Eiropas Parlaments,

‐   ņemot vērā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) Pušu konferences 12.sesiju (COP 12) un Pušu konferences otro sesiju, ko rīkoja kā Kioto Protokola Pušu sanāksmi (COP/MOP 2) un kas notika Nairobi, Kenijā, no 2006. gada 6. līdz 17. novembrim,

‐   ņemot vērā iepriekš pieņemtās rezolūcijas saistībā ar klimata izmaiņām, jo īpaši 2005. gada 16. novembra rezolūciju par stratēģiju cīņai ar klimata pārmaiņām pasaulē(1) un 2006. gada 26. oktobra rezolūciju par Eiropas Savienības stratēģiju Nairobi konferencē par klimata pārmaiņām (COP 12-COP/MOP 2)(2),

‐   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Globālo klimata pārmaiņu ierobežošana līdz 2 grādiem pēc Celsija – Līdz 2020. gadam un pēc tam īstenojamie pasākumi"(COM(2007)0002),

–   ņemot vērā secinājumus, kurus oficiāli apstiprināja 2007. gada 2. februāra Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) I darba grupas 10. sesijā, kas notika Parīzē, un kuri ir ieguldījums IPCC Ceturtajā novērtējuma pārskatā, aprakstot pašreiz rīcībā esošo informāciju par cilvēku darbības izraisītām un dabiski notiekošām klimata izmaiņām un sniedzot aplēses par prognozējamām klimata izmaiņām nākotnē,

‐   ņemot vērā Reglamenta 103. panta 2. punktu,

A.   tā kā nesenie ekstremālie laika apstākļi, tādi kā postošā vētra Kyrill, ir izraisījuši vēl spraigākas debates par klimata pārmaiņām;

B.   tā kā vienu atsevišķu ekstremālu dabas parādību nevar tieši saistīt ar klimata pārmaiņām, bet nevar neņemt vērā daudzu zinātnieku viedokli par to, ka šo ekstremālo dabas parādību pieaugošā intensitāte ir saistīta ar klimata pārmaiņām,

C.   tā kā nesenie zinātniskie pārskati izraisa bažas, ka pašlaik notiekošie klimata pārmaiņu procesi varētu paātrināties dažādu to sekmējošu faktoru ietekmē,

1.   uzsver, ka ir nepieciešama steidzama konkrēta rīcība globālā līmenī, lai risinātu klimata pārmaiņu problēmu, un ka politiskajai vadībai šis process ir jāvirza uz priekšu;

2.   šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka gan Komisija, gan pašreizējās prezidentūras birojs savās politiskajās programmās kā centrālo jautājumu ir izvirzījušas klimata pārmaiņu problēmas risināšanu;

3.   prasa Eiropas Savienībai saglabāt tās vadošo pozīciju sarunās attiecībā uz starptautiskajām saistībām klimata pārmaiņu ierobežošanai laikposmam pēc 2012. gada un mudina ES arī turpmākajās apspriedēs ar starptautiskajiem partneriem saglabāt tikpat augstus mērķus;

4.   prasa Eiropas Savienībai parādīt apņēmību risināt klimata pārmaiņu problēmu, sasniedzot izmērāmus pozitīvus rezultātus siltumnīcefekta gāzu (GHG) emisiju samazināšanā un īstenojot valstu un starptautiskos emisiju samazināšanas mērķus;

5.   atzīst to, ka ES siltumnīcefekta gāzu emisiju daļa – kurš saskaņā ar Eiropas Kopienas Ceturto pārskatu par nacionālajiem ziņojumiem ANO Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām (COM(2006)0040) ir14 % apmērā– var izskatīties neliela; taču uzsver, ka, nosakot emisiju daudzumu uz iedzīvotāju, ES daļa ir viena no vislielākajām pasaulē; lai izlīdzinātu šīs atšķirības, atgādina Komisijai un dalībvalstīm par saistībām, ko tās pieņēmušas ar Kioto Protokolu un Marrākešas līgumu, nodrošinot papildināmību to elastīgo mehānismu piemērošanai;

6.   uzsver, ka ir ievērojami jāpasteidzina starptautiskās sarunas par vienošanos laikposmam pēc 2012. gada, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar Kioto Protokolu pieņemtajās saistībās nav pārtraukuma starp pirmo un otro posmu, kā arī atvēlēt laiku, lai starptautiskā kopiena varētu ieplānot nepieciešamos pasākumus; vairākkārt atkārto prasību, lai tiktu panākta vienošanās līdz 2008. gada beigām, vēlākais – līdz 2009. gadam;

7.   pasvītro, ka ES savas stratēģijas pamatā jābalstās uz pieņēmumu, ka starptautiskā līmenī tiks panākta vienošanās par klimata pārmaiņu saistībām laikposmam pēc 2012. gada; tāpēc uzskata, ka šajā posmā ir priekšlaicīgi apspriest atkāpšanās stratēģiju, ja gadījumā šāda starptautiska vienošanās netiktu panākta;

8.   atgādina, ka atbilstīgi augstāk minētajām 2005. gada 16. novembrī un 2006. gada 26. oktobrī pieņemtajām rezolūcijām, un kā to daļēji atzīst Komisija savā paziņojumā, ES stratēģijas par klimata pārmaiņām pamatā jābūt šādiem galvenajiem mērķiem:

9.   pauž nožēlu, ka trūkst skaidrības Komisijas paziņojuma sadaļā "Pasākumi, kas izriet no ES enerģētikas politikas" attiecībā uz mērķi līdz 2020. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas; uzsver, ka attiecībā uz rūpnieciski attīstītajām valstīm ir nepieciešams kopējais 30 % samazinājums, lai būtu pamatota iespēja īstenot ES mērķi – klimata pārmaiņu ierobežošanu līdz 2 grādiem pēc Celsija;

10.   uzstāj, ka ES visās iekšpolitikas jomās un pasākumos par pamatmērķi ir jāizvirza emisiju samazināšana par 30 % līdz 2020. gadam salīdzinājumā ar 1990. gada līmeņiem;

11.   pasvītro – lai panāktu vienošanos starptautiskā līmenī par siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu par 30 % visās rūpnieciski attīstītajās valstīs, Eiropas Savienībai īpaša vērība ir jāpievērš ne tikai vides politikai, bet arī ārpolitikai un starptautiskajai tirdzniecības politikai, kā arī iespējām mainīt pieprasījumu pēc enerģijas avotiem un citiem dabas resursiem; tāpēc debatēs par stratēģiju, lai sasniegtu iepriekšminēto mērķi, jāapskata šis plašākais aspekts;

12.   uzskata, ka ekonomiski attīstītās dalībvalstis uz mazāk attīstītām valstīm ir pārvedušas apjomīgas energoietilpīgas un dabas resursus patērējošas darbības un tehnoloģijas, kur šie darbības veidi, iespējams, izraisa siltumnīcefekta gāzu emisiju augstāku līmeni; tāpēc prasa Komisijai un dalībvalstīm izstrādāt politiku, lai novērstu šādu praksi;

13.   pieprasa izvirzīt īpašu atbildību attīstītajām valstīm, risinot klimata pārmaiņu problēmu pasaules līmenī; aicina Kioto Protokola I pielikuma ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Puses šajā sakarā izpildīt to pašreizējās saistības un izvirzīt tālejošus mērķus otrajam saistību periodam pēc 2012. gada; turklāt aicina tās rūpnieciski attīstītās valstis, kas nav ratificējušas Kioto Protokolu, pārskatīt savu nostāju, veikt stingrus pasākumus valsts līmenī un aktīvi piedalīties turpmākās starptautiskās sarunās, lai nākotnē iesaistītos klimata pārmaiņu risināšanas sistēmā;

14.   aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt iespēju noteikt tirdzniecības robežu pielāgošanas pasākumus, ko piemēro, lai novērstu jebkādas iespējamas konkurējošo ražotāju priekšrocības rūpnieciski attīstītās valstīs, kurās nepastāv oglekļa emisiju ierobežošanas noteikumi;

15.   atkārtoti atgādina par priekšlikumu pārskatīt ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS), lai saskaņotu kvotu piešķiršanas metodi, kas balstās uz salīdzinošu novērtēšanu un vairāksolīšanu; ierosina samazināt bezmaksas emisiju sertifikātu piešķiršanu un iesaka dalībvalstīm, ka, piemēram, izsolēs iegūtos līdzekļus ir jāatdod cietušajiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem;

16.   piekrīt Komisijas viedoklim, ka valstīm, kuras nav Kioto Protokola I pielikuma ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Puses, ir turpmāk jāiesaistās procesā, taču pasvītro, ka jaunattīstības valstis nevar uztvert kā vienu veselumu un ka ir jādiferencē šo valstu veiktie pasākumi vai arī tie pasākumi, kas notiek jaunattīstības valstīs, un tas jādara, ievērojot šo valstu īpašos apstākļus; uzsver arī, ka vismazāk attīstītajām valstīm nedrīkst pieprasīt uzņemties jebkādas saistības;

17.   lai nodrošinātu līdzvērtīgus starptautiskas konkurences noteikumus, aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt iespēju noteikt nozares mērķus to valstu energoietilpīgām eksporta nozarēm, kuras nav uzņēmušās emisiju samazināšanas saistības, kā papildu nosacījumu rūpnieciski attīstīto valstu saistošajiem emisiju samazināšanas mērķlielumiem;

18.   uzsver, ka enerģijas politika ir ES globālās stratēģijas par klimata pārmaiņām izšķirošs elements; atjaunīgo enerģijas resursu dažādošana un pāreja uz tehnoloģijām, ar ko sasniedz visaugstāko energoefektivitāti, paver lielas iespējas emisiju samazināšanā, vienlaikus nodrošinot lielāku neatkarību no ārējām enerģijas piegādēm;

19.   uzskata, ka daudzu elektrostaciju pašreizējā neefektivitāte ir viens no galvenajiem globālās sasilšanas problēmas radītājiem, un aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus, prasot visām dalībvalstīm nodrošināt, ka enerģija, kas izdalās kā elektroenerģijas ražošanas blakusprodukts, tiktu izmantota, piemērojot apvienotas siltuma un elektroenerģijas ražošanas tehnoloģijas;

20.   uzskata, ka ir milzīgas iespējas samazināt emisijas energoefektivitātes jomā; aicina komisiju un dalībvalstis uzņemties vērienīgus pasākumus un mērķus šajā jomā un izpētīt iespēju sasniegt augstāku samazinājuma mērķi nekā Komisijas ieteikto samazinājumu par 20 %;

21.   uzskata, ka energoefektivitāti dalībvalstīs var paaugstināt ar līdzsvarotu nodokļu/maksājumu sistēmu un ka var novērst nevajadzīgu enerģijas patēriņu;

22.   turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis sīki izanalizēt iespēju izveidot vienotu ES nodokļu sistēmu ar mērķi veicināt ekonomiku ar zemām oglekļa emisijām, šim nolūkam sekmējot labāko pieejamo tehnoloģiju un ražošanas procesu, kā arī ilgtspējīgāku patēriņa veidu izmantošanu;

23.   aicina dalībvalstis pildīt savas saistības, veicot atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu ātru Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 16. decembra Direktīvas 2002/91/EK par ēku energoefektivitāti(3), un kura stājās spēkā 2003. gada 4. janvārī, īstenošanu, un saskaņā ar kuru rentabli enerģijas ietaupījumi celtniecības nozarē tiek vērtēti aptuveni 22 % apmērā; tāpēc aicina komisiju sākt tiesvedību pret tām dalībvalstīm, kuras vēl nav uzsākušas atbilstīgus pasākumus, lai īstenotu Direktīvas 2002/91/EK prasības;

24.   uzsver, ka visvairāk enerģijas patēriņš pieaug transporta nozarē un ka autoceļu transporta emisiju īpatsvars ir aptuveni 25 % Kopienas CO2 emisiju daudzuma; tāpēc prasa attīstīt integrētāku un videi nekaitīgāku sabiedrisko transportu un izstrādāt saistošus noteikumus transporta nozarē, tostarp aviācijā, lai līdz 2020. gadam tajā emisiju samazināšanas apjoms būtu līdzvērtīgs samazinājumam citās nozarēs;atbilstīgi vides un dabas resursiem);

25.   uzsver steidzamo nepieciešamību samazināt automobiļu CO2 emisijas un tāpēc uzstāj, lai Komisija noteiktu saistošu mērķlielumu – līdz 2012. gadam nepārsniegt 120 g CO2 uz kilometru (gpk) – jaunajiem vieglajiem automobiļiem, kurus tirgo Eiropas Savienībā;

26.   atkārtoti prasa, lai aviācijas un jūras transporta radītās emisijas tiktu iekļautas starptautiskajās saistībās attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu samazināšanu laikposmam pēc 2012. gada, un uzstāj, lai tiktu atjaunoti centieni ieviest petrolejas nodokļus ES un globālā līmenī;

27.   atzīmē kā labu sākuma punktu priekšlikumu izvirzīt saistošu mērķi, lai līdz 2020. gadam palielinātu atjaunīgās enerģijas īpatsvaru 20 %, taču uzskata, ka šo mērķi ir jāpaaugstina, sasniedzot 25 % kopējā ES enerģijas daudzumā;

28.   atzīmē, ka nav noteikti saistoši nozares mērķi attiecībā uz atjaunīgo enerģiju norāda, ka ar šo mērķu izvirzīšanu būtu iespējams sasniegt patiesu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu, lai ierobežotu klimata pārmaiņas; mudina Komisiju ierosināt alībvalstīm papildu vispārējam mērķim attiecībā uz atjaunīgo enerģiju iesniegt nozarēm noteiktos mērķus, ievērojot valstu atšķirīgos apstākļus, īpaši elektrības ražošanas, apkures un dzesēšanas jomā, kā tas ierosināts atjaunīgās enerģijas stratēģijas ietekmes novērtējumā (COM(2006)0848);

29.   vēlreiz atkārto, ka paveras milzīgas iespējas rentablai CO2 samazināšanai apkurē un dzesēšanā, izmantojot atjaunīgo enerģiju, kā arī atkarības no fosilā kurināmā samazināšanai; pauž nožēlu, ka Eiropas Komisija vēl nav iesniegusi priekšlikumu direktīvai par atbalstu apkurei un dzesēšanai, kurai izmantoti atjaunīgās enerģijas veidi, kā Parlamentam to solīja veikt, taču atzīmē, ka Komisija joprojām plāno likumdošanas pasākumus šajā jomā;

30.   atkārtoti ar neatlaidību uzsver tā ieteikumus priekšlikumam par apkuri un dzesēšanu, izmantojot atjaunīgās enerģijas avotus, kas ietverts tā 2006. gada 14. februāra rezolūcijā(4);

31.   atzīmē komisijas priekšlikumu attiecībā uz obligāto saistošo mērķi – 2020. gadā transportlīdzekļu degvielas sastāvā sasniegt 10 % biodegvielu īpatsvaru uzskata, ka mērķis – 12,5 % – arī būtu reāls un vēlams; pasvītro, ka svarīga ir biodegvielu ilgtspējīga ražošana; aicina Komisiju ieviest sertificēšanas sistēmu un standartus (piemēram, tehniskos tiesību aktus), lai veicinātu ilgtspējīgu biodegvielu ražošanu, un kurus varētu piemērot gan attiecībā uz Eiropas Savienībā ražotām, gan importētām biodegvielām;

32.   atzīmē, ka Komisija atzīst fosilā kurināmā svarīgo nozīmi vidējā termiņā un ka ir iespējams veikt turpmāku izpēti, lai samazinātu tā oglekļa intensitāti atbilstīgi CO2 samazināšanas uzdevumam saistībā ar 2°C mērķi; uzskata, ka ir nepārtraukti jāturpina tā modernizācija un efektivitātes paaugstināšana, jaunas paaudzes iekārtu izstrāde, efektīvas un ekonomiskas oglekļa piesaistīšanas un uzglabāšanas metodes saistībā ar akmeņoglēm, gāzi un naftu tālāka pilnveide saskaņā ar pieņemtajiem lēmumiem Eiropas tehnoloģiju platformā par nulles emisijas līmeņa fosilā kurināmā spēkstacijām, kā arī ES tiesību aktu radīto šķēršļu likvidēšana; atzīst oglekļa piesaistīšanas un uzglabāšanas tehnoloģiju nozīmi siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā;

33.   atbalsta ierosināto partnerību ar Āfriku enerģijas jomā; taču stingri iesaka līdzīgu partnerību izveidot arī ar Ķīnu un Indiju, ņemot vērā, ka šajās valstīs ļoti strauji pieaug siltumnīcefekta gāzu emisijas un ka ir steidzami nepieciešams palīdzēt tām kapacitātes palielināšanā, kā arī veikt ieguldījumus bezoglekļa, zema oglekļa sastāva un energoefektīvām tehnoloģijam īpašu uzmanību veltot atjaunīgai enerģijai), vienlaikus uzstājot, ka ES jāstrādā ar attiecīgajiem reģioniem, lai izbeigtu tropisko mežu izciršanu, tā vietā sekmējot apmežošanu un mežu atjaunošanu; turklāt iesaka stiprināt sadarbību ar Krieviju, Ukrainu, Ziemeļāfrikas un Kaspijas jūras reģiona valstīm enerģijas jomā;

34.   uzskata, ka ir iespējama vienlaicīga ievērojama emisiju samazināšana un ekonomiska attīstība, un šie centieni ir pat nepieciešamais ilgtspējīgas attīstības priekšnoteikums turpmākajos gadu desmitos; norāda, ka vides tehnoloģijas var nodrošināt Eiropas Savienībai konkurētspējas priekšrocības, vienlaicīgi dodot nozīmīgu ieguldījumu emisiju apjoma samazināšanā; atzīmē, ka vides tehnoloģijas tādēļ ir tādas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas centrā, kas ir savienojama ar ES Kioto Protokola saistību izpildi un Lisabonas stratēģiju;

35.   uzsver, ka izmaksas ekonomikas, sociālā un veselības jomā ir augstas, kā tas cita starpā parādīts Sterna pārskatā par ekonomiku saistībā ar klimata pārmaiņām; atgādina, ka bezdarbības izmaksas ir 5-20 % pasaules IKP gadā, turpretī pareizas klimata politikas un ieguldījumu tīrās tehnoloģijās izmaksas līdz 2050. gadam, pēc aplēsēm, būtu aptuveni 0,5 %–1 %pasaules IKP gadā, neņemot vērā papildu ieguvumus attiecībā uz vidi un veselību; atzīst, ka novēlota rīcība palielinās kaitīgas ietekmes uz vidi rašanās risku un sadārdzinās izmaksas;

36.   atzīst, ka klimata pārmaiņas izraisa smagas vides problēmas, kuru risināšanai ir vajadzīga tūlītēja rīcība ES un starptautiskā līmenī; uzskata, ka, sākot ar 2050. gadu, lielākā daļa no ES enerģijas ir jāiegūst no bezoglekļa avotiem vai tā ir jāražo, izmantojot tehnoloģijas bez siltumnīcefekta gāzu emisijām, pievēršot īpašu uzmanību energotaupībai, energoefektivitātei un atjaunīgajiem enerģijas veidiem, un ka tāpēc ir nepieciešams izstrādāt konkrētu stratēģiju šā mērķa sasniegšanai; aicina Komisiju izvirzīt augstus, taču īstenojamus mērķus īpaši zemu vai nulles CO2 emisiju un CO2 neitrālu energotehnoloģiju izstrādei, lai, sākot ar 2020. gadu, apmierinātu 60 % ES pieprasījuma pēc elektroenerģijas, tādējādi atbalstot mērķus saistībā ar Eiropas klimatu un enerģijas piegādes drošību;

37.   uzskata, ka ir jāsekmē pētījumi šajā jomā un jāizvirza konkrēti mērķi vides jomā, lai veicinātu attīstību, kā arī labāku un videi nekaitīgāku tehnoloģiju izmantošanu;

38.   apgalvo, ka globālo emisiju samazināšana nedrīkst izraisīt citus draudus, piemēram, kodolieroču izplatīšanos vai terorismu; tāpēc uzskata, ka atomenerģijas jomai jāpaliek ārpus tīras attīstības mehānisma un kopīgi īstenojamo projektu mehānisma, kā arī no citiem mehānismiem, kuru mērķis ir atlīdzināt par emisiju samazināšanu jaunattīstības valstīs;

39.   veicina Eiropas pilsoņu tiešāku iesaistīšanos pasākumos samazināt cilvēku rīcības ietekmi uz klimata pārmaiņām; tāpēc aicina Komisiju pastiprināt izpratnes paaugstināšanas pasākumus par situācijas nopietnību ar mērķi informēt iedzīvotājus par viņu lomu klimata pārmaiņu kontrolē;

40.   atkārtoti aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis pieņemt vērienīgu politiku sadarbībai tīro tehnoloģiju jomā un šo tehnoloģiju tālākai nodošanai jaunattīstības valstīm, lai palīdzētu tām attīstīt vietējo ekonomiku un uzlabojot to labklājību uz ilgtspējīgas attīstības pamata;

41.   lūdz Eiropas Komisijai novērtēt klimata pārmaiņu izraisītās sekas attiecībā uz zemes temperatūras paaugstināšanos, lietus samazināšanos un pazemes ūdeņu stāvokli; uzskata, ka īpaši svarīgi ir izpētīt sekas, kādas ir kultivējamo platību samazināšanai, tās izmantojot kā avotus biomasas ražošanai, un kādu iespaidu tas atstāj uz oglekļa dioksīda krātuvēm; uzsver, ka svarīga nozīme ir atsevišķām lauksaimniecības pārvaldības praksēm;

42.   aicina visas Parlamenta attiecīgās komitejas un delegācijas cieši sadarboties klimata pārmaiņu jautājumos, lai tā rūpniecības, enerģētikas, transporta, lauksaimniecības, pētniecības un izstrādes politika un citas iniciatīvas būtu labāk saskaņotas ar klimata pārmaiņu mērķiem un lai klimata pārmaiņu jautājumi tiktu regulāri skatīti parlamentu sadarbības delegāciju līmenī un saistībā ar transatlantisko likumdevēju dialogu;

43.   aicina trīs prezidentūras (Vāciju, Portugāli un Slovēniju) nodrošināt, lai tiktu paātrināta virzība klimata pārmaiņu ierobežošanai, vienlaikus palielinot politisko atbildību un procesā iesaistot lielāku starptautisko partneru skaitu starptautiskā līmenī;

44.   uzdod Parlamenta priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam ar lūgumu to izplatīt visām līgumslēdzējām pusēm, kas nav ES dalībvalstis.

(1) OV C 280 E, 18.11.2006., 120. lpp. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0460 (3) OV L 1, 4.1.2003., 65.lpp. (4) OV C 290 E, 29.11.2006., 115. lpp.