(Koplēmuma procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2005)0667)(1),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 175. panta 1. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija iesniedz priekšlikumu Parlamentam (C6-0009/2006),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumu (A6-0466/2006),

1.   apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   prasa Komisijai vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt šo priekšlikumu vai to aizstāt ar citu tekstu;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

(1) OV vēl nav publicēts.

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 175. panta 1. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu(1),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu(2),

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru(3),

tā kā:

(1)  Ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvu 2006/12/EK par atkritumiem(4) ir izveidots tiesiskais regulējums darbībām ar atkritumiem Kopienā. Tajā definēti tādi pamatjēdzieni kā atkritumi, reģenerācija un apglabāšana un paredzētas būtiskās prasības atkritumu apsaimniekošanai, jo sevišķi pienākums, ka atkritumu apsaimniekošanas darbībām un uzņēmējiem vajadzīga atļauja vai arī tiem jābūt reģistrētiem, pienākums dalībvalstīm izstrādāt atkritumu apsaimniekošanas plānus, un galvenie principi, piemēram, pienākums rīkoties ar atkritumiem tā, lai negatīvi neietekmētu apkārtējo vidi, un princips, ka atkritumu radītājiem jāsedz atkritumu apstrādāšanas izmaksas.

(2)  Jebkuras atkritumu politikas galvenajam mērķim vajadzētu būt atkritumu radīšanas un apsaimniekošanas negatīvās ietekmes uz cilvēku veselību un vidi samazināšanai līdz minimumam. Ar atkritumiem saistītajiem tiesību aktiem vajadzētu būt vērstiem arī uz resursu izmantošanas samazināšanu, un tiem jāveicina atkritumu hierarhijas piemērošana praksē.

(3)  Padome tās 1997. gada 24. februāra rezolūcijā par Kopienas stratēģiju atkritumu apsaimniekošanai(5) apstiprināja, ka atkritumu apsaimniekošanas galvenajai prioritātei vajadzētu būt atkritumu rašanās novēršanai un, ka atkārtota izmantošana un materiālu pārstrāde ir ieteicamāka par atkritumu reģenerāciju enerģijā, ja un ciktāl no ekoloģiskā viedokļa tās ir vislabākās alternatīvas.

(4)  Sestajā Kopienas vides rīcības programmā, kas apstiprināta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 22. jūlija Lēmumu Nr. 1600/2002/EK(6) šī ievirze tika apstiprināta ar nolūku panākt ievērojamu radīto atkritumu apjomu vispārēju samazināšanos un noteikt mērķus, kas jāsasniedz pēc tam.

(5)  Lēmumā Nr. 1600/2002/EK izteikts aicinājums pilnveidot vai pārskatīt tiesību aktus par atkritumiem, tostarp precizēt atšķirību starp atkritumiem un neatkritumiem un izveidot atbilstīgus kritērijus Direktīvas 2006/12/EK IIA un IIB pielikuma turpmākai izstrādei.

(6)  Komisijas 2003. gada 27. maija Paziņojumā par tematisku stratēģiju atkritumu rašanās novēršanai un atkritumu pārstrādei ņemta vērā vajadzība izvērtēt esošās reģenerācijas un apglabāšanas definīcijas, kā arī nepieciešamība pēc vispārēji piemērojamas reģenerācijas definīcijas un diskusijas par atkritumu definīciju.

(7)  Eiropas Parlaments savā 2004. gada 20. aprīļa rezolūcijā par iepriekšminēto paziņojumu(7) aicināja Komisiju apsvērt iespēju attiecināt uz visu atkritumu nozari Padomes 1996. gada 24. septembra Direktīvu 96/61/EK par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli(8). Tas arī aicināja Komisiju skaidri nošķirt reģenerāciju un apglabāšanu un precizēt atšķirību starp atkritumiem un neatkritumiem.

(8)  Padome savos 2004. gada 1. jūlija secinājumos aicināja Komisiju iesniegt priekšlikumu par dažu Direktīvas par atkritumiem aspektu pārskatīšanu, lai precizētu atšķirību starp atkritumiem un neatkritumiem un atšķirību starp reģenerāciju un apglabāšanu.

(9)  Tādēļ ir jāpārskata Direktīva 2006/12/EK, lai precizētu galvenos pamatjēdzienus, piemēram, atkritumu, reģenerācijas un apglabāšanas definīcijas, pastiprinātu pasākumus, kas veicami, lai novērstu atkritumu rašanos, ieviestu pieeju, kas ņem vērā produktu un materiālu visu aprites ciklu, nevis tikai to atkritumu stadiju, un koncentrētos uz atkritumu rašanās un apsaimniekošanas ietekmi uz vidi, tādējādi nostiprinot atkritumu nozīmi tautsaimniecībā. Skaidrības un saprotamības labad ir jāaizstāj Direktīva 2006/12/EK.

(10)  Pašreizējās ražošanas un patēriņa sistēmas pārveidošana ir steidzami nepieciešama. Galvenais mērķis ir patēriņu padarīt ilgtspējīgāku un cik vien iespējams pieskaņot izejvielu ieguves, ražošanas un produktu izstrādes procesus dabā pastāvošajiem procesiem un risinājumiem.

(11)  Sabiedrība ir atkarīga, galvenokārt, no tādiem produktiem, kas izgatavoti no vairākiem atšķirīgiem materiāliem, proti, bioloģiskiem, minerālu un sintētiskiem materiāliem, kurus bieži kombinē kompozītmateriālu iegūšanai. Šie materiāli būtu jāizmanto un ar tiem būtu jārīkojas tā, lai pēc to derīgas izmantošanas perioda beigām tie nekļūtu par neizmantojamiem atkritumiem.

(12)  Tā kā uz nozīmīgākajām atkritumu apsaimniekošanas darbībām tagad attiecas tiesību akti vides jomā, ir būtiski, lai šī direktīva tiktu pielāgota šādai pieejai. Līguma 174. pantā minētais uzsvars uz mērķiem vides jomā ļautu vairāk pievērsties atkritumu rašanās un apsaimniekošanas ietekmei uz vidi visā resursu aprites ciklā. Tādēļ šīs Direktīvas juridiskajam pamatam jābūt 175. pantam.

(13)  Ja ekonomiski instrumenti ir rentabli, tie ir efektīvi un tiem jābūt efektīviem, lai sasniegtu atkritumu rašanās novēršanas un apsaimniekošanas mērķus. Atkritumi ir vērtīgi resursi, un turpmāka ekonomisku instrumentu piemērošana palielinās devumu vides jomā. Tādēļ šai direktīvai būtu jārosina to izmantošana atbilstīgā līmenī.

(14)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 3. oktobra Regulā (EK) Nr. 1774/2002(9) noteikti veselības aizsardzības noteikumi attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku uzturam. Tajā cita starpā paredzētas atbilstīgas kontroles attiecībā uz visu dzīvnieku izcelsmes atkritumu pārstrādi, izmantošanu un apglabāšanu, tādējādi novēršot iespējamo apdraudējumu dzīvnieku un sabiedrības veselībai. Tādēļ jānoskaidro saistība ar minēto regulu, lai novērstu noteikumu dublēšanu, neattiecinot tos uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem gadījumos, kad tie paredzēti citiem izmantošanas veidiem, kas nav uzskatāmi par darbībām ar atkritumiem.

(15)  Ņemot vērā pieredzi, kas gūta, piemērojot Regulu (EK) Nr. 1774/2002, ir lietderīgi precizēt darbības jomu tiesību aktiem par atkritumiem un šādu tiesību aktu noteikumus par bīstamajiem atkritumiem saistībā ar dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kā tie noteikti Regulā (EK) Nr. 1774/2002. Ja dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti rada potenciālu apdraudējumu veselībai, atbilstīgais juridiskais instruments šo risku novēršanai ir Regula (EK) Nr. 1774/2002, un tādēļ jāizvairās no tās pārklāšanās ar tiesību aktiem atkritumu jomā.

(16)  Papildus būtu jāiekļauj atkārtotas izmantošanas definīcija, lai precizētu šīs darbības vietu ES atkritumu apsaimniekošanas politikas kontekstā. Šī definīcija būtu jāformulē tā, lai tā aptvertu visas darbības, kuras definētas kā atkārtota izmantošana spēkā esošajos Kopienas tiesību aktos par konkrētu produktu atkritumiem.

17)   būtu jāiekļauj pārstrādes definīcija, lai precizētu šā jēdziena darbības jomu.

(18)  Reģenerācijas un apglabāšanas definīcijas ir jāgroza, lai nodrošinātu abu jēdzienu skaidru nošķiršanu, balstoties uz to ietekmes uz vidi un veselību faktisko atšķirību un uz to, vai darbības rezultātā tautsaimniecībā tiek aizstāti dabas resursi, kas būtu uzskatāms par vēlamāko risinājumu. Turklāt papildus jāparedz korektīvs mehānisms, lai precizētu, kad darbības kā reģenerācijas darbības klasificēšana neatbilst darbības patiesajai ietekmei uz vidi.

(19)  Lai precizētu dažus atkritumu definīcijas aspektus, ir jānosaka, kad konkrēti atkritumi vairs nav uzskatāmi par atkritumiem, bet gan par otrreizēji izmantojamiem materiāliem vai vielām, katru kategoriju izskatot atsevišķi. Komisijai būtu jāiesniedz likumdošanas priekšlikums par šādas pārklasificēšanas kritērijiem un par to, vai noteiktas atkritumu plūsmas atbilst šai Direktīvai.

(20)  Lai precizētu dažus atkritumu definīcijas aspektus, būtu lietderīgi arī norādīt, kad par blakusproduktu kļūst materiāls vai viela tādā ražošanas vai ieguves procesā, kurā pamatmērķis nav attiecīgā materiāla vai vielas ražošana un kurā glabātājs neplāno no tiem atbrīvoties, bet tos izmantot. Pamatojoties uz līdzšinējo tiesu praksi, Komisijai jāsagatavo skaidrojošas pamatnostādnes. Ja ar to nepietiek, Komisijai, īpašu uzmanību pievēršot vides un veselības aspektiem un tiesu praksē nostiprinātajiem nosacījumiem, vajadzētu, ja nepieciešams, piedāvāt likumdošanas priekšlikumus ar skaidriem kritērijiem, kā katrā atsevišķā gadījumā noteikt, kad var uzskatīt, ka šādi materiāli un vielas neietilpst atkritumu definīcijā. Ja Kopienas līmenī nav pieņemti attiecīgi pasākumi vai arī nav piemērojama Eiropas tiesu prakse, attiecīgos materiālus vai vielas arī turpmāk būtu jāuzskata par atkritumiem.

(21)  Ir lietderīgi izmaksas sadalīt tā, lai tās atspoguļotu atkritumu rašanās un apsaimniekošanas faktiskās izmaksas vides jomā. Šai sakarā būtu jāpiemēro princips "maksā piesārņotājs " un ražotāja atbildības princips. Jo īpaši ražotāja individuālā atbildība ir instruments, ko var izmantot, lai veicinātu atkritumu rašanās novēršanu, atkārtotu izmantošanu un pārstrādi, nodrošinot, ka ražotāji ņem vērā viņu produktu ietekmi visa aprites cikla laikā, tostarp arī ietekmi pēc produktu izmantošanas mūža beigām, un izstrādā atbilstošus produktu modeļus.

(22)  Tādēļ jāparedz sadarbības tīkls attiecībā uz atkritumu apglabāšanas iekārtām, lai sniegtu iespēju Kopienai kļūt saimnieciski patstāvīgai atkritumu apglabāšanas ziņā un nodrošinātu dalībvalstu individuālu virzību uz minēto mērķi, ņemot vērā ģeogrāfiskos apstākļus un speciālu iekārtu vajadzību atsevišķiem atkritumu veidiem.

(23)  Rūpējoties par nepieciešamā vides aizsardzības līmeņa uzturēšanu, dalībvalstīm būtu jānodrošina atbilstīgas un rentablas apsaimniekošanas iespējas attiecībā uz atkritumiem, kas rodas pārstrādes darbību rezultātā, tādējādi atzīstot pārstrādes iekārtu būtiski svarīgo lomu galīgās apglabāšanas samazināšanā. Šādi atkritumu pārstrādes pārpalikumi ir būtisks šķērslis pārstrādes jaudu turpmākas palielināšanas ceļā, un kompetentajām iestādēm būtu jāveic nepieciešamie pasākumi atbilstoši mērķim izveidot 'pārstrādājošu sabiedrību'.

(24)  Jāprecizē atkritumu apsaimniekošanas plānošanas pienākuma robežas un saturs, jo īpaši attiecībā uz vēsturiski piesārņotām vietām un ekonomisko instrumentu izmantošanu, un šādu plānu izstrādes vai pārskatīšanas procesā jāietver vajadzība ņemt vērā ietekmi uz vidi visā produktu un materiālu aprites ciklā. Tāpat attiecīgā gadījumā jāņem vērā atkritumu apsaimniekošanas plānošanas prasības, kas paredzētas 14. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 20. decembra Direktīvā 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu(10), un stratēģija poligonos apglabājamo bioloģiski noārdāmo atkritumu apjoma samazināšanai, kas minēta 5. pantā Padomes 1999. gada 26. aprīļa Direktīvā 1999/31/EK par atkritumu poligoniem(11).

(25)  Lai uzlabotu veidu, kā dalībvalstis uzsāk atkritumu rašanās novēršanas pasākumus un sekmētu paraugprakses izplatīšanu šajā jomā, ir jāapstiprina Kopienas mērķi un pasākumi, kas saistīti ar atkritumu rašanās novēršanu, un jāievieš prasība dalībvalstīm izstrādāt programmas atkritumu rašanās novēršanai, pievēršoties nozīmīgākajai ietekmei uz vidi un ņemot vērā visu aprites ciklu. Šādu mērķu un pasākumu nolūkam jābūt saraut saikni starp ekonomisko izaugsmi un atkritumu apjomu palielināšanos, kā arī tādu ietekmi uz vidi un veselību, kas saistīta ar atkritumu rašanos, panākot atkritumu rašanās, kaitīguma un negatīvās ietekmes vispārīgu samazinājumu. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Direktīvu 2003/35/EK(12) vietējām un reģionālajām varas iestādēm, kā arī ieinteresētajām personām un sabiedrībai kopumā jāsniedz iespēja piedalīties programmu izveidē un jānodrošina pieeja šīm programmām, kad tās izstrādātas.

(26)  Bīstamie atkritumi tiek kvalificēti, pamatojoties uz kaitīguma un riska kritērijiem. Tādējādi tie ir jāreglamentē, izmantojot stingrus noteikumus, lai maksimāli novērstu vai samazinātu negatīvo iedarbību neatbilstošas apsaimniekošanas dēļ, kas var ietekmēt vidi, un novērstu cilvēku veselības un drošības apdraudējumu. Kaitīgo īpašību dēļ bīstamajiem atkritumiem ir nepieciešama atbilstoša apsaimniekošana, kas ietver īpašas un piemērotas vākšanas un apstrādes metodes, noteiktus uzraudzības pasākumus un speciālas atkritumu kontroles metodes. Visiem kaitīgo atkritumu apsaimniekotājiem ir jābūt pienācīgi kvalificētiem un apmācītiem.

(27)  Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi jāpieņem saskaņā ar Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumu 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību(13).

(28)  Īpaši Komisijai ir jābūt pilnvarotai veikt labojumus atkritumu un bīstamo atkritumu sarakstā, pieņemt reģistrēšanas prasības, kā arī grozījumus, kas ir nepieciešami, lai pielāgotu IV un V pielikumu zinātnes un tehnikas attīstībai. Tā kā šie pasākumi ir vispārēji un paredzēti, lai grozītu un papildinātu nebūtiskus šīs regulas elementus, tie jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(29)  Tā kā dalībvalstis nevar pilnībā sasniegt šīs direktīvas mērķus, proti, nodrošināt vides aizsardzību un pareizu iekšējā tirgus darbību, un šīs direktīvas mēroga vai seku dēļ tos labāk var sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi to, kas vajadzīgs minēto mērķu sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I nodaļa

Priekšmets, darbības joma un definīcijas

1. pants

Priekšmets

Šajā direktīvā paredzēti pasākumi, lai samazinātu līdz minimumam kopējo ietekmi uz vidi un veselību, atkritumu rašanos un apsaimniekošanu, palīdzot samazināt izmantoto resursu apjomu.

Ja aprites cikla izvērtējums un izmaksu un guvumu analīze skaidri parāda, ka alternatīva apstrādes iespēja dod labākus rezultātus saistībā ar noteiktu atkritumu veidu, dalībvalstis var atkāpties no otrajā daļā noteikto prioritāšu secības. Šos novērtējumus un analīzes dara sabiedrībai zināmus, un tos izskata neatkarīgas zinātniskas iestādes. Organizē konsultācijas, lai nodrošinātu pilnīgi pārredzamu procesu, iesaistot ieinteresētās puses un sabiedrību. Vajadzības gadījumā Komisija sagatavos pamatnostādnes šādu novērtējumu un analīžu izmantošanai.

2. pants

Darbības joma

1.  Šī direktīva neattiecas uz:

2.  Tā neattiecas uz šādām atkritumu kategorijām, ciktāl īpašus šo kategoriju aspektus jau aptver citi Kopienas tiesību akti:

3.  Lai veicinātu īpašu materiālu pārstrādi, Komisija iesniedz priekšlikumu līdz ...(14).

4.  Šī direktīva neattiecas uz kūtsmēsliem, salmiem un citām dabīgām, nekaitīgām vielām, ko izmanto lauksaimniecībā vai enerģijas ražošanā no biomasas, izmantojot procesus vai metodes, kuras nekaitē videi un neapdraud cilvēku veselību.

Šī direktīva attiecas uz notekūdeņu dūņām, ja vien tās netiek izmantotas lauksaimniecībā saskaņā ar Padomes 1986. gada 12. jūnija Direktīvu 86/278/EEC par vides, jo īpaši augsnes, aizsardzību, lauksaimniecībā izmantojot notekūdeņu dūņas(15).

5.  Šā panta 2. punkta f) apakšpunktā minētie "dzīvnieku līķi" ir miruši dzīvnieki, kas nav nokauti kautuvē, tostarp dzīvnieki, kas nokauti, lai apkarotu epizootisku slimību lauksaimniecības prakses kontekstā.

6.  Šī direktīva neattiecas uz dabīgajām nogulsnēm un nogulumiem, kuriem nav IV pielikumā noteikto bīstamo īpašību.

3. pants

Definīcijas

4. pants

Atšķirība starp blakusproduktiem un atkritumiem

1.  Lai kādu vielu vai priekšmetu, kas radies ražošanas procesā, kura galvenais mērķis nav šīs vielas vai priekšmeta izgatavošana, varētu klasificēt par blakusproduktu un nevis atkritumu, ir jāievēro šādi noteikumi:

2.  Līdz ...(17) Komisija, pamatojoties uz 1. punktā norādītajiem nosacījumiem, iesniedz likumdošanas priekšlikumu, norādot vides un kvalitātes kritērijus, kuriem šai vielai vai priekšmetam jāatbilst, lai to varētu klasificēt kā blakusproduktu. Šajā priekšlikumā jāiekļauj pielikums ar to vielu un/vai priekšmetu sarakstu, kurus jāklasificē kā blakusproduktus.

3.  Uzņēmējiem un sabiedrībai ir iespējams netraucēti iepazīties ar šīs direktīvas 2. pantā minēto sarakstu (t.i., ar interneta palīdzību).

5. pants

Ražotāja atbildība

1.  Nolūkā paaugstināt ražotāja atbildību dalībvalstis un Kopiena veic pasākumus, lai no ražotājiem vai ievedējiem prasītu atbildību par atkritumiem, kuri ir radušies no attiecīga produkta laišanas tirgū. Cita starpā to var veikt šādi:

2.  Dalībvalstis ziņo Komisijai par 1. punkta īstenošanu. Ņemot vērā dalībvalstu pieredzi, Komisija izvērtē, cik lietderīgi ir ieviest ES līmenī paplašinātas ražotāja atbildības shēmas saistībā ar noteiktām atkritumu plūsmām, pamatojoties uz dalībvalstu pieredzi.

6. pants

Atkritumu saraksts

Šai direktīvai pievieno atkritumu sarakstu, ko izveido ar Lēmumu 2000/532/EK un kas ir tieši piemērojams visās dalībvalstīs. Komisija šo sarastu var grozīt saskaņā ar 46. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Sarakstu datu vākšanas nolūkā papildina un groza Komisija, un tajā iekļauj arī atkritumus, kas jāuzskata par bīstamiem atbilstīgi 15. līdz 18. pantam, ņemot vērā atkritumu izcelsmi un sastāvu, un vajadzības gadījumā koncentrācijas robežvērtības.

Komisija nodrošina, ka šis saraksts ir pietiekami viegli saprotams mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un tas ir viegli pieejams.

II nodaļa

Atkritumu rašanās novēršana

7.  pants

Novēršana

Dalībvalstis saskaņā ar 1. pantu veic visus vajadzīgos pasākumus, lai līdzsvarotu kopējo atkritumu rašanos līdz 2010. gadam, salīdzinot ar kopējo atkritumu rašanos 2008. gadā.

Līdzsvarošana nozīmē nepieļaut atkritumu rašanās pieaugumu attiecībā pret līdzsvarošanas posma sākumu.

III nodaļa

Reģenerācija un apglabāšana

1. iedaļa

Vispārīga informācija

8. pants

Reģenerācija

1.  Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus saskaņā ar 1. panta noteikumiem, lai nodrošinātu, ka gadījumos, kad tas praktiski ir iespējams, ar visiem atkritumiem tiek veiktas reģenerācijas darbības. Tajās ietilpst vismaz II pielikumā minētās darbības, ja tās atbilst 3. panta j) apakšpunktā iekļautajai reģenerācijas definīcijai.

Lai novērstu šaubas, šīs darbības iekļauj II pielikumā arī tad, ja saražo materiālu, ar kuru vēlāk veic apglabāšanas darbības, ja šo darbību sākotnējais mērķis ir II pielikumā iekļautā reģenerācijas darbība.

Pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei, II pielikumā izklāstīto darbību sarakstu var papildināt ar citām reģenerācijas darbībām.

2.  Komisija saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru līdz ...(18) ierosina likumdošanas priekšlikumu nolūkā pieņemt īstenošanas pasākumus, lai noteiktu uz labākajām pieejamām metodēm balstītus vides un efektivitātes kritērijus, kas balstīti uz labākajām pieejamām tehnikām, uz kuriem pamatojoties, II pielikumā minētās gala darbības var uzskatīt par tādām, kā rezultātā ir veikta reģenerācijas darbība.

3.  Pirms grozīt II pielikumu un pieņemt īstenošanas pasākumus atbilstīgi 2. punktam Komisija apspriežas ar dalībvalstīm un attiecīgajām rūpniecības, vides, darbinieku un patērētāju asociācijām.

4.  Dalībvalstis īsteno pasākumus, lai veicinātu produktu atkārtotu izmantošanu, jo īpaši veidojot un atbalstot oficiāli reģistrētus atkārtotas izmantošanas un remonta tīklus un pēc vajadzības ieviešot atbilstīgus procesus un produktu standartus.

Dalībvalstis var īstenot citus pasākumus, lai veicinātu atkārtotu izmantošanu, piemēram, ekonomiskus instrumentus, pasūtījuma kritērijus, kvantitatīvus mērķus vai aizliegumus laist tirgū atsevišķus produktus.

5.  Lai radītu pārstrādājošu sabiedrību Eiropā un dotu ieguldījumu augsta resursu efektivitātes līmeņa sasniegšanā, dalībvalstis līdz 2020. gadam sasniedz vismaz 50 % vispārējo līmeni atkārtotā izmantošanā un otrreizējā pārstrādē cietajiem sadzīves atkritumiem un 70 % līmeni celtniecības atkritumiem, būvgružiem, kā arī rūpnieciskajiem un ražošanas atkritumiem. Valstīm, kuras saskaņā ar Eiropas Kopienu Statistikas biroja datiem par laika posmu no 2000. līdz 2005. gadam kādā no kategorijām nav sasniegušas 5 % līmeni atkritumu otrreizējā pārstrādē vai par kurām nav oficiālu datu, var piešķirt papildu 5 gadu periodu šo mērķu sasniegšanai.

6.  Dalībvalstis veic pasākumus, lai veicinātu kvalitatīvu pārstrādi, un, lai to panāktu, vajadzības gadījumā izveido atsevišķas savākšanas sistēmas, ar kuru palīdzību nodrošināt nepieciešamos kvalitātes standartus attiecīgajās pārstrādes nozarēs.

Līdz 2015. gadam dalībvalstis izveido atsevišķas atkritumu savākšanas sistēmas vismaz šādiem atkritumiem – papīram, metālam, plastmasai, tekstilmateriāliem, bioloģiski noārdāmiem atkritumiem, eļļai un bīstamajiem atkritumiem. Minētais neskar spēkā esošos vai nākotnē pieņemamos tiesību aktus par atkritumu plūsmu vai 18. panta prasības.

9. pants

Apglabāšana

1.  Neierobežojot 1. panta otro punktu dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja atkritumu rašanās novēršana, atkārtota izmantošana, pārstrāde vai cita veida reģenerācija netiek veikta, ar visiem atkritumiem veic drošas apglabāšanas darbības, kas atbilst 10. pantā noteiktajiem mērķiem.

Tām jāaizliedz atkritumu izmešana, izgāšana un nekontrolēta apglabāšana.

2.  Apglabāšanas darbībās ietilpst I pielikumā minētās darbības.

Apglabāšanas darbības, kas klasificētas kā D11 (sadedzināšana jūrā) un D7 (izgāšana jūrā/okeānā, ieskaitot novietošanu uz gultnes), ir aizliegtas.

3.  Ja darbības rezultāti liecina, ka, neraugoties uz to, ka notiek resursu aizstāšana, 1. panta nolūkā aizstāšana ir ļoti ierobežota, Komisija saskaņā ar 36. panta 2. punktā minēto procedūru var iesniegt likumdošanas priekšlikumu, pievienojot šo konkrēto darbību I pielikumā iekļautajam sarakstam.

Pirms grozīt II pielikumu Komisija apspriežas ar dalībvalstīm un attiecīgajām rūpniecības, vides, darbinieku un patērētāju asociācijām.

10. pants

Nosacījumi

Jebkuru atkritumu reģenerācijas un apglabāšanas prasību pamatā, ko noteikušas dalībvalstis vispārēji saistošu normu veidā, ir labākās pieejamās atkritumu apsaimniekošanas metodes.

Ja tas ir vajadzīgs cilvēku veselības un vides aizsardzībai, Komisija iesniedz atsevišķu direktīvu priekšlikumus, ar kuriem attiecībā uz atkritumiem vai reģenerācijas darbībām, kam ir īpaša ekoloģiska vai ekonomiska nozīme kvantitatīvā izteiksmē, tiek noteiktas prasības attiecībā uz reģenerāciju, vielām vai priekšmetiem, kuri rodas reģenerācijas darbību rezultātā, un uz šo vielu un priekšmetu tālāku izmantošanu. Šo prasību pamatā ir labākās pieejamās atkritumu apsaimniekošanas metodes. Šajās direktīvās arī var detalizēti noteikt, kad reģenerēti atkritumi zaudē atkritumu statusu.

11. pants

Atbildība

Saskaņā ar principu "maksā piesārņotājs" dalībvalstis nodrošina, ka ikviens atkritumu īpašnieks pats veic atkritumu reģenerāciju vai apglabāšanu, vai uztic atkritumu reģenerāciju vai apglabāšanu uzņēmumam, kas veic atkritumu apstrādi, vai arī privātam vai valsts atkritumu savācējam.

2.Iedaļa

Izmaksas un tīkli

12. pants

Izmaksas

13. pants

Atkritumu apglabāšanas iekārtu tīkls

Kopienas teritorijā atkritumus kopumā apstrādā ar ekoloģiski visnekaitīgākajiem paņēmieniem.

Atkritumus apglabā tuvākajās piemērotajās atkritumu apglabāšanas iekārtās, izmantojot piemērotākās metodes un tehnoloģijas, lai nodrošinātu augsta līmeņa vides un sabiedrības veselības aizsardzību.

Ikviena dalībvalsts, sadarbojoties ar citām dalībvalstīm, spert attiecīgus soļus, lai izveidotu integrētu un atbilstošu atkritumu apglabāšanas iekārtu tīklu, ņemot vērā labākās pieejamās metodes.

IV nodaļa

Atkritumu stadijas beigas

14. pants

Otrreizēji izmantojami produkti, materiāli un vielas

1.  Dalībvalstis var prasīt Komisijai noteikt, vai izņēmuma gadījumā attiecīgie atkritumi vairs nav uzskatāmi par atkritumiem, pamatojoties uz to, ka:

2.  Līdz ...(19) Komisija vajadzības gadījumā, pamatojoties uz izvērtējumu atbilstīgi 1. punktam, izvirza likumdošanas priekšlikumu, norādot vides un kvalitātes kritērijus, kas jāizpilda, lai atkritumu īpašus produktus, materiālus vai vielu kategorijas varētu uzskatīt par otrreizēji izmantojamiem produktiem, materiāliem vai vielām.

3.  Saskaņā ar 2. punktu noteiktie kritēriji ir tādi, kas nodrošina, ka iegūtais otrreizēji izmantojamais produkts, materiāls vai viela atbilst vajadzīgajiem nosacījumiem, lai to laistu tirgū.

Nosakot kritērijus, ņem vērā visus apdraudējumus, ko rada otrreizēji izmantojama materiāla vai vielas videi kaitīga izmantošana vai pārvadāšana, un tos nosaka tādā līmenī, kas nodrošina augstā līmeņa cilvēka veselības un vides aizsardzību.

4.  Līdz ...(20) Komisija vajadzības gadījumā sagatavo priekšlikumus ar mērķi noteikt, vai turpmāk minētās atkritumu plūsmas ietilpst šā panta noteikumos, un tādā gadījumā paredzēt, kādi nosacījumi tiem jāpiemēro:

V nodaļa

Bīstamie atkritumi

Pirmā iedaļa

Klasifikācija un iekļaušana sarakstā

15. pants

Klasifikācija

1.  Atkritumus uzskata par bīstamiem atkritumiem, ja tiem piemīt vismaz viena no IV pielikumā minētajām īpašībām.

Bīstamos atkritumu nevar pārklasificēt par nebīstamiem atkritumiem, atšķaidot vai sajaucot atkritumus ar mērķi piesārņotājvielu sākotnējo koncentrāciju samazināt līdz līmenim, kas ir zemāks par bīstamo atkritumu definēšanai noteikto robežvērtību.

2.  Bīstamos sadzīves atkritumus neuzskata par bīstamiem atkritumiem, līdz kamēr tos savāc uzņēmums, kas veic atsevišķi savāktu bīstamo atkritumu apstrādi, vai privāts vai valsts bīstamo atkritumu savācējs.

3.  Šīs direktīvas noteikumi, ko piemēro bīstamiem atkritumiem, neattiecas uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem un no tiem iegūtiem produktiem, uz kuriem attiecas Regula (EK) Nr. 1774/2002, ja vien minētie produkti nav sajaukti ar bīstamiem atkritumiem.

16. pants

Saraksts

Šo direktīvu papildina ar atkritumu sarakstu, kas izveidots ar Lēmumu 2000/532/EK. Komisija šo sarakstu var grozīt saskaņā ar 46. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Sarakstā ņem vērā atkritumu sastāvu, un, vajadzības gadījumā, koncentrācijas robežvērtības un atkritumu izcelsmi.

17. pants

Sarakstā neiekļautie bīstamie atkritumi

Ja dalībvalsts uzskata atkritumus par bīstamiem arī tad, ja tie nav iekļauti 6. pantā minētajā atkritumu sarakstā (še turpmāk ‐ "saraksts") un tiem piemīt viena vai vairākas no IV pielikumā minētajām īpašībām, dalībvalsts par visiem šādiem gadījumiem nekavējoties informē Komisiju un sniedz Komisijai visu attiecīgo informāciju.

18. pants

Sarakstā iekļautie nebīstamie atkritumi

1.  Ja dalībvalstij ir pierādījumi, kas apliecina, ka konkrētiem atkritumiem, kuri iekļauti bīstamo atkritumu sarakstā, nepiemīt neviena no IV pielikumā minētajām īpašībām, tā par visiem šādiem gadījumiem nekavējoties informē Komisiju un sniedz Komisijai visus vajadzīgos pierādījumus.

2.  Komisija, ņemot vērā saņemtos paziņojumus, saskaņā ar 46. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru pārskata sarakstu, lai lemtu par tā pielāgošanu.

3.  Dalībvalsts atkritumus var uzskatīt par nebīstamiem pēc tam, kad ir pieņemtas izmaiņas sarakstā.

19. pants

Bīstamo atkritumu izsekojamība un kontrole

Saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem par bīstamajiem atkritumiem dalībvalstis īsteno nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bīstamo atkritumu ražošanu, savākšanu un pārvadāšanu, kā arī uzglabāšanu un apstrādi veic tādos apstākļos, kuri nodrošina vides un cilvēka veselības optimālu aizsardzību, kā arī uzņēmēju, ražošanas vietu un indivīdu drošību, tostarp vismaz veicot pasākumus, lai panāktu visu veidu bīstamo atkritumu izsekojamību un kontroli, sākot no ražošanas līdz pat gala izlietojumam, kā arī pienācīgu riska novērtējumu šo atkritumu apsaimniekošanas gaitā.

Otrā iedaļa

Īpašas prasības

20. pants

Atdalīšana

1.  Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai uzņēmumiem, kuri saistīti ar bīstamiem atkritumiem, prasītu nesajaukt dažādu kategoriju bīstamos atkritumus, kā arī nesajaukt bīstamos atkritumus ar nebīstamajiem atkritumiem.

2.  Dalībvalstis veicina bīstamo sastāvdaļu atdalīšanu no visām atkritumu plūsmām, pirms tās nonāk reģenerācijas ķēdē.

3.  Atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstis var veikt pasākumus, lai atļautu dažādu kategoriju bīstamo atkritumu jaukšanu vai arī bīstamo atkritumu jaukšanu ar citiem atkritumiem, vielām vai materiāliem, ja:

21. pants

Marķēšana

1.  Dalībvalstis paredz pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka savākšanas, pārvadāšanas un pagaidu glabāšanas laikā bīstamie atkritumi ir attiecīgi iepakoti un marķēti saskaņā ar spēkā esošajiem starptautiskajiem un Kopienas standartiem.

2.  Nosūtot bīstamos atkritumus, tiem pievieno identifikācijas veidlapu, kas minēta Padomes 1993. gada 1. februāra Regulā (EEK) Nr. 259/93 par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Eiropas Kopienā ievešanu tajā un izvešanu no tās(21).

22. pants

Atkritumeļļas

Neskarot 20. un 21. pantā paredzētos pienākumus saistībā ar bīstamo atkritumu apsaimniekošanu, dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka atkritumeļļas savāc atsevišķi no citiem atkritumiem, ja tas ir tehniski iespējams, un tad apstrādā atbilstīgi 1. panta otrajā daļā minētajai atkritumu hierarhijai, pamatojoties uz 10. panta noteikumiem; cik iespējams jāievēro Padomes 1975. gada 16. junija Direktīvā 75/439/EEK par atkritumeļļu apglabāšanu(22) reģenerācijai piešķirtā prioritāte.

23. pants

Ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumi

Aizliegts pārstrādāt nepārstrādātus ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumus, lai tos izmantotu barošanai. Licenzēti uzņēmumi, veicot atbilstīgas, kontrolējamas darbības, likvidē, sterilizē un apglabā ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumus. Dalībvalstis var atļaut izmantot ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumus cūku barošanai tikai ar nosacījumu, ja pastāv vispusīga drošas pārstrādes pārraudzība, sterilizācija un tiek ievēroti Regulas (EK) Nr. 1774/2002 noteikumi.

VI nodaļa

Bioatkritumi

24. pants

Bioatkritumu savākšana un izmantošana

1.  Priekšroka jādod bioatkritumu materiālu pārstrādei

2.  Lai īstenotu 1. pantā izvirzītos mērķus, dalībvalstis izstrādā sistēmu bioatkritumu dalītai savākšanai līdz ...(23).

3.  Lai izpildītu 25. un 26. punktā minētās prasības, dalībvalstis nodrošina, ka apstrādātos bioatkritumus var izkaisīt uz laiksaimniecībā, mežkopībā vai dārzkopībā izmantojamas zemes.

25. pants

Bioatkritumu apstrāde

1.  Pirms bioatkritumu izkaisīšanas uz zemes, to ražotāji un īpašnieki pakļauj tos apstrādei, kas nodrošina šo atkritumu nekaitīgumu cilvēku, dzīvnieku un augu veselībai. Tas attiecas arī uz pārtikas atkritumiem no restorāniem un citiem ēdināšanas uzņēmumiem, uz kurus nav jāapglabā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1774/2002 noteikumiem.

2.  Komisija saskaņā ar 46. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru pieņem īstenošanas pasākumus, norādot nekaitīguma pārbaudes prasību minimumu attiecībā uz cilvēku, dzīvnieku un augu veselību.

3.  Lai nodrošinātu to, ka bioatkritumi uz zemes tiek izkaisīti videi nekaitīgā veidā, Komisija saskaņā ar 46. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru pieņem īstenošans pasākumus, norādot, kādi vides un kvalitātes kritēriji jāievēro, lai bioatkritumus varētu izkaisīt uz laiksaimniecībā, mežkopībā vai dārzkopībā izmantojamas zemes un tos varētu uzskatīt par otrreizēji izmantojamu produktu, materiālu vai vielu.

4.  Šīs direktīvas 3. punktā paredzētajos īstenošanas pasākumos ietilpst vismas saistošie robežlielumi attiecībā uz smagajiem metāliem, fizikālajiem piejaukumiem, kā arī dīgtspējīgu sēklu un asnus dzīt spējīgu augu daļu saturu, un piemērotu izejmateriālu saraksts.

5.  Nosakot kritērijus, ņem vērā visus apdraudējumus, ko rada otrreizēji izmantojama materiāla vai vielas izmantošana vai pārvadāšana videi kaitīgā veidā, un tos nosaka tādā līmenī, kas nodrošina augstā līmeņa cilvēka veselības un vides aizsardzību.

26. pants

Kontrole

1.  Lai pārraudzītu atbilstību 25. punktā noteiktajām prasībām dalībvalstis nodrošina, ka tiek izveidotas un pielietotas kvalitātes nodrošināšanas sistēmas.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka regulāri tiek veiktas pārbaudes, lai noteiktu kaitīgu vielu klātbūtni.

27. pants

Pārstrāde

Ne vēlāk kā līdz 2008. gada 30. jūnijam Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei priekšlikumus tiesību aktiem bioatkritumu pārstrādes veicināšanai.

VII nodaļa

Atļaujas vai reģistrācija

1. iedaļa

Atļaujas

1. apakšiedaļa

Vispārīga informācija

28. pants

Izdošana

1.  Dalībvalstis pieprasa, lai ikviens uzņēmums, kas nodomājis veikt apglabāšanu vai reģenerāciju, saņem atļauju no valsts kompetentās iestādes.

Atļaujās var būt norādīti papildu nosacījumi un pienākumi.

2.  Atļaujas var piešķirt uz norādītu laikposmu, un tās var būt atjaunojamas.

3.  Ja valsts kompetentā iestāde uzskata, ka paredzētā apstrādes metode ir nepieņemama no vides aizsardzības viedokļa, tā atsakās izdot atļauju.

4.  Attiecībā uz jebkuru atļauju, kas attiecas uz enerģijas reģenerāciju, jāparedz nosacījums, ka enerģijas reģenerācijai jābūt ar ļoti augstu energoefektivitāti.

29 pants

Prasības atļaujas saņemšanai

Atbilstīgi Direktīvai 96/61/EK par visām bīstamo atkritumu apstrādes iekārtām ir jāsaņem atļauja.

Neskarot Direktīvu 96/61/EK, pieteikumā atļaujas saņemšanai no kompetentajām iestādēm iekļauj to plānoto pasākumu aprakstu, kuri ir paredzēti, lai nodrošinātu, ka attiecīgā iekārta ir izstrādāta, aprīkota un darbosies saskaņā ar apstrādājamo atkritumu kategorijām un apdraudējumu, kas ar tiem saistīts.

Ja nebīstamo atkritumu apstrādes iekārtu uzņēmums plāno mainīt darbību, apstrādājot arī bīstamos atkritumus, to uzskata par būtisku pārmaiņu Direktīvas 96/61/EK 2. panta 10. punkta b) apakšpunkta nozīmē un piemēro minētās direktīvas 12. panta 2. punktu.

30. pants

Atļaujas saskaņā ar Direktīvu 96/61/EK

Šīs direktīvas 28. panta 1. punktu nepiemēro tajā gadījumā, ja uzņēmums jau saņēmis atļauju saskaņā ar Direktīvu 96/61/EK ar noteikumu, ka atļaujā iekļauti visi 28. panta 1. punktā uzskaitītie elementi.

31. pants

Īstenošanas pasākumi

Komisija vajadzības gadījumā sagatavo priekšlikumus atsevišķām direktīvām, kuras nosaka obligātos standartus atļaujām, kas paredzēti, lai nodrošinātu, ka atkritumus apstrādā saskaņā ar 10. pantā izklāstītajiem mērķiem.

Pamatojoties uz valsts vajadzību novērtējumu un proporcionalitātes principu, kā arī ievērojot Līgumus, dalībvalstis var atļaujām noteikt augstākus standartus.

32. pants

Papildu pasākumi

Līdz ...(24) Komisija sagatavo ziņojumu ar mērķi apsvērt pasākumus, kuri var dot ieguldījumu 1. pantā izklāstīto mērķu efektīvākai īstenošanai. Ziņojumu kopā ar attiecīgiem priekšlikumiem nosūta Eiropas Parlamentam un Padomei sešu mēnešu laikā pēc tā pabeigšanas.

Prasība sagatavot šo ziņojumu netraucēs Komisiju vienlaicīgi izvirzīt priekšlikumus.

2.APAKŠIEDAĻA

ATBRĪVOJUMI

33. pants

Tiesības uz atbrīvojumiem

No 28. panta 1. punktā paredzētās prasības dalībvalstis var atbrīvot.

Ja uzņēmums veic gan apglabāšanu, gan reģenerāciju, tam var piešķirt atbrīvojumu tikai attiecībā uz reģenerācijas darbībām.

Šis atbrīvojums neattiecas uz bīstamo atkritumu apstrādi.

34. pants

Vispārīgi noteikumi

1.  Ja dalībvalsts vēlas piešķirt atbrīvojumus, kā paredzēts 33. pantā, tā nodrošina, ka kompetentās iestādes katram darbības veidam paredz vispārīgus noteikumus, kuros norādīts atkritumu veids un daudzumi, uz ko var attiecināt izņēmumu, un izmantojamā apstrādes metode.

Šie noteikumi pamatojas uz vislabākajām pieejamām metodēm un ir izstrādāti tā, lai nodrošinātu atbilstību 10. pantam.

2.  Dalībvalstis informē Komisiju par vispārīgiem noteikumiem, kas paredzēti saskaņā ar 1. punktu.

2. iedaļa

Reģistrācija

35. pants

Reģistrācija

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka valsts kompetentās iestādes reģistrē to uzņēmumu datus, kuru profesionālā darbība ir saistīta ar atkritumu savākšanu vai transportēšanu vai kuri kā uzpircēji vai starpnieki organizē atkritumu apstrādi citu vārdā, ja uz tiem neattiecas prasība par atļauju saskaņā ar 28. panta 1. punktu.

Šiem uzņēmumiem jāievēro konkrētas reģistrācijas prasības.

2.  Visus uzņēmums, kam piešķirts atbrīvojums saskaņā ar 1. iedaļas 2. apakšiedaļu, reģistrē 1. punktā paredzētajā reģistrā.

Kad vien iespējams, birokrātijas samazināšanas nolūkā kompetento iestāžu uzskaites datus izmantos, lai iegūtu ar šo reģistrācijas procesu saistīto informāciju.

3.  Komisija saskaņā ar 46. panta 3.punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru un pēc konsultācijām ar rūpniecības nozares pārstāvjiem pieņem 1. punkta otrajā daļā minētās reģistrācijas prasības.

4.  Dalībvalstis nodrošina, ka sistēma atkritumu savākšanai, pārvadāšanai to teritorijā un atkritumu starptautisko pārvadājumu sistēma garantē, ka savāktie un pārvadātie atkritumi tiek nogādāti uz atbilstīgām apstrādes iekārtām, ievērojot 10. pantā minētos pienākumus.

Uz visiem atkritumu pārvadājumiem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Regulas (EK) Nr. 1013/2006(25) noteikumi.

VIII nodaļa

Atkritumu apsaimniekošana

1. iedaļa

Plāni

36. pants

Atkritumu apsaimniekošanas plāni

1.  Dalībvalstis nodrošina, lai to kompetentās iestādes saskaņā ar 1. pantu izstrādā vienu vai vairākus atkritumu apsaimniekošanas plānus, ko pārskata vismaz reizi piecos gados.

Šiem plāniem atsevišķi vai kopā jāaptver visa attiecīgās dalībvalsts ģeogrāfiskā teritorija.

2.  Šā panta 1. punktā paredzētajos atkritumu apsaimniekošanas plānos izklāsta analīzi par pašreizējo atkritumu apsaimniekošanas situāciju attiecīgajā ģeogrāfiskajā vienībā, kā arī pasākumus, kas jāveic attiecībā uz atkritumu rašanās novēršanu, atkārtotu izmantošanu, pārstrādi, reģenerāciju un drošu apglabāšanu.

3.  Atkritumu apsaimniekošanas plānos iekļauj visu informāciju, kāda ir nepieciešama 2. punktā noteikto saistību izpildei, kā arī tam, lai kompetentās iestādes, organizācijas un uzņēmumi rīkotos tā, lai plānu īstenotu. Komisija vajadzības gadījumā sagatavo pamatnostādnes atkritumu apsaimniekošanas plānošanai.

4.  Atkritumu apsaimniekošanas plāniem jāatbilst atkritumu apsaimniekošanas plānošanas prasībām, kas izklāstītas Direktīvas 94/62/EK 14. pantā, un stratēģijai poligonos apglabājamo bioloģiski noārdāmo atkritumu apjoma samazināšanai, kas minēta Direktīvas 1999/31/EK 5. pantā, ietverot nozīmīgas informētības veicināšanas kampaņas un ekonomisko instrumentu izmantošanu.

5.  Dalībvalstis Komisijai paziņo par visiem pieņemtajiem atkritumu apsaimniekošanas plāniem vai par visiem grozījumiem to atkritumu apsaimniekošanas plānos.

Vienlaikus tās Komisijai sniedz vispārīgu izvērtējumu par to, kā plāni sekmēs šīs direktīvas mērķu sasniegšanu. Šis izvērtējums ietver atkritumu apsaimniekošanas plānu ietekmes uz vidi stratēģisku novērtējumu, kas paredzēts Direktīvā 2001/42/EK.

37. pants

Dalībvalstu sadarbība

Vajadzības gadījumā dalībvalstis sadarbojas ar citām attiecīgajām dalībvalstīm, lai izveidotu atkritumu apsaimniekošanas plānus saskaņā ar 36. pantu.

Tās nodrošina sabiedrības līdzdalību saskaņā ar Direktīvu 2003/35/EK, jo īpaši izvietojot plānus publiski pieejamā tīmekļa vietnē.

38. pants

Dalībvalstis var veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu tādu atkritumu pārvietošanu, kuri neatbilst to atkritumu apsaimniekošanas plāniem. Tās informē Komisiju un citas dalībvalstis par šiem pasākumiem.

2. iedala

Programmas atkritumu rasanas noversanai

39. pants

Izveide

1.  Dalībvalstis izveido programmas atkritumu rašanās novēršanai saskaņā ar 1. un 7. pantu ne vēlāk kā līdz ...(26).

Šo programmu un tajās iekļauto pasākumu mērķis ir atkritumu rašanās stabilizācija līdz 2012. gadam un turpmāka ievērojama atkritumu rašanās samazināšana līdz 2020. gadam kā minimālā prasība.

Šādas programmas vai nu iekļauj esošajos atkritumu apsaimniekošanas plānos, kas paredzēti 36. pantā, vai arī tās darbojas kā atsevišķas programmas. Tās izstrādā tādā ģeogrāfiskā mērogā, kas ir vispiemērotākais to efektīvai piemērošanai.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir iesaistītas šo programmu sagatavošanā un ka ieinteresētajām personām un visai sabiedrībai saskaņā ar Direktīvu 2003/35/EK ir iespēja piedalīties programmu izstrādē un piekļūt programmām, kad tās izstrādātas.

3.  Komisija izveido sistēmu informācijas apmaiņai par atkritumu rašanās novēršanas paraugpraksi.

40. pants

Pārskatīšana

Dalībvalstis regulāri izvērtē programmas atkritumu rašanās novēršanai un tās pārskata vismaz reizi piecos gados. Eiropas Vides aģentūra ikgada ziņojumā iekļauj pārskatu par attīstību šādu programmu pabeigšanā un īstenošanā.

Komisija pēc apspriešanās ar Apspriežu forumu, ko izveido saskaņā ar 47. pantu, izstrādā pamatnostādnes atkritumu rašanās novēršanas programmu novērtēšanai, tostarp 7. pantā paredzētos rādītājus.

Programmu novērtēšanu veic Komisija, pamatojoties uz šīm pamatnostādnēm un sadarbojoties ar atbilstīgajām iestādēm.

18 mēnešu laikā pēc 5 gadu perioda beigām tā iesniedz novērtējuma ziņojumu par programmu doto ieguldījumu šajā direktīvā noteikto mērķu un uzdevumu sasniegšanā.

IX. nodaļa

Pārbaudes un uzskaite

41. pants

Pārbaudes

1.  Uzņēmumus, kas apstrādā atkritumus, uzņēmumus, kuru profesionālā darbība ir saistīta ar atkritumu savākšanu vai transportēšanu vai kuri organizē atkritumu apstrādi citu vārdā, kā arī bīstamo atkritumu radītājus periodiski pārbauda kompetentās iestādes.

2.  Pārbaudes attiecībā uz savākšanas un transportēšanas darbībām aptver savākto un transportēto atkritumu izcelsmi un galamērķi.

42. pants

Uzskaite

1.  Šīs direktīvas VII nodaļas 1. iedaļā minētie uzņēmumi, atkritumu radītāji un mazumtirgotāji, kā arī uzņēmumi, kas savāc un transportē atkritumus, hronoloģiski reģistrē ienākošo un izejošo atkritumu daudzumu, to veidu, kā arī atkritumu radītāja nozari un atkritumu ģeogrāfisko izcelsmi un, vajadzības gadījumā, galamērķi, savākšanas biežumu, transporta veidu un paredzamo apstrādes metodi, un pēc pieprasījuma dara to pieejamu kompetentajām iestādēm.

2.  Uzskaites datus par bīstamajiem atkritumiem uzglabā vismaz piecus gadus.

Dokumentāri pierādījumi tam, ka ir veiktas apsaimniekošanas darbības, ir jāiesniedz pēc kompetento iestāžu vai atkritumu iepriekšējā īpašnieka pieprasījuma.

Dalībvalstis nodrošina, ka valsts kompetentās iestādes reģistrē visus VII  nodaļas 1. iedaļā minētos uzņēmumus, un var pieprasīt šiem uzņēmumiem iesniegt ziņojumus.

Dalībvalstis var prasīt arī nebīstamo atkritumu radītājiem ievērot šajā pantā noteiktās prasības.

X nodaļa

Nobeiguma noteikumi

43. pants

Ziņošana un pārskatīšana

1.  Dalībvalstis reizi piecos gados nosūta Komisijai nozares ziņojumu ar informāciju par šīs direktīvas īstenošanu(27).

Ziņojumu sagatavo, pamatojoties uz anketu vai priekšlikumu, ko Komisija izstrādā saskaņā ar Padomes 1991. gada 23. decembra Direktīvas 91/692/EEK ar ko standartizē un racionalizē ziņojumus par to, kā īsteno dažas direktīvas, kas attiecas uz vidi(28) 6. pantā paredzēto procedūru. Ziņojumu Komisijai iesniedz deviņu mēnešu laikā pēc tam, kad beidzies ziņojumā aptvertais piecu gadu laikposms.

Dalībvalstis šajos ziņojumos cita starpā iekļauj īpašu informāciju par paplašinātām atkritumu ražotāju atbildības shēmām un saviem panākumiem, īstenojot programmas atkritumu rašanās novēršanai, un sasniegumiem 7. pantā noteikto atkritumu rašanās novēršanas mērķu īstenošanā.

Ziņošanas pienākuma ietvaros vāc datus par ēdināšanas uzņēmumu pārtikas atkritumiem, tādējādi paverot iespēju izstrādāt noteikumus to drošai izmantošanai, reģenerēšanai, pārstrādei un apglabāšanai.

2.  Minēto anketu vai priekšlikumu dalībvalstīm nosūta sešus mēnešus pirms ziņojumā aptvertā laikposma sākuma.

3.  Kopienas ziņojumu par direktīvas īstenošanu Komisija publicē deviņu mēnešu laikā pēc dalībvalstu ziņojumu saņemšanas saskaņā ar 1. punktu. Komisija publicē arī novērtēšanas ziņojumu par paplašināto atkritumu ražotāju atbildības shēmu ieviešanas piemērotību īpašām atkritumu plūsmām ES līmenī.

Pirmajā ziņojumā, kas aptver piecu gadu laikposmu pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, Komisija izvērtēs direktīvas īstenošanu un attiecīgā gadījumā iesniegs priekšlikumu tās pārskatīšanai.

44. pants

Pielāgošana tehnikas attīstībai

Komisija saskaņā ar 46. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru pieņem grozījumus, kas vajadzīgi, lai IV un V pielikumu pielāgotu zinātnes un tehnikas attīstībai. Visos pārējos gadījumos Komisija piedāvā likumdošanas priekšlikumus, lai grozītu pielikumus.

45. pants

Sankcijas par noteikumu neievērošanu

Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro par šīs direktīvas, jo īpaši 20. panta, neievērošanu, un veic visu nepieciešamo, lai nodrošinātu to piemērošanu. Paredzētajiem sodiem jābūt efektīviem, samērīgiem un atturošiem. Dalībvalstis dara minētos noteikumus zināmus Komisijai ne vēlāk kā līdz …(29) un bez kavēšanās informē par jebkādiem vēlākiem grozījumiem, kas tos ietekmē.

46. pants

Komiteja

1.  Komisijai palīdz komiteja, še turpmāk ‐ "komiteja".

2.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu, ņemot vērā minētā lēmuma 8. panta noteikumus.

Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā noteiktais termiņš ir trīs mēneši.

3.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 1. līdz 4. punktu un 7. pantu, ņemot vērā 8. panta noteikumus.

4.  Pieņemot pasākumus saskaņā ar šo pantu, Komisija:

47. pants

Atkritumu apsaimniekošanas apspriežu forums

1.  Komisija izveido atkritumu apsaimniekošanas apspriežu forumu.

2.  Apspriežu foruma uzdevums ir vai nu pēc Komisijas pieprasījuma, vai pēc savas iniciatīvas sniegt Komisijai atzinumus par:

3.  Apspriežu forums proporcionāli sastāv no dalībvalstu pārstāvjiem un visām apsaimniekošanas jautājumos ieinteresētajām grupām, piemēram, rūpniecības, tostarp MVU un amatniecības, arodbiedrību, tirgotāju, mazumtirgotāju, vides aizsardzības grupu un patērētāju organizāciju pārstāvjiem.

4.  Apspriežu forums sanāk vismaz trīs reizes gadā.

To sasauc Komisija. Sanāksmes vada Komisija.

Vajadzības gadījumā var sasaukt ad hoc darba grupas, kuras tiekas biežāk.

5.  Komisija pieņem apspriežu foruma iekšējos noteikumus.

48. pants

Transponēšana

1.  Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas ir vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz ...(30). Dalībvalstis Komisijai tūlīt dara zināmus minēto noteikumu tekstus, kā arī minēto noteikumu un šīs direktīvas atbilstības tabulu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos tiesību aktus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

2.  Dalībvalstis informē Komisiju par tiem tiesību aktu svarīgākajiem noteikumiem, ko tās pieņēmušas jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

49. pants

Atcelšana

Atceļ Direktīvu 75/439/EEK, Direktīvu 2006/12/EK un Padomes 1991. gada 12. decembra Direktīvu 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem(31).

Atsauces uz atceltajām direktīvām uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu un lasa saskaņā ar VI pielikumā iekļauto atbilstības tabulu.

50. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

51. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

,

Eiropas Parlamenta vārdā ‐ Padomes vārdā ‐

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

I PIELIKUMS

APGLABĀŠANAS DARBĪBAS

D 1 Noglabāšana virs vai zem zemes (piem., poligons u.c.)

D 2 Attīrīšana augsnē (piem., šķidrumu vai nogulšņu biodegradācija augsnē u.c.)

D 3 Iesūknēšana (piem., sūknējamu atkritumu ievadīšana akās, tektoniski veidotās sālsalās vai dabīgi izveidotās iedobēs u.c.)

D 4 Izgāšana uz virsmas (piem., šķidrumu vai nogulšņu uzglabāšana bedrēs, dīķos vai ūdens baseinos u.c.)

D 5 Speciāli konstruēts poligons (piem., ievietošana speciāli iekārtotos atsevišķos nodalījumos, kas pārklāti un izolēti viens no otra un no vides u.c.)

D 6 Izgāšana ūdenstilpēs, izņemot jūras/okeānus

D 7 Bioloģiska apstrāde, kas nav precizēta citur šajā pielikumā, un kā rezultātā veidojas galīgi savienojumi vai maisījumi, kurus apglabā, izmantojot kādu no D 1 līdz D 10 darbībai

D 8 Fizikāli ķīmiska apstrāde, kas nav precizēta citur šajā pielikumā, un kā rezultātā veidojas galīgi savienojumi vai maisījumi, kurus apglabā, izmantojot kādu no D 1 līdz D 10 darbībai (piem., iztvaicēšana, žāvēšana, kalcinēšana u.c.)

D 9 Sadedzināšana uz sauszemes

D 10 Ilgstoša glabāšana (piem., konteineru ievietošana kalnraktuvēs u.c.)

D 11 Sajaukšana vai samaisīšana pirms kādas no D 1 līdz D 10 darbības veikšanas

D 12 Pārsaiņošana pirms kādas no D 1 līdz D 11 darbības veikšanas

D 13 Glabāšana līdz kādas no D 1 līdz D 12 darbības veikšanai (izņemot īslaicīgu glabāšanu pirms savākšanas vietā, kur atkritumi radušies)

II PIELIKUMS

REĢENERĀCIJAS DARBĪBAS

R 1 Izmantošana galvenokārt par degvielu vai citu līdzekli enerģijas ražošanai.

R 2 Šķīdinātāju reģenerācija

R 3 Organisko vielu, kas nav izmantotas kā šķīdinātāji, atkārtota pārstrāde vai reģenerācija (tostarp kompostēšana un citi bioloģiskas pārveides procesi)

R 4 Metālu un metālu savienojumu atkārtota pārstrāde vai reģenerācija

R 5 Citu neorganisko materiālu atkārtota pārstrāde vai reģenerācija

R 6 Skābju vai bāzu reģenerācija

R 7 Piesārņojuma mazināšanai izmantoto sastāvdaļu reģenerācija

R 8 Katalizatoru sastāvdaļu reģenerācija

R 9 Otrreizēja naftas pārstrāde vai citi naftas atkārtotas izmantošanas veidi

R 10. Citas reģenerācijas darbības otrreizēji izmantojamo produktu, materiālu un vielu ražošanai

R 11 Iestrādāšana zemē, kas var radīt labumu lauksaimniecībai vai ekoloģiskus uzlabojumus

R 12 Enerģijas reģenerācija no atkritumu poligonos iegūtajām gāzēm

R 13. Atkritumu izmantošana būvniecības, tehniskiem, drošības vai ekoloģiskiem mērķiem, kuru vietā citādi izmantotu citus materiālus

R 14 Atkritumu apmaiņa, lai tos pakļautu jebkurai no R 1 līdz R 12 darbībām

R 15 Atkritumu glabāšana līdz kādas no R 1 līdz R 14 darbības veikšanai (izņemot īslaicīgu glabāšanu pirms savākšanas vietā, kur atkritumi radušies)

R 16. To materiālu izmantošana, kas radušies R 1–R 11 darbību rezultātā

R 17. Produktu un sastāvdaļu, kuras kļuvušas par atkritumiem, otrreizēja izmantošana.

III PIELIKUMS

Atkritumu stadijas beigas

Atkritumu kā otrreizēji izmantojamu produktu, materiālu vai vielu pielietojuma veidi:

–   kā mēslojums vai tā sastāvdaļa, vai kā augsni uzlabojoša viela,

–   kā būvmateriāls vai tā sastāvdaļa,

–   kā augsne.

IV PIELIKUMS

ATKRITUMU ĪPAŠĪBAS, KAS PADARA TOS BĪSTAMUS

H1 "Sprāgstošs": vielas un preparāti, kas var sprāgt atklātas liesmas iedarbībā vai ir jutīgāki pret triecieniem vai berzi nekā dinitrobenzols.

H2 "Oksidējošs": vielas un preparāti, kas kontaktā ar citām, jo īpaši uzliesmojošām vielām, izraisa eksotermiskas reakcijas.

H3-B "Uzliesmojošs": šķidras vielas un preparāti ar uzliesmošanas temperatūru robežās no 21 ºC līdz 55 ºC.

H4 "Kairinošs": nekodīgas vielas un preparāti, kas, nonākot tiešā, ilgstošā vai atkārtotā saskarē ar ādu vai gļotādu, var izraisīt iekaisumu.

H5 "Kaitīgs": vielas un preparāti, kas, ieelpoti, norīti vai absorbēti caur ādu, var radīt noteiktu veselības apdraudējumu.

H6 "Toksisks": vielas un preparāti (tostarp ļoti toksiskas vielas un preparāti), kas, ieelpoti, norīti vai absorbēti caur ādu, var radīt nopietnus akūtus vai hroniskus veselības apdraudējumus vai izraisīt nāvi.

H7 "Kancerogēns": vielas un preparāti, kas, ieelpoti, norīti vai absorbēti caur ādu, var izraisīt vēzi vai paaugstināt tā rašanās iespējamību.

H8 "Kodīgs": vielas un preparāti, kas, nonākot saskarē ar dzīvajiem audiem, tos var iznīcināt.

H9 "Infekciozs": vielas un preparāti, kas satur dzīvotspējīgus mikroorganismus vai to toksīnus, par kuriem ir zināms vai domājams, ka tie var izraisīt cilvēka vai citu dzīvu organismu saslimšanu.

H10 "Teratogēns": vielas un preparāti, kas, ieelpoti, norīti vai absorbēti caur ādu, var izraisīt nepārmantojamas ģenētiskas anomālijas vai palielināt to rašanās iespējamību.

H11 "Mutagēns": vielas un preparāti, kas, ieelpoti, norīti vai absorbēti caur ādu, var izraisīt pārmantojamas ģenētiskas anomālijas vai palielināt to rašanās iespējamību.

H12 Vielas un preparāti, kas, saskaroties ar gaisu, ūdeni vai skābi, izdala ļoti toksiskas vai toksiskas gāzes.

H13 "Ekotoksisks": vielas un preparāti, kas pakļauj vai var pakļaut tūlītējam vai kavētam riskam vienu vai vairākus vides elementus.

H14 Vielas un preparāti, kas pēc to apglabāšanas ir spējīgi jebkādā veidā izdalīt kādu citu vielu, piemēram, infiltrātu, kam piemīt kāda no citām iepriekš uzskaitītajām īpašībām.

Piezīmes

1.  Bīstamības apzīmējumus "toksisks" (un "ļoti toksisks"), "kaitīgs", "kodīgs" un "kairinošs" piešķir, pamatojoties uz kritērijiem, kas izklāstīti grozītās Padomes 1967. gada 27. jūnija Direktīvas 67/548/EEK par normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz bīstamu vielu klasifikāciju, iepakošanu un marķēšanu (32) VI pielikuma I A un II B daļā.

2.  Attiecībā uz apzīmējumu "kancerogēns", "teratogēns", "mutagēns" piešķiršanu, kā arī lai atspoguļotu jaunākos atklājumus, papildu kritēriji ir noteikti grozītās Direktīvas 67/548/EEK VI pielikuma II D daļā izklāstītajos "Norādījumos attiecībā uz bīstamo vielu un preparātu klasifikāciju un marķēšanu".

Testa metodes

Izmantojamās metodes ir aprakstītas Direktīvas 67/548/EEK V pielikumā, kurā izdarīti grozījumi.

V PIELIKUMS

PASĀKUMI ATKRITUMU RAŠANĀS NOVĒRŠANAI

Pasākumi, kas var ietekmēt atkritumu rašanās pamatnosacījumus

1.  Plānošanas pasākumu vai citu ekonomisku instrumentu izmantošana, kas ietekmē primāro resursu pieejamību un cenu.

2.  Pētniecības un attīstības veicināšana, lai izstrādātu tīrākus un mazāku atkritumu daudzumu radošus produktus un tehnoloģijas, un šādas pētniecības un attīstības rezultātu izplatīšana un izmantošana.

3.  Efektīvu un nozīmīgu vides ietekmējuma rādītāju izstrāde saistībā ar atkritumu rašanos visos līmeņos, sākot ar produktu salīdzinājumu, ko veic vietējās iestādes, beidzot ar valsts mērogā veiktiem pasākumiem.

4.  Dalībvalstis informē Komisiju par produktiem, kas atbilst ES produktu salīdzinājumiem, atkritumu rašanās novēršanu padarot par prioritāti.

5.  Kritēriju apraksti gan ES, gan ārpuskopienas valstu atbilstībai struktūrfondu un reģionālo fondu finansētajiem projektiem, lai par prioritāti padarītu atkritumu rašanās novēršanu ‐ it īpaši labāko pieejamo metožu un tīrākas ražošanas kritēriju izmantošanu.

6.  Dalībvalstu atbalsts dalītās savākšanas sistēmām, lai nodrošinātu, ka sadzīves atkritumi tiek savākti atbilstoši kvalitātes standartiem attiecīgajās nozarēs.

Pasākumi, kas var ietekmēt projektēšanas, ražošanas un izplatīšanas stadiju

7.  Ekodizaina veicināšana (apkārtējās vides aspektu sistemātiska iestrāde produkta dizainā, lai uzlabotu apkārtējās vides sniegumu visā tā dzīves ciklā).

8.  Informācijas sniegšana par metodēm atkritumu rašanās novēršanai, lai sekmētu vislabāko pieejamo metožu ieviešanu nozarē.

9.  Mācību organizēšana kompetentām iestādēm saistībā ar atkritumu rašanās novēršanas prasību iekļaušanu atļaujās saskaņā ar šo direktīvu un Direktīvu 96/61/EK.

10.  Atkritumu rašanās novēršanas pasākumu ieviešana iekārtās, uz ko neattiecas Direktīva 96/61/EK. Šādiem pasākumiem jāietver atkritumu rašanās novēršanas izvērtējumi vai plāni.

11.  Informētības veicināšanas kampaņu izmantošana vai finansiāla, lēmumu pieņemšanas vai cita veida atbalsta sniegšana ieņēmumiem. Šādi pasākumi varētu būt sevišķi efektīvi, ja tie vērsti uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem vai pielāgoti tiem, un darbojas ar izveidotu uzņēmumu tīklu palīdzību.

12.  Tiesību aktu, brīvprātīgu vienošanos, patērētāju/ražotāju diskusiju vai nozares apspriežu izmantošana, lai attiecīgie uzņēmumi vai rūpniecības nozares izstrādātu savus atkritumu rašanās novēršanas plānus vai mērķus, vai uzlabotu produktus vai iepakojumu, kas rada lielu daudzumu atkritumu.

13.  Uzticamu vides apsaimniekošanas sistēmu veicināšana, tostarp ISO 14001.

Pasākumi, kas var ietekmēt patēriņa un izmantošanas stadiju

14.  Ekonomiskie instrumenti, piemēram, veicinot "videi draudzīgu iepirkšanos" vai ieviešot obligātu maksājumu, kas pircējiem jāmaksā par noteiktu preci vai iepakojuma elementu, kas citādi tiktu nodrošināts bez maksas vai par zemāku cenu.

15.  Informētības veicināšanas kampaņu izmantošana un informācijas sniegšana, kas vērsta un sabiedrību kopumā vai konkrētu patērētāju kopumu.

16.  Uzticama ekomarķējuma veicināšana.

17.  Vienošanās ar nozari, piemēram, paneļdiskusijas par produktiem, kā tās, ko īsteno saskaņā ar integrēto produktu politiku, vai ar mazumtirgotājiem par atkritumu rašanās novēršanas informācijas un tādu produktu pieejamību, kas mazāk ietekmē vidi.

18.  Valsts un korporatīvā iepirkuma kontekstā vides un atkritumu rašanās novēršanas kritēriju iekļaušana uzaicinājumos piedalīties konkursā un līgumos saskaņā ar Rokasgrāmatu par valsts iepirkumiem, ņemot vērā vides aspektus, ko Komisija publicējusi 2004. gada 29. oktobrī.

19.  Attiecīgu izmestu produktu atkārtotas izmantošanas un/vai labošanas veicināšana, jo īpaši, izveidojot vai atbalstot labošanas/atkārtotas izmantošanas tīklus.

VI PIELIKUMS

ATBILSTĪBAS TABULA

(1) OV C 309, 16.12.2006., 55. lpp. (2) OV C 229, 22.9.2006., 1. lpp. (3) Eiropas Parlamenta 2007. gada 13. februāra Nostāja. (4) OV L 114, 27.4.2006., 9. lpp. (5) OV C 76, 11.3.1997., 1. lpp. (6) OV L 242, 10.9.2002., 1. lpp. (7) OV C 104 E, 30.4.2004., 401. lpp. (8) OV L 257, 10.10.1996., 26. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 166/2006 (OV L 33, 4.2.2006., 1. lpp.). (9) OV L 273, 10.10.2002., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 2007/2006 (OV L 379, 28.12.2006., 98. lpp.). (10) OV L 365, 31.12.1994., 10. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2005/20/EK (OV L 70, 16.3.2005., 17. lpp.). (11) OV L 182, 16.7.1999., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1882/2003 (OV L 284, 31.10.2003, 1. lpp.). (12) OV L 156, 25.6.2003., 17. lpp. (13) OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp. Lēmumā jaunākie grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2006/512/EK (OV L 200, 22.7.2006, 11. lpp.). (14) * Divus gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā. (15) OV L 181, 4.7.1986., 6. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 807/2003 (OV L 122, 16.5.2003., 36. lpp.). (16) OV L 226, 6.9.2000., 3. lpp. Lēmumā jaunākie grozījumi izdarīti ar Padomes Lēmumu 2001/573/EK (OV L 203, 28.7.2001., 18. lpp.). (17) * Divus gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā. (18) * Divus gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā. (19) * Divus gadus pēc šās direktīvas stāšanās spēkā. (20) * Piecus gadus pēc šās direktīvas stāšanās spēkā. (21) OV L 30, 6.2.1993., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 2557/2001 (OV L 349, 31.12.2001., 1. lpp.). (22) OV L 194, 25.7.1975., 23. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/76/EK (OV L 332, 28.12.2000., 91. lpp.). (23) * Trīs gadu laikā pēc šās direktīvas stāšanās spēkā. (24) * Divus gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā. (25) OV L 190, 12.7.2006., 1. lpp. (26) * 18 mēnešus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā. (27) Kvantitatīvo informāciju par atkritumu rašanos un apstrādi iesniedz saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 2150/2002. Ziņojumu nosūtīšanas biežums un termiņi ir noteikti minētās regulas pielikumos. (28) OV L 377, 31.12.1991., 48. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1882/2003. (29) * 24 mēnešus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā. (30) * 24 mēnešus pēc tās stāšanās spēkā. (31) OV L 377, 31.12.1991., 20. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti Regulu (EK) Nr. 166/2006. (32) OV 196, 16.8.1967., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2006/102/EK (OV L 363, 20.12.2006., 241. lpp.).