(Koplēmuma procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (KOM(2004)0718),

–   ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu, 61. panta c) apakšpunktu un 67. panta 5. punktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam iesniedz priekšlikumu (C6-0154/2004),

–   ņemot vērā Reglamenta 51. pantu,

–   ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A6-0074/2007),

1.   apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.   prasa Komisijai vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt šo priekšlikumu vai to aizstāt ar citu tekstu;

3.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 61. panta c) apakšpunktu un 67. panta 5. punkta otro ievilkumu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomiskas un sociālo lietu komitejas atzinumu(1),

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru(2),

tā kā:

(1)  Kopiena ir uzstādījusi sev mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kur brīva personu kustība ir nodrošināta. Šim nolūkam, Kopiena pieņems, inter alia, pasākumus tiesiskās sadarbības civilajos jautājumos jomā, kas ir nepieciešami atbilstošai iekšējā tirgus funkcionēšanai.

(2)  Tiesas pieejamības princips ir būtiski svarīgs, un, lai nodrošinātu labāku piekļuvi tiesai, Eiropadome tās sanāksmē, kas notika Tamperē 1999. gada 15. un 16. oktobrī, pieprasīja, lai dalībvalstis radītu alternatīvas, ārpustiesas procedūras.

(3)  Padome pieņēma lēmumus par alternatīvām metodēm konfliktu risināšanā civillikuma un komerclikuma ietvaros 2000. gadā, konstatējot, ka pamatprincipu ieviešana šajā jomā ir nozīmīgs solis pretī konfliktu risināšanas ārpus tiesas sēdes notiekošo procedūru pareizai attīstībai un darbības ietvaros, lai vienkāršotu un uzlabotu pieeju taisnīgumam.

(4)  Eiropas Komisijas prezentēja Zaļo grāmatu 2002. gadā, kritiski novērtējot stāvokli alternatīvo konflikta risinājumu metožu jomā Eiropā un ierosinot vispārējas konsultācijas ar dalībvalstīm un ieinteresētajām pusēm par iespējamiem pasākumiem, veicināt starpniecības pielietošanu.

(5)  Mērķim nodrošināt labāku pieeju taisnīgumam, kā daļai no Eiropas Savienības politikas nodibināt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, ir nepieciešams ietvert pieeju tiesiskām un ārpus tiesas sēdes notiekošām konflikta atrisināšanas metodēm. Šai direktīvai ir jādod savs ieguldījums iekšējā tirgus pienācīgā funkcionēšanā, it īpaši gadījumos, kas attiecas uz starpniecības pakalpojumu sniegšanu un saņemšanu.

(6)  Šī direktīva attiecas arī uz patērētāju starpniecību. Tādēļ ir jāņem vērā patērētāju starpniecības specifiskās īpašības. Direktīvā jo īpaši jāiekļauj principi, kas izklāstīti Komisijas 2001. gada 4. aprīļa Ieteikumā 2001/310/EK par principiem attiecībā uz ārpustiesas struktūrām, kas iesaistītas patērētāju strīdu vienprātīgā atrisināšanā(3).

(7)  Starpniecība var nodrošināt, lai konflikti civilajos un komerciālajos jautājumos tiktu bez pārmērīgām izmaksām un ātri risināti ārpus tiesas sēdes ar tādiem procesiem, kas ir pielāgoti iesaistīto pušu vajadzībām. Starpniecības rezultātā panākti nolīgumi tiks visdrīzāk piemēroti labprātīgā ceļā, un tiem ir lielas iespējas saglabāt draudzīgas un ilgtspējīgas attiecības starp iesaistītajām pusēm. Šie ieguvumi kļūst vēl redzamāki situācijās, kas ietver starpvalstu faktorus.

(8)  Pamata tiesību aktiem, jo īpaši attiecībā uz civilās procedūras galvenajiem aspektiem, ir jāveicina starpniecības turpmāku pielietošanu un jānodrošina, lai iesaistītās puses, kas ir izmantojušas starpniecību, var uzticēties paredzamai tiesiskajai struktūrai.

(9)  Dalībvalstis tiek aicinātas šīs direktīvas noteikumus piemērot arī attiecībā uz iekšējām lietām, lai tādējādi būtiski atvieglotu iekšējā tirgus pareizu darbību. Turklāt tam, ka direktīvas noteikumu darbības joma attiecas tikai uz lietām, kurām ir pārrobežu ietekme, nevajadzētu ietekmēt valstu tiesību aktu ierobežojošos noteikumus, ar kuru palīdzību pašlaik tiek nodrošināta starpniecības rezultātā panākto nolīgumu izpilde, starpniecības konfidencialitāte vai starpniecības ietekme uz ierobežojuma un noilguma periodiem arī tādās lietās, uz kuram šī direktīva neattiecas.

(10)  Šai direktīvai ir jāaptver procesi, kuros divas vai vairāk pārrobežu konfliktā iesaistītās puses saņem starpnieka palīdzību, lai varētu panākt mierizlīgumu konfliktā, taču ir jāizslēdz tādas procedūras kā pirmslīguma sarunas vai iztiesāšanas procedūras, tādas kā arbitrāža, tiesas samierināšanas shēmas, ombuds, patērētāju sūdzību sistēmas, ekspertu noteikšana vai procesi, ko pārvalda institūcijas, kas izsniedz juridiski saistošu vai arī juridisku nesaistošu oficiālu rekomendāciju kā konflikta risinājumu. Tai ir jāaptver arī gadījumi, kad starpniecību pusēm iesaka tiesa vai kad starpniecību nosaka valsts tiesību akti, tomēr saglabājot principu, ka starpniecība ir labprātīgs process un ka valsts tiesību akti, uzliekot par pienākumu izmantot starpniecību vai paredzot saistībā ar to stimulējošus pasākumus vai sankcijas, netraucē pusēm īstenot tiesības piekļūt tiesu sistēmai. Direktīvas darbības jomā vajadzētu iekļaut arī starpniecību, ko vada tiesnesis, kas nav atbildīgs par tiesas procesiem saistībā ar konflikta objektu vai objektiem. Tomēr šī direktīva neattiecas uz piekritīgās tiesas vai tiesneša mēģinājumiem atrisināt konfliktu tiesas procesa ietvaros saistībā ar šo konfliktu vai gadījumiem, kad piekritīgā tiesa vai tiesnesis lūdz kompetentas personas palīdzību vai padomu.

(11)  Ņemot vērā konfidencialitātes nozīmīgumu starpniecības procesā, minimālā civilo procesuālo noteikumu saderības pakāpe ir nepieciešama saistībā ar to, kā starpniecības konfidencialitāte tiek aizsargāta jebkurā sekojošā civillietas vai komerclietas, tiesas vai arbitrāžas procesā. Tiesas iespējai vērst iesaistīto pušu uzmanību uz starpniecību arī ir jābūt ietvertai, tomēr saglabājot principu, ka starpniecība ir labprātīgs process. Turklāt ir jānodrošina civilo procesuālo noteikumu minimālā saderības pakāpe saistībā ar starpniecības ietekmi uz ierobežojuma un noilguma periodiem.

(12)  Starpniecību nedrīkst uztvert kā sliktāku alternatīvu tiesas procesam tādā nozīmē, ka starpniecības ceļā panāktie nolīgumi ir atkarīgi no iesaistīto pušu labās gribas to realizēšanai. Tādējādi ir nepieciešams nodrošināt, ka starpniecības rezultātā panāktā rakstiskā nolīguma puses var pieprasīt, lai šī nolīgumu saturu pasludinātu par izpildāmu tiktāl, cik šāda satura izpilde ir iespējama atbilstoši tās dalībvalsts likumdošanai, kurā pieprasījums par izpildi ir veikts. Šāda nolīguma saturu var pasludināt par izpildāmu ar spriedumu vai lēmumu, vai arī ar tiesas vai citas kompetentas iestādes autentisku aktu saskaņā ar tās dalībvalsts likumdošanu, kurā pieprasījums ir veikts.

(13)  Starpniecības rezultātā panākta nolīguma saturs, kas ir pasludināts par izpildāmu vienā dalībvalstī, tiek atzīts un pasludināts par izpildāmu citās dalībvalstīs saskaņā ar piemērojamajiem Kopienas vai valsts tiesību aktiem, piemēram, Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās(4) vai Padomes 2003. gada 27. novembra Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību(5).

(14)  Lai gan šī direktīva attiecas uz starpniecību ģimenes tiesību jautājumos, tā aptver tikai tās tiesības, ko puses var izmantot saskaņā ar tās dalībvalsts likumdošanu, kurā notiek starpniecība. Turklāt, ja starpniecības rezultātā panākta nolīguma saturs attiecībā uz ģimenes lietām nav izpildāms dalībvalstī, kurā tas noslēgts un kurā paredzēts to izpildīt, direktīva nedod tiesības pusēm apiet šīs dalībvalsts likumdošanu, pasludinot nolīgumu par izpildāmu citā dalībvalstī, jo Regulā (EK) Nr. 2201/2003 ir īpaši noteikts, ka nolīgumam jābūt izpildāmam dalībvalstī, kurā tas noslēgts.

(15)  Lai nodrošinātu nepieciešamo uzticēšanos starp dalībvalstīm sakarā ar konfidencialitāti, ierobežošanas procesu atlikšanu un starpniecības rezultātā panākto nolīgumu atzīšanu un izpildi, ir jārada efektīvi kvalitātes kontroles mehānismi, kas attiecas uz starpniecības pakalpojumu sniegšanu un starpnieku apmācību.

(16)  Šiem mehānismiem un pasākumiem, kurus ir jānosaka dalībvalstīm un kas var ietvert uz tirgu balstītu risinājumu izmantošanu, ir jābūt vērstiem uz starpniecības procesa elastības saglabāšanu un iesaistīto pušu personisko autonomiju. Komisijai jāatbalsta pašregulējošie līdzekļi Kopienas līmenī. Savukārt dalībvalstīm jāatbalsta un jāveicina Eiropas starpnieku rīcības kodeksa, kas Komisijai jāpublicē "Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša" C sērijā, piemērošanu, tajā pašā laikā nodrošinot, ka starpniecības kvalitāti garantē kritēriji, kas uzskaitīti un noteikti Komisijas 1998. gada 30. marta Ieteikumā 98/257/EK par principiem, kas piemērojami iestādēm, kuras ir atbildīgas par patērētāju strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā(6) un Ieteikumā 2001/310/EK: objektivitāte, pārredzamība, efektivitāte, taisnīgums, pārstāvība, neatkarība, abu pušu uzklausīšana, likumība un brīvība. Līdzīgā veidā arī uzņēmumu un patērētāju starpniecībā dalībvalstīm jārosina ievērot Ieteikumā 2001/310/EK izklāstītos principus. Dalībvalstīm arī jāveicina tādu valsts iestāžu atestācijas sistēmas attīstība, kas piedāvā apmācības kursus starpniecības jomā.

(17)  Ir ieteicams, ka jebkurš starpnieks vai organizācija, uz ko attiecas rekomendācija 2001/310/EK, respektē tās principus. Lai nodrošinātu informācijas izplatīšanu, kas attiecas uz šiem starpniekiem vai organizācijām, Komisija veido datubāzi par ārpus-tiesas shēmām, ko dalībvalstis uzskata par rekomendācijas principu respektējošām.

(18)  Šī direktīva respektē pamattiesības un ievēro principus, kas jo īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. It īpaši tā mēģina nodrošināt pilnvērtīgu respektu pret tiesībām uz godīgu procesu, kā tas ir atrunāts Hartas 47. pantā.

(19)  Tā kā dalībvalstis nevar pietiekami labi sasniegt šīs direktīvas mērķus, rīcības mēroga un ietekmes dēļ tie ir labāk sasniedzami Kopienas līmenī, Kopiena var noteikt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kas noteikts Līguma 5. pantā. Saskaņā ar šajā pantā noteikto proporcionalitātes principu, šī direktīva nepārsniedz to, kas vajadzīgs minēto mērķu sasniegšanai.

(20)  Saskaņā ar Protokola par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju 3. pantu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Kopienas dibināšanu, Apvienotā Karaliste un Īrija ir paudušas savu vēlmi piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā.

(21)  Saskaņā ar Protokola par Dānijas nostāju 1. un 2. pantu, pievienotu Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Kopienas dibināšanu, Dānija nepiedalās šīs Direktīvas pieņemšanā un, tādējādi tas nav tai saistošs un Dānija nav pakļauta tā ieviešanai,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Mērķis

1.  Šīs direktīvas mērķis ir atvieglot pieeju konfliktu risināšanai un veicināt konfliktu atrisināšanu ar mierizlīgumu, veicinot starpniecības izmantošanu un nodrošinot līdzsvarotas attiecības starp starpniecību un tiesas procesiem.

2.  Šo direktīvu piemēro civilajos un komerciālajos jautājumos. Tomēr tā jo īpaši neattiecas uz ieņēmumu, muitas vai administratīviem jautājumiem vai valsts atbildību par darbībām un bezdarbību, īstenojot valsts varu ("acta iure imperii").

3.  Šajā direktīvā, "dalībvalsts" nozīmē visas dalībvalstis, izņemot Dāniju.

2. pants

Darbības joma

1.  Šo direktīvu piemēro, ja dienā, kad puses nolemj izmantot starpniecību, vismaz vienai no pusēm domicils vai pastāvīgā dzīvesvieta ir dalībvalstī, kurā nevienai citai pusei nav domicils vai pastāvīgā dzīvesvieta.

2.  Neatkarīgi no 1. punkta, 6. un 7. pantu piemēro saistībā ar tiesas procesiem pēc starpniecības, ja dienā, kad puses nolemj izmantot starpniecību, tiesa, kurā tiktu iesniegta prasība sekojošas tiesas prāvas gadījumā, atrastos dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā vismaz vienai no pusēm ir domicils vai pastāvīgā dzīvesvieta.

3.  Šī panta 1. un 2. punkta nolūkā dalībvalsti, kurā pusei ir domicils vai pastāvīgā dzīvesvieta, nosaka atbilstoši Regulai (EK) Nr. 44/2001 vai Regulai (EK) Nr. 2201/2003.

3. pants

Definīcijas

Direktīvā tiek lietotas sekojošas definīcijas:

a)  "Starpniecība" nozīmē strukturētu un labprātīgu procesu, lai kā arī nosauktu vai minētu, kur divas vai vairāk konfliktā iesaistītās puses ar starpnieka palīdzību pašas cenšas panākt vienošanos par to konflikta risinājumu. Šo procesu var uzsākt iesaistītās puses, vai to var ieteikt vai noteikt tiesa, vai to var paredzēt dalībvalsts tiesību akts, ciktāl tiek ievērota starpniecības brīvprātīgais raksturs.

Tas ietver starpniecību, ko vada tiesnesis, kurš nav atbildīgs par tiesas procesu attiecīgajā lietā. Tomēr tas sevī neiekļauj piekritīgās tiesas vai tiesneša mēģinājumus atrisināt konfliktu tiesas procesa gaitā saistībā ar šo konfliktu.

b)  Starpnieks" ir jebkura trešā persona, ko ieceļ apstākļos, kad ir pietiekams pamats cerēt, ka starpniecība tiks veikta profesionāli, objektīvi un kompetenti, neskatoties uz šīs trešās personas nosaukumu vai profesiju iesaistītajā dalībvalstī un uz veidu, kā trešā iesaistītā persona ir tikusi norīkota vai lūgta veikt starpniecību.

4. pants

Starpniecības kvalitāte

1.  Dalībvalstis visiem līdzekļiem, ko tās uzskata par piemērotiem, veicina brīvprātīgo rīcības kodeksu, kā arī citu efektīvu mehānismu starpniecības pakalpojumu sniegšanas kvalitātes kontrolei izveidi un ievērošanu no starpnieku un to organizāciju puses, kas sniedz starpniecības pakalpojumus.

2.  Dalībvalstis veicina starpnieku sākotnējo un turpmāko apmācību, lai nodrošinātu, ka starpniecību veic godīgi, efektīvi, objektīvi un kompetenti attiecībā uz iesaistītajām pusēm un ka starpniecības procedūras atbilst konflikta apstākļiem.

3.  Dalībvalstīm veicina tādu valsts iestāžu atestācijas sistēmas attīstību, kas piedāvā apmācības kursus starpniecības jomā.

5. pants

Attiecināms uz starpniecību

1.  Tiesa, kurā ir iesniegta prasība, drīkst, ja vajadzīgs, ņemot vērā visus lietas apstākļus, aicināt iesaistītās puses izmantot starpniecību, lai atrisinātu konfliktu. Tiesa var arī aicināt iesaistītās puses apmeklēt informācijas sesiju par starpniecības pielietošanu, ja šādas sesijas notiek un ir viegli pieejamas.

2.  Šī direktīva neietekmē valsts tiesību aktus, kas nosaka starpniecības pielietošanu par obligātu vai paredz saistībā ar to stimulējošus pasākumus vai sankcijas pirms vai pēc ir uzsākta lietas izskatīšana tiesā, ja vien šāda likumdošana neliedz pusēm īstenot to tiesības piekļūt tiesu sistēmai.

3.  Starpniecība ir brīvprātīgs process.

6. pants

Vienošanās nolīgumu ieviešana

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka pusēm vai vienai no tām ar citu pušu piekrišanu ir iespēja pieprasīt, lai starpniecības rezultātā panākta rakstiska nolīguma saturu pasludina par izpildāmu tiktāl, cik šāda nolīguma satura izpilde ir iespējama saskaņā ar tās dalībvalsts, kurā šis pieprasījums ir ticis veikts, likumdošanu un nav pretrunā ar to.

2.  Nolīguma saturu var pasludināt par izpildāmu ar spriedumu vai lēmumu, vai arī tiesas vai citas kompetentas iestādes autentisku aktu saskaņā ar tās dalībvalsts likumdošanu, kurā pieprasījums ir veikts.

3.  Dalībvalstis dara zināmas Komisijai tās tiesas vai citas iestādes, kas ir kompetentas saņemt pieprasījumu saskaņā ar 1. un 2 punktu.

4.  Nekas šajā pantā neietekmē spēkā esošos noteikumus par tādu starpniecības rezultātā panāktu nolīgumu atzīšanu un izpildi citā dalībvalstī, kas pasludināti par izpildāmiem saskaņā ar 1. un 2. punktu.

7. pants

Starpniecības konfidencialitāte

1.  Tā kā starpniecībai paredzēts notikt, ievērojot konfidencialitāti, dalībvalstis nodrošina, ja vien puses nevienojas citādi, ka ne starpnieki, ne puses, ne starpniecības procesa pārvaldīšanā iesaistītās personas nav tiesīgas vai spiestas izpaust trešajām pusēm informāciju, kas izriet no starpniecības vai ir ar to saistīta, kā arī sniegt liecības saistībā ar šādu informāciju civillietu un komerclietu procesos vai arbitrāžas procesā, izņemot:

2.  Nekas 1. punktā neliedz dalībvalstīm ieviest stingrākus pasākumus, lai aizsargātu starpniecības konfidencialitāti.

8. pants

Noilguma periodu pārtraukšana

1.  Lai garantētu, ka pusēm, kas konflikta atrisināšanai izvēlas starpniecību, līdz ierobežojuma vai noilguma perioda beigām nav liegta iespēja turpmāk ierosināt tiesas procesu saistībā ar šo konfliktu, dalībvalstis nodrošina, ka tāds periods nebeidzas laikā starp:

2.  Šī panta 1. punkts neskar noteikumus par ierobežojuma vai noilguma periodiem starptautiskos nolīgumos, kuros dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses un kuri nav saderīgi ar šo pantu.

9. pants

Informācija pilsoņiem

1.  Dalībvalstis nodrošina, ka pilsoņiem ir pieejama informācija, jo īpaši tīmekļa vietnēs par to, kā sazināties ar starpniecības pakalpojumu sniedzējiem un starpniekiem.

2.  Dalībvalstis aicina praktizējošos juristus informēt savus klientus par starpniecības iespējām.

10. pants

Eiropas Starpnieku rīcības kodekss

Komisija publicē Eiropas Starpnieku rīcības kodeksu "Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša" C sērijā, kas ir paziņojums bez tiesiskām sekām.

11. pants

Īstenošanas noteikumi

Līdz 2009. gada 1. septembrim Komisija publicē informāciju par kompetentām tiesām un iestādēm, ko dalībvalstis paziņo saskaņā ar 6. panta 3. punktu.

12. pants

Ziņojums

Līdz ...(7) Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu. Nepieciešamības gadījumā ziņojumam pievieno priekšlikumus šīs regulas pielāgošanai. Ziņojumā jo īpaši tiek izvērtēta direktīvas ietekme uz starpniecības attīstību gan pārrobežu, gan iekšējās lietās. Tajā tiek arī sniegts vērtējums par to vai iekšējā tirgus pareizas darbības veicināšanai ir vajadzīgs ieteikt instrumentu ierobežojuma un noilguma periodu turpmākai saskaņošanai.

13. pants

Transponēšana

1.  Līdz 2008. gada 1. septembrim dalībvalstis ievieš normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šis direktīvas prasības vai nodrošina, ka starpniecībā iesaistītās puses īsteno vajadzīgos pasākumus ar brīvprātīgu noilgumu palīdzību, dalībvalstīm pieņemot visus vajadzīgos drošības pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek īstenotas šīs direktīvas prasības. Tās nekavējoties informē par šiem pasākumiem Komisiju.

2.  Kad dalībvalstis pieņem šos noteikumus, tajos ir atsauces uz šo direktīvu, vai arī tiem pievieno šādu atsauci to oficiālas publicēšanas gadījumā. Dalībvalstis nosaka šādas atsauces kārtību.

14. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

15. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

…,

Eiropas Parlamenta vārdā ‐ Padomes vārdā ‐

priekšsēdētājs priekšsēdētājs

(1) OV C 286, 17.11.2005., 1. lpp. (2) Eiropas Parlamenta 2007. gada 29. marta Nostāja. (3) OV L 109, 19.4.2001., 56. lpp. (4) OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1791/2006 (OV L 363, 20.12.2006., 1. lpp.). (5) OV L 338, 23.12.2003., 1. lpp. Regulā grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 2116/2004 (OV L 367, 14.12.2004., 1. lpp.). (6) OV L 115, 17.4.1998., 31. lpp. (7) * ...