kā arī obligātās prasības centrālās apkures siltuma izmantošanai, lai veicinātu biomasas kā atjaunojamās enerģijas avota efektīvu izmantošanu un lauksaimniecības produktu vietējo tirgu attīstību;

50.   uzsver, ka būtu jārada pēc iespējas optimāli apstākļi biomasas izmantošanai, kā arī būtu jānosaka skaidri atbalsta shēmu principi un jāpiešķir lielāki finanšu resursi biomasas ražošanas palielināšanai, nodrošinot, ka to izmanto daudz efektīvāk;

51.   aicina Komisiju izstrādāt dalībvalstīm adresētu ieteikumu radīt efektīvus stimulus, piemēram, nodokļu samazinājumi, lai veicinātu atjaunīgās enerģijas izmantošanu un atjaunīgo izejvielu vietējo avotu izmantošanu atjaunīgās enerģijas ražošanai;

52.   ierosina arī turpmāk sekmēt centienus saimniecību līmenī, ko daudzi neliela apjoma pārstrādātāji jau dara, lai ražotu un izmantotu atjaunīgo enerģiju tieši saimniecībā, ja ir labas izredzes bez pastāvīgas subsīdiju izmantošanas tuvākajā laikā gūt panākumus tirgū;

53.   informē lauksaimniekus par iespējām un jaunām uzņēmējdarbības perspektīvām, kādas sniedz enerģijas augu audzēšana, ņemot vērā pārskatītās kopējās lauksaimniecības politikas noteiktos ierobežojumus,

54.   mudina izveidot biorafinēšanas rūpnīcas, kas paaugstinātu galaproduktu izmaksu efektivitāti, pilnīgi izmantojot biomasu;

55.   aicina dalībvalstis vairāk informēt iedzīvotājus par biomasas un atjaunīgās enerģijas avotu izmantošanas pozitīvo ietekmi uz vides aizsardzību, organizējot sabiedriskās domas veidošanas kampaņas, kas domātas jo īpaši jaunajai paaudzei, kurā jāveicina ekoloģiskā apzināšanās;

56.   uzsver, ka nedrīkst atstāt bez ievērības nepieciešamību izmantot lauksaimniecības blakusproduktus, kā arī citus biomasas atkritumus, tai skaitā arī bioloģiski sadalošos rūpniecības atkritumus;

Biodegvielas ražošanas iespējas

57.   vērš uzmanību, ka saskaņā ar Lisabonas stratēģiju fosilās degvielas aizvietošana var sniegt ekonomisku izdevīgumu un radīt jaunas darbavietas;

58.   atgādina, ka, tā kā ES ir apņēmusies veikt pasākumus, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju un aizsargātu vidi, biodegvielas ražošanai, kas ir potenciāls enerģijas avotu dažādošanai, būtu jāatbilst noteikumiem par ilgtspējīgu lauksaimniecību;

59.   norāda, ka jauno tehnoloģiju izpēti, kas vērsta uz atjaunīgo degvielu attīstību un izmantošanu, būtu jāizvirza par prioritāti;

60.   mudina dalībvalstis uzskatīt pasākumus, piemēram, turpmākos nodokļu stimulus un biodegvielas sajaukšanu ar fosilo degvielu kā daudzsološas iespējas turpmāk veicināt biodegvielas izmantošanu;

61.   tomēr uzsver, ka uzmanīgi jāpiemēro nodokļu politikas jautājumi, piemēram, nodokļu atlaides, lai izvairītos no tirgus kropļošanas, piešķirot pārāk lielas kompensācijas par ievesto biodegvielu un tiem enerģijas veidiem, kuru ražošanas izmaksas ir ļoti zemas;

62.   mudina dalībvalstis noteikt nodokļus un nodevas pietiekami ilgam laikam tā, lai garantētu nozares drošumu un stimulētu ieguldījumus;

63.   aicina Komisiju apsvērt noteiktu noteikumu ieviešanu tirgus pieejamībai biodegvielas importam no trešām valstīm, piemēram, no Brazīlijas, tā lai aizsargātu pārtikas piegādes vispasaules drošību, bioloģisko daudzveidību un tropisko mežu spēju absorbēt CO2, izmantojot mērķtiecīgu aplikšanu ar nodevām un sekmējot lauku attīstības projektus, kuru mērķis ir resursu ilgtspējīga izmantošana trešās valstīs, tādējādi dodot iespēju biodegvielas ražošanas nozarei ES saglabāt konkurētspēju un līdztekus, piemērojot augstus vides standartus;

64.   aicina palielināt finansējumu jaunu izmaksu efektīvu un ilgtspējīgu tehnoloģiju pētniecībai, kuru izstrāde ir labāk piemērota biodegvielas ražošanas nozares vajadzībām;

65.   atzinīgi vērtē to, ka tiek pievērsta pienācīga uzmanība jaunu un izmaksu efektīvu biodegvielas ražošanas tehnoloģiju pētniecībai;

66.   iesaka sniegt būtisku atbalstu otrās paaudzes biodegvielas pētniecībai un attīstībai, bet vienlaikus nopietni apsvērt iespēju īstenot jau esošos priekšlikumus, piemēram, ūdeņraža ieguve no atjaunīgiem enerģijas avotiem, kas sniegtu ievērojamu atbalstu vides problēmu risināšanā;

67.   atzīst, ka biodegviela ir dārgāka nekā fosilā degviela (vismaz pašreiz un tikmēr, kamēr tiks atrastas lētākas ražošanas tehnoloģijas), un tāpēc ir svarīgi piešķirt līdzekļus pētniecībai, bet norāda, ka, biodegvielas un fosilās degvielas sajaukšanas ietekme uz vidi ir pozitīva;

68.   aicina Komisiju bez kavēšanās ierosināt pārskatīt Direktīvu 98/70/EK attiecībā uz benzīna un dīzeļdegvielas kvalitāti tā, lai noteiktu atbilstošus līdzekļus, kas atvieglotu Direktīvā 2003/30/EK par biodegvielu minēto mērķu īstenošanu un tādējādi turpmāk veicinātu biodegvielas popularizēšanu.

o
o   o

69.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 283, 27.10.2001., 33. lpp.
(2) Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 1230/2003/EK (2003. gada 26. jūnijs), ar ko pieņem daudzgadu programmu par rīcību enerģijas jomā "Saprātīga enerģija Eiropai" (2003. līdz 2006. gadam) (OV L 176, 15.7.2003., 29.lpp.).
(3) OV L 123, 17.5.2003., 42. lpp.
(4) OV L 350, 28.12.1998., 58. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1882/2003 (OV L 284, 31. 10. 2003., 1. lpp.).
(5) OV L 270, 21.10.2003., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 319/2006 (OV L 58, 28. 2. 2006., 32. lpp.).
(6) OV L 49, 19.02.2004., 1. lpp.
(7) OV L 283, 31. 10.2003., 51. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu Nr. 2004/75/EK (OV L 157, 30. 4. 2004., 100. lpp.).
(8) Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0365.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika