Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas integrētās pamatnostādnes attiecībā uz izaugsmi un darbavietām (2005–2008) (COM(2005)0141) (Integrētās pamatnostādnes),

–   ņemot vērā Padomes 2005. gada 12. jūlija Lēmumu 2005/600/EK par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm(1),

–   ņemot vērā Komisijas ekonomikas prognozes(2),

–   ņemot vērā Komisijas 2006. gada 22. novembra pārskatu par ES ekonomiku 2006. gadā "Korekciju dinamika eurozonā: pieredze un izaicinājumi",

–   ņemot vērā dalībvalstu 2006. gada rudens ziņojumus par valsts reformu programmu īstenošanu saistībā ar Lisabonas stratēģiju(3),

–   ņemot vērā Komisijas 2006. gada 12. decembra ikgadējo progresa ziņojumu par Lisabonas stratēģiju, "Atjaunotās Lisabonas stratēģijas izaugsmei un darba vietām īstenošana - nodošanas gads",

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspējību Eiropas Savienībā (COM(2006)0574),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu ,,Eiropas demogrāfiskā nākotne ‐ kā pārvērst izaicinājumu par iespēju" (COM(2006)0571),

–   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai un Eiropas Centrālajai bankai "Gada pārskats par eurozonu" (COM (2006)0392),

–   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2005. gada 26. maija rezolūciju par Komisijas ieteikumu par dalībvalstu un Kopienas ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm saskaņā ar integrētajām pamatnostādnēm attiecībā uz izaugsmi un darbavietām (laika posmam no 2005. līdz 2008. gadam)(4),

–   ņemot vērā Padomes prezidentūras 2006. gada 7. februāra galveno jautājumu dokumentu ECOFIN Padomei saistībā ar 2007. gada pavasara Eiropadomi,

–   ņemot vērā 2000. gada 23. un 24. marta Lisabonas Eiropadomes, 2001. gada 15. un 16. jūnija Gēteborgas Eiropadomes un 2005. gada 22. un 23. marta Briseles Eiropadomes prezidentūras secinājumus,

–   ņemot vērā EK līguma 99. panta 2. punktu,

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Ekonomikas un monetāro lietu komitejas ziņojumu (A6-0012/2007),

A.   tā kā integrētās pamatnostādnes ir ES ekonomikas un nodarbinātības politikas galvenais instruments, kas paredzēts vidējam laikposmam ‐ trim gadiem; tā kā šis instruments būtu rūpīgi jānovērtē un jāattīsta, lai uzlabotu tā īstenošanu, pamatojoties uz 2005. gada redakciju un tā gaidāmo pārskatīšanu;

B.   tā kā integrētās pamatnostādnes, reformētais Stabilitātes un izaugsmes pakts un Finanšu plāns 2007.–2013. gadam veicinās lielāku politikas izstrādes saskaņotību un uzlabos Eiropas Savienības ekonomikas pārvaldību;

C.   tā kā integrētās pamatnostādnes nav jāuztver tikai kā pašreizējās politikas pārdēvēšana, bet tām ir jākļūst par politikas virzienu integrētu kopumu, kurā aptverti un apkopoti makroekonomikas, mikroekonomikas un nodarbinātības aspekti;

D.   tā kā integrētās pamatnostādnes ir būtiska Lisabonas stratēģijas sastāvdaļa, un kā šīs stratēģijas galvenajam īstenošanas instrumentam tām ar līdzsvarotas un integrētas politikas palīdzību jāveicina savstarpēji rosinošas reformas ekonomikas, nodarbinātības, vides un sociālās drošības jomā,

E.   tā kā ekonomiskā izaugsme nav pašmērķis, bet gan obligāts priekšnoteikums un daļa no integrētas pieejas, kas vērsta uz iedzīvotāju labklājību un dzīves kvalitāti; tā kā virzība uz pastāvīgu izaugsmi jābalsta uz ekonomikas, sociālo, nodarbinātības, vides un budžeta politiku, atzīstot atbildību nākamo paaudžu priekšā;

Eiropas Savienības ekonomikas uzplaukuma un nodarbinātības palielināšanās pareiza izmantošana

1.   atzīmē, ka pēc sešiem ekonomikas nelielas izaugsmes, stagnācijas un pat lejupslīdes gadiem daudzās dalībvalstīs, pašreiz ir reģistrēti labāki Eiropas ekonomikas rādītāji ar lielāku izaugsmes koeficientu, nekā iepriekšējos gados, proti, 2006. gadā ES ekonomikas izaugsmei sasniedzot 2,8 % un eurozonā 2,6 % no IKP, tomēr 2007. gadā Eiropas Savienībā šiem rādītājiem samazinoties līdz 2,4 % un eurozonā līdz 2,1 %; ierosina jautājumu par Eiropas izaugsmes cikliskumu un uzsver nepieciešamību pastiprināt Eiropas izaugsmes potenciālu, lai būtu iespējams radīt jaunas darba vietas;

2.   norāda, ka pastāv lielas atšķirības starp dalībvalstu izaugsmes rādītājiem un pauž bažas par nosacīti zemo izaugsmi vairākās lielās ES dalībvalstīs, kas galvenokārt ir saistīta ar iekšējā pieprasījuma stagnāciju; šajā ziņā atzīmē Skandināvijas valstu izaugsmes rādītāju, kurš ir virs vidējā līmeņa un kas reģistrēts kopā ar ievērojamu bezdarba samazināšanos;

3.   uzsver valstu finanšu uzlabošanos, vidējam budžeta deficītam samazinoties līdz 2 % no IKP 2006. gadā; sagaida turpmāku valstu finanšu kvalitātes uzlabošanos, kas neatspoguļotu tikai cikliskos faktorus;

4.   atzinīgi vērtē darba tirgus labvēlīgo attīstību, 2006. gadā divreiz palielinoties gada darba ražīguma pieauguma rādītājam no 0,6 % līdz 1,2 % un bezdarbam samazinoties līdz 8 % gan Eiropas Savienībā, gan eurozonā, un prognozējot bezdarba līmeni 7,3 % Eiropas Savienībā un 7,4 % eurozonā līdz 2008. gadam, nodarbinātības pieaugumu ap 1,4 %, kas atbilst 2,9 miljoniem jaunu darbavietu 2006. gadā, paredzot izveidot 7 miljonus jaunu darbavietu laikposmā no 2007. līdz 2008. gadam, un tas nozīmētu nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos no 63,7 % 2005. gadā līdz 65,5 % līdz 2008. gadam; tomēr atzīmē, ka bezdarba līmenis, it īpaši sieviešu vidū, joprojām ir augsts, un tas joprojām nav pietuvojies Lisabonas stratēģijas mērķiem; tādēļ aicina veikt turpmākus pasākumus, lai izveidotu efektīvu un integrētu Eiropas darba tirgu, kurā elastība būtu apvienota ar drošību un kurā varētu panākt būtiski lielāku līdzdalības līmeni; šajā ziņā uzsver, ka nepieciešamās reformas ir jāizstrādā un jāīsteno ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem;

5.   pauž bažas par joprojām augsto nabadzības līmeni Eiropas Savienībā, kas, pēc 90. gadu vidū novērotās samazināšanās no 17 % līdz 15 %, 2005. gadā atkal ir sasniedzis 17 %; šajā ziņā par nepieņemamu uzskata to, ka paplašinātajā Eiropas Savienībā aptuveni 80 miljoniem cilvēku pieejamie ienākumi veido 60 % no vidējiem izlīdzinātajiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju;

6.   uzsver, ka 2006. gadā Eiropas Savienība nostiprināja vadošo pozīciju kā pasaules lielākā eksportētāja ar 8 % eksporta pieaugumu, taču uzsver, ka eksporta pārsvars pār importu ir tikai aptuveni 0,3 procentu punkti no pašreizējā eurozonas IKP pieauguma un uzsver riska faktoru, kas saistīts ar augsto euro/dolāra maiņas kursu; uzsver, ka pašreizējo ekonomisko uzplaukumu nodrošina galvenokārt iekšzemes pieprasījuma pieaugums, ko lielā mērā ir izraisījuši īstermiņa ieguldījumi; norāda, ka Eiropas ekonomikas pamatproblēma iepriekšējā desmitgadē ir neatbilstīgs iekšējais pieprasījums, kas saistīts ar bezdarba radītu uzticēšanās zudumu; pauž bažas par to, kādā mērā iespējams panākt ieguldījumu un patērētāju izdevumu pastāvīgu pieaugumu saistībā ar situācijas noturīgu uzlabošanos darba tirgū, lai no joprojām pārsvarā cikliskā uzplaukuma veidotos augšupejoša tendence;

7.   uzskata, ka Eiropas ekonomiku stiprina ekonomiskās un monetārās savienības un vienotā tirgus ievērojamie panākumi; aicina pilnībā pabeigt iekšējā tirgus izveidi, jo īpaši finanšu pakalpojumu jomā un enerģētikas nozarē, strauji un pilnībā īstenojot elektroenerģijas un gāzes direktīvas; līdz ar to uzsver ieguldījumu nozīmi nepieciešamajā infrastruktūrā, lai šo mērķi sasniegtu; sagaida turpmākus ekonomiskos stimulus no Eiropas pakalpojumu tirgus, kas pakalpojumu sniedzējiem garantē nediskriminējošu piekļuvi un darba un sociālās drošības tiesību aktu aizsardzību pakalpojumu sniegšanas vietā; saistībā ar pēdējo paplašināšanos mudina dalībvalstis saglabāt atvērtu un brīvu darba tirgu, jo tas veicina ekonomikas izaugsmi;

8.   norāda, ka Lisabonas stratēģijā paredzēto pastāvīgāku ekonomikas izaugsmes potenciāla pieaugumu Eiropas Savienībā var sasniegt tikai īstenojot līdzsvarotas reformas, tostarp pasākumus, kuru mērķis ir inovāciju stiprināšana, tehnoloģiskā attīstība un cilvēku kapitāla uzkrājumi, likvidējot šķēršļus, kuri apgrūtina iekšējā tirgus darbību, un radot vidi, kas dalībvalstīs attīstītu uzņēmējdarbību;

9.   uzsver nepieciešamību atbalstīt un nostiprināt ekonomikas uzplaukumu ar tādas ekonomikas politikas palīdzību, kas uzlabo preču, pakalpojumu, darbaspēka un kapitāla tirgus efektivitāti un kas vienlaikus vērsta kā uz eksportu, tā uz iekšzemes pieprasījumu, ņemot vērā sagaidāmo ASV ekonomikas un līdz ar to arī pasaules tirdzniecības lejupslīdi, paaugstināto risku saņemt tādus ārējos triecienus kā globālās nelīdzsvarotības pēkšņa korekcija, kas būtiski ietekmē valūtas kursus un finanšu tirgus, kā arī iespējamo naftas cenu turpmāko paaugstināšanos;

10.   pauž bažas par tādu euro maiņas kursu, kas varētu kaitēt Eiropas konkurētspējai salīdzinājumā ar Amerikas Savienotajām Valstīm; sagaida, ka Eiropas Centrālā banka cieši uzraudzīs attīstības tendences un veiks attiecīgus pasākumus, lai aizsargātu Eiropas ekonomiskās intereses starptautiskajā finanšu sistēmā;

Ieteikums dalībvalstīm panākt salīdzināmus rezultātus

11.   atzīmē, ka faktisko ekonomikas izaugsmi Eiropas Savienibā raksturo jau agrāk novērotas un jaunas atšķirības ar viszemāko izaugsmes koeficientu Portugālē (1,2 % no IKP) un Itālijā (1,7 %) un augstiem izaugsmes koeficientiem 15 dalībvalstu ES ‐ Spānijā (3,8 %), Grieķijā (3,8 %) un jo īpaši Zviedrijā (4 %), Somijā (4,9 %) un Luksemburgā (5,5 %); atzīmē, ka jaunajās dalībvalstīs sevišķi lieli izaugsmes koeficienti ir novēroti Slovākijā (6,7 %), Lietuvā (7,8 %), Igaunijā (10,5 %) un Latvijā (11 %); uzsver, ka šīs atšķirības atspoguļo arī nozīmīgas strukturālās dažādības, valstu atšķirīgo ekonomikas politiku un demogrāfiskās struktūras, kā arī kopējās politikas asimetrisko ietekmi, kas norāda uz Eiropas Savienības iekšējās kohēzijas riskiem; tādēļ uzsver tādas politikas nepieciešamību, ka stiprina ekonomikas kohēziju, tādējādi attīstot iekšējo tirgu un monetāro savienību;

12.   norāda, ka attiecībā uz modernizācijas centieniem un ekonomikas rādītājiem vislielākie panākumi ir tām dalībvalstīm, kuras apvieno uz nākotni vērstas un labi līdzsvarotas strukturālas reformas ar vidējo līmeni pārsniedzošiem ieguldījumiem transportā, informācijas tehnoloģijā, pētniecībā un attīstībā (P&A), inovācijā, izglītībā, mūžizglītībā, aprūpes pakalpojumos un stipru sociālo shēmu atjaunošanā; konstatē, ka tām pašām dalībvalstīm vairumā gadījumu ir ļoti efektīva un pārredzama pārvalde, novatoriska uzņēmējdarbības vide, budžeta pārpalikumi, par vidējo rādītāju zemāks parādu līmenis, augsta valsts izdevumu kvalitāte, kā arī tās uzrāda gandrīz divreiz lielāku tehniskās attīstības ieguldījumu valsts izaugsmē nekā tas ir vidēji ES; secina, ka šo dalībvalstu politika, ar ko cenšas panākt augstu nodarbinātības līmeni, tostarp attiecībā uz sieviešu un vecāka gadagājuma personu nodarbinātību, dos iespēju Eiropas Savienībai ar lielāku pārliecību risināt tādas pašreizējās un turpmākās problēmas kā iedzīvotāju novecošanās un globalizācijas izraisītā augošā konkurence;

13.   šajā ziņā uzsver, ka veiksmīgākās dalībvalstis, ņemot vērā to ekonomiskās un sociālās atjaunošanas stratēģijas, var būt paraugs Lisabonas stratēģijas sekmīgai īstenošanai, kas mudina citas valstis sekot to piemēram, kaut arī Lisabonas stratēģijas īstenošanas pasākumi ir jāizstrādā atbilstīgi katras dalībvalsts situācijai, un tie joprojām ir dalībvalstu atbildības jomā;

14.   attiecībā uz dalībvalstu nacionālo reformu programmām konstatē, ka kopainā vērojamas lielākas saskaņošanas pazīmes un arī jauna veida saistības, lai politiku saskaņotu ar kopējiem Eiropas mērķiem; tomēr uzsver, ka dalībvalstīm ir dažādi izejas punkti un ievērojamas atšķirības attiecībā uz visās politikas jomās īstenojamo reformu saturu, tempu un intensitāti; uzskata, ka reformas tikai ierobežotā mērā reaģē uz pašreizējo situāciju ekonomikas un nodarbinātības jomā un ka daudzos gadījumos integrētajā reformu plānā joprojām nepietiekama uzmanība ir pievērsta tādiem pamatuzdevumiem kā inovācija, darba vietu radīšana, energoapgāde, vides ilgtspējība un labāka likumdošana; pauž nožēlu, ka tieši tādās jomās kā nodarbinātības līmeņa paaugstināšana un aktīva darba tirgus politika reformas virzās uz priekšu lēnāk nekā citās jomās; tomēr atzinīgi vērtē centienus pastiprināt atbildību valsts un reģionu līmenī ("līdzatbildība"), kā arī parlamentu un sociālo partneru iesaistīšanu, un aicina daudzkāršot šos centienus;

Palielināšanas potenciāls ‐ sasniegumu paaugstināšana: turpmākie uzdevumi

15.   aicina dalībvalstis izmantot jauno ekonomisko situāciju un ar to saistītās iespējas ilgtspējīgākas un uz kvalitatīvākiem mērķiem vērstas ekonomikas izaugsmes veicināšanai; uzsver, ka veselai un stabilai makroekonomiskajai videi vajadzīga valsts finanšu kvalitātes uzlabošana ar lielākā mērā konsolidētiem budžetiem, kā arī pārdomāta privāto un valsts ieguldījumu politika, kas nodrošina uz nākotni vērstu infrastruktūru un jau šodien atver rītdienas tirgus;

16.   uzsver ‐ lai pilnībā gūtu labumu no iekšējā tirgus potenciāla un nostiprinātu Eiropas vietu pasaules tirgū, jāierobežo pašreizējās protekcionistiskās un pret konkurenci vērstās tendences;

17.   atzīmē mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) nozīmi darba vietu radīšanā; attiecīgi uzsver, ka jārada tiem labvēlīgāka vide ar izdevīgāku nodokļu režīmu, mazāku reglamentējošo un administratīvo slogu, uzlabotu piekļuvi finansējumam, situācijas uzlabošanu saistībā ar uzņēmējdarbības izmaksām enerģijas, transporta, komunikāciju un uzņēmējdarbības pakalpojumu jomā, uzlabotu piekļuvi informācijas un sakaru tehnoloģijām un lielākiem ieguldījumiem P&A un jauninājumos;

18.   uzsver to nozīmi, kāda Eiropas ekonomikā ir gan augstai konkurētspējai, gan pieprasījuma potenciāla garantēšanai, un, efektīvi koordinējot ekonomikas politiku, no ekonomikas politikas veidotājiem sagaida turpmākus pasākumus, lai sasniegtu augstāku ilgtermiņa izaugsmes līmeni ekonomikas stabilitātes un ilgtspējīgas attīstības apstākļos;

19.   šajā ziņā uzsver izglītības, it īpaši augstākās izglītības, nozīmi, lai palielinātu turpmāko izaugsmes potenciālu un paaugstinātu Eiropas iedzīvotāju prasmju līmeni, mobilitāti un pielāgošanās spējas; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai padarītu Eiropas izglītības sistēmu pievilcīgāku, pieejamāku un konkurētspējīgāku;

20.   atgādina, ka Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanai ir nepieciešami pietiekami finanšu resursi no Kopienas budžeta; šajā ziņā pauž nožēlu par nepietiekamiem finanšu resursiem minēto mērķu sasniegšanai;

21.   uzskata, ka, strauji pieaugot izdevumiem, veicinot privātos ieguldījumus un kopīgas iniciatīvas privātā un valsts sektora sadarbībā, dalībvalstu vienlaicīga un saskaņota rīcība var radīt nozīmīgu sinerģiju, uzlabot Eiropas spēju risināt pašreizējos uzdevumus zinātnes un pētniecības, transporta un komunikācijas, enerģijas un vides ilgtspējības jomā, kā arī atbalstīt efektīvu līdzekļu sadalījumu Eiropā; šajā ziņā atzīmē, ka liela nozīme ir saskaņotai fiskālai sistēmai, tostarp tādam uzņēmuma peļņas nodokļa režīmam, kas ir labvēlīgs MVU un orientēts uz darba vietu radīšanu; uzskata, ka dalībvalstīm ir jāuzlabo nodokļu un sociālo iemaksu režīma efektivitāte, lai atvieglotu darba vietu radīšanu, jo īpaši noteiktām sociālām grupām, piemēram, sievietēm, ilgtermiņa bezdarbniekiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem; uzsver, ka konkurētspējīgam nodokļu režīmam ir jāveicina jaunu uzņēmumu dibināšana, neapdraudot valsts finansējuma piešķiršanu, un nodokļu iekasēšanas slogs no nodarbinātības jomas jānovirza uz vides jomu, tostarp ir jāparedz fiskāli stimuli, lai atbalstītu P&A un atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu;

22.   saistībā ar gaidāmo Finanšu plāna pārskatīšanu atkārtoti aicina ES budžetu turpmāk pieņemt, ievērojot Lisabonas stratēģijas mērķus, un tādējādi atbalstīt pilnīgu Lisabonas stratēģijas īstenošanu kopumā;

23.   atzīst, ka ir panākta liela attīstība, valsts atbalsta uzmanības centrā izvirzot horizontālos mērķus; mudina dalībvalstis turpināt šo tendenci un arī turpmāk valsts atbalstu saskaņot ar tādiem Lisabonas stratēģijas mērķiem kā nodarbinātība, inovācija un ilgtspējība;

24.   uzsver nepieciešamību nākotnē vēl vairāk saskaņot Eiropas ekonomikas konkurētspēju ar pārdomātas un ilgtspējīgas ekonomikas īstenošanu, lai ievērotu atbilstību līdzekļu efektīvākam izlietojumam; iesaka īpaši ņemt vērā šādus valsts mēroga pasākumus, kuru mērķis ir ne tikai ekonomikas modernizācija, jaunu tehnoloģiju izstrāde un konkurētspējas palielināšana, bet arī savietojamība ar vidi un jaunu nodarbinātības jomu izveide:

25.   strauji mainīgas ekonomikas apstākļos par prioritāru uzdevumu uzskata jaunu iespēju un darba nodrošināšanu visām sabiedrības grupām; šajā ziņā uzsver, ka neaizsargātākie sabiedrības locekļi ir pakļauti vislielākajam riskam un ka par prioritāru ir jānosaka "aktīvas iekļaušanas" veicināšana un labāku darba vietu radīšana; uzsver arī nepieciešamību sabalansēt darbiniekiem izvirzītās jaunās elastīguma un pārkvalificēšanās gatavības prasības ar jauna darba izredzēm un jauna veida drošības garantēšanu (elastība & drošība), lai veicinātu arī iespēju labāk savienot profesionālo un privāto dzīvi; šajā ziņā mudina uzlabot sieviešu, gados vecāku darba ņēmēju, jauniešu, ilgstošu bezdarbnieku un imigrantu līdzdalības un piekļuves iespējas darba tirgū, un tādēļ nodarbinātības un izglītības jomā dalībvalstu līmenī aktīvāk ir jāīsteno šādi pasākumi:

26.   norāda, ka makroekonomikas stabilitātes interesēs produktivitātes pieaugums jāsaista ar izaugsmes rezultātu taisnīgu sadali un sociālās kohēzijas nostiprināšanu; šajā ziņā atgādina, ka algu paaugstinājums nedrīkst atpalikt no produktivitātes pieauguma vidējā laikposmā; uzsver, ka steidzami ir jāattīsta līdzdalības un iesaistīšanas kultūra kā daļa no uzņēmumu vadības un sociālās atbildības koncepcijas;

27.   uzsver vajadzību pēc ciešākas un strukturētas sadarbības Eiropas Savienībā un jo īpaši eurozonā, lai nostiprinātu pārvaldi un Eiropas integrācijas procesu, jo tas ir vienīgais globālo ekonomikas uzdevumu risināšanas veids; tādēļ aicina Padomi un Komisiju nodrošināt, lai turpmāk gada pārskatā par eurozonu iekļautu konkrētākus instrumentus, ar kuru palīdzību iespējams padziļināt dialogu starp dažādām ES iestādēm, kuras ir iesaistītas Eiropas Savienības ekonomikas pārvaldības nostiprināšanā; uzskata, ka euro grupai jāpievēršas dalībvalstu budžeta plānu sagatavošanas un izpildes labākai līdzsvarošanai un saskaņošanai attiecībā uz saturu un termiņiem, kas būtu nozīmīgs ieguldījums ekonomikas politikas reformu plāna īstenošanā; ierosina uzaicināt citas ieinteresētās Padomes struktūrvienības iesaistīties ciešākā un strukturētākā sadarbībā eurozonā;

Nepieciešamo institucionālo reformu veicināšana

28.   atzinīgi vērtē Komisijas jauno uzraudzības pieeju saistībā ar dalībvalstu reformu programmu novērtējumu, sniedzot katrai dalībvalstij īpaši izstrādātus vadības ieteikumus un mudina Eiropadomi tos apstiprināt; šajā ziņā uzsver, ka steidzami ir jāpalielina integrēto pamatnostādņu savstarpēji papildinošā pieeja, kas ir jāatspoguļo arī dalībvalstu reformu politikā; atkārtoti aicina pārredzamā veidā apmainīties ar labāko pieredzi un Komisiju publicēt gada ,,rangu tabulu", norādot dalībvalstis, kurās reformas guvušas labākos panākumus un kurās novērotas lielākās neveiksmes, lai būtu iespējams mācīties gan no panākumiem, gan no neveiksmēm; šajā ziņā tomēr norāda, ka vajadzīgs pietiekams skaits integrētu rādītāju, lai aptvertu visas Lisabonas stratēģijas politikas jomas;

29.   pauž nožēlu par nepietiekamo Lisabonas stratēģijas iekļaušanu daudzu dalībvalstu politikā un uzskata, ka tās efektīvai īstenošanai ir jāmobilizē tautsaimniecības visas ieinteresētās puses; it īpaši uzskata, ka sociālo partneru, dalībvalstu parlamentu un pilsoniskās sabiedrības lielāka iesaistīšanās palielinās Lisabonas stratēģijas redzamību un sabiedrisko diskusiju kvalitāti par ekonomiskajām reformām, pastiprinās pārskatatbildību un palielinās sabiedrības informētību par to, ka ekonomikas politikas virzienus ir rūpīgi jāsaskaņo, lai risinātu pašreizējā globalizācijas procesa izvirzītos galvenos uzdevumus un pieņemtu kopīgu nostāju ekonomikas pārvaldības uzlabošanai Eiropas Savienības iekšienē; mudina dalībvalstis īstenot saistošās integrētās pamatnostādnes un valsts reformu programmas saskaņā ar "līdzatbildības" principu, lielākā mērā iesaistot dalībvalstu parlamentus un citas ieinteresētās puses, piemēram, sociālos partnerus, prasa regulāri pārskatīt valsts reformu programmu atbilstību saskaņā ar "salīdzinošās novērtēšanas" principu, ietverot plašu apspriežu procesu tajās dalībvalstīs, kurās šāda norma pagaidām nepastāv; sagaida, ka valsts reformu programmu prioritātes tiks lielākā mērā atspoguļotas valsts budžeta lēmumos gan attiecībā uz saturu, gan termiņiem;

30.   atzinīgi vērtē pamatnostādņu konsolidāciju un integrāciju attiecībā uz ekonomikas, strukturālās un nodarbinātības politikas pasākumiem; šajā ziņā atgādina, ka ekonomikas un strukturālās politikas pamatnostādnēm jāpiešķir tāds pats tiesiskais statuss kā nodarbinātības politikas pasākumu pamatnostādnēm un ka jāizstrādā iestāžu nolīgums, lai precizētu Eiropas Parlamenta dalību šajā jomā;

31.   sagaida kopēju domu apmaiņu starp iesaistītajām ES institūcijām, ņemot vērā integrēto pamatnostādņu gaidāmo pārskatīšanu, un ierosina pēc 2007. gada Eiropadomes pavasara sanāksmes izveidot iestāžu darba grupu; lai uzlabotu ES reformu plāna īstenošanu, iesaka apspriest un pārdomāt šādus aspektus:

32.   atkārtoti pauž nožēlu, ka Parlaments, Padome un Komisija joprojām nav vienojušies par noteiktu plānu un rīcības kodeksu, kas nodrošinātu attiecīgo triju ES iestāžu pienācīgu sadarbību un pilnīgu līdzdalību, atbilstīgi īstenojot integrētās pamatnostādnes kā Lisabonas Stratēģijas nozīmīgāko instrumentu; šajā ziņā aicina Padomi un Komisiju nekavējoties iesniegt priekšlikumus par triju ES iesaistīto iestāžu ciešu sadarbību, ņemot vērā integrēto pamatnostādņu gaidāmo pārskatīšanu;

o
o   o

33.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

(1) OV L 205, 6.8.2005., 21. lpp. (2) 2006. gada rudens izdevums Nr. 5/2006. (3) http://ec.europa.eu/growthandjobs/key/nrp2006_en.htm (4) OV C 117 E, 18.05.2006., 248. lpp.