Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas 2005. gada 1. septembra paziņojumu "Kopīgā integrācijas programma ‐ Ietvars trešo valstu pilsoņu integrācijai Eiropas Savienībā" (KOM(2005)0389),

–   ņemot vērā EK līguma 13. pantu,

–   ņemot vērā EK līgumu, kas piešķir Kopienai pilnvaras un atbildību imigrācijas un patvēruma jomā, un it īpaši tā 63. panta 3. punkta a) apakšpunktu,

–   ņemot vērā 1999. gada 15. un 16. oktobra Tamperes Eiropadomes sanāksmes, 2001. gada 14. un 15. decembra Lākenas Eiropadomes sanāksmes, 2002. gada 21. un 22. jūnija Seviļas Eiropadomes sanāksmes un 2003. gada 19. un 20. jūnija Saloniku Eiropadomes sanāksmes prezidentūras secinājumus, kur uzsvērts, ka saistībā ar jaunizveidoto valstu imigrācijas kontaktpunktu grupu ir svarīgi attīstīt sadarbību un informācijas apmaiņu, lai it īpaši palielinātu attiecīgās politikas koordināciju dalībvalstu un Eiropas Savienības līmenī;

–   ņemot vērā Eiropadomes 2004. gada 4. novembrī pieņemto Hāgas programmu, kurā izvirzīja mērķus, kas jāīsteno brīvības, drošības un tiesiskuma jomā laika periodā no 2005. līdz 2010. gadam,

–   ņemot vērā ministru neformālo sanāksmi 2004. gada 9. novembrī Groningenā, kur pirmo reizi tikās par integrācijas politiku atbildīgie ministri,

–   ņemot vērā kopīgos Eiropas Savienības imigrantu integrācijas politikas pamatprincipus, ko Eiropas Savienības Padome pieņēma 2004. gada 19. novembrī(1),

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un it īpaši tās 18., 20., 21. un 22. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A6-0190/2006),

A.   tā kā imigrantu integrācijas problēmai ES ir pievērsusies jau agrāk; tā kā pirms ceturtdaļgadsimta lielākā imigrantu daļa bija dienvideiropieši; tā kā mūsdienās Dienvideiropa ir plaukstoša Eiropas Savienības daļa un tās pilsoņi vairs netiek uztverti kā imigranti, lai gan toreiz daudzi viņus uzskatīja par ārvalstniekiem un "neintegrējamiem"; tā kā viņu izcelsmes valstu pievienošanās Eiropas Savienībai kopumā stiprināja ES; tā kā līdzīgi arī jauno pievienošanās sarunvalstu pilsoņi ir īsteni ES pilsoņi;

B.   tā kā mūsdienās Eiropas Savienība saskaras ar citāda veida integrācijas problēmām, jo vairs nevar pieņemt, ka lielākā imigrantu daļa integrēsies, kad viņu izcelsmes valsts pievienosies Eiropas Savienībai;

C.   tā kā ES imigrantu skaitu lēš ap 40 miljoniem un viņu pēcnācēju skaits ir vēl vairāki miljoni; tā kā šī aizvien pieaugošā iedzīvotāju daļa ir ārkārtīgi daudzveidīga, tomēr to skar līdzīgas problēmas: viņu dalība darba tirgū ir krietni zem vidējiem rādītājiem un sekmju rādītāji mācību iestādēs ir izteikti zemi; tā kā viņi politiski netiek pietiekami pārstāvēti visos varas līmeņos, tostarp dalībvalstu politiskajās partijās un Eiropas Savienības iestādēs;

D.   tā kā, lai gan šos vairāk nekā 40 miljonus imigrantu var uzskatīt par ES divdesmit sesto dalībvalsti (turklāt piekto lielāko iedzīvotāju skaita ziņā) un ES rūpēm un centieniem šo iedzīvotāju integrācijā jābūt atbilstošiem ES saistībām integrēt pievienošanās sarunvalstis, cenšoties veikt šo integrācijas uzdevumu, kura neizpilde varētu negatīvi ietekmēt ES sociāli, ekonomiski un politiski, Eiropas Savienība ir ieguldījusi samērā maz līdzekļu; tā kā jaunajam Eiropas fondam trešo valstu valstspiederīgo integrācijai (KOM(2005)0123) būtu jāpiešķir ne tikai ilgtermiņa finansējums, bet arī jānodrošina, ka atbilstīgais Komisijas ģenerāldirektorāts piešķir daļu no sava finansējuma ES integrācijas politikai;

E.   tā kā Eiropas Savienības integrācijas uzdevuma izpildi ilgstoši kavēja plaši izplatītais uzskats, ka "integrācijai ir lokāls raksturs"; tā kā patiesībā integrācija ietekmes ziņā ir arī globāla problēma, it īpaši tad, kad tā ir neveiksmīga, jo, ja kaut viena dalībvalsts nespēj sekmīgi īstenot integrācijas politiku, tas var nelabvēlīgi ietekmēt Eiropas Savienību kopumā, piemēram:

F.   tā kā panākumi integrācijas jomā stiprinās Eiropas Savienības ekonomiku globālajā konkurencē; tā kā, apzinoties, ka ir jānovērš smadzeņu aizplūšana, Eiropas Savienība piesaistīs tās tautsaimniecības nozarēm nepieciešamo darbaspēku un uzņēmējus, kā arī zinātniekus un studentus, kas ir pamats tās inovācijas attīstības spējai; tā kā, piemērojot mērķtiecīgu, saskaņotu un pienācīgu finansētu integrācijas politiku, ES pilsētas būs drošākas un kopienas stiprākas; tā kā samazināsies ksenofobijas tendences un uzlabosies visu cilvēku pamattiesību ievērošana; tā kā tiks nostiprināta Eiropas pozīcija pasaulē;

G.   tā kā vietējām, reģionālajām un dalībvalstu varasiestādēm ir būtiska nozīme un to pienākumi cita starpā pilsētplānošanas, mājokļu un izglītības jomā tieši ietekmē integrācijas procesu; aicina šīs iestādes palielināt līdzdalību Eiropas debatēs; uzsver Eiropas Savienības nozīmīgo atbalstu šajos līmeņos uzsāktajām iniciatīvām ar Kopienas struktūrfondu starpniecību;

H.   tā kā nav viena gatava risinājuma veiksmīgai integrācijai Eiropas Savienībā; tā kā vietējām, reģionālajām un valsts varasiestādēm (un īpaši pilsētu centriem, kur ir vislielākais imigrantu daudzums) nepieciešamas iespējas un līdzekļi, lai noteiktu un īstenotu konkrētus integrācijas pasākumus, un dalībvalstīm un visai Eiropas Savienībai aktīvi jāizstrādā integrācijas stratēģijas un aktīvāk un efektīvāk jāuzrauga šo integrācijas pasākumu efektivitāte un rezultāti, tādējādi nodrošinot tādu integrācijas stratēģiju īstenošanu, kuru rezultātā tiek veicinātas Eiropas Savienības kopējās intereses, un šim nolūkam Komisijai jāveic ierosinātais pētījums, lai noteiktu līdzdalības un integrācijas līmeņus visā ES;

I.   tā kā integrācija ir "divpusējs process", kas paredz gan imigrantu vēlmi integrēties vietējā sabiedrībā un atbildību par to, gan ES pilsoņu vēlmi pieņemt un integrēt migrantus, un ietver integrētus pasākumus gan imigrantu, gan vietējās sabiedrības rīcības ietekmēšanai visos attiecīgajos līmeņos, kā arī resursu mobilizēšanai abās pusēs, lai īstenotu politiskās nostādnes; šis divpusējais process nozīmē abpusēju iesaistīšanos, kas ietver gan vietējās sabiedrības, gan imigrantu tiesības un pienākumus;

J.   tā kā prioritātēs, kas nosaka ES rīcību šajā jomā, ir jāiekļauj:

K.   tā kā integrācijas pamatā ir pamattiesību veicināšana, iespēju vienlīdzība un nediskriminācija; tā kā priekšlikums 2007. gadu pasludināt par Eiropas gadu iespēju vienlīdzībai un plāns 2008. gadu pasludināt par kultūru savstarpējam dialogam veltītu Eiropas gadu ir nozīmīgākās izpratnes veidošanas iniciatīvas, kas veicinās šo mērķu sasniegšanu;

L.   tā kā pastāv neapšaubāma saistība starp veiksmīgu ES integrācijas politiku un Eiropas Savienības centieniem izveidot legālās imigrācijas un migrācijas politiku; tā kā pirmajam praktiskajam pasākumam jābūt koordinācijas uzlabošanai starp iestādēm, kas atbildīgas par imigrantu uzņemšanu, un iestādēm, kuras atbildīgas par imigrantu integrāciju;

1.   mudina Komisiju nodrošināt ar integrāciju saistīto spēkā esošo direktīvu efektīvu ieviešanu, īpaši Padomes 2003. gada 22. septembra Direktīvu 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes apvienošanos(2), 2003. gada 25. novembra Direktīvu 2003/109/EK attiecībā uz trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji(3), 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības(4), un 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju(5); tā kā daudzas dalībvalstis atpaliek šo direktīvu efektīvā īstenošanā un ir svarīgi, lai Komisija daudz stingrāk uzraudzītu gan ar integrāciju saistīto direktīvu transponēšanu, gan tās administratīvās prakses efektivitāti, kas īsteno atbilstīgos tiesību aktus imigrantu ikdienas dzīvē;

2.   atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot iepriekš minēto Eiropas fondu trešo valstu valstspiederīgo integrācijai laika periodam no 2007. līdz 2013. gadam un mudina, lai šī fonda izmantošanā tiktu ievēroti seši konkrēti principi, proti:

3.   atzinīgi vērtē iepriekš minētajā Komisijas paziņojumā ietverto atsauci uz kopīgajiem pamatprincipiem; ir stingri pārliecināts, ka kopīgie pamatprincipi atspoguļo drošu ieteikumu kopumu, kam būtu jābūt ES integrācijas politikas pamatā; pauž nožēlu, ka dalībvalstis nav lietderīgā veidā ievērojušas kopīgos pamatprincipus, kopš to pieņemšanas 2004. gadā; aicina Somijas prezidentūru atkal iekļaut kopīgos pamatprincipus kā darba kārtības centrālo jautājumu, it īpaši tos principus, kas attiecas uz nodarbinātību (Nr. 3), mijiedarbību (Nr. 7) un līdzdalību (Nr. 9);

4.   atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par ikgadējā integrācijas foruma sekmēšanu, lai atvieglotu apmaiņu ar paraugpraksi, īpaši tajās politikas jomās, kur ES ietekme ir ierobežota, bet kur dažas dalībvalstis piemēro politiku, kas varētu kalpot kā paraugs citām; uzskata, ka jācenšas panākt visu integrācijā iesaistīto iestāžu ‐ vietējo, reģionālo, valsts un ES iestāžu ‐ pārstāvju, kā arī pašu imigrantu līdzdalību šajā forumā;

5.   aicina Komisiju precizēt, paplašināt un koordinēt integrācijas pienākumus ģenerāldirektorātos, tostarp atjaunot un uzturēt visu ģenerāldirektorātu kopīgo darba grupu integrācijas jautājumos un noteikt konkrētu integrācijas pienākumu sadali starp dažādiem ģenerāldirektorātiem; turklāt aicina veikt pasākumus jaunā Eiropas Integrācijas fonda un Eiropas Sociālā fonda savstarpējai papildināmībai;

6.   atzinīgi vērtē to, ka Komisija atzīst vajadzību pēc izpētes veikšanas un uzdevumu noteikšanas integrācijas politikai dalībvalstīs un imigrantu līdzdalības līmeņiem; uzskata, ka šī informācija ir priekšnosacījums jebkurai ES politikai, kurā paredzēta labākas integrācijas sekmēšana ES, un ka šāda uzdevumu noteikšana ir lietderīga, ir jāizskaidro ES integrācijas debašu jēdzieni, ņemot vērā, ka vārdam "integrācija" var būt daudz dažādu skaidrojumu;

7.   aicina Komisiju izveidot pastāvīgu kontaktgrupu, kurā būtu imigrantu pārstāvji, eksperti, NVO un citi, kas tai sniegtu konsultācijas visos ar integrācijas politiku saistītajos jautājumos;

8.   aicina Komisiju īpašu uzmanību pievērst imigrācijas un daudzveidības veicināšanai ES un integrācijas nepārtrauktai iekļaušanai visās politikas jomās, izmantojot saziņas stratēģiju un iniciatīvas; aicina Komisiju un dalībvalstis uzsākt informācijas un izpratnes veidošanas kampaņas, lai uzlabotu izpratni par migrāciju un imigrantu ekonomisko un sociālo devumu sabiedrībai;

9.   aicina Komisiju izveidot stingrus uzraudzības mehānismus integrācijas programmu novērtēšanai dažādās dalībvalstīs, tostarp piesaistot neatkarīgus ekspertus, un izstrādāt stingru un praktiski pielietojamu ziņojumu par migrāciju un integrāciju; mudina Komisiju šo ziņojumu sniegt divreiz, nevis vienreiz gadā, un:

10.   mudina Komisiju pēc vajadzības sniegt konsultācijas migrantu kopienām par Eiropas palīdzības un attīstības politikas noteikšanu un īstenošanu viņu izcelsmes valstīs;

11.   aicina Komisiju pastiprināt pētījumu un analīzes iniciatīvas, kuru mērķis ir izprast, kā sekmēt integrāciju, un sadarbībā ar dalībvalstīm un vietējām varasiestādēm aktīvi censties popularizēt efektīvus centienus izplatīt paraugpraksi ne tikai ierosinātajā tīmekļa vietnē, bet ar visiem iespējamiem samērīgiem līdzekļiem;

12.   aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot plašo Komisijas delegāciju un konsulāro iestāžu potenciālu visā pasaulē, lai palīdzētu iespējamajiem migrantiem integrēties, iepazīstinot viņus ar ES un dalībvalstu kultūru, vēsturi, valodu, civilajām tiesībām un pienākumiem;

13.   uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas Savienības iestāžu personāla un dalībvalstu valsts pārvaldes sastāvs atspoguļotu ES iedzīvotāju un dalībvalstu iedzīvotāju sastāvu;

14.   mudina Padomi izmantot Līguma 67. panta 2. punkta otrajā ievilkumā noteikto "passerelle" klauzulu, lai Parlamentam piešķirtu koplēmuma pilnvaras integrācijas un legālās migrācijas jautājumos, kā arī kvalificētu vairākuma balsojumu Padomē; uzskata, ka ir svarīgi, lai deputātiem integrācijas politikā būtu koplēmuma pilnvaras, ņemot vērā, ka viņi pārstāv ES politisko izvēli un ka tādēļ viņiem būtu jāpārstāv gan imigrantu, gan pilsoņu viedokļi un būtu jāuzņemas daļa atbildības par integrācijas politikas veidošanu ES likumdošanas procesā;

15.   mudina Padomi regulāri sasaukt ikgadēju integrācijas ministru sanāksmi, ko uzsāka ES Nīderlandes Padomes prezidentūra 2004. gada novembrī Groningenā;

16.   aicina dalībvalstis, gatavojot galīgos apsvērumus par ES Pamattiesību aģentūru, nopietni apsvērt šādas aģentūras lomu uzticēšanās un labu attiecību veicināšanā starp kaimiņvalstīm un organiski pilnveidot šo lomu ar aģentūrai paredzētām ikgadējām secīgām programmām;

17.   prasa Padomei pārskatīt Komisijas priekšlikumu integrācijas politikā pielietot atklāto koordinācijas metodi; šajā sakarā aicina iesaistīt Parlamentu visā procedūrā;

18.   mudina Padomi izstrādāt visaptverošu un tālejošu pamatdirektīvu par legālo migrāciju, pienācīgi ņemot vērā integrācijas nepieciešamību;

19.   mudina dalībvalstis vienam ministram uzdot uzraudzīt imigrantu integrācijas politiku, nodrošināt šīs politikas ieviešanu visos valdības līmeņos ar aģentūru starpniecību un apsvērt iespēju iecelt augsto komisāru integrācijas jautājumos vai integrācijas ombudu katrā dalībvalstī, lai koordinētu politikas īstenošanu, izplatītu informāciju migrantiem, kā arī izskatītu migrantu sūdzības un veiktu pasākumus problēmu risināšanai;

20.   aicina visas dalībvalstis veikt revīziju visos to valdības aģentūru līmeņos, kuru pienākumi ir saistīti vai tiem vajadzētu būt saistītiem ar imigrantu integrāciju;

21.   aicina Komisiju izpētīt iespēju iekļaut trešo valstu valstspiederīgo integrācijas jautājumu Pamattiesību aģentūras turpmākajās daudzgadu programmās;

22.   aicina dalībvalstis veicināt imigrantu politisko līdzdalību un mazināt viņu politisko un sociālo izolāciju; šajā sakarā aicina Komisiju no tiesiskā viedokļa pārskatīt dažādās dalībvalstīs spēkā esošos noteikumus par ES civilo pilsonību, kā dalībvalstu pašreizējo praksi attiecībā uz pastāvīgi dzīvojošo imigrantu tiesībām balsot vietējās un pašvaldību vēlēšanās;

23.   aicina dalībvalstis ieviest atklātas, humānas, ātras un samērīgas procedūras pastāvīgā iedzīvotāja statusa piešķiršanai, ģimenes apvienošanai un arī pastāvīgi dzīvojošo imigrantu un viņu bērnu naturalizācijai, it īpaši ņemot vērā to, ka daudzi no šiem bērniem ir dzimuši dalībvalsts teritorijā;

24.   vērš dalībvalstu uzmanību uz to imigranšu tiesiski atkarīgo statusu, kuras pievienojas saviem dzīvesbiedriem ģimenes apvienošanas kārtībā, un aicina dalībvalstis pārskatīt to tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka dzīvesbiedriem un bērniem iespējami drīz tiek piešķirts individuāls statuss un darba atļauja neatkarīgi no galvenā likumīgā statusa īpašnieka, nodrošinot un pilnībā aizsargājot viņu tiesības un sekmējot viņu sociālo integrāciju;

25.   mudina politiskās partijas, arodbiedrības un pilsonisko sabiedrību kopumā valsts līmenī iekļaut imigrantus kā pilntiesīgus locekļus to attiecīgo struktūru visos līmeņos;

26.   atbalsta integrācijas programmas, kuras atsevišķas dalībvalstīs piemēro un kurās paredzēta abpusēja ‐ mītnes valsts un imigrantu ‐ apņemšanās; pauž cerību, ka imigranti šādā veidā daudz labāk apzināsies Eiropas Savienības pamatvērtības un vienlaikus varēs iegūt pamatzināšanas par vietējās sabiedrības darbību; uzsver, ka ir svarīgi veicināt vietējās sabiedrības valodas apgūšanu un organizēt pilsoniskās apmācības kursus;

27.   mudina dalībvalstis nostiprināt pret diskrimināciju un rasismu vērstos tiesību aktus un uzlabot pašreiz spēkā esošos tiesību aktus, kā arī apsvērt atbilstošus pozitīvas rīcības tiesību aktus migrantiem visās attiecīgajās jomās, par paraugu izmantojot tās dalībvalstis, kur pozitīva rīcība ir bijusi veiksmīga;

28.   aicina dalībvalstis, lai it īpaši novērstu iespējamu sliktu apiešanos ar imigrantēm, nodrošināt viņām viegli pieejamu informāciju attiecībā uz mītnes valsts tiesību aktiem par dzimumu vienlīdzību, kā arī no šiem tiesību aktiem izrietošajām tiesībām un aizsardzību, tostarp par pieejamajiem tiesiskajiem un administratīvajiem aizsardzības līdzekļiem;

29.   aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās varasiestādes sekmēt mijiedarbību starp imigrantiem un vietējo sabiedrību, cita starpā veicinot kopīgus diskusiju forumus, dialogu starp kultūrām, seminārus, izstādes, kultūras un sporta pasākumus; turklāt aicina izveidot jaunas vai atbalstīt jau esošās struktūras, kas ļautu imigrantiem integrēties vietējā sabiedrībā, lai izvairītos no sociālās atstumtības gan tikko atbraukušo, gan arī to migrantu vidū, kuri jau ir iekārtojušies, bet kuriem ir grūti integrēties, vienlaikus arī atbalstot migrantu organizācijas to teritorijā un sakaru nostiprināšanu ar migrantu izcelsmes valstīm;

30.   mudina dalībvalstis bēgļiem viņu uzņemšanas posmā paredzēt ar integrāciju saistītus pasākumus, piemēram, valodas kursus vai brīvprātīgā darba pasākumus, ņemot vērā to, ka integrācijas process bēgļiem sākas tieši uzņemšanas posmā;

31.   uzsver, ka ir svarīgi sadarbībā ar Parlamentu, Padomi un Komisiju izveidot visaptverošu pamatu ES civilajai pilsonībai;

32.   uzsver, ka ir svarīgi organizēt ikgadējas uzklausīšanas par integrācijas jautājumiem ar Parlamenta, dalībvalstu parlamentu un civilās sabiedrības pārstāvju, īpaši NVO un imigrantu asociāciju, piedalīšanos, lai novērtētu Eiropas Savienības integrācijas centienu efektivitāti, kā arī imigrantu integrācijas attīstību dalībvalstu līmenī;

33.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

(1) 2004. gada 19. novembra dokuments 14615/04. (2) OV, L 251, 3.10.2003., 12. lpp. (3) OV L 16, 23.1.2004., 44. lpp. (4) OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp. (5) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.