Eiropas Parlaments,

‐   ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

‐   ņemot vērā Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvu 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai(1),

‐   ņemot vērā Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvu 93/36/EEK, ar ko koordinē piegāžu valsts līgumu piešķiršanas procedūras(2),

‐   ņemot vērā Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvu 93/37/EEK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu piešķiršanas procedūras(3),

‐   ņemot vērā Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvu 93/38/EEK, ar ko koordinē līgumu piešķiršanas procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju jomā(4),

‐   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 13. oktobra Direktīvu 97/52/EK, ar ko groza Direktīvas 92/50/EEK, 93/36/EEK un 93/37/EEK, par to, kā koordinēt procedūras, ar ko piešķir attiecīgi pakalpojumu valsts līgumus, piegāžu valsts līgumus un būvdarbu valsts līgumus(5),

‐   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 16. februāra Direktīvu 98/4/EK, ar ko groza Direktīvu 93/38/EEK, ar ko koordinē līgumu piešķiršanas procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju jomā(6),

‐   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas un transporta pakalpojumu nozarēs (COM(2000)0276),

‐   ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko koordinē piegādes valsts līgumu, pakalpojumu valsts līgumu un būvdarbu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras (COM(2000)0275),

‐   ņemot vērā Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu(7),

‐   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/17/EK, ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs(8),

‐   ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru(9),

‐   ņemot vērā reglamenta 45. pantu,

‐   ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu kā arī Juridiskās komitejas atzinumu (A6-0226/2007),

A.   tā kā Kopienas tiesību aktu par publisko iepirkumu mērķis ir atvērt publiskos tirgus dalībvalstīs pārrobežu konkurencei, tādējādi radot vienādus konkurences apstākļus pasūtījumu izpildītājiem un veicinot iekšējā tirgus attīstību;

B.   tā kā laicīga un pareiza publiskā iepirkuma tiesību aktu transponēšana un īstenošana lielā mērā sekmē ES labāka tiesiskā regulējuma programmas mērķu sasniegšanu;

C.   tā kā 2004/18/EK (publiskā sektora direktīva) apvieno trīs iepriekšējās direktīvas par būvdarbiem, pakalpojumiem un piegādēm, tādējādi izskaidrojot un pilnveidojot iepriekšējos likumus;

D.   tā kā Direktīva 2004/17/EK un Direktīva 2004/18/EK (publiskā sektora iepirkuma direktīvas) ievieš jaunus nosacījumus un izvēles noteikumus, kas iepirkumu veicošajām iestādēm nodrošina lielāku elastību, un tā kā publiskā iepirkuma procedūrā vispārīgu efektivitāti iespējams panākt, ieviešot publiskā sektora iepirkuma direktīvas izvēles elementus, jo tie samazina darījuma izmaksas;

E.   tā kā Direktīva 2004/17/EK ievieš atbrīvojuma mehānismu pasākumiem, kas ir pilnībā atvērti konkurencei visā ES;

F.   tā kā publiskā iepirkuma direktīvu galīgais termiņš transponēšanai valsts tiesību aktos bija 2006. gada 31. janvāris, un tā kā tikai divdesmit no divdesmit septiņām dalībvalstīm ir transponējušas tās; tā kā novēlota transponēšana rada nevienādus konkurences apstākļus ES;

G.   tā kā var rasties daži tirdzniecības šķēršļi, ja visas dalībvalstis konsekventi neīsteno publiskā sektora iepirkuma direktīvas izvēles nosacījumus;

H.   tā kā Komisijas spējas brīvprātīgi sniegt dalībvalstīm atbalstu transponēšanas procesā, kas rezultātā ne vienmēr tiek nodrošināts efektīvi, ir ierobežotas;

I.   tā kā visbiežāk minētie šķēršļi sekmīgai transponēšanai ir valsts juridiskās pieredzes vai cilvēkresursu un politiskās gribas trūkums dalībvalstīs;

J.   tā kā iekšējā tirgus 2006. gada decembra situācija norāda uz būtiskiem transponēšanas pakāpes uzlabojumiem;

K.   tā kā lielākā daļa publisko iepirkumu, uz kuriem attiecas publiskā iepirkuma direktīvas, notiek saskaņā ar šiem noteikumiem, un tādēļ apgalvojumi, ka publiskā iepirkuma iekšējais tirgus sarūk un apdraud Lisabonas programmas mērķu izpildi, ir nepamatoti;

L.   tomēr, tā kā publiskā iepirkuma jomā datu vākšanu jo īpaši apgrūtina lielais līgumslēdzēju iestāžu skaits un nepietiekoša informācija par likumu nepareizu piemērošanu;

M.   tā kā Komisiju uztrauc nelikumīgo tiešo piešķīrumu skaits;

N.   tā kā nelikumīgi tiešie piešķīrumi notiek dažādu iemeslu dēļ, tostarp pārprotot publiskā iepirkuma direktīvās minētos publiskā iepirkuma noteikumus, EK līguma principus un atbilstīgos Eiropas Kopienu Tiesas lēmumus; kļūdoties kompleksu iepirkumu procesos, paplašinot satvarus ārpus to sākotnējiem apjomiem vai termiņiem; pieļaujot korupciju; saīsinot pārāk ilgos termiņus, kas saistīti ar ES reklāmu; un izvirzot nevajadzīgi komplicētas konkursa prasības valstī, piemēram, sarežģīti elektroniskā iepirkuma pasākumi;

O.   tā kā pastāv bažas, ka vides vai sociālie kritēriji, kas noteikti publiskā sektora iepirkuma direktīvā, var netikt ievēroti;

P.   tā kā Komisijas spēju sistemātiski ierosināt tiesvedību šo noteikumu neievērošanas gadījumā ierobežo pietiekamu cilvēkresursu trūkums;

Q.   tā kā transponēšanas un īstenošanas rezultātus iespējams uzlabot, dalībvalstu līmenī ceļot profesionālo līmeni un apmainoties ar paraugpraksi iepirkuma jomā;

R.   tā kā vairākās dalībvalstīs paraugprakse apkopota efektīvās iepirkumu novērtēšanas sistēmās;

S.   tā kā iepirkums pirms komercializācijas ir atzīts kā Eiropā vēl neizmantota iespēja, lai ar sabiedrības vajadzībām veicinātu inovāciju; tā kā iepirkumu pirms komercializācijas var organizēt saskaņā ar jau esošo tiesisko regulējumu, kas dots PTO valsts iepirkuma nolīgumā, publiskā iepirkuma direktīvās, Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā, konkurences tiesībās, tostarp tiesību aktos par valsts atbalstu, un Eiropas Kopienu Tiesas jurisprudencē;

1.   atzinīgi vērtē nesen veikto ES publiskā iepirkuma noteikumu modernizāciju un vienkāršošanu, kas būtiski palielināja ES publiskā iepirkuma procedūru efektivitāti;

Kopienas tiesību aktu valsts iepirkumu jomā transponēšana

2.   uzskata, ka dalībvalstīm pilnībā jāizmanto Komisijas atbalsts transponēšanas procesā;

3.   uzskata, ka jāpiešķir Komisijai cilvēkresursi, lai efektīvāk nodrošinātu kārtību novēlotas un kļūdainas transponēšanas gadījumā;

4.   uzsver, ka dalībvalstīm savā starpā vajadzētu aktīvi apmainīties ar zināšanām un paraugpraksi publiskā iepirkuma tiesību aktu transponēšanā un šajā jomā uzlabot sadarbību ar Komisiju;

5.   uzskata, ka publiskā sektora iepirkuma direktīvas izvēles elementu nekonsekventa transponēšana varētu negatīvi ietekmēt iekšējo tirgu, un tādēļ mudina dalībvalstis apsvērt iespēju pieņemt visas iespējas uzlabot elastīgumu; īpaši uzsver, ka šīs iespējas varētu mazināt nelikumīgas prakses risku;

6.   tādēļ aicina Komisiju veikt pētījumu, lai novērtētu publiskā sektora iepirkuma direktīvas izvēles elementu nesaskaņotas transponēšanas ietekmi uz pārrobežu konkursiem ES;

7.   aicina dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, nodrošināt savām valsts iestādēm nepieciešamos juridiskos instrumentus, lai šīs iestādes bez liekas birokrātijas varētu sadarboties valsts -valsts sektora partnerības ietvaros, tādējādi radot nepieciešamo juridisko noteiktību, lai valsts iestādes varētu rīkoties saskaņā ar ES tiesību aktiem, jo īpaši ar publiskā iepirkuma direktīvām un Eiropas Kopienu Tiesas praksi;

Kopienas tiesību aktu valsts iepirkumu jomā īstenošana

8.   ir pārliecināts, ka noteikumu pārkāpumu gadījumu skaitu iespējams samazināt, ja Komisija un dalībvalstis ieviestu vēl plašāku sadarbības praksi; tāpēc mudina dalībvalstis un Komisiju sākotnējā posmā aktīvi veicināt neoficiālu informācijas apmaiņu;

9.   uzskata, ka ņemot vērā pārkāpumu skaitu Komisijai jābūt pietiekamiem cilvēku resursiem, lai efektīvāk nodrošinātu publiskā iepirkuma tiesību aktu īstenošanu;

10.   aicina dalībvalstis nodot Komisijas rīcībā pietiekamus datus par publiskā iepirkuma direktīvu īstenošanu; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis kopīgi strādāt, lai palielinātu datu labākas vākšanas jaudu, kā arī lai labāk uzraudzītu transponēšanas gaitu un īstenošanas problēmas;

11.   aicina ieviest valsts konsultatīvās iestādes publiskā iepirkuma jomā, lai palīdzētu iesaistītajām līgumslēdzējām iestādēm pareizi īstenot publiskā iepirkuma noteikumus, un publiskā iepirkuma līgumu konkursos sniegtu atbalstu pretendentiem, īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem;

12.   aicina dalībvalstis koncentrēt spēkus uz nelikumīgas prakses konstatēšanu un sodīšanu un nodrošināt visu atbilstīgo dalībvalstu tiesu spriedumu un EKT nolēmumu izpildi;

13.   uzsver, ka neoficiāli strīdu izšķiršanas mehānismi var papildināt oficiālos aizsargpasākumus publiskā iepirkuma jomā un tiem jāgūst labums no lielākas atpazīstamības;

14.   ļoti mudina dalībvalstis saskaņot un vienkāršot elektroniskās iepirkuma metodes, lai veicinātu piekļuvi šādiem iepirkumiem;

15.   atzinīgi vērtē Komisijas rokasgrāmatu par vides kritēriju piemērošanu;

16.   atzinīgi vērtē Komisijas pašlaik veikto pētījumu par sociālo kritēriju piemērošanu, lai nodrošinātu pareizu un efektīvu šo kritēriju piemērošanu; aicina pētījuma noslēgumā publicēt pamatnostādnes par sociālo kritēriju piemērošanu;

Labākās pieredzes uzlabošana publiskā iepirkuma procedūrās

17.   uzskata, ka dalībvalstīm vajadzētu ieguldīt vēl vairāk resursu, lai celtu iepirkumu speciālistu profesionālismu un apmainītos ar paraugpraksi valsts līmenī ar mērķi nodrošināt to, ka visas līgumslēdzējas iestādes konsekventi un vienādi piemērot publiskā iepirkuma noteikumus un ka šie noteikumi tiek piemēroti tajās publiskā iepirkuma jomās, kurās trūkst pietiekamas skaidrības, jo īpaši saistībā ar iepirkumiem, uz kuriem daļēji neattiecas publiskā iepirkuma direktīvu noteikumi;

18.   norāda, ka iepirkumu jomā strādājošo profesionāļu sistemātiska apmācība ES palielinātu valsts īstenošanas pasākumu un publisko iepirkumu procedūru pārskatāmību;

19.   uzsver, ka publiskajā iepirkumā izmantotā uz budžetu pamatotā pieeja jāmaina ar pieeju, kas ir vērsta uz rezultātu, ņemot vērā kopējās projekta cikla izmaksas un aicinot iepirkumu jomā strādājošo profesionāļus pilnveidot labas pārvaldības un ekonomikas iemaņas;

20.   mudina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm uzlabot zināšanu izplatīšanu ES līmenī publiskā iepirkuma jomā;

21.   mudina attīstīt valsts iepirkuma "vitrīnas konferences", izrādot labākos publiskā iepirkuma projektus, un attīstīt un saskaņot Eiropas tīklu darbu, lai nodrošinātu publiskā iepirkuma jomā pastāvošās paraugprakses apmaiņu;

22.   lai rastu novatoriskus risinājumus konkrētām sabiedrības intereses problēmām, mudina dalībvalstis kā iedarbīgu instrumentu jauninājumu veicināšanai ES izmantot iepirkumu pirms komercializācijas, kurā pircēji un piegādātāji kopīgi uzņemas riskus un dala ieguvumus;

Secinājums

23.   iesaka Komisijai ierosināt rīcības plānu, lai mudinātu dalībvalstis pildīt uzņemtās saistības risināt esošās un turpmākās transponēšanas un īstenošanas problēmas publiskā iepirkuma procedūras jomā, īpašu uzmanību pievēršot nelikumīgiem tiešajiem piešķīrumiem un novēlotai vai nepareizi veiktai transponēšanai;

o
o   o

24.   uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Kopienu Tiesai, Eiropas ombudam un dalībvalstu parlamentiem.

(1) OV L 209, 24.7.1992., 1. lpp. (2) OV L 199, 9.8.1993., 1. lpp. (3) OV L 199, 9.8.1993., 54. lpp. (4) OV L 199, 9.8.1993., 84. lpp. (5) OV L 328, 28.11.1997., 1. lpp. (6) OV L 101, 1.4.1998., 1. lpp. (7) OV C 321, 31.12.2003., 1. lpp. (8) OV L 134, 30.4.2004., 1. lpp. (9) OV L 134, 30.4.2004., 114. lpp.