Eiropas Parlaments,

‐   ņemot vērā tā 2006. gada 6. jūlija rezolūciju "HIV/AIDS: laiks rīkoties"(1),

‐   ņemot vērā tā 2006. gada 30. novembra rezolūciju par AIDS(2),

‐   ņemot vērā Padomes 2005. gada 6. jūnija secinājumus par HIV/AIDS apkarošanu,

‐   ņemot vērā 2005. gada 24. novembra Padomes Ģenerālrekretariāta notu "Pasaules AIDS diena – ES paziņojums par HIV novēršanu ar mērķi radīt paaudzi, kas būtu brīva no AIDS",

‐   ņemot vērā ES narkotiku apkarošanas stratēģiju (2005. līdz 2012. gads), ko Eiropas Padome pieņēma 2004. gada 17. decembrī,

‐   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam "HIV/AIDS apkarošana Eiropas Savienībā un kaimiņvalstīs laikposmā no 2006. līdz 2009. gadam" (COM(2005)0654),

‐   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam "Saskaņotas Eiropas politiskās nostādnes, veicot ārējas darbības cīņā pret HIV/AIDS, malāriju un tuberkulozi" (COM(2004)0726),

‐   ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Eiropas kaimiņattiecību politikas stratēģijas dokumentu (COM(2004)0373),

‐   ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par Eiropas kaimiņattiecību politikas nostiprināšanu (COM(2006)0726),

‐   ņemot vērā Dublinas deklarāciju par partnerību HIV/AIDS apkarošanai Eiropā un Centrālajā Āzijā, ko pieņēma ministru konferencē "Izskaust šķēršļus – partnerība HIV/AIDS apkarošanai Eiropā un Centrālajā Āzijā", kura notika 2004. gada 23.-24. februārī Īrijas prezidentūras laikā,

‐   ņemot vērā Viļņas deklarāciju par pasākumu pastiprināšanu HIV/AIDS apkarošanai Eiropas Savienībā un tās kaimiņvalstīs, ko pieņēma Eiropas Savienības un tās kaimiņvalstu ministru un valdību pārstāvju konferencē "Eiropa un HIV/AIDS – jauni izaicinājumi, jaunas iespējas", kura notika 2004. gada 16.-17. septembrī Lietuvā, Viļņā,

‐   ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Tūkstošgades deklarāciju, ko Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pieņēma 2000. gada 8. septembrī notikušās 55. sesijas laikā, kā arī ANO Tūkstošgades attīstības mērķus un īpaši – mērķi līdz 2015. gadam panākt HIV/AIDS izplatības samazināšanos,

‐   ņemot vērā Paziņojumu par saistībām attiecībā uz HIV/AIDS, ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2001. gada 27. jūnija ārkārtas sesijā, kura bija veltīta HIV/AIDS,

‐   ņemot vērā rezolūciju par Paziņojumu par saistībām attiecībā uz HIV/AIDS, ko Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pieņēma 2001. gada 2. augustā,

‐   ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2006. gada 24. martā izdarīto paveiktā darba kontroli par to, kā tiek īstenota deklarācija par saistībām attiecībā uz HIV/AIDS "Ceļā uz universālu piekļuvi – aktivitāšu, kuru mērķis ir nodrošināt plašāku profilaksi, aprūpi, ārstēšanu un atbalsta pakalpojumus HIV jomā novērtējums ar ANO Kopējo HIV/AIDS apkarošanas programmu",

‐   ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2006. gada 24. marta ziņojumu saistībā ar Paziņojumu par saistībām attiecībā uz HIV/AIDS – pēc pieciem gadiem,

‐   ņemot vērā "Politisko deklarāciju par HIV/AIDS", ko ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 2006. gada 2. jūnijā,

‐   ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas 2006. gada HIV/AIDS programmu "Ceļā uz universālu piekļuvi līdz 2010. gadam",

‐   ņemot vērā UNAIDS 2006. gada Ziņojumu par vispasaules AIDS epidēmiju,

‐   ņemot vērā UNAIDS 2006. gada decembra pārskatu par AIDS epidēmiju,

‐   ņemot vērā 2006. gada augusta EiroHIV 2005. gada pirmā pusgada ziņojumu,

‐   ņemot vērā Eirobarometra 2006. gada februāra apskatu par AIDS profilaksi,

‐   ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūciju 1399 (2004) un Ieteikumu 1675 (2004) par Eiropas stratēģiju seksuālās un reproduktīvās veselības veicināšanai un par tiesībām šajā jomā,

‐   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

‐   ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A6-0091/2007),

A.   tā kā saskaņā ar ANO 2006.gada pārskatu par AIDS vairāk nekā 39,5 miljoni cilvēku visā pasaulē jau slimo ar HIV un 2006. gadā vēl 4,3 miljoni cilvēku inficējās ar HIV, un tā kā 95 % personu, kas ir inficējušās ar HIV/AIDS, dzīvo jaunattīstības valstīs;

B.   tā kā EiroHIV 2005. gada pirmā pusgada ziņojums atklāj, ka laikā no 1998. gada līdz 2005. gadam Eiropas Savienībā ar HIV inficējās 215 510 cilvēki un Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģionā ar to inficējās 646 142 cilvēki;

C.   tā kā saskaņā ar EiroHIV datiem gandrīz viena ceturtdaļa to personu, kas inficējas ar HIV ir jaunieši līdz 25 gadu vecumam;

D.   tā kā ar HIV/AIDS slimie cilvēki tiek diskriminēti un no viņiem izvairās;

E.   tā kā sasniegumi HIV/AIDS ārstēšanā, kā arī finansējuma samazināšanās profilakses pasākumiem, ir veicinājuši to, ka cilvēki vairs tā nepiesargājas un HIV inficēšanās gadījumu skaits aizvien pieaug;

F.   tā kā EiroHIV un UNAIDS ziņojumi apliecina to, ka Eiropas Savienībā un tās kaimiņvalstīs joprojām ārkārtīgi ātri pieaug jaunu inficēšanās gadījumu skaits un ka pēc aprēķiniem dažās valstīs ar HIV inficēto cilvēku skaits ir gandrīz trīsreiz lielāks par oficiālo skaitu;

G.   tā kā neraugoties uz HIV infekciju skaita pieaugumu, pēdējos gados raksturīgā diagnosticēto AIDS gadījumu skaita stabilā samazināšanās ir turpinājusies arī 2005. gadā, jo šajā gadā diagnosticēto saslimšanas gadījumu skaits ir uz pusi mazāks nekā 1998. gadā,

H.   tā kā liela daļa HIV inficēšanās gadījumu paliek neatklāti, tā kā daudzi cilvēki nezina par savu inficēšanos un, visticamāk, to atklās, tikai saslimstot ar kādu no slimībām, kas saistītas ar HIV/AIDS(3);

I.   tā kā iespējas inficēties ar HIV ievērojami pieaug, ja cilvēks jau slimo ar kādu citu seksuāli transmisīvu slimību (piemēram, gonoreju, hlamīdijām, herpi un sifilisu);

J.   tā kā to grupu skaitā, kam ir visaugstākais risks inficēties ar HIV ir injicējošie narkotiku lietotāji, vīrieši, kuri stājas dzimumattiecībās ar vīriešiem, cilvēki, kas nodarbojas ar prostitūciju un viņu klienti, migranti, cietumnieki un jaunieši vecumā līdz 25 gadiem;

K.   tā kā epidēmijas pastāvēšana injicējošo narkotiku lietotāju vidū ir viens no iemesliem HIV infekcijas ārkārtīgi ātrajai izplatībai daudzās Austrumeiropas valstīs;

L.   tā kā UNAIDS 2006. gada pārskats ir ļāvis atklāt, ka trīs ceturtdaļas to personu, kuras ar HIV ir inficējušās heteroseksuālu dzimumattiecību rezultātā Rietumeiropā un Centrāleiropā ir imigranti un migranti;

M.   tā kā lielākajā daļā Centrālās un Austrumu Eiropas valstu ar HIV inficētas donoru asinis joprojām ir reta parādība; tā kā neseni dati par dažām Austrumeiropas valstīm tomēr atklāj satraucošu, pretēju tendenci;

N.   tā kā Dublinas deklarācijā ir atzīts, ka "līdztiesības veicināšana starp sievietēm un vīriešiem, meitenēm un zēniem, ar reproduktīvo un seksuālo veselību saistīto tiesību ievērošana, piekļuve dzimumizglītībai, informācijai un veselības pakalpojumiem, kā arī atklātība seksualitātes jomā ir pandēmijas apkarošanas galvenie nosacījumi";

O.   tā kā profilakses programmas, tostarp izglītība, paplašinātas iespējas iegūt informāciju un saņemt prezervatīvus, kā arī ārstēšanās iespējas, narkomānu rehabilitācija un kaitējuma mazināšanas pakalpojumi ir efektīvākie HIV/AIDS apkarošanas veidi;

P.   tā kā pārdošanā jau pieejamais sieviešu prezervatīvs joprojām netiek plaši izmantots, lai gan ar to sieviete pati var pasargāt sevi no nevēlamas grūtniecības, HIV un citām seksuāli transmisīvām slimībām;

Q.   tā kā EiroHIV nav pieejami valsts līmeņa dati par Spāniju vai Itāliju, lai gan saskaņā ar EiroHIV viedokli šajās valstīs epidēmija ir ļoti izplatīta;

R.   tā kā jaunākie dati liecina par to, ka jaunu inficēšanās gadījumu skaits un to cilvēku skaits, kam ir AIDS dažādās dalībvalstīs un ES kaimiņvalstīs ir atšķirīgs un tostarp arī pastāv atšķirīgi uzskati par visneaizsargātākajām grupām;

S.   tā kā pašlaik sievietes ir 50 % no to cilvēku skaita pasaulē, kas ir inficēti ar HIV/AIDS, taču viņu īpašās vajadzības reproduktīvās veselības jomā saistībā ar ģimenes plānošanu, drošām dzemdībām un bērnu barošanu ar krūti ļoti bieži netiek ņemtas vērā; tā kā, saskaņā ar UNAIDS, pēdējos divos gados ar HIV inficēto sieviešu un meiteņu skaits ir pieaudzis visos pasaules reģionos, bet rādītāji īpaši strauji pieaug Austrumeiropā, Āzijā un Latīņamerikā; tā kā atbilstīgi PTO datiem bioloģisku faktoru dēļ sievietes jebkuras heteroseksuālos sakaros ir ieņēmīgākas pret HIV infekciju nekā vīrieši;

T.   tā kā aizvien lielāks skaits sieviešu neapzināti inficējas ar cilvēka imūndeficīta vīrusu privātajā dzīvē nedrošu heteroseksuālu kontaktu ceļā, kļūstot par vīrusa nēsātājām, kuru tās var nodot pēcnācējiem; tā kā efektīvai reakcijai uz AIDS ir jāvēršas pret faktoriem, kas sievietes nepārtraukti nostāda riska situācijā un palielina viņu neaizsargātību, piemēram, pret pašnoteikšanās trūkumu, vardarbību, sieviešu tirdzniecību, nabadzību un diskrimināciju;

U.   tā kā beidzamais 2006. gada februārī veiktais Eirobarometra pārskats par AIDS profilaksi rāda, ka 54 % no ES–25 iedzīvotājiem ir pārliecināti, ka ar HIV var inficēties "skūpstoties ar kādu, kas ir inficēts ar AIDS vai kurš ir HIV pozitīvs" un 42% tic, ka ar HIV var inficēties "dzerot no glāzes, no kuras tikko ir dzēris kāds, kas ir inficējies ar AIDS vai ir HIV pozitīvs";

V.   tā kā Dublinas deklarācijā Eiropas un Vidusāzijas valdību pārstāvji apņēmās "valstu un valdību vadītāju līmenī nodrošināt stingru un atbildīgu pārvaldi, lai aizsargātu (mūsu) iedzīvotājus no šiem draudiem nākotnē, kā arī veicināt cilvēktiesību ievērošanu un apkarot stigmatizāciju, un visiem, kuriem tas ir nepieciešams, nodrošināt iespējas piekļūt izglītībai, informācijai un pakalpojumiem ", kā arī "nodrošināt, lai jautājums par HIV/AIDS apkarošanu tiktu regulāri iekļauts reģionālo iestāžu un organizāciju dienas kārtībā";

W.   tā kā Eiropas Savienības un tās kaimiņvalstu ministri un valdību pārstāvji atkārtoti pauda atbalstu saistībām, ko viņi uzņēmās Dublinas un Viļņas deklarācijās; abās šajās deklarācijās ir uzsvērta vajadzība veikt stingrus un visaptverošus turpmākos pasākumus tajās minētajās darbības jomās;

X.   tā kā dalībvalstīm jāatbalsta tādu programmu izveide, kas veicina ar HIV slimo cilvēku pārbaudes, konsultantu apmācību, kā arī pārraudzību visas dzīves garumā, jo īpaši tādēļ, ka ārstēšanās ilgst visu dzīvi, medikamenti bieži izraisa blakus iedarbības, un arī tādēļ, ka HIV ārstēšanās norādījumu neievērošana, ja tā ir uzsākta, var radīt HIV celmu rezistenci,

Y.   tā kā Viļņas deklarācijā skaidri ir norādīts, ka HIV/AIDS apkarošanas politikas īstenošanai ir jāizmanto valsts finansēšanas instrumenti un Kopienas līdzekļi, tostarp struktūrfondi;

Z.   tā kā NVO bieži ir atkarīgas no valsts finansējuma; tā kā konkursa procedūra uz Kopienas finansētām programmām parasti ir sarežģīta un tā kā iestāšanās ES bieži nozīmē pēkšņu finansiālā atbalsta pārtraukšanu no starptautiskiem avotiem, kas nav ES finansiālais atbalsts;

AA.   tā kā ne visās dalībvalstīs ir vienlīdzīga piekļuve ārstēšanai un medikamentiem un ka daudzās no tām, īpaši jaunajās dalībvalstīs, nav līdztiesības attiecībā uz piekļuvi finansējumam un resursiem;

AB.   tā kā beidzamo gadu laikā spēcīga vispārējā konkurence pirmās kārtas pretvīrusu zāļu jomā veicināja cenu samazināšanos par gandrīz 99 % – no 10 000 līdz 130 dolāriem uz pacientu gadā, bet cena otrās kārtas zālēm, kas pacientiem ir nepieciešamas, veidojoties rezistencei, joprojām ir augsta un tā iemesls galvenokārt ir šķēršļi patentēšanā tajās valstīs, kas ir vadošās ģenerisko zāļu ražotājas;

AC.   tā kā vakcīna pret HIV neeksistē, bet notiek pētījumi mikrobicīdu jomā un tiek meklētas jaunas novatoriskas zāles;

AD.   tā kā piecus gadus pēc Dohas deklarācijas (saskaņā ar kuru katrai no PTO dalībvalstīm ir tiesības piešķirt obligātas licences un šīs valstis var brīvi noteikt, uz kāda pamata šādas licences tās piešķir) PVO uzsver, ka 74 % no AIDS ārstēšanai paredzētajām zālēm joprojām ir patentētas;

AE.   tā kā pasaules Veselības organizācija lēš, ka 10 % no kopējā HIV jauno inficēšanās gadījumu skaita ir saistīti ar narkotiku lietošanu intravenozi un tā kā mazāk nekā 5 % no injicējošajiem narkotiku lietotājiem pasaulē var piekļūt efektīviem HIV profilakses, ārstēšanas un aprūpes pakalpojumiem;

AF.   tā kā tuberkuloze paātrina HIV pāreju AIDS stadijā un tā kā 90 % no HIV pozitīviem cilvēkiem mirst dažu mēnešu laikā pēc tam, kad tiem ir parādījušies aktīvas tuberkulozes simptomi, jo nav veikta atbilstīga ārstēšana, un tādēļ tiek lēsts, ka AIDS slimnieku nāves iemesls vienā trešdaļā gadījumu ir tuberkuloze,

1.   atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par HIV/AIDS apkarošanu Eiropas Savienībā un tās kaimiņvalstīs laikposma no 2006. līdz 2009. gadam, kā arī pauž atbalstu tajā ierosinātajiem pasākumiem un iniciatīvām;

2.   atkārtoti apliecina ikviena cilvēka tiesības uz veselības mācību, precīzu informāciju par slimību profilaksi, veselības aprūpi, medicīniskajiem pakalpojumiem un piekļuvi farmaceitiskiem izstrādājumiem;

3.   prasa, lai Komisija analizē jaunākos pieejamos datus par jauniem inficēšanās gadījumiem ar HIV, lai noskaidrotu, kuras valstis un iedzīvotāju grupas šī epidēmija skar vairāk, un dara zināmus šos rezultātus attiecīgajām dalībvalstīm;

4.   aicina Komisiju saskaņā ar dalībvalstu sniegtajiem datiem precizēt, kuras ir katras sabiedrības mazāk aizsargātās grupas, kā arī aicina sastādīt visaptverošu šo grupu sarakstu, lai Komisija un dalībvalstis varētu efektīvi tām pievērsties un tās sasniegt, ņemot vērā valstu īpatnības, kā arī sniegt tām informāciju par to kā aizsargāties un aizsargāt savus partnerus;

5.   ir satraukts par ātri pieaugošo multirezistento HIV/AIDS celmu skaitu, kā arī par multiresistento vai pilnīgi resistento tuberkulozi, un aicina Komisiju nodalīt šo jomu statistikas datus, kā arī noteikt labāko pieredzi un dalīties ar to šo fenomenu novēršanai;

6.   mudina Komisiju meklēt piemērotāko veidu, lai vērstos pie migrantiem un imigrantiem Eiropas Savienībā, īpaši tad, ja viņi nāk no valstīm ar augstu izplatības līmeni, lai šajās grupās mazinātu biedējošo tendenci pieaugt jaunu inficēšanās gadījumu skaitam;

7.   pieprasa, lai dalībvalstis pilnībā īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīvu 2002/98/EK, ar kuru nosaka kvalitātes un drošības standartus attiecībā uz cilvēka asins un asins komponentu savākšanu, testēšanu, apstrādi, uzglabāšanu un izplatīšanu(4), jo īpaši attiecībā uz sistemātisku nodoto asiņu pārbaudi saistībā ar HIV;

8.   uzsver, ka svarīgi ir sniegt precīzus datus; uzsver, ka datu vākšanai ir jānotiek konfidenciāli, pamatojoties uz anonīmu un brīvprātīgu testēšanu; aicina dalībvalstis uzlabot apsekošanas un atskaites metožu kvalitāti;

9.   atzīmē, ka Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs pilnīgi uzņemsies atbildību par HIV/AIDS datu uzraudzību, vākšanu un publicēšanu 2008. gadā; mudina Komisiju veikt atbilstīgus pasākumus, lai novērstu iespējamu pārtraukumu jaunu datu sniegšanā; prasa, lai Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs, publicējot ziņojumus, ievēro, ka šī tēma ir saistīta ar jutīgu informāciju;

10.   aicina Spāniju un Itāliju sniegt datus par stāvokli šajās valstīs Eiropas Slimību profilakses un kontroles centram;

11.   mudina Komisiju izmantot visus iespējamos instrumentus – kaimiņattiecību politiku un Ziemeļu dimensijas instrumentus, lai sasniegtu mazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas kaimiņvalstīs, īpašu uzmanību pievēršot Kaļiņingradas apgabalam Krievijā;

12.   aicina Komisiju attīstīt uz pierādījumiem balstītas programmas un veicināt profilakses un kaitējuma mazināšanas pasākumu īstenošanu, tostarp veicināt prezervatīvu izmantošanu, narkotikas aizstājošu ārstēšanu, piekļuvi brīvprātīgai testēšanai, sterilu adatu un šļirču iegūšanu apmaiņā pret izlietotajām un konsultāciju sniegšanu personām, kas pieder pie grupām, kas tiek uzskatītas par mazāk aizsargātām, HIV skarto vai inficēto personu konsultēšanu, un atbalstīt un izplatīt paraugpraksi veiksmīgas profilakses jomā, kā arī sniegt ikgadējus ziņojumus par šo pasākumu īstenošanu;

13.   aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt komunikācijas kampaņas, kurās iedzīvotājiem tiktu sniegta skaidra informācija par HIV infekciju, par veidiem, kā no tās izvairīties, par nedrošu rīcību un par to, kā rīkoties, lai izvairītos no inficēšanās ar HIV;

14.   aicina dalībvalstis un Komisiju, ņemot vērā to, ka ar HIV inficētās sievietes tiek pakļautas vardarbībai biežāk nekā viņu partneri vīrieši un ka sievietēm ir lielāks risks inficēties ar HIV, veikt pasākumus vardarbības apkarošanai, kuri ir noteikti Parlamenta 2006. gada 2.februāra rezolūcijā par pašreizējo situāciju, apkarojot vardarbību pret sievietēm, un par turpmāko rīcību;(5)

15.   atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izveidot Pilsoniskās sabiedrības forumu un mudina Komisiju turpināt un pastiprināt sadarbību ar pilsonisko sabiedrību šajā forumā;

16.   mudina dalībvalstis izskatīt iespējas radīt Pilsoniskās sabiedrības forumus valsts līmenī, lai uzlabotu sadarbību starp valsts valdībām, pārvaldes iestādēm, veselības pakalpojumu sniedzējiem un vietējām NVO, kuras darbojas HIV/AIDS jomā;

17.   uzsver Dublinas un Viļņas deklarāciju nozīmi un mudina Komisiju kontrolēt to īstenošanu;

18.   norāda uz vajadzību pilnveidot Komisijas darbību dažādajos par HIV/AIDS apkarošanu atbildīgajos ģenerāldirektorātos un uzlabot dažādos administratīvos procesus un mehānismus, lai nodrošinātu iespējamos visefektīvākos un vislabāk koordinētos pasākumus, lai izvairītos no dubultiem standartiem un panāktu vislabāko sinerģiju;

19.   mudina Komisiju piedāvāt politisko un tehnisko atbalstu kaimiņvalstīm, kuras vēlas vairāk izmantot TRIPS līgumā piedāvāto elastību, kad tās saskaras ar sabiedrības veselības problēmām, un piedāvāt palīdzību, lai veidotu HIV konsultēšanai un pārbaudēm, kā arī ārstēšanai un tās pārraudzībai veltītu infrastruktūru;

20.   pauž nožēlu par to, ka nav saskaņoti pastāvošie noteikumi NVO tiešajai finansēšanai no Kopienas budžeta, kā arī noteikumi par NVO piedalīšanos Kopienas finansētu programmu projektos; aicina Komisiju izvērtēt pastāvošās procedūras ar mērķi uzlabot NVO piekļuvi dažādiem Kopienas finansējuma veidiem;

21.   atkārtoti norāda, ka iestāšanās Eiropas Savienībā nevalstiskajām organizācijām bieži nozīmē pēkšņu finansējuma pārtraukšanu no starptautiskiem avotiem, kas nav ES finansējums, tāpēc aicina Komisiju ārkārtīgi steidzami uzraudzīt stāvokli Bulgārijā un Rumānijā un piedāvāt pasākumus, lai pārvarētu šo finansiālo starpību;

22.   aicina Komisiju izstrādāt skaidrus noteikumus par struktūrfondu un sociālo fondu izmantošanu projektiem un/vai programmām, kas saistīti ar HIV/AIDS;

23.   rosina Komisiju izmantot visas iespējas, ko sniedz Septītā pētniecībai un attīstībai veltītā pamatprogramma, lai turpinātu finansēt un noteikt perspektīvus projektus, kas veltīti HIV/AIDS pētniecībai un jaunu novatorisku antiretrovīrusu zāļu, vakcīnu un mikrobicīdu radīšanai; aicina Komisiju nodrošināt, lai HIV/AIDS pētniecībā tiktu ievērota dzimumu vienlīdzība un iekļauti dažādi pārnēsājamo vīrusu īpašību fizioloģiskie un bioloģiskie aspekti;

24.   atzinīgi vērtē Komisijas mērķi attīstīt ar uzvedību saistīto preventīvo metožu pētījumus un vērtēšanu un mudina Komisiju veidot uz pierādījumiem balstītas un ar uzvedību saistītas preventīvas programmas;

25.   aicina Komisiju un dalībvalstis lielāku valsts finansējumu piešķirt farmaceitiskajiem pētījumiem, pieprasot, lai valsts finansējuma saņēmēji konkrētu pētījumu daļu velta šīm slimībām;

26.   mudina Komisiju piešķirt līdzekļus profilakses pasākumiem saskaņā ar sabiedrības veselības rīcības programmu HIV/AIDS apkarošanai;

27.   mudina Komisijai izpētīt iespējas un praktiskus paņēmienus un izmantot klīnisko pētījumu rezultātus, lai cīnītos pret HIV/AIDS Rietumbalkānu un Vidusāzijas partnervalstīs, piemērojot ārējās palīdzības procedūras un ievērojot norādījumus par rīcību, kā noteikts stratēģiskajos dokumentos ar attiecīgajām valstīm un indikatīvajās programmās;

28.   ir pārliecināts, ka paliatīvai aprūpei ir liela nozīme HIV/AIDS slimnieku kopšanā un mudina to attīstīt un izplatīt visā Eiropas Savienībā;

29.   aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību sievietēm paredzētu seksuālās un reproduktīvās veselības programmu veicināšanai, lai novērstu šīs epidēmijas pieaugošo izplatīšanos sieviešu starpā;

30.   noteikti mudina Komisiju un dalībvalstis subsidēt un nodrošināt līdzekļus pētniecībai un attīstībai mikrobicīdu un sieviešu prezervatīvu jomā, kas dotu iespēju sievietēm pasargāt sevi un partnerus vīriešus no HIV/AIDS, ar vai bez viņu piekrišanas, jo prezervatīvi joprojām ir vispazīstamākā un pieejamākā metode aizsardzībai no HIV/AIDS un seksuāli transmisīvajām slimībām (STS), bet, lai šo metodi izmantotu, nepieciešama vīrieša piekrišana(6);

31.   aicina dalībvalstis attīstīt valsts stratēģijas ar mērķi palielināt sieviešu un jaunu meiteņu spēju izvairīties no riska inficēties ar HIV;

32.   uzsver, ka ir jāpastiprina sinerģija starp HIV/AIDS profilaksi un seksuālo tiesību un veselības veicināšanas programmām;

33.   aicina dalībvalstis ievērot ar HIV/AIDS slimo cilvēku seksuālās un reproduktīvās tiesības;

34.   aicina dalībvalstis veicināt sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu līdzdalību cīņā pret AIDS; mudina tās pārskatīt valsts iestādes, kas koordinē pret AIDS vērstās darbības;

35.   aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt, lai visiem inficētajiem cilvēkiem un it īpaši grūtniecēm būtu pieejamas n zāles HIV ārstēšanai, lai samazinātu šīs slimības nodošanas gadījumu skaitu attiecībā uz vēl nedzimušiem bērniem;

36.   prasa, lai Komisija turpina sniegt finansiālu un vispārēju atbalstu Vispasaules fonda cīņai pret AIDS, tuberkulozi un malāriju nozīmīgajai darbībai; šo aicinājumu attiecina arī uz dalībvalstīm;

37.   uzsver, ka HIV un tuberkulozes koinfekcija ir vienas trešdaļas HIV pozitīvu cilvēku nāves iemesls; tādēļ stingri iesaka Komisijai un dalībvalstīm ņemt to vērā un izveidot un veicināt abu infekciju vienlaicīgas apkarošanas programmas; norāda uz multiresistenos vai pilnīgi resistento tuberkulozes celmu uztraucoši straujo izplatību; atkārtoti norāda uz dubultu HIV un hepatīta un depresijas diagnozi, un mudina veikt pasākumus, lai šādi pacienti tiktu ārstēti un aprūpēti;

38.   uzsver valsts, reģionālo un pašvaldību pārvaldes iestāžu, veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju, farmācijas rūpniecības, NVO un pilsoniskās sabiedrības atbildību par to, lai tiktu sasniegts mērķis par vispārēju profilakses, ārstēšanas un aprūpes nodrošināšanu;

39.   pauž bažas par AIDS ārstēšanaivajadzīgo jauno un otrās kārtas zāļu augstajām cenām; aicina risināt sarunas par patentu tiesību būtību; uzskata, ka nelielu produkta vai aktīvās sastāvdaļas izmaiņu gadījumā patenta aizsardzību drīkst pagarināt tikai par proporcionālu laika posmu;

40.   aicina dalībvalstis apsvērt iespēju saskaņā ar EK līguma 300. un 308. pantu piešķirt Komisijai pilnvaras, ierobežojot to laiku un apjomu, ES vārdā vest sarunas ar farmācijas rūpniecības pārstāvjiem ar mērķi panākt vienošanos par to, lai Eiropas Savienībā antiretrovīrusu zāles tiktu pārdotas par zemākām cenām;

41.   aicina dalībvalstis veicināt plašāku plašaziņas līdzekļu un vispiemērotāko izplatīšanas kanālu izmantošanu, lai vairāk informētu iedzīvotājus, it īpaši pusaudžus un jauniešus par HIV infekciju, tās pārnēsāšanas veidiem, HIV pārbaudēm un tādu rīcību, kura veicina profilaksi;

42.   aicina Komisiju apsvērt iespēju ietvert Eiropas jauniešu portālā sadaļu, kura būtu veltīta cīņai pret AIDS un kurā tostarp būtu dati par informācijas iespējām, norādījumiem un aprūpi, kas attiecībā uz HIV/AIDS ir pieejama dalībvalstīs;

43.   aicina Komisiju, dalībvalstis, pilsonisko sabiedrību un privāto sektoru uzsākt vai atbalstīt programmas, kā arī izstrādāt informāciju un izglītošanas programmas, kuras būtu vērstas pret homofobiju, stigmatizāciju, kas skar visus tos cilvēkus, kuriem ir HIV/AIDS, un neaizsargātu grupu diskrimināciju, lai novērstu šķēršļus, kas kavē efektīvu šīs slimības apkarošanu; mudina dalībvalstis aizliegt diskriminēt cilvēkus, kuriem ir HIV/AIDS, jo īpaši saistībā ar pakalpojumu nozari (piemēram, apdrošināšanas, banku pakalpojumu un veselības aprūpes jomā);

44.   aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt politikas virzienus un programmas to cilvēku sociālajai integrācijai un iekļūšanai darba tirgū, kuriem ir HIV/AIDS;

45.   rosina Komisiju un dalībvalstis uzņemties iniciatīvu, Eiropas, valsts un vietējā līmenī veicinot un finansējot piekļuvi izglītībai HIV/AIDS jomā, tostarp konsultācijas par atbildīgu seksuālo uzvedību un seksuāli transmisīvo slimību profilaksi un ārstēšanu, kā arī piekļuvi informācijai, testiem un saistītajiem pakalpojumiem, stingri ievērojot konfidencialitātes principus un piekrišanu uz informētības pamata;

46.   aicina dalībvalstis atbalstīt veselības izglītību skolās, lai paaugstinātu informētību un popularizētu drošu seksuālo uzvedību;

47.   mudina dalībvalstis garantēt, lai visi pilsoņi saņemtu dzimumizglītību un informāciju, tostarp arī par cieņu un atbildību pret savu partneri, kā arī homoseksuālu, biseksuālu un transseksuālu cilvēku līdztiesību, un uzsver, cik nozīmīgi ir sniegt dzimumizglītību skolās;

48.   aicina Komisiju un dalībvalstis noskaidrot, cik kompetenti un zinoši HIV/AIDS jomā ir primārās veselības aprūpes darbinieki, un nodrošināt veselības aprūpes darbiniekiem apmācību, lai viņi varētu sniegt piemērotus norādījumus un atbilstošā veidā palielināt sabiedrības informētību;

49.   aicina dalībvalstis sniegt pilnīgu atbalstu sievietēm un vīriešiem, kuri ir atbildīgi par AIDS slimnieku ikdienas aprūpi un/vai rūpējas par viņu bērniem un bāreņiem; norāda, ka viņiem jānodrošina mājas aprūpes apmācība un viņi jāinformē par HIV/AIDS profilaksi un kvalitatīvas ārstēšanas un aprūpes ieguvumiem tiem cilvēkiem, kuriem ir AIDS;

50.   mudina Komisiju, lai tā izvērtē iespēju veidot valsts un privātā sektora partnerību ar kaimiņvalstīm ar mērķi sniegt atbalstu HIV/AIDS apkarošanas papildu veidiem;

51.   atzinīgi vērtē Vācijas prezidentūras iniciatīvu 2007. gada 12. un 13. martā Brēmenē organizēt konferenci "Atbildība un partnerība – kopīgiem spēkiem pret HIV/AIDS", kā arī to, ka Madridē no 2007. gada 24. oktobra līdz 27. oktobrim notiks XI Eiropas AIDS konference;

52.   uzsver kopienu, uz kopienām balstītu organizāciju, NVO un cilvēku, kuriem ir HIV/AIDS (PLWHA) būtisko nozīmi HIV/AIDS apkarošanā;

53.   iesaka Eiropas līmenī izveidot informācijas centru, kura mērķis būtu vākt un analizēt visu to iestāžu un organizāciju paraugpraksi, kuras aktīvi darbojas HIV/AIDS apkarošanā; uzskata, ka šāds mehānisms palīdzētu noteikt trūkumus jau esošajās darbībās un formulēt jaunas stratēģijas;

54.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Slimību profilakses un kontroles centram, PVO (Eiropa) un dalībvalstu valdībām.

(1) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0321. (2) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0526. (3) HIV/AIDS Eiropā, Eiropas Padomes Sociālo, veselības un ģimenes lietu komiteja, referente Christine McCafferty, doc.11033, 2006. gada 27. septembris. (4) OV L 33, 8.2.2003., 30. lpp. (5) OV C 288 E, 25.11.2006., 66. lpp. (6) "Sievietes un HIV/AIDS ‐ krīzes pārvarēšana" Kopīgs UNAIDS/UNFPA/UNIFEM ziņojums 2004. 45.