Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,

A.   tā kā Eiropas Savienības pamatā ir brīvības, demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas principi ‐ principi, kas kopīgi visām dalībvalstīm;

B.   tā kā Jaltas konferencē panāktā lielvalstu vienošanās par Eiropas sadali pēc Otrā pasaules kara atņēma Centrālās un Austrumeiropas valstīm suverenitāti un brīvību uz vairāk nekā četriem gadu desmitiem;

C.   tā kā komunistiskie režīmi Centrālās un Austrumeiropas valstīs tika iedibināti bez šo valstu iedzīvotāju piekrišanas un pret viņu gribu un tā kā šos režīmus uzturēja padomju militārā okupācija un komunistisko partiju sadarbība;

D.   atceroties ungāru drošsirdību un apņēmību, kuri 1956. gada 23. oktobrī izgāja ielās, protestējot pret komunistiskās partijas diktatūru;

E.   apliecinot cieņu ungāru neatlaidībai, kuri turpināja cīņu par brīvību, valstisko neatkarību un pilsoņu tiesībām, nesaņemot nekādu militāru atbalstu no Rietumiem un pretojoties Padomju Savienības intervencei un nomācošam militāram pārspēkam;

F.   izrādot godu Ungārijas komunistu-reformatoru ministru prezidenta Imres Nagija pilsoniskajai un politiskajai drosmei, kurš pareizi saprata tautas gribas vienkāršo izpausmi un piekrita kļūt par tautas revolūcijas politisko līderi cīņā par brīvību un demokrātiju, rezultātā ziedojot savu dzīvību un kļūstot par mocekli brīvības vārdā, jo 1958. gadā viņš tika sodīts ar nāvi par nepakļaušanos spiedienam publiski atteikties no Revolūcijas;

G.   izrādot godu Revolūcijas upuriem ‐ kaujās 2170 kritušajiem ‐ un nežēlīgo represiju upuriem ‐ laikposmā no 1956. līdz 1961. gadam 228 nogalinātajiem, laikposmā no 1956. līdz 1958. gadam 20 000 apcietinātajiem un ieslodzītajiem, kā arī tūkstošiem cilvēku, kuri, komunistu valdībai atkārtoti nākot pie varas, pēc Revolūcijas gadu desmitiem ilgi tika diskriminēti;

H.   paužot pateicību par daudzu Rietumvalstu iedzīvotāju izrādīto solidaritāti, 1956. un 1957. gadā dodot patvērumu 194 000 bēgļiem no Ungārijas;

I.   atzīstot tautu solidaritāti kā vispārēju pamatvērtību un jo īpaši vairāku Centrālās un Austrumeiropas tautu ‐ ungāru, čehu, slovāku, poļu, vāciešu, igauņu, latviešu un lietuviešu ‐ solidaritāti, cīnoties par savu brīvību;

J.   apzinoties Ungārijas 1956. gada oktobra revolūcijas vēsturisko un politisko saikni ar vairākiem citiem pretošanās un pretošanās kustības veidiem, piemēram, masu demonstrācijas Austrumvācijā 1953. gada jūnijā, Poznaņas demonstrācijām Polijā 1956. gada jūnijā, Prāgas 1968. gada pavasari, Polijas Solidaritātes kustības dibināšanu 1980. gadā, kā arī demokrātisko kustību bijušajā PSRS, īpaši Baltijas tautu demokrātisko kustību;

K.   atzīstot, ka Ungārijas revolūcija bija sadalītās Eiropas vēsturisks atkalapvienošanās mēģinājums, kas kā tāds joprojām ir mūsu kopējā Eiropas vēsturiskā mantojuma stūrakmens;

L.   apzinoties ieguldījumu, ko Ungārijas revolūcija sniedza, stiprinot demokrātiskās pasaules vienotību un veicinot Eiropas Kopienu dibināšanu 1957. gadā, un apzinoties, ka šī revolūcija bija 1989.–1990. gada Centrālās un Austrumeiropas demokrātisko un politisko pārmaiņu priekšvēstnesis, kas padarīja iespējamu Eiropas atkalapvienošanos mierīgā ceļā, īstenojot Eiropas integrācijas procesu,

1.   atzīst, ka Ungārijas 1956. gada revolūcija ir viens no XX gadsimta simboliskiem apliecinājumiem ilgām pēc brīvības un demokrātijas, kas sagrāva komunismu padomju bloka valstīs;

2.   izrāda godu drošsirdīgajiem Ungārijas dēliem un meitām, kuri, upurējot savu dzīvību, deva cerības staru citām tautām, kas smaka komunistu valdīšanas jūgā;

3.   uzsver, ka demokrātisko valstu saimei ir nepārprotami jānoraida represīvā un nedemokrātiskā komunistiskā ideoloģija, jāstiprina brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma principi un jāpauž nelokāma nostāja, ja šie principi tiek pārkāpti;

4.   aicina demokrātiskās valstis nepārprotami nosodīt jebkura totalitārā režīma pastrādātos noziegumus;

5.   pieprasa izveidot Eiropas programmu, lai stiprinātu dalībvalstu pētniecības un dokumentēšanas centru sadarbību, kuri pēta totalitāro režīmu pastrādātos noziegumus;

6.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.