Eiropas Parlaments,

‐   ņemot vērā Līgumu par Konstitūciju Eiropai (Konstitucionālo līgumu), kas parakstīts Romā 2004. gada 29. oktobrī,

‐   ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Vienoto aktu un Māstrihtas, Amsterdamas un Nicas līgumiem,

‐   ņemot vērā 2001. gada 15. decembra Lākenas Deklarāciju par Eiropas Savienības nākotni(1),

‐   ņemot vērā Līgumu par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai(2) un Līgumu par Bulgārijas un Rumānijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai(3),

‐   ņemot vērā 2005. gada 12. janvāra rezolūciju par Līgumu par Konstitūciju Eiropai(4),

‐   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 19. janvāra rezolūcija par pārdomu periodu: struktūra, temati un konteksts, lai novērtētu debates par Eiropas Savienību(5),

‐   ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 14. jūnija rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem pārdomu un analīzes periodā attiecībā uz Eiropas nākotni(6),

‐   ņemot vērā 2006. gada 13. decembra rezolūciju par Eiropas Savienības spējas integrēt jaunas dalībvalstis institucionālajiem aspektiem(7),

‐   ņemot vērā 2005. gada 16.–17. jūnija, 2006. gada 15.–16. jūnija un 2006. gada 14.–15. decembra Eiropadomju secinājumus,

‐   ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja 2007. gada 17. janvāra paziņojumu Parlamentam,

‐   ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2007. gada 14. marta rezolūciju sakarā ar Romas līgumu parakstīšanas 50. gadadienu,

‐   ņemot vērā Reģionu komitejas 2007. gada 23. marta sesijā pieņemto deklarāciju Eiropai,

‐   ņemot vērā 2007. gada 25. marta Berlīnes Deklarāciju sakarā ar Romas līgumu parakstīšanas piecdesmito gadadienu,

‐   ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

‐   ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A6-0197/2007), tā kā:

A.  Eiropas Savienība, kurai pirmajai ir bijusi veiksmīga valstu un pilsoņu veidotas pārvalstiskas demokrātijas pieredze, saskaras ar jaunām un nepieredzētām problēmām, kuru dēļ, kā arī secīgas paplašināšanās, iekšējā tirgus attīstības un globalizācijas gaitā notikušo pārveidojumu dēļ ir jāpārskata tās pamati;

B.  Konstitucionālo līgumu parakstīja Eiropas Savienības 27 dalībvalstu valdības, kuras tādējādi ir apņēmušās rast atbilstošu risinājumu gan ārējām, gan iekšējām problēmām, ar ko Eiropas Savienība saskaras, kā arī ar uzdevumiem saistībā ar paplašināšanu, uzlabojot Eiropas Savienības politisko dimensiju;

C.  Konstitucionālais līgums, īpaši tā I, II un IV daļa, tika izstrādāts saskaņā ar konvencijas izstrādes metodi, piedaloties dalībvalstu un pievienošanās dalībvalstu, Komisijas, Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu pārstāvjiem, turklāt pārstāvju vairākums bija valstu un Eiropas Parlamenta deputāti, kas nostiprina šī dokumenta leģitimitāti;

D.  Konstitūcijas līguma III daļa ir galvenokārt pašlaik spēkā esošo līgumu apkopojums, kuros konvencija ieviesa pielāgojumus un uzlabojumus, īpaši svarīga ir koplēmuma juridiskā pamata paplašināšana likumdošanas procedūrā, palielinot koplēmuma izmantošanas gadījumu skaitu no 37 uz 86, kas būtu jāsaglabā, lai uzlabotu demokrātiju, pārredzamību un efektivitāti;

E.   astoņpadsmit dalībvalstis, kas ir divas trešdaļas no visām dalībvalstīm un pārstāv Eiropas Savienības iedzīvotāju lielāko daļu, līdz šim ir ratificējušas Konstitucionālo līgumu saskaņā ar savām atbilstošām konstitucionālajām prasībām, tostarp rīkojot referendumu Spānijā un Luksemburgā, savukārt vēl četras dalībvalstis ir apliecinājušas gatavību to ratificēt;

F.  Francija un Nīderlande nav spējušas panākt sekmīgu šī procesa pabeigšanu pēc abās šajās valstīs organizēto referendumu negatīvajiem rezultātiem;

G.   saistībā ar Konstitucionālā līguma ratifikācijas procedūru aizsāktās publiskās debates apliecināja, ka sarežģījumi lielā mērā ir saistīti nevis ar institucionālajiem jauninājumiem, bet gan ar atsevišķiem aspektiem noteiktās politikās, un ka kritika ir bijusi vērsta galvenokārt pret III daļu, kas attiecas uz Eiropas Savienības politikām un darbību, kaut arī III daļā galvenokārt iekļauti noteikumi, kas jau ir spēkā;

H.   bieži vien paustās bažas bija saistītas ar kontekstu, nevis ar saturu; un tā kā galvenie sabiedrības problēmjautājumi, piemēram, direktīva par pakalpojumiem iekšējā tirgū(8) un finanšu shēma, jau ir atrisināti;

I.   2005. gada 16.–17. jūnija Eiropadome pēc referenduma Francijā un Nīderlandē nolēma ieviest pārdomu periodu, kura laikā vēl sešas dalībvalstis pabeidza ratifikāciju, un 2006. gada 15.–16. jūnija Eiropadome prasīja prezidentējošajai valstij izzināt iespējamo turpmāko risinājumu konstitucionālās krīzes pārvarēšanai līdz tās 2007. gada 21.–22. jūnija sanāksmei;

J.   pārdomu periodā uzsāktās publiskās debates pietiekami labi parādīja, ka problēmas un izaicinājumi, ar kuriem saskaras Eiropas Savienība un ko vispirms atspoguļoja Lākenas Deklarācijā un centās risināt ar Konstitucionālo līgumu, nav pazudušas, bet gan kļuvušas pamanāmākas, un ir arvien lielāka vajadzība tās atrisināt;

K.  Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu kopīgi organizētās parlamentārās sanāksmes ir apliecinājušas vispārēji atzītu viedokli, ka Konstitucionālais līgums Eiropas Savienībai nodrošinās vajadzīgos līdzekļus, lai varētu atrisināt problēmas, ar ko tā saskaras, kā arī kopīgu secinājumu, ka jaunai starpvaldību konferencei būtu grūti vai pat neiespējami vienoties par priekšlikumiem, kuri būtu vai nu pilnīgi pretēji, vai pārāki salīdzinājumā ar tiem, par kuriem vienojās 2004. gadā;

L.   palielinās nepieciešamība nodrošināt paplašināto Eiropas Savienību ar instrumentiem un līdzekļiem, kas ļautu tai efektīvi darboties, aizstāvēt savu nozīmi pasaulē un atrisināt savu pilsoņu problēmas, ko cita starpā rada globalizācija, klimata pārmaiņas un sabiedrības novecošana;

M.   iepriekš minētajā 2007. gada 25. marta Berlīnes Deklarācijā, ko parakstīja Eiropadomes, Parlamenta un Komisijas priekšsēdētāji, secināts, ka ES ir "vienots mērķis līdz 2009. gadā paredzētajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām atjaunināt Eiropas Savienības kopīgos pamatus",

1.   atkārtoti apstiprina piekrišanu Konstitucionālā līguma saturam, kura mērķis ir apņēmības pilns solis – oficiāli piešķirt Eiropas Savienībai tai pienākošos politisko dimensiju un uzlabot tās darbības efektivitāti un kas veicina demokrātisko kontroli pār tās lēmumu pieņemšanas procedūrām, uzlabo pārredzamību un stiprina Eiropas Savienības pilsoņu tiesības, vienlaikus nodrošinot kompromisu, kā arī atbilst Eiropas Savienības pašreizējām vajadzībām;

2.   uzsver, ka divas trešdaļas dalībvalstu jau ir ratificējušas Konstitucionālo līgumu un ka vēl četras ir skaidri paudušas apņemšanos ievērot tā noteikumus, kā tas tika apliecināts nesenajā sanāksme Madridē, kas notika pēc Spānijas un Luksemburgas valdību iniciatīvas;

3.   norāda uz Francijas un Nīderlandes sabiedrības paustajām bažām un debatēm, kuras notika abās šajās valstīs;

4.   atzīmē, ka arī dažās citās dalībvalstīs sabiedrība paudusi bažas, taču attiecīgo valstu valdības ir izteikušas atbalstu apmierinoša risinājuma meklēšanai, lai saglabātu Konstitucionālajā līgumā iekļautās galvenās reformas;

5.   atgādina par politisko atbildību dalībvalstīm, kuras parakstījušas, bet vēl nav ratificējušas Konstitucionālo līgumu;

6.   atkārtoti apstiprina apņemšanos sekmīgi pabeigt notiekošo Eiropas Savienības konstitucionālo procesu, kura pamatā ir Konstitucionālā līguma saturs, iespējams, to pārveidojot, taču ņem vērā sarežģījumus, kas radušies dažās dalībvalstīs;

7.   ņemot to vērā, atbalsta Vācijas prezidentūras centienus no 2007. jūnija Eiropadomes saņemt apņemšanos sasaukt starpvaldību konferenci un izstrādāt ceļvedi, kurā ir noteikta procedūra, skaidri uzdevumi un mērķis panākt vienošanos līdz šī gada beigām;

8.   atgādina par vajadzību nodrošināt Eiropas Savienības lēmumu pieņemšanas jaudu, tās politiku efektivitāti un to pilnīgu demokrātisko leģitimitāti, kā sasniegšanai Konstitucionālais līgums ir nenoliedzams panākums pārbaužu, likumdošanas un budžeta procedūru ziņā, kā arī atgādina par nepieciešamību stiprināt kopējo ārpolitiku un drošības politiku un Eiropas Savienības nozīmi pasaulē, lai tā varētu ietekmēt aktuālāko cilvēces problēmu apzināšanu un atbilstošas rīcības īstenošanu;

9.   uzstāj, ka jāsaglabā visi pamatprincipi, kuri ietverti Konstitucionālā līguma I daļā, tostarp Eiropas Savienības dubultais raksturs – kā valstu un kā pilsoņu savienība, Eiropas tiesību pārākuma raksturs, jaunā tiesību aktu un procedūru tipoloģija, noteikumu hierarhija un Eiropas Savienība kā tiesību subjekts; uzsver, ka Konstitucionālajā līgumā iekļauti arī citi svarīgi uzlabojumi tādos jautājumos kā spēkā esošo līgumu konsolidēšana un pīlāru apvienošana; Eiropas Savienības pamatā esošo vērtību un Pamattiesību hartas tiesisko saistību skaidra atzīšana; pilsoņu līdzdalības veicināšana Eiropas Savienības politiskajā dzīvē; Eiropas Savienības un dalībvalstu attiecīgo kompetenču jomu precizēšana, subsidiaritātes principa ievērošana un valstu parlamentu īpašā nozīme šajā jautājumā, kas neapdraud Eiropas Savienības iestāžu līdzsvaru, kas nostiprināt protokolā par subsidiaritāti; reģionālo iestāžu un pašvaldību lomas atzīšana;

10.   uzsver, ka jebkuram priekšlikumam, lai izdarītu izmaiņas Konstitucionālajā līgumā, nepieciešams nodrošināt tādu pašu atbalstu, kādu agrāk saņēma minētais noteikums, ko tagad gatavojas aizstāt;

11.   paziņo, ka nepieņems tādu sarunu iznākumu, kas salīdzinājumā ar Konstitūcijas līgumu mazinās pilsoņu tiesību aizsardzību (jo īpaši uzstāj uz Pamattiesību hartas saglabāšanu, nosakot, ka tā ir juridiski saistoša) demokrātiju, pārredzamību un efektivitāti un Eiropas Savienības darbības efektivitāti;

12.   šajā sakarā atzīst, ka jāņem vērā pārdomu laikā paustās cerības un atziņa, ka iepriekšminētās problēmas var pienācīgi risināt tikai spēcīgākā, bet ne vājākā Eiropā; un precizēt citus jautājumus, kuri jau ir risināti Konstitucionālajā līgumā, tādās jomās kā:

13.   uzskata, ka, ņemot vērā līguma projekta sagatavošanā izmantotās konvencijas metodes efektivitāti, jebkādā konstitucionālā procesa risinājumā nepieciešams saglabāt parlamentārās līdzdalības pamatprincipus, sabiedrības iesaistīšanu un pilnīgu pārredzamību;

14.   atgādina, ka Parlamentam kā vienīgajai Eiropas Savienības iestādei, ko pilsoņi ievēlējuši tiešās vēlēšanās, ir jābūt iesaistītam starpvaldību konferencē visos līmeņos, un lielākā mērā nekā 2003.–2004. gada starpvaldību konferencē;

15.   turklāt papildus aktīvai Eiropas parlamenta pārstāvju dalībai starpvaldību konferencē aicina izveidot tādu starpvaldību konferenci, lai Eiropas Parlaments būtu informēts un varētu sniegt nozīmīgu ieguldījumu dauzpusējas un daudzvalstu vienošanās panākšanā starpvaldību konferencē;

16.   atkārtoti pauž apņemšanos piemērot Konventa mehānismu, ja valstu un valdību vadītāji nolems uzsākt pašreizējo tekstu būtisku pārskatīšanu;

17.   aicina Komisiju pilnībā veikt savus pienākumus gaidāmajās sarunās un sagatavot priekšlikumus, lai pieņemtu Konstitucionālo līgumu, ievērojot 12. punktā noteiktās jomas;

18.   uzsver dialoga nozīmi starp valstu parlamentiem un to valdībām starpvaldību konferences gaitā un pauž gatavību uzturēt ciešus kontaktus ar valstu parlamentiem nākamajā sarunu posmā, kā arī uzturēt ciešus kontaktus ar Reģionu komiteju un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, Eiropas Sociālajiem partneriem, reliģiskajām kopienām un pilsonisko sabiedrību;

19.   aicina pabeigt jaunā Līguma ratifikācijas procesu līdz 2008. gada beigām, lai nākamais Parlaments, kuru ievēlēs 2009. gadā, varētu sākt pildīt savus pienākumus saskaņā ar jaunā Līguma noteikumiem;

20.   prasa dalībvalstīm saskaņot ratifikācijas procedūras, lai ratifikācijas procesu varētu pabeigt vienlaicīgi;

21.   plāno sniegt atzinumu par starpvaldību konferences organizēšanu saskaņā ar Eiropas Savienības līguma 48. pantu, ņemot vērā šajā rezolūcijā noteiktos kritērijus;

22.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, dalībvalstu parlamentiem, Reģionu komitejai un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.

(1) Lākenas Eiropadome, 1. pielikums, 19. lpp. (2) OV L 236, 23.9.2003, 17. lpp. (3) OV L 157, 21.6.2005, 11. lpp. (4) OV C 247 E, 6.10.2005, 88. lpp. (5) OV C 287 E, 24.11.2006, 306. lpp. (6) OV C 300 E, 9.12.2006, 267. lpp. (7) Pieņemtie teksti, P6_TA(2006)0569. (8) OV L 376 27.12.2006., 36. lpp.