Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā ES līguma 2. pantu, kurā ir noteikts mērķis attīstīt Savienību kā telpu, kurā valda brīvība, drošība un tiesiskums,

–   ņemot vērā ES līguma 39. pantu, kurā Eiropas Parlamentam ir uzdots rīkot gadskārtējas debates par šajā jomā gūtajiem panākumiem,

–   ņemot vērā atbildes, ko 2006. gada 27. septembrī debašu laikā Padome sniedza uz mutisko jautājumu (B6-0428/2006), kā arī ņemot vērā Komisijas izklāstu par tās paziņojumiem attiecībā uz Hāgas programmas īstenošanu un tās nākotnes perspektīvām,

–   ņemot vērā debates 2006. gada 2. un 3. oktobrī parlamentu sanāksmes laikā, kura tika organizēta kopīgi ar Somijas parlamentu,

–   ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.   tā kā pasauli vairāk un vairāk aptver globalizācija, kā arī ietekmē krīzes un ilgstošs saspīlējums, ekonomiskā nevienlīdzība un nemitīga migrācijas plūsmu palielināšanās, ideoloģiju un kultūru konfrontācija, kas skar aizvien lielāku cilvēku skaitu, un nepieredzēta apjoma terorisma draudi, taču ES pilsoņi aizvien skaļāk prasa iespējas Savienībā izmantot vairāk brīvības, drošības un tiesiskuma;

B.   tā kā Eiropas Savienībai septiņus gadus pēc Tamperes Eiropadomē pieņemtajiem secinājumiem 1999. gada 15.-16. oktobrī nav saskaņotas politikas imigrācijas jomā un it īpaši legālās imigrācijas jomā;

C.   pieņemot zināšanai, ka šos ārējā spiediena faktorus:

D.   atgādinot, ka Eiropas Savienība bez saskaņota acquis un dalībvalstu vienprātīgas nostājas nespēj būtiski ietekmēt trešo valstu, tostarp savu sabiedroto, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu, nostāju BDTT jomās un tā kā tas var ietekmēt ES uzticamību, turklāt piespiest ES pakļauties šo valstu politiskajām un stratēģiskajām iniciatīvām;

E.   tā kā šīs nepilnības ES līmenī attiecībā uz stratēģisko plānu ir radušās ne vien tāpēc, ka ES līmenī šie politikas virzieni ir pārņemti tikai nesen (kaut gan pirmie mēģinājumi izveidot Eiropas tiesu iestāžu telpu notika apmēram 1975. gadā saistībā ar pirmo terorisma vilni kontinentā), bet galvenokārt tāpēc, ka kopš Māstrihtas un Amsterdamas Līgumu parakstīšanas šī pārņemšana notiek ar ievērojamām atrunām, un tāpēc, ka pāreja uz parasto likumdošanas sistēmu, kas bija paredzēta jau 1993. gadā, nedaudz pavirzījās uz priekšu 1999., 2001., 2004. un visbeidzot 2005. gadā, kad, pieņemot Hāgas programmu, tika (daļēji) izmantots EK līguma 67. pantā paredzētais pārejas laiks;

F.   atgādinot, ka vairāki juridiskie pamatojumi vienam un tam pašam politiskam mērķim, konfliktu un tādu pārsūdzības procedūru skaita pieaugums, kuras ierosinātas, lai noteiktu iestāžu kompetenču robežas, vienprātības klauzula un, galvenais, īstas, demokrātiskas un tiesu iestāžu veiktas kontroles trūkums pašreizējos trešā pīlāra politikas virzienus padara apšaubāmus no konstitucionālo principu ievērošanas viedokļa, respektīvi, kā pati ES ievēro principus, ko tā deklarējusi kā savus dibināšanas principus (ES līguma 6. pants);

G.   brīdinot par risku, ka ES iestāžu priekšlikumos izklāstītie jautājumi var neatbilst Eiropas līgumu saturam; vēloties sākt atklātu diskusiju, kas pamatotos uz ES iestāžu un dalībvalstu parlamentu godprātīgu sadarbību, par Primas Līguma, ko parakstīja 2005. gada 27. maijā, iekļaušanu EK līgumā, lai EP varētu īstenot demokrātisku kontroli;

H.   atzīmējot, ka dalībvalstis pirmās apzinājās šo no demokrātijas, tiesu un pat funkcionālā viedokļa nepilnīgo stāvokli un ka, parakstot Konstitucionālo līgumu, tās ir apņēmušās no 2006. gada novembra padarīt obligātus tos noteikumus, kas Māstrihtas Līgumā minēti tikai kā Padomē akceptēta brīva izvēle;

I.   būdams pārliecināts, ka EK līguma 67. pantā un ES līguma 42. pantā paredzēto pārejas pasākumu izmantošana ne tikai atbilst pašreizējam konstitucionālajam stāvoklim, bet arī ir saderīga ar konstitucionālo situāciju nākotnē, un ka tāpēc Padomei tie jāizmanto arī saskaņā ar Vīnes Konvencijas par līgumtiesībām 18. pantu, kas pusēm uzliek saistības godprātīgi sadarboties, lai radītu vislabvēlīgākos apstākļus paredzamajai ratifikācijai;

J.   atbalstot Komisijas priekšlikumu 2007. gadā izmantot pārejas pasākumus, kas paredzēti EK līguma 67. pantā (atceļot ierobežojumus Tiesas jurisdikcijai jomās, kas minētas EK līguma IV sadaļā) un ES  līguma 42. pantā, kā Eiropas Parlaments to jau paudis savā 2004. gada 14. oktobra rezolūcijā Eiropadomei(3);

K.   atgādinot, ka tad, ja izmanto pārejas laiku, Padomei paliek iespēja pašai lemt par balsošanas nosacījumiem un ka šajā sakarā iespējams rast vairākus risinājumus, lai atsevišķos gadījumos un / vai uz noteiktu laiku saglabātu vienprātības principu ar nosacījumu, ka vienmēr visās jomās, kas attiecas uz ES pilsoņu tiesībām, lēmumu pieņem kopīgi ar EP, jo Eiropas Parlamentu nevar uzskatīt par mazāk nozīmīgu nekā vismazākā no dalībvalstīm;

L.   tā kā pārejas pasākumi, ko izmanto, pamatojoties uz spēkā esošajiem līgumiem, jau ir saskaņoti ar Konstitucionālā līgumā noteikto pamatsistēmu un tiem nevajadzētu pārsniegt šīs pamatsistēmas noteikumus (piemēram, attiecībā uz migrācijas politikas kvotām);

M.   tā kā ir arī jāformulē pārejas noteikumu virziens un gadījumā, ja spēkā esošos līgumus nevar papildināt ar jauniem mērķiem, ir pēdējais brīdis paredzēt, ka nākamajos divos gados ir jākonsolidē / jāvienkāršo Savienības brīvības, drošības un tiesiskuma telpas acquis, kāds tas ir veidojies laika gaitā, dalībvalstīm sadarbojoties, it īpaši pēc Māstrihtas līguma stāšanās spēkā. Īstenojot šādu konsolidāciju un vienkāršošanu, jāparedz, ka tiek likvidētas daudzās neatbilstības, un pēc iespējas vispārēji jāpiemēro ciešākas sadarbības acquis (kā attiecībā uz Šengenas acquis);

N.   tā kā pilsoņu, it īpaši praktiķu, un Padomes izteiktais pieprasījums pēc praktiskās sadarbības uzlabošanas jau pašreizējo līgumu ietvaros, kuri līdz šim neparedzēja vienošanos, kas šai sadarbībai patiešām ļautu attīstīties;

O.   tā kā Otrās paaudzes Šengenas informācijas sistēma (SIS II) būtiski iekavētās īstenošanas dēļ nedrīkst netaisnīgi sodīt tās jaunās dalībvalstis, kuras atbilst Šengenas kritērijiem un pat ir gatavas iekļauties šajā sistēmā;

P.   tā kā Eiropas Parlaments ir apliecinājis ievērības cienīgu ātrumu un gatavību uz kompromisu, pirmajā lasījumā panākot vienošanos par trijiem tiesību aktiem, kas veido dokumentu paketi par SIS II juridisko pamatu,

1.   prasa, lai 2007. gadā Komisija Padomei iesniedz priekšlikumu lēmumam, ar kuru pastiprina ES līguma 42. pantu un Kopienas sistēmā (EK līguma IV sadaļa) pārņem noteikumus par policijas iestāžu (to skaitā Eiropola) un tiesu iestāžu (to skaitā Eurojust) sadarbību krimināllietās;

2.   prasa Padomei:

3.   prasa, lai Eiropadome Padomei un Komisijai kā pamatnostādnes izvirza šādus uzdevumus:

4.   aicina Padomi visīsākajā termiņā iesniegt Parlamentam pamatnostādnes, ko tā patlaban izstrādā pamatlēmuma projektam par to personas datu aizsardzību, kurus apstrādā saistībā ar policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās; brīdina, ka pastāv risks noplicināt minētā priekšlikuma saturu, un atgādina Padomes dotos solījumus attiecībā uz Parlamenta politisku līdzdalību šā pamatlēmuma pieņemšanā;

5.   aicina dalībvalstu parlamentus iespējami drīz novērtēt Padomes ieplānoto jauno noteikumu ietekmi valsts līmenī attiecībā uz datu aizsardzību un to, kā tiek īstenots princips, kas paredz, ka drošības apsvērumu nolūkā apstrādātu datu bāzēm jābūt pieejamām un savstarpēji savienotām; paziņo, ka ir ieinteresēts turpmāk ņemt vērā šāda novērtējuma rezultātus atzinumos, ko par šiem jautājumiem sniegs Padomei;

6.   mudina Komisiju katru gadu publicēt ziņojumu par to Komisijas locekļu grupas darbību, kuru pārziņā ir pamattiesības, cīņa ar diskrimināciju un iespēju vienlīdzība; turklāt mudina Komisiju iespējami drīz sniegt pārskatu par minētās grupas darbību un pēdējos divarpus gados pieņemtajiem lēmumiem;

7.   uzskata, ka ir būtiski, lai jutīgās politikas jomās, kā arī tādās, kas saistītas ar pamattiesībām, imigrāciju un drošības palielināšanu, ES iestādes necenšas aizstāt dalībvalstis, bet veic papildu pasākumus. Turklāt ir jāpārliecinās par to, ka, Kopienas sistēmā iekļaujot policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, tiek piešķirtas zināmas pārraudzības tiesības:

8.   atgādina, ka Eiropas Savienībā ir jāsaglabā likumdošanas pilnvaru zināma saskaņotība, paredzot, piemēram, ka tiesību akti imigrācijas jomā neattiecas tikai ar nelegālo imigrāciju, bet arī uz legālo imigrāciju;

9.   attiecībā uz Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm par gaisa pārvadātāju veikto pasažieru datu reģistra (PDR) datu apstrādi un pārsūtīšanu Amerikas Savienoto Valstu Iekšzemes drošības departamentam(5) pauž nopietnas bažas par ASV vēstuli, kurā sniegta nolīguma interpretācija un kura liecina, ka ASV varas iestāžu interpretācija ir plašāka nekā šā nolīguma saturs, it īpaši tas sakāms par minētā nolīguma mērķi, ASV aģentūru un struktūrvienību iespējām piekļūt PNR datiem un datu laukiem, kurus var izmantot;

10.   mudina Padomi nekavējoties pieņemt pamatlēmuma projektu par konkrētām procesuālajām tiesībām kriminālprocesos Eiropas Savienībā (COM(2004)0328), pienācīgi ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2005. gada 12. aprīlī pieņemto Nostāju(6);

11.   atkārto, ka saskaņā ar Tamperē 1999. gadā nolemto:

12.   apstiprina, ka, pat iekļaujot Kopienas sistēmā trešo pīlāru un neskarot Komisijas prerogatīvas, ir jāsaglabā dalībvalstu tiesības sniegt savstarpēju palīdzību un kontrolēt citai citu, kā tas jau notiek, īstenojot Šengenas sadarbību un cīnoties pret terorismu;

13.   atbalsta neseno Komisijas paziņojumu, kurā paredzēts izveidot brīvības, drošības un tiesiskuma telpas politikas virzienu novērtēšanas sistēmu, un atgādina, ka novērtējumam:

14.   visbeidzot uzskata, ka viscēlākie mērķi paliks tikai nodomi, ja to sasniegšanai neveltīs atbilstīgus cilvēkresursus un finansējumu:

15.   aicina Komisiju censties paātrināt SIS II ieviešanu, regulāri informēt Eiropas Parlamentu par šā procesa norisi un sniegt pamatojumu attiecībā uz jau pieļautiem kavējumiem un jebkuriem turpmāk iespējamiem kavējumiem;

16.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) It īpaši ar Drošības padomi un šīs padomes komiteju, kas atbildīga par cīņu pret terorismu, Pamattiesību padomi un specializētajām aģentūrām, kuras dažādos veidos var ietekmēt ES pasākumus brīvības, drošības un tiesiskuma jomā. (2) Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Eiropas Padomes ģenerālsekretārs un komisārs cilvēktiesību jautājumos. (3) OV C 166 E, 7.7.2005., 58.lpp. (4) OV L 145, 31.5.2001., 43. lpp. (5) OV L 298, 27.10.2006., 29. lpp. (6) OV C 33 E, 9.2.2006., 159. lpp.