Indekss 
Pieņemtie teksti
Ceturtdiena, 2006. gada 26. oktobris - Strasbūra
2007. gada vispārējā budžeta projekts (III iedaļa)
 2007. finanšu gada vispārējā budžeta projekts (I, II, IV, V, VI, VII un VIII iedaļas)
 Kopienas attālākajos reģionos reģistrētās zvejas flotes *
 Ungārijas 1956. gada revolūcijas gadadiena
 Moldova/Piedņestra
 Dienvidosetija
 Toksisko atkritumu eksports uz Āfriku
 Krimināllikuma pielietošana vides aizsardzībā
 Eiropas un Vidusjūras valstu asociācijas nolīgums starp EK un Sīriju
 Nairobi konference par klimata pārmaiņām
 Iekšējo ūdensceļu transports
 Valsts - privātā partnerība
 Darba ņēmēju norīkošana darbā
 Eiropas Centrālās bankas 2005. gada pārskats
 Tibeta
 Lieta pret Ríos Montt
 Uzbekistāna

2007. gada vispārējā budžeta projekts (III iedaļa)
PDF 396kWORD 85k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropas Savienības 2007. finanšu gada vispārējā budžeta projektu, III iedaļa ‐ Komisija (C6-0299/2006 – 2006/2018(BUD)), un Eiropas Savienības 2007. finanšu gada vispārējā budžeta projekta grozījumu vēstuli Nr. 1/2007 (SEC(2006)0762)
P6_TA(2006)0451A6-0358/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 272. pantu un Euratom līguma 177. pantu,

–   ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. septembra Lēmumu 2000/597/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu(1),

–   ņemot vērā Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulu (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam(2),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(3),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 1999. gada 6. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un budžeta procedūras uzlabošanu(4),

–   ņemot vērā tā 2006. gada 18. maija rezolūciju par Komisijas gada politikas stratēģijas ziņojumu(5),

–   ņemot vērā Eiropas Savienības 2007. finanšu gada vispārējā budžeta provizorisko projektu, ko Komisija iesniedza 2006. gada 3. maijā (SEC(2006)0531),

–   ņemot vērā Eiropas Savienības 2007. finanšu gada vispārējā budžeta projektu, ko Padome sagatavoja 2006. gada 14. jūlijā (C6-0299/2006),

–   ņemot vērā Eiropas Savienības 2007. finanšu gada vispārējā budžeta projekta grozījumu vēstuli Nr. 1/2007 (SEC(2006)0762),

–   ņemot vērā Budžeta komitejas 2006. gada 11. jūlija ziņojumu par pilnvaru piešķiršanu saistībā ar 2007. gada budžeta saskaņošanas procedūru pirms Padomes pirmā lasījuma,

–   ņemot vērā Reglamenta 69. pantu un IV pielikumu,

–   ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu un citu attiecīgo komiteju atzinumus (A6-0358/2006),

Vispārīgi apsvērumi: prioritāšu noteikšana, izmaksu lietderība, gatavošanās pārskatīšanai 2008.–2009. gadā

1.   atgādina, ka tā politiskās prioritātes saistībā ar 2007. gada budžetu bija izklāstītas iepriekš minētajā 2006. gada 18. maija rezolūcijā par gada politikas stratēģiju; atzīmē, ka šīs rezolūcijas 5. punktā ir minēti trīs svarīgākie uzdevumi ‐ noteikt politikas prioritātes, nodrošināt izmaksu lietderību un gatavoties daudzgadu finanšu shēmas 2007.–2013. gadam (DFS) pārskatīšanai 2008.–2009. gadā;

2.   atzīmē, ka šī stratēģija ir izmantota, gatavojoties 2007. gada budžeta pirmajam lasījumam Parlamentā, ņemot vērā politikas prioritātes, kas noteiktas rezolūcijas par gada politikas stratēģiju 6. punktā un vēlreiz apstiprinātas 5. punktā augstākminētajā ziņojumā par pilnvarām 2007. gada budžeta projekta saskaņošanas procedūrā ar Padomi; atzīmē, ka šīm prioritātēm bija būtiska nozīme Parlamenta iesniegtajos budžeta grozījumos saistībā ar prioritārām programmām;

3.   atzīmē, ka šis ir pirmais budžets, uz kuru attiecas jaunā finanšu shēma un jaunais Iestāžu nolīgums un kurā ir daudz jaunu daudzgadu programmu; atzīmē arī, ka 2007. gada budžeta izpildē ideālā gadījumā jāpiemēro jaunā Finanšu regula;

4.   uzsver, ka atbilstoši izmaksu un guvumu pieejai, kas noteikta rezolūcijas par gada politikas stratēģiju 7. punktā, izmaksu lietderības pieeja tika sekmīgi uzsākta, organizējot politikas apspriešanu Budžeta komitejā un rūpīgi analizējot vairākus informācijas avotus par ES līdzekļu izlietojuma kvalitāti un budžeta izpildi; atzīmē, ka budžeta grozījumi tika sagatavoti, cita starpā pamatojoties uz šādi iegūto informāciju; atzinīgi vērtē Padomes, Komisijas un Parlamenta iesaistīšanos izmaksu lietderības nodrošināšanā;

5.   uzskata, ka apropriāciju kopapjoms Padomes ierosinātajā budžeta projektā ir pārāk mazs, lai ES spētu efektīvi risināt globalizācijas izvirzītos uzdevumus, ar ko tā saskaras, un tikai palīdz uzsvērt Parlamenta stratēģijas trešā mērķa nozīmīgumu, gatavojoties DFS pārskatīšanai, kā rezultātā ES izdevumiem būtu labāk jāatbilst politikas prioritātēm; uzskata, ka koncentrējot saistību apropriācijas uz prioritārām programmām un nodrošinot, ka līdzekļus izmanto lietderīgi, ES izdevumi labāk atbildīs pilsoņu interesēm;

6.   sagaida, ka jaunajā 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumā iekļautie jaunie elementi un reformas 2007. gada budžetā tiks pilnībā īstenotas, lai drīz būtu jūtama ietekme uz budžeta kvalitatīvu izpildi un iestāžu attiecībām;

Horizontālie jautājumi
Uzmanības centrā ‐ prioritātes

7.   atbilstoši Parlamenta prioritātēm uzskata, ka ES izdevumiem jābūt vērstiem uz prioritārām jomām un jābūt lielākiem nekā Padomes ierosinātajā budžeta projektā, lai nodrošinātu prioritāro programmu efektīvu īstenošanu iedzīvotāju labā; tādēļ ierosina 2007. gada budžetā palielināt maksājumus līdz 1,04 % no ES NKI, palielinot apropriācijas budžeta pozīcijās, kas saistītas ar Parlamenta politiskajām prioritātēm; atzīmē, ka vairums Parlamenta specializēto komiteju ir ierosinājušas atjaunot provizoriskā budžeta projekta (PBP) summas atbilstoši šobrīd notiekošajām likumdošanas procedūrām vai tām, kuras tiks uzsāktas 2007. gadā;

Globalizācijas izvirzīto uzdevumu risināšana

8.   uzskata, ka Eiropas Savienībai aktīvi un vēl efektīvāk jāpievēršas cita starpā pašreizējā globalizācijas procesa izvirzīto ekonomisko, politisko, sociālo, vides un attīstības uzdevumu risināšanai; tādēļ ierosina 2007. gada budžeta grozījumus, kuru mērķis ir veicināt ES ekonomikas spēju stratēģiskāk pievērsties šiem uzdevumiem un palielināt līdzekļus palīdzībai attīstības jomā tādiem reģioniem kā Āzija un Latīņamerika, kā arī Vidusjūras valstis;

Izmaksu lietderības nodrošināšana

9.   uzsver, ka jāuzlabo izmaksu lietderība ES budžetā; ierosina grozījumus, lai iekļautu rezervē 30 % apropriāciju vairākās budžeta pozīcijās, līdz Komisija var apliecināt Parlamentam, ka šos līdzekļus izlietos tā, lai nodrošinātu Eiropas nodokļu maksātāju līdzekļu lietderīgu izlietojumu;

10.   atgādina, ka šis budžeta pozīcijas tika izraudzītas, rūpīgi analizējot Revīzijas palātas īpašos ziņojumus, kopsavilkuma pārskatus par līdzekļu pārvaldību, ko veic Komisija, Komisijas sagatavotos paziņojumus par budžeta prognozi, izmaksu un guvumu analīzes, kuras veiktas pēc Budžeta komitejas pieprasījuma, kā arī ņemot vērā Komisijas dienestu sagatavotos darbības pārskatus;

11.   īpaši atzinīgi vērtē aicinājumu novembra vidū organizēt uzklausīšanu, kurā Komisija atbildētu uz šajos grozījumos paustajām bažām; mudina Parlamenta specializēto komiteju locekļus piedalīties šajā uzklausīšanā;

12.   par 10 % horizontāli samazina apropriācijas administratīvajai pārvaldībai, kas tieši saistīta ar programmām; neuzskata par pretrunīgu to, ka atsevišķās budžeta pozīcijās Parlaments gan iekļauj summas rezervē, zināmā mērā šauboties par to izlietojuma kvalitāti, gan palielina apropriācijas atbilstoši politiskajām prioritātēm; šajā sakarā vēlreiz apliecina, ka vēlas panākt izmaksu lietderību visās ES izdevumu jomās;

13.   atgādina, cik lielu nozīmi Parlaments piešķir pozitīvas ticamības deklarācijas saņemšanai attiecībā uz līdzekļiem, kuriem piemēro dalītu pārvaldību; uzsver nodomu nodrošināt, lai atbilstoši 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumam attiecīgās revīzijas iestādes dalībvalstīs sagatavo novērtējumu par pārvaldības un kontroles sistēmu atbilstību Kopienas noteikumiem; tādēļ prasa, lai dalībvalstis apņemas atbilstīgā valsts līmenī katru gadu sagatavot kopsavilkumu par pieejamajām revīzijām un deklarācijām;

Izmēģinājuma projekti un sagatavošanas darbības

14.   attiecībā uz izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām atzīmē 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumā noteikto maksimālo apjomu palielinājumu jauniem projektiem; ierosina vairākus jaunus projektus, kas lielā mērā atbilst rezolūcijas par gada politikas stratēģiju 6. punktā noteiktajām prioritātēm;

Aģentūras

15.   attiecībā uz esošajām aģentūrām ierosina vairumā gadījumu un tikai ar nedaudziem īpašiem izņēmumiem atjaunot PBP paredzētās apropriācijas, bet summas, kas pārsniedz atsauces summas, iekļaut rezervē, līdz tiek saņemts aģentūras darbības pozitīvs novērtējums, ņemot vērā tās darba programmas galīgo variantu ar izsmeļošu uzdevumu sarakstu 2007. gadam un Komisijas jaunos personāla politikas plānus; lai nodrošinātu 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma 47. punkta piemērošanu, attiecībā uz jaunajām aģentūrām (Ķimikāliju aģentūra, Dzimumu līdztiesības institūts, Pamattiesību aģentūra) ierosina svītrot budžeta projektā iekļautās apropriācijas, it īpaši ņemot vērā faktu, ka šīm aģentūrām joprojām trūkst juridiska pamata; sagaida, ka Padome precizēs uzņēmējvalstu iemaksas jau nodibinātajām aģentūrām un pieņems saistošu standartu kopumu;

Atsevišķs apskats pa izdevumu kategorijām
1.a izdevumu kategorija. Konkurētspēja izaugsmei un nodarbinātībai

16.   apliecina savu rezolūcijā par gada politikas stratēģiju pausto pārliecību, ka zināšanas, prasmes, pētniecība un attīstība, inovācija, informācijas sabiedrības tehnoloģijas, kā arī ilgtspējīga transporta un enerģētikas politika ir plaukstošas mūsdienīgas ekonomikas pamatā un tām ir būtiska nozīmē darbavietu radīšanā; tādēļ ir nolēmis noraidīt Padomes pieeju, saskaņā ar kuru tiek samazinātas apropriācijas vairākās nozīmīgās budžeta pozīcijās, kuru mērķis ir veicināt ES ekonomikas konkurētspēju; ir nolēmis palielināt maksājumu apropriācijas prioritārām programmām, kas saistītas ar Lisabonas programmu, piemēram, Eiropas Kopienas Septītajai pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumu pamatprogrammai (2007-2013) un Konkurētspējas un jauninājumu programmai;

17.   pauž nožēlu, ka Eiropas transporta tīkliem (TEN-T) paredzētās apropriācijas 2007.–2013. gada DFS ir samazinātas ievērojami vairāk nekā tika gaidīts; uzsver, cik svarīgi ir, lai Komisija skaidri paziņo, kādas prioritātes tā ir ierosinājusi saistībā ar ieguldījumiem TEN-T; gaida apmierinošu vienošanos ar Padomi un Komisiju saistībā ar regulu par finansiālu palīdzību Eiropas transporta tīklu jomā un prioritāriem projektiem, kuriem jāpiešķir līdzekļi;

18.   ir pārliecināts, ka ES konkurētspējas palielināšanai ir būtiska nozīme ES atbildē uz globalizācijas izvirzītajiem uzdevumiem; tādēļ uzskata, ka apropriāciju palielināšana 1.a izdevumu kategorijā skaidri norāda, kurā virzienā ES turpmāk būtu jāizlieto līdzekļi; atgādina vajadzību pēc pienācīga publiskā finansējuma, lai radītu sviras efektu, ko sagaida no Eiropas Investīciju bankas līdzfinansējuma; ar nepacietību gaida Komisijas un Padomes priekšlikumus šajā sakarā; uzsver, ka ilgtermiņā parakstītā kapitāla palielinājums Eiropas Investīciju fondam būtu vēlams ‐ gan kā papildinājums jaunu uzdevumu (tostarp Konkurētspējas un jauninājumu pamatprogrammas (CIP)) īstenošanas uzsākšanai 2007. gadā, gan jaunu tehnoloģiju nodošanas projektu darbību finansēšanai, ko vēlas Parlaments, Padome un Komisija;

19.   uzsver Galileo programmas milzīgo tehnoloģisko un ekonomisko nozīmi; atgādina Komisijai, ka, skatot visu periodu kopumā, šai programmai DFS ir piešķirts pārāk maz finansējuma, un aicina Komisiju nekavējoties meklēt reāli īstenojamu un pastāvīgu risinājumu, lai nodrošinātu šīs programmas panākumus;

1.b izdevumu kategorija. Kohēzija izaugsmei un nodarbinātībai

20.   atzīmē, ka struktūrfondiem un kohēzijas fondam paredzēto apropriāciju apjoms 2007.–2013. gada DFS ir ievērojami zemāks nekā gaidīts, galvenokārt 2005. gada decembra Eiropadomes secinājumu iespaidā; tādēļ uzskata, ka apropriācijas būtu jāatjauno PBP paredzētajā apjomā; uzsver, cik svarīgi pēc vienošanās par jauno Iestāžu nolīgumu ir pēc iespējas drīzāk izveidot un apstiprināt dalībvalstu programmas; uzsver, cik nozīmīga ir kohēzija kā viena no ES politikas prioritātēm; ir nolēmis palielināt maksājumu apropriācijas ar kohēziju saistītām budžeta pozīcijām atbilstoši politikas prioritātēm;

21.   aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk iesniegt nepieciešamos dokumentus un uzsākt procedūras, lai Starptautiskajam Īrijas fondam varētu piešķirt līdzekļus, īstenojot 2007. gada budžeta procedūru; turklāt aicina Komisiju precizēt Peace programmas juridisko pamatu;

2. izdevumu kategorija. Dabas resursu saglabāšana un apsaimniekošana

22.   atzīmē, ka 2007. gads būs pirmais gads, kad pilnībā tiks īstenota kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) jaunākā reforma; pauž nožēlu par tirgus izdevumu krasu vispārēju samazināšanu par EUR 525 miljoniem, ko Padome veikusi, pamatojoties uz grāmatvedības kritērijiem un neņemot vērā Parlamenta prioritātes; tādēļ aicina atjaunot PBP paredzētās summas;

23.   pauž nožēlu, ka lauku attīstībai paredzētie līdzekļi faktiski būs nepietiekami, lai gan Eiropas lauku apvidu ekonomikas pārstrukturēšana, modernizācija un diversifikācija ir ļoti nepieciešama; ; uzskata, ka brīvprātīga līdzekļu pārvietošana no tiešā atbalsta lauksaimniecībai (KLP "pirmā pīlāra") uz lauku apvidu attīstību nav piemērots līdzeklis šīs situācijas risināšanai; šajā sakarā pauž nopietnus iebildumus pret Komisijas pašreizējo priekšlikumu līdz 20 % no tiešā atbalsta lauksaimniecībai pārvietot uz lauku attīstību brīvprātīgas modulācijas veidā; aicina Komisiju veikt ietekmes novērtējumu saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2003. gada 16. decembra Iestāžu nolīgumu par tiesību aktu labāku izstrādi(6) un uz tā pamata iesniegt pārskatītu priekšlikumu par brīvprātīgu modulāciju;

24.   mudina Komisiju, kamēr abi likumdevēji nav panākuši vienošanos par LIFE+, iekļaut grozījumu vēstulē izmaiņas, kas nepieciešamas pagaidu finansējuma nodrošināšanai pasākumiem, kuri veicina vides programmu sagatavošanas darbus un nepārtrauktību;

3.a izdevumu kategorija. Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa

25.   norāda, ka brīvības, drošības un tiesiskuma telpa, it īpaši pamattiesību veicināšana, kopējās patvēruma un migrācijas politikas noteikšana un cīņa pret terorismu un organizēto noziedzību, ir viena no ES svarīgākajām prioritātēm; tādēļ apņemas palielināt līdzekļus, kas piešķirti šai jomai, it īpaši Eurojust ‐ vienīgajai struktūrai dalībvalstu tiesas iestāžu sadarbībai krimināllietās ‐, kuras augošā efektivitāte jāveicina vēl vairāk;

26.   uzskata, ka ES ārējo robežu integrēta pārvaldība ir viens no mērķiem, kam šobrīd nepieciešams steidzams un apjomīgāks atbalsts; tādēļ atbalsta līdzekļu palielināšanu Ārējo robežu fondam; palielina FRONTEX aģentūrai paredzētos līdzekļus; atkārto savu bieži pausto prasību Eiropolu iekļaut Kopienas kompetencē, lai veicinātu tā efektivitāti un tam piemērojamo demokrātisko un tiesisko uzraudzību;

3.b izdevumu kategorija. Pilsonība

27.   atgādina subsidiaritātes principa nozīmīgumu tādās jomās kā kultūra, izglītība, apmācība un jaunatne, un uzskata, ka cieņa pret viedokļu daudzveidību ir efektīvas saziņas politikas pirmais priekšnoteikums ES tuvināšanā pilsoņiem; uzskata, ka iespējams labāk izmantot jaunus saziņas līdzekļus, lai pulcinātu Eiropas politikas veidotājus ar visa veida politiskajiem uzskatiem ideju apmaiņai; mudina Komisiju paskaidrot ietekmi uz budžetu un pasākumus, kas tiks veikti saskaņā ar D plānu demokrātijai, dialogam un diskusijām; aicina Komisiju publicēt internetā datus par subsīdiju piešķiršanu (summas un saņēmējus) visām darbībām;

4. izdevumu kategorija. ES nozīme pasaules līmenī

28.  uzskata, ka ES var drīzāk un stratēģiskāk iesaistīties globalizācijas procesā, un tai tas arī ir jādara; ierosina atjaunot PBP summas vairākās pozīcijās un palielināt PBP paredzētās maksājumu un saistību summas atsevišķās jomās, lai veicinātu ES pasākumus, izmantojot Kopienas programmas ārpolitikas, attīstības un humānās palīdzības jomās, kā arī uzņēmējdarbības un zinātniskās apmaiņas ar nozīmīgākajām jaunajām lielvalstīm, tādām kā Ķīna un Indija;

29.   atzīmē, ka ES ārējo darbību jaunais tiesiskais regulējums prasa arī jaunu budžeta struktūru; kopumā atzinīgi vērtē instrumentu vienkāršošanu un līdz ar to ierosināto jauno budžeta nomenklatūru; atzinīgi vērtē arī atsevišķa Cilvēktiesību un demokrātijas instrumenta iekļaušanu, kas prasa izmaiņas PBP nomenklatūrā, tomēr nevar pieņemt, ka vairākas ierosinātās izmaiņas mazina jomu un/vai reģionu un valstu pārredzamību; ir ierosinājis šajā sakarā nepieciešamos grozījumus; aicina Komisiju sniegt arī sadalījuma pa pasākumiem un kandidātvalstīm pārskatu un pārredzamības nolūkos nodrošināt atbilstīgu nomenklatūru visās attiecīgajās budžeta pozīcijās; turklāt aicina Komisiju regulāri sniegt budžeta lēmējinstitūcijai uzraudzības ziņojumu par abu jauno dalībvalstu, kā arī kandidātvalstu progresu;

30.   pauž satraukumu, ka pasākumu izvēršana kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā nav sasaistīta ar lielāku demokrātisku atbildību un Parlamenta veiktu pārbaudi; ierosina budžeta grozījumus ar mērķi veicināt lielāku pārredzamību un sadarbību šajā sakarā;

5. izdevumu kategorija. Administrācija

31.   noteikti iebilst pret Padomes pieeju budžeta projektam pievienotajos deklarāciju par administratīvajiem resursiem projektos, kas paredzēja likvidēt 200 amata vietas ES iestādēs, galvenokārt Komisijā, 2008. gadā un vēl 500 amata vietas ‐ no 2008. līdz 2010. gadam;

32.   nolemj atjaunot summas, kuras Padome samazināja Komisijas administratīvajiem izdevumiem, tostarp arī amatu sarakstam, jo vēlas nodrošināt tās pienācīgu darbību, tomēr EUR 50 000 iekļauj rezervē, izvirzot četrus šādus nosacījumus:

   apņemšanās līdz 2007. gada 30. aprīlim veikt padziļinātu pārbaudi, sniedzot termiņa vidusposma novērtējumu par nepieciešamajiem darbiniekiem un detalizētu ziņojumu par Komisijas personālu atbalsta un koordinēšanas funkciju nodrošināšanai visās darba vietās;
   apņemšanās saskaņā ar pamatnolīgumu ieviest uzlabotu procedūru, iekļaujot Parlamenta likumdošanas un budžeta prioritātes savā likumdošanas un darba programmā, lai 2007. gada februārī Parlamentu varētu iepazīstināt ar Savienības darba programmu;
   vienošanās par kopēju programmu Savienības normatīvās vides vienkāršošanai;
   apņemšanās informēt par situāciju pārbaudē saistībā ar visiem vēl neieviestajiem tiesību aktiem, tostarp sniedzot ziņojumu par Komisijas pasākumiem nolūkā uzlabot ES tiesību aktu transponēšanu dalībvalstu tiesību aktos, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti konkurētspējas veicināšanas kritēriji;

33.   uzskata, ka Eiropas Personāla atlases birojam (EPSO) radikāli jāmaina tā darbības metodes, lai ātrāk piedāvātu iestādēm lielāku skaitu iestāžu vajadzībām atbilstošāku kandidātu;

o
o   o

34.   pieņem zināšanai specializēto komiteju pieņemtos atzinumus, kuri pievienoti iekļauti A6-0358/2006 ziņojumā;

35.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju, papildinātu ar vispārējā budžeta projekta III iedaļas grozījumiem un ierosinātajiem labojumiem, Padomei un Komisijai, kā arī citām attiecīgajām iestādēm un struktūrām.

(1) OV L 253, 7.10.2000., 42. lpp.
(2) OV L 248, 16.9.2002., 1. lpp.
(3) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp.
(4)4 OV C 172, 18.6.1999., 1. lpp. Nolīgumā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu 2005/708/EK (OV L 269, 14.10.2005., 24. lpp.)
(5)5 Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0221.
(6) OV C 321, 31.12.2003., 1. lpp.


2007. finanšu gada vispārējā budžeta projekts (I, II, IV, V, VI, VII un VIII iedaļas)
PDF 471kWORD 128k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropas Savienības 2007. finanšu gada vispārējā budžeta projektu - I iedaļa - Eiropas Parlaments, II iedaļa - Padome, IV iedaļa - Tiesa,V iedaļa - Revīzijas palāta, VI iedaļa - Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, VII iedaļa - Reģionu komiteja, VIII (A) iedaļa - Eiropas ombuds, VIII (B) iedaļa - Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs (C6-0300/2006 – 2006/2018B(BUD))
P6_TA(2006)0452A6-0356/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā EK līguma 272. pantu,

–   ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. septembra Lēmumu 2000/597/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu(1),

–   ņemot vērā Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulu (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam(2),

‐   ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(3),

‐   ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 1999. gada 6. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un budžeta procedūras uzlabošanu(4) un jo īpaši tā 26. punktu,

‐   ņemot vērā 2006. gada 15. marta rezolūciju par 2007. gada budžeta procedūras II, IV, V, VI, VII, VIII(A) un VIII(B) iedaļas un Eiropas Parlamenta 2007. gada budžeta procedūras provizoriskā tāmes projekta (I iedaļa) pamatnostādnēm(5),

‐   ņemot vērā 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par Eiropas Parlamenta 2007. finanšu gada ieņēmumu un izdevumu tāmi(6),

‐   ņemot vērā Eiropas Savienības 2007. finanšu gada vispārējā budžeta provizorisko projektu, ko Komisija iesniedza 2006. gada 3. maijā (SEC(2006)0531),

‐   ņemot vērā Eiropas Savienības 2007. finanšu gada vispārējā budžeta projektu, ko Padome sagatavoja 2006. gada 14. jūlijā (C6-0300/2006),

‐   ņemot vērā Reglamenta 69. pantu un IV pielikumu,

‐   ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Attīstības komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A6-0356/2006),

A.   tā kā 2007. gads ir jaunā finanšu plāna (2007.–2013. g.) pirmais gads, attiecībā uz kuru ir noteikts 5. izdevumu kategorijas (Administratīvie izdevumi) maksimālais apjoms EUR 7 115 000 000 apmērā pašreizējās cenās;

B.   tā kā visu iestāžu provizoriskajā budžeta projektā (PBP) ir atstāta rezerve aptuveni EUR 160 750 000 miljonu apmērā, nesasniedzot finanšu plāna 2007. finanšu gadam 5. izdevumu kategorijas maksimālo apjomu;

C.   tā kā saskaņā ar Padomes lēmumu budžeta projektā (BP) ir atstāta rezerve EUR 285 190 000 apmērā, nesasniedzot 5. izdevumu kategorijas maksimālo apjomu 2007. gadam,

Vispārējs pamats

1.   piekrīt Padomei, ka budžeta disciplīnai un produktivitātes kāpumam jābūt visu iestāžu galvenajiem principiem; nav vienisprātis ar Padomi attiecībā uz vispārēju finansējuma samazinājumu; uzskata, ka budžeta pieprasījumi ir jānovērtē, katru gadījumu izskatot atsevišķi, jo tas ļauj iegūt skaidru un precīzāku priekšstatu par katras iestādes reālajām vajadzībām un prioritātēm;

2.   atgādina, ka iestādēm jāīsteno operatīvāka daudzgadīga pieeja, saskaņā ar kuru līdzekļi tiek sadalīti pa darbības jomām, vienlaikus ievērojot gada pārskata principu un budžeta administratīvo būtību; uzskata, ka šāda pieeja reālāk un efektīvāk atspoguļo iestāžu īstermiņa un vidēja termiņa attīstību un vajadzības;

3.   cer, ka iestādes nodrošinās, ka nodokļu maksātāju finansētā politika un darbības sniedz pilsoņiem reālu pievienoto vērtību un ka budžeta apropriācijas tiek izmantotas saskaņā ar pareizas finanšu pārvaldības un izmaksu lietderības principu; tāpēc ir nolēmis ierobežot budžeta pieaugumu 2007. gadā līdz 4,79 %, nerēķinot ar paplašināšanos saistītos izdevumus;

4.   uzsver, ka gadu gaitā vairākas iestādes ir radījušas situāciju, kad ļoti lielas rezerves ir kļuvušas par to tāmju pastāvīgu iezīmi, tādējādi izraisot vispārējā pārvietojuma augstu līmeni un dažkārt arī apropriāciju atcelšanu; atzīst, ka ir prātīgi nodrošināt pietiekamas rezerves, taču uzskata, ka normālos apstākļos un jo īpaši tad, kad ēku pirkšanas un iegūšanas īpašumā process sāk palēnināties, mākslīgi palielinātas rezerves ir nepiemērotas;

5.   nolemj saglabāt rezervi, nesasniedzot 5. izdevumu kategorijas maksimālo apjomu; iesaka atjaunot summu EUR 30 389 840 apmērā no samazinājuma EUR 47 812 781 apmērā, kuru Padome izdarīja citu iestāžu budžeta sadaļās (izņemot Komisiju);

6.   uzskata, ka normālos apstākļos biroju un ēku pirkšanas politika ir jāturpina, jo īpaši ņemot vērā, ka vairāku gadu garumā šī politika ir kalpojusi Eiropas Parlamenta interesēs, radot ietaupījumus un tādējādi ļaujot finansēt citus projektus; tomēr uzskata, ka dažas iestādes, iespējams, īsteno šo politiku tikai tādēļ, lai iegādātos nekustamo īpašumu; pieprasa, lai šādas politikas īstenošanā tiktu ņemti vērā attiecīgi rādītāji, piemēram, biroja telpu platība/lielums uz vienu strādājošo, kā arī pienācīga uzmanība veltīta ievērojamām izmaksām, piemēram, drošībai un uzturēšanai, jo īpaši tāpēc, ka ēku izmaksas ir vairāk nekā 16 % no 5. izdevumu kategorijas; turklāt uzstāj, lai attiecībā uz katru turpmāko priekšlikumu par iegādi iestādes norādītu papildu saistītos izdevumus, kas var rasties vidēji ilgā termiņā; iesaka īstenot nevis ikgadēju, bet daudzgadu ieguldījumu nekustamajā īpašumā plānošanas politiku;

7.   atzinīgi vērtē to, ka iestādes ir pieņēmušas jaunu nomenklatūru, kas ļauj saprotamākā un pārredzamākā veidā iepazīstināt pilsoņus ar budžeta dokumentiem, taču uzskata, ka to vēl ir iespējams uzlabot;

8.   atzīmē, ka iestādēm dažkārt ir grūti darba tirgū atrast darbiniekus ar īpašām profesionālām prasmēm, piemēram, grāmatvežus un informācijas tehnoloģiju speciālistus; atzīmē aizvien pastiprinošos tendenci pieņemt darbā pagaidu darbiniekus un piesaistīt noteiktus ārpakalpojumus; uzskata, ka ir vēlams izpētīt, kāda politika iestādēm būtu jāīsteno attiecībā uz ārpakalpojumiem un pagaidu līgumdarbinieku pieņemšanu;

9.   aicina iestādes pārstrukturēt tulkošanas pakalpojumus un īpaši izskatīt tulkojamo tekstu skaitu un garumu; pieprasa, lai iestādes iesniegtu ziņojumu par to tulkošanas pakalpojumu rentabilitāti;

10.   uzskata, ka iestādēm vajadzētu sniegt vairāk informācijas par to galveno uzdevumu izpildi, lai pamatotu finanšu resursu izlietojumu; uzsver nepieciešamību pārraudzīt, vai papildu līdzekļi padara iestāžu darbu efektīvāku un produktīvāku; uzskata, ka papildus budžeta izpildes ziņojumiem iestādēm līdz katra gada septembra pirmajai nedēļai vajadzētu iesniegt budžeta lēmējinstitūcijai izsmeļošākus ziņojumus par to darbību; šos ziņojumus varētu izmantot, lai labāk pamatotu jebkurus papildu līdzekļu pieprasījumus, vienlaikus ļaujot budžeta lēmējiestādēm pieņemt racionālāku lēmumu par šādu līdzekļu piešķiršanu;

11.   pauž neapmierinātību ar to, ka ne visas iestādes ir apņēmušās padarīt pārcelšanu citā amatā par praktiski īstenojamu pasākumu; atzinīgi vērtē dažu iestāžu centienus ‐ jo īpaši Parlamenta administrācijas, kaut arī nelielos apmēros, ‐ vairāku gadu garumā veiksmīgi īstenot darbinieku pārcelšanas citā amatā politiku; iesaka iestādēm tuvāko gadu laikā nodrošināt, ka, sagatavojot ikgadējās tāmes, pārcelšanas citā amatā politika ir plānošanas procedūras neatņemama sastāvdaļa, tādējādi garantējot, ka pieprasītie cilvēkresursi atbilst ar darbību saistītajām vajadzībām;

12.   atzīmē, ka lielākā daļa pieprasījumu par papildu personālu ir saistīti ar paplašināšanās procesu, kas vēl joprojām ir galvenā ir prioritāte; atbalsta Padomes politiku, saskaņā ar kuru tiek atzītas visas jaunās amata vietas saistībā ar paplašināšanos; tomēr uzskata, ka būtu jāsniedz vairāk informācijas par to, cik efektīvi tiks izmantots papildu personāls, jo īpaši, lai nodrošinātu, ka jaunās amatpersonas tik tiešām tiek nodarbinātas ar paplašināšanos saistītu pienākumu veikšanai;

13.   uzstāj, ka apropriācijas ir jāpiešķir konkrētām darbībām, tādējādi izvairoties no apropriāciju atcelšanas un vispārēja pārvietojuma gada beigās;

14.   nepiekrīt Padomes lēmumam palielināt "standarta samazinājumu" līdz diezgan augstam līmenim un noteikt to, pamatojoties uz pašreizējo rādītāju par brīvajām amata vietām, jo tas varētu radīt nevajadzīgas problēmas, it īpaši, ja veiksmīgus kandidātus nebūtu iespējams pieņemt darbā apropriāciju trūkuma dēļ;

15.   iesaka iestādēm tādus sadarbības veidus, kas noteikti radīs sinerģiju un veicinās finansiālus ietaupījumus un lielāku efektivitāti, vienlaikus palīdzot pilsoņiem labāk izprast ES nozīmi viņu ikdienas dzīvē;

16.   mudina iestādes, sagatavojot tāmju projektus, izmanot saskaņotāku un standartizētāku pieeju, iekļaujot skaidrus un precīzus pamatojumus, jo tas atvieglotu šo projektu analīzi;

I iedaļa ‐ Eiropas Parlaments
Budžeta līdzekļu piešķiršanas apjoms

17.   aicina Prezidiju turpmākajos gados atkārtoti apspriest jautājumu par pašu noteikto maksimālo apjomu 20 % apmērā no 5. izdevumu kategorijas, ņemot vērā attīstību un no tās izrietošās Parlamenta vajadzības, sākot no 2009. gada;

18.   pauž nožēlu, ka budžeta lēmējinstitūcija nav saņēmusi atbildi no administrācijas uz pieprasījumu saistībā ar izmaksu samazināšanu tajās jomās, kurās rodas lieki izdevumi Parlamenta trīs darba vietu dēļ; atgādina, ka izmaksas saistībā ar Parlamenta vairākām darba vietām ir aptuveni 16 % no Parlamenta kopējiem izdevumiem; prasa, lai administrācija iesniedz ziņojumu par Strasbūrā plenārsesijas laikā nepieciešamo ierēdņu skaitu;

19.   atzīmē Prezidija 2006. gada 6. septembra grozījumu vēstuli, kurā tika ierosināts noteikt budžeta maksimālo apjomu 20 % apmērā no 5. izdevumu kategorijas, kas nozīmē pieaugumu par 7,72 % salīdzinājumā ar 2006. gada budžetu; atzīmē, ka vispārējā pārvietojuma apjoms 2005. gadā bija EUR 123 800 000 un ir sagaidāms, ka 2006. gadā pārpalikums būs apmēram EUR 100 000 000; vērš deputātu uzmanību uz iepriekš minēto 2006. gada 1. jūnija rezolūciju (1. un 2. punktu), kurā noteikts, ka budžetam jāpamatojas uz reālistiskiem pieprasījumiem;

20.   rūpīgi izpētot Parlamenta budžeta vajadzības, ir nolēmis noteikt Parlamenta budžeta galīgo apjomu EUR 1 397 460 174 apmērā, kas nozīmē palielinājumu par 5,74 % salīdzinājumā ar 2006. gada budžetu, kā arī Parlamenta budžeta samazinājumu par EUR 25 539 826 attiecībā pret 20 % no 5. izdevumu kategorijas; uzsver, ka tas nenozīmē, ka tiek ierobežotas Parlamenta tiesības pilnībā izlietot paša noteikto maksimālo apjomu 2007. gadam un turpmākajiem gadiem; ir pārliecināts, ka šāds budžeta līmenis neietekmēs iestādes spēju arī turpmāk efektīvi darboties un pildīt tās funkcijas;

Informācijas un saziņas politika

21.   atkārtoti apstiprina savu politisko nostādni, ka Eiropas Parlamentam arī turpmāk jācenšas īstenot efektīvu un lietotājdraudzīgu informācijas stratēģiju, par galveno uzdevumu izvirzot iestāžu un Eiropas pilsoņu attiecību uzlabošanu; uzskata, ka to iespējams nodrošināt, pamatojoties uz ziņojumu par visaptverošu koncepciju informācijai un saziņai ar pilsoņiem un veicot visu informācijas instrumentu pievienotās vērtības analīzi;

22.   nolemj mainīt nomenklatūru un izveidot divas jaunas budžeta pozīcijas Apmeklētāju centram un interneta televīzijai, lai veicinātu finanšu pārredzamību un atbildību;

23.   atzīmē Prezidija priekšlikumu izņemt no informācijas un saziņas politikas rezerves interneta televīzijai paredzētos EUR 6 700 000; ir nolēmis atstāt rezervē EUR 6 700 000, ko interneta televīzijai 104. nodaļā ("Rezerve informācijas un saziņas politikai") piešķīris Prezidijs, kā arī 5 amata vietas saistībā ar šo projektu līdz laikam, kad budžeta lēmējinstitūcija galīgā lēmuma pieņemšanai tiks iepazīstināta ar paraugu, projekta saturu un izmaksām, tostarp struktūru un apmēru politisko grupu līdzdalībai programmu satura noteikšanā;

24.   izsaka nožēlu par to, ka pēdējos gados apmeklētāju programmas vispārējā uzlabošanā bija novērojama nevajadzīga aizkavēšanās; uzsver, ka jautājumi saistībā ar šo pakalpojumu ir ļoti nozīmīgi, lai uzlabotu attiecības starp deputātiem un viņu vēlētājiem; uzskata, ka šāda veida tiešs kontakts ar Eiropas pilsoņiem ievērojami uzlabos pilsoņu izpratni par Parlamenta darbību;

25.   atgādina 2006. gada 1. jūnija rezolūcijas 37. punktā izteikto aicinājumu nekavējoties veikt pasākumus, lai atrisinātu problemātisko jautājumu par apmeklētāju programmai paredzēto līdzekļu EUR 5 000 000 apmērā nepilnīgu izlietojumu; atzinīgi vērtē Prezidija lēmumu pieņemt kvestoru priekšlikumu pārskatīt noteikumus par apmeklētāju grupām, lai palielinātu izmaksu segšanai pieejamos līdzekļus un apmeklētāju skaitu; atzinīgi vērtē D4 ēkas, kur atrodas Apmeklētāju centrs, nodošanu pirms termiņa; pieprasa, lai ģenerālsekretārs līdz 2007. gada marta beigām informētu budžeta lēmējinstitūciju par jauno noteikumu ieviešanas ietekmi un sistēmas efektivitāti;

26.   uzsver, ka, uzņemot apmeklētāju grupas, jānodrošina vislabākie apstākļi; tādēļ prasa, lai administrācija rūpīgi izpēta praktiskus jautājumus, tādus kā piekļuve jaunajam Apmeklētāju centram, plenārsēžu zāles apmeklējuma nosacījumi un sanāksmju telpu pieejamība;

27.   atzinīgi vērtē administrācija centienus novērst apmeklētāju dienesta nepilnības; tomēr aicina administrāciju risināt jautājumu saistībā ar daudzajām sūdzībām par apmeklētāju uzņemšanas laika ierobežojumiem;

28.   ir nolēmis atbalstīt šādus Prezidija priekšlikumus attiecībā uz dažādu apropriāciju piešķiršanu:

   piešķirt papildu summu EUR 2 700 000 apmērā apmeklētāju programmai;
   piešķirt EUR 6 800 000 Apmeklētāja centra telpu aprīkošanai; EUR 2 600 000 no šīs summas pārvieto no 104. nodaļas ("Rezerve informācijas un saziņas politikai");
   saglabāt 104. nodaļā ("Rezerve informācijas un saziņas politikai") EUR 15 700 000 D5 ēkas audiovizuālajam aprīkojumam;

29.   ir nolēmis uz pārbaudes laiku apstiprināt Prezidija lēmumu par iniciatīvu "Pilsoņu forums"; aicina Prezidiju pirms šī projekta īstenošanas iepazīstināt ar šīs iniciatīvas paredzamajām izmaksām un saturu;

Paplašināšanās

30.   apstiprina lēmumu iekļaut piešķīrumu EUR 48 000 000 apmērā ar paplašināšanos saistītiem izdevumiem (Bulgārija un Rumānija) šādiem mērķiem:

   1. izmaksas saistībā ar jauniem deputātiem (35 deputāti no Rumānijas un 18 ‐ no Bulgārijas);
   2. papildu personāls (atlikušās 113 no 226 pastāvīgajām amata vietām un 22 pagaidu amata vietas politiskajās grupās);
   3. mutiskā tulkošana un konferenču tehniskie darbinieki;
   4. aprīkojums un mēbeles;
   5. saimnieciskie izdevumi;
   6. politisko grupu un partiju informēšana un likumā noteiktā finansēšana;

31.   aicina administrāciju nodrošināt, lai darbinieku pieņemšana darbā saistībā ar paplašināšanos neaizkavējas, kā tas notika, kad ES pievienojās 10 jaunas dalībvalstis; lūdz administrāciju atjaunot un regulāri iesniegt budžeta lēmējinstitūcijai ziņojumus par darbinieku pieņemšanu darbā saistībā ar paplašināšanos;

Amatu saraksts

32.   uzver, ka Parlamenta amatu saraksta konsolidācija apvienojumā ar pārcelšanu citos amatos ir darbinieku pieņemšanas stratēģiskās plānošanas galvenie uzdevumi 2007. gada amatu sarakstā; atkārtoti uzsver, ka ir jāizveido vienkāršāka organizatoriskā struktūra, galvenokārt ar jaunu amata vietu racionalizācijas palīdzību, nosakot prioritāros uzdevumus un pārtraucot darbības, kuras nav būtiski svarīgas un nenodrošina pievienoto vērtību; vēlreiz apliecina, ka amata vietu automātiska aizpildīšana, tām atbrīvojoties pensionēšanās rezultātā, netiks pieļauta;

33.   atzīmē, ka saskaņā ar Prezidija grozījumu vēstuli izmaksas saistībā ar pieprasītajām jaunajām amata vietām pirms pārcelšanas pasākumiem sasniedza EUR 3 062 347, kas atbilst 106 amata vietām; rūpīgāk izvērtējot šo amatu vietu izveides pamatojumu, ir nonācis pie secinājuma, ka kopējā summa ievērojami pārsniedz Parlamenta pamatvajadzības 2007. gadam, un tāpēc ir apstiprinājis šādas jaunas amata vietas:

   īru valoda: 3 AD5 (juristi lingvisti), 3 AD5 (tulkotāji) un 3 AST3 amata vietas;
   internalizācija (bijušie sesiju palīgdarbinieki): 4 AST1 (audiovizuālā nozare) amata vietas;
   komitoloģija: 5 AD5 un 2 AST3 amata vietas;
   tiesību aktu labāka izstrāde: 1 AD5 amata vietu;
   budžeta kontrole: 1 AD5 amata vietu un D direktorātā ‐ 1 AST3 amata vietu;
   KAD ēkas paplašināšana: 1 AD5 un 2 AST3 amata vietas, no kurām viena ir iekļauta rezervē;
   interneta televīzija: 1 AD9, 2 AD5 un 2 AST3 amata vietas iekļaut rezervē;
   Vides pārvaldības un audita sistēma (EMAS): 1 AST3 amata vietu;

34.   ir nolēmis izņemt no rezerves:

   internalizācija (bijušie sesiju palīgdarbinieki): 8 AST1 (audiovizuālā nozare), 4 AD5 un 4 AST1 amata vietas, no kurām 2 AD5 un 2 AST1 amata vietas paliek rezervē (protokoli un sēžu stenogrammas), kā arī 4 AD5 pagaidu amata vietas (skolotāji);
   ēku uzturēšana: 3 AST3 amata vietas, no kurām viena paliek rezervē;
   Apmeklētāju centrs: 1 AD5 un 1 AST3 amata vietu;
   citas jomas: 1 AST3 (audiovizuālā nozare) un 1 AST3 (medicīniskā aprūpe) amata vietu;
   47 rezervē palikušo amata vietu svītrošana;

35.   ir nolēmis arī darīt pieejamas vajadzīgās apropriācijas, lai izveidotu divas AD5 amata vietas iekšējās saziņas pamatpakalpojumu nodrošināšanai; ir piekritis arī trīs AD5 noteikta laika pagaidu amata vietu un vienas AST3 noteikta laika pagaidu amata vietas pārveidošanai beztermiņa pagaidu amata vietās Juridiskajā dienestā, ņemot vērā nozīmi, kādu iestāde piešķir likumdošanas kvalitātes uzlabošanai;

36.   apzinās, ka paaugstināšana ir nozīmīga darbinieku motivēšanā, tomēr uzsver, ka tam vienmēr jānotiek saskaņā ar Civildienesta noteikumiem; pieņem zināšanai administrācijas pieprasītos paaugstinājumus un ir nolēmis apstiprināt Prezidija pieprasītos paaugstinājumus pastāvīgajiem un pagaidu darbiniekiem: 2 AST2 darbinieku paaugstināšana uz AST3, 168 AST3 darbinieku paaugstināšana uz AST4, 15 AST4 darbinieku paaugstināšana uz AST5, 205 AST5 darbinieku paaugstināšana uz AST6, 225 AST6 darbinieku paaugstināšana uz AST7, 30 AST7 darbinieku paaugstināšana uz AST8, 25 AST8 darbinieku paaugstināšana uz AST9, 10 AST10 darbinieku paaugstināšana uz AST11, 57 AD5 darbinieku paaugstināšana uz AD6, 19 AD7 darbinieku paaugstināšana uz AD8, 25 AD12 darbinieku paaugstināšana uz AD13, 2 AD13 darbinieku paaugstināšana uz AD14 un 1 AD10 darbinieka paaugstināšana uz AD11, 1 AD8 darbinieka paaugstināšana uz AD9, 2 AST7 darbinieku paaugstināšana uz AST8, 1 AST5 darbinieka paaugstināšana uz AST6, 1 AD8 darbinieka paaugstināšana uz AD10, 1 AD6 darbinieka paaugstināšana uz AD10, kā arī 1 AD8 darbinieka paaugstināšana uz AD9;

37.   turklāt ir nolēmis apstiprināt politisko grupu pieprasītos paaugstinājumus: 8 AD12 darbinieku paaugstināšana uz AD13, 9 AD11 darbinieku paaugstināšana uz AD12, 6 AD10 darbinieku paaugstināšana uz AD11, 1 AD9 darbinieka paaugstināšana uz AD10, 4 AD6 darbinieku paaugstināšana uz AD7, 9 AD5 darbinieku paaugstināšana uz AD6, 10 AST10 darbinieku paaugstināšana uz AST11, 1 AST9 darbinieka paaugstināšana uz AST10, 5 AST8 darbinieku paaugstināšana uz AST9, 5AST7 darbinieku paaugstināšana uz AST8, 14 AST6 darbinieku paaugstināšana uz AST7, 14 AST5 darbinieku paaugstināšana uz AST6, 1 AST4 darbinieka paaugstināšana uz AST5, 9 AST3 darbinieku paaugstināšana uz AST4, 7 AST2 darbinieku paaugstināšana uz AST3, 2 AST1 darbinieku paaugstināšana uz AST2;

38.   ir nolēmis apstiprināt šādas kategoriju maiņas un darīt pieejamas attiecīgas apropriācijas, lai:

   4 AST3 amata vietas pārveidotu par AD5,
   2 AST un 2 AD5 noteikta laika pagaidu amata vietas pārveidotu beztermiņa pagaidu amata vietās;

39.   atzinīgi vērtē ģenerālsekretāra centienus vismaz uzsākt amatā pārcelšanas procesa īstenošanu turpmākajiem trim gadiem; uzskata, ka, nodrošinot nepieciešamo sadarbību un apņemšanos no visām iesaistītajam pusēm, šo uzdevumu varētu īstenot arī plašākā mērogā; pēc 2006. gada 5. oktobra samierināšanas sanāksmes ar Prezidiju ir nolēmis līdz 2007. gada 1. janvārim svītrot 15 amata vietas no Eiropas Parlamenta amatu saraksta; aicina administrāciju atbilstoši pieņemtajam citā amatā pārcelšanas plānam nodrošināt, ka visas atbrīvojušās amata vietas netiek automātiski aizpildītas pirms vajadzību novērtējuma; uzskata, ka vēl 10 amata vietu pārcelšana ir iespējama līdz vēlākais 2008. gada budžeta pirmajam lasījumam; no šīm 10 amata vietām sešas ir paredzētas, lai izveidotu ierobežotu skaitu amata vietu finanšu pārvaldības stiprināšanai, vienu ir paredzēts piešķirt konkrēti deputātu piemaksu pārvaldībai un viena no atlikušajām ir paredzēta Cilvēktiesību nodaļai;

40.   uzsver, ka tādējādi apropriāciju līmenis grozītajam amatu sarakstam tika samazināts no EUR 2 760 616 līdz EUR 1 608 096, kas nozīmē, ka tika ietaupīti EUR 1 152 520;

41.   atzinīgi vērtē to, ka pēdējos gados veiksmīgi tiek īstenoti Eiropas Administrācijas skolas organizētie apmācības un ievadkursi, tostarp arī tie, kas attiecas uz mobilitāti un pārcelšanu citā amatā;

42.   tomēr ar nožēlu atzīmē, ka ievadapmācība deputātu palīgiem vēl nav labi izstrādāta; mudina ģenerālsekretāru sadarbībā ar Eiropas Administrācijas skolu izveidot īpašas apmācības programmas deputātu palīgiem;

43.   atzinīgi vērtē to, ka invalīdiem paredzētā prakses programma, kas minēta 2007. gada pamatnostādnēs, ir izstrādāta un tiek diezgan veiksmīgi īstenota;

Ēku politika

44.   atzīmē, ka Prezidijs 2006. gada 7. septembra grozījumu vēstulē ierosināja iekļaut vēl EUR 19 000 000 ēkām paredzētajā rezervē papildus Parlamenta tāmē pieprasītajiem EUR 50 000 000; novērtējot ieguldījumu nekustamajā īpašumā plānu 2007. gadam, uzskata, ka EUR 19 000 000 šajā posmā nav reālistisks pieprasījums; ir nolēmis saglabāt EUR 50 000 000 ēkām paredzēto provizorisko apropriāciju rezervē iestādes ieguldījumu nekustamajā īpašumā segšanai (105. nodaļa "Pagaidu apropriācijas nekustamajam īpašumam");

45.   jo īpaši ņemot vērā "Strasbūras pieredzi", aicina administrāciju piemērot stingrākas, pamatotākas un pārredzamākas procedūras ēku pirkumu darījumos;

46.   atzīmē, ka apropriācijas, kuras jāpiešķir 2006. gada budžetā nesen izveidotajai pozīcijai informācijas birojiem (325. pants), vēl nav iekļautas budžetā nomenklatūras ierobežojumu dēļ; aicina administrāciju katru gadu kā tāmes projekta pielikumu iesniegt ar informācijas birojiem saistītu izdevumu detalizētu sadalījumu;

47.   uzskata, ka vienošanās ar Komisiju par ēku, jo īpaši informācijas namu, iegādes pārvaldību, tostarp uzlabojumiem, izmaiņām un uzturēšanu, ir atkārtoti jāpārbauda un jāpārskata; sagaida, ka ziņojumu par šo jautājumu iesniegs budžeta lēmējinstitūcijai ne vēlāk kā 2007. gada martā;

48.   nepārprotami norāda, ka tas pilnībā atbalstīs 5. izdevumu kategorijas 20 % ietilpstošo līdzekļu pārņemšanu ar budžeta grozījumu palīdzību, ja Parlamentam būs vajadzīgs papildu kapitāls neparedzētiem izdevumiem, jo īpaši saistībā ar būtiski nepieciešamu jaunu ēku pirkšanu un iegūšanu īpašumā;

49.   atgādina administrācijai par 2006. gada 26. septembra rezolūcijas par 2004. gada budžeta izpildes apstiprināšanu, I iedaļa ‐ Eiropas Parlaments(7), 20. punktā pausto prasību sagatavot ziņojumu, kurā ir izpētīts, vai būtu iespējams izveidot Eiropas Celtniecības pārvaldi, kas būtu atbildīga par ES iestāžu un struktūrvienību ēku celtniecību un uzturēšanu, un aicina iesniegt šo ziņojumu Budžeta komitejai;

50.   vērš uzmanību uz Prezidija pieprasījumu piešķirt īpašu summu tālāk uzskaitīto ēku iegādei un ir nolēmis apstiprināt:

   papildu EUR 4 000 000 KAD ēkas Luksemburgā paplašināšanai;
   EUR 7 832 000 D4 ēkas aprīkošanai un atjaunošanai saistībā ar tās nodošanu pirms termiņa;
   EUR 350 000, lai veiktu izmaiņas sēžu zālē Briselē saistībā ar Rumānijas un Bulgārijas pievienošanos;

51.   uzskata, ka Parlamentam pēc iespējas drīzāk jāievieš vides pārvaldības un audita sistēmas standarti biroju un citās Parlamenta ēkās; atkārtoti aicina īstenot stingrāku politiku, lai samazinātu enerģijas izmaksas, it īpaši gaisa kondicionēšanas izmaksas vasarā;

Drošība

52.   atzinīgi vērtē Beļģijas iestāžu centienus garantēt drošību Parlamenta tuvumā; uzskata, ka izmaksas saistībā ar drošību Parlamenta iekštelpās kļūst pārmērīgi augstas, un ir nolēmis 10 % no apropriācijas iekļaut 100. nodaļā ("Provizoriskas apropriācijas"); vēlas izņemt šo apropriāciju no rezerves, līdzko būs sagatavots ziņojums, kurā tiks novērtēta sniegto pakalpojuma efektivitāte un kvalitāte attiecībā pret izmaksām, kā arī saistītie riski trīs darba vietās un Eiropas namos;

Daudzvalodība

53.   atzīst daudzvalodības nozīmību un svarīgumu iestādēm; uzskata, ka šis pakalpojums ir būtiski svarīgs deputātu darbam un pilsoņiem;

54.   atzīst, ka šo apjomīgo izmaksu, kas atbilst aptuveni 33 % no Parlamenta kopējiem izdevumiem, kontrole sagādā grūtības; uzskata, ka, lai šo pakalpojumu izmantotu efektīvi, ir nepieciešama lielāka disciplīna un kontrole; atzinīgi vērtē Prezidija iniciatīvu izveidot labas prakses rokasgrāmatu; tomēr iesaka rīcības kodeksā par daudzvalodību paredzēt sankcijas un soda mērus par šo pakalpojumu bezatbildīgu vai ļaunprātīgu izmantošanu neatkarīgi no tā, kurš šo pārkāpumu ir izdarījis; ir nolēmis iekļaut rezervē EUR 3 000 000; lūdz administrāciju veikt priekšizpēti par "palīdzības dienestu" mutiskajai tulkošanai deputātiem;

55.   saistībā ar īru valodu ir nolēmis apstiprināt šādas apropriācijas:

   1420. pozīcijā "Ārējie pakalpojumi" ‐ EUR 100 000;
   3240. pozīcijā "Oficiālais Vēstnesis" ‐ EUR 150 000;
   2100. pozīcijā "Iekārtu un programmatūras iegāde, apkalpošana un uzturēšana" ‐ EUR 112 000;
   3222. pozīcijā "Izdevumi saistībā ar arhīvu fondiem" ‐ EUR 50  000;

Palīdzība deputātiem un deputātiem pieejamie pakalpojumi

56.   pieņem zināšanai ģenerālsekretāra galīgā novērtējuma ziņojumu par "Vajadzību nodrošināšanas" reformas īstenošanu, tostarp arī rezultātus kvalitātes jautājumiem veltītajā aptaujā, kuru organizēja, lai novērtētu deputātiem sniegto pakalpojumu līmeni; piekrīt, ka ir notikušas vajadzīgās strukturālās izmaiņas un ka Parlamenta struktūrām un deputātiem sniegtā atbalsta uzlabošanas galvenie mērķi kopumā ir sasniegti; pauž satraukumu par aptaujas rezultātu parādīto faktu, ka deputāti ne vienmēr ir informēti par pieejamajiem atbalsta pakalpojumiem; aicina ģenerālsekretāru līdz 2006. gada 15. decembrim izstrādāt informācijas stratēģiju šī jautājuma risināšanai;

57.   joprojām uzskata, ka Parlamenta resursus un Parlamentā strādājošo speciālistu zināšanas ir iespējams izmantot labāk, īpaši tad, kad jāgatavo svarīgi ziņojumi;

58.   mudina administrāciju izpētīt vajadzību nodrošināt deputātiem būtisku pamatinformāciju par visām tēmām un jautājumiem, ar kuriem viņiem jāsaskaras, pildot savus pienākumus; šī informācija, kuru nodrošina Parlamenta pētniecības dienesti, ļautu deputātiem ieņemt skaidru nostāju attiecībā uz sarežģītiem jautājumiem;

59.   atzīmē uzlabojumus ES budžeta izpildes uzraudzībā Parlamenta balsojumā par budžetu; aicina attiecīgās komitejas  pārbaudīt struktūras izveidošanu un procedūru  novērtējuma izpildes veikšanai 2007. gadam kopā ar specializētajām komitejām;  tādā veidā tas palīdzēs sagatavoties budžeta pārskatīšanai 2008.-2009. gadā; aicina ģenerālsekretāru nodrošināt nepieciešamo (telpas un mutisko tulkošanu), lai organizētu regulāras uzraudzības sanāksmes saskaņā ar prioritātēm, kuras noteiks iesaistītā komiteja;

60.   ir pieņēmis zināšanai secinājumus novērtējuma ziņojumā par speciālistu piesaistīšanu (320. punkts); atzīmē, ka pakalpojumu sniegšana visumā ir uzlabojusies; tomēr uzskata, ka pakalpojumus varētu sniegt efektīvāk, it īpaši ņemot vērā, ka attiecīgu speciālistu konsultācijas ne vienmēr ir tikušas nodrošinātas savlaicīgi; ir nolēmis izņemt no rezerves EUR 1 500 000 un saglabāt rezervē EUR 500 000;

61.   mudina ģenerālsekretāru veikt regulāras revīzijas saistībā ar deputātiem sniegtajiem pakalpojumiem, it īpaši attiecībā uz datoriem, ceļojumu aģentūru, telefoniem, autotransportu un Juridisko dienestu;

62.   uzskata, ka informācijas tehnoloģijas ir būtiskas un neaizstājamas deputātu un viņu darbinieku darbā; atzīmē, ka sniegtie pakalpojumi ir uzlabojušies, taču uzskata, ka deputātiem joprojām netiek nodrošināts labākais iespējamais līmenis; nolemj EUR 2 000 000 no 2102. posteņa "Ārējie pakalpojumi saistībā ar programmatūru un sistēmu ekspluatāciju, izstrādi un uzturēšanu" iekļaut rezervē;

Citi aspekti

63.   pieņem zināšanai Prezidija nodomu izveidot Eiropas Savienības un Latīņamerikas Parlamentāro asambleju (EUROLAT); izskatīs šo jautājumu, kad tā rīcībā būs visa nepieciešamā informācija, it īpaši attiecībā uz finansiālo ietekmi;

64.   atzīmē ar komitoloģijas procedūru saistīto nolīgumu, kas stājās spēkā 2006. gada 23. jūlijā; atzīst nozīmi, kāda šai jaunajai regulatīvajai procedūrai būs Parlamenta turpmākajā lēmumu pieņemšanas procesā; uzskata, ka ir pienācīgi jāizanalizē turpmākā darba slodze, ko izraisīs šis nolīgums;

65.   atkārtoti pauž atbalstu reālistiska un jēgpilna deputātu palīgu nolikuma pieņemšanai, kā jau minēts tā 2006. gada 1. jūnija rezolūcijā; aicina Padomi pieņemt galīgo lēmumu, lai varētu piešķirt vajadzīgās apropriācijas;

IV iedaļa ‐ Tiesa

66.   atzīmē vairākkārtējos Tiesas pieprasījumus pieņemt darbā trešo korektoru; šajā posmā ir nolēmis apstiprināt līgumdarbinieku pieņemšanu darbā visām starpniekvalodām; ir nolēmis attiecīgi samazināt apropriācijas, kas iekļautas 1406. postenī ("Citi papildu pakalpojumi (tulkošanas/mutvārdu tulku dienests)"), no kura parasti sedz papildu izmaksas saistībā ar korektoru darbu;

67.   ir vienisprātis ar Padomi attiecībā uz 111 paaugstinājumu apstiprināšanu, tostarp to 10, kuri pieprasīti, lai veiktu izmaiņas Tiesas administratīvajā struktūrā, izveidojot jaunu direktorātu; pieņem zināšanai, ka tas neizraisīs nekādas citas finansiālas sekas;

68.   attiecībā uz amatu sarakstu ir nolēmis īstenot šādus pasākumus:

   piecu jaunu pastāvīgu amata vietu (3 AD5 un 2 AST3) izveide papildus 10 jaunajām amata vietām, kuras Padome jau ir apstiprinājusi budžeta projektā, šīs piecas amata vietas noslēgs 2004. gadā aizsākušos procesu, kā mērķis bija pastiprināt atbalstu informācijas tehnoloģiju (IT) jomā IT nodaļā, kā arī finanšu un ex ante kontroles dienestā,
   115 pastāvīgu amata vietu izveide Rumānijai un Bulgārijai;

69.   uzskata, ka jaunās Civildienesta tiesas izveidei būtu jāsamazina citu tiesu pārliekā noslogotība; aicina Tiesu līdz 2007. gada martam iesniegt ziņojumu par jaunās Civildienesta tiesas izveides ietekmi, ņemot vērā ēku izmaksas, personāla izmaksas un citus izdevumus;

70.   ir nolēmis ierobežot Tiesas budžeta projektā iekļautos palielinājumus vairākās jomās, piemēram, IT jomā, un iesaldēt izdevumus 2007. gadam paredzētajā finansējumā; tomēr ir palielinājis apropriācijas, ko Padome iekļāvusi budžeta projektā, par EUR 4 633 400, kas nozīmē palielinājumu par 3,45 %, nerēķinot ar paplašināšanu saistītās izmaksas;

V iedaļa ‐ Revīzijas palāta

71.   ir nolēmis izveidot divas amata vietas personāla nodaļai, lai veicinātu personāla vadības modernizāciju, un uzņemties saistības izveidot vēl divas amata vietas 2008. finanšu gadā;

72.   ir nolēmis izveidot vienu amata vietu profesionālās apmācības nodaļā, lai nodrošinātu atbilstošu apmācības programmu jaunākajiem revidentiem;

73.   tādēļ attiecībā uz amatu sarakstu ir nolēmis īstenot šādus pasākumus:

   trīs jaunu pastāvīgu amata vietu (1 AST3 un 2 AST1) izveide papildus trim jaunajām amata vietām, kuras Padome jau ir apstiprinājusi budžeta projektā;
   41 pastāvīgas amata vietas izveide Rumānijai un Bulgārijai;

74.   uzskata, ka Revīzijas palāta atpaliek IT jomā un ka tās sistēma ir jāmodernizē darba pienākumu pienācīgai veikšanai; ir nolēmis atjaunot EUR 518 000, ko Padome bija nolēmusi svītrot;

75.   tomēr ir palielinājis apropriācijas, ko Padome iekļāvusi budžeta projektā, par EUR 3 579 729, kas nozīmē palielinājumu par 3,12 %, nerēķinot ar paplašināšanu saistītās izmaksas;

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja un Reģionu komiteja

76.   uzskata, ka no kopēja administratīvā dienesta izveides ir ieguvušas abas komitejas un tā ir nodrošinājusi ievērojamus ietaupījumus Eiropas Kopienu budžetā; mudina abas komitejas līdz gada beigām atjaunot partnerības nolīgumu un/vai izpētīt citus sadarbības veidus;

77.   uzskata, ka abas komitejas varētu palielināt darba efektivitāti un vairāk koncentrēties uz saviem politiskajiem uzdevumiem, ja atsevišķu pienākumu veikšanai, it īpaši šoferu, tehnisko darbinieku un spiestuves darbinieku pienākumu veikšanai, varētu piesaistīt ārpakalpojumus un šos darbiniekus pārcelt citā amatā; uzstāj, ka pašreizējie darbinieki ir jāpārceļ citā amatā, lai nosegtu turpmākās ar paplašināšanos saistītās vajadzības un Komitejas politiskās lomas nostiprināšanu;

78.   pieņem zināšanai, ka Reģionu komiteja attiecībā uz Kopējo dienestu ir pasūtījusi divus neatkarīgus ārējus novērtējumus, kurus veiks Joan Colom i Naval un Robert Reynders, un aicina Reģionu komitejas ģenerālsekretāru pārsūtīt šos ziņojumus Eiropas Parlamenta Budžeta komitejai;

VI iedaļa ‐ Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

79.   prasa Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai līdz katra gada 1. septembrim sagatavot ziņojumu par to konsultāciju ietekmi, ko šī iestāde sniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai;

80.   ir nolēmis atbalstīt EUR 1 995 120 priekšlaicīgu izlietošanu no 2006. gada budžeta, lai segtu daļu tās vajadzību 2007. gadā un attiecīgi samazinātu 2007. gadam pieprasītos līdzekļus;

81.   uzskata, ka, lai tiktu galā ar aizvien pieaugošo darba slodzi, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai jāierobežo savu atzinumu un citu publikāciju garums, kā to jau ir izdarījušas citas iestādes;

82.   attiecībā uz amatu sarakstu ir nolēmis īstenot šādu pasākumus:

   piecu jaunu pastāvīgu amata vietu (1 AD5 un 4 AST3) izveide papildus 13 jaunajām amata vietām, kuras Padome jau ir apstiprinājusi budžeta projektā;
   6 pastāvīgu amata vietu izveide Rumānijai un Bulgārijai;

83.   ir palielinājis apropriācijas, ko Padome iekļāvusi budžeta projektā, par EUR 1 529 115, kas nozīmē palielinājumu par 1,12 %, nerēķinot ar paplašināšanu saistītās izmaksas;

VII iedaļa ‐ Reģionu komiteja

84.   ir vienisprātis ar Padomi attiecībā uz paaugstinājumu amatā pieprasījumiem, kuri saistīti ar jaunajiem Civildienesta noteikumiem, kā arī attiecībā uz prasību paaugstināt vienu Reģionu komitejas nodaļas vadītāju par kopējā centra direktoru ar nosacījumu, ka tas neradīs vajadzību pēc papildu darbiniekiem un ka šīs paaugstināšanas rezultātā netiks iesniegts priekšlikums sadalīt dienestu, pirms ir veikta šī dienesta padziļināta un rūpīga izpēte un novērtējums; uzskata, ka tas kopējā dienesta vadībā nodrošinās līdzsvaru starp Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju;

85.   pieņem zināšanai to, ka nav pieprasītas jaunas amata vietas saistībā ar Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos;

86.   attiecībā uz amatu sarakstu ir nolēmis īstenot šādu pasākumus:

   trīs jaunu pastāvīgu amata vietu (2 AD5 un 1 AST3) un vienas pagaidu amata vietas (AD5) izveide papildus 3 jaunajām amata vietām, kuras Padome jau ir apstiprinājusi budžeta projektā;

87.   ir palielinājis apropriācijas, ko Padome iekļāvusi budžeta projektā, par EUR 581 684, kas nozīmē palielinājumu par 2,53 %, nerēķinot ar paplašināšanos saistītās izmaksas;

VIII (A) iedaļa ‐ Ombuds

88.   atzīmē, ka ombuds ir pieprasījis tikai 10 amata vietu paaugstinājumus un ka Padome ir piekritusi šiem paaugstinājumiem;

89.   ir nolēmis, ka apropriācijas, kas paredzētas dalībvalstu ombudu semināra organizēšanai katru otro gadu, par ko ombuds šogad ir atbildīgs, nedrīkst pārsniegt EUR 45 000;

90.   ir nolēmis par EUR 150 000 palielināt apropriācijas, ko Padome ir piešķīrusi budžeta projektā, lai papildinātu rakstiskajai tulkošanai paredzētās apropriācijas;

VIII (B) iedaļa ‐ Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs

91.   uzskata, ka tāmei jābūt precīzākai, it īpaši attiecībā uz personālu un jaunām prasībām; prasa, lai administrācija un Komisija, ņemot vērā Iestāžu nolīgumu, nodrošina atbilstošu atbalstu nākamā finanšu gada tāmes sagatavošanā;

92.   attiecībā uz amatu sarakstu ir nolēmis īstenot šādu pasākumus:

   divu jaunu pastāvīgu amata vietu (1 AD9 un 1 AST5) izveide papildus trim jaunajām amata vietām (1AD9, 1 AD8 un 1 AD7), kuras Padome jau ir apstiprinājusi budžeta projektā;

93.   ir palielinājis Padomes budžeta projektā iekļautās apropriācijas par EUR 158 846, lai saglabātu tā attīstības tempu, kas nozīmē palielinājumu par 38,28 %, neņemot vērā budžeta grozījumus;

o
o   o

94.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju, papildinātu ar vispārējā budžeta projekta I, II, IV, V, VI, VII, VIII (A) un VIII (B) iedaļas grozījumiem, Padomei un Komisijai, kā arī citām attiecīgajām iestādēm un struktūrām.

(1) OV L 253, 7.10.2000., 42. lpp.
(2) OV L 248, 16.9.2002., 1. lpp.
(3) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp.
(4) OV C 172, 18.6.1999., 1. lpp. Nolīgumā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu 2005/708/EK (OV L 269, 14.10.2005., 24. lpp.)
(5) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0090.
(6) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0241.
(7) Pieņemtie teksti, (P6_TA(2006)0363).


Kopienas attālākajos reģionos reģistrētās zvejas flotes *
PDF 192kWORD 31k
Eiropas Parlamenta normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes regulai, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 639/2004 par Kopienas attālākajos reģionos reģistrēto zvejas flošu pārvaldību (COM(2006)0433 – C6-0295/2006 – 2006/0148(CNS))

(Apspriežu procedūra)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomei (COM(2006)0433)(1),

–   ņemot vērā EK līguma 37. pantu un 299. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru Padome ar to ir apspriedusies (C6-0295/2006),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. un 134. pantus,

1.   apstiprina Komisijas priekšlikumu;

2.   aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi nepievienoties Parlamenta apstiprinātajam tekstam;

3.   prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Komisijas priekšlikumu;

4.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

(1) OV vēl nav publicēts.


Ungārijas 1956. gada revolūcijas gadadiena
PDF 196kWORD 37k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Ungārijas 1956. gada revolūcijas 50-to gadadienu un tās vēsturisko nozīmi Eiropai
P6_TA(2006)0454B6-0548/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,

A.   tā kā Eiropas Savienības pamatā ir brīvības, demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas principi ‐ principi, kas kopīgi visām dalībvalstīm;

B.   tā kā Jaltas konferencē panāktā lielvalstu vienošanās par Eiropas sadali pēc Otrā pasaules kara atņēma Centrālās un Austrumeiropas valstīm suverenitāti un brīvību uz vairāk nekā četriem gadu desmitiem;

C.   tā kā komunistiskie režīmi Centrālās un Austrumeiropas valstīs tika iedibināti bez šo valstu iedzīvotāju piekrišanas un pret viņu gribu un tā kā šos režīmus uzturēja padomju militārā okupācija un komunistisko partiju sadarbība;

D.   atceroties ungāru drošsirdību un apņēmību, kuri 1956. gada 23. oktobrī izgāja ielās, protestējot pret komunistiskās partijas diktatūru;

E.   apliecinot cieņu ungāru neatlaidībai, kuri turpināja cīņu par brīvību, valstisko neatkarību un pilsoņu tiesībām, nesaņemot nekādu militāru atbalstu no Rietumiem un pretojoties Padomju Savienības intervencei un nomācošam militāram pārspēkam;

F.   izrādot godu Ungārijas komunistu-reformatoru ministru prezidenta Imres Nagija pilsoniskajai un politiskajai drosmei, kurš pareizi saprata tautas gribas vienkāršo izpausmi un piekrita kļūt par tautas revolūcijas politisko līderi cīņā par brīvību un demokrātiju, rezultātā ziedojot savu dzīvību un kļūstot par mocekli brīvības vārdā, jo 1958. gadā viņš tika sodīts ar nāvi par nepakļaušanos spiedienam publiski atteikties no Revolūcijas;

G.   izrādot godu Revolūcijas upuriem ‐ kaujās 2170 kritušajiem ‐ un nežēlīgo represiju upuriem ‐ laikposmā no 1956. līdz 1961. gadam 228 nogalinātajiem, laikposmā no 1956. līdz 1958. gadam 20 000 apcietinātajiem un ieslodzītajiem, kā arī tūkstošiem cilvēku, kuri, komunistu valdībai atkārtoti nākot pie varas, pēc Revolūcijas gadu desmitiem ilgi tika diskriminēti;

H.   paužot pateicību par daudzu Rietumvalstu iedzīvotāju izrādīto solidaritāti, 1956. un 1957. gadā dodot patvērumu 194 000 bēgļiem no Ungārijas;

I.   atzīstot tautu solidaritāti kā vispārēju pamatvērtību un jo īpaši vairāku Centrālās un Austrumeiropas tautu ‐ ungāru, čehu, slovāku, poļu, vāciešu, igauņu, latviešu un lietuviešu ‐ solidaritāti, cīnoties par savu brīvību;

J.   apzinoties Ungārijas 1956. gada oktobra revolūcijas vēsturisko un politisko saikni ar vairākiem citiem pretošanās un pretošanās kustības veidiem, piemēram, masu demonstrācijas Austrumvācijā 1953. gada jūnijā, Poznaņas demonstrācijām Polijā 1956. gada jūnijā, Prāgas 1968. gada pavasari, Polijas Solidaritātes kustības dibināšanu 1980. gadā, kā arī demokrātisko kustību bijušajā PSRS, īpaši Baltijas tautu demokrātisko kustību;

K.   atzīstot, ka Ungārijas revolūcija bija sadalītās Eiropas vēsturisks atkalapvienošanās mēģinājums, kas kā tāds joprojām ir mūsu kopējā Eiropas vēsturiskā mantojuma stūrakmens;

L.   apzinoties ieguldījumu, ko Ungārijas revolūcija sniedza, stiprinot demokrātiskās pasaules vienotību un veicinot Eiropas Kopienu dibināšanu 1957. gadā, un apzinoties, ka šī revolūcija bija 1989.–1990. gada Centrālās un Austrumeiropas demokrātisko un politisko pārmaiņu priekšvēstnesis, kas padarīja iespējamu Eiropas atkalapvienošanos mierīgā ceļā, īstenojot Eiropas integrācijas procesu,

1.   atzīst, ka Ungārijas 1956. gada revolūcija ir viens no XX gadsimta simboliskiem apliecinājumiem ilgām pēc brīvības un demokrātijas, kas sagrāva komunismu padomju bloka valstīs;

2.   izrāda godu drošsirdīgajiem Ungārijas dēliem un meitām, kuri, upurējot savu dzīvību, deva cerības staru citām tautām, kas smaka komunistu valdīšanas jūgā;

3.   uzsver, ka demokrātisko valstu saimei ir nepārprotami jānoraida represīvā un nedemokrātiskā komunistiskā ideoloģija, jāstiprina brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma principi un jāpauž nelokāma nostāja, ja šie principi tiek pārkāpti;

4.   aicina demokrātiskās valstis nepārprotami nosodīt jebkura totalitārā režīma pastrādātos noziegumus;

5.   pieprasa izveidot Eiropas programmu, lai stiprinātu dalībvalstu pētniecības un dokumentēšanas centru sadarbību, kuri pēta totalitāro režīmu pastrādātos noziegumus;

6.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.


Moldova/Piedņestra
PDF 269kWORD 57k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Moldovu (Piedņestru)
P6_TA(2006)0455RC-B6-0539/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par situāciju Moldovā un Piedņestrā, un jo īpaši 2006. gada 16. marta rezolūciju(1),

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Partnerattiecību un sadarbības nolīgumu ar Moldovu, kas stājās spēkā 1998. gada 1. jūlijā,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības ar kaimiņattiecību politikas rīcības plānu attiecībā uz Moldovu, kurā ir noteiktas pamatnostādnes stratēģiskajai sadarbībai starp Moldovas Republiku un Eiropas Savienību un kas tika pieņemts 2005. gada 22. februārī,

–   ņemot vērā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) 1999. gadā Stambulā notikušajā augstākā līmeņa sanāksmē un 2002. gadā Portu notikušajā Ministru padomes sanāksmē pieņemtos paziņojumus,

–   ņemot vērā Ukrainas iniciatīvu "Risinājumu meklēšana, nostiprinot demokrātiju", kuru 2005. gada 22. aprīlī ir ierosinājis Ukrainas Valsts prezidents Viktors Juščenko,

–   ņemot vērā Eiropas Savienības prezidentūras 2006. gada 18. septembra paziņojumu par "referendumu" Moldovas Republikas Piedņestras reģionā,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.   tā kā "referendums" Moldovas Republikas Piedņestras reģionā notika 2006. gada 17. septembrī ar mērķi panākt pilnīgu reģiona neatkarību un tā iespējamo pievienošanos Krievijas Federācijai;

B.   tā kā starptautiskā sabiedrība nav atzinusi ne "referendumu", ne tā rezultātus, jo to pilnīgi vienpusīgi Piedņestrā īstenoja represīvs režīms, tādējādi Moldovā bloķējot konflikta politiska risinājuma iespēju sarunu ceļā, kā arī jautājumu ierosinošais formulējums un brīva un taisnīga balsojuma pamatnosacījumu neesamība, piemēram, plašsaziņas līdzekļu brīvība, pulcēšanās brīvība un politiskais plurālisms jāaplūko kā referenduma rezultātu iepriekšēja ietekmēšana;

C.   tā kā konflikts starp Piedņestras separātisko režīmu un centrālo valdību Moldovā lielā mērā ir veicinājis nestabilitāti visā valstī;

D.   tā kā sarunas par Piedņestras statusu ir uzsāktas 1992. gadā un vēl arvien turpinās tā sauktajā "5+2 veidā", tajās piedaloties Moldovas Republikai, Moldovas Republikas Piedņestras reģionam, Krievijai, Ukrainai un EDSO, un šajās sarunās Eiropas Savienībai un ASV ir novērotāja statuss; tā kā 2006. gada aprīlī sarunas tika pārtrauktas;

E.   tā kā Eiropas Savienība nesen ir veikusi svarīgus pasākumus, lai veicinātu saikni ar Moldovas Republiku un pieņemtu rezolūciju par Piedņestras konfliktu, izveidojot pastāvīgo Eiropas Komisijas delegāciju Čisinau, ieceļot ES īpašo pārstāvi Moldovas jautājumos, kuram ir pilnvaras sniegt ieguldījumu noturīgā Piedņestras konflikta noregulēšanā, un izveidojot ES robežsardzes palīdzības misiju, kas darbojas Moldovā un Ukrainā;

F.   tā kā atbilstīgi ANO Attīstības programmas ziņojumā par 2005. gadu Moldovas Republika ir nabadzīgākā valsts Eiropā, un situācija attiecībā uz Piedņestru ievērojami traucē tās sociāli ekonomisko attīstību;

G.   tā kā Krievijas Federācija ar šā gada sākumu ir noteikusi aizliegumu lauksaimniecības ražojumu (vīna, augļu un dārzeņu) importēšanai no Moldovas un Gruzijas, kas ievērojami kaitē abu valstu ekonomikas attīstībai;

H.   tā kā savstarpēji nesaistītas neatkarības kustības Piedņestrā, Dienvidosetijā un Abhāzijā neatbalsta neviena starptautiska organizācija, un EDSO un Apvienoto Nāciju Organizācijas aizbildnībā turpinās centieni atjaunot Moldovas un Gruzijas suverenitāti un teritoriālo integritāti;

1.   stingri nosoda jebkuru Moldovas Piedņepras reģiona mēģinājumu vienpusīgi deklarēt neatkarību, organizējot tā saukto referendumu;

2.   aicina Krievijas Federācijas valdību atturēties atbalstīt šo kustību un jo īpaši tā saukto referendumu īstenošanu par reģiona neatkarību; aicina Krievijas Federācijas valdību pilnībā atbalstīt daudzpusējos centienus konflikta noregulēšanā tās kaimiņvalstīs; turklāt aicina Krievijas Federāciju pildīt tās saistības par Krievijas armijas vienību un ieroču atvilkšanu no Moldovas Republikas suverēnās teritorijas, kuras tā Eiropas Padomē uzņēmusies 1996. gadā un kas tika atspoguļotas EDSO augstākā līmeņa sanāksmes (1999. gadā Stambulā) un Ministru Padomes (2002. gadā Portu) lēmumos; izsaka bažas, ka šajā jautājumā nav panākti rezultāti;

3.   pilnībā noraida "referenduma" organizēšanu par Moldovas Piedņestras reģiona neatkarību un tā iespējamo pievienošanos Krievijas Federācijai un tā rezultātus, tā kā tas ir krasā pretrunā ar starptautiski atzīto Moldovas Republikas suverenitāti un teritoriālo integritāti un tā kā Piedņestras represīvais režīms nepieļauj tautas gribas brīvu izpausmi;

4.   uzsver, ka Piedņestras problēmas atrisināšana ir izšķirošs faktors politiskās stabilitātes un ekonomiskās labklājības veicināšanā Moldovas Republikā un visā reģionā; uzsver, ka ir nepieciešams atrisināt konfliktu miera ceļā saskaņā ar ANO Hartu un konvencijām un EDSO deklarācijām, kā arī pilnībā respektējot Moldovas Republikas suverenitāti un teritoriālo integritāti tās starptautiski atzītajās valsts robežās;

5.   aicina visas konfliktā iesaistītās puses atturēties no jebkādiem pasākumiem, kas izraisītu turpmāku situācijas eskalāciju un nekavējoties atsākt 5+2 sarunas, un darboties, lai panāktu ātru un pārredzamu konflikta risinājumu;

6.   aicina Padomi, tās dalībvalstis un Komisiju arī turpmāk sniegt atbalstu reģionālo konfliktu risināšanā ES un Krievijas Federācijas kopīgajās kaimiņvalstīs un mudina tās apspriest šos jautājumus nākamajās sanāksmēs ar Krievijas Federācijas Valsts prezidentu un valdību;

7.   aicina Moldovas valdību īstenot uzticēšanos veicinošus pasākumus un iesniegt jaunus priekšlikumus Piedņestras iedzīvotājiem, kuros ir paredzēti stimuli, lai tie turpmāk neierobežoti atbalstītu valsts atkalapvienošanos miera ceļa, nodrošinot minoritāšu tiesību saglabāšanu uz valodu un vietējo autonomiju;

8.   nosoda neatkarīgo plašsaziņas līdzekļu, nevalstisko organizāciju un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju ilgstošo apspiešanu, tirdīšanu un iebaidīšanu, ko veic Piedņestras režīms, kas pats sevi proklamējis;

9.   izsaka nožēlu, ka nav panākti būtiski rezultāti ES sarunās ar Moldovu par vīzu atvieglojumiem un atpakaļuzņemšanas līgumu; aicina Padomi un Komisiju paātrināt procedūru, lai noslēgtu vīzu atvieglojuma nolīgumu ar Moldovu un nodrošinātu tā īstenošanu; uzskata par netaisnīgu un diskriminējošu to, ka Piedņestras iedzīvotāji, kuriem ir Krievijas Federācijas pilsoņu pases, gūst labumu tādējādi, ka var vieglāk ceļot uz ES salīdzinājumā ar Moldovas Republikas pilsoņiem, kas veicina vēl lielāku spriedzi attiecībā uz Piedņestras reģionu un apgrūtina konflikta risināšanu;

10.   pauž gandarījumu par Ukrainas 2006. gada marta lēmumu pie tās robežas ar Piedņestru ieviest jaunus muitas noteikumus, kas atbilst starptautiskajam tiesību normām;

11.   atzinīgi vērtē rezultātus, ko panākusi 2005. gada martā ES izveidotā robežsardzes palīdzības misija uz robežas starp Moldovu un Ukrainu, kurai ir svarīga nozīme korupcijas, nelegālas tirdzniecības un kontrabandas apkarošanā, uzlabojot pārredzamību un izveidojot Moldovas Republikā attiecīgas operatīvās un institucionālās iespējas, lai nodrošinātu efektīvu robežkontroli un tādējādi dotu ieguldījumu iespējamā Piedņestras konflikta atrisināšanā;

12.   izsaka pārliecinošu un ilgstošu atbalstu Moldovas tautas centieniem nodibināt Moldovas Republikā neierobežoti darbojošos demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību ievērošanu, kas ir būtiski, lai nodrošinātu rezultātus reformu īstenošanā;

13.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Moldovas valdībai un parlamentam, Rumānijas valdībai, Ukrainas valdībai, Krievijas Federācijas valdībai, ASV valdībai, EDSO ģenerālsekretāram un Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0099.


Dienvidosetija
PDF 273kWORD 49k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par situāciju Dienvidosetijā
P6_TA(2006)0456RC-B6-0537/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Gruziju un jo īpaši 2004. gada 14. oktobra rezolūciju(1),

–   ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 19. janvāra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politiku(2),

–   ņemot vērā tā 2004. gada 26. februāra ieteikumu Padomei par ES politiku attiecībā uz Dienvidkaukāzu(3) un 2005. gada 26. maija rezolūciju par ES un Krievijas attiecībām(4),

–   ņemot vērā Partnerattiecību un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Kopienām un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Gruziju, no otras puses, kas stājās spēkā 1999. gada 1. jūlijā,

–   ņemot vērā 2006. gada 20. jūlija ES prezidentūras paziņojumu par jaunākajiem notikumiem Gruzijā – Abhāzijā un Dienvidosetijā,

–   ņemot vērā 2006. gada 16.-17. oktobra Vispārējo un ārlietu Padomes tikšanās laikā izdarītos secinājumus,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.   tā kā situācija Dienvidosetijā pasliktinās, pēdējo mēnešu laikā starpgadījumiem, apšaudēm un sadursmēm starp Gruzijas un Osetijas spēkiem un policijas vienībām izraisot nāves gadījumus un ievainojumus;

B.   tā kā Gruzijas valdība un parlaments ir apšaubījuši pašreizējo sarunu formu, miera uzturēšanas spēku sastāvu un tos miera uzturēšanas operāciju mehānismus, kas pamatojas uz 1992. gada pamieru;

C.   tā kā abas puses ir iesniegušas divus atsevišķus miera plānus, kuros ir daudzi kopēji elementi, un kurus varētu izmantot un kuri ir jāizmanto kā pamats auglīgām sarunām; tā kā pēdējā laikā Apvienotā kontroles komisija (AKK) nav spējusi panākt vērā ņemamus rezultātus;

D.   tā kā Krievijas Federācija, izsniedzot pases Dienvidosetijas un Abhāzijas iedzīvotājiem rada sarežģījumus miermīlīgai konflikta atrisināšanai Gruzijas konflikta zonās;

E.   ņemot vērā Dienvidosetijas lēmumu 2006. gada 12. novembrī kopā ar prezidenta vēlēšanām organizēt referendumu par pašnoteikšanos;

F.   tā kā Gruzija ir sasniegusi pastiprināta dialoga posmu ar NATO nolūkā kļūt par šīs organizācijas pilntiesīgu locekli;

G.   pauž dziļas bažas par diplomātisko krīzi starp Gruziju un Krieviju, kas radās pēc tam, kad nesen Gruzijas pretizlūkošanas dienests arestēja četrus Krievijas militāro izlūkošanas dienestu virsniekus par iespējamu spiegošanu, un pēc Krievijas vēstnieka atsaukšanas uz Maskavu apspriešanās nolūkā;

H.   tā kā 2006. gada 2. oktobrī Krievijas varas iestādes apturēja visu zemes, gaisa un jūras sakarus ar Gruziju, tostarp arī pasta saziņu, kaut gan četrus virsniekus atbrīvoja un nodeva Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai (EDSO), un viņi ir atgriezušies Krievijā;

I.   tā kā Krievijas varas iestādes ir veikušas vairākus ļoti diskriminējošus pasākumus pret Krievijā dzīvojošajiem gruzīniem to etniskās piederības dēļ, tostarp gandrīz 700 gruzīnu izraidīšanu no Maskavas uz Tbilisi, kā arī iespējamu gruzīnu dievlūdzēju, uzņēmēju un skolēnu iebiedēšanu, aizbildinoties ar stingru pasākumu veikšanu pret organizēto noziedzību un nelegālajiem imigrantiem;

J.   tā kā Krievijas Federācija 2006. gada sākumā ir noteikusi aizliegumu lauksaimniecības ražojumu (vīna, augļu un dārzeņu) importēšanai no Moldovas un Gruzijas, kas ievērojami kaitē abu valstu ekonomikas attīstībai;

K.   tā kā savstarpēji nesaistītas neatkarības kustības Dienvidosetijā un Abhāzijā neatbalsta neviena starptautiska organizācija, un EDSO un Apvienoto Nāciju Organizācijas aizbildnībā turpinās centieni atjaunot Gruzijas suverenitāti un teritoriālo integritāti;

L.   tā kā ES ir jāpalielina atbalsts pašreizējiem centieniem atrisināt konfliktus Gruzijā un Dienvidkaukāza reģionā, sadarbībā ar EDSO un citiem dalībniekiem,

1.   atkārto savu aicinājumu atrisināt konfliktu miermīlīgā veidā un apņemšanos atbalstīt miera procesu, kā arī aicina visas puses rīkoties atbildīgā veidā, atturoties no vienpusīgām darbībām un musinošiem un agresīviem paziņojumiem, kuri veicina situācijas saasināšanos un var izraisīt vardarbību;

2.   atkal apstiprina pilnu atbalstu Gruzijas suverenitātei un teritoriālajai integritātei un prasa, lai Krievijas varas iestādes pilnībā ievērotu šīs valsts suverenitāti visās tās starptautiski atzītajās robežās;

3.   stingri nosoda kustību mēģinājumus vienpusīgi deklarēt neatkarību Gruzijas reģionos Abhāzijā un Dienvidosetijā;

4.   aicina Krievijas Federācijas valdību neatbalstīt nevienu no šīm kustībām un aicina Krievijas Federācijas valdību pilnībā atbalstīt daudzpusējos centienus konflikta noregulēšanā tās kaimiņvalstīs;

5.   nosoda to, ka 2006. gada 12. novembrī Dienvidosetijā notiks referendums par neatkarību, un atgādina pusēm, ka 1992. gadā līdzīgs referendums par neatkarību netika starptautiski atzīts;

6.   atzīmē, ka vajag dot jaunu impulsu miera procesam, kas ir apstājies, un aicina pastiprināt un apvienot Eiropas Savienības un EDSO centienus pušu atgriešanai pie sarunu galda, pamatojoties uz divu miera plānu sākotnējā posmā panākto virzību;

7.   šajā sakarā aicina abas puses parakstīt kopīgu dokumentu par atturēšanos no spēka pielietošanas un drošības garantijām, kā arī iesaistīties konstruktīvās sarunās, lai rastu izeju no pašreizējā strupceļa; pauž nožēlu, ka 2006. gada 12.-13. oktobrī Vladikaukāzā notikušajā Apvienotās kontroles komisijas sanāksmē netika panākti nekādi rezultāti;

8.   uzskata, ka pilnīga demilitarizācija un ieroču samazināšana konfliktu zonā, izņemot EDSO Apvienotos miera uzturēšanas spēkus, ir pamatnoteikums konflikta novēršanai un pirmais būtiskais solis turpmāku uzticību veicinošu pasākumu virzienā; tāpēc aicina Krieviju atturēties no militāro mācību organizēšanas un jebkāda militāra spēka demonstrēšanas Gruzijas teritoriālo ūdeņu ciešā tuvumā;

9.   uzsver, ka neitrālām, efektīvām un objektīvām miera uzturēšanas operācijām ir būtiska nozīme Gruzijas teritoriālo konfliktu atrisināšanā; šajā sakarā ar interesi gaida jaunus priekšlikumus saistībā ar trīspusējiem Apvienotajiem miera uzturēšanas spēkiem, kuri pašlaik ir izvietoti konflikta zonā ap uguns pārtraukšanas līniju starp Gruziju un Dienvidosetiju; norāda, ka jaunajos spēkos ir jāiekļauj policijas atbalsts, lai apkarotu noziegumus un nelikumības; uzsver to, ka ES ir jābūt gatavai vajadzības gadījumā nosūtīt karavīrus dalībai jaunos miera uzturēšanas spēkos;

10.   uzskata par netaisnīgu un diskriminējošu to, ka Dienvidosetijas iedzīvotāji, kuriem ir Krievijas pilsoņa pase, var vieglāk ceļot uz ES salīdzinājumā ar Gruzijas pilsoņiem, kas veicina vēl lielāku spriedzi attiecībā uz Dienvidosetijas reģionu un apgrūtina konflikta risināšanu;

11.   aicina Krievijas valsts varasiestādes nekavējoties pārtraukt visas notiekošās represijas un vajāšanas darbības, kā arī visas apsūdzības, ko oficiālo valsts iestāžu pārstāvji izvirza etniskajiem gruzīniem, kuri dzīvo Krievijā;

12.   prasa, lai Krievijas varas iestādes anulē visus tās teritorijā nesen veiktos pasākumus pret Gruziju un Gruzijas iedzīvotājiem; turklāt prasa, lai Krievijas varas iestādes atceļ nepamatoto importa aizliegumu produktiem no Moldovas un Gruzijas;

13.   aicina Krieviju pieņemt realitāti, kāda izveidojusies pēc "aukstā kara" beigām, un atteikties no novecojuša domāšanas veida attiecībā uz ekskluzīvām ietekmes sfērām;

14.   aicina Padomi turpināt darīt visu iespējamo, lai mazinātu spriedzi un atjaunotu uzticību starp Gruziju un Krievijas Federāciju, kā arī novērstu pašreizējās diplomātiskās krīzes saasināšanos; mudina Padomi un Komisiju meklēt iespējas, lai palīdzētu Gruzijai pārvarēt un līdzsvarot to ekonomisko un sociālo ietekmi, kuru radīja Maskavā veiktie pasākumi;

15.   aicina Padomi un Komisiju iekļaut jautājumu par strupceļā nonākušiem konfliktiem un to rezolūciju nākamās ES un Krievijas augstākā līmeņa sanāksmes darba kārtībā;

16.   atzinīgi vērtē to, ka ir pabeigts un parakstīts Eiropas kaimiņvalstu politikas Rīcības plāns Gruzijai; cer, ka tā īstenošana vēl vairāk veicinās šīs valsts politisko un reformu virzību; atzinīgi vērtē KĀDP Augstā pārstāvja Javier Solana paziņojumus, kas nesen teica, ka ES plāno aktīvāk iesaistīties Gruzijas konfliktu risināšanā, un aicina Padomi nodrošināt ES Īpašajam pārstāvim Dienvidkaukāzā visus nepieciešamos līdzekļus un resursus, lai padarītu savu rīcību efektīvāku un redzamāku;

17.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Gruzijas prezidentam un parlamentam, Krievijas Federācijas prezidentam un parlamentam, kā arī de facto varas iestādēm Dienvidosetijā un Apvienoto Nāciju Organizācijas un EDSO ģenerālsekretāram.

(1) OV C 166 E, 7.7.2005., 63. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0028.
(3) OV C 98 E, 23.4.2004., 193. lpp.
(4) OV C 117 E, 18.5.2006., 235. lpp.


Toksisko atkritumu eksports uz Āfriku
PDF 201kWORD 43k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par toksisko atkritumu eksportu uz Āfriku
P6_TA(2006)0457RC-B6-0545/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā konvenciju par kontroli pār kaitīgo atkritumu robežšķērsojošo transportēšanu un to aizvākšanu (Bāzeles Konvencija), ko pieņēma 1989. gada 22. martā un ko Kopiena noslēdza ar Padomes Lēmumu 93/98/EEK(1), un tajā iekļauto aizliegumu attiecībā uz bīstamo atkritumu eksportu no ESAO valstīm uz valstīm ārpus ESAO,

–   ņemot vērā ES tiesību aktus par bīstamo atkritumu pārvadāšanu un jo īpaši Padomes 1993. gada 1. februāra Regulu (EEK) Nr. 259/93 par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Eiropas Kopienā, ievešanu Kopienā un izvešanu no tās(2), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Regulu (EK) Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem(3), kas no 2007. gada 12. jūlija atceļ Regulu (EEK) 259/93,

–   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.   tā kā apmēram 500 tonnas ķīmisko atkritumu izgāza atkritumos vairākās vietās Abidžanas apkārtnē, kurā dzīvo 5 miljoni cilvēku;

B.   tā kā līdz šim ir nomiruši 8 cilvēki un apmēram 85 000 cilvēku bija nepieciešama medicīniskā palīdzība deguna asiņošanas, diarejas, sliktas pašsajūtas, acu iekaisuma un apgrūtinātas elpošanas dēļ; tā kā toksisko atkritumu radītās sekas var būt tālejošas, piesārņojot augsni, zemes virskārtu un pazemes ūdeņus;

C.   tā kā saindēšanās ir jo īpaši smagi ietekmējusi daudzus bērnus: pēc UNICEF datiem medicīniskā palīdzība un veselības aprūpe būs nepieciešama apmēram 9 000 līdz 23 000 bērnu, kā arī būs nepieciešami citi pasākumi, lai attīrītu vidi, kurā šie bērni dzīvo;

D.   tā kā toksiskos atkritumus izgāza no Grieķijai piederoša tankkuģa, kurš kuģo ar Panamas karogu un kuru nomā Nīderlandē reģistrēts uzņēmums Trafigura Beheer B.V.; tā kā šāda dalīta atbildība regulāri rada problēmas attiecībā uz EK tiesību aktu piemērošanu;

E.   tā kā vides noteikumi, kas attiecas uz ziemeļu reģioniem, ir sadārdzinājuši atbrīvošanos no bīstamiem atkritumiem;

F.   tā kā Amsterdamas ostas atbildīgās iestādes atklāja bīstamas vielas atkritumos, izkraujot kravu, un pieprasīja lielāku maksu par kravas izkraušanu, bet tankkuģa kapteinis nolēma atstāt kravu uz kuģa; tā kā Nīderlandes atbildīgās iestādes atļāva kuģim atstāt ostas teritoriju par spīti tam, ka zināja par bīstamajām vielām atkritumos, un neraugoties uz kapteiņa nevēlēšanos maksāt par atbrīvošanos no videi bīstamām vielām Nīderlandē;

G.   tā kā uzņēmumam bija iespējams Eiropas valstī legāli un droši atbrīvoties no atkritumiem, bet uzņēmums izvēlējās lētāku iespēju atbrīvoties no atkritumiem Kotdivuāras Republikā;

H.   tā kā Āfrika ir visa veida bīstamo atkritumu izgāztuve; tā kā organizācija Green Peace ir identificējusi apmēram 80 vietas, kurās tiek izgāzti bīstamie atkritumi no attīstītajām valstīm: Nigērijā – lietoti datori, Somālijā – tvertnes ar radioaktīviem atkritumiem, Kamerūnā – hlors, un arī citās vietās;

I.   tā kā lielākajā daļā Āfrikas valstu nav stingru noteikumu vides un iedzīvotāju aizsardzībai pret bīstamu atkritumu izgāšanu;

J.   tā kā saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 259/93 kopš 1994. gada maija ir aizliegts bīstamo atkritumu eksports no ES; tā kā saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 259/93 no 1997. gada janvāra ir aizliegts bīstamo atkritumu eksports no ESAO valstīm uz valstīm ārpus ESAO;

K.   tā kā bīstamo atkritumu izgāšana Kotdivuāras Republikā ir tikai daļa no problēmas saistībā ar bīstamo atkritumu pārvadāšanu no ES valstīm uz valstīm ārpus ESAO; tā kā lielākā daļa lietotu elektroierīču vai elektronisko ierīču tiek izgāztas valstīs ārpus ESAO, norādot, ka tās ir paredzētas otrreizējai izmantošanai; tā kā ievērojams skaits vecu ES kuģu, kas piekrauti ar toksiskām vielām un materiāliem, un tādā stāvokli, kas apdraud strādniekus un vidi, tiek nodoti metāllūžņos Āzijā;

L.   tā kā Eiropas Parlaments 2002. gada 9. aprīļa sēdē pirmajā lasījumā pieņēma ziņojumu par projektu direktīvai attiecībā uz vides aizsardzību: noziegumu apkarošana, noziedzīgi nodarījumi un sankcijas(4); tā kā Padome nekad nav pieņēmusi politisku vienošanos par šo direktīvas priekšlikumu, bet tā vietā atbalstīja trešā pīlāra pamatlēmumu par šo pašu jautājumu (Padomes 2003. gada 27. janvāra Pamatlēmums 2003/80/IT(5)); tā kā Eiropas Kopienu Tiesa ir atcēlusi pamatlēmumu 2005. gada 13. septembra spriedumā lietā C-176/03;

1.   aicina Komisiju, Nīderlandi un Kotdivuāras Republiku izmeklēt šo gadījumu, lai noteiktu atbildību visos līmeņos, nodotu tiesai tos, kuri ir atbildīgi par noziegumu pret vidi un nodrošinātu vides piesārņojuma novēršanu, kā arī kompensāciju cietušajiem;

2.   aicina ES un dalībvalstis veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu palīdzību cietušajiem iedzīvotājiem un īpaši bērniem, izmantojot pieejamos līdzekļus palīdzības sniegšanai, sadarbībai un civilajai aizsardzībai;

3.   uzskata, ka, eksportējot bīstamos atkritumus uz Abidžanu, ir pārkāpti gan ES tiesību akti, gan starptautiskās konvencijas, un tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu pašreizējo regulu par bīstamo atkritumu pārvadāšanu pilnīgu piemērošanu;

4.   prasa Komisijai un dalībvalstīm panākt, lai būtu publiski pieejami visi līdz šim noslēgtie divpusējie nolīgumi par atkritumu pārvadāšanu uz valstīm ārpus ESAO;

5.   aicina Komisiju izstrādāt likumdošanas priekšlikumus, lai novērstu nepilnības pašreizējos noteikumos par bīstamajiem atkritumiem, tā lai izbeigtu lietotu elektroierīču un elektronisko ierīču, kā arī vecu kuģu pārvadāšanu uz valstīm ārpus ESAO;

6.   pieprasa Komisijai apkopot informāciju par bīstamo atkritumu un produktu nelegālu pārvadāšanu un izgāšanu Āfrikā un citās jaunattīstības valstīs; pieprasa sniegt ierosinājumus pasākumiem, lai kontrolētu, ierobežotu un izskaustu bīstamo atkritumu nelegālu pārvadāšanu, nogādāšanu un izgāšanu Āfrikā un citās jaunattīstības valstīs, un katru gadu publicēt sarakstu ar valstīm un starptautiskajam korporācijām, kas iesaistītas toksisko atkritumu un produktu nelegālā izgāšanā Āfrikā un citās jaunattīstības valstīs;

7.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, ES dalībvalstu valdībām, ANO ģenerālsekretāram, Kotdivuāras Republikas valdībai un Bāzeles Konvencijas sekretariātam.

(1) OV L 39, 16.2.1993., 1. lpp.
(2) OV L 30, 6. 2.1993., 1. lpp.
(3) OV L 190, 12.7.2006., 1. lpp.
(4) OV C 127 E, 29.5.2003., 119. lpp.
(5) OV L 29, 5.2.2003, 55. lpp.


Krimināllikuma pielietošana vides aizsardzībā
PDF 196kWORD 38k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par papildu pasākumiem saistībā ar Parlamenta atzinumu par vides aizsardzību ‐ noziegumu apkarošana, noziedzīgu nodarījumu pazīmes un sankcijas
P6_TA(2006)0458B6-0544/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par vides aizsardzību, nosakot attiecīgu atbildību krimināllikumā(1),

–   ņemot vērā tā 2002. gada 9. aprīļa nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par vides aizsardzību, nosakot attiecīgu atbildību krimināllikumā(2),

–   ņemot vērā tā 2002. gada 9. aprīļa nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam, ar ko izveido pamatprogrammu, kuras pamatā ir Eiropas Savienības Līguma VI sadaļa ‐ Noteikumi par sadarbību iekšlietu un tieslietu jomā(3),

–   ņemot vērā Tiesas 2005. gada 13. septembra spriedumu lietā C–176/03, Komisija pret Padomi(4),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Tiesas 2005. gada 13. septembra sprieduma sekām (Lieta C–176/03 Komisija pret Padomi) (COM(2005)0583),

–   ņemot vērā tā 2006. gada 14. jūnija rezolūciju par Tiesas 2005. gada 13. septembra sprieduma konsekvencēm (C–176/03 Komisija pret Padomi)(5),

–   ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.   tā kā Tiesa 2005. gada 13. septembra spriedumā noteica, ka Eiropas Kopienai ir tiesības pieņemt pasākumus, kas attiecas uz dalībvalstu krimināltiesībām un kurus tā uzskata par nepieciešamiem, lai nodrošinātu, ka par vides aizsardzību pieņemtie noteikumi tiktu pilnībā efektīvi īstenoti;

B.   tā kā Tiesa uzskata, ka EK līguma 135. pantā un 280. panta 4. punktā nav aizliegta krimināltiesību saskaņošana, ja tas notiek ar mērķi īstenot vides politiku;

C.   tā kā Tiesa uzskata, ka "viss pamatlēmums kopumā, kas ir nedalāms, pārkāpj ES līguma 47. pantu, jo aizskar pilnvaras, kas ar EK līguma 175. pantu ir piešķirtas Kopienai";

D.   tā kā Komisija savā augstākminētajā paziņojumā par Tiesas 2005. gada 13. septembra sprieduma sekām, ir konstatējusi, ka krimināltiesību noteikumi, kas ir nepieciešami, lai efektīvi īstenotu Kopienu tiesības, ir EK līgumā regulējams jautājums;

E.   tā kā Tiesas nostāja, kā to savukārt ir interpretējusi Komisija, jāvērtē atzinīgi, jo tā atbalsta jau izteikto Eiropas Parlamenta nostāju tā 2003. gada 3. septembra rezolūcijā par juridiskajiem pamatiem un atbilstību Kopienu tiesībām(6),

1.   atzinīgi vērtē Tiesas spriedumu, ar ko atceļ pamatlēmumu par vides aizsardzību, kurš kļūdaini tika pieņemts saistībā ar trešo nevis pirmo pīlāru;

2.   atzīmē, ka šāds Tiesas lēmums izraisa situāciju, kad krimināllikumā nav paredzēta atbildība ar mērķi aizsargāt vidi;

3.   uzskata, ka fakts, ka Padome ir pieņēmusi pamatlēmumu, liecina par to, ka dalībvalstis atzīst, ka ir vajadzīgas krimināltiesību normas, lai nostiprinātu to tiesību aktu ieviešanu, kuri reglamentē vides aizsardzību;

4.   uzskata, ka fakts, ka Padome ir pieņēmusi pamatlēmumu, liecina, par to, ka dalībvalstis nešaubīgi atzīst nepieciešamību saskaņot tiesību aktus vides aizsardzības jomā, nosakot attiecīgu atbildību krimināllikumā;

5.   atzīmē, ka Tiesa nepārprotami ir konstatējusi, ka pamatlēmuma 1. līdz 7. punktu patiesībā varētu pieņemt saskaņā ar EK līguma 175. pantu;

6.   izsaka nožēlu, ka Komisija savā augstākminētajā paziņojumā par Tiesas 2005. gada 13. septembra sprieduma sekām, nav precīzi formulējusi darbības, kādas tā ir paredzējusi īstenot saistībā ar esošo priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par vides aizsardzību, nosakot attiecīgu atbildību krimināllikumā;

7.   aicina Padomi izskatīt Komisijas sākotnējo priekšlikumu, lai tā rezultātā grozītu šo priekšlikumu vai sniegtu ieteikumus jauna priekšlikuma izstrādāšanai par vides aizsardzību, kurā, pamatojoties uz Līguma 175. pantu, paredzētu attiecīgas atbildības noteikšanu krimināllikumā;

8.   ja Padome nav apņēmusies rīkoties, lai panāktu rezultātus kopējās nostājas pieņemšanā par sākotnējo Komisijas priekšlikumu, prasa, lai Komisija sagatavo jaunu priekšlikumu par vides aizsardzību, kurā, pamatojoties uz Līguma 175. pantu, paredzētu attiecīgas atbildības noteikšanu krimināllikumā, ņemot vērā Tiesas spriedumu, kā arī iekļaujot tajā Eiropas Parlamenta balsojuma rezultātus, kas ir iegūti pirmajā lasījumā par sākotnējo priekšlikumu direktīvai;

9.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 180 E, 26.6.2001., 238. lpp.
(2) OV C 127 E, 29.5.2003., 119. lpp.
(3) OV C 127 E, 29.5.2003., 132. lpp.
(4) 2005, ECR I-7879.
(5) Pieņemtie teksti, 14.6.2006., P6_TA(2006)0260.
(6) OV C 76 E, 25.3.2004., 224. lpp.


Eiropas un Vidusjūras valstu asociācijas nolīgums starp EK un Sīriju
PDF 316kWORD 56k
Eiropas Parlamenta rezolūcija ar Eiropas Parlamenta ieteikumu Padomei par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu asociācijas nolīguma parakstīšanu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Sīrijas Arābu Republiku, no otras puses (2006/2150 (INI))
P6_TA(2006)0459A6-0334/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Véronique De Keyser PSE grupas vārdā iesniegto rezolūcijas priekšlikumu par sarunām ar mērķi noslēgt Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu asociācijas nolīgumu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Sīrijas Arābu Republiku, no otras puses (B6-0373/2006),

–   ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam par Eiropas un Vidusjūras asociācijas nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Sīrijas Arābu Republiku, no otras puses (COM(2004)0808),

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Sīriju, jo īpaši 2005. gada 8. septembra rezolūciju par politiski ieslodzītajiem Sīrijā(1) un 2006. gada 15. jūnija rezolūciju par Sīriju(2),

–   ņemot vērā septīto Eiropas Parlamenta un Sīrijas parlamenta tikšanos, kas norisinājās 2005. gada 11.–18. jūnijā Sīrijā,

–   ņemot vērā 1995. gada 28. novembra deklarāciju par Barselonas procesu un Parlamenta 2005. gada 27. oktobra rezolūciju par atskatu uz Barselonas procesu(3),

–   ņemot vērā ANO rezolūcijas par attiecībām ar Sīriju un Libānu, jo īpaši ANO Drošības padomes 2004. gada 2. septembra rezolūciju Nr. 1559 (2004) un 2006. gada 11. augusta rezolūciju Nr. 1701 (2006), kā arī ANO Starptautiskās neatkarīgās izmeklēšanas komisijas komisāra Serge Brammertz jaunāko 2006. gada 25. septembra ziņojumu,

–   ņemot vērā Reglamenta 83.  panta 5.  punktu un 45.  pantu,

–   ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A6-0334/2006),

A.   tā kā Sīrijai ir stratēģiski nozīmīga atrašanās vieta Tuvo un Vidējo Austrumu reģionā, un jo īpaši tā varētu darboties kā saikne starp pusēm miera procesa stabilizācijā un kā reģionālā konflikta atrisināšanas veicinātāja; tā kā attīstot dialogu ar šo valsti, tās lomu varētu pilnveidot;

B.   tā kā pašlaik nepieciešamie priekšnoteikumi Eiropas Kopienas un Sīrijas asociācijas nolīguma parakstīšanai vēl nav izpildīti, tomēr Eiropas Parlaments ir pārliecināts, ka Sīrijai ir iespēja to izdarīt;

C.   tā kā Irākas karš, Sīrijas stratēģiskās attiecības ar Irānu un tās līdzdalība Libānas lietās ir ietekmējušas Sīrijas attiecības ar kaimiņvalstīm un starptautisko sabiedrību tās plašākā nozīmē;

D.   tā kā šā Eiropas Kopienas un Sīrijas nolīguma mērķis ir veicināt un atbalstīt pāreju uz demokrātisku politisko režīmu, ievērojot cilvēktiesības un pamatbrīvības, atvērtu un tirgus ekonomiku , nepārtraukti īstenojot efektīvu dialogu un reālu partnerību;

E.   tā kā Sīrija jau ir ieviesusi vairākus ekonomikas pasākumus, kuri paredzēti gaidāmajā asociācijas nolīgumā;

F.   tā kā spēcīgas un neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības attīstības pamatā ir pamatbrīvību aizsardzība un tā kā valdības nostāja šo gadu laikā ir bijusi divdomīga, tomēr devusi cerības uz lielāku Sīrijas politiskās sistēmas atvērtību;

G.   tā kā, neskatoties uz Sīrijas aktīvo un konstruktīvo dalību Barselonas procesā, tā ir vienīgā valsts, ar kuru Eiropas Kopiena vēl nav parakstījusi asociācijas nolīgumu, tādējādi traucējot Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerattiecībām pilnībā attīstīties;

H.   tā kā joprojām ir spēkā 1963. gada martā pieņemtais dekrēts par ārkārtēju stāvokli un citi ar to saistītie tiesību akti, lai gan pēc desmitā Bātas partijas kongresa (kas norisinājās 2005. gada 6.–9. jūnijā) pieņemtajos ieteikumos tos bija paredzēts pārskatīt;

I.   tā kā saskaņā ar Drošības padomes rezolūcijām ANO Starptautiskās neatkarīgās izmeklēšanas komisijas secinājumi par nāvējošo atentātu pret bijušo Libānas premjerministru Rafik Hariri ir būtisks elements, lai parakstītu topošo asociācijas nolīgumu;

J.   tā kā kopš iepriekš minētās pēdējās Parlamenta 2006. gada 15. jūnija rezolūcijas par Sīriju cilvēktiesību stāvoklis valstī ir pasliktinājies un tā kā visi aktīvisti, kurus aizturēja 2006. gada maijā par lūgumraksta parakstīšanu, lai tiktu uzlabotas Sīrijas un Libānas attiecības, nav atbrīvoti;

1.   ir pārliecināts, ka asociācijas nolīgums varētu sniegt izšķirošu impulsu politiskajām, ekonomiskajām un sociālajām reformām, kas nepieciešamas valsts stāvokļa uzlabošanai;

2.   tomēr vēlreiz apstiprina, ka demokrātisko vērtību, cilvēktiesību un pilsonisko brīvību ievērošana ir nepieciešamie priekšnoteikumi nolīguma parakstīšanai un ka tādēļ ir jāpārliecinās, ka nolīguma klauzulā "cilvēktiesības" tiek iekļauts efektīvas kontroles mehānisms; jo īpaši prasa pastiprināti ievērot mazākumtautību tiesības un vēlreiz apstiprina nepieciešamību saglabāt reliģiskās pārliecības brīvību;

3.   uzskata, ka Sīrijas cieša iesaistīšana Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu partnerībā pastiprinās Sīrijas attiecības ar Eiropas Savienības dalībvalstīm un partneriem Vidusjūras reģiona dienvidu daļā un sekmēs Tuvo Austrumu miera procesu;

4.   jautā Padomei un Komisijai par turpmāko rīcību, lai parakstītu Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu asociācijas nolīgumu, kas tika parafēts jau 2004. gada 19. oktobrī;

5.   aicina Padomi papildināt iniciatīvas, lai nostiprinātu ES un Sīrijas sadarbību un beidzot parakstītu šo nolīgumu, ievērojot šādus ieteikumus:

   · veicināt un atbalstīt Sīrijas valdības rīcību demokrātiskas sistēmas ieviešanai;
   · pieprasīt Sīrijai ievērot Libānas suverenitāti un atturēties no iejaukšanās tās iekšējās lietās, jo īpaši attiecībā uz ieroču piegādes pārtraukšanu un Hezbollah kaujinieku grupu politisko un militāro vadītāju atturēšanas no apgādes ar jaunu apbruņojumu ciešā sadarbībā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Pagaidu spēkiem Libānā, un atkārtoti pielikt pūles, lai šajā reģionā atsāktu ticamu miera procesu, kas novestu pie visaptveroša risinājuma un Golānas augstienes restitūcijas Damaskai;
   · ņemt vērā no desmitā Bātas partijas reģionālā kongresa saņemtos politiskos signālus, no kuriem pamanāmākais ir pārvaldes nomaiņa, amatos ieceļot jaunākas un prezidentam Al-Assad tuvāk stāvošas personas, kā to pierādīja Abdallah Dardari iecelšana premjerministra vietnieka amatā;
   · īpašu uzmanību pievērst tam, lai tiktu piemērotas asociācijas nolīgumam pievienotās klauzulas, kas paredz padarīt pārredzamāku valsts pasūtījumu tirgu; aicina Komisiju raudzīties, lai šī pieeja tiktu īstenota arī citos divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos;
   · pieprasīt Sīrijas valdībai ieviest pasākumus demokrātijas un cilvēktiesību jomā, lai ievērotu starptautisko cilvēktiesību likumu attiecībā uz vārda brīvības ievērošanu, cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību, spīdzināšanas novēršanu un cīņu pret to, kā arī nāves soda atcelšanu, jo īpaši pievērst uzmanību nepieciešamajām Sīrijas organizāciju likuma reformām, lai atceltu visus ierobežojumus cilvēktiesību organizāciju darbībai;
   · joprojām uzdot jautājumus Sīrijas valdībai par izaugsmes trūkumu tādās jomās kā daudzpartiju sistēmas atzīšana un cilvēktiesību un pilsonisko brīvību ievērošana; norādīt, ka cilvēktiesību ievērošana ir galvenais šā asociācijas nolīguma komponents, un pieprasīt, lai Sīrija ievēro Barselonas procesa saistības, kā arī Eiropas kaimiņattiecību politiku; šajā sakarā aicināt Sīriju darīt visu nepieciešamo, lai nekavējoties atceltu ārkārtas stāvokli;
   · pieprasīt Sīrijas valdībai pārskatīt politisko ieslodzīto lietas un atbrīvot personas, kas ieslodzītas savas politiskās pārliecības dēļ, un mierīgos demonstrantus, atļaut tādu apvienību pastāvēšanu kā, piemēram, 2005. gada 16. oktobra Damaskas Deklarācijas parakstītāju grupa, kurā apvienojās piecas aizliegtās politiskās partijas un atsevišķas personas, kā arī 2006. gada 12. maija "Beiruta – Damaska, Damaska – Beiruta" deklarācijas parakstītāji; aicināt, lai Sīrija nodrošina to, ka pret visiem aizturētajiem vai apcietinātajiem izturas labi, ka viņus nespīdzina un operatīvi, regulāri un neierobežoti ļauj tikties ar advokātiem, ārstiem un ģimenes locekļiem; mudināt Sīrijas valdību saskaņā ar Sīrijas un Libānas premjerministru 2005. gada 5. maija vienošanos pilnībā sadarboties ar Libānas valdību, lai sasniegtu konkrētus rezultātus abu valstu iedzīvotāju bezvēsts pazušanas gadījumu izmeklēšanā, ko īsteno šajā nolūkā izveidota kopīga izmeklēšanas komisija;
   · nosodīt Sīrijas valdību – kā to Eiropas Parlaments izdarīja iepriekš minētajā 2006. gada 15. jūnija rezolūcijā – par daudzajiem arestiem pēc "Beiruta – Damaska, Damaska – Beiruta" deklarācijas , kas bija pirmā vienotā Sīrijas un Libānas inteliģences pārstāvju un cilvēktiesību pārstāvju iniciatīva, un pieprasīt viņu tūlītēju atbrīvošanu;
   · uzdot Eiropas Savienību uztraucošus jautājumus par reliģisko un citu mazākumtautību, jo īpaši kurdu, tiesību ievērošanu; prasīt Sīrijas valdību informēt par šo jautājumu attīstību;
   · atsākt reālu dialogu ar Sīriju, lai to iesaistītu miera uzturēšanas centienos ar mērķi panākt Tuvo Austrumu konflikta vispārēju atrisinājumu;
   · nekavējoties mudināt Sīriju uzņemties konstruktīvu lomu ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1559(2004) un 1701(2006) īstenošanā, un jo īpaši pieprasīt, lai tā no savas puses pastiprinātu kontroli uz robežas ar Libānu ar mērķi novērst ieroču piegādi valsts neatzītām organizācijām;
   · uzsvērt, ka Sīrijas iestāžu sadarbība ar ANO Starptautiskās neatkarīgās izmeklēšanas komisiju, kuru vada tiesnesis Serge Brammertz, ir uzlabojusies, tomēr uzstāt, ka tai ir jākļūst vēl intensīvākai un ka pēc izmeklēšanas atbilstīgi tās rezultātiem ir jāseko konkrētai rīcībai;
   · uzstāt, lai Sīrija pilnībā ievērotu ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 1559(2004), 1562(2004), 1680(2006) un 1701(2006) un Eiropas Padomes tikšanās laikā 2006. gada 16. un 17. jūnijā pieņemto deklarāciju par Libānu, kas aicina Sīriju un Libānu vienoties par kopīgām robežām, lai veicinātu reģionālo stabilitāti; aicināt Sīriju, lai tā saskaņā ar ANO ģenerālsekretāra 2006. gada 12. septembra ieteikumiem un starptautiskajiem tiesību aktiem palīdz precizēt Šebas zemnieku saimniecību reģiona galīgo statusu;
   · šajā sakarā atzinīgi vērtēt Sīrijas karaspēka izvešanu no Libānas teritorijām; stingri pieprasīt Sīrijas valdībai nodibināt oficiālas diplomātiskas attiecības ar Libānu, ko tā līdz šim ir atteikusies darīt, un pārstāt sniegt atbalstu Hezbollah;
   · pieprasīt Sīrijas valdībai, lai tā informētu par konkrētām darbībām cīņā ar ieroču izplatīšanu, terorismu un grupējumu Al Quaida, kā arī par tās robežkontroli ar mērķi nepieļaut ieroču kontrabandu un teroristu pārvietošanos uz kaimiņvalstīm;
   · šajā sakarā nosodīt militāro vienošanos, kas tika noslēgta 2006. gada 15. jūnijā ar Irānu par ciešāku savstarpējo sadarbību pret Amerikas un Izraēlas radītajiem draudiem;
   · likt Sīrijai apzināties, cik nozīmīga ir tās iespējamā loma Tuvo un Vidējo Austrumu reģiona konfliktu mierīgā atrisināšanā; paust satraukumu par Sīrijas sniegto atbalstu Damaskā bāzētajām Hamas palestīniešu kaujinieku grupām un Islāma džihādam, tā vietā, lai atbalstītu palestīniešu mērenos spēkus, kas vēlas panākt līdzāspastāvēšanu un mieru ar Izraēlu;
   · pieprasīt Sīrijas valdībai uzlabot dzīves un vides apstākļus palestīniešu bēgļu nometnēs Sīrijā saskaņā ar vispārējām cilvēktiesību normām;
   · pieprasīt Sīrijas valdībai tuvākajā laikā atbrīvot asīriešu kristieti Yacoub Hanna Shamoun, kas bez tiesas sprieduma atrodas ieslodzījumā jau vairāk nekā divdesmit gadu, vai noteikt viņa atbrīvošanas datumu tuvākajā nākotnē;
   · kamēr turpinās represijas, būt piesardzīgai saistībā ar imigrantu un bēgļu, kuri pieder pie reliģiskām minoritātēm, repatriāciju uz Sīriju un jebkurā gadījumā vairāk harmonizēt dalībvalstu pieeju šajā jomā;
   · pieprasīt, lai tiktu uzturēts Sīrijas un Eiropas Parlamenta dialogs par dažādiem jautājumiem ar mērķi uzlabot ES un Sīrijas sadarbību cerībā īstenot asociācijas nolīgumu;

6.   lūgt Padomi apsvērt papildu motivāciju un priekšrocības Sīrijai, kuras pārsniegtu asociācijas nolīgumā piešķirto motivāciju un priekšrocības, lai veicinātu Sīriju pārskatīt tās pašreizējo ārpolitiku un reģionālo saskaņošanos, tādējādi palīdzot sekmēt reģionālo mieru, stabilitāti un labklājību, un jo īpaši Izraēlas Valsts atzīšanu un atbalsta sniegšanu Tuvo Austrumu miera procesam;

7.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju kopā ar Eiropas Parlamenta ieteikumu Padomei, Komisijai, Sīrijas Arābu Republikas valdībai un Tautas Asamblejai (Majlis al-Sha'ab).

(1) OV C 193 E, 17.8.2006., 349. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0279.
(3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0412.


Nairobi konference par klimata pārmaiņām
PDF 230kWORD 55k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropas Savienības stratēģiju Nairobi konferencē par klimata pārmaiņām (COP 12 un COP/MOP 2)
P6_TA(2006)0460B6-0543/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC), UNFCCC Kioto Protokolu un piemērošanas procedūras tā īstenošanai, ko pieņēma pušu konferencēs Bonnā (2001. gada jūlijā), Marrākešā (2001. gada oktobrī un novembrī), Deli (2002. gada oktobrī un novembrī), Milānā (2003. gada decembrī), Buenosairesā (2004. gada decembrī) un Monreālā (2005. gada novembrī un decembrī),

–   ņemot vērā gaidāmo UNFCCC Pušu 12. konferenci (COP 12) un Pušu otro konferenci, ko rīko kā Kioto Protokola Pušu sanāksmi (COP/MOP 2), kas notiks Nairobi, Kenijā, no 2006. gada 6. līdz 17. novembrim,

–   ņemot vērā iepriekš pieņemtās rezolūcijas attiecībā uz klimata pārmaiņām, jo īpaši 2005. gada 16. novembra rezolūciju par stratēģiju cīņai ar klimata pārmaiņām pasaulē(1), 2006. gada 18. janvāra rezolūciju par Monreālas Konferences rezultātiem (COP 11–COP/MOP 1)(2) un 2006. gada 4. jūlija rezolūciju par aviācijas radīto klimata pārmaiņu ietekmes samazināšanu(3),

–   ņemot vērā mutisko jautājumu B6-0440/2006, ko, ievērojot Reglamenta 108. pantu, iesniedza Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja, kā arī ņemot vērā Padomes un Komisijas paziņojumus,

–   ņemot vērā jaunākos zinātniskos atklājumus, tostarp arī nesenos ziņojumus par Grenlandes ledus slāņa, Arktisko daudzgadīgo jūras ledu, mūžīgā sasaluma Sibīrijā kušanu, kā arī jaunos pētījumu rezultātus par klimata pārmaiņu izraisīto jūras līmeņa celšanos,

–   ņemot vērā, ka Somijas prezidentūra mežus ir pasludinājusi par prioritāti,

–   ņemot vērā Reglamenta 108. panta 5. punktu,

A.   tā kā klimata pārmaiņu novēršanas nolūkos ir būtiski, lai visas Puses pilnībā īstenotu UNFCCC un Kioto Protokolu, kaut gan pasākumi nebūs patiesi efektīvi, kamēr nebūs rasts vispārējs risinājums, kas attiektos arī uz lielām ekonomiskām apvienībām, kuras rada lielāko daļu no piesārņojošo vielu emisijām;

B.   tā kā UNFCCC Pušu 11. konferencē (COP 11) un Pušu 1. konferencē, ko rīkoja kā Kioto Protokola Pušu sanāksmi (COP/MOP 1) un kas notika Monreālā 2005. gada novembrī un decembrī, nolēma sākt procesu, lai apsvērtu to pušu turpmākās saistības periodam pēc 2012. gada, kuras ir parakstījušas I pielikumu, turklāt pieņēma lēmumu iesaistīties dialogā, lai apmainītos ar pieredzi un analizētu stratēģiskas pieejas ilgtermiņa sadarbībai jautājumos par klimata pārmaiņām, kā arī izveidoja UNFCCC darba grupu to emisiju samazināšanai, ko izraisa jaunattīstības valstu atmežošana;

C.   tā kā jaunas tehnoloģijas būs būtiski svarīgas, lai rentablā veidā risinātu klimata pārmaiņu izraisītās problēmas, šoreiz galveno uzmanību pievēršot energoefektivitātes palielināšanai;

D.   tā kā drīzumā jānosaka turpmākie mērķi, lai nepieļautu, ka klimata pārmaiņas kļūst nekontrolējamas, un lai nodrošinātu efektīvas metodes ar mērķi veicināt ātrus ieguldījumus atjaunīgās enerģijas un energoefektivitātes tehnoloģiju turpmākajā izveidē un ieviešanā, tajā pašā laikā cenšoties nepieļaut tādus ieguldījumus enerģētikas infrastruktūrā, kas nav saderīgi ar klimata politikas mērķiem;

E.   tā kā daudzās dalībvalstīs siltumnīcefekta gāzu emisijas joprojām pieaug, pierādot, ka, lai izpildītu Kioto saistības, Eiropas Savienībā ir nepieciešama noteikta rīcība, pārformulēti pasākumi un jaunas iniciatīvas;

F.   tā kā aviācijas radītās klimata pārmaiņas ir būtiskas un strauji pieaug, turklāt starptautiskā aviācija nav pakļauta nekādām saistībām, kas izriet no UNFCCC un tās Kioto Protokola;

G.   tā kā jaunākie zinātniskie dati norāda, ka ierobežot sasilšanu līdz +2 grādiem var nebūt pietiekami, lai sasniegtu UNFCCC mērķi novērst bīstamās klimata pārmaiņas;

H.   tā kā iepriekšminētajā 2005. gada 16. novembra rezolūcijā Eiropas Parlaments noteica, ka rūpnieciski attīstītajām valstīm jāuzsāk konkrēta emisiju samazināšana - 30 % apjomā līdz 2020. gadam un 60–80 % apjomā līdz 2050. gadam;

I.   tā kā 2005. gadā 24 % siltumnīcefekta gāzu emisiju izraisīja mežu degšana un jaunākie zinātniskie dati, kas iegūti Amazonē, parāda, ka mežu platību samazināšanās un "planētas plaušu" iznīkšana ietekmē klimatu, palielinot Ziemeļatlantijas dienvidos radušos viesuļvētru intensitāti un samazinot nokrišņu daudzumu Brazīlijas dienvidos, Urugvajā un Argentīnā;

J.   tā kā tiks izstrādāti Padomes secinājumi par ES pasākumiem, gatavojoties ANO Mežu foruma nākamajai sēdei, kuras mērķis ir apstiprināt vispārējo mežu aizsardzības instrumentu,

K.   tā kā energoapgādes drošībai un klimata drošībai jābūt cieši saistītām un tā kā Eiropas energoapgādes un klimata drošība lielā mērā ir atkarīga no izvēlēm, kuras izdara lielās ekonomiski attīstītās valstis, piemēram, Ķīna un Indija; tā kā klimata pārmaiņu novēršana var būt efektīva tikai tādā gadījumā, ja jaunattīstības valstis, jo īpaši lielās un strauji augošās ekonomiski attīstītās valstis, piemēram, Ķīna un Indija, ir aktīvi iesaistītas pasākumos, kuru mērķis ir samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju daudzumu,

1.   mudina Eiropas Savienību saglabāt tās vadošo pozīciju sarunās COP 12–COP/MOP 2 konferencē Nairobi un arī turpmākajās apspriedēs ar starptautiskajiem partneriem izvirzīt tikpat augstus mērķus;

2.   pieprasa, lai saistībā ar minēto notikumu ES izstrādātu tālejošu darba kārtību attiecībā uz apspriedēm par to pušu turpmākajām saistībām, kuras ir parakstījušas Kioto Protokola I pielikumu, attiecībā uz jaunām debatēm par šī protokola pārskatu, kā arī attiecībā uz dialogu par ilgtermiņa sadarbību UNFCCC jautājumos;

3.   atgādina, ka saskaņā ar iepriekšminēto 2005. gada 16. novembra rezolūciju ES klimata pārmaiņu stratēģijas pamatā jābūt septiņu virzienu pieejai:

   ievērot Kioto Protokola pamatelementus ‐ saistoši siltumnīcefekta gāzu emisiju mērķlielumi, vispārēja emisiju kvotu tirdzniecības sistēma un elastīgi mehānismi;
   uzņemties saistības ievērojami samazināt emisijas, t.i., par 30 % līdz 2020. gadam, lai tādējādi līdz 2050. gadam tās samazinātu par 80 %, izmantojot tirgus stimulus apvienojumā ar noteikumiem, kuru mērķis ir sekmēt ieguldījumus efektivitātē, kā arī bezoglekļa un zema oglekļa satura tehnoloģijās;
   noteikt konstruktīvu pieeju, lai iesaistītu citas lielākās valstis, jo īpaši ASV;
   izveidot stratēģisku enerģijas partnerību ar tādām valstīm kā Ķīna, Indija, Dienvidāfrika, Brazīlija un Meksika, lai finansiāli tām palīdzētu attīstīt ilgtspējīgas enerģijas stratēģijas, kurās izmanto bezoglekļa un zema oglekļa satura enerģijas avotus, un tādējādi nodrošināt to līdzdalību klimata pārmaiņu samazināšanas pasākumos;
   aktīvi veicināt pētījumus un jauninājumus ilgtspējīgu energotehnoloģiju jomā, atvieglojot paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, kā arī universitātēm un pētniecības centriem un nozares pārstāvjiem un novēršot pretdabiskus stimulus, piemēram, fosilā kurināmā subsidēšanu, kā arī ārējo izmaksu, tostarp arī klimata pārmaiņu izmaksu, internalizāciju enerģijas ražošanas cenā;
   izmantojot Eiropas un dalībvalstu tiesību aktus, panākt lielāku energoefektivitāti un pazemināt to tehnoloģiju izmaksas, kas samazina klimata pārmaiņas;
   ar informācijas kampaņu palīdzību veicināt daudz lielāku pilsoņu tiešu līdzdalību emisiju samazināšanas pasākumos, iepriekš sniedzot detalizētu informāciju par oglekļa sastāvu tādos ražojumos kā automašīnas, lidmašīnas, mājas, kā arī pakalpojumu nodrošināšanā un nākotnē paredzot iespēju ieviest personalizētu tirdzniecības kvotu sistēmu;

4.   atgādina, ka nedrīkst būt pārtraukums starp Kioto Protokola pirmo un otro saistību periodu un ka par turpmākām saistībām attiecībā uz klimata pārmaiņām būtu jāvienojas līdz 2008. gada beigām;

5.   atgādina, ka EP atbalsta elastīgu mehānismu turpmāku izmantošanu un ilgtermiņa mērķi izveidot pasaules oglekļa tirgu, kas būtu balstīts uz emisiju ierobežošanu un tirdzniecību;

6.   aicina COP 12–COP/MOP 2 puses risināt jautājumu par starptautiskās aviācijas ietekmi uz klimata pārmaiņām, un uzstāj, lai COP 12–COP/MOP 2 Nairobi konferences gaidāmajās sarunās tiktu uzsāktas debates par pasaules mēroga nodokli lidojumiem;

7.   uzskata, ka industrializētajām valstīm arī turpmāk jāuzņemas vadošā loma, cīnoties ar klimata pārmaiņām pasaules līmenī; aicina Kioto Protokola I pielikuma puses šajā sakarā izpildīt to pašreizējās saistības un izvirzīt tālejošus mērķus otrajam saistību periodam pēc 2012. gada; turklāt aicina tās industrializētās valstis, kas nav ratificējušas Kioto Protokolu, pārskatīt savu nostāju, veikt stingrus pasākumus valsts līmenī un aktīvi piedalīties turpmākās starptautiskās sarunās, lai nākotnē iesaistītos klimata pārmaiņu sistēmā;

8.   uzsver, ka visas jaunattīstības valstis ir tiesīgas ekonomiski attīstīties; tomēr norāda, ka jaunattīstības valstīm nevajadzētu radīt piesārņojumu līdzīgi tam, kā to darīja industrializētās valstis, un tāpēc lūdz pievērst lielāku uzmanību tehnoloģiskajai sadarbībai un resursu palielināšanai ilgtspējīgas energoapgādes jomā;

9.   aicina Padomi un Komisiju ES attīstības sadarbībā par prioritāru uzdevumu padarīt piekļuvi efektīvām un zema oglekļa satura energotehnoloģijām;

10.   uzsver, ka ir īpaši svarīgi turpmākajā klimata pārmaiņu sistēmā iesaistīt jaunattīstības valstis, kurās strauji attīstās rūpniecība, vienlaikus pilnībā ņemot vērā to vitālās intereses saistībā ar ekonomikas attīstības veicināšanu un nabadzības izskaušanu;

11.   atzinīgi vērtē darbu, ko veic UNFCCC darba grupa jaunattīstības valstu atmežošanas izraisīto emisiju samazināšanai, tostarp arī rezultātus, kas sasniegti tās pēdējā sanāksmē Romā no 2006. gada 30. augusta līdz 1. septembrim, un atzīmē vispārējo vienošanos, kas panākta saistībā ar nepieciešamību maksāt par ekosistēmas pakalpojumiem, turklāt mudina otrajā Kioto Protokola saistību periodā nekavējoties iekļaut atmežošanas aizliegumu, kas būtu ieguldījums Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā;

12.   norāda, ka Āfrikai un citiem jaunattīstības reģioniem jādod iespēja piedalīties pasaules siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā un ka starptautiskajās sarunās jāiekļauj jautājums par veicinošiem pasākumiem atmežošanas novēršanai; turklāt aicina dalībvalstis iesaistīties ilgtspējīgos tīras attīstības mehānisma projektos saistībā ar mežsaimniecību;

13.   uzskata, ka, lai efektīvi risinātu ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas, globālās klimata politikas ietvaros rūpniecības nozarē jāizveido līdzvērtīgas konkurences apstākļi, tādējādi veicinot jauninājumus un energoefektivitāti un novēršot oglekļa emisijas; tāpēc ierosina pasaules mērogā noteikt darbības standartus un mērķus dažādās jomās, tostarp arī patēriņa preču un transporta jomā;

14.   uzsver, ka būtu labāk jāizprot klimata pārmaiņu ietekme uz sabiedrību; tāpēc aicina Komisiju izpētīt, kā vislabāk organizēt darba grupas ‐ Eiropā un citur pasaulē, piedaloties attiecīgajām ieinteresētajām pusēm, piemēram, pilsoņu grupām, rūpniecības nozares pārstāvjiem, lauksaimniecības kopienām, ekspertiem drošības jautājumos un ekonomistiem, ‐ lai precīzāk izprastu klimata pārmaiņu radītās sekas;

15.   pieprasa, lai atsevišķas dalībvalstis un Eiropas Savienība kopumā izpildītu Kioto Protokola pašreizējās saistības un ievērotu vienošanos par kopējo atbildību, jo ES zaudēs vadošo stāvokli starptautiskās sarunās, ja to nevarēs panākt;

16.   uzskata, ka ES delegācijai ir nozīmīga loma šajās sarunās par klimata pārmaiņām, un tādējādi atzīst par nepieņemamu, ka daļa delegācijas, ko veidoja Eiropas Parlamenta deputāti, nevarēja ierasties ES saskaņošanas sanāksmēs iepriekšējā Pušu konferencē; sagaida, ka Eiropas Parlamenta pārstāvji varēs piedalīties šādās sanāksmēs Nairobi vismaz kā novērotāji vai nu ar tiesībām uzstāties, vai bez tām;

17.   uzdod Parlamenta priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam ar lūgumu to izplatīt visām Līgumslēdzējām pusēm, kas nav ES dalībvalstis.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0433.
(2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0019.
(3) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0296.


Iekšējo ūdensceļu transports
PDF 305kWORD 59k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par iekšējo ūdensceļu transporta veicināšanu: NAIADES, integrēta Eiropas rīcības programma iekšējo ūdensceļu transportam (2006/2085(INI))
P6_TA(2006)0461A6-0299/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas ziņojumu par iekšējo ūdensceļu transporta veicināšanu: NAIADES (COM(2006)0006),

–   ņemot vērā Padomes 1999. gada 29. marta Regulu (EK) Nr. 718/1999 par Kopienas flotes jaudas politiku iekšējo ūdensceļu pārvadājumu veicināšanai(1),

–   ņemot vērā Komisijas Balto grāmatu "Eiropas Transporta politika 2010. gadam: laiks izlemt" (COM(2001)0370),

–   ņemot vērā secinājumus, kas izdarīti augsta līmeņa sanāksmē par iekšzemes navigāciju, kas notika Vīnē 2006. gada 13. – 15. februārī,

–   ņemot vērā Lisabonas programmu par nodarbinātību un attīstību,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu (A6-0299/2006),

A.   tā kā ir paredzams transporta plūsmas pieaugums, un iekšējo ūdensceļu noslogojumā joprojām ir neizmantotas iespējas un šajā jomā var panākt konkurētspējīgus transporta risinājumus, izmantojot dažādu veidu transporta savienojumus.

B.   tā kā Eiropā jāizvirza vērienīgāki mērķi, lai pilnībā apgūtu neizmantotās iekšzemes ūdensceļu iespējas un iekšzemes navigācijas tirgus potenciālu, gan kā patstāvīgas nozares, gan arī kā daļas no dažāda veida transporta ķēdēm Eiropas transporta tīklā, ar valstu un privāto pušu piedalīšanos un Kopienas līmenī, un lai uzlabotu iespējas palielināt iekšzemes ūdensceļu transporta apjomu ar salīdzinoši zemām infrastruktūras izmaksām;

C.   tā kā būtiski svarīga ir cieša sadarbība starp Komisiju, upju komisijām, dalībvalstīm un visām ieinteresētajām privātā sektora pusēm, lai paaugstinātu konkurētspēju un attīstītu ūdensceļu transporta nozari;

"NAIDES" rīcības programma

1.   atzīst, ka Eiropas transporta sistēmā aizvien biežāk novērojamas jaudas problēmas, kā rezultātā rodas sastrēgumi un kavējumi, un ka, izmantojot iekšējo ūdensceļu transportu, var samazināt sastrēgumu skaitu, uzlabot kravu pārvadājumu drošību, energoefektivitāti un aizsargāt vidi;

2.   tādēļ atbalsta Komisijas iniciatīvu izveidot integrētu Eiropas rīcības programmu iekšējo ūdensceļu transportam NAIADES (Navigācijas un iekšējo ūdensceļu darbība un attīstība Eiropā);

3.   aicina dalībvalstis turpināt valstu politiku attīstīšanu iekšējo ūdensceļu transporta attīstības veicināšanai, ņemot vērā Eiropas rīcības programmu, un mudināt reģionālās, vietējās, kā arī ostu iestādes uz tādu pašu rīcību;

Tirgi

4.   uzsver, ka jāapvieno pašreizējie tirgi, jo īpaši, uzlabojot un labāk integrējot infrastruktūru visos piegādes ķēdes posmos;

5.   uzsver, ka saikne ar jaunajām dalībvalstīm Austrumeiropā un Centrāleiropā, kā arī ar Rumāniju un Bulgāriju ir jāattīsta un jāpadara atbilstīga esošajām tehnoloģijām, kas nozīmē to, ka jāapsver papildu pasākumi infrastruktūras, kā arī dažādu transporta veidu pārvadātāju sadarbības un savietojamības uzlabošanai;

6.   uzsver vajadzību radīt iespējas novatorisku vairāku veidu pakalpojumu attīstībai, lai veidotu jaunus tirgus, kuru pamatā būtu sadarbība starp iekšējo ūdensceļu transporta pakalpojumu sniedzējiem un pakalpojumu saņēmējiem, valsts un reģionālajām iestādēm;

7.   aicina Komisiju un dalībvalstis, ņemot vērā to, ka nozarē galvenokārt darbojas mazie uzņēmumi, piekļuvi finansējumam, jo īpaši uzņēmējdarbības uzsākšanai, riska kapitālam, plānošanā un attiecīgo pasākumu veikšanā pilnībā ņemot vērā nozares īpašo struktūru;

8.   šajā ziņā pilnībā atbalsta Komisijas iniciatīvu paredzēt finansējumu informācijas avotiem, piemēram, lai izstrādātu finansēšanas rokasgrāmatu ar Eiropas, valstu un reģionālo palīdzības instrumentu sarakstu iekšzemes ūdensceļu transporta nozarei, kurā, ja tas ir atbilstoši, būtu arī informācija par finansējuma saņemšanu no Eiropas Investīciju fonda;

9.   prasa Komisijai pēc iespējas drīz publicēt valsts atbalsta pamatnostādnes par iekšējo ūdensceļu transporta atbalsta shēmām un pieņemt de minimis noteikumus, pienācīgi ņemot vērā iekšzemes navigācijas nozares vajadzības;

10.   atzinīgi vērtē Komisijas plānu izvērtēt tos pašreizējos trūkumus valstu un Eiropas mērogā, kas kavē iekšējo ūdensceļu transporta attīstību; aicina visas valsts un privātā sektora puses iesaistīties šajā izvērtēšanā, izskatīt iespējamos risinājumus un censties ieviest paraugpraksi, šīs izvērtēšanas rezultātus ņemot vērā turpmāko tiesību aktu izstrādē vai jaunu pasākumu ieviešanā;

11.   uzsver, ka jālikvidē administratīvie šķēršļi un jāvienkāršo procedūras, jo īpaši, maksimāli izmantojot elektroniskos sakarus un izveidojot vienas institūcijas apstiprinājuma sistēmu; uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš procedūrām uz jūras un iekšējās ostās, kā arī tiesību aktiem vides, atkritumsaimniecības un pārtikas nekaitīguma jomā, kuru dēļ rodas loģistikas procesu traucējumi;

Infrastruktūra

12.   norāda, ka ūdensceļu tīkla stabila darbība un daudzfunkcionālu (iekšzemes) ostu pieejamība ir vissvarīgākais nosacījums iekšējo ūdensceļu transporta tehniskai un ekonomiskai attīstībai nākotnē, visupirms kā daļas no daudzveidīga kravu transporta ķēdes, kā arī uzsver īpašo dalībvalstu atbildību par centienu daudzkāršošanu, lai nodrošinātu stabilu infrastruktūru, vienlaicīgi ņemot vērā vides riskus un apsvērumus;

13.   uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš ūdensceļu attīstībai jaunajās dalībvalstīs un valstīs, kuras pievienojas, jo ūdensceļiem šajās valstīs ir nepieciešams pievērst lielāku uzmanību nekā pārējās dalībvalstīs;

14.   norāda uz Upju informācijas dienestu nozīmi iekšējo ūdensceļu tīkla efektīvākā un drošākā izmantošanā un uz šī tīkla sasaisti ar citiem transporta veidiem; aicina Komisiju un dalībvalstis iekļaut upju informācijas sistēmu Eiropas transporta tīklu (TEN-T) daudzgadu indikatīvajā programmā un pilnībā izmantot upju informācijas sistēmas iespējas ilgtspējīgas loģistikas mērķu sasniegšanai;

15.   norāda uz nepieciešamību integrēt ūdensceļu sistēmu jūras navigācijā, attīstot piekļuvi jūrai, veicinot informācijas apmaiņu starp iekšējo ūdensceļu un jūras sistēmām, kā arī ieguldot jaunos apvienotos iekšzemes ūdensceļu un jūras novatoriskas konstrukcijas kuģos;

16.   aicina Komisiju, sadarbībā ar dalībvalstīm un jebkurām iesaistītām trešām valstīm izstrādāt Eiropas attīstības plānu, kurā būtu veikta visjaunākā Eiropas iekšējo ūdensceļu infrastruktūras izvērtēšana un sniegta plašāka informācija par ūdensceļiem nepieciešamo tehnisko apkopi un citiem strukturāliem uzlabojumiem, kas nepieciešami infrastruktūrai; tāpat aicina Komisiju, to darot izmantot dalībvalstīs pieejamos zinātnisko pētījumu atklājumus un ekspertu ziņojumus;

17.   aicina Komisiju cik vien ātri iespējams, bet ne vēlāk kā līdz 2006. gada beigām izraudzīties Eiropas transporta tīkla koordinatoru iekšējo ūdensceļu transporta nozarē, lai atbalstītu iekšējo ūdensceļu transporta un Eiropas transporta tīkla prioritāro projektu īstenošanu, izmantojot pašreizējo koordinatoru pieredzi;

18.   aicina dalībvalstis un Komisiju visiem iekšzemes ūdensceļu kopējo interešu projektiem piešķirt atvieglojumu likmi vismaz 20 % apmērā un piešķirt Eiropas transporta tīkla daudzgadu programmā lielāku prioritāti vispārējas nozīmes iekšējo ūdensceļu projektiem;

19.   aicina dalībvalstis apsvērt iekšējo ūdensceļu transporta potenciālu saistībā ar zemierīcību un ekonomikas politiku federālā, reģionālā un vietējā līmenī, lai aktīvi veicinātu komerciālā un loģistikas tīkla attīstību krastmalā, ņemot vērā ilgtspējīgu transportu un darba vietu radīšanu nozarē un piegādes jomā, īpašu vērību pievēršot maziem ūdensceļiem, kuriem ir vēl neizmantots potenciāls veicināt kravu mobilitāti;

Flote

20.   atgādina par nepieciešamību 2007. gadā noteikt stingrākus Kopienas ierobežojumus attiecībā uz SOx, PM, NOx un CO2 emisijām, jo īpaši, veicinot tādas degvielas izmantošanu, kurā ir neliels sēra saturs; aicina Komisiju un dalībvalstis radīt stimulus, lai paātrinātu motoru ar augstāku lietderības koeficientu un kas būtu videi draudzīgāki ieviešanu un izmantošanu iekšzemes ūdensceļu transportā, lai uzlabotu to energoefektivitāti;

21.   atzīstot, ka emisijas ir cieši saistītas ar tirgū pieejamās degvielas kvalitāti, aicina Komisiju, cik drīz vien iespējams, iesniegt priekšlikumu, ar ko nosaka stingrākus standartus attiecībā uz iekšzemes kuģniecībā izmantoto degvielu;

22.   aicina Komisiju 2007. gadā iesniegt priekšlikumu par Eiropas Ūdensceļu transporta inovāciju fondu, lai finansētu jaunajām prasībām atbilstīgus ieguldījumus un novatoriskas loģistikas, tehnoloģiju un vides koncepcijas Eiropas mērogā, kam nepieciešama pārrobežu sadarbība un savietojamība; uzskata, ka viena trešdaļa no fondam kā galvenajam NAIADES rīcības programmas instrumentam nepieciešamā finansējuma jānodrošina nozarei (pašreizējam Iekšējo ūdensceļu [rezervju] fondam, kas izveidots ar Regulu (EK) Nr. 718/1999), otra trešdaļa ‐ ES un atlikusī trešdaļa ‐ dalībvalstīm; aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar nozari izstrādāt noteikumus šī fonda izveidošanai; uzsver, ka jāapsver arī iespēja atbalstīt informācijas birojus;

23.   uzsver, ka ir jāmudina palielināt tīro tehnoloģiju un augstas efektivitātes kuģu izmantošanu saskaņā ar Septīto pamatprogrammu par pētniecību un attīstību; šajā ziņā norāda uz attīstību, kas notikusi dažādiem ūdensceļiem paredzētu kuģu būvē, tostarp attiecībā uz kuģiem ar samazinātu iegrimi, kas var veicināt iekšējo ūdensceļu transporta izmantošanu pat ūdensceļos ar zemu vai mainīgu ūdens līmeni, nenodarot kaitējumu videi; šajā saistībā uzskata, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš informācijas un saziņas tehnoloģijām, kā arī ekoloģiski efektīva kuģu aprīkojuma izstrādei;

Darba vietas, profesionālās iemaņas un tēla veidošana

24.   atzīst, ka iekšējo ūdensceļu transporta nozarē par problēmu kļūst uzņēmēju un darbinieku trūkums, jo pašreizējais personāls noveco, un nozare netiek pietiekami popularizēta, lai piesaistītu jaunpienācējus;

25.   aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt centienus, lai saskaņotu kuģu komandu komplektēšanas prasības un kuģu vadīšanas apliecības un lai veicinātu kvalifikācijas savstarpējo atzīšanu, piemēram, ar Eiropas kvalifikācijas sistēmas starpniecību;

26.   aicina Komisiju, upju komisijas un dalībvalstis sadarbībā ar nozari izstrādāt mūsdienīgas, uz tirgu orientētas nozarei piemērotas mācību programmas, ja iespējams, izmantojot kopīgus mācību standartus, kā arī sadarboties saistībā ar tādām jūrniecības mācību programmām kā "Vadība", lai piesaistītu jaunpienācējus darbam starptautiskā vidē un piedāvātu pievilcīgas iespējas karjerai;

27.   uzsver to nozīmi, kāda ir spēkā esošo tiesību aktu ievērošanai, lai saglabātu labus darba apstākļus;

28.   atzīmē, ka joprojām trūkst informācijas par preču pārvadāšanas iespējām, izmantojot iekšējo ūdensceļu transportu, jo īpaši attiecībā uz šā transporta elastības un ilgtspējības potenciālu;

29.   atzīst, ka nozares pilnīgai izmantošanai un veiksmei, iekšējo ūdensceļu transporta ekonomiskā vērtība un iespējas ir jāskaidro un jāpopularizē; tāpēc aicina atbalstīt pašreizējos iekšējo ūdensceļu transporta birojus, kā arī jaunu biroju izveidi dalībvalstīs, kurās ir šīs nozares potenciāls, kas varētu sniegtu padomus un mudinātu transporta lietotājus izmantot iekšzemes kuģniecības pakalpojumus un palīdzētu iestādēm apzināt problēmas un izstrādāt politiku;

30.   ierosina šo Eiropas tīklu iekšzemes ūdensceļu transporta veicināšanai integrēt Eiropas tīklā savietojamības veicināšanai, pamatojoties uz esošajām struktūrām un citu transporta veidu attīstīšanā iegūto pieredzi, jo īpaši Eiropas līmenī mazās kabotāžas nozares veicināšanai;

31.   aicina dalībvalstis un ieinteresētās personas Kopienas piešķirto līdzekļu neesības gadījumā uzņemties nodrošināt šī tīkla finansiālo ilgtspējību;

32.   atzīmē to nozīmi, kāda ir visu nozares dalībnieku iesaistīšanai Eiropas tirgus novērošanas sistēmā, jo īpaši nodrošinot salīdzinošo tirgus informāciju, lai laikus varētu pieņemt atbildīgus lēmumus par ieguldījumiem, lai konstatētu stiprās un vājās vietas un apzinātu iespējamos jaunos tirgus;

Iestāžu sistēma

33.   norāda, ka iekšējo ūdensceļu transporta attīstībai un uzplaukumam jābūt centrālajam jautājumam turpmākajās debatēs par iestāžu sistēmu; šajā sakarā uzsver, ka ir svarīgi ņemt vērā visu iesaistīto pušu esošo kompetenci, izmantot starptautisko organizāciju pieredzi un izvairīties no papildu birokrātijas;

34.   aicina pastiprināt un uzlabot sadarbību starp upju komisijām un Kopienu, kas jāparedz saprašanās memorandā, kurā būtu vismaz šādi punkti:

   "NAIDES" rīcības programmas īstenošana;
   labāka apmaiņa ar iegūtajām zināšanām un cilvēkresursiem starp Kopienu, dalībvalstīm un upju komisijām iekšējo ūdensceļu transporta jomā;

o
o   o

35.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 90, 2.4.1999, 1. lpp.


Valsts - privātā partnerība
PDF 273kWORD 69k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par valsts un privāto partnerību un Kopienas tiesību aktiem attiecībā uz publisko iepirkumu un koncesijām (2006/2043(INI))
P6_TA(2006)0462A6-0363/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu par valsts un privāto partnerību un Kopienas tiesību aktiem attiecībā uz publisko iepirkumu un koncesijām (COM(2004)0327),

–   ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, it īpaši 5. panta 2. punktu par subsidiaritātes principu un 43. līdz 49. pantu par brīvību veikt uzņēmējdarbību un sniegt pakalpojumus, kā arī ar to saistītajiem pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes, proporcionalitātes un savstarpējas atzīšanas principiem,

–   ņemot vērā spēkā esošās direktīvas par publisko iepirkumu,

–   ņemot vērā Eiropas Padomes 1985. gada 15. oktobra Eiropas Vietējās pašvaldības hartu,

–   ņemot vērā Eiropas Konstitucionālā līguma I-5. pantu,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārā komitejas, Transporta un tūrisma komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A6-0363/2006),

A.   tā kā daudzās Eiropas Savienības dalībvalstīs pēdējo desmit gadu laikā ir izveidojušās vairākas valsts un privātā sektora partnerības;

B.   tā kā līdz šim Eiropā nav vienotas definīcijas, kā arī Kopienas tiesībās nav īpašu tiesību aktu, kas attiecas uz visiem valsts un privātās partnerības (VPP) veidiem;

C.   tā kā VPP var raksturot kā tādu ar līgumu regulētu ilgtermiņa valsts un privātā sektora sadarbību publiskā iepirkuma līgumu izpildei, kurā vajadzīgos līdzekļus pārvalda kopīgi un projekta riskus sadala atbilstīgi projekta partneru riska pārvaldības kompetencei;

D.   tā kā VPP bieži vien ir juridiskā, finansiālā un komerciālā ziņā sarežģītas struktūras, kurās privātuzņēmumi sadarbojas ar valsts iestādēm, lai kopīgi īstenotu un vadītu ar infrastruktūru saistītus projektus vai sniegtu sabiedriskus pakalpojumus;

E.   tā kā VPP galvenokārt cenšas iesaistīties vietējās un pašvaldību iestādes, bet tajā pašā laikā arī Eiropas Savienības līmenī ir vajadzīgi šādi projekti, sevišķi, lai izveidotu Eiropas transporta tīklus;

F.   tā kā VPP nav pirmais solis ceļā uz valsts uzdevumu deleģēšanu privātajam sektoram ar privatizācijas palīdzību;

G.   tā kā šo līgumu mērķis ir dot valsts iestādēm iespēju izmantot privāto uzņēmumu projektēšanas, būvniecības, apsaimniekošanas un vajadzības gadījumā finanšu pārvaldības prasmes;

H.   tā kā valsts un privātā sektora sadarbība var radīt sinerģiju un ieguvumus sabiedrībai, rada iespēju efektīvāk izmantot valsts finanšu līdzekļus un nepietiekama valsts finansējuma gadījumā var būt alternatīva privatizācijai, kā arī, izmantojot privātā sektora zināšanas un prasmes, var sniegt ieguldījumu valsts pārvaldes modernizācijā;

I.   tā kā uz VPP principā attiecas Līguma noteikumi par iekšējo tirgu, īpaši pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes, proporcionalitātes un savstarpējas atzīšanas principi, kā arī sekundārie tiesību akti par publisko iepirkumu;

J.   tā kā privātajiem investoriem ir jādod garantija, ka līguma darbības laikā līguma noteikumi nemainīsies;

K.   tā kā, nosakot VPP tiesisko regulējumu, ir jāņem vērā vietējās un reģionālās pašpārvaldes tiesības, ko paredz dalībvalsts tiesību akti;

L.   tā kā VPP var būt veids kā organizēt valsts sektora uzdevumu izpildi un tā kā valsts iestādēm arī turpmāk ir jābūt iespējai lemt par to, vai tās šos uzdevumus veic pašas, izmanto savus uzņēmumus vai uztic to veikšanu trešai pusei;

M.   tā kā jāpalielina iedzīvotāju informētība par VPP ietekmi,

Vispārējas piezīmes

1.   atzinīgi vērtē, ka Komisija ir sagatavojusi augstākminēto Zaļo grāmatu par valsts un privāto partnerību un Kopienas tiesību aktiem attiecībā uz publisko iepirkumu un koncesijām, ziņojumu par publiskās apspriešanas rezultātiem attiecībā uz minēto Zaļo grāmatu un, visbeidzot, paziņojumu par iespējamiem pasākumiem VPP jomā (COM(2005)0569);

2.   uzskata, ka ir pāragri vērtēt publiskā iepirkuma direktīvu ietekmi un tādēļ ir pret šo direktīvu pārskatīšanu; iebilst pret īpaša režīma izveidi VPP, taču uzskata, ka ir nepieciešamas likumdošanas iniciatīvas koncesiju jomā, kas paredz iekšējā tirgus principu un noteikto limitu ievērošanu un kurās ir iekļauti vienkārši noteikumi par konkursu procedūrām, uzskata arī, ka ir jāvieš skaidrība institucionalizēto valsts un privāto partnerību jomā (IVPP);

3.   aicina Komisiju nopietni apsvērt reģionu pašvaldību intereses un iesaistīt reģionu un pašvaldību intereses aizstāvošus pārstāvjus turpmāk veidojamo VPP regulējuma izstrādē, pašreiz spēkā esošo koncesijas reglamentējošo noteikumu ietekmes izvērtēšanā un turpmāko noteikumu izstrādē;

4.   lai izvairītos no juridiskās nenoteiktības, atbalsta pārejas periodus spēkā esošajiem līgumiem, kas noslēgti godprātīgi un saskaņā ar valsts likumdošanu;

5.   noraida jebkāda veida to tiesību aktu apiešanu, kas reglamentē publisko iepirkumu un koncesijas;

6.   uzskata, ka principā likums par valsts iepirkumu ir jāpiemēro ikvienā gadījumā, kad ir jāizraugās sadarbības partneris no privātā sektora;

7.   uzskata, ka, slēdzot līgumus par vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanas deleģēšanu, līgumslēdzējai iestādei jāpiešķir līgums, pamatojoties uz publiskā iepirkuma procedūru;

8.   uzskata, ka to uzdevumu nodošana atpakaļ pašvaldību kompetencē, kas apmierinoši veikti ar privāta sektora partneru palīdzību, nevar būt lietderīga alternatīva valsts un privātajām partnerībām, kuru darbība atbilst konkurences principiem;

9.   uzskata, ka uz pašvaldībām un to uzņēmumiem konkurences principus var neattiecināt tikai tad, ja tie īsteno vienīgi vietējas nozīmes uzdevumus, kam nav nekāda sakara ar iekšējo tirgu;

10.   vērš uzmanību uz to, ka ir svarīgi nodrošināt pārredzamību ikvienā gadījumā, kad ir iesaistīti valsts finanšu līdzekļi, kas nozīmē arī to, ka vēlētiem pārstāvjiem ir jābūt tiesībām iepazīties ar līgumiem un dokumentiem;

11.   iesaka dalībvalstīm izveidot pārredzamus mehānismus, ar kuriem nodrošināt privāto investoru juridisko un finansiālo interešu aizsardzību visā līguma darbības laikā;

12.   uzskata, ka pārredzamība publiskā iepirkuma jomā ir iedzīvotāju interesēs, jo tā palīdz veicināt konkurenci un palielina aizsardzību pret korupciju;

13.   uzsver, ka jēdziens "interešu konflikts" ir jādefinē ES līmenī, lai risku dalīšana notiktu godīgi un taisnīgi;

14.   lai nodrošinātu drošību, efektivitāti un kvalitātes standartu ievērošanu, īstenojot VPP, iesaka paredzēt saistošu noteikumu par pienākumu atskaitīties iedzīvotājiem;

15.   iesaka dalībvalstīm atvieglot valsts sektora uzdevumu izpildi, apmācot lēmumu pieņēmējus, kā izraudzīties privātos partnerus VPP veidošanai;

16.  sagaida, ka dalībvalstis veiks nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka pienācīgi un savlaicīgi tiek domāts par ietekmi uz pašvaldību darbiniekiem un ka tiek sekmēta un ievērota godīga vienošanās par (valsts vai privātā sektora) darbinieku pārcelšanu un viņu darba noteikumiem, kā to paredz Padomes 2001. gada 12. marta Direktīva 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā(1);

17.   sagaida, ka dalībvalstu valsts pārvaldes iestādes ievēros Direktīvas 2001/23/EK noteikumus;

18.   iebilst pret Eiropas VPP aģentūras izveidi, taču atzinīgi vērtē citus veidus, kā dalīties pieredzē par labu un sliktu praksi, piemēram, par VPP īstenošanu atbildīgo valstu un reģionālo iestāžu tīklu veidošanu;

19.   mudina Eiropas Komisiju un Eiropas Investīciju banku apkopot pieredzi un izplatīt to īpaši tajās dalībvalstīs, kurās valsts pārvaldei nav pazīstamas VPP;

20.   uzsver, ka ar VPP saistītās pieredzes uzkrāšana palīdz izvairīties no reiz pieļautu kļūdu atkārtošanas un neveiksmīgu metožu izmantošanas;

21.   iebilst pret jebkādu noteikumu pieņemšanu, kas pieļauj slēgt tādus publiskā iepirkuma līgumus, kuru cena ir zemāka par ES līmenī noteikto limitu, uzsver, ka dalībvalstu pienākums ir efektīvi īstenot Līgumā noteiktos pārredzamības, diskriminācijas aizlieguma un pakalpojumu brīvas aprites principus attiecībā uz publiskā iepirkuma līgumiem, kuru cena ir zemāka par robežvērtību, un apstiprina savu nostāju, saskaņā ar kuru ES līmenī piemērojamu publiskā iepirkuma noteikumu izveide ir Padomes un Parlamenta prerogatīva;

22.   aicina Komisiju, izmantojot Kopienas līmeņa valsts atbalsta kontroli, nodrošināt, lai, piešķirot subsīdijas, netiktu diskriminēts kāds no tirgus dalībniekiem – privāts, valsts vai jaukta veida uzņēmums;

VPP publisko iepirkumu jomā

23.   piekrīt Komisijas viedoklim, ka, piešķirot celtniecības vai pakalpojumu sniegšanas līgumus, privātā sektora sadarbības partnera izvēlei un piesaistīšanai ir jānotiek saskaņā ar publiskā iepirkuma direktīvām, ja partnera izvēle un līguma piešķiršana notiek vienlaicīgi;

24.   uzskata, ka valsts iestādei ir jābūt iespējai izvēlēties starp atklātu un slēgtu konkursu;

25.   uzskata, ka pārredzamības labad sarunu procedūra ir izmantojama tika izņēmuma gadījumos, kas minēti attiecīgos publiskā iepirkuma direktīvu noteikumos;

26.   piekrīt, ka elastības labad juridiski un finansiāli sarežģītu līgumu gadījumā līgumtiesības piešķir uz konkurenci balstīta dialoga ceļā, un aicina Komisiju precizēt juridiskās un finansiālas sarežģītības nosacījumus tā, lai būtu pēc iespējas lielākas iespējas organizēt sarunas; uzskata, ka par juridiski un finansiāli sarežģītiem var uzskatīt tādus līgumus, kuru gadījumā ir VPP raksturīgās pazīmes – dzīves cikla koncepcija un riska nodošana privātajam partnerim uz ilgu laiku; uzskata, ka uz konkurenci balstīta dialoga procedūras gadījumā jānovērš iespēja, ka tiek publiskota konfidenciāla informācija;

VPP kā koncesijas

27.   atzīmē, ka pēc detalizēta ietekmes novērtējuma veikšanas Komisija vēlas pieņemt tiesību aktu; uzskata, ka, ja Komisija ierosina šādu likumdošanu, tai jābūt tādai, kas ļauj valsts iestādēm saskaņā ar iepriekš izstrādātiem kritērijiem un ar elastīgu, pārredzamu un nediskriminējošu procedūru palīdzību izvēlēties vislabāko partneri;

28.   sagaida, ka jaunajos tiesību aktos koncesijas tiks nepārprotami nošķirtas no publiskā iepirkuma un tajos būs iekļauti objektīvi pārbaudāmi atlases kritēriji;

29.   uzskata, ka, lai konkurenti nebūtu izslēgti no konkurences pārāk ilgu laiku, koncesiju ilgumam ir jābūt ierobežotam un atkarīgam no privāto investīciju amortizācijas ilguma; uzskata, ka partnerības ilgums ir jānosaka tā, lai brīva konkurence principā tiek ierobežota tikai tik daudz, cik nepieciešams, lai nodrošinātu investīcijas izmantošanu, atbilstošu ieguldīto līdzekļu atpelnīšanu un turpmāko investīciju refinansēšanu;

30.   uzskata, ka saskaņā ar pārredzamības principu konkursa dokumentos publicēt līguma darbības ilguma noteikšanas kritērijus, lai pretendenti varētu tos ņemt vērā, iesniedzot piedāvājumus;

31.   uzskata, ka vienota publiskā iepirkuma procedūra (dzīvescikla koncepcija) un pretendentu konkurence jauninājumu ziņā ir efektīva tad, ja, kopīgi īstenojot projektus, ir optimāli sadalīti riski, funkcionāli noteikti darba uzdevumi, kā arī pastāv stimulējoša samaksas sistēma;

32.   aicina Komisiju izdarīt secinājumus no pieredzes, kas gūta saistībā ar uz konkurenci balstītu dialogu, lai varētu izstrādāt ieteikumus piemērotas iepirkumu procedūras izvēlei koncesiju gadījumā, jo uz konkurenci balstītu dialogu elastīgums parasti ir piemērots sarežģītajiem koncesiju gadījumiem un neapdraud pārredzamības, vienlīdzīgas attieksmes un proporcionalitātes principu ievērošanu;

33.   atbalsta Komisijas centienus noskaidrot, vai jāizveido standarta iepirkuma noteikumi, kas attiektos uz visām VPP, kuras veidotas uz līgumu pamata, neatkarīgi no tā, vai VPP uzskatāma par valsts iepirkumu vai par koncesiju;

IVPP un "iekšējie darījumi"

34.   atbalsta Komisijas centienus darboties IVPP jomā, ņemot vērā acīmredzami pastāvošo juridisko nenoteiktību;

35.   atzīst, ka procesā praktiski iesaistītie vēlas skaidrību par publiskā iepirkuma likumu piemērošanu, dibinot valsts un privātā sektora kopuzņēmumus, kas saistīti ar iepirkumu vai koncesiju līgumtiesību piešķiršanu, un aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk ieviest skaidrību šajā jautājumā;

36.   uzskata, ka nedrīkst paplašināt tādu "iekšējo darījumu" apjomu, kuru gadījumā netiek slēgti iepirkuma līguma, jo tādā veidā atsevišķas jomas vairs nav pakļautas iekšējā tirgus attiecībām un konkurencei;

37.   uzskata, ka, lai panāktu pārredzamību un izvairītos no diskriminācijas, dibinot IVPP, ir jāpiemēro publisko iepirkumu reglamentējošie tiesību akti; un gadījumā, ja saistībā ar IVPP daļa tiek nodota privātam partnerim ciktāl šāda dibināšana vai nodošana ilguma un satura ziņā atbilst valsts pasūtījuma līguma nosacījumiem;

38.   izprot, ka tiesu prakses dēļ pieaug juridiskā nenoteiktība, kas radusies, piemērojot iekšējus kritērijus, un tādēļ aicina Komisiju izstrādāt uz Eiropas Kopienu Tiesas praksi balstītus kritērijus, kas kļūtu par stabilu pamatu valsts iestādes lēmumu pieņēmējiem, un apsvērt iespēju iekļaut šos kritērijus Kopienas tiesību aktos;

39.   uzskata, ka limita noteikšana, lai arī kādā veidā tas notiktu, attiecībā uz valsts līgumslēdzējas iestādes minimālo daļu līdzdalībai kopīgā uzņēmumā ar privātā sektora partneriem izveidotu ilgstošas aizsargājamas jomas un ka ikviena apspriešanai izvirzāmā robeža radītu problēmas;

40.   uzskata, ka nav vajadzīga papildus konkursa procedūra, ja pirmais konkurss, lai dibinātu kopīgu valsts un privātu uzņēmumu, ir bijis precīzs un visaptverošs;

41.   aicina pieņemt precīzāku definīciju attiecībā uz jēdzienu "līdzīga kontrole", kuru valsts iestāde, kas ir valsts pasūtītājs, īsteno pār pakalpojuma sniedzēju, jo īpaši gadījumos, ja valsts un privātie kopuzņēmumi valsts iestādes uzdevumā, kas ir valsts pasūtītājs, un saistībā ar savu uzdevumu īstenošanu sniedz pakalpojumus, kurus galvenokārt finansē vai par kuriem galvo valsts iestāde, kas ir valsts pasūtītājs;

Valsts iestāžu sadarbība

42.   principā atzinīgi vērtē pašvaldību savstarpēju sadarbību, kas ir pašpārvaldes un efektīvas administrācijas interesēs un palīdz izveidot sinerģiju, ja vien šāda sadarbība neveicina ļaunprātīgu izmantošanu, kuras rezultātā tiek slēgts tirgus;

43.   uzskata, ka Komisijai jānovērš juridiskā nenoteiktība valsts iestāžu sadarbības jomā, kuru ir izraisījusi Eiropas Kopienu Tiesas jurisprudence;

44.   piekrīt Eiropas Kopienu Tiesas viedoklim Lietā Nr. C-84/03 (Komisija pret Spāniju)(2), ka pašvaldības iestāžu sadarbības nolīgumus nevar vispārēji izslēgt no publiskā iepirkuma likuma ar kādas dalībvalsts pieņemta juridiska instrumenta palīdzību; aicina nodalīt pasākumus, kas pēc savas būtības ir administratīvi un/vai organizatoriski, no publiskā iepirkumu līgumiem, ko savstarpēji noslēgušas valsts pārvaldes iestādes;

45.   uzskata, ka publisko iepirkumu reglamentējošie tiesību akti neattiecas uz valsts sadarbību, ja:

   sadarbība notiek starp pašvaldību iestādēm,
   uzdevumi, kurus pilda pašvaldību iestādes, ir uzskatāmi par administratīvas reorganizācijas pasākumiem vai ja pašvaldību iestāžu kontroles pilnvaras ir tādas pašas kā šo iestāžu departamentu gadījumā, un
   darbības tiek veiktas attiecīgo pašvaldību vajadzībām;

46.   noraida publisko iepirkumu reglamentējošo tiesību aktu piemērošanu gadījumos, kad valsts iestādes sadarbībā ar citām valsts iestādēm savā teritorijā vēlas veikt administratīvas reorganizācijas pasākumus, nedod iespēju attiecīgos uzdevumus veikt trešām personām brīvajā tirgū;

47.   uzskata, ka uz gadījumiem, kad viena valsts pārvaldes iestāde nodod citai valsts sektora uzdevumu izpildi, Kopienas tiesību akti publiskā iepirkuma jomā neattiecas;

48.   tomēr uzskata, ka publisko iepirkumu reglamentējošie tiesību akti ir jāpiemēro gadījumos, kad valsts iestādes saistībā ar valsts iestāžu sadarbību piedāvā pakalpojumus kā privāti uzņēmumi vai deleģē valsts sektora uzdevumu izpildi privātiem uzņēmumiem vai citām valsts iestādēm ārpus šīs sadarbības jomas;

o
o   o

49.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai.

(1) OV L 82, 22.03.2001., 16. lpp.
(2) [2005] ECR I-139.


Darba ņēmēju norīkošana darbā
PDF 388kWORD 78k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā piemērošanu (2006/2038(INI))
P6_TA(2006)0463A6-0308/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā(1)(Direktīva par norīkošanu darbā),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Direktīvas 96/71/EK īstenošanu dalībvalstīs (COM(2003)0458),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu "Pamatnostādnes par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas ietvaros" (COM(2006)0159) (pamatnostādnes),

–   ņemot vērā Komisijas dienestu ziņojumu par to, kā piemēro direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (SEC(2006)0439 (Dienestu ziņojums),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2004. gada 15. janvāra rezolūciju par Direktīvas 96/71/EK piemērošanu dalībvalstīs(2),

–   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 27. un 34. pantu,

–   ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) Konvenciju Nr. 143 par migrējošiem darba ņēmējiem (papildu noteikumi),

–   ņemot vērā Padomes 2005. gada 24. februāra pamatlēmumu 2005/214/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz finansiālām sankcijām(3),

–   ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas (EKT) 1994. gada 9. augusta spriedumu lietā C-43/93 Vander Elst(4), 1999. gada 23. novembra spriedumu apvienotajās lietās C-369/96 un 376/96 Arblade(5), 2001. gada 25. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-49/98, C-50/98, C-52/98, C-54/98, C-68/98 un C-71/98, Finalarte (6), 2002. gada 7. februāra spriedumu lietā C-279/00 Komisija/Itālija (7), 2004. gada 12. oktobra spriedumu lietā C-60/03 Wolff & Müller GmbH(8), 2004. gada 21. oktobra spriedumu lietā C-445/03 Komisija/Luksemburga(9) un 2006. gada 19. janvāra spriedumu lietā C-244/04 Komisija/Vācija (10),

–   ņemot vērā 1991. gada 14. oktobra Padomes Direktīvu 91/533/EEK par darba devēja pienākumu informēt darbiniekus par darba līguma vai darba attiecību nosacījumiem(11),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Iekšējā tirgus un patērētāju tiesību aizsardzības komitejas atzinumu (A6-0308/2006),

A.   tā kā Direktīvai par norīkošanu darbā ir divi svarīgi mērķi, proti, garantēt personu un pakalpojumu brīvu pārvietošanos, vienlaikus nodrošinot, ka saskaņā ar šīs direktīvas 3. pantu norīkotie darbinieki ir pakļauti uzņēmējas dalībvalsts noteikumiem attiecībā uz minimālo atalgojuma likmi, darba apstākļiem, kā arī drošību un veselības aizsardzību; tā kā tas ir svarīgs līdzeklis taisnīgas attieksmes nodrošināšanai;

B.   tā kā Direktīvas par norīkošanu darbā 3. pantā izklāstītos noteikumus jāuzskata tikai par minimāliem standartiem; tā kā Direktīvas par norīkošanu darbā 3. panta 7. punktā noteikts, ka 3. panta 1. līdz 6. punkta noteikumi nekavē tādu darba noteikumu un nosacījumu piemērošanu, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem;

C.   tā kā saskaņā ar Direktīvas par norīkošanu darbā 2. panta 2. punktu definēt to, kas ir darbinieks, ir uzņēmējas valsts pienākums; tā kā iepriekš minētais Komisijas dienestu ziņojums apstiprina, ka reālā darba tirgus situācija uzņemošajā valstī ir noteicošais faktors šajā sakarā;

D.   atgādinot, ka Eiropas Parlaments 2006. gada 16. februāra nostājā svītroja 24. un 25. pantu no ierosinātās direktīvas par pakalpojumiem iekšējā tirgū(12),

E.   tā kā Wolff & Müller lietā Eiropas Kopienu Tiesa atzina, ka ir attaisnojami tādi uzņēmējas valsts negodīgas konkurences novēršanas pasākumi, kas garantē, ka norīkotie darba ņēmēji gūst labumu no minimālo standartu ievērošanas, kuri ir izklāstīti 3. pantā Direktīvā par norīkošanu darbā; un tā kā šādi mērķtiecīgi aizsardzības pasākumi ir attaisnojams pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums;

F.   tā kā Wolff & Müller lietā Eiropas Kopienu Tiesa atzina, ka ne vienmēr pastāv pretruna starp pakalpojumu sniegšanas brīvību un godīgas konkurences ievērošanu, no vienas puses, un darba ņēmēju aizsardzības nodrošināšanu, no otras puses;

G.   tā kā vienlīdzīgas attieksmes princips Direktīvā par norīkošanu darbā darbojas divējādi, nodrošinot, no vienas puses, vienlīdzīgu attieksmi pret uzņēmumiem attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, un no otras, saskaņā ar 3. pantu Direktīvā par norīkošanu darbā vienlīdzīgu attieksmi pret norīkotajiem darba ņēmējiem attiecībā uz vietēji piemērojamiem minimālajiem nodarbinātības noteikumiem;

H.   tā kā Komisijas pamatnostādnēs ir pieprasīti pasākumi, lai nepieļautu minimālo aizsardzības standartu un tiesību apiešanu, radot neizdevīgu stāvokli norīkotajiem darbiniekiem,

I.   tā kā tas, ka Komisija ir saņēmusi ļoti nelielu sūdzību skaitu saistībā ar Direktīvas par norīkošanu darbā īstenošanu un ka Komisija ir uzsākusi nelielu skaitu procedūru pārkāpumu gadījumā, pierāda, ka cilvēki nepārzina savas direktīvā noteiktās tiesības, un tādējādi direktīvas mērķi netiek sasniegti;

J.   tā kā algu koplīguma pusēm var būt svarīga nozīme Direktīvas par norīkošanu darbā veiksmīgā īstenošanā, un tā kā sociālo partneru lomas atbalstīšana un lielākas pārrobežu sadarbības veicināšana būtu izšķirošs solis vēlamās vienlīdzības virzienā; tā kā tomēr daudzās valstīs lielākā darba ņēmēju daļa nav arodbiedrību biedri, un bieži tieši šī darba ņēmēju grupa saņem vismazāk informācijas par savām tiesībām un pienākumiem;

K.   tā kā sociālajiem partneriem dalībvalstīs, kurās direktīvu īsteno ar koplīgumu palīdzību, vajadzētu tiešu piekļuvi informācijai par uzņēmumiem, kuri norīko darba ņēmējus, lai veiktu pārraudzību, ko citās dalībvalstīs veic iestādes, kurām ir šāda pieeja informācijai par uzņēmumiem;

L.   tā kā valstu standartu apiešana veiksmīgi ir novērsta gadījumos, kad divpusēji vai trīspusēji nolīgumi starp dalībvalstīm un koplīgumu pusēm atzīst dalībvalsts darba drošības aizsardzības standartus un nosacījumus, un tā kā situāciju ir uzlabojusi arī sadarbības koordinatoru biroju sadarbība un informācijas apmaiņa arodbiedrību starpā;

M.   tā kā joprojām ir vajadzīga Direktīva par norīkošanu darbā, lai norīkotajiem darbiniekiem un attiecīgajiem uzņēmumiem nodrošinātu juridisko noteiktību un tā kā Komisijai ir aktīvi jādarbojas lai panāktu efektīvāku sadarbību starp dalībvalstīm, to sadarbības koordinatoru birojiem un nodarbinātības inspekcijām, it īpaši, lai darbotos pret negodīgu konkurenci un sociālo dempingu;

N.   tā kā ar Pievienošanās līguma priekšrocības klauzulu ES piecpadsmit dalībvalstis apņēmās, ka attiecībā uz brīvu pārvietošanos pret desmit jauno dalībvalstu valstspiederīgajiem nebūs nelabvēlīgāka attieksme, nekā pret trešo valstu valstspiederīgajiem; tā kā tas ir iespējams vienīgi tad, ja attiecīgajām iestādēm ir zināma trešo valstu valstspiederīgo dzīves vieta; tā kā uzņēmējas dalībvalstis var nenoteikt papildu nosacījumus trešo valstu norīkotajiem darbiniekiem, ja viņus likumīgi nodarbina dalībvalstī reģistrēts pakalpojumu sniedzējs,

1.   atzīmē, ka Komisija savās pamatnostādnēs atzīst gan Direktīvas par norīkošanu darbā sociālo mērķi, gan uzņēmējas valsts pilnīgu atbildību šī mērķa praktiskā ieviešanā, nodrošinot aizsardzību un tiesību ievērošanu visiem darba ņēmējiem, kuri ir īslaicīgi norīkoti uz ārzemēm; atzīmē, ka Komisija pieprasa, lai dalībvalstis uzņemas minēto atbildību, vienlaikus nodrošinot uzņēmumu tiesības saskaņā ar EK līguma 49. pantu attiecībā uz pārrobežu pakalpojumu sniegšanu;

2.   norāda, ka grūtības, kuras radās, piemērojot Direktīvu par norīkošanu darbā, daļēji ir saistītas ar to, ka šo direktīvu nav transponējušas visas dalībvalstis, un prasa, lai Komisija turpina informēt Parlamentu par virzību attiecībā uz procedūrām pārkāpumu gadījumā pret dalībvalstīm, kuras nepilda savas saistības; pievērš uzmanību tam, ka ar Direktīvas par norīkošanu darbā īstenošanu saistītie sarežģījumi ir radušies tādēļ, ka atšķirīgi interpretē atsevišķus galvenos jēdzienu, piemēram, darba ņēmējs, minimālā alga, apakšlīgums; sarežģījumi gan darba ņēmējiem, gan maziem uzņēmumiem informācijas saņemšanā, kā arī sarežģījumi saistībā ar direktīvas ievērošanas uzraudzību;

3.   norāda, ka Komisijas pamatnostādņu mērķis ir labāka Direktīvas par norīkošanu darbā īstenošana nolūkā samazināt dalībvalstu šķēršļus, kuri nopietni kavē efektīvu darba ņēmēju norīkošanu; tomēr atzīmē, ka juridiskajā interpretācijā Komisija dažos gadījumos iet tālāk par to, kas ir noteikts saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru; atzīmē, ka pamatnostādņu secinājumos Komisija atzīst vajadzību skaidrāk definēt kontroles pasākumus un uzlabot piekļuvi informācijai; tomēr sagaida, ka tiks pieņemti piemēroti saistoša rakstura līdzekļi direktīvas piemērošanai;

4.   aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu direktīvai par noteikumiem, kuri attiecas uz to kuģu apkalpēm, kuri regulāri nodrošina pasažieru prāmju un kravas prāmju satiksmi starp dalībvalstīm;

5.   atzīmē, ka viena no galvenajām praktiskajām grūtībām, lai veiksmīgi īstenotu Direktīvu par norīkošanu darbā, ir divkāršā norīkošana un ka ir nepieciešama labāka sadarbība starp dalībvalstīm un uzlabota paziņošanas kārtība, lai pret to cīnītos;

6.   atzīmē Komisija pamatnostādņu novērojumu, ka dažās dalībvalstīs Direktīvu par norīkošanu darbā praksē nepiemēro, un pieprasa, lai Komisija šajā sakarā veic attiecīgus pasākumus;

Darba attiecības un "darba ņēmēja" definīcija

7.   atbalsta Komisijas pamatnostādņu atziņu, ka nav pareizi saistībā ar Direktīvu par norīkošanu darbā risināt bažas, kas pastāv attiecībā uz pašnodarbināto juridisko stāvokli; saskaņā ar ziņojumiem par reālo praksi secina, ka viltus pašnodarbinātība ir parasta stratēģija, lai apietu minimālos standartus, kuri noteikti Direktīvas par norīkošanu darbā 3. panta 1. punktā;

8.   atsaucoties uz A. Perulli pētījumu par ekonomiski atkarīgu/ gandrīz algotu nodarbinātību ‐ tās juridiskie, sociālie un ekonomiskie aspekti, aicina dalībvalstis pielāgot "darba ņēmēju" definīcijas, lai skaidri varētu atšķirt, no vienas puses, "uzņēmējus", kas veic ekonomiski neatkarīgu uzņēmējdarbību, strādājot vairākiem savstarpēji atkarīgiem uzņēmumiem, un, no otras puses, "darba ņēmējus", kuri strādā organizatoriski un ekonomiski atkarīgā veidā, citu personu uzraudzībā un par atalgojumu;

9.   atzīmē, ka Eiropas Kopienu Tiesa vairākkārt ir formulējusi sīki izstrādātus kritērijus, kuros skaidri noteikta atšķirība starp "darba ņēmējiem" un "pašnodarbinātajiem"; uzskata, ka ņemot vērā dalībvalstu kompetenci minētā statusa noteikšanā darba tiesībās, Komisijai ir jānodrošina šīs atšķirības ietveršana, atbilstīgi Kopienu Tiesas izklāstītajām vadlīnijām; aicina, lai Komisija steidzamā kārtā sāk sarunas ar dalībvalstīm, lai izstrādātu pārredzamus un konsekventus kritērijus "darba ņēmēja" un "pašnodarbinātā" statusa noteikšanai saistībā ar darba tiesībām;

10.   norāda, ka pašlaik ir sarežģīts un laikietilpīgs process pierādīt, ka viltus pašnodarbinātais faktiski ir darba ņēmējs, un ka līdz tiek iegūti vajadzīgie pierādījumi, norīkotais darba ņēmējs jau var būt pabeidzis savu darbu un atgriezies mājās;

11.   aicina veicināt dalībvalstu darba inspekciju dienestu apmaiņas, lai cīnītos pret viltus pašnodarbinātību ar kopīgām kampaņām, it īpaši informācijas apmaiņas veidā;

12.   atzīmē, ka saskaņā ar pašreizējo judikatūru atzīst uzņēmējas dalībvalsts tiesības pieprasīt nepieciešamos dokumentus, lai pārbaudītu atbilstību Direktīvā par norīkošanu darbā izklāstītajiem nodarbinātības nosacījumiem; uzskata, ka var pieprasīt arī citus dokumentus, ne tikai darba laika uzskaites grafikus vai dokumentus saistībā ar drošības un veselības aizsardzības apstākļiem darba vietā, ar noteikumu, ka šīs prasības ir samērīgas; norāda, ka tai dalībvalstij, kurā parasti darbojas uzņēmums (sūtītāja valsts), ir jāiesniedz uzņēmējai valstij E101 veidlapa, kurā pierādīts, ka norīkotais darba ņēmējs ir sūtītājas valsts sociālās nodrošināšanas sistēmas dalībnieks;

13.   atzīmē, ka atšķirības darba apstākļos var rasties dalībvalstīs, kuras nav ieviesušas noteikumus saskaņā ar direktīvas 3. panta 9. punktu, lai nodrošinātu, ka norīkotie pagaidu līgumdarbinieki gūst labumu no noteikumiem, kas attiecas uz pagaidu darbiniekiem tajā dalībvalstī, kurā tiek veikts darbs; aicina attiecīgās dalībvalstis veikt pasākumus, lai izbeigtu šādu diskrimināciju;

Direktīvas par norīkošanu darbā 3. pantā izklāstīto darba noteikumu nodrošināšana

14.   atkārto, ka Direktīvā par norīkošanu darbā ir izklāstīti minimālie pamatnoteikumi darba ņēmēju un nodarbinātības aizsardzībai, kurus piemēro norīkotajiem darba ņēmējiem viņu teritorijā, un ka direktīva neattur dalībvalstis no citu darba un nodarbinātības noteikumu izvirzīšanas, ja šie noteikumi ir sabiedriskā kārtības noteikumi; nepiekrīt Komisijas ierobežojošajam jēdziena "sabiedriskās kārtības noteikumi" tulkojumam, it īpaši kā regulu ieviešot 1980. gada 19. jūnija Konvencijas par tiesībām, kas piemērojamas līgumsaistībām (COM(2005)0650), noteikumus,

15.   atzīmē, ka daudzās dalībvalstīs arodbiedrībām kā partneriem ir loma sarunās par koplīgumiem, un ka Komisija Eiropas Kopienu Tiesas procesā(13) paskaidroja, ka skandināvu kolektīvā nolīguma īpašā forma atbilst EK līgumam un Direktīvai par norīkošanu darbā;

16.   uzskata, ka nodrošinot Direktīvas par norīkošanu darbā pareizu piemērošanu, jābūt pieejamai personai, kas varētu pārstāvēt uzņēmumu, kas norīko darba ņēmējus, lai varētu īstenot minētās direktīvas noteikumus un nosacījumus;

17.   atzīmē, ka gadījumā, ja nav īpašu koplīgumu saskaņā ar Direktīvas par norīkošanu darbā 3. panta 8. punktu, jāpiemēro dalībvalstu tiesību akti saistībā ar darba vietu un nodarbinātības apstākļiem, tostarp likumā noteikto minimālo darba algu;

18.   atzīmē, ka visi pasākumi, kas darba ņēmējiem izskaidro to tiesības, tostarp arī tiesības saņemt tādu darba algu, kas viņiem pienākas, veicina sekmīgu direktīvas transponēšanu; uzskata, ka visām ieinteresētajām pusēm steidzami jāuzlabo informētība un izpratne par tiesībām, kuras paredzētas direktīvā; aicina Komisiju aktīvi atbalstīt šos pasākumus; tādēļ atzinīgi vērtē Komisija iniciatīvu izveidot tīmekļa vietni, kas būtu veltīta norīkotajiem darba ņēmējiem, un kurā būtu tiešas saites uz attiecīgajiem dalībvalstu tiesību aktiem; norāda, ka informāciju ir jāsniedz attiecīgajās valodās;

19.   uzskata, ka Direktīvu par norīkošanu darbā nevarēs efektīvi īstenot milzīgs birokrātisks aparāts, bet, tieši pretēji ‐ lielāka informētība un vienkāršas procedūras, kas palielina cilvēku izpratni par savām tiesībām; tādēļ aicina Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fondu (EUROFOUND), kas atrodas Dublinā, izstrādāt vadlīnijas par paraugpraksi informācijas sagatavošanā darba ņēmējiem un darba devējiem;

20.   uzsver to, ka ir svarīgi saglabāt uzņēmējas dalībvalsts tiesības noteikt minimālo darba algu atbilstīgi Direktīvas par norīkošanu darbā 3. panta 1. punktam, taču aicina šīs dalībvalstis noteikt minimālo darba algas likmi koplīgumā, lai atvieglotu piekļuvi informācijai par minimālās darba algas līmeņiem tiem uzņēmumiem, kuri plāno reģistrēties citā dalībvalstī;

21.   pauž nožēlu par sadarbības trūkumu gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī, starp dažādām varas iestādēm un nozaru sociālajiem partneriem, kuriem ir ļoti nozīmīga loma un cer, ka Komisija veicinās sadarbību starp dalībvalstu sadarbības koordinatoru birojiem un attiecīgajiem nozaru sociālajiem partneriem; uzskata, ka Eiropas mērogā steidzami ir vajadzīga sadarbība starp Komisijas dienestiem, kā arī starp ekspertu grupām un nozaru sociālajiem partneriem saistībā ar saturu;

22.   pieprasa efektīvus pasākumus, lai aizsargātu darba ņēmējus, kuri ziņo par tiesību pārkāpumiem savās darbavietās;

23.   atzīmē, ka līdzdalība atvaļinājumu fondos saskaņā ar vispārējiem koplīgumiem dažās dalībvalstīs nozīmē norīkotā darba ņēmēja papildu aizsardzību, un ka tiešie maksājumi darba ņēmējiem saskaņā ar iepriekš minēto Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu Finalarte lietā, ir samērīgi; tas nozīmē, ka uzņēmumiem, kas norīko darba ņēmējus, iespējams būs jāveic iemaksas atvaļinājumu fondos, kuriem jābūt atvērtiem arī norīkotajiem darba ņēmējiem, lai arī viņi var gūt labumu no tā; uzskata, ka norīkotie darba ņēmēji ir precīzi jāinformē par noteikumiem attiecībā uz šādiem atvaļinājumu fondiem;

24.   atzīmē, ka noteiktās nozarēs sociālie partneri izstrādā informatīvus līdzekļus, kuros izskaidroti noteikumi, kas attiecas uz norīkotajiem darba ņēmējiem; aicina dalībvalstis veicināt šādas informācijas apkopošanu citās saimnieciskās darbības jomās, lai veicinātu strādājošo un darba ņēmēju pieeju šai būtiskajai informācijai, un uzlabotu atbilstību Direktīvai par norīkošanu darbā;

25.   uzsver to, ka eksperti pašlaik izstrādā faktu lapas par valstīm, kuras bagātinās Komisijas pamatnostādnes; ierosina, lai Komisija pamatnostādnēs pilnībā ņemtu vērā šo ieguldījumu informācijas trūkuma novēršanai;

26.   atzīmē, ka valsts varas iestādēm ir skaidrs pienākums un tām ir jāsniedz ievērojams ieguldījums negodīgas konkurences ierobežošanā, piešķirot līgumus tikai tiem uzņēmumiem, kuri ievēro visus noteikumus, kas ir piemērojami uzņemošajā valstī attiecībā uz Direktīvas par norīkošanu darbā 3. pantu; šajā sakarā norāda uz 55. pantu Direktīvā par valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru(14), saskaņā ar kuru līgumslēdzēja iestāde drīkst pieprasīt sīkāku informāciju par darba aizsardzību un darba apstākļiem, ja konkrēta līguma gadījumā piedāvājums šķiet esam nepamatoti lēts salīdzinājumā ar precēm, būvdarbiem vai pakalpojumiem;

27.   uzskata, ka uzņēmumus, kuri norīko darba ņēmējus, un ģenerāluzņēmumus, ja tie piešķir līgumus norīkotajiem apakšuzņēmumiem, ir jāuzskata par līdzatbildīgiem par norīkoto darba ņēmēju dzīves apstākļiem uzņēmējā valstī, lai nodrošinātu, ka tie ir apmierinoši;

28.   atsaucas uz Wolff & Müller lietu, kurā Eiropas Kopienu Tiesa atzina, ka vispārējās līgumslēdzēja atbildības juridiskā sistēma veicina darba ņēmēju aizsardzību, un tādēļ ir vispārējo interešu sevišķi svarīgs arguments; aicina tās dalībvalstis, kurām vēl nav šādu tiesību aktu, nekavējoties novērst šo trūkumu; aicina Komisiju reglamentēt vispārīgo vai galveno uzņēmumu kopīgo un individuālo atbildību, lai novērstu pārkāpumus slēdzot apakšlīgumus un līgumus par ārpakalpojumiem ar pārrobežu darba ņēmējiem, un izveidot pārredzamu un konkurētspējīgu iekšējo tirgu visiem uzņēmumiem;

Efektīvas pārraudzības nodrošināšana

29.   atzīmē, ka saskaņā ar pašreizējo judikatūru dalībvalstu varas iestādes var veikt atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek uzraudzīta atbilstība Direktīvas par norīkošanu darbā 3. pantam; atbalsta Komisijas secinājumu, ka uzņēmējai dalībvalstij ir jāspēj pieprasīt pakalpojumu sniedzēja iepriekšēja deklarācija, lai varētu pārbaudīt atbilstību nodarbinātības nosacījumiem;

30.   uzskata, ka kopīga rīcība, lai pārraudzītu atbilstību noteikumiem, ir administratīvi daudz izdevīgāka, nekā divpusēja dalībvalstu saziņa; tādēļ aicina, lai Komisija koordinētu to, kā dalībvalstis pārrauga uzņēmējas valsts uzņēmumu atbilstību direktīvai;

31.   atzīmē, ka pasākumi atbilstīgi Direktīvas par norīkošanu darbā 5. pantu ir efektīvi tikai tad, ja var pielietot sankcijas; atzīmē, ka, lai tas varētu notikt, ir jāvar uzņēmuma pārstāvim, kas ir saskaņā ar valsts tiesību aktiem, paziņot lēmumu par soda naudas piedziņu, jo, saskaņā ar sodu savstarpējas atzīšanas principu, soda naudas piedziņas procedūru var turpināt tikai tad, ja uzņemošajā valstī ir pienācīgi uzsākts kriminālprocess;

32.   atzīmē Komisijas piezīmi par dalībvalstu sadarbības koordinatoru biroju neefektīvo darbu; atzīmē arī, ka mērķis padarīt dalībvalstu sadarbības koordinatoru birojus darboties spējīgus ir viena no Komisijas un dalībvalstu pamatprioritātēm, un ka gan Komisijas, gan dalībvalstu atbildība ir dalībvalstu sadarbības koordinatoru biroju darbības nodrošināšana;

33.   pārliecinoši atbalsta Komisijas aicinājumu dalībvalstīm nodrošināt aprīkojumu un resursus sadarbības koordinatoru birojiem un kontroles iestādēm, lai tās varētu efektīvi reaģēt uz prasību pēc informācijas un sadarbības; aicina dalībvalstis izveidot patiesu pārrobežu sadarbību starp kontroles iestādēm; pieprasa, lai Komisija aktīvi atbalsta ciešu dalībvalstu sadarbību, uzlabojot informāciju, kas pieejama tās tīmekļa vietnē, un izveidojot obligātu kontaktpunktu norīkotajiem darba ņēmējiem ar uzņēmējas valsts sociālajiem partneriem, kā arī vēlāk izveidojot patstāvīgu Eiropas struktūru pārrobežu sadarbībai;

34.   atzīmē, ka 12 mēnešu laikā pēc iepriekšminēto pamatnostādņu pieņemšanas, Komisija pieņems ziņojumu, kurā būs aprakstīta situācija dalībvalstīs saistībā ar visiem pamatnostādnēs minētajiem aspektiem, lai novērtētu šajā jomā sasniegto virzību; uzstāj, ka šajā ziņojumā ir jāiekļauj arī centieni atrisināt juridiskās problēmas, kuras tika minētas Komisijas dienestu ziņojumā par to, kā piemēro direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā; pieprasa, lai par šo ziņojumu pienācīgi apspriežas ar Parlamentu, lai izlemtu, vai nepieciešams pārskatīt direktīvu;

35.   aicina Komisiju divreiz gadā iesniegt Parlamentam un Padomei konkrētus datus par to, kā dalībvalstu līmenī tiek transponēta Direktīva par norīkošanu darbā, koncentrējoties uz direktīvas pārkāpumu gadījumiem;

o
o   o

36.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.

(1) OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp.
(2) OV C 92 E, 16.4.2004., 404. lpp.
(3) OV L 76, 22.3.2005, 16. lpp.
(4) ECR [1994], I-3803. lpp.
(5) ECR [1999], I-8453. lpp.
(6) ECR [2001], I-7831. lpp.
(7) ECR [2002], I-1425. lpp.
(8) ECR [2004], I-9553. lpp.
(9) ECR [2004], I-10191. lpp.
(10) ECR [2006], I-885. lpp.
(11) OV L 288, 18.10.1991., 32. lpp.
(12) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0061.
(13) Lieta C-341/05, Laval., izskatīšanas procesā.
(14) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīva Nr. 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 30.4.2004, 114. lpp.).


Eiropas Centrālās bankas 2005. gada pārskats
PDF 293kWORD 72k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Eiropas Centrālās bankas 2005. gada pārskatu (2006/2206(INI))
P6_TA(2006)0464A6-0349/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2005. gada pārskatu,

–   ņemot vērā EK līguma 113. pantu,

–   ņemot vērā Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas Statūtu 15. pantu,

–   ņemot vērā Parlamenta 1998. gada 2. aprīļa rezolūciju par demokrātisko atbildību Ekonomikas un monetārās savienības trešajā posmā(1),

–   ņemot vērā 2005. gada 5. jūlija balsojumu, ar kuru noraidīja rezolūcijas priekšlikumu par ECB 2004. gada pārskatu(2),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 4. aprīļa rezolūciju par situāciju Eiropas ekonomikā: priekšziņojums par dalībvalstu un Kopienas ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm 2006. gadā, (3)

–   ņemot vērā 2006. gada 17. maija rezolūciju par valsts finansēm Eiropas Monetārajā savienībā (EMU)(4),

–   ņemot vērā Komisijas 2006. gada 12. jūlija paziņojumu "Gada pārskats par eurozonu" (COM(2006)0392),

–   ņemot vērā 2003. gada 13. marta nostāju par Eiropas Centrālās bankas ieteikumu iesniegt priekšlikumu Padomes lēmumam par grozījumiem Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas Statūtu 10. panta 2. punktā(5),

–   ņemot vērā 2006. gada 14. marta rezolūciju par Starptautiskā valūtas fonda stratēģijas pārskatīšanu(6),

–   ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas ziņojumus par finansiālo stabilitāti un euro zonas finanšu integrāciju,

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetārās komitejas priekšsēdētājas 2006. gada 5. maija vēstuli Ekonomikas un finanšu padomes priekšsēdētājam par Eiropas Centrālās bankas valdes iecelšanas procedūru,

–   ņemot vērā Eurosistēmas 2006. gada jūnijā formulētās ekonomiskās attīstības prognozes,

–   ņemot vērā Reglamenta 106. pantu un 112. panta 1. punktu,

–   ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A6-0349/2006),

A.   atzīstot Eiropas Centrālās bankas (ECB) un Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) pilnīgo neatkarību;

B.   tā kā ECB un ECBS galvenais mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti, vienlaicīgi atbalstot Eiropas Kopienas vispārējos ekonomikas politikas virzienus, kas noteikti EK līguma 2. pantā; tā kā EK līguma 105. pants, kas nosaka, ka monetārajai politikai ir jāveicina Kopienas mērķu sasniegšana "neietekmējot cenu stabilitātes mērķi";

C.   tā kā 2005. gadā euro zonas IKP pieauga par 1,4 %, kas ir mazāk par 2004. gadā sasniegto 1,8 % pieaugumu, savukārt inflācija euro zonā sasniedza 2,2 %, kas daudz neatšķiras no 2,1 % 2004. gadā,

D.   tā kā dalībvalstis nav spējušas līdzvērtīgi izmantot pasaules mēroga ekonomisko izaugsmi 2005.gadā; tā kā citu iemeslu starpā to var izskaidrot ar naftas cenu pieaugumu un nelabvēlīgajām valūtas kursu izmaiņām, kuru dēļ 2005. gada decembrī viena euro vērtība bija aptuveni 1,17 dolāri (salīdzinot ar maksimālo vērtību 1,36 dolāri 2004. gada decembrī), tā kā ekonomiskās izaugsmes prognozes norāda uz ekonomikas atlabšanu, Komisijas prognozes paredz, ka ekonomiskā izaugsme 2006. gadā būs starp 2,5 % un 2007. gadā starp 1,3 % un 2,3 %, kā arī norāda uz inflācijas līmeni nedaudz virs 2 %;

E.   tā kā ECB Padome pēc tam, kad divarpus gadus pēc kārtas saglabāja nemainīgas galvenās procentu likmes 2 % līmenī, pakāpeniski tās palielināja par 25 bāzes punktiem 2005. gada 1. decembrī, 2006. gada 2. martā, 8. jūnijā, 3. augustā un 5. oktobrī, un tā kā šīs procentu likmes joprojām ir zemā līmenī gan nominālā, gan faktiskā ziņā;

F.   tā kā uz atbildīgiem amatiem SVF, PTO un OECD, izņemot Pasaules Banku, ir pieteikušies vairāki kandidāti, un tam nav negatīvas ietekmes uz kandidātu turpmāko karjeru;

G.   tā kā vairākas trešo valstu bankas pēdējo mēnešu laikā ir paziņojušas par ieceri palielināt euro valūtas apjomu savās valūtu rezervēs;

H.   tā kā 2005. gadā ir pieaugusi globālā nelīdzsvarotība, galvenokārt tādēļ, ka ASV maksājuma bilances deficīts palielinājies līdz 6,4 % no IKP;

I.   tā kā ECB gada aprēķini par 2005. gadu norāda, ka ECB peļņa bija tīra nulle, ko var izskaidrot ar pilnīgu veikto uzkrājumu izmantošanu;

J.   tā kā ECB ir nozīmīga loma sekmīgā Eiropas valūtas maiņas mehānisma (VKM II) darbībā un cīņā pret inflāciju;

K.   tā kā Parlaments vēlas stiprināt ECB lomu un autoritāti starptautiskā mērogā,

Ekonomikas un monetārā attīstība

1.   uzsver, ka, ņemot vērā ekonomikas uzlabošanos, 2006. gada otrajā ceturksnī faktiskā IKP gada pieaugums ir 2,5 % un iekšzemes pieprasījuma pieaugums ir 2,1 %; piezīmē, ka neseno ekonomikas izaugsmi sekmē valstu reformas un ieguldījumu programmas darba, finanšu un produktu tirgos; uzsver, ka jebkura procentu likmju paaugstināšana ir jāveic uzmanīgi, lai neapdraudētu ekonomikas izaugsmi; vērš uzmanību uz risku, ko rada euro kursa paaugstināšanās un naftas cenu pieaugums, kam jau ir bijusi sava nozīme attiecībā uz vājo izaugsmi 2005. gadā; ir gandarīts par ECB īstenoto politiku, kurā galvenā uzmanība tiek veltīta ECB galvenajam mērķim – uzturēt cenu stabilitāti; attiecīgi uzskata, ka ECB ir pareizi reaģējusi uz ekonomikas un finanšu situācijas attīstību 2005. gadā, palielinot savu procentu likmi pēc tam, kad inflācija 2005. gada septembrī sasniedza 2,6 %;

2.   uzsver, ka ECB tomēr ir jāapzinās riski, ko izaugsmei rada pastāvīga procentu likmju paaugstināšana, ņemot vērā neseno ekonomikas uzlabošanos; atzīmē, ka dalībvalstīm, lai veicinātu ekonomikas uzlabošanos, ir jāīsteno vajadzīgās strukturālās reformas un ieguldījumu darbība; uzskata, ka procentu likmju politiku ietekmē progress, kas sasniegts, uzlabojot valsts sektora finanses dalībvalstīs;

3.   norāda, ka laika posmā no 2003. līdz 2005. gadam 2 % procentu likmes bija vēsturiski zemā līmenī, lai veicinātu ekonomikas atlabšanu; aicina ECB arī turpmāk savā politikā ievērot savu pienākumu nodrošināt vidēja termiņa un ilgtermiņa inflācijas prognožu noturēšanu līmenī, kas atbilst cenu stabilitātes mērķim; uzsver, ka ECB arī turpmāk uzmanīgi jāseko naftas un nekustamā īpašuma cenu izmaiņām, kā arī tam, lai pastāvīgi būtu likviditātes pārpalikums;

4.   norāda, ka ir jāturpina dalībvalstu uzsāktais konsolidācijas process, lai radītu pamatu ilgtermiņa izaugsmei, vienlaikus ņemot vērā, ka nedrīkst atstāt novārtā ieguldījumus tādas sabiedrības izveidei, kas spētu risināt nākotnes uzdevumus; to apstiprina arī SVF pašreizējās pasaules ekonomikas prognozes; turpmākajam reformu progresam euro zonas dalībvalstīs joprojām ir noteicošā loma ilgtermiņa izaugsmes pamatu nostiprināšanā;

5.   piezīmē, ka arī 2001. gada beigās un 2003. gada sākumā bija novērojama līdzīga ekonomikas uzlabošanās, taču tā nenodrošināja ilgstošu izaugsmi; piezīmē, ka Komisijas un Eurosistēmas prognozes norāda uz nelielu ekonomikas atlabšanu 2006. gadā, tomēr tā 2007. gadā palēnināsies; uzskata, ka euro zonas izaugsmes potenciāla pieaugums galvenokārt ir atkarīgs no strukturālajām reformām un uzmanīgi īstenotām ieguldījumu darbībām dalībvalstīs; atzīst, ka konkurence ES tirgos un kvalitatīva nodarbinātība ir ekonomikas izaugsmes galvenais dzinējspēks un ka nedrīkst kavēt to ietekmi uz efektivitātes peļņas guvumu un novatorismu; piezīmē neseno ekonomikas uzlabošanos 2006. gadā un uzsver, ka dalībvalstīm šī pozitīvā situācija ir jāizmanto turpmāk, nopietnāk veicot viņu budžetu konsolidēšanu;

6.   uzskata, ka euro zonas izaugsmes potenciāla pieaugums ir atkarīgs no tā, vai tiks nepārtraukti un konsekventi īstenota reformu programma; jebkurā gadījumā ir jānostiprina sociālās drošības sistēmas, lai tās varētu risināt nākotnes problēmas saistībā ar demogrāfiskajām izmaiņām; šādos apstākļos svarīga loma joprojām ir Eiropas makroekonomiskajiem dialogiem ar mērķi noteikt atskaites punktus valstu reformu programmām un līdzsvarotai makroekonomikas politikai; šajā gadījumā ECB ir jāsaglabā neatkarība;

7.   uzskata, ka EMS ilgtermiņā būtiski apdraud euro zonā pastāvošās izaugsmes rādītāju (2005. gadā līdz pat 4,5 %) un inflācijas rādītāju (2005. gadā līdz pat 2,7 %) atšķirības;

8.   atzīmē, ka pastāv aizvien pieaugošs risks, ka nekustamā īpašuma cenas tiks pielāgotas straujajam un nestabilajam cenu kāpumam pēdējo gadu laikā; vēlas, lai tiktu izskaidrota ECB politika attiecībā uz aktīvu cenu, tostarp nekustamo īpašumu cenu, novērtējumu; uzskata, ka ilgtermiņā skaidrāka nostāja palīdzētu izvairīties no spekulatīvo darījumu veidošanās;

9.   atzinīgi vērtē Kipras, Latvijas un Maltas pievienošanos valūtas kursa mehānismam II (VKM II) 2005. gada 29. aprīlī un par Slovākijas pievienošanos 2005. gada 25. novembrī; atbalsta euro ieviešanu visās dalībvalstīs; uzskata, ka attiecībā uz konverģences kritēriju ievērošanu ir jāpievērš vajadzīgā uzmanība dalībvalstu statistikas precizitātei un ticamībai; aicina pārējās dalībvalstis nekavējoties īstenot pasākumus, kas nepieciešami, lai tāpat ievērotu kritērijus attiecībā uz pievienošanos euro zonai;

10.   piezīmē, ka euro zonas dalībvalstīs ir dažādi monetārās politikas īstenošanas mehānismi, dažas valstis ir elastīgākas, jo tajās dominē parāds ar mainīgu likmi; prasa ECB un Komisijai pārskatāmi analizēt šīs atšķirības un iespējamos uzlabojumus, kas varētu veicināt monetārās politikas īstenošanu; ekonomikas atdzimšanas perspektīvas Eiropā var pastiprināt tikai tad, ja par sociālās un ekonomikas politikas pamatprincipu pieņem "vienotību dažādībā";

11.   uzsver risku, ka strauja pielāgošanās starptautiskās ekonomikas nesabalansētībai var radīt euro kursa paaugstināšanos attiecībā pret dolāru; aicina Eurogrupu, Padomi un ECB labāk koordinēt savas darbības valūtas maiņas kursa politikā;

12.   piezīmē, ka ECB atbalsta stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvās daļas pastiprināšanu, bet tai ir arī vairākkārt bijusi kritiska nostāja pret iespējamu stabilitātes un izaugsmes pakta koriģējošās daļas vājināšanu – nostāja, kas atbilst visu pārējo euro zonas centrālo banku nostājai, no kurām dažas šajā ziņā ir bijuša ļoti kritiskas;

Monetārā politika

13.   uzskata, ka monetārajā politikā, ko piemēro ECB, ir vajadzīga lielāka skaidrība un konsekvence, jo īpaši nosakot divu galveno politikas pīlāru (naudas piedāvājums (M3) un visa pārējā informācija par turpmāko inflācijas attīstību) salīdzinošo nozīmi un savstarpējās attiecības; uzskata, ka skaidri un pārredzami noteikumi par to, kā šie pīlāri ietekmē operatīvos lēmumus par monetāro politiku, padarītu ECB politiku paredzamāku un efektīvāku;

14.   aicina ECB risināt situāciju, ka M3 monetārās masas vērtība joprojām ir augsta (8,8 % 2006. gada maijā pretstatā 7,4 % 2005. gada decembrī), salīdzinot ar ilgtermiņa atskaites vērtību – 4,5 %; jo īpaši uzsver to, ka nepārtraukti un strauji ir pieaugusi apritē esošo banknošu, skaidras naudas un īstermiņa naudas noguldījumu vērtība, izsaka bažas, ka šādu pieaugumu nevarēs uzturēt ilgākā laikposmā; aicina ECB rūpīgi izsekot situācijas attīstību hipotēku tirgū un apvienošanās un iegādes aizdevumus, un to iespējamo ietekmi sistēmiskā riska, patērētāju uzticības un procentu likmju izmaiņu ziņā;

Finansiālā stabilitāte un integrācija

15.   atzinīgi vērtē ECB pirmā ziņojuma par eiro zonas finansiālo integrāciju publicēšanu, jo tam ir liela nozīme attiecībā uz informācijas nodrošināšanu par monetāro politiku un finansiālo stabilitāti; atzīmē, ka saskaņā ar ECB viedokli finansiālās integrācijas nodrošināšanai vajadzīga tirgus infrastruktūru integrācija, jo īpaši norēķinu–piegādes sistēmu integrācija, piezīmē ECB apņemšanos radīt norēķinu infrastruktūru; konstatē, ka, kamēr varētu radīt infrastruktūru, jāievieš ECB pārvaldība;

16.   nosoda faktu, ka ECB par 2. līmeņa pasākumiem ar Eiropas Vērtspapīru regulatoru komiteja sazinājās pat pirms tam, kad darbu uzsāka likumdevējs;

17.   atzīmē ECB izteiktās bažas par arbitrāžas fondiem un aicina ECB šajā jomā veikt turpmākas datu analīzes;

18.   aicina Komisiju pievērst lielāku uzmanību finanšu tirgu ietekmei uz euro zonas makroekonomisko situāciju;

19.   riskus, ko finanšu sektora stabilitātei rada pārrobežu apvienošanās; tāpēc prasa BCE veikt datu analīzi galvenokārt no pēdējā līmeņa aizdevēja viedokļa un informēt par šīm analīzēm 2007. gada monetārajā dialogā;

20.   ar nepacietību gaida integrētas TARGET II sistēmas īstenošanu, kura uzlabos likviditātes pārvaldību visā ECBS un radīs ievērojamus efektivitātes peļņas guvumus; mudina ECBS izstrādāt visaptverošu, pārredzamu un noturīgu tiesisko pamatu TARGET II turpmākajai darbībai;

21.   izsaka nožēlu par to, ka ne ECB, ne Padome nav uzskatījušas par vajadzīgu informēt Eiropas Parlamentu par Saprašanās memorandu finanšu krīžu pārvaldē;

Euro ārējā nozīme

22.   atkārto savu prasību pēc vienotas euro zonas pārstāvniecības starptautiskajās finanšu institūcijās, lai aizstāvētu savas intereses ar tādu spēku, kas ir proporcionāls tās ekonomiskajam lielumam;

23.   ar interesi atzīmē to, ka vairākas centrālās bankas ir paziņojušas par savu ieceri palielināt euro valūtas apjomu savās valūtu rezervēs; prasa ECB uzraudzīt šo procesu un savā gada pārskatā par euro starptautisko nozīmi sniegt kvantitatīvus slēdzienus, kā arī analizēt to sekas, jo īpaši uz valūtas kursa izmaiņām;

Banknotes

24.   piezīmē, ka ir nepārtraukti un strauji cēlusies apritē esošo euro banknošu vērtība, kas 2005. gadā palielinājās par 12,8 %; atzīmē, ka šis nepārtrauktais pieaugums galvenokārt radās lielo banknošu dēļ, un jo īpaši 500 euro banknošu dēļ, kuru skaits 2005. gadā pieauga par 20,9 %; prasa ECB izmeklēt šā būtiskā pieauguma iemeslus un analizēt darījumu veidus, kuros tiek izmantotas šīs banknotes, un to sadalījumu pēc pieprasītājvalstīm, lai izvērtētu ar to saistītos iespējamos riskus;

25.   uzskata, ka pirmās paaudzes banknotes, uz kurām aizliedza attēlot dzīvas būtnes, reālas ainavas vai pieminekļus, radīja aukstu attieksmi pret monetāro integrāciju un veicināja eiropiešu atsvešinātību no euro; aicina ECB attēlot uz otrās paaudzes banknotēm dzīvas būtnes, ainavas, Eiropas cilvēku radītus darbus vai Eiropas personības, par kurām valda vienprātība; aicina ECB dalīties pārdomās par šo jautājumu ar Eiropas Parlamentu;

Demokrātiska kontrole

26.   atzinīgi vērtē ECB nepārprotamo iestāšanos par Konstitūcijas ratificēšanu, kurā ir noteikti visi būtiskākie ekonomikas un monetārās savienības politikas pamatnostādņu elementi, gan attiecībā uz monetāro, gan ekonomikas un fiskālo pīlāru; uzsver, ka ratifikācijas process nekādā veidā nevar skart monetārās savienības darbību un neietekmē euro stabilitāti; aicina ECB turpināt nodrošināt euro uzticamību un uzturēt cenu stabilitāti, kas ir viens no priekšnoteikumiem no inflācijas brīvai makroekonomikas videi, kas sekmē ekonomikas izaugsmi un jaunu darba vietu izveidi;

27.   uzskata, ka Eiropas Centrālās bankas neatkarība, kā arī tās valdes locekļu iecelšanas procedūra ir izturējusi pārbaudi; uzsver, ka Līguma 112. panta 2. punkta b) apakšpunkts nosaka, ka ECB Valdes locekļus izraugās no personām ar nevainojamu reputāciju un profesionālo pieredzi monetāros un banku jautājumos, ka viņu pilsonībai nedrīkst būt nekādas nozīmes un ka viņus un viņu kvalifikāciju jāturpina vērtēt, pamatojoties uz Līguma stingrajiem kritērijiem; uzskata, ka iepriekšēja demokrātiska pārskatatbildība un pārredzamība uzlabotos, ja Padome izvērtētu vairākus potenciālos kandidātus un par Padomes izvēlētā kandidāta apstiprināšanu būtu jābalso Parlamentam;

28.   aicina Padomi arī turpmāk ievērot valdes locekļu iecelšanas procedūru; uzsver tās gatavību kopā ar citām iestādēm apspriest iespējamos uzlabojumus pirms nākamās valdes locekļu iecelšanas 2010. gadā;

29.   uzskata, ka monetārais dialogs starp Parlamentu un ECB ir bijis veiksmīgs un ka tas vēl vairāk jānostiprina; uzsver, ka ECB ex post atbildības ieviešana ir ļoti svarīga, lai nodrošinātu uzticību finanšu tirgiem un tādējādi arī to stabilitāti; ir svarīgi, lai ārējā saziņā nodrošinātu konsekvenci starp ECB Valdi un Padomi; pauž atbalstu uz mērķu sasniegšanu virzītai ECB informācijas politikai attiecībā uz Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju; skaidri uzsver, ka prasību uzlabot ECB saziņas politiku nedrīkst šķirt no ECB un tās struktūrvienību neatkarības saglabāšanas; tomēr atgādina, ka ir prasījis publicēt ikgadēju pārskatu par attiecīgajām tendencēm ne vien pa valstīm, bet arī pa reģioniem un pārrobežu ziņā pēc Amerikas Centrālās bankas "Beige Book" modeļa, kas ECB sniegtu iespēju ietekmēt debates par ražīguma attīstību un perspektīvām cenu un algu jomā; mudina ECB apsvērt iespēju publicēt protokolu kopsavilkumus;

30.   uzsver, ka ECB uzticamība ir atkarīga arī no pārredzamības līmeņa tās lēmumu pieņemšanas procesā; atgādina savu aicinājumu publicēt katras Padomes sanāksmes protokola kopsavilkumu, skaidri norādot argumentus par un pret katru konkrēto lēmumu, kā arī iemeslus, kādēļ pieņemts konkrētais lēmums, un vai šie lēmumi pieņemti vienbalsīgi vai nē; uzstāj, ka šāda paziņojumu forma nedrīkst aizstāt informāciju, ko ECB prezidents sniedz tūlīt pēc monetāro lēmumu pieņemšanas un kas sniedz vērtīgu un savlaicīgu ieskatu novērotājiem un tirgus dalībniekiem; uzskata, ka šāda pārredzamība ir svarīga, jo tādējādi tirgus var skaidrāk izprast ECB monetāro politiku;

31.   uzsver, ka Eiropas Parlaments ir noraidījis rotācijas balsošanas sistēmu, ko piemēro ECB Padomes lēmumiem un ko pieņēma 2003. gadā, jo tā ir pārāk sarežģīta; uzskata, ka, ņemot vērā euro zonas turpmākās paplašināšanās, ir jāievieš sistēma, kurā būtu apvienota līdztiesība un efektivitāte; atgādina par rezolūciju ar aicinājumu ECB izveidot deviņu locekļu padomi, kas būtu atbildīga par monetāro politiku, tādējādi aizstājot pašreizējo neērto sistēmu un izvairoties no vēl sarežģītākā risinājuma, kas paredzēts nākotnē; mudina attiecīgi grozīt Līgumu;

32.   aicina ECB tās prezidenta uzklausīšanu uzticēt Parlamenta Ekonomisko un monetāro lietu komitejai saskaņā ar tās komunikācijas stratēģiju;

ECB vadība

33.   piezīmē, ka ECB darbinieku skaits kopš 1999. gada ir būtiski un nepārtraukti pieaudzis, proti, par 86 % attiecīgajā periodā; piezīmē, ka uz dažiem mēnešiem 2005. gadā ECB uz laiku ir apturējusi darbinieku skaita pieaugumu, tomēr tajā pašā gadā to skaits ir turpinājis pieaugt par 3,5 %; atzīmē, ka ECB ir paudusi vēlmi paaugstināt savu iekšējo efektivitāti; uzskata, ka šī vēlme ir apsveicama, un izsaka vēlmi, lai šis mērķis izpaustos ilgākā laika posmā, jo īpaši kā ilglaicīga personāla skaita stabilizācija;

34.   uzsver ECB un nacionālo centrālo banku uzdevumu nodrošināt kvalitatīvu dialogu, informācijas pārredzamība un arodbiedrību lomas atzīšanu Personāla komitejas sanāksmju laikā;

35.   uzskata, ka personālu asociāciju un to arodbiedrību līdzdalība viņiem svarīgu lēmumu pieņemšanā, kā arī augsta līmeņa sociālais dialogs veicinātu kopīgas kultūras izveidi eurosistēmā un Eiropas Centrālo banku sistēmā (ECBS);

36.   piezīmē, ka ECB ienākumi 2005. gadā bija EUR 992 miljoni, kas tika pilnībā izlietoti finansējot valūtas maiņas risku, procentu likmes un zelta kursa svārstības, tā kā ECB peļņa bija tīra nulle; piezīmē, ka šī uzkrājuma summa tiks pārskatīta katru gadu; vienlaicīgi konstatē, ka jaunās mītnes būvniecības izmaksas ECB vērtē EUR 850 miljonu apmērā; prasa, lai ECB precizē savu noteikto finanšu fondu un uzkrājumu griestu līmeni, kā arī īsteno tādu budžeta politiku, kas, sedzot visus riskus, kuriem tā ir pakļauta, ļautu sasniegt apmierinošus finanšu rezultātus;

o
o   o

37.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eurogrupas priekšsēdētājam, Padomei, Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai.

(1) OJ C 138, 4.5.1998, p. 177.
(2) OV C 157 E, 6.7.2006., 19. lpp.
(3) Pieņemtie teksti, 4.4.2006, P6_TA(2006)0124.
(4) Pieņemtie teksti, 17.5.2006, P6_TA(2006)0214.
(5) OV C 61 E, 10.3.2004., 374. lpp.
(6) Pieņemtie teksti, 14.3.2006., P6_TA(2006)0076.


Tibeta
PDF 261kWORD 37k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Tibetu
P6_TA(2006)0465RC-B6-0555/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā iepriekšējās Parlamenta rezolūcijas par Tibetu un cilvēktiesību stāvokli Ķīnā,

–   ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 7. septembra rezolūciju par ES un Ķīnas attiecībām(1),

–   ņemot vērā to, ka Eiropas Savienības un Ķīnas dialogs par cilvēktiesībām nevirzās uz priekšu,

–   ņemot vērā 1990. gada no 27. augusta līdz 7. septembrim Havanā, Kubā notikušā Apvienoto Nāciju Organizāciju Astotā kongresa par noziegumu novēršanu un apiešanos ar noziedzniekiem pieņemtos Spēka un šaujamieroču lietošanas pamatprincipus tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonām,

–   ņemot vērā ANO Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām;

–   ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā 2006. gada 30. septembrī vairāk nekā 70 tibetieši, lai Nepālā iegūtu bēgļu statusu, mēģināja šķērsot ledāju Nangpa pārejā Tibetas Himalaju reģionā aptuveni divu stundu gājiena attālumā no Nepālas robežas;

B.   tā kā Ķīnas Tautas bruņotās policijas spēki (PAP), pārkāpjot starptautiskās tiesības, šāva uz tiem neapbruņotajiem Tibetas civiliedzīvotājiem, kas ietver sievietes un bērnus; tā kā šī incidenta videomateriāli un fotogrāfijas parāda, ka tibetiešu grupa lēni pārvietojās projām no Ķīnas bruņotajiem spēkiem, netuvojās tiem un neapdraudēja Ķīnas bruņotos spēkus, kas šāva uz tibetiešiem;

C.   tā kā Ķīnas PAP šajā apšaudē nogalināja septiņpadsmitgadīgu mūķeni Kelsangu Namtso; tā kā saskaņā ar neapstiprinātiem aculiecinieku ziņojumiem tika nogalināti vairāki cilvēki; tā kā tibetiešu grupa, tostarp bērni, pēc bēgšanas turpināšanas tika arestēta;

D.   tā kā Ķīnas valsts ziņu aģentūra Xinhua ir ziņojusi par incidentu šajā reģionā kā par "pašaizsardzību", lai gan videomateriāli un fotogrāfijas liecina par pretējo; tā kā līdz ar to Ķīnas varasiestādes nebūt nav oficiāli atzinušas, ka Nangpa pārejā ir noticis šāds incidents un ka Ķīnas bruņotie spēki ir nogalinājuši kādu civiliedzīvotāju;

E.   tā kā kopš 2002. gada septembra ir atjaunoti oficiāli kontakti starp Ķīnas varasiestādēm un Dalailamu, lai atjaunotu savstarpēju uzticēšanos un sapratni,

F.   tā kā, neraugoties uz šiem kontaktiem un nozīmi, ko tiem piešķir Ķīnas centrālās varasiestādes, pēdējos gados tibetiešu un it īpaši tibetiešu mūku cilvēktiesības bieži tiek neievērotas un pārkāptas,

1.   nosoda pārmērīga spēka lietošanu, ko Ķīnas Tautas bruņotās policijas spēki veica, šaujot uz neapbruņotiem Tibetas civiliedzīvotājiem, tostarp bērniem;

2.   stingri nosoda neapbruņotas civiliedzīvotājas nogalināšanu, kas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām turklāt tiek uzskatīta par bērna nogalināšanu, jo viņa nebija sasniegusi 18 gadu vecumu;

3.   pauž bažas par Tibetas civiliedzīvotāju, tostarp deviņu bērnu, ieslodzīšanu;

4.   mudina Ķīnas varasiestādes garantēt, ka pret incidentā aizturētajiem tibetiešiem apcietinājumā neizturēsies slikti un ka tiks ievēroti starptautiskie cilvēktiesību un humanitāro tiesību standarti;

5.   mudina Ķīnas varasiestādes nekavējoties atbrīvot visus pēc incidenta aizturētos bērnus;

6.   mudina Ķīnas varasiestādes veikt pilnīgu izmeklēšanu par notikumiem Nangpa pārejā un nodrošināt, ka par tur notikušajiem noziegumiem atbildīgās personas tiek sauktas pie atbildības;

7.   aicina Padomi un Komisiju, izmantojot to pārstāvniecības Nepālā, cieši novērot to šīs grupas tibetiešu situāciju, kuri sasniedza Nepālu, un ES un Ķīnas dialogā par cilvēktiesībām paust Ķīnas varasiestādēm stingru nosodījumu par šo incidentu;

8.   aicina Padomi un Komisiju vēlreiz apliecināt nostāju, ka tikai Ķīnas Tautas Republikas valdības un Dalailamas pārstāvju dialogs var veicināt abu pušu mierīgu un ilgtspējīgu vienošanos par Tibetu;

9.   aicina Ķīnas Tautas Republikas valdību turpināt tās dialogu ar Dalailamas pārstāvjiem, lai uzlabotu reliģisko, kultūras, valodas un politisko tiesību ievērošanu Tibetas autonomajā reģionā;

10.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ANO ģenerālsekretāram un Ķīnas Tautas Republikas valdībai.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0346.


Lieta pret Ríos Montt
PDF 193kWORD 36k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par lietu pret Ríos Montt
P6_TA(2006)0466RC-B6-0554/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā tā 2000. gada 18. maija(1), 2001. gada 14. jūnija(2), 2002. gada 11. aprīļa(3), 2003. gada 10. aprīļa(4) un 2005. gada 7. jūlija(5) rezolūcijas par Gvatemalu,

–   ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas statūtus, Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem un cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

–   ņemot vērā savu stingro un pastāvīgo apņemšanos nodrošināt atbilstību miera nolīgumiem un cilvēktiesību noteikumu ievērošanu Gvatemalā;

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   ņemot vērā apsūdzības noziegumos pret cilvēci, kā arī genocīdā bruņotā konflikta laikā Gvatemalā, saskaņā ar kurām 83% konflikta upuru bija maiju etniskās grupas pārstāvji, 200 000 cilvēku tika nogalināti un 45 000 pazuda bez vēsts, 10% iedzīvotāju tika pārvietoti un visas pamatiedzīvotāju kopienas tika iznīcinātas; tā kā šie noziegumi, kā to Eiropas Parlaments pakāpeniski ir atzinis, nevar palikt nesodīti;

B.   tā kā tie, kuri apsūdzēti šo noziegumu plānošanā un izdarīšanā, nav nekad tiesā saukti pie atbildības, un daži no viņiem turpina ieņemt augstus politiskus posteņus;

C.   tā kā 2006. gada decembrī tiks atzīmēta miera līguma parakstīšanas 10. gadadiena un tā kā pasaules mēroga nolīgums par cilvēktiesībām joprojām vēl nav īstenots: cietušie nav saņēmuši nekādu piemērotu atlīdzību par zaudējumiem – ne materiālu, ne simbolisku; šo noziegumu izdarītāji nekad nav publiski atvainojušies, kā arī vairākuma pazudušo cilvēku atrašanās vieta joprojām nav zināma;

D.   tā kā 2006. gada 7. jūlijā Spānijas Audiencia Nacional (tiesa, kas izskata īpaši smagus noziegumus) tiesnesis izdeva orderi septiņu bijušo Gvatemalas diktatoru un militāro virsnieku apcietināšanai, kurus apsūdz genocīdā, spīdzināšanā un nelikumīgā aizturēšanā;

E.   tā kā pirms aresta ordera izdošanas tiesnesis devās uz Gvatemalu, lai veiktu izmeklēšanu, kuru viņš nespēja veikt, jo apsūdzēto personu advokāti iesniedza pārsūdzības Gvatemalas Konstitucionālajā tiesā un Jurisdikcijas strīdu tiesā;

1.   mudina Gvatemalas varas iestādes pilnībā sadarboties un darīt visu iespējamo, lai palīdzētu noskaidrot patiesību par cilvēktiesību pārkāpumiem, un lai nodrošinātu, ka vainīgos sauc pie atbildības, un ka izmeklēšanās iegūtos datus dara zināmus sabiedrībai, kā tas noteikts Spānijas Audiencia Nacional 2006. gada 7. jūlijā izdotajā starptautiskajā aresta orderī pret José Efraín Ríos Montt, Oscar Humberto Mejía Víctores, Ángel Aníbal Guevara Rodríguez, Germán Chupina Barahona, Pedro García Arredondo, Benedicto Lucas García, un Donaldo Álvarez Ruiz, kuri ir apsūdzēti genocīda, spīdzināšanas, terorisma un nelikumīgas aizturēšanas noziegumos;

2.   aicina attiecīgo valstu valdības, kā arī attiecīgo banku struktūru vadību sadarboties, lai arestētu vainīgo mantu un īpašumus, kā arī lai izpildītu savus finanšu un pilsoņu pienākumus;

3.   mudina Interpolu un Eiropolu pēc attiecīgo iestāžu lūguma veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu personu izdošanu;

4.   vēlreiz apstiprina tā saistības nodrošināt, ka apsūdzētie nepaliek nesodīti;

5.   atzinīgi vērtē virzību uz priekšu vispārējās jurisdikcijas principa piemērošanā attiecībā uz noziegumiem pret cilvēcību, genocīdu un spīdzināšanu;

6.   uzskata, ka ja šie tiesas procesi noritēs veiksmīgi, līdzīgos apstākļos iesniedzot prasību tiesā pret diktatorbu tiesā pret diktatoriem un masveida cilvēktiesību pārkāpējiem ir jāizmanto tāda pati procedūra;

7.   pauž atbalstu Gvatemalas tautai un varas iestādēm, ņemot vērā to neatlaidību tiesiskuma ievērošanā un ekonomiskās, sociālās un politiskās attīstības veicinldījumu miera un valsts iekšējās samierināšanas panākšanā;

8.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, Gvatemalas valdībai, Vidusamerikas valstu valdībām un Amerikas Savienoto Valstu valdībai, kā arī Vidusamerikas parlamentam.

(1) OV C 59, 23.2.2001., 286. lpp.
(2) OV C 53 E, 28.2.2002., 403. lpp.
(3) OV C 127 E, 29.5.2003., 688. lpp.
(4) OV C 64 E, 12.3.2004., 609. lpp.
(5) OV C 157 E, 6.7.2006., 494. lpp.


Uzbekistāna
PDF 273kWORD 45k
Eiropas Parlamenta rezolūcija par Uzbekistānu
P6_TA(2006)0467RC-B6-0556/2006

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Centrālāzijas republikām un Uzbekistānu un it īpaši 2005. gada 9. jūnija(1) un 2005. gada 27. oktobra(2) rezolūcijas,

–   ņemot vērā Komisijas stratēģijas dokumentu Centrālāzijai 2002.–2006. gadam,

–   ņemot vērā Partnerattiecību un sadarbības nolīgumu starp Eiropas Kopienām un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Uzbekistānas Republiku, no otras puses, kurš stājās spēkā 1999. gada 1. jūlijā,

–   ņemot vērā Vispārējo lietu un ārlietu padomes 2005. gada 18. jūlija un 3. oktobra sanāksmju secinājumus,

–   ņemot vērā Padomes prezidentūras paziņojumus par situāciju cilvēktiesību jomā Uzbekistānā 2005. un 2006. gadā;

–   ņemot vērā 2005. gada 27. decembrī publicēto ANO Piespiedu un nebrīvprātīgas pazušanas darba grupas ziņojumu,

–   ņemot vērā Demokrātisko iestāžu un cilvēktiesību biroja un Eiropas drošības un sadarbības organizācijas (EDSO/ODIHR) 2006. gada 3. martā publicēto ziņojumu par tiesas prāvu uzraudzību;

–   ņemot vērā 2006. gada 21. martā publicēto ANO īpašā referenta spīdzināšanas jautajumos Manfrēda Novaka ziņojumu par civiltiesībām un politiskajām tiesībām, tai skaitā spīdzināšanas un aizturēšanas jautājumu,

–   ņemot vērā vēstuli par situāciju cilvēktiesību jomā Uzbekistānā, kuru Uzbekistānas pastāvīgais pārstāvis ANO 2006. gada 26. jūnijā nosūtīja ANO ģenerālsekretāram,

–   ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu,

A.   tā kā nākamā Eiropas Savienības un Uzbekistānas Republikas Sadarbības padomes sanāksme ir ieplānota 2006. gada 8. novembrī;

B.   tā kā tiek sagaidīts, ka Vispārējo lietu un ārlietu padome 2006. gada 13. novembrī izskatīs jautājumu par to sankciju piemērošanas termiņa pagarināšanu, kuras pieņēma pagājušajā gadā pēc 2005. gada maija notikumiem Andidžanā;

C.   tā kā Uzbekistānas valdība nav ievērojusi nosacījumus, ko Padome tai noteica, pieņemot lēmumu par sankciju piemērošanu;

D.   tā kā Uzbekistānas valdība, ignorējot dažādu starptautisku struktūru gada laikā pastāvīgi atkārtotos lūgumus, vēl aizvien nav atļāvusi veikt neatkarīgu izmeklēšanu par 2005. gada 13. maija notikumiem Andidžanā;

E.   tā kā pēc Andidžanas masveida slaktiņa 2005. gadā Uzbekistānas varas iestādes ir sākušas īstenot stingrus pasākumus pret cilvēktiesību aizstāvjiem, neatkarīgiem žurnālistiem un pilsoniskās sabiedrības institūcijām, uzsākot tiesas procesu pret simtiem cilvēku, kas tiek turēti aizdomās par līdzdalību sacelšanās notikumos;

F.   tā kā saskaņā ar starptautisku cilvēktiesību organizāciju novērojumiem pagājušā gada laikā nav sniegtas ziņas par tūkstošiem cilvēku, kas tika arestēti patiesības slēpšanas nolūkā; tā kā aizturētie cilvēki ir pakļauti nopietnam spīdzināšanas un citāda veida sliktas izturēšanās riskam; un tā kā tiesas procesā pret daudziem smagos noziegumos apsūdzētiem cilvēkiem nav atļauts piedalīties novērotājiem;

G.   tā kā saskaņā ar 2006. gada martā publicēto ziņojumu, ko sagatavojis ANO īpašais referents spīdzināšanas jautājumos, nav notikušas būtiskas pārmaiņas ne attiecībā uz plaši izplatīto spīdzināšanas izmantošanu, ne arī attiecībā uz tādu politiku un praktisko darbību, ar kuru palīdzību to varētu efektīvi apkarot; tā kā Uzbekistānas valdība nav īstenojusi nekādus nozīmīgus pasākumus, lai darītu galu šai visatļautībai;

H.   tā kā ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroju Taškentā slēdza 2006. gada 17. martā;

I.   tā kā pēc Andidžanas notikumiem simtiem Uzbekistānas pilsoņu bija spiesti doties bēgļu gaitās uz Kirgizstānas Republiku un citām kaimiņvalstīm; tā kā uzbeku bēgļus izdeva Uzbekistānai, tādējādi nopietni pārkāpjot ANO 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu;

J.   tā kā uzbeku sabiedrība pamatā ir laicīga un pastāvošo ierobežoto reliģisko ekstrēmismu galvenokārt izraisa sociālā netaisnība; tā kā pret reliģisko ekstrēmismu var cīnīties tikai ar likumīgiem līdzekļiem, nevis ar apspiešanu;

K.   tā kā pilsoniskā sabiedrība Centrālāzijā, tostarp Uzbekistānā, aizvien noteiktāk pieprasa atklātas sabiedrības izveidošanu, kurā pilnībā ievēro indivīda tiesības un cilvēktiesības, kā arī attīstību demokrātijas virzienā,

1.   atkārtoti apliecina ES un Uzbekistānas attiecību nozīmīgumu un atzīst Uzbekistānas būtisko lomu Centrālāzijas reģionā, tomēr uzsver, ka šīm attiecībām ir jābalstās uz demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību principu savstarpēju ievērošanu, kā tas ir skaidri noteikts ES un Uzbekistānas Partnerattiecību un sadarbības nolīgumā;

2.   aicina Padomi, balstoties uz Uzbekistānas saistībām, ko tā uzņemsies ES un Uzbekistānas Sadarbības padomes sanāksmē 2006. gada 8. novembrī, un uz attiecīgajā reģionā strādājošo Eiropas valstu diplomātu iegūto informāciju, 2006. gada 13. novembrī pieņemt apdomātu lēmumu ar mērķi uzlabot nākotnes attiecības par sankciju piemērošanas termiņa iespējamu pagarināšanu;

3.   uzsver, ka mērķtiecīgu sankciju politika līdz šim nav devusi pozitīvus rezultātus, un tāpēc aicina Komisiju un Padomi rūpīgi pārskatīt izveidojušos situāciju nolūkā rast veidus un līdzekļus nosprausto politisko mērķu sasniegšanai;

4.   uzstāj, ka jāturpina ieroču tirdzniecības un militāro pārvietojumu embargo;

5.   aicina Uzbekistānu pilnībā sadarboties ar EDSO un ANO, it īpaši attiecībā uz aicinājumu veikt ticamu un pārredzamu neatkarīgu izmeklēšanu, ievērot starptautiskos tiesību aktus un būt atvērtai pret visām ANO īpašajām procedūrām, kuru īstenošanai tā lūdz piekrišanu, kā arī pret EDSO un citu struktūru neatkarīgiem novērotājiem;

6.   aicina Padomi saistībā ar darbu ANO Cilvēktiesību padomē īstenot visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka Uzbekistānai vairs nepiemēro slepeno procedūru "1503" un ka uz šo valsti attiecina sabiedrisku rūpīgas pārbaudes mehānismu, ko savā 2005. gada jūlija ziņojumā par Andidžanas masveida slaktiņu ieteikusi ANO Augstā komisāre cilvēktiesību jautājumos Luīze Arbūra (Louise Arbour);

7.   aicina Uzbekistānas valdību atbrīvot visus aizturētos cilvēktiesību aizstāvjus, žurnālistus un politiskās opozīcijas locekļus un ļaut viņiem brīvi darboties, nebaidoties no atriebības, kā arī izbeigt NVO vajāšanu;

8.   mudina Uzbekistānas varas iestādes atļaut no jauna atvērt ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroju Taškentā;

9.  aicina Kirgizstānas Republiku un citas Uzbekistānas kaimiņvalstis pilnībā ievērot ANO 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu, saskaņā ar kuru bēgļus nedrīkst piespiedu kārtā nosūtīt atpakaļ uz viņu izcelsmes valsti, un tādējādi neizdot uzbeku bēgļus Uzbekistānai; tāpēc mudina Padomi un Komisiju rūpīgi uzraudzīt visu to uzbeku bēgļu situāciju, kuri ir jau izdoti Uzbekistānai;

10.  uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim Centrālāzijā, Uzbekistānas un Kirgizstānas prezidentiem, valdībām un parlamentiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram un EDSO ģenerālsekretāram.

(1) OV C 124 E, 25.5.2006., 560. lpp.
(2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2005)0415.

Juridisks paziņojums - Privātuma politika