Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu "Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošana, veidojot Eiropas Savienības stratēģiju par garīgo veselību." (KOM(2005)0484),

–   ņemot vērā EK līguma 2., 13. un 152. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu(1),

–   ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, kas nosaka vispārējus principus vienādai attieksmei nodarbinātības un profesionālajā jomā(2),

–   ņemot vērā Padomes 1999. gada 18. novembra rezolūciju par garīgās veselības uzlabošanu(3),

–   ņemot vērā PVO Eiropas ministru konferences 2005. gada 15. janvāra deklarāciju par garīgās veselības jautājumiem Eiropā un tās uzlabošanas risinājumiem,

–   ņemot vērā 2006. gada 23. marta rezolūciju par demogrāfiskām problēmām un paaudžu solidaritāti(4),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A6-0249/2006),

A.   tā kā katrs ceturtais eiropietis savā mūžā ir piedzīvojis vismaz vienu nozīmīgu garīgās neveselības gadījumu; tā kā garīga neveselība tieši vai netieši skar ikvienu cilvēku ES, un tiek lēsts, ka ik gadu Eiropas Savienībā 18,4 miljoni cilvēku vecumā no 18 līdz 65 gadiem cieš no smagas depresijas; tā kā laba garīgā veselība dod iespēju iedzīvotājiem pilnvērtīgi izmantot intelektuālās un emocionālās attīstības iespējas, kā arī iekļauties sabiedriskajā dzīvē, izglītības un darba vidē; tā kā slikta garīgā veselība ir izdevumu, sociālās atstumtības un stigmatizācijas iemesls;

B.   tā kā slikta garīgā veselība ievērojami pazemina to cilvēku dzīves kvalitāti, kas tieši vai netieši cieš no tās;

C.   tā kā garīgās neveselības izmaksas sabiedrībai ir milzīgas un saskaņā ar dažiem aprēķiniem veido 3 – 4 % no Eiropas Savienības dalībvalstu IKP;

D.   tā kā garīgajai veselībai jau tagad ir liela ietekme ekonomikas, veselības aizsardzības un sociālajā jomā, un nākotnē tā arvien palielināsies, iedzīvotāju novecošanās un sabiedrības pārmaiņu dēļ pieaugot saslimstības biežumam;

E.   tā kā ik gadu apmēram 58 000 Eiropas pilsoņu izdara pašnāvību, kas pārsniedz bojāgājušo skaitu ceļu satiksmes negadījumos vai HIV/AIDS inficēšanās rezultātā, un tā kā pašnāvību mēģinājumu skaits ir desmit reizes lielāks;

F.   tā kā, ņemot vērā EK līgumā piešķirtās pilnvaras, pievienotā vērtība Eiropas Kopienas stratēģijai Eiropas iedzīvotāju garīgās veselības jomā ir galvenokārt saistīta ar profilaksi;

G.   tā kā dažās Eiropas valstīs līdz 85 % no naudas, kas ir paredzēta garīgai veselībai, tiek tērēti lielu iestāžu uzturēšanai;

H.   tā kā sapratnes un investīciju trūkums garīgās veselības uzlabošanai ir novedis pie indivīdu veselības un invaliditātes pasliktinājuma, kā arī problēmām sabiedrībā;

I.   tā kā apmēram 40 % no visiem cietumniekiem ir kāds garīgo traucējumu veids un tā kā paredzams, ka pašnāvību risks cietumnieku vidū ir septiņas reizes augstāks nekā pārējā sabiedrībā, un tā kā nepiemēroti cietuma apstākļi traucējumus var pastiprināt un kavēt rehabilitāciju;

J.   tā kā Eiropas Savienībā bērnu un jauniešu garīgajai veselībai netiek veltīta pienācīga uzmanība un līdzekļi, lai gan garīga neveselība jauniešu vidū ievērojami pieaug;

K.   tā kā veselības jomā pastāv izteikta dzimumu dimensija, īpaši saistībā ar ēšanas traucējumiem, neirodeģeneratīvām slimībām, šizofrēniju, garastāvokļa traucējumiem, trauksmi, paniku, depresiju, pārmērīgu alkohola un citu psihoaktīvu vielu lietošanu, kā arī attiecībā uz pašnāvību un noziedzību – jomām, kurās ir jāveic sistemātiskāki pētījumi;

L.   tā kā palīdzības meklējumos sievietes biežāk nekā vīrieši vēršas pie specializētiem dienestiem un viņām divreiz biežāk nekā vīriešiem tiek izrakstītas psihotropas vielas, un tā kā farmakokinētikas pētījumi liecina, ka sievietes sliktāk panes šīs vielas;

M.   tā kā garīgo traucējumu profilakse, agra diagnozes noteikšana, iejaukšanās un ārstēšana ievērojami samazina personīgos, finansiālos un sociālos zaudējumus;

N.   tā kā liels skaits cilvēku cieš no neirodeģeneratīviem traucējumiem un šim skaitam ir tendence palielināties, starp citu ilgmūžības un attiecīgi vecu iedzīvotāju skaita palielināšanās dēļ;

O.   tā kā, lai aprūpētu bērnus ar attīstības un uzvedības problēmām, kas apdraud viņu normālu attīstību, jo īpaši izglītības jomā, un pieaugušus cilvēkus ar hroniskiem un smagiem veselības traucējumiem, vairums Eiropas Savienības valstu ir pārgājušas no ilgtermiņa stacionārās aprūpes uz palīdzības sniegšanu, tiem paliekot sabiedrībā, bet tā kā to izdarīja bez pienācīgas plānošanas un sabiedrisko pakalpojumu finansēšanas;

P.   tā kā garīgās veselības problēmas, kas saistītas ar vardarbību pret sievietēm un meitenēm, ir grūti identificēt; tā kā viktimizācijas liecības bieži netiek ņemtas vērā un daudzas sievietes un meitenes nevēlas stāstīt par vardarbību, no kuras viņas ir cietušas, ja vien ārsti un medicīnas personāls tieši nelūdz to darīt;

Q.   tā kā labas garīgās veselības priekšnoteikums ir veselīga ģimenes vide, kas sniedz gan materiālu, gan psiholoģisku drošību, kā arī vecāku mīlestība,

1.   atzinīgi vērtē Komisijas ieguldījumu garīgās veselības uzlabošanā; aicina Eiropas Savienības pētniecības politikā un veselības aizsardzībā šim jautājumam piešķirt prioritāti, uzsverot profilakses nozīmi, un uzskata, ka tas jāņem vērā Komisijas direktorātu un visu dalībvalstu ministriju visās politiskajās nostādnēs un tiesību aktos, kam jānodrošina dalībvalstu un starptautisko pašreizējo garīgās veselības indikatoru saskaņošana, lai datus varētu salīdzināt ES līmenī;

2.   uzskata, ka dzimumu dimensija Zaļajā grāmatā nav pilnībā ņemta vērā; tādēļ aicina šo aspektu sistemātiski iekļaut pasākumos, kuri tiks ierosināti garīgās veselības veicināšanai, preventīvajos pasākumos un pētījumos – līdz šim notikušie pētījumi ir tik nepietiekami un neadekvāti, ka šo slimību profilaksē un ārstēšanā notikušais progress ir daudz mazāks nekā citu slimību gadījumā;

3.   uzskata, ka ārstiem pacientu uzraudzībā ir sevišķi svarīga loma;

4.   uzskata, ka laba garīgā veselība ir priekšnoteikums Eiropas iedzīvotāju labai vispārējai veselībai un labklājībai, kā arī ES ekonomikas sekmīgai attīstībai; veicina un atbalsta visus pasākumus, kas palīdz novērst garīgus traucējumus;

5.   uzsver nepieciešamību apsvērt to, kā labāk izmantot pieejamos Kopienas instrumentus, piemēram, 7. pētniecības pamatprogrammu, lai Eiropas Savienībā radītu atbalsta sniegšanas iespējas pētniecībai garīgās veselības jomā;

6.   uzskata – lai lēmumu pieņemšanas procesu padarītu reprezentatīvāku un aptverošāku, turpmāk jebkurā Komisijas priekšlikumā par garīgo veselību ir jāiekļauj partnerattiecības un konsultācijas ar tiem, kam ir bijušas vai ir garīgās veselības problēmas, ar to ģimenēm, aprūpētājiem, attiecīgām NVO, ģimenes locekļu apvienībām un citām ieinteresētajām pusēm, kā arī jāveicina informācijas apmaiņa starp psihiatrijas pacientu ģimenēm;

7.   uzsver, ka starp atsevišķām dalībvalstīm pastāv ievērojamas atšķirības garīgās veselības aprūpes izdevumu ziņā gan to absolūtajā kopsummā, gan proporcionālajā daļā no kopējiem veselības aprūpes izdevumiem;

8.   uzskata, ka būs nepieciešami dažādi pasākumi, lai īstenotu trīs mērķus – garīgās veselības veicināšanu, uzlabošanu un garīgo traucējumu profilaksi; uzskata, ka šādu pasākumu mērķim jābūt atbilstošas informācijas nodrošināšanai, lai iegūtu attiecīgās zināšanas un izstrādātu atbilstošu pieeju un iemaņas garīgās un fiziskās veselības aizsardzībai un Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanai;

9.   uzsver nepieciešamību rūpīgi izvēlēties tādus terminus kā "garīgā neveselība", "garīgās veselības traucējumi", "smaga garīga slimība" un "personības traucējumi";

10.   uzsver agras izmeklēšanas, slimības atklāšanas un diagnozes noteikšanas, kā arī kompleksas individuālas ārstēšanas lielo nozīmi;

11.   uzskata par vajadzīgu ar atbilstīgu rīcību apkarot nevienlīdzību garīgu slimību ārstēšanā, kas šajā jomā ir acīmredzama;

12.   aicina jebkurā turpmākā stratēģijā iekļaut cilvēkus, kam ir mācīšanās grūtības, jo viņi sastopas ar tām pašām problēmām, ar kurām sastopas cilvēki ar garīgiem traucējumiem, ieskaitot sociālo atstumtību, institucionalizāciju, cilvēktiesību pārkāpumus, stigmatizāciju un atbalsta trūkumu sev un saviem aprūpētājiem; tajā pašā laikā aicina pielikt lielākas pūles, lai apzinātu ar izcilām prāta spējām apdāvinātus bērnus un jauniešus un sniegtu viņiem lielāku atbalstu;

13.   uzsver savstarpējas palīdzības nozīmi un cilvēku ārstēšanas, slimības un atveseļošanās pieredzes izšķirošo lomu;

14.   atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija kā galvenajām mērķgrupām pievērš uzmanību bērniem, darba ņēmējiem, vecākiem cilvēkiem un no sabiedrības atstumtajiem cilvēkiem, bet gribētu, lai te tiktu iekļauti, piemēram, cilvēki ar smagām garīgām slimībām, ilgstoši slimojošie un uz nāves gultas gulošie, cietumnieki, etniskās un citas minoritāšu grupas, patversmju apmeklētāji, migranti, bīstamu profesiju strādnieki un bezdarbnieki, kā arī virkne garīgās veselības un aprūpes jautājumu īpaši attiecībā uz sievietēm;

15.   atzīst, ka slimnieki ar personības traucējumiem ir ārkārtīgi grūti diagnosticējami, ārstējami, vadāmi un aprūpējami, ka šajā jomā nepieciešami turpmāki pētījumi un skaidra politika; aicina Komisiju pievērst uzmanību agresijai, agresīvas uzvedības cēloņiem un tās psiholoģiskajām sekām;

16.   atzīst, ka vīriešu un sieviešu garīgās veselības vajadzības var būt dažādas, un aicina veikt dziļāku izpēti, jo īpaši saiknes izpēti starp sieviešu obligāto stacionāro aprūpi un viņu izdarīto paškaitējumu, un to, kādēļ sievietēm tiek izrakstīts vairāk psihotropo zāļu;

17.   uzsver pētījumu nepieciešamību par jau pierādītajām sieviešu un vīriešu smadzeņu struktūras un darbības atšķirībām, lai izstrādātu diferencētu pieeju un ārstēšanu abu dzimumu pārstāvjiem garīgās veselības jomā;

18.   aicina nodrošināt palīdzību mātēm pirms un pēc bērna piedzimšanas, lai novērstu depresiju un citas psihopatoloģiskas problēmas, kas viņas bieži šādās situācijās piemeklē;

19.   uzskata, ka māšu un vecāku garīgā veselība palīdz bērniem attīstīties bez traucējumiem un izaugt par veseliem cilvēkiem;

20.   aicina sarežģītas garīgās veselības situācijas, piemēram, lai vislabāk palīdzētu bērniem vai pusaudžiem, kuriem ir attīstības vai uzvedības problēmas, ēšanas traucējumi un/vai kuru vecāki daudzos gadījumos paši nav garīgi veseli (vai ilgstoši atrodas stacionārā), risināt, izmantojot starpdisciplināru pieeju un iesaistoties dažādām iestādēm, jo daudzām problēmām ir ģenētiska izcelsme;

21.   norāda, ka sociāli noteiktais meitenes un sievietes ķermeņa "ideālais" veidols ietekmē viņu garīgo veselību un labsajūtu, kas savukārt ir cēlonis ēšanas traucējumu izplatības pieaugumam;

22.   norāda, ka garīga neveselība un garīgi traucējumi parasti rodas agrā bērnībā, un uzsver pētījumu par veselīgu agro bērnību lielo nozīmi;

23.   uzsver nepārtrauktas starpnieku – skolotāju, aprūpes darbinieku, tiesu iestāžu darbinieku un darba devēju – mācību un apmācības darba vietā lielo nozīmi;

24.   atzinīgi vērtē faktu, ka Zaļajā grāmatā ir atzīts, ka tādiem sociālajiem un vides faktoriem kā personīgajai pieredzei, ģimenei un sociālajam atbalstam, dzīves apstākļiem, piemēram, nabadzībai, dzīvei lielpilsētās vai nošķirtos lauku rajonos, kā arī darba apstākļiem, tostarp nedrošībai, bezdarbam un ilgam darba laikam, ir nozīme cilvēku garīgajā veselībā; uzsver, ka garīgās veselības traucējumi ir viens no iemesliem priekšlaicīgai pensionēšanai un invaliditādes pensijām;

25.   uzskata, ka labi darba apstākļi dod ieguldījumu garīgajā veselībā un aicina darba devējus nodrošināt, lai politiskā nostādne "Garīgā veselība darbā" būtu veselības un darba drošības ievērošanas obligāta sastāvdaļa, lai personām ar garīgiem traucējumiem garantētu "pēc iespējas labāku darbu" un labāku iekļaušanos darba tirgū, un lai to publicētu un pārraudzītu, izmantojot esošos tiesību aktus par veselību un drošību, ņemot vērā arī strādnieku vajadzības un viedokļus;

26.   atzinīgi vērtē sociālās politikas un nodarbinātības politikas iniciatīvas veicināt nediskriminējošu attieksmi pret personām ar garīgām slimībām, personu ar garīgo invaliditāti sociālo integrāciju un spriedzes novēršanu darbavietās;

27.   ņemot vērā ES nodarbinātības stratēģiju, uzsver garīgās veselības ietekmi uz nodarbinātību, kā arī bezdarba ietekmi uz cilvēku garīgās veselības stāvokli;

28.   uzskata – lai atrastu un īstenotu efektīvu stratēģiju pašnāvību skaita samazināšanai īpaši jauniešu un citu riska grupu vidū, dalībvalstīm ir jāstrādā kopīgi;

29.   aicina plašāk atzīt saistību starp diskrimināciju, vardarbību un sliktu garīgo veselību, kas pasvītro, cik svarīgi ir vērsties pret jebkuru vardarbības un diskriminācijas veidu ar preventīvu pasākumu palīdzību;

30.   uzskata, ka viena no garīgās veselības lielākajām problēmām ir Eiropas iedzīvotāju novecošanās, un mudina vairāk uzmanības pievērst neirodeģeneratīvo vai citu psihisko slimību izpausmēm un izraisītājiem vecākiem cilvēkiem, kā arī profilaksei un aprūpei, ieskaitot jaunu terapijas veidu izstrādi;

31.   uzskata, ka vairāk vērības jāpiegriež saiknei starp alkohola un nelegālu narkotiku patēriņu un garīgiem traucējumiem; turklāt uzskata, ka alkohols un narkotikas izraisa nopietnas garīgas un fiziskas veselības problēmas, kā arī problēmas sabiedrībai kopumā; aicina Komisiju bez kavēšanās izskatīt, kuras detoksikācijas programmas un ārstēšanas metodes ir visefektīvākās;

32.   uzsver, ka pret cilvēkiem ar garīgiem veselības traucējumiem ir jāizturas un jārūpējas cilvēcīgi un ar cieņu un ka veselības aprūpes un atbalsta dienestiem jābūt efektīviem un augsti kvalificētiem, tiem jābūt visiem cietušajiem pieejamiem un visaptverošiem; ir jābūt skaidrai izpratnei par šo cilvēku tiesībām uz ārstēšanu vai atteikšanos no tās; ja vien iespējams, viņiem jāpiešķir pilnvaras piedalīties lēmumu pieņemšanā attiecībā uz viņu ārstēšanu un jāsniedz konsultācijas par pieejamiem pakalpojumiem; ja tiek izrakstītas zāles, to blakus iedarbībai ir jābūt pēc iespējas mazākai; jāsniedz informācija un padoms tiem slimniekiem, kas drošā veidā vēlas atteikties no ārstēšanās;

33.   uzskata, ka piespiedu līdzekļi un piespiedu ārstēšana nav efektīvi; uzskata, ka visām stacionārās aprūpes formām un piespiedu medikamentu lietošanai ir jābūt īslaicīgām, un, kad vien iespējams, tās regulāri jāpārskata un jāīsteno tikai ar pacienta piekrišanu, bet, ja to nevar iegūt – ar attiecīgo iestāžu atļauju;

34.   uzskata, ka jāizvairās no jebkuriem personīgās brīvības ierobežojumiem, jo īpaši no fiziska ieslodzījuma, kas prasa uzraudzību, pārbaudes un modrību no to demokrātisko institūciju puses, kas ir atbildīgas par cilvēktiesību ievērošanu, lai nepieļautu to pārkāpumus;

35.   aicina jebkurā turpmākā stratēģijā pilnībā atbrīvoties no jebkura veida stigmatizācijas, piemēram, organizējot ikgadējās kampaņas par garīgās veselības jautājumiem, lai cīnītos pret tumsonību un netaisnību, jo stigmatizācija, kas ir saistīta ar garīgo neveselību, noved pie atstumtības sabiedrībā visās jomās, no darbavietas līdz ģimenei un no vietējās sabiedrības līdz profesionālajai veselības aprūpei; turklāt uzskata – lai uzlabotu pacientu garīgo veselību un stāvokli, tiem ir jāgarantē sociālās un pilsoņu pamattiesības – tādas kā tiesības uz mājokli un ekonomisko atbalstu tiem, kas nespēj strādāt, tiesības stāties laulībā un pašiem kārtot savas darīšanas; turklāt uzskata, ka stigmatizācija ir diskriminācijas veids, pret ko jācīnās ar pretdiskriminācijas tiesību aktu palīdzību;

36.   atzīst, ka viens no stigmatizācijas veidiem ir plaši izplatītais uzskats, ka garīgās veselības traucējumi ir akūti un ilgst mūža garumā, turpretim ir noteikti jāuzsver, ka, saņemot atbilstošu palīdzību, cilvēki var atveseļoties vai panākt uzlabošanos, vai arī pietiekamu stabilitāti un spēju darboties;

37.   uzsver nepieciešamību pārveidot garīgās veselības pakalpojumus tā, lai to pamatā būtu augstas kvalitātes sabiedriskā aprūpe mājās vai stacionāros, kur būtu pieejama atbilstoša veselības un sociālā aprūpe; regulāra uzraudzība un novērtēšana; periodiska aprūpe cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām un to aprūpētājiem; vienotas institūcijas metode, lai novērtētu veselības, sociālos, mājokļa, mācību, transporta, pabalstu un citus pakalpojumus; uzsver, ka akūtas, hroniskas vai nepārprotamas vajadzības vienmēr ir papildus jānodrošina ar virkni stacionāro pakalpojumu, bet visiem, kas saņem obligāto stacionāro aprūpi, ir jānodrošina neatkarīga uzraudzība;

38.   paturot to prātā, uzsver nepieciešamību atbalstīt kooperatīvus, ko izveidojuši slimnieki ar psihiskām slimībām, un visus pasākumus, kas attiecas uz pašreizējo un bijušo pacientu iesaistīšanu tajos, kā arī nepieciešamību piešķirt naudas līdzekļus personāla apmācībai, lai tas spētu rūpēties par visām psihisko slimību slimnieku vajadzībām;

39.   uzsver vajadzību nepārtraukti izglītot garīgās veselības jautājumos vispārējās prakses ārstus, ģimenes ārstus un citus primārās veselības aprūpes dienestu darbiniekus;

40.   atzīst, ka labas garīgās veselības veicināšanā, garīgi neveselu cilvēku atbalstīšanā vietējā sabiedrībā un daudzu dienestu iesaistīšanā garīgās veselības aprūpē vietējām pašvaldībām ir integrējoša loma;

41.   uzskata, ka duālās diagnozes pacientiem, kam ir garīgās veselības un atkarības problēmas, parasti ir vajadzīga saskaņota abu kaišu ārstēšana;

42.   uzsver, ka veselības garīgie un fiziskie aspekti ir savstarpēji saistīti, ka garīgiem traucējumiem ir bioloģisks, sociāls, emocionāls vai vēsturisks pamats, kas jāņem vērā, lai citi risinājumi būtu veiksmīgi, un ka daži psihiatrijā lietoti medikamenti var patiesībā pasliktināt bioloģisko stāvokli, kas ir garīgo traucējumu pamatā;

43.   aicina pievērst lielāku vērību somatisko slimību psiholoģiskajām sekām un simptomiem; uzsver nepieciešamību izrakstā no slimības vēstures vienādu uzmanību pievērst garīgajai un fiziskajai labsajūtai, īpaši, ārstējot smagas un/vai neārstējamas slimības; un uzskata, ka ir svarīgi, lai ārsti un vidējais medicīniskais personāls, kas strādā citās ārstniecības nozarēs, tiktu regulāri apmācīti psihopatoloģijā, jo bieži netiek noteikta psihisku traucējumu diagnoze vai arī tā netiek pietiekami nopietni novērtēta;

44.   atbalsta Komisijas piezīmes par deinstitucionalizāciju, jo ilgtermiņa uzturēšanās psihiatriskās veselības iestādēs var novest pie psihopatoloģisku stāvokļu paildzināšanas un saasināšanās, vairot stigmatizāciju un sociālo atstumtību, bet atzīst, ka ir jādara viss iespējamais, lai pārliecinātu sabiedrību par to, ka labāki rezultāti ir sasniegti, ja cilvēki ar smagiem garīgās veselības vai mācīšanās traucējumiem tiek aprūpēti ambulatori;

45.   ierosina Komisijai izmantot Veselības aizsardzības programmu, lai vāktu datus par garīgām slimībām, izārstētu pacientu atveseļošanās rādītājiem un viņu reintegrācijas sabiedrībā efektivitāti;

46.   ierosina, lai Komisija noteiktu labas prakses iestādes un piemērus un izplatītu par tiem detalizētu informāciju dalībvalstīm, salīdzinot šīs "demonstrācijas iestādes" ar PVO iestādēm, kas izraudzītas saskaņā ar programmu "Valstis cīņā par garīgo veselību"; uzskata, ka demonstrēšanas vietas "ārstēšanas demonstrēšana" un "profilaktisko stratēģiju demonstrēšana" varētu būt labs veids, kā novērst nevienlīdzību starp dalībvalstīm; aicina Komisiju demonstrēšanas iestāžu, ārstēšanas demonstrējumu un profilaktisko stratēģiju demonstrēšanas noteikšanā iesaistīt pētniecības institūtus;

47.   uzskata – tā kā visiem cilvēkiem (saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas 1991. gada 17. decembra Rezolūciju A/RES/46/119 par garīgi slimo personu aizsardzību un garīgās veselības aprūpes uzlabošanu) ir tiesības uz vislabāko pieejamo garīgās veselības aprūpi, labākā pieredze un atbilstīgā informācija ir jānodod tālāk, un tām jābūt pieejamām visiem iedzīvotājiem;

48.   uzskata, ka termins "ārstēšana" ir jāinterpretē plaši, uzsverot sociālo un vides faktoru noteikšanu un novēršanu, bet medikamenti jālieto tikai ļaunākajā gadījumā, jo īpaši, ja pacienti ir bērni un jaunieši; kritizē arvien pieaugošo dzīves piesātināšanu ar medikamentiem un patoloģijām, vispusīgi nepētot to cēloņus; aicina ņemt vērā tādus faktorus kā personīgā pieredze, ģimene, sociālais atbalsts, dzīves un darba apstākļi, kam ir liela loma garīgo slimību izraisīšanā, kā arī ģenētiskos faktorus;

49.   vērš uzmanību uz to bērnu lielo skaitu atsevišķās dalībvalstīs, kuri aug valsts aprūpes iestādēs, jo īpaši dažās no jaunajām dalībvalstīm; mudina Komisiju aktīvāk atbalstīt alternatīvu sistēmu izveidi, kas vecākiem no riska grupām palīdzētu pienācīgi aprūpēt savus bērnus; aicina pēc iespējas drīz sākt un efektīvi īstenot projektu "Bērnu un pusaudžu garīgā veselība paplašinātā Eiropā: efektīvas politikas un prakses izstrāde", kas koordinētu bērnu garīgās veselības stratēģijas attīstību ES dalībvalstīs;

50.   turklāt uzskata – lai pasargātu no garīgās veselības problēmām un uzlabotu un veicinātu garīgo labklājību, papildus ārstēšanai ir nepieciešama atbilstoša sociālā un darba vide, kā arī ģimenes un vietējās sabiedrības atbalsts, un uzsver nepieciešamību veikt pētījumus par vidi, kas veicina garīgo veselību un atveseļošanos; un uzsver vajadzību pēc tādas vides izpētes, kas veicina garīgo veselību un atveseļošanos;

51.   mudina Komisiju atbalstīt reformu turpināšanu tajās dalībvalstīs, kas agrāk ļaunprātīgi izmantoja psihiatriju, medikamentus, ievietošanu slēgta tipa iestādēs, vai arī tādu necilvēcisku praksi kā krātiņveida gultas vai pārmērīgu izolatoru izmantošanu, īpaši, dažās no jaunajām dalībvalstīm; uzsver, ka dažās no jaunajām dalībvalstīm sabiedrības garīgās veselības rādītāji liecina par pilnīgi nepareizu pieeju, kā rezultātā bieži notiek pašnāvības, vardarbība un pastāv atkarības veidi, jo īpaši alkoholisms; uzsver, ka šīs valstis ir pārņēmušas neatbilstīgas garīgās veselības aprūpes sistēmas un lielas psihiatriskās ārstniecības un aprūpes iestādes, kas vairo sociālo atstumtību un stigmatizāciju, un vienlaikus trūkst sabiedriskie dienesti, kas jāintegrē vispārējās veselības un sociālās aizsardzības sistēmās; aicina Komisiju reformu psihiatrijā iekļaut pievienošanās sarunu dienaskārtībā; uzskata, ka profilakses un pienācīgas aprūpes ziņā cietums nav piemērota vide ar garīgajām slimībām slimojošiem un ka aktīvi jāmeklē alternatīvas;

52.   aicina veikt vairāk pētījumu par terapeitisko un psiholoģisko iejaukšanos, par to, kā radīt efektīvākus medikamentus ar mazākām blaknēm, par garīgo traucējumu un pašnāvību noteicošajiem faktoriem, kā arī par to, kā izmērīt ieguldījumu rezultātus garīgās veselības uzlabošanā; jo īpaši aicina veltīt sevišķu uzmanību tādu medikamentu izpētei, kas ir piemēroti bērniem; turklāt uzsver, ka nedrīkst aprobežoties ar medikamentu izpēti, ka jāveic arī epidemioloģiski, psiholoģiski un ekonomiski pētījumi par vietējās sabiedrības un sociālo faktoru ietekmi uz garīgajām slimībām; turklāt aicina visos garīgās veselības pētījumu aspektos vairāk iesaistīt pakalpojumu lietotājus;

53.   turklāt uzskata, ka ir nepieciešams veikt vairāk pētījumu par stigmatizāciju un par veidiem, kā ar to cīnīties; par individuālo pakalpojumu lietotāju un to aprūpētāju pieredzi; par darba attiecībām dažādu pakalpojumu, profesiju, kā arī bijušo pakalpojumu lietotāju starpā; kā arī pārrobežu pakalpojumiem;

54.   uzskata – lai garīgās veselības pakalpojumi darbotos efektīvi un sabiedrība tiem uzticētos, ir jāsaņem pietiekams finansējums, kas atbilst izmaksām attiecībā uz indivīdu garīgajiem traucējumiem, veselības un sociālās aprūpes pakalpojumiem un sabiedrību kopumā;

55.   uzskata, ka ir svarīgi izmantot augstas kvalitātes individuālas garīgās veselības veicināšanas metodes, ņemot vērā cilvēku un mērķgrupu īpašās vajadzības;

56.   atzīst ģimenes locekļu un neoficiālo aprūpētāju vērtīgo ieguldījumu, nodrošinot atbalstu cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām, un tāpat atzīst, ka daudziem no viņiem ir savas aprūpes vajadzības un būs nepieciešama profesionāļu sniegta informācija un atbalsts, ja viņi arī turpmāk nodrošinās aprūpi; turklāt atzīst vērtīgo ieguldījumu, ko var dot pakalpojumu lietotāji, atbalstot cits citu;

57.   uzsver vajadzību lietot tādus izteicienus un terminus, kas palīdzētu apkarot stigmatizāciju, piemēram, īstenot pasākumus, kas novērš aizspriedumus, maina attieksmi un kritizē stereotipus attiecībā uz jebkāda veida garīgiem traucējumiem;

58.   aicina Komisiju nodibināt "Garīgās veselības koordinācijas un kontroles grupu", kuras mērķis būtu savākt informāciju par garīgās veselības praksi un sekmēšanu ES, novērtēt (skaita un kvalifikācijas ziņā) pašreizējo garīgās veselības profesionāļu un infrastruktūras atbilstību un izplatīt informāciju par dalībvalstu un visu garīgo slimību ārstēšanā iesaistīto pušu pieredzi; uzsver, ka šajā "Garīgās veselības koordinācijas un kontroles grupā" jāiesaista pacientu un ārstniecības organizācijas, aprūpes iestādes un pētniecības institūti;

59.   aicina Komisiju papildināt Zaļo grāmatu ar priekšlikumu izdot direktīvu par garīgo veselību Eiropā un to personu, kas cieš no garīgiem traucējumiem, aizsardzību un viņu pilsoņtiesību un pamattiesību ievērošanu;

60.   mudina ES un ĀKK valstis sadarboties labas garīgās veselības ieguldījumu jomā, izmantojot attīstības un Kotonū politiskās nostādnes;

61.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstīm, valstīm, kas pievienojas, kandidātvalstīm, ĀKK valstīm un Pasaules Veselības organizācijas Eiropas Reģionālajam birojam.

(1) OV C 364, 18.12.2000., 1. lpp. (2) OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp. (3) OV C 86, 24.3.2000., 1. lpp. (4) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0115.