Eiropas Parlaments,

‐   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Pamattiesību hartas ievērošanu Komisijas tiesību aktu priekšlikumos (COM(2005)0172),

‐   ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 6. un 7. pantu,

‐   ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,(1) kuru pasludināja 2000. gada 7. decembrī Nicā,

‐   ņemot vērā 2004. gada 29. oktobrī Romā parakstīto Konstitucionālā līguma projektu (konstitucionālais līgums), ar kuru īsteno Pamattiesību hartas klauzulas, lai padarītu to tiesiski saistošu,

‐   ņemot vērā 2004. gada 20. aprīļa rezolūciju par Komisijas paziņojumu saistībā ar Līguma par Eiropas Savienību 7. pantu ‐ Eiropas Savienības pamatvērtību ievērošana un veicināšana(2),

‐   ņemot vērā 2005. gada 26. maija rezolūciju par pamattiesību veicināšanu un aizsardzību ‐ dalībvalstu un Eiropas iestāžu, tostarp Pamattiesību aģentūras, loma(3),

‐   ņemot vērā 2005. gada ziņojumu par pamattiesību stāvokli Eiropas Savienībā, kuru sagatavoja ES neatkarīgu speciālistu grupa,

‐   ņemot vērā priekšlikumu Padomes 2007. gada 15. februāra Regulai (EK) Nr. 168/2007, ar kuru izveido Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru(4) un Padomes Deklarāciju par policiju un tiesisko sadarbību krimināllietās,

‐   ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja amata kandidāta José Manuel Borroso runu Parlamenta 2004. gada 17. novembra plenārsēdē,

‐   ņemot vērā Reglamenta 45., 34. un 91. pantu,

‐   ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumu (A6-0034/2007),

A.   tā kā Eiropas Savienība balstās brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas, kā arī tiesiskuma principos, kuri ir kopēji visām dalībvalstīm (Līguma par Eiropas Savienību 6. pants),

B.   tā kā Parlamentam kā tiešās vēlēšanās ievēlētam Eiropas Savienības pilsoņu priekšstāvim ir aizvien pieaugoša atbildība īstenot šos principus,

C.   tā kā šī atbildība ir daudz lielāka, jo, kā pašlaik nosaka līgumi:

D.   tā kā procedūra, ar kuru pārbauda, vai visi likumdošanas priekšlikumi atbilst Pamattiesību hartai, izriet no tā, ka šo hartu pieņēma Parlaments, Padome, Komisija un visas dalībvalstis, kā arī no Nicas Līguma proklamēšanas ES pilsoņiem 2000. gada 7. decembrī,

E.   atgādinot, ka pamattiesību reāla īstenošana, kā tas izriet no Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punkta īstenošanas, joprojām ir atkarīga no tiesu interpretācijas, un tā kā Eiropas Savienības likumdevējam jānodrošina šo tiesību skaidra interpretācija,

F.   atgādinot, ka Parlaments, Padome un Komisija, pieņemot Pamattiesību hartu, ir vienojušās par šo tiesību definīcijām un to, ka šīs tiesības konsekvences un labticības dēļ ir jāņem vērā EK tiesību aktu sagatavošanā (sk. iepriekšminēto Komisijas paziņojumu COM(2005)0172),

G.   tā kā no brīža, kad hartā aprakstītās tiesības iekļauj ES tiesību aktos, tās iegūst saistošu raksturu līdz ar tiesību aktiem, kuri balstās šajās tiesībās,

H.   tā kā lielāka nozīme jāpiešķir likumdošanas ierosināšanas procedūras sistemātiskumam, pilnībai, objektivitātei, atklātībai un pārredzamībai, jo diemžēl Pamattiesību harta līdz šim nav bijusi tiesiski saistoša; tā kā tomēr gadu gaitā šī harta ir kļuvusi par atsauces tekstu daudzām Eiropas tiesu iestādēm, piemēram, Pirmās instances tiesai, Tiesai(7), Eiropas Cilvēktiesību tiesai Strasbūrā, kā arī vairākām konstitucionālajām tiesām;

I.   I. tā kā Eiropas Savienības likumdevējam, veicot iepriekšēju izvērtēšanu par jauno EK tiesību aktu ietekmi uz pamattiesībām, pārdomu procesā jāiesaista arī valstu likumdevēji, kā arī pilsoniskā sabiedrība, akadēmiskās aprindas un citu starptautisku organizāciju, piemēram, Eiropas Padomes un Apvienoto Nāciju Organizācijas, speciālisti; tā kā šādā veidā Eiropas Savienības likumdevējs veicina tādas kultūras veidošanos, kurā aizvien pieaug pamattiesību nozīme, kā piemēru minot atsevišķu tiesību aktu izstrādi privātās dzīves, ģimenes tiesību un tiesību uz pārredzamību aizsardzības jomā;

J.   tā kā Komisijas priekšlikumā par likumdošanas ierosināšanas procedūras, kuru piemēro no 2001. gada, nostiprināšanu un labāku sabiedrības izpratni par to, ir redzama skaidra virzība izveidot īstu "pamattiesību kultūru" Eiropas Savienībā;

K.   tā kā šī procedūra tomēr ir pārāk iekšēja rakstura, tās kritēriji ir pārāk ierobežojoši, Parlamenta loma nav pietiekama un bez ievērības ir atstāti dalībvalstu parlamentu priekšlikumi par integrāciju, piemēram, Lielbritānijas augšnama priekšlikums(8), par dalībvalstu parlamentu integrāciju, kā arī nepieciešamība turpināt dialogu starp Eiropas iestādēm un neatkarīgo organizāciju sadarbību, lai paaugstinātu objektivitāti,

L.   tā kā īstas "pamattiesību kultūras" īstenošanai Eiropas Savienībā ir jāizveido vienota pamattiesību uzraudzības sistēma, kurā jāiekļauj Padome un lēmumi par valdību sadarbību,

M.   tā kā "pamattiesību kultūru" veido ne tikai pasīva noteikumu ievērošana, bet arī aktīva to īstenošana un iejaukšanās gadījumos, kad dalībvalstis pamattiesības pārkāpj vai nepietiekami aizsargā,

N.   tā kā šādā pamattiesību pārbaudes vispārējā sistēmā jāparedz gada apspriede, kurā piedalās visas trīs iestādes un dalībvalstu parlamenti, īpaši kad Parlaments apkopo panākto virzību un problēmas ES kā brīvības, drošības un tiesiskuma telpas attīstībā,

O.   tā kā saistībā ar šāda veida apspriedi savlaicīgi būtu iespējams izskatīt arī:

P.   atgādinot, ka šajās gada apspriedēs iestādēm vajadzētu pārbaudīt iespēju pārskatīt tiesību aktus, kuri varētu ierobežot brīvību ievērošanu sabiedrības drošības dēļ;

Q.   tā kā tādi jautājumi kā slepenu cietumu pastāvēšana un CIP nelikumīgi organizētas personu nolaupīšanas terorisma apkarošanas vārdā, lēnā izskatīšana un vairāku valdību sadarbības trūkums vai pasažieru datu un banku kontu datu izplatīšana ar SWIFT palīdzību bez tiesiska pamata tikai grauj pilsoņu ticību Eiropas iestāžu spējai un vēlmei aizsargāt pamattiesības un sodīt par tiesībpārkāpumiem;

1.   norāda uz vēsturisko uzdevumu "īstenot arvien ciešāku Eiropas Savienību" (līguma par Eiropas Savienību 1. pants), kā arī sekmēt ne tikai drošības un tiesību, tautsaimniecības un sociālās attīstības instrumentus, bet arī izveidot brīvību garantējošus instrumentus;

2.   uzsver nepieciešamību pārvarēt konstitucionālā procesa krīzi, saglabāt konstitucionālā līguma galvenos panākumus un noteikt, ka harta ir tiesiski saistoša;

3.   atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus par procedūras, ar kuru pārbauda, vai likumdošanas priekšlikumos ievēro pamattiesības, nostiprināšanu un labāku sabiedrības izpratni par to, un uzskata, ka šī procedūra ir pirmie pozitīvie rezultāti paredzētajiem pamattiesību aizsardzības pasākumiem, par kuriem 2004. gada 17. novembrī Parlamentu informēja Komisijas priekšsēdētājs José Manuel Borroso, un arī viņa šajā sakarā izveidoto darba grupu rezultāti;

4.   aicina Komisiju padarīt pārredzamāku uzraudzības procesu, kā arī apspriesties ar attiecīgajiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, īpaši tiem, kurus var skart attiecīgais Komisijas priekšlikums;

5.   uzsver, ka Komisija ierosināja "sistemātisku" uzraudzību, kura ir obligāti nepieciešama, lai pilnīgi pārbaudītu katru likumdošanas priekšlikumu un pamatotu rezultātu;

6.   aicina Komisiju pārbaudīt likumdošanas priekšlikumu atbilstību ne tikai Pamattiesību hartai, bet arī visiem Eiropas un starptautiskajiem instrumentiem pamattiesību jomā un tiesībām, kuras izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, kā arī EK tiesību vispārējiem principiem;

7.   uzsver, ka tiešām sistemātisku un stingru pamattiesību ievērošanas kontroli veido ne tikai iespējamo kļūdu pārbaude tiesībās, līdzsvarojot personu brīvību ar vispārējo interešu prasībām, bet arī nepieciešamība katrā gadījumā sagatavot politisku analīzi, kurā, izvairoties no līdzsvarošanas kļūdām, sniegtu dažādus tādus risinājumus, kuri sniegtu vislabāko līdzsvaru starp izvirzīto mērķi un pamattiesību ierobežojumiem (pamattiesību optimizācija);

8.   uzskata, ka ir lietderīgi koncentrēt kontroli uz dažādiem pamattiesību aspektiem katrā attiecīgā gadījumā, kā arī uzskata, ka katrs šo tiesību aspekts ir skaidri jāmin apsvērumos;

9.   pauž cerību, ka praktiski un konkrēti var īstenot izklāstīto metodoloģiju, kuru Komisija ir paredzējusi izmantot, lai tiesību aktu priekšlikumu izstrādē piemērotu Eiropas Savienības Pamattiesību hartu;

10.   uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai attiecīgā patstāvīgā ziņojumā, kurš iecerēts šo tiesību ievērošanas juridiskā aspekta izklāstīšanai, būtu novērtēta sistemātiska pamattiesību ievērošanas iekšējā kontrole tiesību aktu priekšlikumu sagatavošanas laikā;

11.   aicina Komisiju pārdomāt savu lēmumu apsvērumus par pamattiesībām iedalīt trijās līdzšinējās kategorijās ‐ ietekme uz tautsaimniecību, sociālo jomu un vidi ‐ un izveidot īpašu kategoriju "Ietekme uz pamattiesībām", lai nodrošinātu, ka tiek ņemti vērā visi pamattiesību aspekti;

12.   uzsver Komisijas tiesības visā likumdošanas procedūras gaitā attiecīgo priekšlikumu atcelt, pirms to apstiprina Padome, ja tajā ir izmaiņas, kuras apdraud pamattiesības;

13.   noraida Komisijas atrunas par spēkā esamības atcelšanu "pēc atsevišķu gadījumu politiskas pārbaudes", un atklāti uzsver, ka visos politiskajos apsvērumos pilnīga prioritāte ir pamattiesību un tiesību uz brīvību aizsardzībai;

14.   uzskata, ka procedūra par Pamattiesību hartas ievērošanu jāpiemēro visā likumdošanas procesā un komitoloģijas sistēmā, jānostiprina Parlamenta nostāja, kā arī jāprecizē veidojamās Pamattiesību aģentūras loma un jāsniedz tai vēl lielāks atbalsts;

15.   šajā sakarā paredz grozīt Reglamenta 34. pantu, lai Pilsoņu brīvību komitejai uzticētu pārbaudīt to likumdošanas priekšlikumu, pasākumu un noteikumu ietekmi, kuras attiecas uz pamattiesībām, kā arī grozīt Parlamenta reglamenta 91. un 115. pantu, lai Parlamenta lēmumus varētu piemērot arī dalībvalstīs, lai cik iespējams drīz noteiktu to atbildību saskaņā ar ES līguma 6. un 7. pantu;

16.   uzskata, ka, kaut gan pastāv vispārēji apspriežu mehānismi, svarīgi ir labāk iesaistīt ārējas neatkarīgas organizācijas un struktūrvienības, kas pamattiesību problēmas risina sev raksturīgā veidā; šajā nolūkā aicina Komisiju paredzēt īpašu mehānismu, kā apspriesties ar šīm organizācijām un struktūrvienībām tādu tiesību aktu priekšlikumu izstrādes procesā, kuri ietekmē pamattiesības;

17.   aicina Padomi nostiprināt arī pamattiesību sistemātisku uzraudzību valdību sadarbības jomā, publiskot rezultātus, kā arī nodrošināt atbalstu Pamattiesību aģentūrai;

18.   atkārtoti apstiprina, ka Parlaments un pārējās Eiropas Savienības iestādes likumdošanas procesā, kā arī policijas un tiesu iestāžu sadarbības jomā, vajadzības gadījumā un uz brīvprātības pamata var lietderīgi izmantot pamattiesību aģentūras iegūto pieredzi pamattiesību jomā;

19.   atgādina, ka ne līgumi, ne Regula (EK) Nr. 168/2007 neliedz Parlamentam iespēju lūgt aģentūras palīdzību Līguma par Eiropas Savienību 7. panta īstenošanā; sagaida, ka Komisija un nākamā aģentūra daudzgadu bāzes programmā, kā arī gada darbības programmā nodrošinās nepieciešamos finanšu resursus un cilvēkresursus, lai aģentūra varētu pienācīgi atbildēt uz Parlamenta lūgumiem saistībā ar to pilnvaru īstenošanu, kuras ir noteiktas Līguma par Eiropas Savienību 7. pantā;

20.   uzsver, cik nozīmīgi ir izmantot atbilstīgus saziņas un informācijas dienestus, kas informē pilsoņus un Eiropas iestādes par pamattiesību ievērošanas iekšējo kontroli, kā arī regulāri sagatavot ziņojumus par šo jautājumu.

21.   lūdz dalībvalstu parlamentiem pārbaudīt visu lēmumu un pasākumu atbilstību hartai, īpaši policijas un tiesu iestāžu sadarbības, kā arī kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomās, lai skaidri ievērotu hartas nedalāmību un īstenotu pamattiesību sistemātisku un pilnīgu pārbaudi visās Eiropas Savienības politikas jomās;

22.   aicina Padomi un Komisiju saskaņā ar ES līguma 4. pantu un EK līguma 200. un 212. pantu Parlamentam un dalībvalstu parlamentiem iesniegt gada pārskatu par pamattiesību politiku Eiropas Savienībā, kā arī iesaistīties sistemātiskā, atvērtā un pastāvīgā dialogā par pamattiesību ievērošanu Eiropas Savienībā;

23.   aicina Komisiju un Padomi informēt Parlamentu par pārbaudi, kuru veic saistībā ar valstu speciālistu tīkla sagatavotajiem ziņojumiem;

24.   uzdod priekšsēdētājam iesniegt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV C 364, 18.12.2000., 1. lpp. (2) OV C 104 E, 30.4.2004., 408. lpp. (3) OV C 117 E, 18.5.2006., 242. lpp. (4) OV L 53, 22.2.2007., 1. lpp. (5) Tiesas 2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C-50/00 P, Unión de Pequeños Agricultores / Eiropas Savienības Padomi, Recueil, 2002. g., I–6677. lpp. (6) Lieta T-338/02, Pirmās instances tiesas 2004. gada 7. jūnija spriedums, Segi un citi pret Eiropas Savienības Padomi; Recuiel; 2004. g., ECR II–1647. lpp. (7) Eiropas Parlaments pret Eiropas Savienības Padomi, 2006. gada 27. jūnija lieta C-540/03 par trešo valstu piederīgo nepilngadīgo bērnu tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (Direktīva 2003/86/EK). (8) Lielbritānijas parlamenta augšpalāta, ES lietu komiteja, sanāksmes ziņojums Nr. 16 2005. gada jūnijā, "Human Rights proofing EU Legislation", 2005. gada 29. novembrī, 149. punkts.