Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas 2006. gada 2. marta paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai "ES un Karību jūras reģiona partnerība izaugsmei, stabilitātei un attīstībai", KOM(2006)0086 (še turpmāk ‐ "Komisijas paziņojums"),

–   ņemot vērā Komisijas 2005. gada aprīļa attīstības ziņojuma par reģionālo stratēģiju Karību jūras reģionā 1. un 2. sējumu,

–   ņemot vērā Padomes 2006. gada 10. aprīļa "Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes" sanāksmes slēdzienus un iepriekš minētās organizācijas apstiprināto kopējo nostāju par Kubu 1996. gada 2. decembrī,

–   ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kuri tiekas Padomē, Eiropas Parlamentā un Komisijā, kopīgu paziņojumu par Eiropas Savienības attīstības politiku –– "Eiropas konsenss attīstības jomā"(1),

–   ņemot vērā 2006. gada 1. aprīļa Vīnes deklarāciju, ko pieņēma trešajā Eiropas, Latīņamerikas un Karību jūras reģiona pilsoniskās sabiedrības forumā,

–   ņemot vērā 2006. gada 23. marta rezolūciju par Ekonomikas partnerattiecību nolīgumu (EPN) ietekmi uz attīstību(2),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A6-0211/2006),

A.   tā kā līdz 2020. gadam dažas Karību reģiona valstis būs kļuvušas par attīstītām valstīm, bet citas būs noslīdējušas no vidēju ienākumu valstu kategorijas uz valstu kategoriju ar zemiem ienākumiem;

B.   tā kā šīs mazās salu valstis ir ļoti neaizsargātas pret dabas katastrofām un citiem ārējiem satricinājumiem,

C.   tā kā starp Komisiju un CARIFORUM(3) pārstāvjiem ir notikušas sarunas par Komisija paziņojumu, kas tas bija sagatavots projekta veidā;

D.   tā kā vienota Karību reģiona tirgus un ekonomikas (CSME) izveidošana, kas pamatojas uz pašnoteikšanos, ir nozīmīgs instruments reģionālajā integrācijā;

E.   tā kā CARIFORUM valstis gribēja Ekonomiskās partnerības nolīguma (EPN) sarunās iekļaut skaidru attīstības politikas dimensiju nolūkā apkarot pieaugošo nabadzību un nevienlīdzību, veicināt sociālo kohēziju un sasniegt Tūkstošgades mērķus;

F.   tā kā vairāk nekā 60% reģiona iedzīvotāju ir jaunāki par 30 gadiem, un tā kā vispārēja piekļuve izglītībai ir neatrisināta problēma visās Karību reģiona valstīs, izņemot Kubu;

G.   ņemot vērā to, ka Beļģijas valdība ir pozitīvi novērtējusi nozīmīgo dialogu un sadarbību ar Kubas valdību attīstības jomā;

H.   tā kā ir sācies 10. Eiropas Attīstības fonda apropriāciju plānošanas posms, un tā kā turpmāk atbalsts no šā fonda jāizmaksā ātrāk un efektīvāk, un tas labāk jāpiemēro reģiona valstu vajadzībām,

1.   atzinīgi vērtē CARIFORUM valstu grupas iesaistīšanu apspriedēs par Komisijas paziņojuma projektu un ar gandarījumu atzīmē to, ka paziņojumā ir ņemta vērā lielākā daļa reģiona valstu norādīto problēmu;

2.   atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir balstījusi savu stratēģiju uz vienlīdzības, partnerības un īpašumtiesību ētiku;

3.   uzskata Eiropas Parlamenta faktisko ignorēšanu, izmantojot grafiku, kas padarīja neiespējamu tā līdzdalību sadarbības stratēģijas izstrādāšanā Karību reģionam, par ārkārtīgi nožēlojamu trīs Eiropas iestāžu vienotās pieejas laušanu, kas bija pierādījusi sevi, izstrādājot Āfrikas stratēģiju, kā arī Eiropas konsensu par Eiropas Savienības attīstības politiku;

4.   pauž nožēlu par Komisijas attīstības ziņojumā sniegto ieteikumu nepietiekamu ņemšanu vērā;

5.   piekrīt Komisijas secinājumam, ka līdz šim abu reģionu sadarbību nav pavadījis atbilstīgs politiskais dialogs; uzskata praksi sasaukt reizi divos gados stundu garu sanāksmi starp ES trīs lēmējinstitūciju un CARIFORUM valstu valdību vadītājiem par nepietiekamu un atzinīgi vērtē priekšlikumu turpmāk atvēlēt šādam dialogam nepieciešamo laiku visos līmeņos;

6.   atzinīgi vērtē Francijas aizjūras departamentu, kas atrodas šajā reģionā (Gvadelupa, Franču Gvineja un Martinika), un citu Karību reģiona aizjūras valstu un teritoriju (PTOM) plānoto iesaistīšanu politiskā dialogā turpmāk; tomēr šajā sakarā atbalsta Karību reģiona valstu viedokli, ka šīs iesaistīšanas nosacījumi vispirms jāapspriež ar tām valstīm, kuras saistībā ar Kotonū līgumu(4) ir parakstījušas vienošanos par politiskā dialoga metodoloģiju,

7.   atbalsta Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu nostāju (ĀKK), ka atsevišķu ES politikas jomu definēšana attiecībā uz trim ĀKK reģioniem nekādā gadījumā nedrīkst iedragāt Eiropas Savienības un ĀKK valstu vispārējās attiecības; atzinīgi vērtē papildu foruma izveidošanu politiskajam dialogam augstākā līmeņa sanāksmju veidā starp Eiropas Savienību un Latīņamerikas un Karību reģiona valstīm (LAK valstīm), bet uzsver, ka prioritāte ir nosacījumiem saistībā ar Kotonū nolīgumu;

8.   atbalsta Komisijas paziņojumā pausto nodomu stiprināt uzticamas iestādes un veicināt labu pārvaldību un pārredzamību finanšu, nodokļu un tieslietu jomās Karību juras reģiona valstīs; aicina visas Karību reģiona valstis ratificēt ANO Konvenciju pret starptautisko organizēto noziedzību un ANO Pretkorupcijas konvenciju;

9.   atbalsta Komisijas nodomu piešķirt prioritāti veidojamā Karību jūras reģiona valstu vienotā tirgus un ekonomikas atbalstam; atkārtoti atgādina savu viedokli, ka EPN sarunu centrā jābūt attīstības mērķiem un Karību jūras reģiona tikko izveidotajam iekšējam tirgum nepieciešams atbilstošs ar tirdzniecību saistīts atbalsts un potenciāla veidošana un ka jānorit pienācīgam tirdzniecības liberalizācijas procesam;

10.   aicina Komisiju nodrošināt, ka EPN tiek strukturēti, ņemot vērā reģionālos apstākļus un ierobežojumus, ļaujot izmantot mainīgo ģeometriju, ja tas ir nepieciešams; aicina konsekventi pildīt jebkuras no EPN sarunām izrietošās saistības, rūpējoties par attīstības atbalsta sniegšanu attiecīgajām valdībām saistībā ar EPN, attiecīgajām valdībām norādot uz galvenajām problēmu jomām, tostarp ekonomikas pārstrukturēšanu, lai uzlabotu konkurētspēju, fiskālo noregulējumu un atbalstu tirdzniecības sekmēšanai;

11.   atkārtoti vērš uzmanību uz lielo ieguldījumu, ko dažu Karību reģiona valstu budžetam un ieguldījumu veikšanas spējai dod ienākumi no muitas nodevām un, pamatojoties uz to, secina, ka pašlaik šos ienākumus nevar kompensēt no nodokļiem, tāpēc bez atbilstīgas kompensācijas nedrīkst veikt pasākumus, kas var izraisīt šo ienākumu zaudēšanu; tomēr uzsver, ka tirdzniecības pieaugums starp Karību reģiona valstīm un jaunattīstības valstīm kopumā spētu palīdzēt kompensēt muitas nodevu ieņēmumu zaudējumus un veicināt stabilākus ieņēmumu avotus;

12.   piekrīt Komisijas viedoklim, ka reģiona nelielās, atvērtās valstu ekonomikas ir īpaši neaizsargātas pret globālā tirgus spēkiem; tomēr norāda, ka progresīva tirgus liberalizācija ar atbilstošiem aizsardzības mehānismiem, dodot pietiekamu pielāgošanās laiku, veicina attīstību un tādējādi var būt līdzeklis cīņā ar nabadzību;

13.   uzskata, ka tirdzniecību saistītā potenciāla veidošanas pasākumiem jāparedz piedāvājuma ierobežojumi, tostarp atbalstot pamatproduktu ražošanu un produkcijas dažādošanu, stimulējot atbalstu un konsultācijas ar mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, novēršot ieguldījumu birokrātiskos šķēršļus un tādējādi veicinot komercdarbības attīstību reģionā;

14.   mudina Komisiju īstenot tās novērtējuma ziņojuma 7. ieteikumu ņemt vērā principus, uz kuriem pamatojas ANO Mazo salu jaunattīstības valstu tīkls; un prasa, lai Komisija publiski izplatīt veikto pētījumu par tirgus liberalizācijas un globalizācijas ietekmi uz šādu valstu noturīgu attīstību;

15.   uzskata par nepietiekami apropriētām kompensācijas un pielāgošanas programmas cukura un banānu tirgus izmaiņu ietekmes mazināšanai, un, ņemot vērā nesenās demonstrācijas reģionā, pauž bažas, ka sadarbības mērķis ‐ sociālā kohēzija var būt nopietni apdraudēts;

16.   prasa Komisijai izstrādāt programmas lauksaimniecības pārveides veicināšanai, lai atbilstīgi sociālpolitiskiem, nodrošinātības ar pārtiku, enerģētikas politikas un vides politikas aspektiem veicinātu pienācīgas darba vietas saimniecībās, kas pašlaik tiek apsaimniekotas tradicionālā, veidā, kas nav konkurētspējīgs;

17.   aicina sadarbības stratēģijā pievērst lielāku uzmanību sociālajai, kultūras un vides ietekmei, kā arī sistemātiska ietekmes vērtējuma un attīstības nodrošināšanai, pamatojoties uz Tūkstošgades attīstības mērķu rādītājiem;

18.   atzinīgi vērtē svarīgu vides aizsardzības uzdevumu iekļaušanu sadarbībā attīstības jomā ar Karību reģiona valstīm un aicina piešķirt ievērojamu finansējumu atjaunīgās enerģijas avotu izmantošanas un energoefektivitātes attīstībai, lai ierobežotu pieaugošo naftas cenu graujošo ietekmi un palēninātu klimata pārmaiņas;

19.   piekrīt Komisijas bažām par to, ka globālo klimata pārmaiņu rezultātā laika apstākļu izraisītās dabas katastrofas reģionā būs biežākas un intensīvākas arī turpmāk, un atbalsta mērķi uzlabot dabas katastrofu pārvaldību, bet pauž nožēlu par to, ka nav pieminēts ES un ĀKK 2005. gadā ierīkotais aprīkojums dabas katastrofu gadījumos; aicina Komisiju atbalstīt pastāvīgu šāda aprīkojuma ilgtermiņa izveidošanu; prasa, lai Komisija sniedz pārskatu Eiropas Parlamenta Attīstības komitejai un ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas sociālo jautājumu un vides komitejai par regulāru šā procesa izpildes termiņu pārbaudi vērš uzmanību uz Karību reģiona valstu ekonomiku neaizsargātību pret dabas katastrofām un atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ka tā izmantos jaunas, ātrākas maksājuma procedūras rekonstrukcijas atbalstam, kurš ietver obligāto iepriekšējo finansējumu;

20.   kritizē to, ka stratēģija attiecībā uz Karību reģiona valstīm pārāk maz uzmanības velta jauniešu bezdarba problēmas novēršanai un jaunu cilvēku pieaugošajai neapmierinātībai; pauž bažas, ka gaidāmā krīze Karību reģiona lauksaimniecības nozarē šo situāciju vēl saasinās;

21.   uzsver, cik nozīmīga var būt noturīga tūrisma attīstība, kas ir viens no ekonomikas attīstības veidiem, un ierosina finansiālu atbalstu tā attīstībai svarīgu infrastruktūru izveidei (ceļi, ostas, lidostas u.tml.); tomēr vērš uzmanību uz Komisijas nespēju atzīt, ka šīs noturības būtisks priekšnoteikums ir tūrisma objektu reģionālās un vietējās īpašumtiesības, un tās jāveicina, lai samazinātu peļņas aizplūšanu un nodrošinātu to, ka vietējiem iedzīvotājiem netiek piešķirta vienīgi apkalpotāju loma, un laikus novērstu dabas ainavu galīgu izpostīšanu;

22.   atzinīgi vērtē Komisijas piedāvājumu būt gataviem politiskajam dialogam ar Kubu; tomēr kritizē stingros ierobežojumus, kas attiecībā uz ikvienu šādu dialogu tiek paredzēti, pamatojoties uz 1996. gada kopējo nostāju;

23.   norāda, ka sekmīga Eiropas Savienības ietekme uz ASV embargo politikas izbeigšanā varētu radīt ievērojamu ekonomisku labumu visam reģionam; ņemot vērā politiku, kas pamatojas uz politisko, sociālo, individuālo un ekonomisko cilvēktiesību ievērošanu, prasa uzsākt izšķirošu dialogu ar Kubas valdību,

24.   uzsver, ka svarīgi ir koordinēt attīstības programmas ar reģiona valstīm, kas nepieder ES, jo īpaši ar Kanādu, Ķīnu, Brazīliju un Venecuēlu, un šajā sakarā pauž nožēlu, ka Komisija uz citu dalībnieku iesaistīšanu raugās ar zināmu neuzticību;

25.   uzsver reģiona neviendabīgo struktūru un prasa diferencētāku sadarbības stratēģiju; ņemot vērā šos apstākļus, aicina Komisiju novērtēt atsevišķi katru Karību reģiona valsti, cita starpā, ņemot vērā to pārredzamības līmeni, to, cik spēcīgās un neatkarīgās ir šo valstu iestādes un cik laba ir pārvaldība, vai koncentrēšanās uz budžeta atbalstu ir piemērota metode, lai sasniegtu attīstības mērķus;

26.   vērš īpašu uzmanību ārkārtīgi smagajai situācijai Haiti un aicina Komisiju un dalībvalstis papildus vispārējai sadarbībai ar Karību reģiona valstīm izstrādāt īpašu programmu Haiti, kuras īstenošana prasīs papildu līdzekļus; kopumā atzinīgi vērtē apmierinošo prezidenta un parlamenta vēlēšanu norisi Haiti 2006. gada februārī un aprīlī;

27.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Karību reģiona valstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV, C 46, 24.2.2006., 1. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0113. (3) Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas Karību jūras reģiona valstu forums. (4) Partnerattiecību nolīgums starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses; parakstīts 2000. gada 23. jūnijā Kotonū, OV L 317, 15.12.2000., 3. lpp.