Eiropas Parlaments,

–   ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 33. pantu,

-   ņemot vērā Padomes 1999. gada 21. jūnija Regulu (EK) Nr. 1268/1999 par Kopienas atbalstu pirms pievienošanās pasākumiem lauksaimniecības un lauku attīstībai Centrāleiropas un Austrumeiropas kandidātvalstīs laikposmā pirms to pievienošanās(1),

-   ņemot vērā Aktu par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā(2),

-   ņemot vērā Padomes 2003. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido noteiktas atbalsta shēmas lauksaimniekiem(3);

-   ņemot vērā Padomes 2004. gada 22. marta Lēmumu 2004/281/EK pieņemt Aktu par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā, saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas reformām(4),

-   ņemot vērā Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 864/2004, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido noteiktas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, un pieņemot to saistībā ar Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai(5),

-   ņemot vērā Padomes 2005. gada 21. jūnija Regulu (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu(6),

-   ņemot vērā Padomes 2005. gada 20. septembra Regulu (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai, ko sniedz Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA)(7),

-   ņemot vērā Padomes 2006. gada 20. februāra Regulu (EK) Nr. 318/2006 par cukura tirgu kopīgo organizāciju(8),

-   ņemot vērā 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību(9),

-   ņemot vērā Padomes 2006. gada 19. decembra Regulu (EK) Nr. 2012/2006, ar kuru groza un labo Regulu (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido noteiktas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, un groza Regulu (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai, ko sniedz Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA)(10),

–   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

–   ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A6-0037/2007),

A.   tā kā ES paplašināšanās 2004. gadā ievērojami palielināja lauksaimniecības platības (aptuveni par 27 %), lauksaimniecības uzņēmumu skaitu (aptuveni par 60 %) un lauksaimniecībā nodarbināto skaitu (aptuveni par 57 %) Eiropas Savienībā, tādējādi palielinot tās ražošanas potenciālu un padarot lauksaimniecību daudz svarīgāku; tā kā ražas no hektāra pieaugums pārtikas produktu un lopbarības ražošanā ļauj atbrīvot pietiekamas platības biomasas ražošanai, tādējādi vēl vairāk dažādojot Eiropas lauksaimniecības un lauku struktūru; tā kā šis process kļuvis izteiktāks un padziļinājies līdz ar Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos ES;

B.   tā kā lielākā daļa jauno dalībvalstu lauksaimniecības jomā ievērojami atšķiras no 15 vecajām dalībvalstīm attiecībā uz ražošanu un saimniecisko struktūru, kā arī attiecībā uz saimniecību lielumu, un tā kā salīdzinājumā ar vecajām dalībvalstīm jauno dalībvalstu lauksaimniecība atpaliek efektivitātes, kā arī tehnoloģiju attīstības un vertikālās un horizontālās integrācijas līmeņa ziņā;

C.   tā kā salīdzinājumā ar 15 vecajām ES dalībvalstīm vairākumā jauno dalībvalstu lauksaimniecībai ir lielāka tautsaimnieciska un sociāla nozīme, jo šīs nozares daļa nacionālajā iekžzemes kopproduktā, kā arī šajā nozarē strādājošo skaits ir augstāks par vidējo ES;

D.   tā kā atsevišķās jaunajās dalībvalstīs naturālai un daļēji naturālai lauksaimniecībai ir sociāla, kultūras un vides nozīme;

E.   tā kā jaunās dalībvalstis ir veiksmīgi un pakāpeniski integrētas iekšējā tirgū, ievērojami palielinot Eiropas lauksaimniecības un pārtikas produktu tirdzniecību; tā kā jaunās dalībvalstis pienācīgi ieviesa un īstenoja veterināros, fitosanitāros, pārtikas nekaitīguma, kopējā tirgus organizācijas un citus horizontālos noteikumus, nebija vajadzības izmantot īpašus aizsardzības pasākumus;

F.   tā kā jaunajām dalībvalstīm jāuzņemas lielas sociālas un ekonomiskas izmaksas, lai pielāgotos kopējai lauksaimniecības politikai (KLP)un īstenotu tās noteikumus, kā arī lai pielāgotos ES konkurences apstākļiem; tā kā pirmspievienošanās fondi tikai daļēji sedza pielāgošanās un integrācijas procesu izmaksas pirmspievienošanās laikā; tā kā pievienošanās ES parādīja jauno dalībvalstu ekonomikas un konkurētspējas vispārējās problēmas; tā kā KLP nav palīdzējusi atrisināt šīs problēmas;

G.   tā kā KLP ir būtiski veicinājusi lauksaimniecības attīstību un nozīmīgas pārmaiņas lauksaimniecības nozarē jaunajās dalībvalstīs, ir novērojamas arī dažas problēmas un sarežģījumi galvenokārt saistībā ar to, ka KLP noteikumi pietiekami neatbalsta līdzsvarotas un ilgtspējīgas lauksaimniecības nozares izveidošanos un attīstību, it īpaši attiecībā uz lopkopību, dārzkopību, kā arī augšupēju un lejupēju darbību integrāciju;

H.   tā kā ar Pievienošanās aktu tiešajiem maksājumiem jaunajās dalībvalstīs noteica ilgu pārejas periodu (9 gadi) ar zemu sākuma līmeni (25 % no ES piemērojamā līmeņa), kaut iekšējā tirgus un budžeta iemaksu noteikumi uz tām attiecas pilnībā; tā kā izmaksu un ienākumu līmeņi jaunajās dalībvalstīs nepamato šo diferenciācijas pakāpi, kas jauno dalībvalstu lauksaimniekiem rada nevienlīdzīgus konkurences nosacījumus;

I.   tā kā jaunajās dalībvalstīs risināmās problēmas galvenokārt skar strukturālās izmaiņas, lai stiprinātu konkurētspēju; tā kā KLP pasākumi, ar kuriem atbalsta ienākumus un garantē cenas, būtiski sekmē šādu stiprināšanu;

J.   tā kā Komisija un Padome rīkojās novēloti un negribīgi, lai izprastu jauno dalībvalstu īpašās problēmas un palīdzētu tās risināt (piemēram, problēmas augļu un dārzeņu tirgū, jo īpaši attiecībā uz mīkstiem augļiem, ķiršiem un āboliem, Krievijas un Ukrainas noteiktais nepamatotais Polijas eksporta aizliegums, kukurūzas intervences noteikumu grozīšana un paredzētā atcelšana, kā arī medus ievešana no trešām valstīm);

K.   tā kā ražotāju īpašumtiesību lielais trūkums pārtikas ražošanas un tirdzniecības jomā jaunajās dalībvalstīs un tirdzniecības ķēžu dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana nopietni ierobežo lauksaimnieku konkurētspēju, kā arī viņu sadarbības un integrācijas iespējas;

L.   tā kā 8 no 10 jaunajām dalībvalstīm ir izvēlējušās vienoto platībmaksājumu shēmu (VPMS) tiešajiem maksājumiem;

M.   tā kā vajadzība pēc Kopienas budžeta atbalsta lauku attīstībai jaunajās dalībvalstīs ir bijusi lielāka nekā pieejamie budžeta līdzekļi 2004.-2006. gadam, tā kā tajā pašā laikā lauku attīstības programmu īstenošanas noteikumi ir ierobežojuši Kopienas līdzekļu dinamisku izmantošanu, un tā kā šie faktori ir ievērojami mazinājuši KLP otrā pīlāra ietekmi jaunajās dalībvalstīs un var tikt iekļauti arī jaunajā finanšu plānā;

Mierīga integrācija, lai panāktu abpusēji izdevīgu stāvokli

1.   atzinīgi vērtē, ka jauno dalībvalstu lauksaimniecības un pārtikas nozares ir rūpīgi un pakāpeniski integrētas Eiropas Savienības kopējā tirgū;

2.   uzsver, lai gan paplašināšanās 2004. gadā izraisīja traucējumus lauksaimniecības un pārtikas tirgos atsevišķās jaunajās dalībvalstīs, tā ievērojami veicināja izveidojušos tirgus attiecību attīstību 25 dalībvalstīs kopumā;

3.   norāda, ka gan jauno, gan veco dalībvalstu lauksaimniecības un pārtikas nozare vismaz daļēji ir ieguvējas no paplašināšanās ‐ ieinteresētās puses jaunajās dalībvalstīs guva labumu no augstāka lauksaimniecības atbalsta līmeņa un no tirdzniecības iespēju palielināšanās, savukārt vecajās dalībvalstīs progresēja pārtikas pārstrādes rūpniecības un ārējās tirdzniecības apjomi, mazumtirdzniecības nozarē palielinājās ieguldījumi un apgrozījums, jo īpaši gatavojoties ES paplašināšanai;

4.   uzskata, ka jauno dalībvalstu integrācija kopumā bijusi veiksmīga, taču stāvoklis ne vienmēr ir pilnīgi skaidrs, jo ne visos lauksaimniecības uzņēmumos ienākumi ir palielinājušies; norāda, ka iepirkuma cenu un subsīdiju pieaugumu daļēji mazināja būtisks ražošanas izmaksu pieaugums (piemēram, auga cenas degvielai, enerģijai, mēslojumam, augu aizsardzības līdzekļiem un tehnikai);

5.   uzsver, ka paplašināšanās nav palielinājusi riska līmeni attiecībā uz pārtikas nekaitīgumu, dzīvnieku un augu veselību un uzskata šajā sakarā, ka jauno dalībvalstu kompetento iestāžu darba standarti un efektivitāte dažos aspektos ir lielāka par ES vidējo rādītāju;

6.   atzīmē, ka paplašināšanās 2004. gadā nav radījusi smagu slogu KLP budžetam un nav izraisījusi ievērojamas pārmaiņas attiecībā uz ES budžetu, bet, lai īstenotu lēmumus par tirgus un tiešo maksājumu budžeta iesaldēšanu, kā arī par 2007.-2013. gada finanšu plānu, no 2007. gada ES 15 vecajām dalībvalstīm būs jāievēro solidaritātes princips; uzsver arī, ka pēc Eiropadomes 2005. gada decembra lēmumiem, īpaši pēc lēmumiem īstenot tādas politikas jomas kā brīvprātīga modulācija, lai stiprinātu II pīlāru, ES 15 veco dalībvalstu ražotāji cieta no budžeta samazināšanas sakarā ar Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos;

7.   pauž nožēlu, ka lielākas apropriācijas nepiešķīra ne 2004. gada, ne 2007. gada paplašināšanai, bet piešķīra tikai sākotnēji plānotajā līmenī;

KLP īstenošana jaunajās dalībvalstīs

8.   atzīmē, ka būtiskas atšķirības starp jauno dalībvalstu lauksaimniecības nozarēm ir saistītas ar KLP īstenošanas atšķirībām tajās, kā arī ar to uzdevumu apjomu un intensitāti, ar kuriem jaunās dalībvalstis saskaras;

9.   atzīmē, ka pēc ES paplašināšanās 2004. gadā, kad tai pievienojās 10 jaunas dalībvalstis, Kopienas noteikumi nebija pietiekami piemēroti apstākļiem atsevišķos jaunajos tirgos (piemēram, mīksto augļu tirgū un cietes tirgū);

10.   atzīmē, ka lauksaimniekiem un pārvaldēm jaunajās dalībvalstīs jāveic nopietni centieni iekšējā tirgus nosacījumu un noteikumu piemērošanā un KLP īstenošanā, it īpaši attiecībā uz veterinārajiem, fitosanitārajiem, pārtikas nekaitīguma, kopējā tirgus organizācijas un citiem horizontālajiem noteikumiem;

11.   uzskata, ka vairākus mēnešus Komisija nepievērsa pietiekamu uzmanību Polijas lauksaimniecības produktu izvešanas aizliegumam uz Ukrainu un Krieviju, kā arī tā nav veikusi efektīvus pasākumus šā aizlieguma atcelšanai;

12.   atzīmē, ka, lai gan ES finansētās pirmspievienošanās programmas ir devušas ieguldījumu KLP īstenošanas sagatavošanai un mērķsadarbības programmas ir izrādījušās lietderīgas, sākotnējie mērķi ir sasniegti tikai daļēji un Kopienas īstenoto pasākumu efektivitāte ir bijusi ierobežota;

13.   atgādina, ka SAPARD programmu sāka ar ievērojamu novēlošanos un tās darbības apjoms arī bija ierobežots galvenokārt sarežģīto prasību un savlaicīgu Komisijas un jauno dalībvalstu iestāžu lēmumu trūkuma dēļ;

14.   norāda, ka atsevišķas jaunās dalībvalstis, īstenojot Kopienas programmas lauku attīstībai, saskaras ar ievērojamām grūtībām sarežģīto noteikumu dēļ un pārvaldības sloga dēļ, kurš apgrūtina šo programmu īstenošanu;

15.   atkārtoti apstiprina, ka, tā kā tiešajiem maksājumiem ir liela nozīme lauksaimniecības nozares attīstībā un tās pielāgošanā jaunajās dalībvalstīs, to zemais līmenis pakāpeniskās ieviešanas posma pirmajos gados ne tikai kavēja vajadzīgo pielāgošanos, bet arī radīja nevienlīdzīgus konkurences apstākļus vienotajā tirgū, ar kuriem daudzi uzņēmēji nevarēja tikt galā līdzekļu trūkuma dēļ;

16.   uzsver lauku attīstības programmu lielo nozīmi jaunas, uz tirgu orientētas pieejas izstrādē lauku saimniecībām, piemēram, savu produktu apstrādes un tirdzniecības jomā vai tūrisma jomā, kā arī alternatīvu ienākumu avotu radīšanā tiem, kuri ekonomisku iemeslu dēļ pārtrauc pamata lauksaimniecisko ražošanu;

17.   uzskata, ka tiešo maksājumu līmeņu atšķirības starp ES 10 jaunajām un 15 vecajām dalībvalstīm nav nodrošinājušas vienlīdzīgus priekšnosacījumus, tādējādi vairākās jaunajās dalībvalstīs ražotāji zaudēja iekšzemes tirgus daļu, ko galvenokārt veicināja konkurence, kuru izraisīja importa pieaugums un eksporta pieaugums no trešām valstīm, mainot muitas sistēmu;

18.   atzīmē, ka Komisijas iebildumi pret jaunajām dalībvalstīm attiecībā uz krājumu iespējamo pārpalikumu laikā, kad tās pievienojās ES, kā arī tās draudi piemērot lielas finanšu sankcijas lielākajā daļā gadījumu nav pamatoti, un tie ir balstīti uz kļūdainiem aprēķiniem, kā arī atzīmē, ka nevienā no lauksaimniecības tirgiem nav zudis līdzsvars, kurš būtu varējis rasties šī pieļautā pārpalikuma rezultātā;

19.   uzsver, ka jaunās dalībvalstis bija spiestas piemērot papildu valsts tiešos maksājumus (PVTM, palielinājumi), kurus var uzskatīt par līdzfinansējuma veidu un it kā Kopienas tiešo maksājumu renacionalizāciju un kuri izraisīja nopietnas politiskas un ekonomiskas grūtības vairākās jaunajās dalībvalstīs, jo tie ir saistīti ar nopietnu slogu valstu budžetiem un ierobežoja iespējas valsts atbalsta shēmu piemērošanai;

20.   norāda, ka budžeta ierobežojumu dēļ pretēji KLP vispārējiem mērķiem un principiem un pretēji ES 15 dalībvalstu modulācijai vairākums jauno dalībvalstu bija spiestas PVTM nolūkā pārgrupēt daļu no Kopienas piešķīruma lauku apvidu attīstībai saskaņā ar Pievienošanās aktu;

21.   atsaucas uz dažu jauno dalībvalstu viedokli, ka pilnīgi atsaistīti platībmaksājumi kopumā neveicina šo valstu lauksaimniecības līdzsvarotu attīstību un noturību, un ka nozares atvieglojumi un/vai neobligāti saistītie maksājumi varētu būt nepieciešami vismaz uz laiku dažās dalībvalstīs līdz 2013. gadam, un šāda iespēja jāapsver, ja to pieprasa; atsaucas uz veiksmīgu praksi attiecībā uz pilnībā vai daļēji saistītiem papildu valsts tiešiem maksājumiem un valsts atbalsta pagaidu pasākumiem šajā sakarā;

22.   atzīmē, ka lielākā daļa jauno dalībvalstu vēlētos cik iespējams ilgi turpināt vienotās platībmaksājumu shēmas piemērošanu tāpēc, ka pāreja uz vienreizējo maksājumu shēmu rada ārkārtīgi lielu administratīvu un tehnisku slogu un šī piemērošana arī lieliski atbilst turpmākajai savstarpēji nesaistītu maksājumu politikai;

23.   uzskata, ka gan vecajās, gan jaunajās dalībvalstīs jāievieš savstarpējās atbilstības noteikumi un prasības attiecībā uz lauksaimniecības paraugpraksi un vides nosacījumiem; ierosina savstarpējās atbilstības noteikumus ieviest pakāpeniski, lai ieviešanu pabeigtu līdz pārejas perioda beigām; ierosina, lai jaunajām dalībvalstīm būtu iespēja atlikt savstarpējās atbilstības noteikumu piemērošanu līdz tiešo maksājumu pārejas perioda beigām; ierosina arī to, ka prasībām ievērot labas lauksaimniecības un vides nosacījumus ir jāpaliek spēkā vismaz vienotās platībmaksājumu shēmas darbības laikā, jo vairākumam jauno dalībvalstu var būt grūtības panākt atbilstību sarežģītajiem un izmaksu ziņā dārgajiem savstarpējās atbilstības noteikumiem;

24.   atzinīgi vērtē to, ka Padome ir pieņēmusi Komisijas priekšlikumu par vienotās platībmaksājumu shēmas saglabāšanu līdz 2010. gadam, kā arī jauno dalībvalstu iesaistīšanos enerģijas kultūru atbalsta shēmā;

25.   prasa Komisijai saistībā ar KLP, tiešo maksājumu shēmu un lauku attīstības programmu īstenošanas vienkāršošanu un racionalizāciju ņemt vērā problēmas, ar kurām jaunās dalībvalstis sākotnēji saskārās, kā arī sniegt atbilstīgus risinājumus, nenovirzoties no īstenošanas noteikumiem KLP, kas ir pilnīgi vienota politika visā ES;

26.   uzsver, ka Komisijai lēmumos par KLP būtu jāpievērš lielāka uzmanība jauno dalībvalstu problēmām un grūtībām;

27.   pauž nopietnas bažas par Komisijas neseno priekšlikumu no 2007. gada pilnīgi atcelt intervences sistēmu kukurūzai; atzīmē, ka veids, kādā nāca klajā ar priekšlikumu, ir pretrunā ar Eiropas Savienības pamatprincipiem, ņemot vērā laiku, nepietiekamo izvērtējumu, īpaši saistībā ar labības kopīgo tirgus organizāciju un tiešajiem platībmaksājumiem, un alternatīvu vai pārejas posmu trūkumu; uzskata, ka kukurūzas intervences sistēmas priekšlaicīgai atcelšanai, iespējams, varētu būt nopietnas sekas;

28.   uzskata, ka, ievērojot 2003. gada KLP reformas būtību, līdz ar vienotajiem platībmaksājumiem par pārstrādei paredzētiem mīkstajiem augļiem jāapsver arī tas, ka šo maksājumu saņemšanai obligāti jābūt lauksaimnieku grupas vai ražotāju organizācijas loceklim, kā arī jāievēro prasība produktus pārdot ar līgumu, tādējādi paaugstinot mīksto augļu nozares konkurētspēju un uzlabojot lauksaimnieku stāvokli dalībvalstīs, jo īpaši Polijā;

29.   uzskata, ka ir jāveic turpmākas izmaiņas jauno dalībvalstu lauksaimniecības ražošanā un lauku apvidu struktūrā, un uzsver, ka KLP noteikumiem un Kopienas atbalstam ir jāpalīdz šajā procesā; uzsver, ka ir ļoti svarīgi veikt šīs nepieciešamās izmaiņas pakāpeniski, jo lauku apvidu sabiedrība, kas ir cieši saistīta ar lauksaimniecību, kā arī jauno dalībvalstu lauksaimniecības nozare nevarētu pieņemt pārāk ātras un radikālas izmaiņas ražošanas un nodarbinātības struktūrā;

KLP nākotne paplašinātajā Eiropas Savienībā

30.   norāda, ka pašreizējā KLP nav piemērota, lai pārvaldītu būtisku daļu ar lauksaimniecību saistīto problēmu paplašinātajā Eiropas Savienībā; uzskata, ka tiešo maksājumu nesaistīšana, ko vēlas panākt Pasaules Tirdzniecības Organizācija (PTO), paplašina kopumā Eiropas lauksaimniecības tirgus virzību, bet atsaistīti tiešie maksājumi neveicina pilnībā ilgtspējīgas lauksaimniecības nozares un lauku apvidus sabiedrības izveidošanos nedz jaunajās dalībvalstīs, nedz lielākajā daļā ES 15 veco dalībvalstu; norāda, ka ir vajadzīgi vai nu papildu pasākumi vai atbilstīga tiešo maksājumu piemērošana;

31.   ņem vērā, ka it īpaši dalībvalstīs un reģionos, kuros specializētām saimniecībām ir izšķiroša nozīme lauksaimniecībā, pašreizējā tiešo maksājumu sistēma par daudz veicina laukaugu kultivēšanu un nepietiekami atbalsta ilgtspējīgas lauksaimniecības izveidošanos, kā arī neveicina un neatvieglo vajadzīgās strukturālās pārmaiņas;

32.   norāda, ka dažās jaunajās dalībvalstīs vairākās nozarēs atvēlētie kvotu apjomi apturējuši lauksaimnieciskās ražošanas pieaugumu vai pat izraisījuši tās samazināšanos, un apstāklis, ka savstarpēji nesaistīti maksājumi ir saistīti ar kvotu zemāko līmeni līdzās pārejas periodam radīja jauno dalībvalstu papildu nevienlīdzību attiecībā uz subsīdijām; norāda, ka šī problēma parādās arī dažās vecajās dalībvalstīs;

33.   uzskata, ka KLP mērķu īstenošanu jaunajās dalībvalstīs kavē arī nepietiekams lauku attīstības finansējuma līmenis, efektīvas riska pārvaldības un krīžu pārvarēšanas sistēmas trūkums un pārāk stingri Kopienas noteikumi par valsts atbalstu;

34.   uzsver, ka lauksaimniecības politika ir jāsaglabā reformētas KLP ietvaros Kopienas līmenī un ir jāizvairās no renacionalizācijas; tomēr uzsver, ka ir jāīsteno īpaši pasākumi, kuru pamatā ir subsidiaritātes princips; ņem vērā, ka ir jāpārskata KLP darbības joma, mērķi, uzdevumi un principi, tostarp Eiropas lauksaimniecības modelis, ņemot vērā lauksaimniecības, lauku apvidu, lauksaimnieku, patērētāju un visas sabiedrības mērķus un vajadzības paplašinātās ES 27 valstīs, lai noteiktu vajadzīgos finansējuma avotus un nodrošinātu pareizu, taisnīgu un pilnībā pamatotu finansējuma piešķīrumu;

35.   uzsver, ka KLP turpmākajās reformās pienācīgi ir jāņem vērā visi iespējamie faktori (piemēram, iepriekšējo finanšu lēmumu sekas, KLP reformas, jauno dalībvalstu pieredze, Eiropas lauksaimniecības daudzveidība un dažādība), it īpaši KLP reformu galvenās pārbaudes laikā un 2007.-2013. gada finanšu plāna vidusposma pārskatā 2008.-2009. gadā;

36.   uzsver, ka obligāti jāizvairās no lēmumiem, kas pieņemti, mēģinot pazemināt Kopienas finansējuma līmeni vai saglabāt finanšu status-quo starp dalībvalstīm;

37.   uzskata, ka biomasas un bioenerģijas ražošanai nākotnē būs stratēģiska nozīme ES lauksaimniecības nozarē; tādēļ aicina piešķirt pienācīgu ES finansējumu, lai vecinātu biomasas ražošanu platībās, kas vairs nav vajadzīgas pārtikas un lopbarības audzēšanai; šajā sakarā atgādina jauno dalībvalstu lielās iespējas un paplašinātās ES kopējās ražošanas potenciāla pieaugumu;

38.   uzsver, ka ir jāturpina ņemt vērā dalībvalstu un reģionu īpašās vajadzības, tostarp problēmas un grūtības jaunajās dalībvalstīs, saskaņā ar subsidiaritātes principu izmantojot šādus precīzi noteiktus instrumentus:

39.   uzskata, ka Dohas sarunu laikā ir jānodrošina PTO savietojamība kā daļa no ES piedāvājuma samazināt šķēršļus tirdzniecībai vai apmaiņā pret piekrišanu saglabāt citu PTO locekļu iekšējā atbalsta līmeņus;

40.   uzsver, ka ar īpašo drošības klauzulu uzliktie papildu muitas nodokļi var būt lietderīgs līdzeklis, lai aizsargātu Kopienas tirgus, tostarp dalībvalstu, jutīgās nozares no pārāk liela importa un no importa par ārkārtīgi zemām cenām; aicina Komisiju pašreizējā PTO sarunu kārtā panākt iespēju veikt attiecīgu grozījumu īpašajā drošības klauzulā attiecībā uz ES koncesiju sarakstu; atgādina, ka atsevišķām jaunajām dalībvalstīm bija iespēja piemērot īpašo drošības klauzulu jutīgajām lauksaimniecības nozarēm, kuras nebija pašreizējā ES koncesiju sarakstā;

41.   sagaida, ka turpmākajā KLP ne tikai ņem vērā paplašinātās ES vajadzības, bet ka KLP ir arī vieglāk pārvaldāma; ka lauksaimniekiem un valstu iestādēm samazina administratīvo slogu un ka tiek atbalstīta uz tirgu virzīta, videi labvēlīga drošu produktu ražošana, nodrošinot ilgtspējīgas lauksaimniecības turpmāko attīstību;

42.   aicina Komisiju, dalībvalstis un visas ieinteresētās puses intensīvi diskutēt par šiem jautājumiem un iesniegt turpmākus priekšlikumus, lai nodrošinātu ilgtspējīgas lauksaimniecības turpmāko attīstību paplašinātajā Eiropas Savienībā;

43.   atzinīgi vērtē Komisijas nodomu par KLP nākotni pēc 2013. gada ‐ sagatavot ilgtermiņa perspektīvu, kura ļautu gūt labumu no īpašajām paplašināšanās iespējām, ko sniedz prognoze, ka pasaules lauksaimniecības tirgus pieaugs divtik ātri salīdzinājumā ar gaidāmo pasaules tirdzniecības pieaugumu nākamajās trijās desmitgadēs, ar kuru varētu nodrošināt saskaņotu lauksaimniecības attīstību visā ES un ar kuras palīdzību, apvienojot ES 15 veco dalībvalstu un jauno dalībvalstu centienus, varētu īstenot lauksaimniecības uzdevumu attiecībā uz ražošanu un citām darbībām;

o
o   o

44.  44 uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

(1) OV L 161, 26.6.1999., 87. lpp. (2) OV L 236, 23.9.2003., 33. lpp. (3) OV L 270, 21.10.2003., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 2013/2006 (OV L 384, 29.12.2006., 13. lpp.). (4) OJ L 93, 30.3.2004., 1. lpp. (5) OV L 161, 30.4.2004., 48. lpp. (6) OV L 209, 11.8.2005., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 320/2006 (OV L 58, 28.2.2006., 42. lpp.). (7) OV L 277, 21.10.2005., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 2012/2006 (OV L 384, 29.12.2006., 8. lpp.). (8) OV L 58, 28.2.2006., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 247/2007 (OV L 69, 9.3.2007., 3. lpp.). (9) OV C 139, 14.6.2006., 1. lpp. (10) OV L 384, 29.12.2006., 8. lpp.